Grafs Monte-Kristo

X Korsikas velns

Ieraudzīdams šo baiļu pilno seju, Ludviķis aši atgrūda nost galdu, aiz kura bija sēdējis.

— Kas jums kait, baron Dandrē? — viņš iesaueās. — Jūs esat gluži pārbiedēts: vai jūsu izbailēm nav tikai sakars ar to, ko sacīja Blakā un ko apstiprināja Vilfors?

Hercogs Blakā arī bija aši piesteidzies baronam klāt, bet policijas mi­nistra lieliskās izbailes neļāva pilsgalminiekam priecāties par savu uzvaru.

— Majestāte… — čukstēja barons.

— Nu, kas ir? — jautāja Ludviķis XVIII.

Policijas ministrs, padodamies savam izmisumam, piepeši nometās ka­ralim pie kājām, kurš, uzacis saraukdams, atkāpās dažus soļus atpakaļ.

— Nu, vai nu reiz runāsit? — viņš jautāja.

— Ak, majestāte, kāda briesmīga nelaime! Vai es maz esmu cienīgs jūsu žēlastības? Es nekad vairs neatradīšu mierinājumu!

— Mans kungs, — stingri teica Ludviķis, — es pavēlu jums runāt!

— Majestāt, uzurpators, laupītājs ir atstājis Elbas salu 28. februāra die­nā un izkāpis krastā marta pirmajā dienā.

— Kur? — dzīvi jautāja karalis.

— Francijā, majestāte, nelielā ostā netālu no Antibas, Zuānas līcī.

— Uzurpators izcēlies krastā malā Francijā netālu no Antibas, Zuānas līcī, divi simti piecdesmit jūdžu no Parīzes pirmajā marta dienā, un jūs par to dabūjat zināt tikai šodien, marta trešajā dienā… A, mans kungs, vai nu tas nav iespējams, ko jūs man sakāt, — jums droši vien ir nepareizi ziņots, — vai arī jūs neesat pie pilna prāta!

— Diemžēl, majestāte, tā ir tīrā patiesība!

Ludviķis XVIII izplēta rokas no dusmām un piepešām šausmām un uzreiz uzlēca kājās, it kā viņu būtu ķēris negaidīts zibens spēriens.

— Francijā! — viņš kliedza. — Uzurpators ir Francijā! Tātad šis bries­mīgais cilvēks nav krietni uzraudzīts? Kas zina, varbūt pat mani ļaudis ar viņu gājuši roku rokā?!

— Ak, majestāte! — iesaueās hercogs Blakā. — Ne jau tādu cilvēku kā Dandrē var turēt aizdomās par nodevibu! Majestāte, mēs visi bijām akli, un policijas ministrs tikai līdz ar mums bija akls; tas ir viss.

— Bet… — teica Vilfors; bet tad, piepeši apstājies, turpināja klanī­damies: — Ak, atvainojiet, atvainojiet, majestāte, mana uzticība mani aiz­rauj; jūsu augstība būs tik laipns mani atvainot.

— Runājiet, runājiet droši, — teica Ludviķis, — jūs viens paredzējāt briesmas, palīdziet tagad atrast līdzekli pret nelaimi!

— Majestāte, — teica Vilfors, — uzurpatoru ienīst Dienvidfrancijā. Man liekas — ja viņš ietu turp, tad būtu viegli sacelt Provansu un Lange- doku pret viņu.

— Jā, bez šaubām, — teica policijas ministrs, — viņš iet caur Gapu uz Sisteronu.

— Viņš iet, viņš iet, — teica Ludviķis, — viņš dodas uz Parīzi!

Ministrs apklusa.

— Un Dofinē? - jautāja karalis, pagriezies pret Vilforu. — Vai jūs domājat, ka to varētu sacelt kājās tāpat kā Provansu?

— Majestāte, man ļoti sāpīgi to teikt, — teica Vilfors, — bet Dofinē gars nebūt nav līdzīgs Provansas un Langedokas garam; šie kalnieši ir bonapartisti, majestāte.

— Nu, — čukstēja Ludviķis, — šim laupītājam bija drošas un pareizas ziņas. Cik ļaužu viņam bija līdzi?

— Nezinu, — atbildēja policijas ministrs.

— Kā tad jūs nezināt? Jūs aizmirsāt par to apklausīties? Taisnība gan, tas apstāklis nav svarīgs, — viņš piebilda, nicīgi smiedamies.

— Majestāte, es nevarēju par to uzzināt, depcšā bija runa tikai par izcelšanos malā.

— Un kā šī depeša nonāca jūsu rokās?

Ministrs nolaida galvu un dziļi nosarka.

— Pa telegrāfu, majestāte, — viņš čukstēja.

Ludviķis pagāja soli uz priekšu un sakrustoja rokas uz krūtīm, kā to mēdza darīt Napoleons.

— Tātad, — viņš teica, nobālēdams aiz dusmām, — septiņas sabie­droto valstu armijas nogāza no troņa šo cilvēku; debesu brīnums pacēla mani atkal uz tēvutēvu troņa pēc divdesmit piecu gadu ilgas trimdas. Šos divdesmit piecus gadus es pētīju, vēroju, mācījos šīs man apsolītās Fran­cijas ļaudis un darbus, lai saniegtu savu mērķi, - lai tad tā vara, kuru es turēju rokās, sagrūtu pār mani un samaltu mani!

— Majestāte, — čukstēja ministrs, — tas ir liktenis!

— Ko mūsu ienaidnieki teiks par mums? Nekā neesam mācījušies, ne­kā neesam aizmirsuši. Ja mani vēl būtu nodevuši mani ļaudis, kā tie node­va Napoleonu! Bet starp ļaudīm, kurus es esmu pacēlis godā un kuriem vajadzēja par mani rūpēties vairāk nekā pašiem par sevi, jo mana laime ir viņu laime, jo pirms manis viņi nebija nekas un bez manis atkal nebūs nekas, un aizies bojā savas garīgās nespējības dēļ, muļķības dēļ! A, jā, jums taisnība, tas ir mans liktenis!

Blakā slaucīja pieri, kas bija sviedriem pārklājusies. Vilfors iekšēji smaidīja, jo sajuta, ka viņa svars šeit aizvien auga.

— Nogāzties, — izmisis turpināja Ludviķis XVIII, — nogāzties un par savu kritienu dabūt zināt pa telegrāfu! Ak! Es labāk vēlētos uzkāpt uz sava brāļa Ludviķa XVI ešafota nekā šādā kārtā nokāpt lejā pa Tileriju pils kāpnēm, turklāt apsmiekla pavadīts! Apsmiekls! Jūs nezināt, ko tas nozīmē Francijā, un jums taču to vajadzētu zināt.

— Majestāte, majestāte, — čukstēja ministrs, — apžēlojieties par mani!..

— Panāciet šurp, Vilfora kungs, — teica karalis, — un sakiet viņam, kā varēja iepriekš zināt to, ko viņš nezināja!

— Majestāte, fiziski nebija iespējams uzminēt par tiem projektiem, kādus šis cilvēks no visiem slēpa, — teica policijas ministrs.

— Fiziski nebija iespējams! Kas par lielu vārdu, kungs; par nelaimi, atradās tikpat lieli ļaudis kā lieli vārdi. Fiziski nav iespējams ministram, kuram rokās ir valdība, birojs, aģenti, spiegi un pusotra miljona slepenas naudas, uzzināt, kas notiek sešdesmit jūdžu aiz Francijas robežām. Lūk, te ir Vilfors, kuram nav neviena no šiem līdzekļiem pie rokas, Vilfors, kurš ir vienkāršs ierēdnis, un nu viņš zina vairāk nekā jūs ar visu savu policiju. Ja viņam būtu tiesības tāpat kā jums rīkoties ar telegrāfu, viņš droši vien izglābtu karalisko troni.

Policijas ministra skatiens, pilns dusmu, pavērsās uz Vilforu, kurš bija pazemīgi noliecis galvu.

— Tas, ko es saku, neattiecas uz jums, Blakā, — turpināja Ludviķis XVIII, — jums vismaz bija prāts diezgan man izsacīt savas aizdomas. Cits varbūt būtu Vilfora atradumu uzskatījis par nenozīmīgu, aizrādījis, ka to viņam iedvesusi godkārība, kura cer uz atalgojumu.

Šie vārdi bija atkārtojums tiem, kurus policijas ministrs ar tādu drošu pārliecību bija izsacījis stundu agrāk.

Vilfors saprata karali. Cits viņa vielā būtu aizrāvies, dzirdot karaļa uz­slavas, bet viņš bijās policijas ministru padarīt par savu nāvīgāko ie­naidnieku, kaut gan nojauta, ka tas uz visiem laikiem bija kritis nežē­lastībā.

Viņš tāpēc steidzās ministram palīgā.

— Majestāte, — viņš sacīja, — viss tik strauji virzījies uz priekšu, ka nevienam nebūtu bijis iespējams kaut ko aizkavēt. Ko jūsu augstība manī saskata kā apbrīnojamu tālredzību, par to man jāpateicas vienīgi nejaušam gadījumam. Es šo gadījumu izmantoju vienīgi kā padevīgs kalps, tas ir viss. Nevērtējiet manu nopelnu augstāk, nekā tas patiesībā ir, majestāte, lai jums nebūtu jāatgriežas pie tiem uzskatiem par mani, kādi jums bija senāk.

Policijas ministrs uzlūkoja jauno cilvēku ar pateicīgu skatienu, un Vil­fors noprata, ka tas bija sasniedzis savu mērķi: neko nezaudēdams no karaļa atzinības, viņš bija ieguvis sev draugu, uz kuru nelaimes gadījumā varēja paļauties.

— Labi, — teica karalis. — Un tagad, mani kungi, — viņš turpināja, pagriezdamies* pret hercogu Blakā un baronu Dandrē, — jūs man vairs neesat vajadzīgi; jūs varat iet, tas darbs, kas tagad ir darāms, jāveic kara ministram.

— Par laimi, — teica Blakā, — mēs varam paļauties uz armiju. Visi ziņojumi apraksta to par pilnīgi padevīgu jūsu majestātei.

— Nerunājiet par ziņojumiem! Tagad es zinu, cik daudz uz tiem var paļauties. Ā! Jūs minējāt ziņojumus, — baron, ko jūs jaunu uzzinājāt par noziegumu Sv. Jēkaba ielā?

— Par noziegumu Sv. Jēkaba ielā! — netīšām iesaucās Vilfors, ne­varēdams atturēties no pārsteiguma.

Bet tad apķerdamies viņš piebilda: f

— Atvainojiet, majestāte, mana cītība jūsu labā liek man aizmirst eti­ķetes un pieklājības priekšrakstus.

— Runājiet un darbojieties, — atteica Ludviķis, — jūs šodien izpel­nījāties sev tiesības jautāt.

— Majestāte, — iejaucās policijas ministrs, — es tieši šodien gribēju jums pasniegt jaunas ziņas, kuras ievācu par šo notikumu, bet jūsu majes­tātes uzmanība bija aizņemta ar briesmīgo katastrofu; tagad šīs ziņas jums vairs nebūs interesantas.

— Gluži otrādi, kungs, gluži otrādi, — sacīja Ludviķis XVIII, — man liekas, ka šīm ziņām ir tiešs sakars ar mūsu tagadējo lietu, un ģenerāļa Kenela nāve mūs varbūt vedīs uz pēdām briesmīgajai sazvērestībai.

Pie ģenerāļa Kenela vārda Vilfors nodrebēja.

— Patiešām, majestāte, — sacīja policijas ministrs, — jādomā, ka ģe­nerālis dzīvi beidzis nevis pašnāvībā, kā sākumā domāja, bet ka viņš ir nogalināts. Ģenerālis Kenels esot redzēts izejam no bonapartistu kluba un pēc tam nozudis. Kāds nepazīstams cilvēks tanī rītā pie viņa ieradies un uzaicinājis ierasties kādā vietā Sv. Jēkaba ielā. Par nelaimi, sulainis, kurš ģenerāli ģērbis, kad nepazīstamais ticis ievests viņa kabinetā, gan dzirdējis, ka svešais minējis Sv. Jēkaba ielu, bet aizmirsis mājas numuru.

Kad policijas ministrs karalim visu lo stāstīja, Vilfors drīz sarka, drīz bālēja.

Karalis pagriezās pret viņu:

— Vai jums nav tādas pašas domas kā man, de Vilfor, ka ģenerālis, kurš lika uzskatīts par Bonaparta piekritēju, bet kurš patiesībā ar sirdi un dvēseli kalpoja man, kritis no bonapartistu rokas?

— Jādomā, ka tā ir, majestāte, — sacīja Vilfors, — bet vai vairāk par viņa nāvi neviens neko nezina?

— Uzietas tā cilvēka pēdas, kurš uzaicinājis uz satikšanos.

— Uzietas pēdas? — atkārtoja Vilfors.

— Jā, sulainis aprakstījis, kāds viņš izskatījies: tas bijis cilvēks ap piec­desmit diviem gadiem, ar melnām acīm, kuplām uzacīm un melnām ūsām, ģērbies zilā virssvārkā ar goda leģiona virsnieka lentu pogcaurumā. Vakar dzinušies pakaļ kādam, kurš gluži tāpat izskatījies kā aprakstītais, bet pa­zaudējuši viņu no acīm uz Žizēna un Kokerona ielas stūra.

Vilfors atspiedās pret krēsla muguru, juzdams, ka, policijas ministram stāstot, viņa kājas dreb; bet kad tas dzirdēja, ka nepazīstamais izbēdzis no policistiem, viņš atviegloti uzelpoja.

— Uzmeklējiet šo cilvēku, — teica karalis policijas ministram, — ja ģenerālis Kenels, kurš šinī laikā varētu mums būt tik ļoti noderīgs, ir kritis par slepkavības upuri vai nu no bonapartistiem, vai ne, — tad es gribu, ka viņa slepkavas vismaz tiktu stingri sodīti.

Vilforam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai neliktu manīt, kādas bailes viņam uzdzinuši karaļa pēdējie vārdi.

— Ērmoti gan! — pukodamies turpināja karalis. — Policija domā, ka jau visu vajadzīgo teikusi, ja min, ka slepkavība ir notikusi, un domā, ka jau visu vajadzīgo ir izdarījusi, kad piebilst: „Noziedznieka pēdas ir uzie­tas."

— Majestāte, vismaz šinī ziņā, ceru, būsit ar mani mierā, — teica ne­laimīgais izbārtais ministrs.

— Labi, redzēsim; es jūs ilgāk vairs neaizkavēju, baron. Vilfora kungs, jūs būsit nokusis no garā ceļa, ejiet atpūsties! Jūs, bez šaubām, esat šeit apmeties pie sava tēva?

Vilforam zils un zaļš metās acu priekšā.

— Nē, majestāt, — viņš stostījās, — es apmetos viesnīcā „Madride" Turnova ielā.

— Bet jūs taču tēvu redzējāt?

— Majestāt, es tūdaļ braucu pie hercoga Blakā.

— Bet vismaz jūs viņu redzēsit?

— Es. nedomāju, majestāte.

— A, taisnība, — teica Ludviķis XVIII smīnēdams, it kā gribēdams parādīt, ka visi šie jautājumi uzdoti ar nolūku, — es aizmirsu, ka jūs esat ne sevišķi tuvs ar Nuartjē un ka tas ir no jūsu puses jauns upuris karaļa varai. Par to mans pienākums jums pateikties.

— Majestāte, tā labvēlība, kuru jūs man parādat, jau ir alga, kura tik ļoti pārspēj visas manas cerības, ka nekā vairs nemāku lūgt no jūsu augs­tības.

— Labi, labi, mans kungs, mēs jūs neaizmirsīsim, esat mierīgs. Bet tikmēr, — un karalis noņēma no sevis Goda Leģiona krustu, kuru viņš mēdza nēsāt sev līdzās Sv. Ludviķa ordenim, — tikmēr, — viņš teica, — ņemiet šo krustu.

— Majestāte, — teica Vilfors, — jūsu augstība ir kļūdījies, tas ir virs­nieka krusts.

— Ņemiet, mans kungs, — teica karalis, — ņemiet, kāds ir; man nav laika meklēt mazāku ordeni. Blakā, lieciet Vilforam izgatavot rakstu par ordeņa dāvināšanu.

Vilfora acis pildījās lepnības asarām; viņš paņēma krustu un no­skūpstīja to.

— Kādas pavēles tagad man dosit, jūsu augstība? — jautāja Vilfors.

— Tagad atpūtieties, tas jums vajadzīgs, un tad pārdomājiet, ka, nespē­dams man šeit Parīzē pakalpot, jūs varēsit būt man ļoti noderīgs Marseļa.

— Majestāte, — teica Vilfors, dziļi paklanīdamies, — pēc stundas es izbraukšu no Parīzes.

— Ejiet, — teica karalis, — un, ja es par jums aizmirstu, jo karaļa atmiņa ir īsa, — tad nebaidieties par sevi atgādināt! Baron Dandrē lieciet atsaukt kara ministru! Blakā, jūs palieciet šeit!

— Ak, mans kungs! — policijas ministrs teica Vilforam, no Tileriju pils iziedams. — Jūs izejat pa goda durvīm, un jūsu laime nu ir no­dibināta.

— Vai šī laime būs pastāvīga? — čukstēja Vilfors, paklanīdamies poli­cijas ministram, kura karjera bija beigusies, un ar acīm meklēja važoni, lai atgrieztos mājās.

Piebrauca važonis, Vilfors ielēca ratos un pēc desmit minūtēm jau bija mājās, lika pēc divām stundām jūgt zirgus un tikmēr pasniegt brokastis.

Tiklīdz viņš gribēja sēsties pie galda, kad stingra, droša roka paraustīja zvaniņu: sulainis gāja atvērt durvis, un Vilfors dzirdēja kādu balsi, kura nosauca viņa vārdu.

„Kas gan varētu būt uzzinājis, ka es iebraucu Parīzē?" jaunais cilvēks nodomāja.

Te sulainis atgriezās atpakaļ.

— Nu? — jautāja Vilfors. — Kas ir? Kas zvanīja? Kas pēc manis jau­tāja?

— Kāds svešs cilvēks, kurš negribēja nosaukt savu vārdu.

— Kā? Svešs cilvēks, kurš negrib teikt savu vārdu, un ko viņš vēlas no manis?

— Viņš grib ar jums runāt.

— Ar mani?

— Jā.

— Viņš mani sauca vārdā?

— Jā.

— Kāds viņš izskatās?

— (Jādus piecdesmit vecs.

— Mazs vai liels?

— Gandrīz vai jūsu augumā.

— Tumšmatis vai gaišmatis?

— Tumšmatis, pilnīgs tumšmatis: melnmatis, mainas acis, melnas uz­acis.

— Un kā apģērbies? — jautāja Vilfors arvien bailīgāk un dzīvāk. — Kā viņš ir ģērbies?

— Garos, zilos svārkos, no apakšas līdz augšai aizpogāts, ar (Joda Le­ģiona ordeni.

— Tas ir viņš! — nočukstēja Vilfors nobālēdams.

— Velna lai parauj! — pa durvīm ienākdams, teica vīrs, par kura pazī­šanas zīmēm mēs jau divas reizes dzirdējām. — Kas par garām cere­monijām! Vai Marselā ir tāda paraža, ka dēli liek tēviem gaidīt priekš­telpās?

— Tēvs! — iesaucās Vilfors. — Tātad es neesmu maldījies un šau­bījies, ka tas esat jūs.

— Ja tu šaubījies, ka tas esmu es, — atteica ienācējs, nostādīdams savu nūju kaktā un nolikdams cepuri uz krēsla, — mīļais Žerār, tad no tavas puses nav laipni man tagad nenākt pretim.

— Atstāj mūs, Žermēn! — Vilfors teica sulainim. Sulainis izgāja, acīm redzami izbrīnījies par notikumu gaitu.