Grafs Monte-Kristo

XII Simts dienas

Puartjē bija labs pareģotājs, un nolikumu drīz vien norisinājās tā, kā viņš lo bija sacijis. Katrs zina šo atgriešanos no Elbas, divainu, brīnu­mainu, kurai līdzigas nav vēsturē un laikam ari nebūs nākotnē.

Ludviķis XVIII tikai vāji prata pretoties šim briesmīgajam sitienam: viņa neuzticība ļaudīm atņēma viņa ticību notikumiem. Monarhijas valdi- ba, kura tik tikko Francijā bija u/.cclta, šaubījās savā vēl necietajā pamatā, un viens vienīgs mājiens no Napoleona puses sagrāva drupās visu šo ēku, nejauku maisījumu no veciem aizspriedumiem un jaunām idejām. Patei­cība ordeņa veidā, kuru Vilfors bija dabūjis no karaļa, bija ne vien nede­rīga, bet pat bīstama, un viņš bija diezgan gudrs neuzkārt sev jauno or­deni.

Napoleons, protams, būtu atņēmis prokurora palīga vietu Vilforam, ja par viņu nebūtu aizlūdzis viņa tēvs, Nuartjē, kurš tagad bija varena perso­na pie Simts dienu pusgalma tiklab to briesmu dēļ, kurās bija devies, kā arī to pakalpojumu dēļ, kurus bija sniedzis. Tā bijušais žirondists, 1793. gadā vajātais, 1806. gadā jau Napoleona senators, tagad izrādīja protek­ciju tam, kas vakar kā rojālists bija viņam palīdzējis izvairīties no sagūstī­šanas.

Visa Vilfora vara šajā ķeizarvalsts īsajā pastāvēšanas laikā aprobežojās tikai ar to, kā vislabāk apslēpt noslēpumu, kuru Dantess varēja atklāt.

Vilfors pats bija noturējies vietā, tikai karaliskais prokurors bija ticis atlaists kā rojālistu piekritējs, un demokrāti sāka vajāt savus agrākos vajā­tājus, kuri tagad neuzdrošinājās ne no mājām iziet.

Pateicoties Napoleona pārnākšanai no Elbas, godīgais kuģa īpašnieks Morelis, kurš, kā jau teikts, piederēja pie demokrātiskās, zemākām šķirām draudzīgās partijas, tagad bija lielā cieņā un, kaut gan nebija ieguvis lielu varu, būdams pārāk apdomīgs un pabailīgs — kā jau visi cilvēki, kas ar daudz pūlēm un pamazām nākuši pie mantas, tomēr spēja tik daudz kā pacelt savu balsi par labu kaut dažam labam; viņš tagad tiešām pieprasīja Dantesa brīvlaišanu.

Vilfors, kā jau labs karjerists, palikdams par prokurora palīgu, bija tomēr gudrā prātā atlicis savas kāzas ar Senmerāna meitu. Viņš gluži paklusu pārlika tā: ja Napoleons noturēsies tronī, tad viņam vajadzēs citu sievu, kuru viņam izraudzīsies tēvs; ja turpretim Ludviķis XVIII atkal liks uzcelts uz troņa, tad Senmerāna iespaids kļūs vēl lielāks un laulība ar viņa meitu — ļoti ienesīga.

Pie šā prokurora palīga kādudien ieradās Morelis un lika sevi pieteikt.

Cits Vilfora vietā būtu pasteidzies pieņemt Moreli un tā parādījis savu vājību, bet Vilforam bija ierēdņa karjerista instinkts. Viņš tagad lika Mo- relim tāpat uzgaidīt kā karaļvaldības laikā, kā jau īstam prokuroram pie­nākas.

Kad Morelis pēdīgi lika pieņemts, viņš neatrada Vilforu vis sagrauztu, bet tikpat aukstu un nepielaidīgu kā pirms diviem mēnešiem — īstu augst­mani attiecībās ar zemākās kārtas cilvēkiem.

Moreli ienāca Vilfora kabinetā, pārliecināts, ka šis ierēdnis nodrebēs, viņu ieraudzīdams, bet viņš pats apjuka, redzot šo jautājošo un auksto skatienu, šo ierēdni, kurš mierīgi bija atspiedies uz sava galda.

Viņš apstājās pie durvīm; Vilfors lūkojās uz viņu, it kā to nepazīdams, tikai pēc vairāku minūšu klusuciešanas, kamēr Morelis grozīja cepuri sa­vās rokās, prokurora palīgs teica:

— Kā liekas, Moreļa kungs?

— Jā, mans kungs, tas es esmu, - atteica Morelis.

— Panāciet šurp, — teica prokurora palīgs, ar roku taisīdams it kā labvēlīgu mājienu, — sakiet man, kādam apstāklim man jāpateicas par to godu, ka jūs mani apmeklējat!

— Vai tad jūs pats nemaz neatceraties šo apstākli? - brīnīdamies jautāja Morelis.

— Nē, nebūt neatceros, — atteica Vilfors, — bet tomēr esmu gatavs darīt visu, kas vien jums patīkams, ciktāl tas ir manā varā.

— Viss ir pilnīgi jūsu varā, — atteica kuģa īpašnieks.

— Nu, tad pastāstiet man par savu vajadzību!

— Mans kungs, — teica Morelis, arvien vairāk atjēgdamies no pirmā apmulsuma un paļaudamies uz savas lietas taisnību, — jūs atceraties, ka dažas dienas pirms ziņas par ķeizara Napoleona atgriešanos es atnācu pie jums lūgt par kādu nelaimīgu jaunekli jūrnieku — leitnantu uz mana kuģa. Viņš tika apsūdzēts, kā atminat, par sakaru ar Elbas salu: šis sa­kars, kurš toreiz tika uzskatīts par noziegumu, tagad ir nopelns. Jūs toreiz kalpojāt karalim un nežēlojāt jaunekli. Tagad jūs kalpojat Napoleonam, un nu jūsu pienākums ir atsvabināt šo jaunekli. Tāpēc es atnācu pie jums, lai dzirdētu, kas noticis ar šo jaunekli.

Vilforam vajadzēja briesmīgi saņemties.

— Kā sauc šo cilvēku? — viņš pēdīgi jautāja Morelim.

— Edmons Dantess.

Acīmredzot Vilfors būtu labāk vēlējies divkaujā stāvēt pretī sava ie­naidnieka pistolei divdesmit piecu soļu attālumā, nekā dzirdēt šo vārdu; bet viņš savaldījās un pat ne ar acīm nepamirkšķināja.

„Tagad neviens neredzēs," Vilfors nodomāja pie sevis, „ka šā jaunekļa apcietināšana ir personīgs jautājums; es sevi spēju savaldīt."

— Dantess? — viņš jautāja skaļi. — Edmons Dantess, jūs sakāt?

— Jā, mans kungs, — atbildēja Morelis.

Vilfors lēni piegāja pie liela skapja, izņēma reģistru grāmatu, paskatījās rādītājā, tad atšķīra kādu lappusi un, pret Moreli pagriezdamies, teica gluži dabiskā, mierīgā balsī:

— Vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka nealojaties, mans kungs?

Ja Morelis būtu bijis veiklāks un gudrāks cilvēks vai būtu vairāk pie- pratis šādas lietas, viņam jau tūliņ būtu licies šaubīgi, ka karaļa prokurora palīgs viņam deva atbildi tādās lietās, kuras nemaz vairs nepiederēja pie viņa aroda; viņš arī būtu sev jautājis, kāpēc Vilfors viņu nesūtīja pie cie­tuma direktora vai pie departamenta prefekta.

— Nē! — sacīja Morelis. — Es nemaldos; es nabaga jauno cilvēku pazīstu jau desmit gadu, un viņš pie manis dienestā bija četrus gadus. Pirms sešām nedēļām es biju pie jums lūgt, lai jūs būtu žēlsirdīgs, tāpat kā es šodien esmu atnācis jūs lūgt, lai jūs būtu taisnīgs pret jauno cilvēku. Jūs mani toreiz uzņēmāt nelaipni, jo tad rojālisti pret bonapartistiem bija visnotaļ cietsirdīgi.

— Kungs, — atbildēja Vilfors ar savu pazīstamo aukstumu, — es biju rojālistos tad, kad uzskatīju burboņus ne tik vien par troņa likumīgajiem mantiniekiem, bet arī par tautas izvēlētiem. Bet Bonaparta brīnišķā atgrie­šanās man parādīja manu maldīšanos.

— īstā laikā! — izsaucās Morelis ar savu pazīstamo vaļsirdību. — Es jūsu uzskatu pārgrozībā ieraugu labu zīmi Dantesam.

— Pagaidiet, — atteica Vilfors, šķirstīdams jauno reģistru, — es atra­du: jaunais cilvēks ir jūrnieks, vai ne? Viņš gribēja precēt kādu kata­lānieti? Jā, jā, tagad es atceros: lieta bija ļoti nopietna.

— Kā?

— Jūs zināt, ka viņu no manis aizveda uz krimināltiesas cietumu.

— Jā, un kas tad notika tālāk?

— Nu, es savu raportu aizsūtīju uz Parīzi, tāpat arī papīrus, kuri pie viņa tika atrasti. Tas bija mans pienākums… Un nedēļu pēc apcietināšanas jauno cilvēku aizveda.

— Aizveda! — iesaucās Morelis. — Bet ko gan viņi ar to nabagu da­rīja?

— Nomierinieties! Viņu aizveda uz Fenestrelu Pinjerolā, uz Sv. Mar- garetas salu, kā mēdz teikt — izsūtīja no tēvijas. Kādā baltā dienā jūs sagaidīsit viņu pārnākam, un tad viņš varēs uzņemties komandēt jūsu kuģi.

— Lai viņš nāk kad nākdams, viņa vieta, būs arvien viņam atstāta. Bet kāpēc viņš arvien vēl neatgriežas? Man šķiet, ka bonapartistu pirmais pienākums ir atsvabināt visus tos, kuri cietuši rojālistu sodu.

— Nespriediet tik strauji, mīļais Moreļa kungs! — atbildēja Vilfors. — Katrai lietai jāiet savs likumīgais ceļš. Apcietināšanas pavēles dotas no augstākas varas, un no tām arī tikai var nākt brīvlaišana. Bet tā kā Napo­leons ir atnācis tikai pirms divām nedēļām, tad atsvabināšanas pavēle tikai nesen būs izsūtīta.

— Bet vai nav iespējams tādas formalitātes apiet? — jautāja Morelis. — Man ir draugi, ir iespaids, es varbūt verētu izgādāt, ka arests tiek atcelts.

— Aresta nemaz nebija.

— Tātad ieslodzīšana cietumā? Bet sakiet jel, — kādu padomu jūs man dodat, lai ātrāk izgādātu nabaga Dantesa atsvabināšanu?

— Iesniedziet lūgumu justīcijas ministram!

— Ak, mēs jau zinām, ko ar tādu lūgumu var panākt. Ministrs tos ik dienu saņem līdz diviem simtiem un neizlasa ne četrus.

— Tā gan, — sacīja Vilfors, — bet viņš izlasīs, ja es to sūtīšu ar savu piezīmi un tieši no manis viņam adresētu.

— Un vai jūs uzņemtos šīs pūles?

— Labprāt. Dantess varbūt tad bija noziedzies, bet tagad viņš vairs nav vainīgs, un man pienākums ir viņam atdot brīvību, tāpat kā mans pienākums toreiz bija viņu apcietināt.

Ar šādu mierinājumu Vilfors bija no sevis novērsis briesmas, kas viņam draudēja.

— Bet kā ministram jāraksta?

— Apsēdieties šeit, Moreļa kungs, — sacīja Vilfors, atdodams kuģa īpašniekam savu krēslu. — Es jums diktēšu.

— Jūs būsit tik labs?

— Bez šaubām. Bet nezaudēsim vairāk laika, mēs jau tā to daudz zau­dējam.

— Jā, kungs, atminēsim, ka nabaga puika sēž un cieš un var krist izmisumam par upuri.

Vilfors nodrebēja, iedomādamies apcietināto, un klusībā viņu nolādēja; bet viņš jau bija par tālu gājis, lai vēl atgrieztos. Dantesam vajadzēja iet bojā.

— Es gaidu, kungs, — sacīja kuģa īpašnieks, sēdēdams Vilfora krēslā un turēdams rokā spalvu.

Vilfors diktēja lūgumrakstu, kurā tas uzslavēja Dantesa patriotismu un viņa nopelnus bonapartistu lietā. Dantess tika parādīts kā uzticīgākais un cītīgākais Napoleona piekritējs, kurš bija pūlējies veicināt pēdējā atgrie­šanos. Ministram, lasot tādu lūgumrakstu, uz vietas vajadzētu apcietināto palaist brīvībā, ja viņš to vēl nebija izdarījis.

Kad lūgumraksts bija gatavs, Vilfors viņu vēlreiz skaļi izlasīja.

— Tā, — viņš sacīja, — un tagad paļaujieties uz mani!

— Vai lūgumraksts tiks nosūtīts drīz, kungs?

— Vēl šodien.

— Ar jūsu piebildi?

Vilfors nosēdās pie galda un uzrakstīja piebildi.

— Kas man tagad jādara, kungs? — prasīja Morelis.

— Jānogaida, — atteica Vilfors, — es par visu atbildu.

Šis apgalvojums Morelim atdeva cerību; viņš atstāja prokurora palīgu, par viņu ļoti labi domādams, un devās pie vecā Dantesa tēva pavēstīt, ka dēls drīz pārnākšot.

Kas attiecas uz Vilforu, tad tas lūgumrakstu nenosūtīja vis ministram, bet gan paturēja to pie sevis.

Dantess palika savā cietumā, visu aizmirsts, un nekā nezināja par Lud­viķa XVIII krišanu un viņa valdības galu.

Bet Vilfors visam sekoja ar vērīgām acīm. Divas reizes jaunās Napo­leona valdības laikā, kuru nosauca par „Simts dienu valdību", Morelis ieradās pie Vilfora, atgādinādams lūgumu par Dantesa atbrīvošanu, un abas reizes Vilfors viņu apmānīja ar tukšiem vārdiem un cerībām. Beidzot notika Vaterlo kauja. Morelis vairs negāja pie Vilfora, kurš bija visu da­rījis, ko vien iespējis; tagad viss būtu bijis velti.

Ludviķis XVIII atkal uzkāpa tronī. Vilfors, kuram Marseļa bija pilna ar atmiņām, kuras viņu mocīja, izlūdzās un dabūja karaliskā prokurora vietu Tulūzā. Divas nedēļas pēc tam, kad tas bija apmeties savā jaunajā rezidencē, viņš apprecēja Renē de Serimerānu, kuras tēvs vislaipnākā kār­tā tika pieņemts galmā.

Tādā kārtā Dantess i „Simts dienu" laikā, i pēc Vaterlo kaujas palika savā cietumā, cilvēku un dievu aizmirsts.

Danglārs bija priecājies, kad redzēja, cik stiprs bija bijis tas sitiens, ar kuru viņš nospēra Dantesu, jo viņa nodevība bija nesusi viņam bagātīgus augļus. Bet, kad Napoleons atgriezās Parīzē un kad atskanēja viņa pa­vēlošā, varenā balss, tad Danglārs izbijās, jo viņš nezināja, kāds stiprs pa­līgs viņam pret Dantesu ir Vilfors.

Danglārs katru minūti gaidīja pārnākam Dantesu, kurš zināja visu un varēja bargi atriebties. Tāpēc viņš izskaidroja Morelim, ka gribot atstāt jūrnieka amatu, un Morelis viņu ieteica kādam spāniešu veikalniekam, pie kura iestājās darbā par komiju marta mēneša beigās, tas ir, apmēram desmit, divpadsmit dienas pēc Napoleona ieiešanas Parīzē; viņš aizbrauca uz Madridi, un par viņu nekas vairs nebija dzirdams.

Fernāns nekā nesaprata un nekā nedomāja. Dantess nebija. Marseļā, tas bija viss, ko viņš vēlējās. Kas ar Dantesu ir noticis? Viņš nekad pie tādām domām nekavējās. Tikai pa visu šo Dantesa prombūtnes laiku viņš drīz pūlējās Mersedesei parādīt nelabā gaismā Dantesa nepārnākšanu, drīz izdomāja dažādus plānus izceļot no Francijas un Mersedesi nolaupīt. Da­žu brīdi — tie bija drūmi brīži viņa dzīvē — viņš atsēdās jūras krastā, kur reizē pārredzama Marseļa un Katalānas, un skumīgs un mēms kā laupītāju putns glūnēja, vai kādā no ceļiem neparādās skaists jauneklis ar brīvu gaitu, paceltu galvu, kurš viņam bija atriebības eņģelis.

Tādos brīžos Fernāns bija cieši apņēmies pārsist Dantesam galvu un tad pats sevi nonāvēt. Bel Fernāns alojās: viņš nekad nebūtu pats sevi nogalinājis, jo viņš cerēja.

Tikmēr Napoleons bija saņēmis pēdējos spēkus, bija iesaucis kara­klausībā visus vīriešus, kas vien spēja nest ieročus. Visi franči gāja palīgā, kad sauca varenā Napoleona balss. Fernāns aizgāja līdz ar citiem, atstā­dams Mersedesi drūmu un šausmīgu domu mocīts, ka pa viņa prom­būtnes laiku varētu atnākt viņa sāncensis un apprecēt to, kuru viņš mīlēja.

Ja Fernānam kādreiz arī bija iemesls nonāvēties, tad visdrīzāk tagad, šķiroties no Mersedeses.

Bet viņa uzmanība pret Mersedesi, līdzcietība, kuru viņš likās sajūtam par viņas nelaimi, cītība, ar kādu viņš izpildīja katru viņas vēlmi, — tas viss atstāja iespaidu, kādu aizvien rada labas sirds cilvēkiem izrādīta pa­devība. Mersedese aizvien pret Fernānu bija jutusi draudzību; tagad drau­dzība vēl tika pastiprināta ar pateicības jūtām.

— Mans brāli, — viņa teica, piesiedama viņam uz pleciem munīcijas somiņu, — mans brāli, mans vienīgais draugs, neļaujieties sevi kaujās no­sist, neatstājiet mani vienu pašu pasaulē!

Šie vārdi, kurus viņa teica pirms viņa prombraukšanas, atkal atdzīvināja Fernānā cerību. Ja Dantess nepārnāks, Mersedese tomēr reiz būs viņa sieva.

Mersedese palika viena pati zemes virsū, kas viņai nekad nebija likusies tik tukša, ar bezgalīgo jūru apvāršņa vietā. Viņu reizēm redzēja vienās asarās maldāmies ap Katalānām vai nekustīgi, mēmi kā tēlu stāvam kar­stajā saulgozī un lūkojamies uz Marseļu.

Reizēm atkal viņa sēdēja jūras krastā un klausījās jūras šņākšanā, kura tepat skanēja bez gala un apstājas — kā viņas skumjas. „Vai tad nav labāk paliekties uz priekšu bezdibens malā un pazust bezdibenī nekā nest un ciest šo gaidīšanu bez jebkādas cerības?"

Mersedesei gan nebūtu trūcis dūšas izpildīt šo nodomu, bet viņa aiz­vien atkal saņēmās un pārvarēja pašnāvības domas; jaunā dzīvība uzva­rēja.

Kadruss bija līdz ar Fernānu iesaukts karadienestā; bet tā kā viņš bija par astoņiem gadiem vecāks nekā katalānietis un jau precēts, tad viņu atstāja trešajā šķirā un nosūtīja sargāt piekrastes.

Vecais Dantess, kurš bija turējies tikai cerībā uz dēla pārnākšanu, pē­dējo cerību zaudēja līdz ar Napoleona krišanu.

Pēc pieciem mēnešiem tieši tanī dienā, kad viņš bija ticis šķirts no sava dēla, un gandrīz vai tanī pašā stundā, kad Edmons bija ticis apcieti­nāts, sirmgalvis nomira Mersedeses rokās.

Morelis uzņēmās visus izdevumus par apbedīšanu un samaksāja ari ne­lielos parādus, kādi sirmgalvim bija radušies pēdējā laikā.

Moreļa darbu tanīs laikos varēja saukt vairāk nekā par vienkāršu lab­darību, tā bija jau dūša un vīrestība. Karaļa valdība ar visām savām bries­mām un atriebšanās kāri bija atkal Francijā nodibināta: palīdzēt bona- partista tēvam, pat tad, ja viņš atradās uz nāves cisām, bija jau bistams noziegums.