Grafs Monte-Kristo

IV Nepazīstamais

Pēdīgi atausa diena, kuru Dantess ar vaļējām acīm bija dījis. Līdz ar pirmo saules staru viņš piecēlās un tāpat kā salas augstākajā klintī lūkoties visapkārt. Tālumā bija tāds kā vakar.

Tad Edmons atkal nokāpa lejā pie savām mantām, piebēra kabatas ar dārgakmeņiem, tad aiztaisīja dārgumu kasti ar dēļiem, cik labi vien varē­dams, uzmeta virsū zemi, nolīdzināja to un kājām piemīdīja, lai nevarētu šo vietu atšķirt no apkārtnes. Nu viņš atstāja alu, cieši aizdarīja to ar akmeņiem, tad atstāja arī otru alu un, pa trepēm augšā uzkāpis, uzcēla akmens plātni uz ieejas, uzkrāva uz plātnes akmeņus, kuriem starpā vēl iebēra zemi, iesprauda un iedēstīja mirtes un citus krūmus zemē un ap­laistīja tos ar ūdeni, lai tie augtu un aizsegtu ieejas vietu. Beigās viņš vēl, cik nu spēdams, lūkoja padarīt nepazīstamas pēdas, izkaisīja, smiltis un noslaucīja pēdu nospiedumus, un tad nepacietīgi sāka gaidīt savus biedrus.

Viņš tagad nevarēja šeit palikt un kā pūķis sargāt savu mantu; viņam vajadzēja iet ļaudīs un sabiedrībā iegūt to iespaidu un to varu, kādu mūsu laikos dod viens no lielākajiem spēkiem — nauda.

Sestajā dienā pārbrauca kontrabandisti. Dantess no tālienes pazina ,Jau­no Amēliju"; viņš kā ievainotais Filoektets* aizvilkās uz krastu un pas­kaidroja saviem biedriem, ka jūtoties labāk, bet tomēr vēl neesot vesels. Kontrabandisti atkal viņam izstāstīja savus piedzīvojumus; viņiem arī šo­reiz bija smaidījusi laime, bet pēc preču izkraušanas muitnieku kuģis bija viņus pamanījis un viņiem bijis jābēg; tomēr nakts viņiem palīdzējusi izglāb­ties. Visi, bet it sevišķi Džakopo, nožēloja, ka Dantess nebija piedalījies braucienā,, jo katram šoreiz peļņas tiesa iznāca veseli piecdesmit piastri.

Edmons nelikās manīt, viņš pat nepasmaidīja, kad dzirdēja, kādus lie­lus labumus viņš zaudējis, palikdams šeit, Monte-Kristo salā. Tā kā kon­trabandisti tikai viņa dēļ bija piestājuši pie salas, tad nosprieda vēl tajā pašā naktī izbraukt uz Livorno.

Livorno nonācis, Edmons tūliņ devās pie kāda žīda, kuram pārdeva četrus mazākos no saviem dimantiem par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Žīds būtu varējis apjautāties, kā vienkāršs matrozis ticis pie tā­diem dārgumiem, bet viņš baidījās, — jo uz katru akmeni pašam pērkot bija skaidra peļņa vairāk par tūkstoš frankiem. Otrā dienā Dantess no­pirka jaunu barku, kuru dāvināja Džakopam, iedodams tam vēl simt pi- astru, lai viņš par tiem nolīgtu sev matrožus. Džakopam Edmons uzdeva ar šo barku tūdaļ doties uz Marseļu un apjautāties par kādu sirmgalvi Dantesu un kādu meiteni Mersedesi, no kuriem pirmais dzīvoja Melānas ielā, otrā — Katalānu ciemā.

Džakopo domāja, ka viņš sapņo; bet kad Edmons viņam pastāstīja, ka viņš tikai par spīti saviem radiem kļuvis par jūrnieku, jo tie nedevuši viņam līdzekļus, ko dzīvot, bet ka nu viņš no sava tēvoča mantojis lielu bagātību. Nu Džakopo vairs ilgāk nebrīnījās un nešaubījās par stāsta pa­tiesību, jo arvien bija jutis, ka Edmons vairāk ir izglītots nekā vienkāršs jūrnieks. Arī citi matroži un „Jaunās Amēlijas" kapteinis ticēja šim stās­tam.

Kad Dantess saviem bijušajiem biedriem, no kuriem tagad apņēmās šķirties, uz atvadībām bija sarīkojis greznas dzīres un kapteinim bija so­lījies par sevi ziņot, viņš aizbrauca uz Marseļu, no kurienes tad viņam bija jābrauc uz Monte-Kristo salu.

Dantesa ceļa mērķis bija Dženova. Tur pašlaik ostā tika izmēģināta maza jahta, kuru sev bija pasūtījis kāds anglis, gribēdams iegūt vislabāko jahtu no vislabākajiem meistariem. Dantess pārsolīja angļa cenu un iegu-

Varonis grieķu teikās, kas bijis ievainots un biedru atstāts uz vien­tuļas salas.

va kuģi, kurā vēl lika ierīkot kajītē gultas galvgalī slepenu skapi ar trim slepenām nodaļām. Tad viņš aizbrauca, tā arī nepateicis, uz kurieni dodas.

Pēc divām dienām Edmons jau bija sasniedzis Monte-Kristo salu, jo jahta bija teicama ātrbraucēja. Dantess bija paspējis krietni iepazīties ar visu salu un tās apkārtni un piestājās nevis parastajā ostā, bet mazajā līcītī. Sala arī tagad bija gluži tukša; likās — kopš viņa aizbraukšanas neviens uz tās nebija bijis. Dantess naktī aizgāja uz savu slepeno alu un visu atrada savā vietā.

Otrā rītā jau neskaitāmu bagātību Dantess bija pārnesis uz jahtu un noglabājis slepenajā skapī kajītē. Džakopo gaidot, viņš pavadīja vēl dažas dienas savā salā un izmantoja šo laiku vēl tuvākai salas izpētei, līdz zināja visas tās labās un ļaunās puses, un apņēmās labās vēl pavairot un ļaunās novērst. Beigās viņš ieraudzīja Džakopo mazo barku tuvojamies salai; viņš deva signālu, Džakopo atbildēja; pēc divām stundām barka bija sasniegusi jahtu.

Dantess no Džakopo dzirdēja bēdīgas atbildes: vecais Dantess bija miris, bet Mersedese - pazudusi.

Edmons šo ziņu uzņēma mierīgu seju; tad viņš devās uz krastu un noliedza viņam sekot. Pēc divām stundām, kuras Edmons pavadīja vien­tulībā, viņš atgriezās uz sava kuģa un lika tam braukt uz Marseļu.

Dantess tagad pats neatrada laiku strādāt un vadīt kuģi; viņam bija tik daudz jāpārdomā, tik daudz jāpārdzīvo sava pagātnē… Tēva nāvi viņš bija paredzējis, bet Mersedesi? Kas bija noticis ar Mersedesi?..

Edmons nevienam aģentam nevarēja uzdot apklausīties par to, kas viņu interesēja; viņam būtu bijis jāatklāj savs noslēpums; viņš varēja tikai pats uz sevi paļauties. Livorno spogulis viņu bija pārliecinājis, ka viņam nav ko baidīties, ka viņu pazīs; bez tam viņam tagad bija pietiekami daudz līdzekļu pārģērbties. Tātad kādurīt jahta un barka droši iebrauca Mar­seļas ostā un izmeta enkurus tieši iepretim tai vietai, kur pirms daudziem gadiem Dantess bija ticis aizvests uz Ifas pili.

Ne bez riebuma Dantess redzēja sanitārās iestādes laivā pie sava kuģa piebraucam arī žandarmu, kuram viņš pasniedza savu Livorno nopirktu pasi uz kāda angļu lorda vārda un, auksti un nicīgi viņam garām iedams, izkāpa malā.

Viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru viņš satika Kanebjēras ielā, bija kāds vecs matrozis no „Faraona". Šis vīrs, kurš agrāk bija kalpojis pēc viņa pavēlēm, tagad varēja apliecināt lielās pārmaiņas, kas ar viņu bija notikušas. Dantess pajautāja viņam dažus vārdus un samaksai deva kādu lielāku naudas gabalu.

Kad Edmons bija jau gabalu pagājis, matrozis skrēja viņam pakaļ, viņu skaļi saukdams.

Edmons apgriezās.

— Atvainojiet, mans kungs, — teica vecais matrozis, — bet jūs laikam pārskatījāties; jūs gribējāt man gan dot dažus sū un esat iedevis veselu dālderi.

— Tiešām, tad es būšu pārskatījies, mans draugs, — atteica Edmons, — bet jūsu godprātība nevar palikt bez algas, še jums vēl viens dālderis klāt.

Matrozis par šo dāvanu bija tik ļoti pārsteigts, ka pat aizmirsa devējam pateikties; viņš tikai noskatījās tam pakaļ un nomurmināja:

— Tas laikam ir kāds nabobs no Indijas.

Dantess turpināja savu ceļu, bet katras solis, kuru viņš spēra, tikai pa­vairoja viņa skumjas un aizgrābtību: visas viņa bērnības atmiņas, kuras viņam visu mūžu bija stāvējušas acu priekšā, tagad šeit atdzīvojās un saistījās pie katras vietiņas, pie katra ielas stūra, pie katra krustceļa. Kad Edmons nonāca Melānas ielā, kur agrāk dzīvoja tēvs, viņš juta, ka ceļi sāk drebēt, un tik tikko viņš nepakļuva zem braucēju ratiem.

Māja, kurā sirmgalvis bija dzīvojis, izskatījās daudz bēdīgāka; puķes un vītņaugi, kurus vecais tik rūpīgi bija kopis, tagad bija nozuduši no logiem. Dantess atspiedās pret koku un, domās nogrimis, ilgi lūkojās uz šā na­badzīgā nama pirmo stāvu. Beidzot viņš tuvojās durvīm, pārkāpa pār slieksni, prasīja, vai šeit neesot neviens brīvs dzīvoklis, un lūdza parādīt piektā stāva dzīvokļus, kaut gan dzirdēja, ka tie visi ir apdzīvoti. Mājas pārvaldniekam vajadzēja viņu aizvest turp un lūgt iedzīvotājus svešā vārdā ļaut apskatīt divas mazas istabiņas.

Šo dzīvokli apdzīvoja kāds jauns laulāts pāris, kuru uzskatot Dantess nopūtās. Citādi viņam nekas vairs neatgādināja senāko dzīvokli. Sienas bija apsistas ar citām tapetēm, un visas vecās mēbeles, pie kurām saistījās Dantesa atmiņas, bija projām. Viņš apskatījās pēc gultas: tā atradās vēl tanī pašā vietā, kur viņa tēva gulta bija stāvējusi. Viņa acis tapa mitras: šinī vietā laikam nabaga sirmgalvis bija savu garu izlaidis, velti saukdams sava dēla vārdu.

Izbrīnījušies jaunie ļaudis uzlūkoja nopietno vīru, pār kura vaigiem ri­tēja divas lielas asaras. Tie cienīja viņa sāpes un viņam nekā nejautāja. Kad tas gāja projām, viņi to pavadīja un lūdza atnākt, cik bieži vien viņam patīk.

Izgājis ārā, Edmons palika pie otrām durvīm stāvot un prasīja, vai šeit nedzīvojot Kadruss. Pārvaldnieks atbildēja, ka drēbnieks jau sen šeit vairs nedzīvojot; viņam ar veikalu vairs lāgā neveicies, un tas tagad esot pārņē­mis viesnīcu „Gāras tilts".

Dantess izlūdzās nama īpašnieka adresi, lika sevi pie viņa pieteikt kā lordu Vilmoru, kā tas bija ierakstīts viņa pasē, un nopirka mazo māju Melānas alejā par divdesmit pieciem tūkstošiem franku. Māja bija gan tikai aptuveni desmit tūkstošus franku vērta, Dantess būtu par to maksājis vai pusmiljonu.

Vēl tanī pašā dienā notārs, kurš bija uzrakstījis pirkšanas kontraktu, jaunajam pārim paziņoja, ka jaunais saimnieks viņiem par līdzšinējo cenu ļauj izvēlēties dzīvokli no visiem mājas dzīvokļiem, tikai ar nosacījumu', ka tiem jāatstāj saimniekam divas mazās istabiņas, kuras tie līdz šim bija apdzīvojuši.

Šis ārkārtējais notikums visiem Melānas alejas iedzīvotājiem astoņas dienas deva iemeslu dažādām runām un spriedumiem, no kuriem neviens nebija pareizs. Bet ļaudis vēl vairāk brīnījās, ka tas pats vīrs, kurš māju bija nopircis un tā jau diezgan vērsis uz sevi visu ļaužu uzmanību, tanī pašā vakarā vēl apstaigāja Katalānu ciemu un iegriezās kādā mazā zvej­nieku būdiņā, kur palika vairāk nekā stundu un nevarēja beigt taujāt par dažām personām, kuras jau pirms piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem bija pazudušas. Otrā dienā viņš ļautiņiem, pie kuriem vakar par šo un to bija apjautājies, iedāvināja barku ar visiem piederumiem un izvairījās no viņu pateicībām, aiziedams projām. Kad Edmons kādam matrozim bija devis pavēles, viņš uzkāpa zirgā un izjāja pa vārtiem.