Grafs Monte-Kristo

VI Kadrusa stāsts

— Vispirms, — sacīja Kadruss, — man jums abata kungs, jālūdz apso­līt tikai vienu.

— Ko tad? — prasīja abats.

— Ka nekad neviens nedabūs zināt, ka jums visu to esmu stāstījis, jo tie, par kuriem jums gribu stāstīt, ir bagāti un vareni, un, ja tie mani var salauzt kā niedri.

— Nomierinietis, draugs, — sacīja abats, — esmu priesteris un glabāšu jūsu noslēpumu. Domājiet, ka mums nav neviena cita mērķa kā izpildīt mūsu drauga pēdējo vēlēšanos! Stāstiet un neslēpiet neko, bet runājiet tikai taisnību, bez naida, — vienīgi taisnību! Es nepazīstu personas, par kurām jūs runājat, un viņas laikam arī nekad nepazīšu. Turklāt neesmu vis francūzis, bet gan itālietis; kalpoju Dievam un ne cilvēkiem un atgrie­zīšos sava klosterī, kuru atstāju tikai tādēļ, lai izpildītu mirēja pēdējo lūgumu.

Šis solījums likās iedodam drošību Kadrusam.

— Nu, labi, — viņš sacīja, — tad darīšu vēl vairāk, nekā jūs prasāt, iepazīstināšu ar tiem draugiem, kurus Edmons ir noturējis par uzticīgiem.

— Tad sāciet ar tēvu, — sacīja abats. — Edmons daudz runāja par šo sirmgalvi, kuru viņš tik neizsakāmi mīlēja.

— Tas ir ļoti bēdīgs stāsts, — atbildēja Kadruss, plecus paraustīdams. — Sākumu jūs laikam zināt?

— Jā, Edmons man ir visu stāstījis līdz tam acumirklim, kad Marseļā tika apcietināts.

— Ak jā! Man viss vēl ir dzīvā atmiņā, it kā tas būtu noticis vakar.

— Vai tas nenotika tieši viņa saderināšanās dienā?

— Jā, un svētki, kuri tik priecīgi bija sākušies, beidzās ļoti bēdīgi. Poli­cijas komisārs ar četriem žandarmiem atnāca un līgavaini aizveda.

— Līdz šejienei visu zinu, labais draugs, — abats viņu pārtrauca. — No šā brīža Dantess vairk nekā nezināja, tikai to, kas uz viņu attiecas, jo viņš nekad vairs nav nevienu redzējis no tām piecām personām, kuras jums minēju.

— Kā tad! Kad Dantess tika sagūstīts, Moreļa kungs skraidīja apkārt, ziņas ievākdams; tās visas bija ļoti bēdīgas. Sirmgalvis viens pats atgriezās mājās, raudādams novilka svētku apģērbu, staigāja visu dienu pa savu istabu apkārt un naktī nenolikās arī gulēt. Es dzīvoju zem viņa dzīvokļa un varēju viņa soļus dzirdēt cauru nakti. Es pats, — man jāatzīstas, — arī nevarēju ne acu aizdarīt. Otrā dienā uz Marseļu atnāca Mersedese un lūdza Vilfora kunga palīdzību, bet nekā nepanāca. Vienlaikus viņa bija nākusi apmeklēt nabaga sirmgalvi. Kad viņa redzēja, cik viņš bija kluss un bēdīgs un ka viņš kopš briesmīgā pārsteiguma nebija ne gulējis, ne ēdis, viņa gribēja viņu ņemt "līdzi, lai to varētu labāk apkopt. Bet visas viņas lūgšanas bija veltīgas. „Nē!" sacīja sirmgalvis. „Savu dzīvokli es ne­atstāšu, jo mani mans nabaga puika mīl par visiem vairāk un, kad tas atkal kļūs brīvs, pie manis viņš nāks vispirms. Ko gan viņš sacītu, kad es nebūtu gatavs viņu saņemt."

— To es dzirdēju uz kāpnēm stāvēdams, un ļoti vēlējos, ka Mersedesei būtu izdevies sirmgalvi piedabūt iet viņai līdzi, jo viņa pastāvīgi skanošie soļi man virs galvas nedeva mieru.

— Bet vai jūs pats nemaz negājāt nabaga sirmgalvi mierināt?

— Ak, abata kungs, nevienu nevar nomierināt, kas pats negrib būt nomierināms; un viņš tāds bija. Turklāt man likās, ka viņš mani neie­redzētu, kaut gan nezinu, kāpēc. Kādunakt tomēr, kad izdzirdu viņu dikti vaimanājām, nevarēju noturēties un uzkāpu augšā, bet, kad piegāju pie durvīm, viņš vairs neelsoja, bet lūdza Dievu. Ak, abata kungs, es nespēju viņa izmisīgās lūgšanas vārdus atkārtot; tā bija vairāk nekā lūgšana, vairāk nekā dievbijība un ari vairāk nekā sāpes.

— Nabaga tēvs! — nomurmināja abats.

— Ar katru dienu tas kļuva klusāks un vientulīgāks. Moreļa kungs un Mersedese pie viņa nāca bieži, bet atrada viņa durvis aizslēgtas, viņš tās nevienam neatdarīja, kaut gan bija mājās. Kādudien, kad viņš Mersedesi tomēr bija ielaidis un nabaga bērns, pats atrazdamies izmisumā, viņu mē­ģināja mierināt, viņš sacīja: „Tici man, mans bērns, viņš ir pagalam… un sagaida drīzāk mūs, nekā mēs gaidām viņu… Es esmu laimīgs, jo esmu no jums vecākais un būšu pirmais, kas viņu atkal redzēs."

— Cilvēks var būt diezin cik labs, tomēr katrs drīz atstās tādu, kas viņu dara skumīgu; tā arī vecais Dantess drīz palika gluži viens. Tikai reizēm redzēju kādus svešus ļaudis pie viņa nākam un aizejam ar kaut kādiem aizsaiņiem; vēlāk dabūja zināt, ka sirmgalvis mazpamazām pārde­vis visas savas lietas, lai būtu no kā dzīvot. Beigās visas mantas bija pār­dotas… Par trim mēnešiem īre nebija maksāta; viņš izlūdzās sev vēl asto­ņas dienas, ko saimnieks viņam arī atļāva, kā pats man tika stāstījis. Trīs dienas veci dzirdēju staigājam pa istabiņu, ceturtajā soļi apklusa. Caur atslēgas caurumu redzēju, ka viņš guļ gultā un ir līdz pēdējam noliesējis; tad steidzos pie Moreļa kunga un Mersedeses. Morelis atnāca līdz ar ārstu. Tas slimo apskatīja, atrada, ka tam esot vēdera iekaisums, un lika ieturēt diētu — stingru kārtību ēšanās. Es biju klāt, abata kungs, un redzē­ju, cik savādi sirmgalvis pasmējās; un viņš vairs neieslēdzās, bet neēda nekā, jo ārsts jau esot parakstījis diētu.

Abats dobji ievaidējās.

— Tāds stāsts liekas jūs aizkustina, abata kungs? — vaicāja Kadruss.

— Jā, — tas atteica, — aizgrābjošs stāsts.

— Mersedese, — turpināja Kadruss, — katru reizi, kad atnāca, atrada veco Dantesu aizvien vājāku, un stingri pastāvēja uz to, lai sirmgalvi ved pie viņas. Arī Morelis bija tanīs domās. Bet vecis par šādu priekšlikumu palika tik nikns, ka visi izbijās un atstāja mierā. Mersedese palika pie viņa gultas; Morelis atstāja naudas maku uz kamīna, bet vecis liedzās pieņemt jebkādu barību. Devītajā dienā viņš nomira, svētīdams savu mīļoto Edmonu.

Abats bija piecēlies un staigāja pa istabu apkārt.

— Un jūs domājat, ka viņš mira badā? — viņš beigās jautāja.

— Jā, badā, abata kungs, badā, — teica Kadruss, — to jums varu apliecināt tik tiešām, ka mēs abi esam kristīgie.

Ar drudžainām rokām abats sagrāba vēl līdz pusei pilno ūdens glāzi, izdzēra to vienā rāvienā un sarkanām acīm, bāliem vaigiem atsēdās savā kaktā.

— Tas taču ir briesmīgs stāsts, — viņš teica aizsmakušā balsī.

— Jo briesmīgāks tāpēc, ka nelaime nenāca no Dieva, bet no cilvē­kiem.

— Nu, tad runāsim par šiem cilvēkiem, — teica abats. — Bet apdo­mājiet, — viņš vēl piebilda gandrīz vai draudīgi, — ka jūs esat apņēmies sacīt visu taisnību. Kas tad nu bija šie cilvēki, kuru vainas dēļ dēlam vajadzēja mirt izmisumā un tēvam badā?

— Divi vīri, kuri bija uz viņu greizsirdīgi, viens mīlas, otrs godkārības dēļ: Fernāns un Danglārs. Viņi Edmonu nodeva policijai kā bonapartistu aģentu.

— Bet kurš tad no viņiem tiešām denuncēja. Kurš ir īstais, vainīgais?

— Abi divi ir vainīgi, abata kungs; viens uzrakstīja denunciāciju, otrs to nodeva pastā.

— Un kad šī vēstule tika rakstīta un kur?

— Pamfila tēva krogā dienu pirms Edmona kāzām, — teica Kadruss.

— Taisnība, taisnība, — čukstēja abats. — Ak, Faria, Faria! Cik labi tu pazini cilvēkus!

— Ko jūs sacījāt, abata kungs? — iejautājās Kadruss.

— Neko, neko, — atteica abats. — Turpiniet vien!

— Danglārs uzrakstīja denunciāciju ar kreiso roku, lai viņa rokraksts nebūtu pazīstams, un Fernāns apņēmās to nodot tālāk.

— Bet jūs, — iesaucās abats, - jūs bijāt tur klāt!

— Es? — teica izbrīnījies Kadruss. — Kas jums teica, ka es tur biju klāt?

Abats redzēja, ka ir pārāk aizrāvies.

— Neviens neteica, — viņš sacīja, — bet tā kā jūs visu tik smalki zināt, tad domāju, ka jūs pats būsit klāt bijis.

— Jā, taisnība gan, — Kadruss teica apspiestā balsī, — es biju tur klāt.

— Un jūs nepretojāties tai neģēlībai, tai denunciācijai?! Tad jau jūs esat arī līdzvainīgs, — dusmodamies teica abats.

— Abata kungs, — teica Kadruss, — viņi mani tik ilgi bija piespieduši dzert, kamēr vairs nekā nesajēdzu. Es visu redzēju tikai kā caur miglu. Visu, jo vien tādā gadījumā goda vīrs var teikt, tiku teicis, bet viņi mani nomierināja, ka tas viss esot tikai joks un ļaunas sekas Edmonam nekādas necelšoties.

— Bet otrā dienā, mans kungs, — iesaucās abats, — otrā dienā jūs redzējāt, ka tas nebija joks, un jūs taču nekā nesacījāt, kaut gan Edmons jūsu acu priekšā tika apcietināts un aizvests!

— Jā, abata kungs, es biju tur, gribēju runāt un visu atklāt, bet Dan­glārs mani atturēja. Viņš man teica: „Bet kā tad, ka Edmons tiešām ir bijis uz Elbas salas, ka viņš tiešām ir dabūjis vēstuli bonapartistu komi­tejai Parīzē? Un kad šo vēstuli pie viņa atrod, vai tad tie, kas viņu aizstā­vēja, netiks reiz sodīti?" Nu, es baidījos no tā laika politikas. Atzīstos — biju gļēvs un bailīgs, un cietu klusu; tā bija gļēvulība, bet ne noziegums.

— Sabiedriskos jautājumos gļēvulība ir arī noziegums, bet es jūs sapro­tu, tādu gļēvuļu ir daudz, ne jūs viens esat vainīgs.

— Jā, abata kungs, — atbildēja Kadruss, — un tas ir skorpions, kas mani moka dienu un nakti. Bieži lūdzu Dievu, lai viņš man piedod šo grēku, un esmu arī pārliecināts, ka par sodu šim manam nedarbam, vie­nīgajam manā mūžā, ir pār mani nākusi visa nelaime. Nožēloju visu mūžu šo vienu acumirkli, kur mana patmīlība mani pārvaldīja; tāpēc arī vienmēr saku savai Karkontai, kad viņa sūdzas: „Klusē, sieva, tāda ir Dieva griba!"

Un Kadruss bēdīgi nokāra galvu.

— Labi, labi, — teica abats, — jūs nu esat atklāti runājis, kas pats sevi apsūdz, tas pelna piedošanu.

— Par nelaimi Edmons ir miris, — teica Kadruss, — un nav paspējis man piedot.

— Viņš to nezināja, — teica abats.

— Bet tagad viņš to varbūt zina, — teica Kadruss.

Abats satrūkās un pacēlās no sava krēsla, bet Kadruss mierīgi turpi­nāja:

— Ļaudis saka, ka miroņi visu zinot.

Nu arī abats nomierinājās un, atgriezdamies savā sēdeklī, teica:

— Jūs jau vairākas reizes tikāt minējis kādu Moreļa kungu. Sakiet jel, kas tas bija par cilvēku!

— Tas bija „Faraona" īpašnieks un Dantesa darba devējs.

— Un kāda loma tam vīram bija visos šinīs notikumos? — jautāja abats.

— Viņš bija godīgs, drošsirdīgs vīrs, abata kungs, un uzticams Dan­tesa draugs. Divdesmit reižu viņš tika aizrunājis par Edmonu. Kad ķeizars bija atgriezies Francijā, viņš Dantesa dēļ rakstīja, lūdza, draudēja, tā kā vēlāk, kad ķeizars atkal bija uzvarēts, tika vajāts kā bonapartists. Reižu reizēm viņš bija atnācis arī pie Dantesa vecā tēva un bija arī atstājis naudu, ko viņu kopt; vēlāk par šo naudu tika samaksāti sirmgalvja parādi un bēru izdevumi. Naudas maks man vēl ir, tas ir no sarkanas dzijas adīts.

— Un vai šis Moreļa kungs vēl ir dzīvs? — jautāja abats.

— Vēl dzīvs, — atteica Kadruss.

— Tad, — atteica abats, — šis krietnais vīrs laikam ir bāgāts un lai­mīgs.

Kadruss rūgti smaidīja.

— Jā, tikpat laimīgs kā es, — viņš sacīja.

— Kā? Moreļa kungs nav laimīgs! — iesaucās abats.

— Viņš atrodas tuvu trūkumam un, kas vēl ļaunāks par to, tuvu ne­godam.

— Kā tā?

— Jā, — turpināja Kadruss, — tā ir. Pēc tam kad viņš divdesmit pie­cus gadus strādājis un ieguvis cienījamāko vietu Marseļas tirdzniecības aprindās, Moreļa kungs bez glābšanas ir tuvu postam. Viņš divos gados ir pazaudējis piecus kuģus, ir pārcietis trīs briesmīgus bankrotus, un viņa pēdējā cerība tagad vēl ir likta uz „Faraonu", kuru vadīja nabaga Dan­tess un kas tagad ar košenilas kravu tiek sagaidīts no Indijas. Ja šis kuģis nepārbrauc, tāpat kā tie citi, tad Morelis ir beigts.

— Vai nelaimīgajam ir sieva un bērni? — prasīja abats.

— Jā, viņam ir sieva, kura pie visas nelaimes tomēr izturas it kā svētā; viņam ir meita, kas būtu izgājusi pie vīra, kurš to mīlēja un kuram vecāki tagad vairs neļauj precēt nabaga meiteni; viņam ir arī dēls, kurš armijā ir leitnants. Jūs varat iedomāties, ka tas viss viņa sāpes tikai pavairo. Nabaga mīļais virs! Ja viņš būtu viens pats, viņš sev iešautu lodi galvā, un visam būtu gals.

— Briesmīgi, — nomurmināja abats.

— Redziet, tā iet godīgiem ļaudīm, — rūgti piebilda Kadruss, — ka­mēr Dānglārs un Fernāns nezina, kur savu naudu likt.

— Kad tad Danglāram ir klājies? Viņš no visiem kā kūdītājs ir vis­vairāk pelnījis sodu.

— Kā viņam klājies? Viņš atstāja Marseļu un ar Moreļa kunga ietei­kumu, kurš par viņa nodevību nezināja, kā grāmatvedis iekļuva kādā spā­niešu baņķiera veikalā. Pa spāņu kara laiku viņš bija armijai pārtikas pie­gādātājs un tika pie mantas. Ar tālākiem uzņēmumiem viņš savu mantu vēl četrkārtīgi pavairoja un apprecēja sava principāla meitu. Tā drīz no­mira, un pēc tam viņš apprecēja kāda Nargona kunga atraitni, tagadējā karaļkambarkunga grāfa Servjē meitu. Viņš bija miljonārs un tādēļ iecelts grāfa kārtā, un saucas tagad par grāfu Danglāru.

— A, — abats sacīja savādā balsī. — Un vai viņš ir laimīgs?

— Laimīgs? Kas to var zināt? Ja manta dara laimīgu, tad Danglārs ir laimīgs.

— Un Fernāns?

— Fernāns? A, tas ir pavisam kas cits!

— Bet kā gan nabaga katalān iešu zvejnieks bez izglītības, bez jeb­kādiem līdzekļiem varēja kļūt laimīgs? To es tiešām nesaprotu.

— Katrs par to brīnās. Tur laikam ir kāds noslēpums, par kuru neviens nekā nezina.

— Bet pa kādiem redzamiem pakāpieniem viņš ir nokļuvis pie šīs neiz­mērojamās mantas un augstās kārtas?

— Tas izklausās kā pasaka un tomēr ir patiesība. Dažas dienas pirms Dantesa pārnākšanas viņš bija ticis paņemts armijā. Burboni viņu mierīgi atstāja Katalānās. Bet Napoleons nāca atpakaļ, karavīri visi tika iesaukti, un Fernāns bija spiests iet līdzi. Arī es gāju līdzi, bet tā kā biju vecāks un nupat kā precējies, mani sūtīja tikai uz robežām par sargu. Fernāns tika pieskaitīts pie aktīvām grupām, un viņam bija jācīnās līdzi kaujā pie Linjī. Nakti pirms kaujas viņš stāvēja par sargu pie kāda ģenerāļa telts, šis ģenerālis bija nodevējs un piedalījās slepenās sarunās ar angļiem. Tanī pašā naktī viņš gribēja pāriet ienaidnieka pusē un uzaicināja Fernānu viņu pavadīt. Fernāns bija ar mieru, viņš atstāja savu vietu un sekoja ģene­rālim. Ja Napoleons būtu palieis uz troņa, Fernāns būtu nācis kara tiesas priekšā, bet Burboni viņa dezertēšanu pieskaitīja pie nopelniem. Viņš at­griezās Francijā kā apakšleitnants, un, tā ka ģenerālis, kurš pats pie ka­raļa atrodas lielā cieņā, viņam bija labvēlīgs, viņš 1823. gadā tika par kapteini. Tas notika Spāņu karā un apmēram tanī pašā laikā, kad Dan­glārs sāka pirmās spekulācijas. Fernāns bija spānietis, viņš tāpēc tika sū­tīts uz Madridi izzināt savas zemes ļaužu prātus. Tur viņš satikās ar Dan­glāru, sarunājās ar viņu, apsolīja savam ģenerālim gādāt par piekritējiem starp galvaspilsētas un provinču rojālistiem, dabūja solījumus pretim, stājās sakaros ar dažādiem ļaudīm, izveda savu armiju pa viņam vien pazīsta­miem ceļiem, kad visapkārt bija ienaidnieki, un izdarīja, īsi sakot, tik daudz pakalpojumu, ka tas pēc Trokadero kaujas tika iecelts par virsnieku un dabūja Goda Leģiona ordeni līdz ar barona titulu.

— Liktenis, liktenis! — nomurmināja abats.

— Jā, bet klausieties tālāk, tas vēl nav viss! Kad spāņu karš bija bei­dzies, Fernānam vairs nebija gadījuma tālākai karjerai, jo visur valdīja miers. Vienīgi Grieķija bija sacēlusies pret turkiem un iesākusi brīvības karu. Visu izmanība bija pievērsta Atēnām, jo visi žēloja grieķus un gri­bēja tos pabalstīt. Franču valdība, kā jūs zināt, pieļāva atsevišķus izceļo- jumus, oficiāli tos tomēr neapsargādama. Fernāns lūdza un dabūja atļauju iestāties Grieķijas karapulkos un tomēr palika franču armijā. Kādu laiku pēc tam kļuva zināms, ka barons Morserfs, tā tagad sauca Fernānu, bija iestājies Alīpašā dienestā par inspektoru ģenerāli. Alīpašā, kā jūs zināt, tika nokauts, bet pirms savas nāves viņš baronam Morserfam par uzticīgu kalpošanu bija paspējis vēl dāvāt lielu naudas summu, ar kuru Fernāns tad atgriezās Francijā, kur viņam tika atstāts ģenerāļa tituls.

— Un tātad viņš tagad?.. — jautāja abats.

— Un tā viņš tagad ir grāfs un deputāts un viņam Parīzē pieder lepns nams Heldera ielā 27, — turpināja Kadruss.

Abats atvēra muti, bet klusēja un tikai pēc brītiņa saņēmies jautāja:

— Un Meresedese? Man tika stāstīts, ka viņa esot pazudusi?

— Pazudusi, — atkārtoja Kadruss, — pazudusi tā, kā saule mēdz pa­zust, lai rīt jo spožāka parādītos atkal.

— Vai viņa arī taisījusi labu karjeru? — jautāja abats, ironiski pasmie­damies.

— Mersedese šinī acumirklī ir viena no pirmajām Parīzes lielajām dā­mām, — atteica Kadruss.

— Tālāk, tālāk! Man ir tā, kā es dzirdētu kādu sapni atstāstām, — teica abats, — bet pats ari esmu piedzīvojis tik daudz dīvainu lietu, ka tas, ko jūs nupat stāstāt, man neizklausās vairs pārāk brīnišķīgi.

— Mersedese sākumā bija izmisusi par savu likteni, kas viņai atrāva Edmonu. Stāstīju jums, ka viņa gāja lūgt par viņu pie Vilfora un gādāja par veco Dantesu. Te vēl piepeši aizbrauca Fernāns, par kura noziegumu viņa nekā nezināja, un nu viņa palika gluži viena. Trīs mēneši tā viņai pagāja vienās asarās un vaimanās, nekādas ziņas ne no Edmona, ne no Fernāna, un klāt tikai mirstošais sirmgalvis. Kāduvakar, kad viņa bija atkal nogrimusi skumjās, sēdēdama savā vientuļajā būdiņā Katalānās, viņas priek­šā piepeši stāvēja Fernāns košajā apakšvirsnieka uniformā. Tas nebija pat pusi vērts no tā, ko apraudāja, bet taču tajā bija daļa no viņas atmiņām. Viņa nekad nebija ienīduši Fernānu, viņa tikai nebija viņu mīlējusi; viņas sirds piederēja citam, bet tas bija projām… bija pazudis… varbūt miris. Šādas domas domājot, Mersede piepeši sāka raudāt un sirdssāpēs lauzīt rokas. Bet tomēr domas, ka Edmons varbūt ir miris, bija šoreiz nākušas pašas no sevis, kaut gan viņa tās būtu ar dusmām atraidījusi, kad kāds cits tās būtu izsacījis viņas priekšā. Vecais Dantess arī bez apstājas viņai atgādināja:

„Mūsu Edmons ir miris. Ja būtu dzīvs, viņš nekavētos atkal atnākt pie mums."

Nu arī šis sirmgalvis bija nomiris, kā jums jau sacīju. Ja viņš būtu vēl ilgāk dzīvojis, tad laikam Mersedese nekad nebūtu kļuvusi par cita vīra sievu. Vecais Dantess būtu viņai aizvien pārmetis viņas neuzticību. Fer­nāns to arī saprata. Kad viņš dzirdēja par sirmgalvja nāvi, viņš atgriezās jau kā virsnieks. Pirmo reizi Mersedesi apmeklējot, viņš nebija nekā ru­nājis par mīlu, nu viņš viņai par lo atgādināja. Mersedese izlūdzās vēl sešus mēnešus laika, lai Edmonu gaidītu un tad apraudātu.

— Tātad iznāktu, visu kopā ņemot, veseli astoņpadsmit mēneši, — tei­ca abats, rūgti pasmīnēdams, — Ko tad galu galā pats viskarstāk mīlētais mīļākais vēl vairāk var gribēt?

Un viņš nomurmināja angļu dzejnieka vārdus:

— Frailty, thy name is woman\[2]

— Pēc sešiem mēnešiem, — turpināja Kadruss savu stāstu, — viņi sa­laulājās baznīcā, kuru sauc des Accolus.

„Tā ir tā pati baznīca, kurā viņa gribēja salaulāties ar Edmonu," no­domāja abats. „Viss palika tāpat, tikai līgavainis bija cits."

— Mersedese tātad apprecējās, — teica Kadruss, — bet kaut gan viņa pūlējās izlikties mierīga, viņa tomēr paģība, kad, no laulāšanas pārnākot, gāja garām viesnīcai, kur pirms astoņpadsmit mēnešiem bija saderinājusies ar Edmonu un kura veids arvien vēl dzīvoja viņas sirdī, kaut gan viņa neiedrošinājās to tur meklēt. Fernāns bija gan laimīgāks nekā viņa, bet toties vēl nemierīgāks, un skaidri varēja nomanīt, ka viņš katru stundu baidījās no Edmona pārnākšanas. Arī atmiņu iespaidu uz Mersedesi viņš nevarēja mierīgi paciest, un pēc astoņām dienām jaunais pāris atstāja Ka- talānas.

— Un vai jūs Mersedesi pēc tam nekad vairs neesat redzējis? — jau­tāja abats.

— Jā gan, redzēju reiz Perpinjanā spāņu kara laikā, — teica Kadruss. — Perpinjanā Fernāns viņu bija atstājis, pats aiziedams uz Spāniju; viņa tur nodarbojās ar sava dēla audzināšanu…

Abats ietrīcējās.

— Viņas dēla? — viņš jautāja.

— Jā, viņas dēla, — teica Kadruss, — mazā Albēra.

— Bet vai tad viņai bija tik daudz izglītības, ka varēja pati audzināt savu dēlu? — jautāja abats. — Edmons man liekas, iztēloja man viņu kā labu, skaistu, bet vienkāršu un neizglītotu zvejnieku meiteni, kura turklāt bijusi vēl diezgan nabadzīga.

— Ā! — atteica Kadruss. — Vai tad Edmons tik maz pazina savu līgavu? Mersedese būtu varējusi tikt par karalieni, ja kroņi pušķotu skais­tāko un gudrāko sieviešu galvas. Viņas manta arī jau bija pieaugusi, un viņas izglītība vairojās līdz ar mantu. Viņa esot mācījusies zīmēšanu un mūziku un visu, ar ko vien mēdz nodarboties smalkas dāmas, un es domā­ju, ka viņa, taisnību sakot, darīja to visu, lai tikai apreibinātos, izklaidētu savas domas, un pildīja galvu ar zinātnēm, lai aizmirstu to, kas saviļņoja viņas sirdi. Bet nu jau tas viss laikam būs pārgājis; bagātība un gods būs viņu, bez šaubām, nomierinājuši. Viņa ir bagāta, ir grāfiene… un tomēr…

— Un tomēr… Kas! — jautāja abats.

— Tomēr es esmu pārliecināts, ka viņa nav laimīga, — teica Kadruss.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Nu, kad tiku aizvien nelaimīgāks un vairs nezināju kur dēties, pado­māju par saviem vecajiem draugiem. Aizgāju pie Danglāra, tas mani ne­maz nepieņēma; nogāju pie Fernāna, tas man ar sulaini izsūtīja simt franku.

— Tātad jūs nedabūjāt redzēt ne vienu, ne otru? — jautāja abats.

— Nē, bet Mersedeses kundze mani bija redzējusi, — atteica Kadruss.

— Kā tā?

— Kad gāju projām, pie manām kājām nokrita naudas maks ar div­desmit pieciem dālderiem. Aši pacēlu galvu un redzēju Mersedesi, kura tobrīd aizdarīja logu.

— Un Vilfora kungs? — neapnicis jautāja abats.

— Ak, tas jau nebija mans draugs; es viņu nepazinu; no tā nekā neva­rēju sagaidīt.

— Bet vai jūs nezināt, kas no viņa ir iznācis un vai viņš varbūt nav dalību ņēmis pie Edmona nelaimes? — jautāja abats.

— Nē, nezinu; tikai dzirdēju to, ka viņš esot apprecējis grāfa Sen­merāna meitu un no Marseļas pārcēlies uz citu vietu. Bez šaubām, arī viņam būs smaidījusi laime un viņš būs ticis bagāts kā Danglārs un go­dāts kā Fernāns. Tikai es viens pats esmu palicis nabags un Dieva atstāts.

— Jūs maldāties, mans draugs, — teica abats. — Dievs dažu reizi lie­kas mūs aizmirstam, kad viņa taisnība atdusas, bet aizvien nāk acumirklis, kad viņš atkal atceras. Šeit jums būs par to pierādījums.

Abats izvilka no kabatas dimantu, pasniedza to Kadrusam un teica:

— Ņemiet šo dimantu, tas pieder jums vienam pašam!

— Kā? Man vienam? — iesaucās Kadruss. — Ak! Abata kungs, vai jūs par mani nesmejaties?

— Šo dimantu man bija uzdots izdalīt Dantesa draugiem; viņam, kā redzu, ir bijis tikai viens vienīgs draugs. Tas esat jūs. Tātad šeit dalīšana ir lieka. Ņemiet šo dimantu un pārdodiet to; tas ir piecdesmit tūkstošu franku vērts. Ceru, ka ar šādu summu jūsu trūkums būs novērsts.

— Ak, kungs, — teica Kadruss, vienu roku bailīgi izstiepdams un ar otru sviedrus no pieres slaucīdams. — Ak, kungs, nejokojieties ar nabaga vīra laimi un izmisumu!

— Es zinu, kas ir laime, un vēl vairāk, kas ir izmisums, — atteica abats, — nekad ar to nejokošu. Ņemiet šo dimantu!

Kadruss, kurš jau bija pieskāries pie dimanta, bailīgi atkal atvilka roku atpakaļ. Abats pasmējās.

— Dodiet man pretī to sarkanzīda naudasmaku, kuru Moreļa kungs bija atstājis vecā Dantesa istabā un kuru jūs, kā sacījāt, esat saglabājis.

Kadruss, vēl vairāk pārbrīnījies, piesteidzās pie skapja un izņēma ve­cu, jau stipri izbalējušu sarkanu maku un pasniedza to abatam, kurš vi­ņam atkal iedeva dimantu.

— Ak, jūs, abata kungs, esat īsta Dieva vīrs, — iesaucās Kadruss, — jo neviens taču nezināja, ka Edmons jums ir devis šo dimantu, un jūs viņu būtu varējis gluži droši sev paturēt!

„Tu laikam gan būtu tā darījis," abats nodomāja pie sevis.

Abats nu piecēlās, paņēma savu cepuri un cimdus un teica:

— Viss, ko jūs nupat man esat stāstījis, ir tačti taisnība, vai ne?

— Šeit, abata kungs, — iesaucās Kadruss, — šinī kaktā stāv Pestītāja tēls, no svētīta koka izgriezts; un tur kastē ir manas sievas Evaņģēlijs. Atveriet šo grāmatu, un es gribu jums zvērēt, savu roku likdams uz Pestī­tāja tēla, pie savas dvēseles un savas kristīgās ticības, ka esmu jums visu taisnību stāstījis, kā tas ir noticis un kā to Pastarā dienā eņģeļi pasludinās Tā Kunga priekšā!

— Labi, labi, — teica abats, apmierināts par Kadrusa skatienu un bal­si, ar kādu viņš nodievojās. — Lai nu šī manta nes jums svētību! Dzīvojiet vesels! Es aizeju atkal savā vientulībā, projām no ļaudīm, kuri tik daudz sirdēstus sagādā cits citam.

Ar mokām abats varēja atkratīties no Kadrusa sajūsminātās pateicības pierādījumiem, atcēla pats šķērskoku no durvīm un, vēlreiz atvadījies, aizjāja.

Kad Kadruss ienāca atkal istabā, viņš atrada tur Karkontu stāvam vēl bālāku un trīsošu.

— Vai tā tiešām ir taisnība, ko es dzirdēju? — viņa uztraukta jautāja.

— Vai tu par to runā, ka viņš mums vieniem pašiem ir devis šo diman­tu? — jautāja pretim Kadruss, gluži kā pārņemts no prieka.

— Nu jā, jā.

— Tātad, taisnība, taisnība! — sauca Kadruss.

Sieva kādu acumirkli aplūkoja dimantu un tad teica dobjā balsī:

— Bet ja nu dimants ir neīsts?

Kadruss piepeši nobāla.

— Neīsts… — viņš stostījās, — neīsts… un kāpēc tad šis vīrs būtu man to devis, ja dimants būtu neīsts?

Acumirkli Kadruss stāvēja kā apstulbis par šādām aizdomām.

— Nu, ko, — viņš beidzot teica, — to mēs drīz vien dabūsim zināt, — un viņš ķēra pie cepures un lika to sev galvā.

— Kur tad tu gribi skriet?

— Bokērā tagad ir gadatirgus, tur būs juvelieri no Parīzes. Es viņiem parādīšu akmeni. Tu paliec te un apsargā māju. Par divām stundām būšu atpakaļ.

Kadruss gandrīz vai skriešus devās uz Bokēras pusi, kamēr abats bija aizjājis uz otru pusi.

— Piecdesmit tūkstoši franku! — murmināja Karkonta, viena palikusi. — Tā ir branga nauda… bet bagātība tā vēl nav nekāda lielā.