Grafs Monte-Kristo

X Juras braucējs Sindbads

1838. gada sākumā Florcncē uzturējās divi muižnieki no Parīzes augstā­kajām aprindām — vikonts Albērs Morserfs un barons Franss d'Epinē. Viņi bija nosprieduši karnevālu nosvinēt Romā, kur Albērs Fransam būtu par ceļa rādītāju ēiēeroni, jo viņš jau četrus gadus bija dzīvojis Itālijā. Romā viņi nonāca dažas dienas agrāk, noīrēja dzīvokli un tad šķīrās, lai katrs pēc patikas izmantotu vēl atlikušo laiku. Albērs devās uz Neapoli, Franss, aplūkojis Florences mākslas dārgumus, iedomājās aizbraukt uz El- bu — Napoleona I trimdas vietu; Korsiku viņš jau pazina.

Kādu vakaru viņš Livorno krastmalā atraisīja laiviņu no dzelzs riņķa, iesēdās tanī, mētelī ietinies, un uzsauca laiviniekam:

— Uz Elbas salu!

Skaistā jūras braucienā viņi otrā dienā jau bija sasnieguši Elbu. Franss izstaigāja visu ķeizarisko salu un uzmeklēja tā milža pēdas, kas šeit bija bijis piekalts. Tad viņi pārbrauca uz Pironozas saliņu, kur, pēc laivinieku izteikuma bija daudz medījuma. Panākumi tomēr bija ļoti vāji, un Franss sapīcis atkal sēdās savā laivā.

— Ja ekselence gribētu, tad varētu gan atrast jauku medību vietu, — sacīja laivinieks.

— Un kur tas būtu?

— Vai redzat tur to salu? — laivinieks sacīja, uz dienvidiem rādīdams.

— Kas tā ir par salu? — prasīja Franss.

— Monte-Kristo sala, — atbildēja livornietis.

— Bet man nav atļaujas uz tās medīt.

— Ekselencei nemaz nevajag atļauju, jo sala ir neapdzīvota.

— Un kādu medījumu es tur atradīšu?

— Tūkstošiem meža kazu.

— Bet kur es pārgulēšu?

— Salā ir daudz alu, tur jūs atradīsit labu patvērumu, un, ja ekselence grib, mēs jau varam kaut kuru brīdi braukt atpakaļ.

Franss pārdomāja, ka tam vēl laika diezgan, kamēr tas ar savu biedru satiksies, un tāpēc pavēlēja braukt uz Monte-Kristo salu.

Laivas īpašnieks deva pavēles, un laiva tūlīt uzņēma kursu uz salu.

— Mans mīļais Gaetāno, — pēc brīža sacīja Franss, — vai jūs man neteicāt, ka šo salu dažreiz apmeklē arī kontrabandisti un jūras laupītāji?

— Tā gan ir, — atbildēja laivinieks, — bet pēdējā laikā dzird, ka viņi salu ir atstājuši, vismaz tur vairs nav noticis nekāds briesmu darbs.

Laiva pa to laiku strauji tuvojās savam mērķim. Korsikas sala jau bija pilnīgi izzudusi no redzesloka un Franss pa kreisi, kādas ceturtdaļas jūdzes attālumā, ieraudzīja kādu tumšu, milzīgu masu. Tā viņam izskatījās drīzāk kā mākoņi, nevis zeme. Piepeši atspīdēja uguns.

— Kas tā par uguni? — Franss prasīja.

— Klus'l — sacīja laivas īpašnieks.

— Bet jūs taču teicāt, ka sala ir neapdzīvota un ka jūras laupītāji tur arī vairs nepiestājot? — prasīja Franss.

— Tā es teicu, ekselence, bel var jau maldīties.

Laivas īpašnieks ar matrožiem savā starpā mazliet parunāja. Laiva pa­brauca drusciņ atpakaļ un uzņēma citu virzienu. Franss nomanīja, ka tā pie salas grib piestāties citā vietā.

Tas viss notika ļoti klusi un ātri. Neviens nerunāja ne vārda, un visi trīs matroži nenovērsa ne acu no Gaetāno, pie kam tie airus turēja ga­tavus, lai varētu bēgt, ja tas izrādītos vajadzīgs.

Franss sastindzis pārlūkoja savus ieročus, viņam bija klāt divas du- bultšautenes un viena karabīne.

Laivas īpašnieks pa to laiku bija veikli izģērbies un, pirkstu pie lūpām pielikdams par zīmi, lai visi klusē, strauji metās ūdenī un aizpeldēja uz krastu.

Pusstundu laivā valdīja dziļš klusums, tad ūdeni bija dzirdams mazs troksnis, un Gaetāno bija atkal atpeldējis atpakaļ.

— Nu? — Franss un visi trīs matroži prasīja reizē.

— Nu, — viņš atbildēja, — tie ir spāņu kontrabandisti, un viņiem ir līdzi tikai divi korsikāņu laupītāji.

— Bet kas tad korsikāņu laupītājiem ir par draudzību ar spāņu kontra­bandistiem? — jautāja Franss.

— Ak, mans Dievs! Ekselence, — atbildēja Gaetāno kristīgas mīles­tības pilnā balsī. — Kas tad lai pabalsta cits citu, ja ne cilvēks cilvēku?

— Ah! — sacīja Franss. — Vai jūs pats neesat mazliet kontrabandists, mīļais Gaetāno?

— Eh! Ko nu darīt, ekselence? — Gaetāno atbildēja ar neaprakstā­miem smiekliem. — Jādzīvo, kā var. No kā tad lai pārtiek?

— Tātad jums tie ļaudis, kuri tagad atrodas uz Monte-Kristo salas, ir drusciņ pazīstami?

— Ne gluži. Bet mēs, jūrnieki, pazīstam cits citu pēc zināmām zīmēm.

— Un jūs domājat, ka mums tagad nebūtu ko bīties, ja mēs izkāpjam salā?

— Nekā, par to es jums varu galvot.

— Nu, labi, — noteica jaunais vīrietis, — brauksim ciemos pie kon­trabandistiem un laupītājiem. Vai jūs domājat, ka viņi mūs uzņems?

— Bez šaubām.

— Cik viņu ir?

— Trīs, ekselence, ar laupītājiem kopā — pieci.

— Brangi, tikpat liels ir ari mūsu skaits, vajadzības gadījumā mēs va­ram ar viņiem uzsākt ciņu. Brauksim turp!

— Brauksim, ekselence! Bet par visām lietām ievērojiet klusu ciešanu! — sacīja Gaetāno.

Fransa stāvoklis bija diezgan bīstams. Viņš atradās viens pats uz jūras dziļā tumsā starp jūrniekiem, kuriem nebija nekāda iemesla būt viņam visai padevīgiem un kuri bez tam vēl zināja, ka viņam ir līdzi daži tūkstoši franku. Viņš neizlaida vīrus no acīm un turēja savu ieroci gatavu.

Pa to laiku laiva griezās atkal uz to pusi, kur pirmīt bija atspīdējusi uguns. Kad viņi bija ugunij piebraukuši itin tuvu, Gaetāno uzsāka dziedāt kādu kuģinieku dziesmu un matroži viņam piebalsoja.

Jau pie dziesmas pirmajiem vārdiem vīri, kuri uz salas sēdēja ap uguni, bija piecēlušies un tuvojās laivai. Tikai viens no viņiem bija palicis pie uguns un cepa kazlēna gurnu. Drīz vien viri bija pārliecināti, ka no pie­braukušās laivas nav ko bīties, un atgriezās atpakaļ pie ugunskura, izņe­mot vienu, kurš palika krastā kā sargs.

Kad laiva bija krastam piebraukusi kādu divdesmit soļu atstatumā, krastā stāvošais vīrs pacēla savu karabīni it kā sargs, gaidīdams patruļu, un sauca sardīniešu izloksnē:

— Kas tur?

Franss uzvilka pistoles gaili.

Gaetāno ar šo vīru pārmija dažus vārdus, kurus Franss gan nesaprata, bet kuri acīmredzot zīmējās uz viņu.

— Vai, ekselence, — jautāja laivas īpašnieks, — gribat teikt savu vārdu vai palikt nepazīts?

— Mans vārds šiem kungiem būs gluži svešs, — atbildēja Franss, — tāpēc sakiet viņiem tikai to, ka es esmu francūzis, kurš ceļo izpriecu dēļ.

Kad Gaetāno bija nodevis šo skaidrojumu, sargs pateica kaut ko vie­nam no vīriem, kas sēdēja ap ugunskuru; vīrs tūdaļ pacēlās un aizgāja. Iestājās vispārējs klusums; katrs likās nodarbojamies tikai ar savu darbu. Franss lika iznest malā savas lietas, kontrabandisti cepa, bet vienlaikus visi vērīgi un slepeni cits citu uzlūkoja.

Vīrs, kurš bija nozudis, atnāca un kaut ko pačukstēja sargam; tas pa­griezās pret atbraukušo barku un teica:

— S'accommodil

„S'accommodi" ir nepārtulkojams itāliešu vārds, kuram daudz nozī­mju; tas nozīmē arī „nāciet!", un laivas matroži nelika to divreiz sacīt: daži airu vilcieni un laiva piestājās pie krasta, Gaetāno pirmais izlēca malā un pārmija dažus vārdus ar sargu, tad izkāpa citi matroži un kā pēdējais — Franss.

Viņam pār pleciem bija bise, otru nesa Gaetāno, matrozis — karabīni. Franss bija pa pusei ģērbies kā mākslinieks, pa pusei kā švīts, kas ne­radīja nekādas aizdomas kontrabandistiem. Kad laivinieki tuvojās uguns­kuram un kāpa pa kreisi augšā, sargs viņiem uzsauca:

— Lūgtu iet ne pa to pusi!

Gaetāno atvainojās un nogriezās uz otru pusi, divi matroži aizdedza lāpas, lai rādītu ceļu. Viņi nonāca pie kāda kalna laukumiņa, kur bija iecirsti sēdekļi; tātad te mēdza bieži apmesties kontrabandisti.

Fransa bažas bija pa to laiku gluži vai izzudušas, cepeša smarža pat modināja ēstgribu, par ko viņš arī ieminējās Gaetāno.

— Nekas nav vieglāk sarīkojams kā vakariņas, — tas atbildēja, — mums ir maize, vīns un sešas irbītes; bet, ja jums, ekselence, liekas tik vilinoša kazu cepeša smarža, tad es varu mūsu kaimiņiem piesolīt putnu par gabalu cepeša.

— Labi, dariet to, Gāetāno, — atteica Franss, — jūs esat īsts tirgotāja ģēnijs.

Laivinieki saka nest miršu un ozolu žagarus un kurt uguni; te atnāca atpakaļ Gaetāno no kontrabandistiem diezgan pabailīgi.

— Nu? Kas ir? — jautāja Franss. — Vai atraida mūsu priekšlikumu mainīties ar ēdamo?

— Nē, tieši otrādi, — atbildēja Gaetāno, — vadonis, kuram ticis zi­ņots, ka jūs esat jauns franču muižnieks, liek jūs lūgt ēst pie viņa vaka­riņas.

— Nu, labi, — teica Franss, — tas jau ir smalks vīrs, šis vadonis, un es nezinu, kādēļ lai es atraidītu viņa uzaicinājumu, jo vairāk tāpēc, ka es pats dodu daļu no ēdieniem.

— Ā, nē, tā nav; ēdienu tur ir papilnam; bet viņš tikai liek priekšā dīvainus noteikumus, ar kādiem jūs varat būt viesis viņa dzīvoklī.

— Viņa dzīvoklī? — iesaucās Franss. — Vai tad viņam šeit ir uzcelts nams?

— Nē, bet viņam, kā teic, tomēr esot ļoti grezns un patīkams dzīvoklis.

— Tātad jūs pazīstat šo vadoni?

— Es par viņu esmu dzirdējis.

— Labu vai ļaunu?

— Labu un ļaunu.

— Vai velns! Un kādi ir viņa noteikumi?

— Jums aizsien acis un apsējs nav jānoņem, pirms viņš pat to noņem.

Franss pētīgi uzlūkoja Gaetāno seju, lai varbūt izzinātu, ko nozīmē šāds

noteikums.

— Lai velns rauj! — teica Gaetāno, uzminēdams Fransa domas. — Tas gan ir jāpārdomā.

— Ko jūs darītu manā vietā? — jautāja Franss.

— Es neko nevaru zaudēt, es ietu.

— Jūs pieņemtu priekšlikumu?

— Jā, aiz ziņkārības vien jau es ietu.

— Vai tad ir kas sevišķs pie šā vīra redzams?

— Klausieties, — čukstēja Gaetāno, — es nezinu, vai tas ir taisnība, ko par viņu stāsta…

Viņš uzmanīgi palūkojās visapkārt, vai tikai kāds neklausās.

— Nu, ko tad stāsta par viņu? — jautāja Franss.

— Stāsta, ka šim vadonim esot tāda palata, pret kuru palacco Pitti* neesot nekas.

Grezna pils Florence

— Kas par iedomu! — teica Franss.

— A, nav viss iedoma, — atteica Gaetāno, — tā ir patiesība. Kamo, barkas „Ferdinanda" stūrmanis, ir tur bijis un ir gluži aizgrābts, un saka, ka tikai pasakās esot tāda greznība.

— A, te! Bet vai jūs zināt, ka jūs mani ar tādiem stāstiem varat pie­runāt nokāpt All-Babā,* alā?

— Es tikai stāstu to, kas man ir sacīts.

— Jūs man dodat padomu pieņemt ielūgumu?

— Ak, to es nesaku, ekselence, jums jādara tā, kā pats zināt; šeit es neiedrošinos dot jums padomu.

Franss pāris mirkļu padomāja, pārlika, ka tāds bagāts vīrs nevarētu tīkot pēc viņa dažiem tūkstošiem franku, un pieņēma uzaicinājumu. Ga­etāno aizgāja ar atbildi. Franss tikmēr vēl lūkoja iztaujāt matrozi, kurš pašlaik ar nopietnu, svinīgu seju plūca irbes.

— Ar ko šie kontrabandisti ir atbraukuši?

— Es vēlu ekselencei, lai jums būtu tāds kuģus, ar kādu viņi ir at­braukuši.

— Cik liels tas ir?

— Nu, savas simts tonnas. Tas ir gluži savāds kuģis, jahta, kura var braukt katrā laikā.

— Un kā kontrabandistu vadonim var būt tik liels kuģis? — jautāja Franss.

— Es neesmu teicis, ka viņš ir kontrabandistu vadonis, — atteica matrozis.

— Nē, bet Gaetāno, man liekas, tā sacīja.

— Gaetāno matrožus redzējis tikai no tālienes, bet ne ar vienu nav runājis.

— Ja viņš nav kontrabandists, kas tad viņš ir? — Franss prašņāja tālāk.

— Viņš ir bagāts vīrs, kurš braukā apkārt savas patikas dēļ!

„Tas vīrs top aizvien noslēpumaināks, jo ziņas par viņu ir pretrunīgas," nodomāja Franss.

— Un kā viņu sauc? — viņš jautāja.

— Kad viņam prasa, viņš saucas par Sindbadu jūras braucēju, bet es šaubos, vai tas ir viņa īstais vārds.

— Un kur šis jūras braucējs Sindbads dzīvo?

— Uz jūras.

Persona no „Tukstots un viena nakts" pasakām.

— No kuras zemes viņš nāk?

— To es nezinu.

— Vai jūs esat viņu redzējis?

— Palaikam.

— Kas tas ir par viru?

— Ekselence, pats redzēsit un varēsit spriest.

— Kur viņš mani uzņems?

— Bez šaubām, savā apakšzemes palatā, par kuru Gaetāno jums stās­tīja.

— Un vai jūs, salā uzturēdamies, nekad neesat mēģinājis sameklēt ie­eju viņa apakšzemes pili?

— Ak, jā gan, ne vienreiz vien, bet viss bija velti. Daudzi jo daudzi ir izmeklējušies. Saka ari, ka ieeju atdarot ne jau atslēga, bet gan burvju vārdi.

„A!" nodomāja Franss. „Tur man jāiet visādā ziņā, tā jau ir pilnīga pasaku pils."

— Ekselence, jūs gaida, — sacīja kāda balss viņam aiz muguras, pēc kuras viņš pazina sargu.

Jaunatnācēju pavadīja divi kuģa ļaudis. Franss, nekā nesacīdams, iz­vilka savu kabatas drānu un pasniedza tam, kas viņu pirmais bija uzru­nājis. Klusu ciezdams, vīrs viņam aizsēja acis. Bez tam vēl Fransam vaja­dzēja zvērēt, ka viņš nemēģinās saiti atraisīt.

Tagad divi vīri viņu ņēma zem rokas un kaut kur veda. Pēc aptuveni trīsdesmit soļiem Franss pēc karstuma un no cepeša smaržas nomanīja, ka iet garām pirmītējam ugunskuram. Tad gaiss mainījās un Franss noma­nīja, ka tagad atrodas kādā apakšzemes ejā. Tie gāja, un atkal viņš juta gaisa pārmaiņu, viņam pretim plūda salda smarža, un viņa kājas aizskāra mīkstu grīdsegu. Vedēji atstāja viņu vienu, un pēc brīža kāda balss viņam sacīja labā franču valodā:

— Esat sveicināts, mans kungs, jūs varat savu saiti no acīm noņemt.

Franss to sev nelika divas reizes sacīt. Viņš noņēma lakatu un redzē­ja, ka tam pretim stāv kāds trīsdesmit astoņus vai četrdesmit gadus vecs vīrs tunisiešu apģērbā. Viņš valkāja sarkanu fesku ar garu, melnu pušķi un sarkanas, platas bikses, un tādas pašas krāsas ar zeltu izšūtu vesti. Kājās tam bija dzeltenas kurpes un aiz jostas īss, ar dārgakmeņiem izro­tāts duncis. Kaut gan šis vīrs izskatījās bāls kā līķis, tad tomēr viņam bija skaista, simpātiska seja un ļoti dzīvas, ugunīgas acis.

Otrkārt, ko Franss ievēroja, bija apakšzemes dzīvokļa greznais iekārto­jums. Visa telpa bija izkārta ar zelta puķēm cauraustu sarkanu turku drē­bi. Kādā iedobumā atradās dīvāns, un gar sienām bija sakārti ieroči, kuru spali mirdzēja no dimantiem. Pie griestiem karājās grezna lampa no venē­ciešu stikla, un visa telpa bija izklāta ar turku grīdsegām, kurās kājas iegrima līdz potītēm. Durvīm priekšā karājās aizkari, un Franss caur tiem varēja ieskatīties otrā istabā, kurā mirdzēja gaisma.

Kādas minūtes mājas saimnieks Fransam atļāva visu apbrīnot, tad vi­ņam sacīja:

— Man jums jālūdz piedošana, kungs, ka, jūs šurpu vedot, tika lietoti daži aizsardzības līdzekļi, bet, kā jūs zināt, tad sala ir neapdzīvota, un, ja mans slepenais dzīvoklis kļūtu pazīstams, tad es kādā dienā, no ceļo­šanas pārbraukdams, to varētu atrast visai sliktā stāvoklī. Tas man būtu visai nepatīkami ne zaudējuma dēļ, bet tāpēc, ka man vairs nebūtu vietas, kur es varētu dzīvot viens, ja man nepatiktu uzturēties uz pārējās zemes daļas. Bet tagad es gribu papūlēties, lai jums liktu aizmirst nepatikšanas, kuras izcietāt, un piedāvāt jums to, ko jūs šeit nedomājāt atrast: labas

vakariņas un puslīdz labu gultu.

— Jums nebūt nav jāatvainojas, saimnieka kungs, — atteica Franss. — Es esmu lasījis, ka ļaudīm, kurus ved uz burvju pili, tiekot aizsietas acis, un tiešām, ko es te redzu, man liekas it kā „Tūkstots un vienas nakts" pasaka.

— Ja es būtu zinājis, ka mani apciemos viesi, — sacīja saimnieks, — es būtu uz to sagatavojies, bel tagad jums jāņem par labu, ko es jums varu sniegt. Alī! Vai vakariņas gatavas? — viņš sauca.

Šinī mirklī pašķīrās priekškari un kāds gluži melns nūbiešu nēģeris bal­tā apģērbā parādījās uz sliekšņa un deva savam kungam zīmi, ka jāiet uz ēdamistabu.

— Es nezinu, — nepazīstamais sacīja Fransam, — vai jūs tāpat domā­jat kā es, bet man šķiet ļoti nepatīkami pavadīt ar kādu kopā dažas stundas, kad nezina, kādā vārdā lai viņu sauc. Kas attiecas uz mani, tad mani mēdz saukt par jūras braucēju Sindbadu.

— Un mani, — atbildēja Franss, — es lūdzu saukt par Aladinu, jo es tiešām atrodos Aladina stāvoklī un man trūkst tikai viņa burvju lampa.

— Labi, Aladina kungs, jūs dzirdējāt, ka ēdiens ir gatavs, es jūs lūdzu nākt uz ēdamistabu.

To sacījis, Sindbads pacēla durvju aizkarus un gāja Fransam pa priek­šu, ceļu rādīdams.

Gaids bija klāts bagātīgi. Ēdamistabas sienas bija no marmora ar barel­jefiem, kuriem bija liela vērtība. Kaktos atradās greznas statujas ar gro­ziem uz galvām. Grozi bija pildīti ar dārgākajiem augļiem: tur bija Sicī­lijas ananāsi, Malagas granātāboli, Baleāru salu apelsīni, Francijas firziķi un Tunisas dateles. Vakariņās bija cepts fazāns ar Korsikas strazdiem, cūkas šķiņķis, kazas cepetis tatāru gaumē pagatavots, skaistas butes un milzīgi vēži. Starp lielajām bļodām atradās dažas mazākas ar uzkožamiem. Bļodas bija no tīra sudraba un šķīvji no japāņu porcelāna. Franss berzēja acis, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Alī viens pats apkalpoja viņus pie gal­da un turklāt ļoti izveicīgi. Viņš izteica saimniekam par to savu izbrīnu.

— Jā, — atbildēja saimnieks, ar vislielāko omulību izrādīdams vies­mīlību, — jā, šis nabaga zēns man ir ļoti padevīgs un dara visu, cik vien spēj. Viņš nekad neaizmirst, ka es viņam esmu izglābis dzīvību, un, tā kā viņš liekas savu galvu vērtē augstu, tad viņš ir man ļoti pateicīgs, ka esmu to viņam paglābis.

Alī no sava kunga skatiena saprata, ka runā par viņu, kaut gan fran­ciski nemācēja, viņš tuvojās galdam, paņēma savu kunga roku un no­skūpstīja to.

— Un vai jūs nebūtu tik laipns, Sindbada kungs, pastāstīt man, kā jūs izdarījāt šo krietno darbu?

— Ak, tas bija gluži vienkārši, — atbildēja Sindbads. — Man liekas, ka šis nabaga puisis bija pārlieku tuvu piegājis klāt Tunisas beja sērajam, kur uzturas viņa sievas. Bejs viņu tiesāja, un viņam būtu tikusi pirmā dienā nogriezta mēle, otrā — roka un trešā — galva. Es jau aizvien biju vēlējies mēmu sulaini; kad es dzirdēju, ka viņam esot mēle izgriezta, es aizgāju pie beja un lūdzu viņu, lai atdod man Alī pret skaistu dubultšau- teni, kura iepriekšējā vakarā viņa augstībai bija ļoti patikusi. Bejs atstāja Alī roku un galvu un — pašu atveda man, tikai ar to nosacījumu, ka viņš nedrīkst nekad vairs rādīties Tunisā. Šī pavēle bija gluži lieka; vēl tagad nelaimīgais tūdaļ paslēpjas kuģa visslepenākajās telpās, tiklīdz viņš no tālienes ierauga Āfrikas piekrasti, un nenāk ārā, iekams nav atkal no­zudusi trešā pasaules daļa.

Franss palika acumirkli kluss un domīgs, jo viņš nezināja, ko domāt par sava saimnieka nežēlīgo labsirdību, ar kādu viņš atstāstīja šo noti­kumu.

— Un jūs visu savu dzīvi pavadāt, — viņš tad turpināja, pārmainīdams sarunas tematu, — kā tas jūras braucējs, kura vārdu jūs esat pieņēmis, tikai ceļojumos?

— Jā, tas ir novēlējums, kuru es apņēmos tādā laikā, kad es vēl neva­rēju domāt, ka to jel kad spēšu izpildīt, — smaidīdams teica nepazīs­tamais. — Es tagad esmu devis vairākus zvērestus, kurus es visus ceru izpildīt.

Kaut gan Sindbads šos vārdus izrunāja pilnīgā mierā, tomēr viņa acis mirdzēja svešādā niknumā.

— Vai savā mūžā jūs esat daudz pārcietis? — jautāja Franss.

Sindbads nodrebējo un stīvi viņu uzlūkoja.

— Kā jūs nākat uz tādām domām? — viņš jautāja.

— Viss man liek tā domāt, — teica Franss, — jūsu balss, jūsu skatiens, jūsu vaigu bālums un pat tā dzīve, kādu jūs dzīvojat.

— Es?! Es dzīvoju vislaimīgāko dzīvi, kādu vien pazīstu, īstu pašā dzī­vi; es esmu radības kungs, — kad man kaut kur patīk, es tur palieku; kad man tur kļūst garlaicīgi, aizbraucu; esmu brīvs kā putns, man ir spār­ni kā putnam. Tie ļaudis, kas ir man apkārt, tūdaļ paklausa maniem mājie­niem; laiku pa laikam es pasmejos par cilvēku tiesu un taisnību; aiz­vezdams projām, izraudams no tās rokām kādu bandītu, kuru tā meklē, kādu noziedznieku, kuru tā vajā. Jo man ir pašam sava tiesa un taisnība, zemāka un augstāka instance, bez kavēšanās un apelācijas; tā soda un apžēlo, un neviens to nedabū redzēt. Ā, kad jūs būtu baudījis manu dzīvi, tad jūs negribētu vairs nevienas citas un nekad vairs neatgrieztos tā sauktajā smalkajā sabiedrībā, ja vien jums nebūtu jāīsteno kāds svarīgs nodoms.

— Piemēram, atriebšanās, — teica Franss.

Nepazīstamais paskatījās uz jauno cilvēku ar vienu no tiem skatieniem, kuri cilvēkam iespiežas līdz pat dvēselei.

— Un kāpēc atriebšanās? — viņš jautāja.

— Tāpēc, ka jums ir tāda vīra izskats, — atteica Franss, — kas sa­biedrības dzenāts, grib ar to noslēgt briesmīgus rēķinus.

— Tā nav, — teica Sindbads ar savādu smaidu, kurš atklāja viņa bal­tos, asos zobus, — jūs maldāties; tāds, kā jūs mani redzat, es esmu savāds cilvēku labdaris, filantrops, un varbūt reizi iešu uz Parīzi to parādīt^

— Un vai tā būs pirmā reize, kad jūs turp braucat?

— Ak jā, mans Dievs! Jums laikam liekas, ka neesmu pārāk ziņkā­rīgs, vai ne? Bet varu galvot, ka es neesmu vainīgs pie šādas kavēšanās; bet tas vēlreiz notiks.

— Un vai jūs drīz domājat ceļot uz Parīzi?

— Es vēl nezinu; tas ir atkarīgs no apstākļiem, kurus es nevaru aprē­ķināt.

— Es vēlētos tad būt Parīzē, lai varētu jums atmaksāt par bagātīgo viesmīlību, kuru man šeit parādāt.

— Ar pateicību pieņemtu jūsu aicinājumu, — Sindbads atbildēja, — bet, par nelaimi, man laikam vajadzēs palikt nepazīstamam.

Tikmēr mielasts bija turpinājies un, kā likās, bija nolemts tikai Fran­sam, jo saimnieks pats gandrīz vai nemaz netika baudījis no dārgajiem ēdieniem, kuriem viesis parādīja tik daudz goda. Pēdīgi Alī pasniedza desertu, pareizāk sakot, izņēma statujām no rokām groziņus un nolika

tos uz galda. Starp diviem augļu groziņiem viņš nolika kādu aizsegtu sudraba pokālu.

Tā sviniba, ar kādu Alī pasniedza šo pokālu, modināja Fransā ziņ­kārību. Viņš pacēla vāku un redzēja kādu iezaļganu masu, kura viņam bija gluži sveša. Viņš atkal uzlika vāku un pamanīja, ka viņa saimnieks pasmīnēja par viņa ziņkārību.

— Jūs nevarat uzminēt, - viņš teica, — kas tā ir par masu, un tas jums ir nepatīkami?

— Es to nevaru noliegt.

— Nu, šis savādais, zaļais virums nav nekas cits kā ambrozijs, dievu barība, kuru Hēbe mēdza pusdienās pasniegt Jupiteram.

— Bet šis ambrozijs, — atteica Franss, — taču, bez šaubām, būs zau­dējis debesu vārdu, pāriedams cilvēku rokās, un pieņēmusi cilvēcisku vārdu?

— Ā, jūs gribat cilvēcisku, materiālu vārdu! — iesaucās Sindbads. — Tas norāda uz mūsu materiālo pirmsākumu; te mēs paejam laimei garām, viņu neuzlūkodami, vai, ja uzlūkojam, nepazīdami. Vai jūs esat pozitīvs cilvēks un zelts ir jūsu Dievs? Baudiet šo, un Peru, Guzerota un Gol- kondas raktuves būs jums atvērtas. Vai jūs esat cilvēks ar fantāziju un jūtām, dzejnieks? Baudiet, un iespējamības robežas jums izzudīs; bezga­lības telpa būs jums vaļā, jūs ar brīvu sirdi un garu staigāsit neizmē­rojamos sapņu laukos. Vai jūs esat godkārīgs? Vai tīkojat pēc šīs pa­saules lieluma? Baudiet un pēc stundas jūs būsit pasaules karalis! Jūsu tronis stāvēs uz tā kalna, uz kuru sātans veda Kristu, un, viņu nepielūdzot, nebučojot viņa ķetnu, visas pasaules valstības piederēs jums. Vai tas nav pievilcīgs, ko cs jums solu, un vai nav viegli to iegūt, kad tikai tas šeit jādara? Paskatieties šurp!

Viņš noņēma vāku no pokāla. Paņēma pilnu tējkaroti slavenās masas un iebāza mutē, baudīja to lēni, pusaizslēgtām acīm un atpakaļ atliektu galvu. Franss deva viņam laiku baudīt viņa iecienīto ēdienu; tad viņš tur­pināja:

— Bet kas tad nu pēdīgi ir šī dārgā barība?

— Vai jūs esat dzirdējis par kalna veci, — atjautāja saimnieks, — par to pašu, kuru Filips Augusts gribēja likt nokaut?

— Protams.

— Tad jūs zināt, ka viņš valdīja pār bagātu ieleju, pār kuru pacēlās augsts kalns. Šinī ielejā bija grezni, no Hasana ibn Sabas dēstīti dārzi ar paviljoniem. Šinīs paviljonos, kā stāsta Marko Polo, viņš licis vest savus izredzētos un tur viņus pacienājis ar kādām zālēm, kuras viņus pārcēlušas paradīzē starp mūžīgi ziedošām puķēm, mūžīgi gataviem augļiem, mūžīgi jaunām jaunavām. Ko aplaimotie jaunekļi noturēja par patiesību, tas bija tikai sapnis, bet tik salds, tik aplaimojošs, tik apreibinošs, ka tam, kas viņiem lika tā sapņot, pārdeva savas miesas un savu dvēseli un viņam klausīja kā Dievam; viņi sekoja lidz pasaules galam tam, kurš viņiem bija lemts, viņi mira, bez žēlabām panesdami visas mokas, vieni domādami, ka nāve, kura viņiem draud, ir tikai pāreja uz to paradīzes dzīvi, par kuru viņiem devušas sajēgu tās svētās zāles, kuras šeit stāv jūsu priekšā.

— Tad tas ir hašišs, — teica Franss, — to es pazīstu vismaz vārda pēc.

— Jūs atminējāt, Aladina kungs, tas ir hašišs, labākais, kāds vien ir Aleksandrijā, Abu-Gora hašišs, tā vīra, kuram vajadzētu uzcelt pili ar virsrakstu: „Laimes pārdevējam pateicīgā cilvēce."

— Vai jūs zināt, — teica Franss, — ka man pašam ļoti gribētos pār­liecināties par jūsu pārmērīgās uzslavas patiesību?

— Pārliecinities, pārliecinieties, mans mīļais, bet tikai nespriediet pēc pirmā mēģinājuma! Daba cīnās pret šo ambroziju; dabu vajag pārvarēt, virpirms patiesībai vajag atkāpties pret sapņu valsti, tad sapnis tiek par dzīvi un dzīve par sapni. Bet kāda starpība starp patiesas dzīves sāpēm un šī sapņa laimību! Jūs negribētu vairs dzīvot, bet mūžam tikai sapņot, kad jūs pazītu šo stāvokli. Baudiet hašišu, mans viesi, baudiet!

Franss paņēma karoti šīs brīnišķīgās masas un iebāza mutē.

— Es nezinu, — viņš teica, — vai sekas būs tiešām tik brīnišķas, kā jūs sakāt, bet garša tik jauka man neliekas.

— Tāpēc ka jūsu žokļu muskuļi vēl nav pieraduši pie šīs substances smalkuma. Sakiet, — vai jūs tūlīt, pirmā reizē atrodat par garšīgu trifeles, austeres, tēju, porteri? Un tomēr tagad visas šīs lietas jums ļoti patīk. Vai jūs saprotat ķīniešus, kuri ēd bezdelīgu perēkļus?

— Mans Dievs, nē!

— Nu, lūk, tāpat ir ar hašišu: ēdiet to astoņas dienas, un varbūt jau devītajā dienā neviena barība pasaulē nešķitīs jums tik smalka kā šī. Bet nu iesim blakusistabā, kura ir domāta jūsu atdusai; Alī mums atnesīs ka­fiju un pīpes.

Blakusistaba bija vienkārša, bet tomēr tikpat bagātīgi mēbelēta. Istaba bija apaļa, un liels dīvāns aizņēma visu sienu. Bet dīvāns, sienas un grīda — viss bija apklāts ar dārgākām, smalkākām, mīkstākām ādām kā grezniem tepiķiem. Tur bija lauvu āda no Atlasu kalniem, ar varenām krēpēm, Bengālijas tīģeru ādas ar gaišām svītrām, plankumotu panteru ādas; tad sibīriešu lāči un norvēģu lapsas bija devuši savus kažokus, un visi tie bija tik mīksti paklāji, ka kājas iegrima kā zaļā zālē vai dūņās. Abi izstiepās uz dīvāna. Alī pielika viņiem pīpes pa rokai un tad izgāja, lai atnestu kafiju.

— Kādu jūs to gribat? — prasija nepazīstamais, kad Alī bija atnesis kafiju. — Vai franču vai turku gaumē pagatavotu, stipru vai vieglu, ar cukuru vai bez tā, filtrētu vai vārītu? Jūs varat izvēlēties, mums tā ir dažādā veidā pagatavota.

— Es to gribētu pēc turku parauga pagatavotu, - atbildēja Franss.

— Pareizi, — sacīja saimnieks, — tas pierāda, ka jums patīk austrum­nieku dzīve. Ak! Austrumnieki! Ticiet man, tie ir vienīgie cilvēki, kas prot dzīvot. Kas attiecas uz mani, — viņš piebilda ar savādu smaidu, — tad es, kad būšu savas darīšanas Parīzē pabeidzis, iešu atpakaļ uz austru­miem, lai tur pabeigtu savu mūžu, un, ja jūs gribat mani atkal redzēt, tad uzmeklējiet mani Kairā, Bagdādē vai Ispahanā.

— Ak, tas man nebūs grūti, — izsaucās Franss, — jo es jūtos pacelts it kā uz ērgļa spārniem un spētu divdesmit četrās stundās apskriet visu pasauli!

— Ahā! Tas jau ir hašiša iespaids. Nu tad izpletiet savus spārnus un pacelieties pāri pasaulei, nebīstieties, jums nekas nenotiks, un, ja jums kā Ikaram spārni sāktu saulē kust, tad mēs jūs krītot saķersim ar savām rokām!

Pēc tam viņš dažus vārdus arābiski sacīja Alī, kurš pagāja mazlietiņ sāņus, bet istabu tomēr neatstāja. Fransā notika brīnišķa pārmaiņa. Viņš aizmirsa visas pēdējās dienās pārciestās grūtības, un viņa gars kļuva neiz­sakāmi skaidrs, kamēr viņa ķermenis pieņēma nedzirdētu vieglumu. Viņi atradās zem neizsakāmi dzidrām, zilām debesim, no kurām spīdēja zel­taina saule. Svaigs jūras vējš pūta viņiem pretim, un viņš dzirdēja matro­žus dziedam, bet viņu dziesma bija tik tīra, daiļa un maiga, ka tā drīzāk atgādināja debesu pulkus. Tad viņa acu priekšā pacēlās Monte-Kristo sala nevis kā biedinoša klinšu krauja, bet kā oāze tuksnesī; laiva īrās salai tuvāk, dziesma skanēja arvien skaļāk, it kā apburošas, noslēpumainas ska­ņas no Monte-Kristo salas uzkāpa pret debesīm, it kā kāda paslēpusies nāra dziedātu, gribēdama atvilt dvēseli.

Laiva piestāja pie krasta, bet viegli, bez jebkāda satricinājuma, it kā lūpas pieduras pie lūpām, un Fransam bija tā, it kā viņš, vienmēr mūzikai atskanot, ieietu alā. Viņš nokāpa pa dažiem pakāpieniem, un viņam pre­tim dvesa svaigs, balzāma pilna gaiss, iešūpoja sapņos un viņa asinīs ie­dedzināja uguni. Viņš sapņoja visu, ko tas pirms savas iemigšanas bija redzējis, viņš sapnī redzēja fantastisko saimnieku Sindbadu un visu līdz pat mēmajam Alī.

Tad viss viņa acu priekšā izdzisa un sakusa it kā burvju laternas pē­dējās ēnas, un viņš atradās telpā ar statujām, kuru apgaismoja tikai bāla, vāja gaisma.

Tās bija tās pašas statujas poētiskā, pievilcīgā stāvoklī ar magnētiskiem skatieniem un izaicinošiem smaidiem. Tie bija tēli no senlaikiem: Frīna, Mesalīna un Kleopatra. Te starp tām kā uz mākoņiem nolaidās kāda ar šķidrautu aizsegusies jaunavas statuja.

Tā tuvojās, atsedza šķidrautu no savas ēņģelim līdzīgās sejas un, pār Fransu noliekusies, to viegli aizskāra ar savām lūpām. Sāpīgi līksmas jūtas pārņēma Fransa sirdi, un viņš pilnīgi nodevās šā sapņa neizsakāmajai bur­vībai.

Kad viņš atmodās, tam likās, it kā viņš vēl tālāk sapņotu. Viņš apska­tījās visapkārt un redzēja, ka mīkstā mētelī ietīts, gulēja uz sausām lapām kādā alā. No alas varēja redzēt zilo jūru, uz kuras šūpojās viņa laiva; netālu no tās uz krasta pļāpādami un smiedamies sēdēja matroži. Viņa atmiņa pamazām atkal atgriezās. Viņš atcerējās, kā tas bija atbraucis uz salu, atcerējās satikšanos ar laupītājiem un vakariņas pie Sindbada, un visu burvīgo apakšzemes pili. Pie tam viņam galvā nebija nekāda sma­guma, un viņam bija arvien vēl tās pašas saldās, patīkamās izjūtas. Viņš izgāja no alas un jautrs tuvojās matrožiem. Kad pēdējie redzēja viņu tu­vojamies, tie piecēlās un laivas īpašnieks nāca viņam pretim.

— Sindbada kungs man uzdeva jūsu ekselenci sveicināt, — viņš sacīja, — un izsacīt savu nožēlu, ka tam nebija iespējams personīgi no ekselences atvadīties, viņš tomēr cer, ka jūs viņu atvainosit, kad viņš jums teic, ka viņu kādas steidzamas darīšanas sauc uz Malāgu.

— Ak tā, mīļais Gaetāno, — sacīja Franss, — tad tas viss tomēr pa­tiesībā ir noticis, un tiešām ir tāds vīrs, kas mani uz šīs salas karaliski pamieloja un ir atkal aizceļojis, kamēr es gulēju?

— Tas ir tikpat patiesi, kā jūs tur šo noslēpumaino vīru redzat viņa jahtā aizbraucam. Ņemiet savu tālskati, un jūs viņu pazīsit.

Gaetāno pie šiem vārdiem radīja uz kādu jahtu, kura brauca uz Korsi- kas pusi. Franss paņēma tālskati, un tiešām — Gaetāno bija pareizi zi­ņojis, ka uz kuģa stāvēja noslēpumainais nepazīstamais un turēja, tāpat kā Franss, tālskati pie acīm.

Viņš bija tāpat ģērbies kā vakar, un atsveicinādamies tam māja ar ka­batlakatiņu.

Franss atbildēja uz viņa sveicienu.

Tanī pašā acumirklī uz kuģa pacēlās viegls, balts dūmu mākonītis un lēni lidoja augšup, pamazām izzuzdams gaisā; vāja skaņa sasniedza Fransa ausis.

— Vai dzirdat? — teica Gaetāno. — Viņš sūta jums ardievas.

Franss lika atnest savu karabīni un arī izšāva gaisā; tad viņš lika Ga­etāno aizdegt lāpas.

— Ak jā, cs saprotu, — atbildēja Ciactāno, — jūs gribat meklēt ieeju burvju pilī. Vēlu jums, ekselence, jautri laiku pavadīt, ja jums patīk meklē­šana; par lāpu gan jau liks gādāts. Bel arī mani, ekselence, mocīja šāda ziņkārība, un trīs četras reizes es pūlējos atrast ieeju, bet nu es to vairs nedarīšu, — nav vērts. Džovanni, ej un aizdedz kungam lāpu!

Visi nokāpa alā ar aizdegtu lāpu.

Franss labi atminējās, kad bija atmodies, raudzīja arī atminēties, kā bija iegājis, bet lai arī cik pamatīgi viņš nemeklēja, viņš nekā cita nevarēja atrast kā tikai dūmiem apkvēpušas sienas, jo daudzi jau iepriekš bija tāpat meklējuši ieeju. Viņš izdauzīja un izpētīja katru pēdu sienās un grīdā, visās šķirbās lūkoja iebāzt savu mednieka nazi, visus izcirtumus, visus ie­dobumus izrakņāja, sekmes tomēr nebija. Pēc divu stundu veltīgiem pū­liņiem Franss atmeta meklēšanu.

Gaetāno gardi pasmējās.

Kad viņš pārnāca piestātnē, no jahtas tikai vairs bija redzams neliels balts punkts. Saīgušais Franss pēc Gaetāno atgādinājuma gāja nošaut kā­du kalnu kazu; bet visas viņa domas kavējās pie dīvainā iepriekšējās nakts piedzīvojuma.

Pārnesis nošauto kazu, viņš lika to izcept un gāja atkal meklēt alu. Visu laiku viņš pētīja un rakņāja ar tādiem pašiem panākumiem, kamēr viņu sauca pusdienās.

— Jūs, Gaetāno, man sacījāt, ka Sindbads kungs braucot uz Malāgu, — viņš sacīja, — bet, kā es redzu, tad jahta devās uz Korsiku?

— Atminiet, ekselence, — teica Gaetāno, — ka šobrīdi starp viņa ļau­dīm atradās divi Korsikas bandīti?

— Un tos viņš laikam izcels malā? — atteica Franss.

— Jā; tas ir cilvēks, kurš nebaidās ne no Dieva, ne no velna un kurš brauc piecdesmit jūdžu līkumu, lai palīdzētu kādam nabaga grēciniekam.

— Bet tāda laipna palīdzība var viņam atnest nepatikšanas no tās val­dības, kuras robežās viņš izrāda šādu cilvēku mīlestību, — teica Franss.

— E, ko! — smējās Gaetāno. — Vai tas tev daudz bēdā par valdību? Viņš smejas par visām valdībām un valdniekiem! Lai tikai valdība lūko viņam pakaļdzīties! Vispirms viņa jahta nav vis kuģis, bet gan putn^ un nekāda fregate nespētu to panākt, un tad viņam tik vajag parādīties kaut kur krastā, visur viņam ir draugi.

Fransam nebija vairs nekādas intereses palikt ilgāk uz Monte-Kristo salas; alas ieeju viņš vairs necerēja atrast. Pusstundu vēlāk viņi bija pa­brokastojuši un sataisījušies ceļam. Drīz viņi bija jau gabalā, un nogrima jūrā Monte-Kristo sala un Sindbads, un hašišs. Viss Fransam likās kā dīvains sapnis.