Grafs Monte-Kristo

XII Mazzolato"

— Mani kungi, — ienākdams teica grāfs, — atvainojiet, ka es ļāvu jums aizsteigties man priekšā, bet, ja es agrāk būtu jūs apmeklējis, man būtu bijis jābaidās, ka traucēju.

— Mans draugs un es, — teica Albērs, — izsakām jums lielu paldies; jūs mums izpalīdzat, jo mēs pašulaik gribējām izdomāt visoriģinālāko braucamo daiktu, kad mūs sasniedza jūsu laipnais ielūgums.

— Ā, mani kungi, — teica Monte-Kristo, — tur vainīgs tikai Pastrīni, kurš man ne vārda par to nebija teicis. Tiklīdz es dabūju zināt, es ar prieku izmantoju šo gadījumu ar jums iepazīties.

Abi draugi paklanījās. Franss vēl nebija spējis ne vārda izrunāt. Viņš nezināja arī, kā pret viņu izturēties, jo grāfs nebūt neizrādīja vēlēšanos viņu pazīt vai tikt pazīts. Franss tātad apņēmās nelikties neko manīt un nogaidīt, tādā kārtā viņam pat vēl bija pārsvars pār grāfu, jo viņš zināja grāfa noslēpumu, ka tas Kolizejā saticies ar Luidži Vampu, kamēr grāfs par viņu nekā nezināja. Viņš tomēr gribēja sarunu vadīt tā, ka dabūja šo to zināt par lietām, kuras viņam vēl nebija skaidras.

— Grāfa kungs, — viņš teica, — jūs bijāt tik laipns piedāvāt mums vietu savos ratos un pie sava loga „Rospoli" kafejnīcā. Vai jūs nevarētu mums teikt, kā varētu dabūt vietu del Popolo laukumā.

— Ak, jā! Taisnība! — grāfs atbildēja izklaidīgi un nemitīgi Albēru uzlūkodams ar pētīgu skatienu. — Vai tur nenotiek kāda notiesāšana?

— Jā, — atbildēja Franss, priecīgs, ka grāfs pats bija tur nonācis, kurp viņš gribēja viņu sarunā novest.

— Pagaidiet, man liekas, ka es savam intendantam -vakar devu pavēli šinī lietā, varbūt es varu jums arī šo mazo pakalpojumu izdarīt.

Viņš pazvanīja, un tūdaļ parādījās kāds četrdesmit piecus, piecdesmit gadus vecs vīrs, kurš līdzinājās tam kontrabandistam kā viena ūdens pile otrai, kas viņu bija ievedis apakšzemes pilī. Bet arī šis nelikās viņu vairs pazīstam.

— Bertučio kungs, — teica grāfs, — vai jūs esat ieguvis logu pie del Popolo laukuma?

— Jā, ekselence, — tas atteica, — bet tas bija jau ļoti vēlu…

— Kā? — teica grāfs, uzacis saraukdams. — Vai es jums vakar ne­teicu, ka es gribu vienu logu?

— Un ekselencei ir arī logs, tas, kurš bija noīrēts kņazam Lobaņevam, bet vajadzēja simt…

— Labi, labi, Bertučio kungs; ko šos kungus garlaikot ar sīkumiem. Logs ir. Dodiet kučierim tā nama adresi un esiet uz kāpnēm, lai mūs vadītu!

Kad intendants jau grasījās aiziet, grāfs vēl piebilda:

— Esiet tik laipns, apjautājieties Pastrīni, vai viņam jau ir tavolettel Lai viņš man to atsūta!

— Lai paliek, — iemeta Franss starpā un izvilka savu kabatas grā­matiņu. — Man tavolette bija jau rokās, un es to norakstīju tās dīvainī­bas dēļ.

— Labi! Tad jūs, Bertučio kungs, varat iet, bet pasūtiet mums bro­kastis. Kungi taču brokastos kopā ar mani?

— Bet, grāfa kungs, — teica Albērs, — tā jau būtu jūsu labsirdības velta valkāšana!

— Nebūt nē, taisni otrādi; Parīzē jūs atkal mani ielūgsit, viens no jums vai varbūt abi.

Un, paskatījies kabatas grāmatiņā, viņš piebilda:

— Jā, tā laikam sākumā bija nolemts, bet es domāju, ka viss būs mai­nījies un ka šis svētku skats nenorisināsies gluži pēc programmas.

— Ai — iemeta Franss starpā.

— Jā, es vakar vakaru pavadīju pie kardināla Rospiljozi, un tur bija runa par to, ka viens no notiesātajiem tikšot apžēlots.

— Andrea Rondolo? — jautāja Franss.

— Nē… — atteica nolaidīgi grāfs, — otrs… — un viņš pameta acis uz kabatas grāmatiņu, it kā gribēdams atrast šī otrā vārdu. — Pepīno, saukts par Roka Priori. Jums tiks atrauts giljotinēšanas skats, bet mazzolata paliek, un tas ir ļoti oriģināls nonāvēšanas veids.

— Vai jūs, grāfa kungs, esat vairākus tādus skatus redzējis? — jautāja Franss.

— Jā, gandrīz vai pie visām tautām, — grāfs atbildēja.

— Vai tad jums sevišķi patīk tādi skati?

— Nē, man tie dziļi riebjas; bet cilvēks taču nekā tā nebaidās kā nāves un ziņkārīgs zināt, kādā veidā dvēsele atstāj miesas. Kā ļaudis sper šo pēdējo soli uz nebūtību? Un, esiet pārliecināti, jo vairāk kāds ir redzējis, kā cilvēki mirst, jo vieglāk viņš mirst pats. Pēc manām domām, nāve varbūt ir mokas, bet visādā ziņā ne lielākās.

— Es jūs pilnīgi nesaprotu, — teica Franss, — bet jūsu vārdi ļoti kairina manu ziņkārību.

— Klausieties, — teica grāfs, un viņa vaigā likās sakāpjam žults, ne asins kā citiem cilvēkiem. — Kad cilvēks caur nedzirdētām mokām, ga­rām, bezgalīgām ciešanām jums no sirds izrāvis un nokāvis tēvu, māti, mīļāko, atstādams jūsu krūtīs dziļu, aizvien asiņojošu vāti, vai tad jūs ie­skatītu par pietiekamu to gandarījumu, kuru jums dod tā sauktais likums? Vai jūs domātu, ka jūsu dvēseles nekad nerimstošās sāpes ir atsvērtas ar jūsu ienaidnieku ieslodzīšanu uz nedēļām, mēnešiem vai pat fizisku sāpi, kad viņa galva krīt zem giljotīnas?

— Jā, es zinu, — atbildēja Franss, — ka cilvēka taisnība nav pie­tiekama nedz kā atriebēja, nedz kā mierinātāja, bet no tās arī nevajag vairāk prasīt, nekā tā spēj dot.

— Es runāju par sevišķu gadījumu, bet vai nav tūkstošu sāpju, kuras caur citu cilvēku vainu, caur visas sabiedrības nederīgo iekārtojumu, cil­vēka prātu un dvēseli nomāc un plosa, un tirdī un kurām likums nespēj un arī negrib dot gandarījumu? Vai šis pats likums neapvaino, nenospiež vienu par labu otram, netur vienu mēru lielajiem un citu mazajiem? Li­kums pats noziedzas, tas nevar palīdzēt, kas tad lai palīdz?

— Jā, — atbildēja Franss, — tādos gadījumos augstākās sabiedrības cilvēks palīdz pats sev ar divkauju; duelis notiek tieši tādēļ.

— A, duelis! — iesaucās grāfs. — Viegls veids, kā panākt savu mērķi, ja atriebšanās ir mērķis. Bat kā ir ar to, kurš nepieder pie augstākās sabiedrības? Ar kuru šie augstākās šķiras ļaudis neiet uz divkauju, bet patur sev vieniem pašiem tiesību nokaut? Pie tiem, pēc jūsu domām, ne­var būt runa par divkauju, bet vai viņiem arī nav tādu sāpju, kuras nekad un nekur netiek remdētas? Arī viņiem paliek viens mierinājums: palīdzi pats sev, bet ne duelis ir šis mierinājums. Un arī augstākās šķirās — vai tad duelis tiešām ir izpalīdzētājs. Jūsu dzīve, kura taču ir radīta laimei, ir tikusi izpostīta, iegrūsta kaunā un bēdās, vai jūs domājat, ka caur to jūsu krūtīm tiks iedvesta jauna cerība, jūsu gars atkal atspirgs un laime atgriezīsies, kad jūs iešausit vainīgajam lodi krūtīs? Un vai bieži negadās, ka vainīgais ir uzvarētājs un jūs krītat ar kaunu apkrauts? Nē, nē, ja man būtu jāatriebas… ne tāda būtu mana atriebšanās.

— Tātad jūs esat dueļa pretinieks un nekad neietu uz divkauju? — izbrīnījies izsaucās Albērs, kas nekad nebija dzirdējis izsakām tādas pār­drošas domas.

— Saprotiet mani labi, — atbildēja grāfs, — es duelēšos par kādu nieku, kādu muļķību, kādu lamuvārdu, pļauku, toties bezrūpīgāk, jo es kā labs šāvējs, labs zobenu cīkstētājs esmu gluži pārliecināts, ka mans pretinieks aizvien kritīs. Tātad kādas muļķības dēļ es labprāt duelēšos! Bet lielas, dziļas, mūžīgas sāpes neprasa sev līdzīgu gandarījumu.

Šinī acumirklī ienāca kāds sulainis un teica:

— AI suo commodol[3]

Viesi sekoja grāfam uz ēdamistabu, kura bija tikpat eleganti ierīkota kā zāle. Tikai Albērs smalkajām brokastīm parādīja godu; grāfs tik tikko aizskāra ēdienus: Albērs bija uz viņu atstājis lielu iespaidu, kamēr Fran­sam nedeva mieru grāfa savādā persona.

— Jūs atvainosit mūs, grāfa kungs, — teica Franss pieceldamies, — mums ir vēl daudz darīšanu; mums, piemēram, nav vēl masku tērpu.

— Nepūlieties, mums del Popolo laukumā ir sava istaba, turp es likšu aiznest maskas, kādas jūs vēlēsities, un tur mēs varēsim pēc patikšanas maskoties.

— Pēc notiesāšanas? — iesaucās Franss.

— Jā, vai pēc tās, vai iepriekš, kā jums tīk.

— Ešafota priekšā!?

— Ešafots ir tikai viena daļa no svētku programmas, — teica grāfs.

— Nē, grāfa kungs, — atbildēja Franss, — tad es neiešu. Es vēl nekad neesmu varējis sevi pārspēt un iet noskatīties notiesāšanā. Un tu, Albēr?

— Es, — atteica Albērs, — es gan to1 reiz redzēju, bet man liekas, es todien biju drusku dzēris, jo nule biju pabeidzis augstskolu.

— Bet kad nu jūs, mans kungs, — grāfs teica, viegli ironizēdams, — nokļūsit atpakaļ Parīzē un nezināsit nekā pastāstīt par notiesāšanu Romā? Kad jūs ceļosit pa Spāniju, jums vajadzēs būt redzējušam vēršu kaujas, vai ne tā? Citādi jūs nevarēsit nekā stāstīt un augstās kundzes un skaistās, maigās jaunkundzes uzskatīs jūs par garlaicīgu un bailīgu kavalieri. Atce­rieties, ka gudrās romiešu matronas veda savas meitas un mazos bērnus uz cirku, kur lauvas saplosīja vergus, gladiatorus, kristīgos un citus zemas kārtas ļaudis. Vai tagad ir citādāk? Un daiļās, svētās vestālietes ar sīkiem pirkstiņiem deva zīmi: „Nekautrējies, nodur to vīru, viņš jau tā pa pusei beigts!"

— Goda vārds, es eju! — iesaucās Albērs, kurš nekādu ironiju no grāfa puses nebija pamanījis. Grāfa izteiktās domas pilnīgi saderēja ar viņa paša uzskatiem. Arī Franss bija pārāk ziņkārīgs, lai spētu atturēties, viņš tikai gribēja iet pa Korso ielu, jo vēlējās redzēt, vai logi „Rospoli" kafejnīcā būs tiešām tā dekorēti, kā Kolizejā bija norunājuši abi nepa­zīstamie.

— Ekselence, — teica sulainis, durvis atvērdams, — kāds mūks grēku nožēlošanas uzvalkā vēlas ar jums runāt.

— Labi, — grāfs teica. — Vai jūs mani kungi, nevēlētos kādu brīdi uzturēties salonā, kurā atradīsit brangus Havannas cigārus; es tūdaļ būšu atkal pie jums.

Albērs, kurš bija liels smēķētājs un ļoti smagi sajuta tādu labu cigāru kā „Cafč de Paris" trūkumu, no prieka iesaucās, ieraudzīdams salonā īstos Havannas cigārus.

— Nu? — jautāja Franss. — Ko tu nu domā par grāfu?

— Kā? Ko es domāju? — atbildēja Albērs, gluži izbrīnījies par tādu jautājumu. — Es domāju, ka viņš ir vareni smalks kungs, kas prot dzīvot, daudz redzējis, daudz studējis un domājis, ir liels stoiķis un… — viņš piebilda izpūzdams kuplus dūmus no Havannas cigāra, — … un viņam ir nepārspējami labi cigāri.

— Bet vai tu nekā savāda pie viņa neesi pamanījis? Arī ne to, ka viņš visu laiku tevi tik ļoti uzmanīgi uzlūko?

— Nu, kas tad tur ko brīnīties? Es gandrīz vai veselu gadu neesmu bijis Parīzē, es viņam izlikos kā cilvēks no citas pasaules. Izskaidro viņam to, mīļais draugs.

Franss pasmīnēja; acumirkli vēlāk grāfs bija ienācis atpakaļ salonā.

Pēc dažām minūtēm viņi jau bija ceļā uz Tautas laukumu — del Popo­lo laukumā.

— Kuri ir jūsu logi? — jautāja Franss grāfam, it kā nenieka nezi­nādams, kad viņi bija nonākuši pie „Rospoli" kafejnīcas.

— Trīs pēdējie, — grāfs atbildēja tikpat vienaldzīgi, jo viņš nevarēja iedomāties Fransa nolūku.

Franss strauji palūkojās uz norādītajiem logiem: tiešām — divi logi bija dekorēti ar dzeltenu damastu, vidējais ar baltu segu un sarkanu krus­tu vidū. Nepazīstamais Kolizejā bija turējis vārdu… nebija vairs nekādu šaubu, ka tas vīrs un grāfs Monte-Kristo bija viena un tā pati persona.

Visas ielas bija ļaužu pilnas, logi visur bija dekorēti, krēsli un sēdekļi sarīkoti, bet maskas un rati vēl nedrīkstēja rādīties, tikai šur tur caur vārtiem varēja tos redzēt pagalmos gaidām uz baznīcas zvanu, kurš deva zīmi. Jo tuvāk nāca del Popolo laukumam, jo ļaudis vairāk bija sa- drūzmējušies. Laukumā redzēja spīdam obelisku ar krustu un giljotīnas augstos stabus ar apaļo, spīdīgo dzelzs cirvi, mandaju, kā itālieši to sauca. Bertučio sastapa savu kungu un viņu līdz ar viesiem ieveda kādas pils kabinetā, no kurienes bija skaidri pārredzams ešafota laukums. Kabinetā abi franči atrada jau priekšā elegantus pajaco zīda uzvalkus.

Pie giljotīnas uz dēļa, pie kura tiek piesiets tiesājamais, sēdēja divi vīri un ēda maizi un desu; viens pacēla dēli un no apakšas izņēma pudeli, no kuras padzērās, pasniegdams to savam biedram; tie abi bija bendes kalpi. Fransa baiļu sviedri sāka plūst no šā savādā skata.

Notiesātie iepriekšējā vakarā bija atvesti no cietuma un ievietoti kādā mazā baznīciņā ešafota tuvumā, kur priesteri viņus ar pātariem pamācīja, kamēr kareivji staigāja, viņus apsargādami, un strādnieki klaudzināja, eša­fotu celdami.

Viss laukums tagad bija ļaužu pilns, galva pie galvas; sievas turēja savus bērnus uz pleciem. Viss Monte-Pjučo līdzinājās lielajam amfiteātrim, kura visi sēdekļi bija ziņkārīgo skatītāju aizņemti. Abu baznīcu balkoni bija pārpildīti ar augstāko šķiru ļaudīm, ar izglītotiem, dievbijīgiem godīgiem, taisniem, neapvainotiem ļaudīm, tautas ziediem un garīgiem un laicīgiem vadoņiem. Turklāt augstākās aprindas bija sev noīrējušas apkārtējo namu logus, nežēlodamas maksāt dārgu naudu par savu izpriecu. Visur valdīja ne nāves klusums, bet skaļš troksnis, smiekli, ķildas, jocīgas piezīmes. Grā­fam bija taisnība: šīs sabiedrības ļaudīm cilvēka notiesāšana uz nāvi nebija nekas cits kā jautrā karnevāla sākums, viens numurs svētku programmā.

Piepeši troksnis apklusa kā pēc burvju ziž|a mājiena, notiesāto baznīcas durvis tika atvērtas. Grēku nožēlotāju brālība, kuras katrs loceklis bija ģērbies pelēkā maisā, kurā bija tikai divi caurumi acīm, katram brālim rokā bija aizdegta svece, pa priekšu gāja priekšnieks. Aiz brāļiem gāja liels, stiprs vīrs, tikai īsās biksēs ģērbies, ar garu nazi makstī pie sāniem, pār plecu viņš nesa lielu dzelzs stieni, kājās bija sandales. Šis vīrs bija bende. Viņam sekoja Pepīno, tad Andrea Rondolo, katram blakus pa diviem priesteriem. Nevienam acis nebija aizsietas. Pepīno gāja diezgan stingriem soļiem, jo laikam iepriekš bija dabūjis ziņu par apžēlošanu. Andrea smagi atbalstījās uz abiem preisteriem, kuri viņam aizvien deva skūpstīt krustu.

Fransam, to visu uzlūkojot, sāka drebēt ceļi, viņš paskatījās uz Albēru, tas bija bāls kā viņa smalkais krekls un mehāniski nometa cigāru, kuru tikai nupat bija aizsmēķējis. Grāfs likās gluži vienaldzīgs, bet viņa vaigi sārtojās, nāsis izpletās, lūpas drusku pavērās; viņš Fransam likās kā atrie­bējs gars, un tomēr acīs tam bija dziļa labsirdība un lēnība.

Tikmēr abi notiesātie bija turpinājuši savu ceļu, un viņu sejas varēja skaidrāk pazīt. Pepīno bija skaists puisis, divdesmit četrus divdesmit pie­cus gadus vecs, ar saulē nodegušu seju, brīvu, drošu skatienu, kā brīvs dabas bērns. Andrea bija zems un resns, seja rupja, mežonīga un nežēlīga, īsts izvirtuša noziedznieka tips: galva viņam nokarājās uz pleciem, kājas tik tikko klausīja.

Pepīno bija jau sasniedzis mandaju jeb ešafotu, kad kāds grēku nožē- lotājs brālis, kurš likās bija nosebojies, izspraucās caur kareivju rindu, kas stāvēja ap ešafotu, un nodeva savas brālības priekšniekam kādu papīru. Priekšnieks atšķīra papīru vaļā un lasīja.

— Dievs lai ir slavēts un viņa svētība lai ir svētīta, — viņš teica skaļā balsī. — Viens no noziedzniekiem ir apžēlots!

— Apžēlots! Apžēlots! — tūkstoš balsīs skanēja viss lielais laukums.

Izdzirdot vārdu „apžēlots", Andrea piepeši uzlēca augšā. — Kas ir apžē­lots? — viņš iesaucās.

Pepīno palika nekustīgi stāvam, mēms un grūti elpodams.

— Apžēlots ir Pepīno, saukts par Roka Priori, — teica brāļu priekš­nieks un nodeva papīru kareivju pavēlniekam, kurš izlasīja un rakstu atde­va atpakaļ.

— Ko? Pepīno apžēlots? — iekliedzās Andrea, it kā piepeši izrauts no sava apmulsuma un vienaldzības. — Kāpēc viņš apžēlots un es ne? Mums abiem bija jāmirst, man tā bija apsolīts, nav nevienam tiesības viņu palaist un mani notiesāt, viņam vajadzēja mirt pirmajam! Es negribu viens mirt, es negribu viens mirt!

Un viņš sāka neganti plosīties kā meža zvērs, kamēr viņu saķēra ben­des.

— Kas noticis? — Franss jautāja grāfam, jo viss tika runāts romiešu izloksnē, kuru Franss nesaprata.

— Vai neuzminējāt? — jautāja grāfs. — Šis cilvēks, kuram jāmirst, ir sašutis par to, ka viņa biedrs netiek notiesāts; viņš biedru labprāt ar zo­biem un nagiem saplosītu, nekā atstātu viņam dzīvību, kura pašam tiek ņemta. „Ā, cilvēki, cilvēki, jūs krokodilu dzimums!" kā izsaucās Kārlis Mors [4] , kā es jūs arī pazīstu šeit un cik līdzīgi cits citam jūs visi k|ūstat.

Pie pēdējiem vārdiem citkārt tik vienaldzīgais, mierīgais grāfs bija saņē­mis dūres un pacēlis gaisā.

Bendes vēl cīnījās ar Andrea, kurš joprojām kliedza:

— Viņam jāmirst, es gribu, ka viņš mirst! Nav tiesības nogalināt mani vienu!

— Lūk, — teica grāfs, palikdams mierīgāks, bet ar rūgtumu balsī, — tur ir cilvēks, kas bija gluži padevies savam liktenim, bez vaļas, bez pre­testības. Vai zināt, kas viņam deva spēku? Ienaids, apziņa, ka citam bija tāpat jāmirst kā viņam. Vediet divus vēršus uz kaušanu un dariet tiem saprotamu, ka viens no viņiem tiks atlaists brīvā, tad otrais mauros no prieka. Bet cilvēks! Dieva vaigā radītais, kuram dota mācība: „Mīlē savu tuvāku kā sevi pašu!" Kas ir viņa pirmais vārds, kad viņš dzird, ka viņa biedrs tiek atbrīvots? Lāsts! Tāds ir radības kronis un kungs!

Un grāfs sāka smieties, bet ar tādiem nedzirdētiem, šausmīgiem smiek­liem, ka metās bail.

Šie smiekli rādīja, cik briesmīgi viņš bija cietis, ka nonācis tādā dvēse­les stāvoklī!

Tikmēr bendes bija pievarējuši ārprātīgo un piespieduši viņu nomesties ceļos. Nelaimīgais gribēja atkal piecelties, bet, pirms viņš vēl spēja atjēg­ties, bende bija viņam pa deniņiem iesitis ar smago dzelzs stieni, tā ka viņš nokrita zemē, ne skaņas neizgrūzdams.

Franss ilgāk nespēja izturēt šo skatu, pielēca kājās, bet tūdaļ atkal atkrita krēslā bez samaņas. Albērs bija ar rokām pieķēries pie loga aizka­riem un bāls kā nāve.

Grāfs stāvēja brīvi kā ļaunais atriebējs eņģelis pastardienā.