Grafs Monte-Kristo

XVI Solījums

Ar instinktu, kāds ir tikai mātēm un mīļotajiem, Maksimiliāns bija at­minējis, ka Senmerāna nāvei un marķīzes atbraukšanai būs svarīga nozīme viņa un Valentīnas liktenī.

— Kā jūs šeit gadījāties šinī stundā? — viņam jautāja Valentīna.

— Es nāku, lai uzklausītu un atnestu ļaunas vēstis, — atbildēja jaunais cilvēks. — Dārgā Valentīna, — viņš tad turpināja gandrīz vai mierīgā, nopietnā balsī, — kad ir nospriests jūs salaulāt?

— Šorīt tika par to runāts, mīļo Maksimiliān, un mana vecāmāte, uz kuru ņiēs bijām cerējuši, pati vēl steidzina laulības.

— Ai! — iesaucās Maksimiliāns, ilgi un skumji uzlūkodams meiteni. — Ir šausmīgi to dzirdēt no tās sievietes mutes, kuru mīli. Pēc nedaudz stundām viss būs pārciests. D'Epinē kungs laikam to tik vien gaida, lai laulāšana varētu notikt. Un d'Epinē kungs šorīt iebrauca Parīzē.

Valentīna iekliedzās.

— Pirms stundas biju pie grāfa Monte-Kristo, kur tika runāts par ne­laimes gadījumu jūsu namā, kad piebrauca rati un drīz vien durvīs parā­dījās kāds jauns cilvēks, kuru grāfs apsveica kā Fransu d'Epinē kungu. Man vajadzēja saņemt visus spēkus, lai neizrādītu savu uzbudinājumu. Pēc piecām minūtēm es atvadījos… Es biju izpostīts.

— Nabaga Maksimiliān! — žēli noteica Valentīna.

— Nu es esmu šeit. Atbildiet man tagad, Valentīna, un apdomājiet labi, jo nO jūsu atbildes ir atkarīga mana dzīvība un nāve! Ko jūs domājat darīt?

Kad Valentīna klusi nolieca galvu, viņš turpināja:

— Jūs ne pirmo reizi pārdomājat par mūsu stāvokli. Nav šeit laiks laiks nodoties liekām sāpēm, tādas lai jūt tas, kas cieš no nevarības un laiskuma. Tādiem ļaudīm būs reiz jāatbild par savu lieko padevību, par to, ka nav uzņēmušies cīņu. Kas jūt spēcīgi savu pienākumu, tas neatbild uz katru likteņa spērienu, tas pēc katra spēriena top vēl spēcīgāks un drošāks. Vai jūs gribat, Valentīna, cīnīties pret savu likteni?

Jaunā meitene drebēja un uzlūkoja Maksimiliānu ar lielām, izbiedētām acīm. Šīs domas pretoties tēvam, vecaimātei, visai ģimenei bija viņai gluži svešas.

— Ko jūs runājat Maksimiliān, — viņa beigās teica, — ko jūs saucat par cīņu? Bēgt… Ko? Es lai saceltos pret mana tēva, manas labās ve­cāsmātes gribu, un viņa pašulaik gatavojas mirt? Ak, tas ir neiespējami!

Morelis nepacietīgi pakustējās.

— Jums ir pārāk cēla sirds, mīļais Maksimiliān, lai jūs mani nesa­prastu, un jūs mani arī saprotat tik labi, ka nekā nevarat pretī runāt. Es — cīnīties? Lai Dievs mani pasargā: manu tēvu apbēdināt, manas vecāsmātes pēdējos acumirkļus darīt grūtus!

— Jums taisnība, — ļoti mierīgi teica Morelis.

— Mans Dievs, kādā balsī jūs to sakāt? — izbrīnījusies iesaucās Valen­tīna.

— Es jums saku kā vīrs, kas jūs apbrīno, cienījamā jaunkundze, — atteica Morelis.

— Jaunkundze? — iesaucās Valentīna. — Jaunkundze!.. Ak, tas ego­ists!.. Viņš redz, ka es izsamistu, un izliekas, it kā manis nesaprastu.

— Jūs alojaties. Es jūs saprotu gluži pareizi: jūs negribat rīkoties pret Vilfora kunga gribu, negribat nepaklausīt marķīzei- un tāpēc rīt iesit sa­laulāties ar Fransu d'Epinē.

— Bet mans Dievs — vai tad es varu citādi?

— Ko jūs mani jautājat, jaunkundz, es šinī lietā esmu netaisns soģis, un mans egoisms dara mani aklu, — dobji atteica Morelis.

— Ko tad jūs man būtu ieteicis, Morei? Šeit taču nav jāsaka: „Jūs darāt nepareizi," — bet jādod padoms, ko darīt.

— Vai jūs runājat nopietni, Valentīna? Ak, sakiet, — vai es jums tie­šām varu dot padomu?

— Jā, mīļais Maksimiliān, ja tas labs, es paklausīšu; jūs zināt, cik uz­ticīga es esmu.

— Valentīna, — teica Morelis, izlauzdams dēli sienā, — sniedziet man roku par zīmi, ka piedodat man manas dusmas; es pats pār sevi reizēm vairs nevaldu. Tad klausieties manu padomu: jūs zināt, es esmu neat­karīgs, pietiekami pārticis un zvēru jums, ka jūs kļūsit par manu sievu, pirms manas lūpas būs aizskārušas jūsu pieri. Sekojiet man; es aizvedīšu jūs pie savas māsas, viņa būs arī jūsu māsa! Mēs aizbrauksim uz Alžīru, Angliju, Ameriku, kur vien jūs gribat, un nogaidīsim, kamēr mūsu draugi būs lauzuši jūsu ģimenes pretestību un mēs varēsim atgriezties Parīzē.

Valentīna purināja galvu.

— Es domāju gan, ka tas ir neprātīgs padoms, — teica Maksimiliān, — jūs man neklausīsit un bez pretestības sekosit tai laimei, kuru jums sa­gādājis liktenis.

— Jā, un lai man vai būtu jāmirst, — atteica Valentīna.

— Nu, labi, jūs darāt pareizi, atbilstoši savai kārtai un pierādāt, kāds nerrs es ar savu kaislību, jūs, kas esat mierīga un bezkaislīga. Labi, rīt jūs būsit Fransa d'Epinē sieva no brīvas gribas.

— Ak, jūs mani nokaujat, Maksimiliān… Ko tad gan jūs darītu, ja jūsu māsa klausītu tādam padomam?

— Jaunkundze, — atbildēja jauneklis, rūgti pasmiedamies, — es esmu egoists un nedomāju, ko citi darītu manā vietā, bet ko es pats gribu darīt.

Es domāju par to, ka es jūs tagad veselu gadu jau pazīstu un biju laimīgs, jūs mīlēdams. Tagad es nekā vairs nedomāju, es redzu, ka es esmu visu zaudējis. Tas notiek ik dienas, kā kāršu spēlētājs pazaudē ne vien to, kas viņam ir, bet arī to, kas tam nav.

Morelis runāja gluži mierīgi. Valentīna uzlūkoja viņu ar lielām acīm, raudzīdama ieskatīties viņa sirdī, kur viļņojās spējākais nemiers.

— Bet ko jūs darīsit? — viņa tad jautāja.

— Es atvadīšos, cienījamā jaunkundze, un novēlēšu jums laimi un mie­ru. Lai jūsu nākotne ir tik jauka, ka jūs drīzāk mani aizmirstu! Ardievu!

— Mans Dievs, kurp tad jūs ejat? — iesaucās nabaga meitene gluži satriekta, rokas izstiepdama, lai atturētu Maksimiliānu. — Ko jūs gribat darīt, Maksimiliān? Ak, runājiet, runājiet, es jūs lūdzu!

— Vai jūs savas domas esat mainījusi? — jautāja Morelis, skumīgi smaidīdams.

— Es taču nevaru nekā mainīt, nelaimīgais, jūs taču to zināt! — ie­saucās Valentīna gluži izmisusi. — Jā?

— Tad dzīvojiet sveika!.. Valentīna!

— Ko jūs gribat? Es gribu, man vajag to zināt! — iesaucās meitene, rokas lūgšanā saņemdama.

— Ak, esiet gluži mierīga, — teica Morelis, trīs soļus no sētmalas pa­likdams stāvot, — es nekā nedarīšu jūs Fransam d'Epinē kungam! Kur viņš ir vainīgs? Viņš mani šorīt redzēja pirmo reizi, viņš varbūt nekā nezināja, kad līgums tika noslēgts viņu vecāku starpā. Es viņam nekā ne­darīšu.

— Bet kam tad? Man?

— Jums, Valentīna? Lai Dies' pas'! Sieviete ir neaizskarama, tā sie­viete, kuru esi mīlējis, ir svēta!

— Maksimiliān, nāciet atpakaļ, es tā gribu! — sauca meitene. Maksi­miliāns tuvojās tik mierīgs kā aizvien, tikai drusciņ bālāks.

— Uzklausiet mani, — viņš teica, — mana mīļā, dievinātā Valentīna, tādi kā mēs, kas nekad neloloja domas, kuru dēļ vajadzētu ļaužu priekšā kaunēties, tādi var viens otra sirdī lasīt kā atvērtā grāmatā. Es nekad neesmu bijis romānu varoņu lomā, es neesmu bijis sentimentāls; bez ka­vēšanās, bez liekiem vārdiem es savu dzīvi nodevu jums. Jūs mani atstājat, jūs citādi nevarat. Bet bez jums mana dzive ir tukša un es pasaulē palieku viens. Manai māsai es neesmu vajadzīgs, viņa ir laimīga — mana dzīvība pasaulē ir lieka… Nu, jūs zināt, ko es darīšu… Bet es gaidīšu līdz pē­dējam mirklim, līdz jūs tiešām būsit salaulāta… vēl pa to laiku daudz kas var notikt. Kad būs viss galā, tikai tad es darīšu, kas man jādara kā viskrietnākā Francijas vīra dēlam, es izdzīšu sev lodi galvā.

Valentīna notrīsēja, viņas rokas slābi nolaidās no sētmalas, asaras lēni ritēja pār viņas bālajiem vaigiem. Jaunais cilvēks stāvēja drūms un mie­rīgs.

— Līdzcietības, līdzcietības dēļ pret mani jūs dzīvosit, vai ne? — viņa beigās čukstēja.

— Nē, goda vārds, nē! — iesaucās Maksimiliāns. — Bet ko tad jūs gribat? Jūsu sirdsapziņa paliek tīra, jūs esat veikusi savu pienākumu.

— Maksimiliān, — stenēja nabaga meitene, saļimdama ceļos, — mans draugs, mans brālis šai pasaulē, mans laulātais draugs tur augšā, es tevi lūdzu, dari kā es, dzīvo ar savām ciešanām, viena diena varbūt var visu pārgrozīt!

— Dzīvo sveika! — teica Maksimiliāns.

— Mans Dievs! — iesaucās nabaga meitene, rokas paceldama. — Tu redzi, es visu esmu darījusi kā paklausīga meita, es lūdzu, raudāju… Viņš manas lūgšanas nav paklausījis un nav dzirdējis manu raudāšanu. Nu, labi, — viņa teica cietāk, žāvēdama savas asaras, — es labāk gribu mirt aiz kauna nekā aiz sirds pārmetumiem. Jūs dzīvosit, Maksimiliān, un es kļūšu jūsējā. Kad? Vai tūdaļ? Sakiet, pavēliet, es esmu gatava!

— Valentīna, mīļā draudzene, — viņš iesaucās, — nerunā tā ar mani, ļauj man labāk mirt! Kādai lai es varai pateicos par tevi, kad tu mani mīlē tā, kā es tevi? Vai tu cilvēku mīlestības dēļ mani piespied dzīvot?.. Tad l^bāk mirt!..

— Kas tad mani pasaulē mīlē? — čukstēja Valentīna. — Viņš. Kas mani ir mierinājis manās ciešanās? Viņš. Kur ir visas manas cerības? Pie viņa. Pie kā apklust mana asiņojošā sirds? Pie viņa, pie viņa, aizvien pie viņa! Tev taisnība, Maksimiliān, es tev sekošu, es atstāšu sava tēva namu. Ak, cik es nepateicīga, pat savu vectēvu es atstāšu! — piepeši viņa iekliedzās.

— Nē, tu viņu tā neatstāsi! — teica Morelis. — Tu teici, ka viņš liekas mani milam. Pirms mūsu bēgšanas es viņam visu pateikšu un viņš dos savu svētību mums, un, kad būsim salaulāti, viņš mums sekos un dzīvos pie mums.

— Lūk, Maksimiliān, cik liela ir tava vara pār mani; es gandrīz vai ticu tam, ko tu saki, un tomēr tas nav iespējams. Jo mans tēvs nolādēs mani, es pazīstu viņa nelokāmo prātu. Bet, ja nu gadījuma dēļ laulāšana tiktu atlikta, tu gaidītu?

— Jā, to es zvēru, ja tu zvēri nekad neļauties salaulāties. Vai tu to gribi?

— Jā, to es zvēru pie savas mīļās mātes vārda.

— Tad gaidīsim, ja tik daudz vēl var notikt tāda, kas glābj nelaimīgos. Es uz tevi paļaujos. Ja tevi tomēr spiež salaulāties…

— Es nāku pie tevis un mēs kopā bēgam. Bet nu ej, ka mūs neatrod. Es tev došu ziņu vai nu ar notāru Dešānu, vai arī pati rakstīšu. Vai tu nu esi mierā ar savu sievu, Maksimiliān? — jautāja meitene, skumīgi smai­dīdama.

— Mana Valentīna, mans eņģelis, ja ir par daudz maz sacīts.

— Saki vienmēr tā! Uz redzēšanos!

— Un vai es saņemšu vēstuli no tevis?

— Jā.

Piepeši Valentīna pakāpās un pārliecās pār sētmali, noskūpstīja Maksi- miliāna pieri un tad aši pazuda. Maksimiliāns stāvēja kā apstulbis, pār­steigts, ka laimes tik daudz.

Jaunais cilvēks lēni atgriezās savā dzīvoklī un šo un nākošo dienu velti gaidīja kādu ziņu. Trešās dienas rītā, kad viņš gribēja doties pie notāra Dešāna, viņš pa pastu saņēma šādu vēstuli:

„Asaras, lūgšanas, viss nav nekā palīdzējis. Vakar es divas stundas sa­biju Svētā Filipa baznīcā un no sirds dziļuma lūdzu Dievu… Dievs nav pielūdzams tāpat kā cilvēki, un šovakar ap pulkstens deviņiem tika pa­rakstīts laulības kontrakts.

Man ir tikai viens vārds, kā man ir tikai viena sirds, Maksimiliān, un šo vārdu un sirdi es esmu Jums devusi. Tātad ceturksni uz deviņiem sagaidiet mani ar ekipāžu pie sētmalas, lai varētu bēgt.

Jūsu sieva Valentīna de Vilfora.

P.S. Mana vecāmāte top aizvien slimāka. Vakar viņas uztraukums pār­gāja fantāzijās, šodien murgi jau ir gandrīz kā ārprātība.

Ak, mīļais Maksimiliān, vai Jūs mani ļoti mīlēsit? Lai es varētu aiz­mirst, ka viņu atstāju šādā stāvoklī.

Man liekas: no vectēva Nuartjē grib slēpt, ka šovakar parakstīs laulības līgumu."

Morelis neapmierinājās vēl ar Valentīnas ziņām, bet aizgāja pie notāra, kas visu apstiprināja. Tad viņš vēl apciemoja grāfu Monte-Kristo un tur dzirdēja to pašu: Franss viņam to bija paziņojis un Vilfora kundze bija par to rakstījusi. Iepriekšējā vakarā Franss bija marķīzei ticis priekšā stā­dīts; marķīze bija atstājusi gultu, bet tūdaļ atkal apgūlusies.

Nabaga Morelis bija uzbudināts vislielākā mērā, kas, zināms, nevarēja palikt apslēpts Monte-Kristo vērīgajām acīm. Viņš bija laipnāks un mīļāks nekā citām reizēm pret Maksimiliānu, kas tik tikko noturējās, neizstāstījis viņam par savu noslēpumu.

Vai divdesmit reizes Morelis lasīja un pārlasīja Valentīnas vēstuli. Tās bija pirmās rindiņas, kuras viņa bija tam rakstījusi, tās iejūsmināja viņu ar katru reizi jo vairāk, un viņš pats sev nosolījās upurēt visu viņas laimei. Uz bēgšanu viss bija rūpīgi sagādāts un noslēpts dārzā. Drebot Morelis iedomājās par to acumirkli, kad viņš Valentīnai palīdzes pārkāpt pāri mū­rim. Kad tuvojās pusdiena, viņš sajuta vajadzību pabūt^ vienam pašam, vis­vienkāršākais drauga jautājums viņu uztrauca, viņš ieslēdzās viens, mēģi­nāja lasīt, simtām reižu pārdomāja, vai bēgšanai viss arī pareizi sarīkots.

Norunātā stunda tuvojās.

Nekad mīlētāji nav devuši mieru saviem pulksteņiem; Morelis savu bija tik ilgi tramdījis, kamēr pulkstenis apjukumā ap sešiem nosita deviņus. Morelis uzlēca un steidzās projām uz savu dārzu, pats sev teikdams, ka laulības līguma parakstīšana nolikta gan uz deviņiem, bet Valentīna lai­kam gan tik ilgi negaidīs. Pulkstens astoņos viņš jau gaidīja dārzā, kur aiz kāda mūra bija apslēpts zirgs ar ekipāžu.

Saule rietēja, un koki dārzā atgādināja tumšas, mēmas ēnas.

Morelis atstāja savu paslēptuvi un tuvojās sētmalai, bet nekā neredzēja.

Pulkstenis nosita pusdeviņi.

Viņa sirds stipri pukstēja; viņš gaidīdams staigāja šurp un turp un aiz­vien pa īsākiem starpbrīžiem atgriezās pie vārtiem palūkoties. Dārzs kļuva aizvien tumšāks, bet nekāda balta kleita neparādījās, nekādi soļi nedzir- dējās. Nams, kuru no tālienes varēja redzēt caur krūmiem, palika tumšs, nekādu sveču gaisma neatspīdēja, nekas nenorādīja uz to, ka tur tiktu parakstīts laulības līgums.

Morelis skatījās pulkstenī, tas bija desmit, bet torņa pulkstenis tik tikko sita deviņus. Katra sekunde kā svina slogs gulēja uz jaunā vīra krūtīm un…

Nu pulkstenis sita jau pusdesmit.

Pusstunda bija pāri par norunāto laiku. Tiklīdz iečaukstējās lapas, tik­līdz vējš pakratīja zarus, tā sviedri apklāja Moreļa pieri. Trīsot viņš pie­stiprināja virvju trepes pie sienas, lai vēlāk velti netērētu laiku. Kamēr viņš mocījās neizsakāmās mokās, šaubīdamies starp cerībām un bailēm, pulkstenis nosita jau desmit.

„Ak," nodomāja Morelis, „es visu esmu aprēķinājis, un nevar būt, ka ceremonija tik ilgi turpinātos; laikam ir notikusi kāda nelaime."

Aizvien nemierīgāks viņš staigāja šurp un turp un laiku pa laikam dze­sināja savu kvēlojošo pieri pie aukstajiem dzelžiem. Vai varbūt Valentīna lielajā uztraukumā bija paģībusi? Vai viņas bēgšana bija tikusi aizkavēta? Tikai to viņš varēja iedomāties.

Piepeši viņam iekrita prātā, ka bailes varētu būt Valentīnai beidzot noņēmušas spēkus un viņa varbūt kaut kur dārza malā guļ bez samaņas pakritusi.

— Ak, ja tiešām tā ir, — viņš iekliedzās, — un es šeit gaidu un ka­vējos…

Zibens ātrumā viņš pa trepēm uzlēca augšā, un viņa iedomas lika vi­ņam tiešām kaut ko guļošu redzam. Viņš iedrošinājās saukt, un viņam likās, it kā kāda balss atbildētu. Viņš nolēca lejā Vilfora dārzā. Viņš ātri pārdomāja, ka līdzīgi zaglim ielaužas Vilfora īpašumā, iedomājās kādas viņa solim varētu būt sekas, bet nebija laika daudz pārspriest un šaubīties.

Viņš lēni un uzmanīgi gāja uz priekšu pa gatvi, kas veda uz namu, kurā atradās viņa vienīgā cerība, viņa dzīvība.

Nams tiešām nebija apgaismots, nekas neliecināja par kāzu svētkiem; šad un tad nespoža gaisma parādījās apakšējā stāvā, kur bija marķīzes istabas. Otra gaisma nekustīga bija redzama Vilfora kundzes istabā. Šī tumsa, šis kapa klusums viņu izbiedēja vēl vairāk.

Gluži izmisis un cieti apņēmies tagad vairs neatlaisties un izpētīt šo nelaimi, lai notiktu kas notikdams, viņš tuvojās puķu dārzam pie pašā nama, kad kļuva dzirdamas tālu balsu skaņas.

Morelis aši atlēca atpakaļ krūmos un paslēpies stāvēja nekustēdamies.

Viņš bija izdomājis, ko darīt: ja te būtu Valentīna viena, viņš viņu uzrunātu; ja viņu kāds pavadītu, viņš vismaz pārliecinātos, ka viņai nav notikusi kāda nelaime; ja būtu sveši, viņš varbūt noklausītos to, kas at­tiecas uz Valentīnu. Piepeši mēness parādījās no mākoņiem, un Morelis redzēja no nama iznākam Vilforu līdz ar kādu melni ģērbušos kungu, kuru viņš drīz vien pazina kā ārstu d'Avrinjī. Neviļus Morelis vēl dažus soļus atkāpās, līdz kāds koks viņam gadījās ceļā. Viņš palika stāvot, un abi gājēji tuvojās viņam.

— Mīļais dakter, — teica prokurors, — debesis liekas pret mums ir sazvērējušās! Kas par šausmīgu nāves gadījumu! Nelūkojiet mani mierināt, nelaime ir tik piepeša, tik negaidīta!

Auksti sviedri parādījās uz Moreļa pieres un zobi sāka klabēt. „Kas tad tik piepeši bija miris?.. Kad tik ne?.."

— Mans mīļais de Vilfora kungs, — ārsts atbildēja ļoti nopietnā balsī, — es jūs nebūt nevedu šurp, lai jūs mierinātu, tieši otrādi.

— Ko jūs sakāt? — iesaucās prokurors, šausmu pārņemts.

— Es saku, ka šai nelaimei, kas piemeklējusi jūsu namu, varbūt sekos vēl lielāka nelaime.

— Ak, mans Dievs, — ievaidējās Vilfors, — kas man vēl būs jādzird?

— Vai mēs šeit tiešām esam vieni? — jautāja ārsts.

— Jā, jā! Bet ko tas viss nozīmē? Kāpēc šī lielā uzmanība?

— Man ir jums jāatklāj briesmīgs noslēpums, — teica ārsts. — Apsē­dīsimies.

Vilfors nevis apsēdās, bet gan vairāk atkrita uz sola; Avrinjī palika viņa priekšā stāvot, uzlikdams roku uz drauga pleca.

Morelis šausmās bija gluži vai sastindzis, viņš spieda roku uz savas nemierīgās sirds, lai nedzirdētu tās spējos pukstus. „Mirusi! Varbūt viņa!" viņš pie sevis visu laiku atkārtoja.

— Senmerāna kundze bija ļoti veca, taisnība, bet viņas veselība bija aizvien ļoti laba, — teica ārsts.

Morelis pirmo reizi desmit minūšu laikā atkal brīvi uzelpoja.

— Bēdas viņu nonāvējušas, — teica Vilfors, — viņa nebija paradusi būt viena, četrdesmit gadus kopā sadzīvojusi ar marķīzu…

— Nē> ne bēdas, mans draugs, — teica ārsts. — Bēdas var nonāvēt, kaut gan reti, bet tās nenonāvē piepeši, ne vienā stundā, vienā dienā…

Vilfors neatbildēja, viņš tikai iztrūcies uzlūkoja ārstu.

— Vai jūs bijāt pie marķīzes nāves klāt? Vai ievērojāt pareizi visas nāves parādības?

— Jūs jau man teicāt tā darīt. Marķīzei uznāca trīs lēkmes. Kad jūs atnācāt, viņa jau ilgi bija ļoti uzbudināta, tad nāca krīze, vēl daudz spē­jāka nekā pirmā, tā pati locekļu staipīšanās un raustīšanās, tad mute sa­viebās. un kļuva zilgana. Trešās lēkmes laikā viņa izdzisa; es domāju, tā bija trieka, un jūs tā arī sacījāt.

— Jā, ļaužu priekšā, — teica ārsts, — bet šeit mēs esam vieni.

— Ak, Dievs, ko tas nozīmē?

— Ka triekas pazīmes ir ļoti līdzīgas saindēšanās pazīmēm.

Prokurors uzlēca kājās, stīvi uzlūkoja ārstu un atkal atkrita atpakaļ.

— Klausieties, — turpināja ārsts, — es zinu, cik nopietns ir tas, ko es jums saku, un zinu arī, kam es to saku!

— Un vai jūs ar to domājat prokuroru vai draugu?

— Draugu, tagad tikai draugu. Pierādīt es nekā nevaru, bet līdzība ir tik liela, ka man liekas gluži neapstrīdami, ka marķīze ir noindēta. Es pat zinu, kas tā bijusi par indi. Tas ir brucīns vai strihnīns, kas netīšām nokļuvis ēdienā vai dzērienā.

Prokurors satvēra sava drauga roku.

— Ak, tas nevar būt! — viņš iesaucās. — Es laikam sapņoju. Ir brie­smīgi no tāda vīra kā jūs dzirdēt tādas lietas. Dieva dēļ, dakter, sakiet, ka jūs varat būt maldījies!..

— Protams, ka varu būt maldījies, bet…

— Bet?

— Bet es tam neticu.

— Dakter, esiet līdzcietīgs pret mani, jau dažas dienas ar mani atgadās tik briesmīgas lietas! Es baidos, ka nekļūstu ārprātīgs.

— Vai bez manis vēl kāds ir redzējis marķīzi?

— Neviens.

— Vai aptiekā ir ticis izgatavots kāds līdzeklis, par kuru es nekā ne­zinu?

— Nē.

— Vai Senmerāna kundzei bija ienaidnieki? Vai kādam varētu būt la­bums no viņas nāves?

— Nē, nē! Mana meita ir viņas vienīgā mantiniece…

— Mans draugs, — teica ārsts, — es neapvainoju nevienu, es runāju tikai par gadījumu, par neuzmanību! Bet es jums saku: pētiet, meklējiet, uzmanieties!

— Kā - no kā?

— Vai varbūt Baruā nav pārskatījies? Viņš ir vecs Un varbūt devis marķīzei no tā dzēriena, kurš pagatavots Nuartjē kungam?

— Jā, bet kā tad viņam pagatavots dzēriens marķīzei varēja būt nā­vīgs?

— Jūs taču zināt, ka pie dažām slimībām indes tiek lietotas kā zāles, pie šīm slimībām pieder trieka. Kad biju izlietojis visus pārējos līdzekļus pie Nuartjē kunga, es devu viņam brucīnu, no sākuma mazās, vēlāk lie­lākās porcijās; pēdējo reizi viņa dzērienā bija sešas simtdaļas grama indes, kas gluži nekaitīga viņam, bet citu, nesagatavotu personu var nonāvēt.

— Mīļais dakter, mana tēva istabas nav nekādā sakarā ar marķīzes istabām, kurās Baruā nekad nav iegājis. Es tomēr domāju, ka jūs, kuru es uzskatu par gudrāko, veiklāko un godprātīgāko cilvēku, esat maldījies.

— Klausieties, Vilfor, — vai jūs citam kādam ārstam tāpat uzticētos kā man? Es viņam visu pateikšu, un mēs līķi uzšķērdīsim.

— Un atradīsit indes pēdas?

— To ne, bet mēs redzēsim, ka šeit nav vainīga vienkārša slimība. Mēs tad jums teiksim, ja bija nolaidība, uzmanīties no saviem apkalpotājiem, ja bija ienaids — sargāties no saviem ienaidniekiem.

— Ak, mans Dievs, ko jūs man iesakāt! — nodrebēdams teica Vilfors. — Tiklidz kāds cits bez jums vēl par to zinās, būtu bez žēlastības vajadzīga tiesas izmeklēšana, izmeklēšana pie manis! Briesmīgi! Tomēr es tam pa- došos, ja jūs uz to pastāvat. Bet, dakter, jūs redzat, ka es esmu bēdu sagrauzts, vai lai es nesu vēl šo kaunu par savu namu? Jūs zināt, ka nevar nodzīvot divdesmit piecus gadus kā prokurors bez ienaidniekiem. Man viņu ir ļoti daudz. Ak, kā viņi gavilētu, kad es no kauna nezinātu, kur likties! Atvainojiet par šīm pasaulīgajām domām, bet jūs esat mans draugs! Dakter, dakter, jūs man nekā neesat sacījis?

— Mans draugs, — teica ārsts, — mans pirmais pienākums ir palīdzēt cilvēkiem. Noglabāsim šo noslēpumu dziļi sirdīs, bet jūs meklējiet, pē­tiet… varbūt, ka ar to vēl nebeidzas?.. Ja es nemaldos, ja jūs atrodat vainīgo, tad jūs esat ierēdnis un dariet savu pienākumu!

— Paldies, tūkstošreiz paldies, dārgais draugs, — prokurors iesaucās neaprakstāmā priekā, — man nekad nav bijis labāka drauga par jums!

Abi vīri aizgāja.

Morelis bija bāls kā līķis.

„Ak, Dievs, kas par šausmīgu ziņu," viņš domāja, „nabaga Valentīna, kā viņa tik daudz ciešanu izturēs!"

Maksimiliāns uzmanīgi noskatījās abos logos ar sarkaniem priekškariem un trijos logos ar baltiem priekškariem. Pirmajos vēl spīdēja tikai nespoža gaismiņa, Vilfora kundze likās bija izdzēsusi savu lampu, un tikai nakts- lampiņa vāji apgaismoja logus.

Nama otrā galā atvēras viens no balti aizkārtajiem logiem, uz kamīna dega sveca, un kāds tēls likās stāvam pie loga.

Morelis nodrebēja, viņam šķita, it kā viņš dzirdētu kādu elsojam.

Kaut gan nebija iespējams, ka Valentīna būtu viņu pazinusi šajā pa­slēptuvē, viņam tomēr likās, it kā ēna logā viņu sauktu. Viņa uztrauktais prāts, viņa kvēlojošā sirds to viņam atkārtoja. Un neapdomīgi un neuz­manīgi, kā jau rīkojas tikai jaunībā, viņš atstāja savu paslēptuvi un ar pāris lieliem lēcieniem, nebēdādams nedz par to, ka viņu varētu redzēt, nedz ka viņš varētu izbiedēt Valentīnu, viņš metās puķu dārzā. Tad viņš steidzās cauri caur oranžēriju pie paša nama, uzkāpa pa kāpnēm augšā un atvēra ārdurvis. Nu Morelis pa segām apklātu grīdu nedzirdami stei­dzās tālāk un bija tik nedabiski uzbudināts, ka nebūtu pat vairs baidījies, ja pats Vilfors būtu gadījies viņam pretim. Viņš bija noņēmies, ka būtu tam tuvojies, visu viņam atklājis, lūdzis tā piedošanu un svētību. Viņš savā uzbudinājumā bija gandrīz vai ārprātā.

Par laimi neviens viņu neredzēja.

Viņš izgāja caur dažām istabām un ejām un pēdīgi nonāca pie kādām pusatvērtām durvīm, caur kurām spīdēja vāja gaisma un bija dzirdamas nopūtas. Pēc Valentīnas nostāstiem viņš bija spējis saprast, kur nu kuras istabas atrodas. Viņš pusatvērtās durvis atvēra līdz galam un iegāja iekšā.

Zem baltas segas, kas klāja visu ķermeni un seju, gulēja nomirusi mar­ķīze, vēl briesmīgāka Moreļa acīs, kopš viņš zināja šausmīgo noslēpumu. Blakus gultai viņš ieraudzīja Valentīnu; logs vēl bija atvērts. Nabaga bērns bija lūdzis Dievu nesakarīgos, aizgrābjošos bērna vārdos. Mēness liegi ap­gaismoja šo īsta izmisuma skatu.

Morelis nespēja mierīgi noskatīties šinī skatā, kaut gan viņš nebija sen­timentāls, — bet redzēt mīļoto Valentīnu raudot, rokas lauzot, to viņš nespēja. Viņš klusi čukstēja viņas vārdu, un meitenes galva pacēlās, un viņas acis nolūkojās viņā stīvi, bet bez izbrīnās. Tik spēji salauzta sirds ne ar ko vairs nevar tikt uztraukta.

Valentīna sniedza viņam roku, par aizbildinājumu rādīja uz apsegto mironi un sāka no jauna raudāt.

Neviens no viņiem neiedrošinājās šinī istabā runāt. Abi kavējās pār­traukt cēlo klusumu. Nāve likās arī viņu lūpas aizslēgusi.

Pēdīgi meitene saņēmās.

— Kā jūs nākat šinī namā, mans draugs? — viņa čukstēja. — Ja nāve jums nebūtu atvērusis durvis, es jums teiktu: „Tūkstoš reižu sveiki!"

— Valentīna, — drebēdams teica Morelis, — es ilgi jūs gaidīju, paliku nemierīgs, nācu jums pretim, dzirdēju kādu runājam par šo nāves ga­dījumu…

— Un kas tas bija?

Morelis nodrebēja, visa saruna dzīvi stāvēja viņa acu priekšā, viņam likās, it kā viņš caur segu redzētu zilās lūpas, sarautos locekļus.

— Es dzirdēju runājam sulaiņus, — viņš stomījās.

— Bet šurp nākt, tas nozīmē mūs grūst postā, — teica Valentīna bez bailēm un dusmām.

— Piedodiet, — lūdzās Morelis, — es tūdaļ iešu.

— Nē! — atteica Valentīna. — Jūs varētu kāds satikt, šeit jūs esat drošs, tur ir mūsu sargs, — un viņa rādīja uz izdzisušo vecomāti.

— Bet kā bija ar d'Epinē kungu? — čukstēja Morelis.

— Viņš atnāca tanī mirkli, kad mana vecāmāte pēdējo reizi nopūtās, bet mirstot viņa pavēlēja šo laulību noslēgt, cik drīz vien iespējams. Pati nezinādama, viņa mums darīja ļaunu.

Morelis bija pirmajā acumirklī prieka pārsteigts, ka laulāšana nu at­likta. Piepeši viņš izdzirda soļus.

— Tas ir mans tēvs, viņš atstāj savu kabinetu, — čukstēja Valentīna.

— Viņš izvadīja ārstu, — piebilda Morelis.

— Kā jūs to zināt, ka tas bija ārsts? — izbrīnījusies jautāja meitene.

— Es tā domāju.

Tikmēr lejā tikai aizslēgtas durvis uz ielas pusi. Vilfors pats aizbultēja dārza durvis, tad uznāca pa kāpnēm augšā, palika acumirklī stāvot, šaubī­damies, vai iet miroņa istabā vai savā kabinetā. Morelis paslēpās aiz durvju priekškara, Valentīna nepakustējās, lielās sāpes likās nomākušas viņā visas citas jūtas.

Vilfors iegāja savā kabinetā.

— Tagad, — teica Valentīna, — jūs šo namu nevarat vairs atstāt, visas izejas ir aizslēgtas. Ir tikai vēl viena atļauta izeja cauri mana vectēva istabām. Nāciet man līdzi!

— Kurp? — pārsteigts jautāja Morelis.

— Pie mana vectēva, Nuartjē kunga.

— Pie Nuartjē kunga? Apdomājiet labi, Valentīna!

— Esmu visu labi apdomājusi. Viņš ir mūsu vienīgais draugs, mums viņš vajadzīgs… Nāciet!..

— Ak, Valentīna, - kavēdamies teica Morelis, — es izdarīju ārprātīgu darbu, ka ienācu šeit, vai jūs nedarāt vēl ko neprātīgāku, mīļotā draudze­ne?

— Tikai vienas šaubas man ir — atstāt vienu dārgo vecomāti; bet es jau drīz būšu atpakaļ.

Viņi devās uz Nuartjē istabām, kur salika veco sulaini.

— Baruā, — teica Valentīna, — aizslēdz durvis un nelaid nevienu iekšā!

Nuartjē sēdēja savā atzveltnē, ieklausīdamies katrā mazākajā troksnī. Baruā bija viņam par visu notikušo paziņojis. Viņa acis staroja, kad viņš durvīs ieraudzīja savu mīluli. Meitenes gaitā bija tik daudz nopietnības un svinības, ka vectēvs viņu uzlūkoja jautājoši.

— Mans mīļais vectēv, — viņa teica nopietni, — tu zini, ka pirms stundas nomira mana vecāmāte un ka tagad nav neviena cilvēka bez tevis, kas mani mīlētu. Es tikai tev vienam varu teikt savas bēdas, savas cerības.

Sirmgalvja acis apstiprināja viņas vārdus.

Tad viņa, paņēmusi Moreli pie rokas, teica:

— Paskaties uz šo kungu, tas ir Maksimiliāns Morelis, ļoti godājamā tirgoņa dēls no Marseļas, par kuru tu laikam būsi dzirdējis.

Sirmgalvis deva „jā" zīmi un uzmanīgi un izbrīnījies uzlūkoja jauno cilvēku.

— Maksimiliānam ir nevainojams vārds, kuru viņš darīs slavenu, jo trīsdesmit gados viņš ir jau spahu kapteinis un Goda Leģiona virsnieks. Jā, mīļo vectēt, tu mīli Maksimiliāna kungu?

Sirmgalvja gudrās acis skatījās uz Moreli, it kā gribēdamas teikt: „To es vēl redzēšu." Maksimiliāns saprata šo skatienu.

— Jaunkundz, — viņš teica, — jums ir jāizpilda svēts uzdevums savas vecāsmātes istabā; atļaujiet man dažus acumirkļus parunāties ar Nuartjē kungu.

— Jā, jā, — teica sirmgalvja acis, tad tās nemierīgi uzlūkoja Valentīnu.

— Tu domā, — teica Valentīna, — ka viņš tevi-nesapratīs? Esi mie­rīgs, mēs tik bieži par tevi esam sarunājušies, ka viņš zina, kā es to daru.

Valentīna savam mīļākajam atnesa krēslu, apkampa sirsnīgi vectēvu un atvadījās no Moreļa, viņam mīļi, kaut gan sērīgi uzsmaidīdama.

Morelis tūdaļ atnesa vārdnīcu, tinti un spalvu un to visu nolika uz galda lampās priekšā.

. — Vispirms atļaujiet man jums sacīt, kas es esmu, ka es Valentīnas jaunkundzi mīlu un kādi ir mani nolūki, — teica Maksimiliāns.

Sirmgalvja cēlais vaigs atstāja tik labu iespaidu uz Moreli, ka viņš savu stāstu iesāka trīsot. Viņš stāstīja, ka iepazinies ar Valentīnu un sācis viņu mīlēt, ka viņa savā nelaimē un vientulībā dalījusies ar viņu jūtās. Viņš runāja par šo stāvokli, par mantas apstākļiem un beigās pārgāja uz savām cerībām un nodomiem tagadnē, ka viņš gribējis sarīkot bēgšanu, aizvest Valentīnu pie savas māsas un tur nogaidīt, kamēr Vilfora dusmas pāries un viņš atļaus abiem salaulāties.

Nuartjē skatiens izrādīja, ka tas nekad nenotiks.

— Vai tad lai es tā nedaru?

— Nē, — atbildēja sirmgalvis.

— Ir vēl cits ceļš, par kuru es domāju, — teica Morelis, — es uz­meklēšu d'Epinē kungu un piespiedīšu viņu izturēties kā pienākas go­davīram.

Sirmgalvja skatiens bija jautājošs.

— Kā es to izdarīšu?

— Jā, — atbildēja sirmgalvis.

— Es viņam visu izstāstīšu, un viņš kā godavīrs atkāpsies no savām tiesībām uz Valentīnu. Bet ja viņš neatsakās un, zinādams, ka Valentīna mīl citu, grib tomēr viņu precēt, tad es viņu izaicināšu uz divkauju.

Nuartjē ar neaprakstāmu prieku uzlūkoja šo jauno, nopietno un cēlo vaigu, kurā atspoguļojās visas jūtas, kuras izteica Morelis. Tomēr pēc šā izskaidrojuma sirmgalvis slēdza savas acis trīs reizes par zīmi, ka nav mierā ar viņa nodomu.

— Nē? — iztrūcies jautāja Morelis. — Tātad arī šis priekšlikums ne­rod jūsu piekrišanu?

— Nē, — teica sirmgalvis.

— Bet ko tad lai es daru? Pēc marķīzes Senmerānas lēmuma laulībai ir jānotiek. Vai tad man nekā nedarīt?

Sirmgalvis sēdēja nekustēdamies.

— Ak, es saprotu, — teica Morelis, — man jānogaida?

- Jā, — atbildēja Nuartjē.

— Bet tas būs mūsu posts! Nabaga Valentīna ir pārāk vāja, viņu pie­spiedīs kā bērnu! Vai lai es nu eju bez kāda cita apmierinājuma kā vien: gaidit, gaidīt! Dodiet atļauju jūsu dēlameitai man uzticēties!

— Nē, — atteica Nuartjē kungs.

— Vai man labāk runāt ar d'Epinē kungu?

— Nē.

— Mans Dievs, no kā tad man gaidīt palīgu? Vai no debesīm!

Sirmgalvja acis smējās, kā tās vienmēr smējās, kad runāja par debesīm; vecais revolucionārs jakobinietis neticēja nekādām debesīm.

— Paļauties uz gadījumu? — jautāja Morelis.

— Nē.

— Uz jums paļauties?

— Jā.

— Uz jums?

— Jā, — atkārtoja sirmgalvis.

— Jūs taču arī labi saprotat manu jautājumu, mīļais kungs? Atvainojiet, ka es jūs vēlreiz jautāju, bet mana dzīvība ir atkarīga no jūsu atbildes. Vai jums lai mēs pateicamies par savu laimi?

— Jā.

— Vai jūs esat pārliecināts?

— Jā.

— Jūs to apstiprināt? — atkal jautāja Morelis.

— Jā, — arvien atbildēja sirmgalvis, un viņa skatienā bija tik daudz drošas pārliecības, ka nevarēja šaubīties nedz' par viņa gribu, nedz par spējām.

— Ā, paldies, tūkstoškārt paldies! — iesaucās Morelis. — Bet kā jūs bez valodas, bez kustēšanās spēsit pretoties šīm precībām?

Nuartjē vaigu apstaroja smaids, tik savādi kā šīs dzīvās acis nekustīgā sejā.

— Tad lai es tikai gaidu? — jautāja Morelis.

— Jā.

— Bet laulības līgums?..

Tie paši smaidi atkārtojās.

— Vai jūs gribat teikt, ka līgums netiks parakstīts?

— Jā.

— Ak, piedodiet! — iesaucās Morelis. — Kā lai es ticu tik lielai, necerētai laimei? Tātad līgums tiešām paliks neparakstīts?

Jā.

Neskatoties uz šo atkārtoto apgalvojumu, Morelis tomēr neiedrošinājās ticēt: viņam izlikās neiespējami, ka šis gluži bezspēcīgais vīrs varētu izdarīt tādus brīnumus.

— Vai jūs gribat, lai es jums atkārtoju savu solījumu gaidīt? — jautāja Morelis.

Ņuartjē acis cieši skatījās viņā; Morelis saprata, ka viņš kaut ko vēlas.

— Vai lai es zvēru? — viņš jautāja.

— Jā, — nopietnām acīm teica sirmgalvis.

Morelis pacēla roku un zvērēja pie sava goda, ka nogaidīs, ko Nuartjē darīs pret d'Epinē kungu.

— Labi, — teica sirmgalvja acis.

— Tagad, mans kungs, jūs laikam vēlaties, lai es jūs atstāju?

— Jā.

— Vēlreiz neredzējis Valentīnas jaunkundzi?

— Jā.

— Bet nu atvēliet man jūs apkampt kā dēlam tēvu, kā to nupat darīja Valentīna.

Nuartjē acis lūkojās tik laipni, ka Morelis apkampa viņu un noskūpstīja sirmgalvi uz pieres.

Priekšistabā viņš atrada veco Baruā, kurš viņu caur dažādām ejām izvadīja dārzā. Drīz Morelis sasniedza sētmalu, pārkāpa pāri mūrim un atrada savu zirgu. Tik daudzu notikumu uztraukts, bet sirdi apmierināts, viņš iesēdās ratos un ap pusnakti sasniedza savu dzīvokli. Viņš tūdaļ metās gultā, it kā būtu jāizguļ krietnas paģiras.