Grafs Monte-Kristo

XIV Sāls ar maizi

De Morserfa kundze ar savu pavadoni gāja zem ziedošas liepu gatves zaļā juma uz kādu siltumnīcu.

— Zālē bija pārāk karsti, vai ne, grāfa kungs? — jautāja de Morserfa kundze.

— Jā, cienījamā kundze, tās bija teicamas domas, ka jūs likāt atvērt durvis un logus.

Mersedeses roka, grāfs juta, nodrebēja.

— Bet jūs savā vieglajā uzvalkā varbūt salstat tagad? — viņš jautāja.

— Vai jūs zināt, kurp es jūs vedu? — jautāja Mersedese', neatbildē­dama uz viņa jautājumu. — Uz siltumnīcu, kuru jūs tur redzat.

Monte-Kristo jautājoši palūkojās uz Mersedesi, bet, kad viņa nekā ne­teica, arī viņš cieta klusu. Siltumnīca bija pilna skaistāko siltzemju augu, kuri bija pilni ar vilinošiem augļiem. Grāfiene palaida grāfa roku un no­plūca greznu muskatvīnogas ķekaru.

— Ņemiet, grāfa kungs! — viņa teica ar tik skumju smaidu, ka domāja redzam viņas acu dziļumos ritošās asaras. — Ņemiet, mūsu vīnogas gan nevar līdzināties Sicīlijas vai Kipras salas skaistajām ogām, bet jūs ne­nosodīsit tā mūs ziemeļnieku aukstāko sauli.

Grāfs soli atkāpās.

— Jūs atraidāt manu lūgumu? — trīcēdama iesaucās Mersedese.

— Es pazemīgi lūdzu piedošanu, cienījamā kundze, bet es nekad ne­ēdu muskatvīnogas,

Mersedese ļāva ķekaram nokrist zemē.

Pie tuvākā koka krāsojās nogatavojies firziķis; grāfiene noplūca to un piedāvāja grāfam.

— Ņemiet šo firziķi! — viņa teica lūdzoši.

Bet grāfs pakustējās tāpāt kā pirmo reizi.

— Ak, ari ne! — Mersedese teica ar tik sāpīgiem vaibstiem sejā, ka varēja sajust apspiestas elsas. — Ak, man nav laimes!

Ilgs klusums sekoja, un arī firziķis noritēja zemē.

— Grāfa kungs, — pēdīgi teica Mersedese, lūdzoši viņu uzlūkodama, — arābiem ir cēla paraža, ka tie, kas zem viena jumta ir dalījušies ar sāli un maizi, ir mūžīgi draugi.

— Es zinu šo paražu, cienījamā kundze, — atteica Monte-Kristo, — bet mēs esam Francijā un nevis Arābijā; Francijā nav mūžīgas draudzības saites, ne arī šeit dalās ar sāli un maizi.

— Bet, — teica grāfiene, Monte-Kristo roku gandrīz vai konvulsīvi trī­soši spiezdama, — mēs taču esam draugi?

Asinis grāfam saplūda sirdī, viņš kļuva līķa bāls, tad atkal, piepeši kvē­lojoši sarkans; viņa acis maldījās kā neprātīgas, it kā ģībonis viņu būtu sagrābis.

— Jā, mēs esam draugi, cienījamā kundze, — viņš pēdīgi stomījās, — un kāpēc gan ne? — viņš piebilda jau cietākā balsī.

Šī balss izlikās tik sveša un auksta, ka grāfiene novērsās, lai apslāpētu savas elsas.

— Pateicos! — viņa tad teica, un klusēdami viņi gāja tālāk.

— Mans kungs, — Mersedese pēdīgi teica, — vai tas ir taisnība, ka jūs esat tik daudz ceļojis, tik daudz redzējis un cietis?

— Jā, cienījamā kundze, — atteica Monte-Kristo, — es esmu daudz cietis.

— Bet nu jūs esat laimīgs?

— Jā, protams, jo neviens nedzird mani žēlojamies.

— Un vai jūsu tagadējā laime ir jums darījusi mīkstāku sirdi?

— Mana tagadējā laime līdzinās manām bijušām ciešanām.

— Vai jūs nekad nebijāt precējies?

— Es, precējies? — iedrebēdamies teica Monte-Kristo. — Kas to jums sacījis?

— Tik bieži jūs esat redzēts operā ar kādu jaunu kundzi.

— Ak, cienījamā kundze, tā ir mana verdzene, kuru es Konstantino- polē nopirku. Viņa ir kāda bijušā valdnieka meita, un es viņu mīlu kā savu bērnu.

— Jūs dzīvojat gluži viens? Jums nav ne māsas, ņe brāļa, ne tēva?

— Man nav neviena.

— Bet kā jūs varat tā dzīvot, kad nevienam dzīvē nepieķeraties?

— Tā nav mana vaina, cienījamā kundze. Es mīlēju jaunu meiteni Mal­tā un gribēju ar viņu salaulāties, kad izcēls karš un aizrāva mani līdzi savā virpulī. Ak, es domāju, ka viņa mani diezgan mīl, lai mani sagaidītu, lai paliktu man uzticīga pat pār kapu pāri. Kad es pārnācu, viņa bija precējusies… Tāda ir apmēram katra jaunekļa vēsture, kas sasniedzis div­desmit, gadus. Es varbūt biju vājāks nekā citi, bet arī cietu briesmīgi…

Grāfiene acumirkli apstājās, it kā viņai vajadzētu šo mieru, lai varētu elpot.

— Jā, — viņa teica, — un jūs palikāt uzticīgs šai mīlestībai… Ak, cilvēks mīl tikai vienu reizi… Un jūs šo sievieti nekad vairs neesat redzē­jis?

— Nekad vairs.

— Un jūs viņai esat visas sāpes piedevis, kuras cietāt viņas dēļ?

— Viņai — jā.

— Bet viņai vien, — jūs ienīstat visus, kas jūs no viņas šķīruši?

— Es? Nebūt ne, kādēļ lai es to ienīstu?

Grāfiene stāvēja grāfam tieši iepretim, vēl viņa turēja vīna ķekara daļu rokā. — Ņemiet! — viņa lūdza.

— Es nekad neēdu šīs vīnogas, — tagad gluži vienaldzīgi atbildēja Mon­te-Kristo.

— Nepielūdzams, — Mersedese čukstēja.

Monte-Kristo palika tik vienaldzīgs, it kā šī piezīme neattiektos uz viņu.

Šinī mirklī ienāca Albērs.

— Ak, māt, — viņš sacīja, — liela nelaime!

— Kā? Kas tad ir noticis? — jautāja Mersedese, it kā no sapņa atmoz­damās. — Nelaime, tu saki?

— Vilfora kungs nupat atbrauca pēc savas sievas un meitas. Marķīze Senmerāna nupat esot ieradusies ar ziņu pie viņiem, ka viņas vīrs, Mar­seļu atstādams, pirmajā stacijā esot nomiris. Vilfora jaunkundze no nelai­mes vēsts tā izbijās, ka paģība.

— Kādā sakarā bija marķīzs Senmerāns ar Valentīnas jaunkundzi? — jautāja Monte-Kristo.

— Marķīzs bija viņas vectēvs no mātes puses un brauca šurp, lai pa­ātrinātu viņas precības ar Fransu d'Epinē kungu.

Mersedese pagāja dažus soļus tālāk.

Monte-Kristo uzlūkoja viņu tik savādi, sapņaini un ar tik maigu apbrī­nu, ka viņa atgriezās, satvēra viņa roku, savienoja viņu ar sava dēla roku un, grāfu lūgdama ar acīm, sacīja:

— Mēs esam draugi, vai ne? *

— Ak, cienījamā kundze, jūsu draugs? Tik pārdrošs es neesmu, — iesaucās grāfs, — visādā ziņā es esmu jūsu padevīgais kalps.

Grāfiene atstāja viņu bezgala skumīga un saplosītu sirdi, un, iekams viņa vēl bija pagājusi desmit soļu, viņš ievēroja, ka viņa slaucīja acis.

— Vai jūs nebijāt vienisprātis ar manu māti? — izbrīnījies jautāja Al­bērs.

— Tieši otrādi, — atteica grāfs, — vai jūs nedzirdējāt, ka viņa mūs jūsu klātbūtnē sauca par draugiem?

Un viņi iegāja zālē, kad Valentīna un viņas māte atvadījās. Pēc viņām arī Morelis atstāja balli.