Grafs Monte-Kristo

XVIII Protokols

Nuartjē sagaidīja nācējus; viņš bija ģērbies melnā un sēdēja savā at­zveltnē. Baruā aiz trim ienācējiem aizslēdza durvis.

— Sargies, — Vilfors klusu teica Valentīnai, kura tik tikko spēja ap­slēpt savu prieku, — ka nesaki kaut ko, kas varētu kavēt precības! Ja tavs vectēvs kaut ko tamlīdzīgu saka, tad ciet klusu! Es tev pavēlu!

Valentīna nosarka, bet nekā neatbildēja.

Vilfors tuvojās savam tēvam.

— Šeit ir d'Epinē kungs, — viņš teica, — kā jūs bijāt vēlējies. Mēs visādā ziņā jau sen ilgojamies pēc šīs satikšanās, un es būšu laimīgs, ja tā pierādīs jums, cik nepamatota ir jūsu pretošanās Valentīnas precībām.

Nuartjē atbildēja tikai ar skatienu, kurš lika prokuroram nodrebēt. Viņš deva Valentīnai zīmi, lai tā pienāk tuvāk.

Pateicoties savai veiklībai sarunā ar vectēvu, viņa drīz vien atrada, ka viņš vēlas vārdu „atslēga".

Tad viņa sekoja sirmgalvja acīm, kuras norādīja uz kādu atvilktni mazā skapītī, kas stāvēja starp logiem.

Viņa atvēra šo atvilktni un tur tiešām atrada atslēdziņu.

Kad Valentīna bija pārliecinājusies, ka viņa atradusi īsto atslēgu, viņa sekoja vectēva skatienam, kurš norādīja uz kādu rakstāmgaldu, kurā, kā vispār domāja, atradās tikai mazsvarīgi papīri.

— Vai atvērt šo rakstāmgaldu? — jautāja Valentīna.

— Jā, — teica sirmgalvis.

Valentīna izņēma kādu paku papīru un jautāja:

— Vai tu šos vēlies?

— Nē, — atteica Nuartjē kungs.

Tā viņa izcilāja visus papīrus, bet neviens nebija tas, kuru sirmgalvis vēlējās.

— Bet nu vairāk nekā nav iekšā, — viņa teica.

Sirmgalvis paskatījās uz vārdnīcu.

Valentīna pēc viņa aizrādījumiem sameklēja vārdu „noslēpums".

— A, te ir kāds noslēpums? — viņa jautāja.

— Jā.

— Un kas zina šo noslēpumu?

Sirmgalvis lūkojās uz durvīm.

— Baruā? — viņa jautāja.

— Jā.

— Vai pasaukt viņu?

— Jā.

Valentīna paklausīja.

Franss bija gluži mēms no izbrīna, kamēr Vilfors izrādīja lielākās ne­pacietības zīmes.

Ienāca vecais sulainis Baruā.

— Baruā, — teica Valentīna, — mans vectēvs tev pavēl ar šo atslēgu atvērt slepenu atvilktni šinī rakstāmgaldā, kur ir apslēpts kaut kas, ko jūs zināt.

Vecais sulainis uzlūkoja savu kungu.

„Paklausi!" teica sirmgalvja acis.

Baruā piegāja pie galda, atcēla kādu dēli un izņēma ar melnu lentīti pārsietu papīru vīšķi.

— Vai cienījamais kungs vēlas šo? — jautāja vecais sulainis.

— Jā.

— Un kam lai es dodu šos papīrus? Vai Vilfora kungam?

— Nē.

— Valentīnas jaunkundzei?

— Nē.

— D'Epinē kungam?

— Jā.

Pārsteigts Franss d'Epinē panāca soli uz priekšu.

— Vai man, mans kungs? — viņš jautāja.

— Jā.

Franss paņēma papīrus no sulaiņa rokām un skaļi lasīja:

— „Pēc manas nāves nododams manam draugam ģenerālim Dirānam, viņš turpretī tos atstās savam dēlam pēc savas nāves ar noteiktu pavēli uzglabāt tos, it kā tie būtu vissvarīgākie dokumenti."

— Bet ko tad lai es ar tiem daru? — jautāja Franss.

— Uzglabājiet tos, tā kā tie būtu aizzīmogoti, — aši teica Vilfors.

— Nē, nē, — atbildēja sirmgalvja acis.

— Tu laikam vēlies, vectēv, lai d'Epinē kungs tos lasa? — jautāja Va­lentīna.

— Jā.

— Jūs dzirdat, barona kungs, mans vectēvs lūdz jūs šos papīrus lasīt.

— Nu, tad apsēdīsimies, — dusmīgi teica prokurors, — tas var daudz laika aizņemt.

— Jā, — teica vectēvs.

D'Epinē turēja papīrus rokā, sirmgalvja acis lūdza viņu lasīt.

Visā istabā valdīja nāves klusums, kad Franss sāka lasīt:

— „izvilkums no protokola par sēdi bonapartistu klubā Sen- žaka ielā 5. februārī, 1815. gadā."

Franss piepeši apstājās.

— Februāra 5. diena ir tā diena, kad mans tēvs tika nokauts.

Valentīna un Vilfors sēdēja mēmi, tikai Nuartjē acis sacīja:

— „Lasiet tālāk!"

— Bet mans tēvs tika nokauts, kad viņš atstāja šo klubu! — iesaucās Franss.

„Lasiet!" viņu lūdza sirmgalvja skatiens.

Franss lasīja tālāk:

— „Apakšā parakstījušies: Luijs Zaks Borepers, artilērijas pulkvedis, Etjēns Dišampī, brigādes ģenerālis, un Klods Lešarpels, mežu un ūdeņu direktors, izskaidrojam ar šo, ka februāra 4. dienā no Elbas salas pienāca vēstule, kura ieteica mums ģenerāii Flavienu de Kenelu. Kenels bija die­nējis pie ķeizara Napoleona no 1804. līdz 1813. gadam un laikam bija arī uzticīgs Napoleonam, neskatoties uz barona d'Epinē titulu, kuru viņam bija dāvājis karalis Ludviķis XVIII.

Atsaucoties uz šo vēstuli no Elbas, tika rakstīts ģenerālim Kenclam un viņš tika lūgts piedalīties sēdē februāra 5. dienā.

Biļetē, kura viņam tika sūtīta, nebija minēta ne iela, ne nama numurs, kur notika kluba sēdes, arī paraksta nebija, bet bija teikts, ka Kenelu var aizvest, ja viņš vēlas piedalīties.

Sēdes tika noturētas no pulkstens deviņiem vakarā līdz pulkstens div­padsmitiem naktī.

Ap pulkstens deviņiem kluba prezidents ieradās pie ģenerāļa Kenela, un tas bija gatavs viņam sekot.

Prezidents teica, ka kluba viela tiek turēta noslēpumā, un ģenerālim tāpēc jāļauj sev aizsiet acis un jāapsolās apsēju nenoņemt.

Ģenerālis ar goda vārdu apsolījās to izpildīt un apņēmās nelūkot iz­pētīt, kurp viņš tiek vests.

Ģenerāļa rati stāvēja gatavi braukšanai, bet prezidents izskaidroja vi­ņam, ka nav iespējams braukt ar viņa ratiem, jo, kaut ari ģenerāļa acis ir aizsietas, tad tomēr kučieris zinās, kurp viņš braucis.

„Ko tad mes darīsim?" jautāja Kenels.

„Man šeit ir savi rati," atteica prezidents.

„Vai tad jūsu kučieris ir tik drošs, ka viņam var uzticēt noslēpumu, kuru mans kučieris neparko nedrīkst zināt?"

„Jā, mūsu kučieris ir kluba loceklis," teica prezidents, „mūs vedīs valsts padomnieks."

„Ak," iesaucās ģenerālis Kenels, „tad mums draudēs citas briesmas, proti, tās, ka mēs tiksim izgāzti!"

Mēs pieminam šo joku tāpēc, ka tas arī liecina — neviens netika pie­spiedis Kenelu doties uz kluba sapulci, bet ka viņš gāja pēc paša brīvas gribas.

Kad visi kungi sēdēja ratos, ģenerālis atļāva, ka viņam tiek aizsietas acis.

Braucot prezidents pamanīja, ka ģenerālis lūkoja attaisīt acu apsēju, un atgādināja viņam par viņa solījumu.

„Jā, taisnība gan," teica Kenels.

Pie kluba ģenerālis izkāpa un, atbalstīdamies uz prezidenta roku, ie­nāca sapulces zālē.

Sapulce bija jau sākusies; locekļu bija sanācis labs pulks, lai iepazītos ar jauno viesi — ģenerāli Kenelu. Istabas vidū ģenerālim lika no acīm noņemt apsēju, un viņš šeit ieraudzīja daudz pazīstamu seju un lielu sa­pulci, par kuras pastāvēšanu viņam nebija bijis ne jausmas.

Sapulcētie lūkoja iepazīties ar viņa uzskatiem, bet viņš atsaucās uz vēs­tuli no Elbas."

Franss piepeši pārtrauca lasīšanu.

— Mans tēvs, — viņš teica, — bija karaļa piekritējs, rojālists, tātad nevajadzēja nemaz taujāt pēc viņa uzskatiem, kuri bija diezgan pazīstami.

— Un no turienes cēlās mans sakars ar jūsu tēvu! — iesaucās pro­kurors. — Līdzīgi domājoši ļaudis mēdz tikt par biedriem.

Bet, paklausīdams Nuartjē skatienam, Franss turpināja lasīšanu.

— „Tad prezidents uzrunāja ģenerāli Kenelu, lai viņš noteikti izsacītu savas domas, bet Kenels atbildēja, ka viņš vispirms gribot zināt, ko no viņa vēloties.

Nu viņam nolasīja priekšā vēstuli no Elbas, kurā ģenerālis Kenels bija tēlots kā vīrs, uz kura palīdzību var paļauties. Tur bija arī runa par var­būtību, ka Napoleons atgrieztos no Elbas, un bija apsolīta otra, plašāka vēstule ar kuģi „Faraons", kura īpašnieks Morelis un kapteinis Leklērs esot uzticīgi Napoleonam.

Pēc vēstules nolasīšanas ģenerālis Kenels, uz kura pabalstu kluba lo­cekļi tik cieti bija paļāvušies, klusēja un nepatikā sarauca uzacis.

„Nu, ģenerāļa kungs," jautāja prezidents, „ko jūs sakāt par šo vēstuli?"

„Es saku, ka mēs vēl pārāk nesen esam zvērējuši uzticību Ludviķim XVIII, lai zvērestu lauztu par labu bijušam ķeizaram Napoleonam."

Šoreiz atbilde bija tik skaidra, ka nevarēja šaubīties par ģenerāļa uz­skatiem.

„Ģenerāli," teica prezidents, „mēs nepazīstam nekādu Ludviķi XVIII, nedz bijušo ķeizaru, bet tikai Viņa Majestāti Napoleonu, kurš pirms se­šiem mēnešiem ar viltu un varu tika izraidīts no savas zemes Francijas."

„Atvainojiet, mani kungi," teica Kenels, „jums varbūt nav nekāda Lud­viķa XVIII, bet es viņu atzīstu un nevaru aizmirst, ka viņš mani iecēla par baronu un par maršalu."

„Mans kungs," teica prezidents, pieceldamies ļoti nopietns, „apdomājiet labi, ko jūs runājat, no jūsu vārdiem mēs skaidri redzam, ka Elbā par jums ir maldījušies. Paļaujoties uz jūsu godu, mēs atklājām jums savu noslēpumu; mēs tagad redzam, ka maldījāmies, jo tituls un amats saista jūs pie valdības, kuru mēs apkarojam. Mēs nevienu nevaram un negribam piespiest iestāties mūsu sabiedrībā, bet mēs piespiedīsim jūs izturēties tā, kā nākas goda vīram, pat tanī gadījumā, ja jūs to negribētu."

„Jūs to saucat par godīgu darbu, kad es, zinādams par jūsu sazvē­restību, to neatklāju? Es to saucu par lidzvainību; jūs redzat, es esmu vēl atklātāks nekā jūs…"

— Ak, mans tēvs! — iesaucās Franss. — Tagad es saprotu, kāpēc viņi to nokāvuši.

Bet pēc Nuartjē uzaicinājuma Franss atkal turpināja:

— „Mans kungs," teica prezidents, „jūs tikāt tikai ielūgts piedalīties šai sēdē, neviens jūs uz to nav piespiedis; jums lika priekšā aizsiet acis, jūs to darījāt. Kad jūs to darījāt, jūs itin labi zinājāt, ka mūsu slepenais nolūks nevar būt Ludviķa XVIII troņa pabalstīšana, jo tad mums nebūtu vajadzējis tā slēpties no viņa policijas. Tagad jūs saprotat, ka būtu ļoti omulīgi noņemt mānīgo masku, lai varētu mūs grūst postā, ka mēs jums uzticējāmies. Tagad izskaidrojiet gluži atklāti: vai jūs esat mūsējais, vai ne."

„Es esmu rojālists, es savam karalim Ludviķim XVIII doto zvērestu nelauzīšu," atbildēja ģenerālis.

Šiem vārdiem sekoja dobja sačukstēšanās, bet prezidents pavēlēja klu­sēt un teica:

„Mans kungs, jūs esat pārāk piedzīvojis un goda vīrs, lai nesaprastu mūsu abu stāvokļa nopietnību, jūsu vaļsirdība pati saka mums, kas ar jums ir jādara. Zvēriet pie sava goda, ka jūs nekā neatklāsit, ko jūs šeit esat dzirdējis!"

Ģenerālis saķēra savu zobenu un sauca:

„Kad jūs runājat par godu, tad neaizskariet goda likumus un nepie­spiediet ar varu!"

„Un jūs, mans kungs," atteica prezidents ļoti mierīgi, „juins es dodu padomu neaizskart savu zobenu."

Ģenerālis nemierīgi paskatījās visapkārt, tomēr viņš atbildēja lepni:

„Es nezvērēšu."

„Tad, mans kungs, jūs mirsit," gluži mierīgi atteica prezidents.

D'Epinē kungs kļuva ļoti bāls un klusu ciešot palūkojās atkal visapkārt. Vairāki kluba locekļi sačukstējās un izvilka savus ieročus.

«Ģenerāli," teica prezidents, «neuztraucieties! Jūs šeit esat goda vīru vidū, kuri vispirms izlietos visus līdzekļus, iekams ķersies pie pēdējā. Bet jūs esat arī sazvērnieku vidū, jūsu rokās ir mūsu noslēpums — un tas nedrīkst būt."

Kad ģenerālis neatbildēja, prezidents lika aizslēgt durvis.

Istabā valdīja nāves klusums.

Ģenerālis pacēlās un teica, acīm redzami pats ar sevi cīnīdamies:

„Man ir dēls, tam nedrīkst būt tēvs sazvērnieks!" «Ģenerāli," eienigi teica prezidents, «vienam atsevišķam cilvēkam ir aiz­vien tiesības aizskart piecdesmitus, tāda ir vājības priekšrocība. Bet šis atsevišķais cilvēks dara nepareizi, izlietodams savu priekšrocību. Zvēriet, ģenerāli, un mēs šķirsimies mierīgi!"

Ģenerālis kavējās, bet tad iznāca uz priekšu un teica:

«Kādi ir zvēresta vārdi?"

«Es zvēru pie sava goda," teica prezidents, «ka nevienam un nekad neatklāšu, ko es februāra 5. dienā, 1815. gadā, vakarā starp pulkstens deviņiem un desmitiem esmu redzējis un dzirdējis, un izskaidroju, ka es­mu pelnījis nāvi, ja laužu savu zvērestu."

Stiprs nervu uzbudinājums neļāva ģenerālim tūdaļ atbildēt, pēc ilgas, grūtas cīņas viņš runāja pakaļ zvērestu, bet tik klusu, ka vairāki kluba locekļi prasīja, lai viņš skaļāk atkārtotu, kas tad arī notika.

«Tagad es vēlos aiziet," teica ģenerālis. «Vai es nu esmu brīvs?"

Prezidents izvēlēja trijus pavadoņus; aizsēja ģenerālim acis un veda vi­ņu uz ekipāžu.

«Kurp lai mēs jūs vedam?" jautāja prezidents.

«Vienalga kur, lai tikai es esmu atsvabināts no jūsu klātbūtnes," teica ģenerālis.

«Sargieties, ģenerāl," teica prezidents, «jūs tagad neesat vairs sapulcē, bet runājat arvien brīvi, neaizskariet mani, citādi jums par apvainojumu būs jāatbild."

Bet, neklausīdamies šajā brīdinājumā, ģenerālis iesaucās:

«Jūs esat tikpat dūšīgs savos ratos kā savā klubā, jo labi zināt, ka četri vīri var pārspēt vienu."

Prezidents lika ekipāžai apstāties.

Tā bija nonākusi pie Sēnas, kur kāpnes ved lejā uz upi.

;,Kāpēc jūs likāt ekipāžai apstāties?" jautāja ģenerālis.

«Tāpēc, ka jūs esat apvainojis vienu atsevišķu vīru, un es nevienu soli nebraucu tālāk, nedabūdams no jums likumīgā kārtā gandarījumu."

«Tas ir tikai cits slepkavības veids," teica ģenerālis.

«Netaisiet troksni, mans kungs," iesaucās prezidents, «kad jūs negribat, lai es jūs uzskatu par pēdējo gļēvuli, kurš slēpjas aiz savas vājības! Jūs

esat viens, un es viens jums atbildēšu, mums abiem ir zobeni, mūsu pa­vadoņi būs mūsu liecinieki. Tagad jūs varat noņemt savu acu apsēju."

Ģenerālis norāva lakatu no acim.

„Nu es pēdīgi gribu zināt," viņš iesaucās, „ar ko man ir darīšana."

Ekipāžas durvis tika atvērtas, kungi izkāpa…"

Franss vēlreiz pārstāja lasīt. Auksti sviedri tecēja viņam pār pieri; bija briesmīgi uzlūkot šo bālo, trīsošo dēlu, kurš skaļā balsī lasīja šīs plašās ziņas par sava tēva nāvi.

Valentīna kā lūdzot bija saņēmusi rokas.

Nuartjē uzlūkoja prokuroru ar majestātisku skatienu, pilnu neizsakāmas nicināšanas.

Franss lasīja tālāk:

— „Kopš trim dienām bija uzsalis, trepes bija apsalušas un slidenas; ģenerālis augumā bija liels un spēcīgs, prezidents lika viņam izkāpt pa priekšu. *

Divi liecinieki viņiem sekoja.

Bija tumša nakts, lejā varēja redzēt dziļu, melnu ūdeni, kā tas sev līdzi rāva ledus gabalus.

Viens no lieciniekiem aizdedza lukturi; tā gaismā tika aplūkoti ieroči.

Prezidenta zobens bija daudz īsāks, un tam nebija roktura aizsarga.

Ģenerālis lika priekšā ieročus izlozēt, bet prezidents kā izaicinātājs uz divkauju visādā ziņā balsoja pret to.

Liecinieki lūkoja abus samierināt, bet prezidents viņiem pavēlēja klusēt.

Lukturi nolika zemē, abi pretinieki ieņēma savas vietas, un cīņa sākās.

Cilvēki tumšajā naktī tik tikko bija saredzami; abi ieroči lukturu gaismā spīdēja kā divi zibens stari.

Ģenerālis d'Epinē tika uzskatīts par vienu no labākajiem zobenu cī­nītājiem visā armijā. Bet tūdaļ pirmajā gājienā viņu prezidents atvairīja, viņa zobens salūza un viņš pakrita.

Liecinieki domāja, ka viņš ir miris, bet prezidents, zinādams, ka nav viņu ievainojis, sniedza viņam roku, lai palīdzētu. Tas ģenerāli tā sakai­tināja, ka viņš metās virsū savam pretiniekam.

Tas nebēga, bet ģenerālis klupdams uzkrita uz prezidenta zobena un nepiecēlās.

Liecinieki domāja, ka viņš paklupis tāpat kā pirmo reizi, bet, kad viņš vairs nepiecēlās, viņi steidzās viņu pacelt, bet manīja siltu valgumu ritam no rokām.

Tās bija asinis.

Ģenerālis atmodās no sava ģīboņa.

„Ā," viņš čukstēja, „man uzsūtīts kāds kaušanās meistars, lai mani no­galinātu."

Klusu ciezdams prezidents tuvojās lukturim, atbraucīja piedurkni un rādīja savu divas reizes caurdurto roku, atpogāja tad savu vesti un rādīja trešo ievainojumu krūtīs.

Un tomēr viņš nebija ne vienu skaņu izdvesis.

Ģenerālis pēc piecām minūtēm nomira."

Franss šos pēdējos vārdus lasīja tik aizkustinātā balsī, ka viņu tik tikko varēja saprast, viņš apklāja savas acis, lai aizdzītu miglu, kas -sāka tās aizsegt.

Drusku saņēmies, viņš turpināja:

— „Kad prezidents bija iebāzis savu zobenu makstī, viņš staigāja dažus soļus šurpu turpu, atstādams aiz sevis asiņainas pēdas, tad viņš dzirdēja, ka ģenerāļa miesas tika iemestas upē, kad liecinieki par viņa nāvi bija pārliecinājušies.

Tātad ģenerālis Kenels krita atklātā divkaujā, nevis tika slepeni no­kauts.

Par apliecināšanu mēs šo visu esam pēc patiesības uzrakstījuši, bai­dīdamies, ka varētu nākt acumirklis, kad kādu šā briesmīgā skala da­lībnieku apsūdzētu par iepriekš nodomātu slepkavību vai goda likumu aiz­skaršanu.

Parakstījušies: Borepers, Dišampī, Lešapēls."

Kad Franss bija beidzis šo dēlam tik briesmīgo lasīšanu, viņš slaucīja sev sviedrus no pieres, Valentīna bāla no uzbudinājuma sēdēja nekus­tēdama, kamēr prokurors sarāvies lūdzoši uzskatīja savu tēvu, lai nu klu­sētu.

— Mans kungs, — Franss teica Nuartjē, — tā kā jūs tik labi zināt šo bēdīgo stāstu, tā kā jūs liekas man ari līdzi jūtat, tad neliedzieties izpildīt pēdējo iūgumu: sakiet man kluba prezidenta vārdu, lai es zinātu to vīru, no kura rokas kritis mans nabaga tēvs!

Prokurors streipuļoja uz durvju pusi, Valentīna, kura bija sirmgalvi sa­pratusi un redzēja viņa rokā divas lielas rētas, stipri trīsēja.

— Dieva dēļ, jaunkundz, — lūdza viņu Franss, — lūdziet par mani, lai es dabūtu zināt tā vārdu, kas mani par bāriņu padarījis!

Valentīna nekustējās.

— Mīļais baron, — iesaucās Vilfors, — nāciet, iesim, nekavēsimies vairs pie šā šausmīgā skata! Kāpēc jūs gribat zināt to vārdu? Mans tēvs pats nezina prezidentu, un, ja viņš arī zinātu, viņš nevarētu vārdu pateikt, jo uzvārdu jau nav vārdnīcā.

— Ak, kas par nelaimi! — iesaucās Franss. — Vienīgā cerība, kas man deva spēku izlasīt līdz beigām šo briesmīgo dokumentu, lai nu pa­zūd? Ak, mans kungs, mans kungs, — viņš sacīja, vērsdamies pie Nuartjē, — aiz žēlastības, Dieva dēļ, es lūdzu jūs, dariet ko spējat, lai varētu man paziņot šo vārdu!..

— Jā, — teica sirmgalvja acis.

— Ak, jaunkundze, jaunkundze! — iesaucās Franss. — vai jūs redzē­jāt? Jūsu vectēvs grib mani nomierināt… Ak, palīdziet man!.. Jūs sapro­tat… neliedziet man savu palīdzību… esiet līdzcietīga ar mani!

Nuartjē lūkojās uz vārdnīcu.

Franss paņēma grāmatu un izsauca burtus līdz E.

Pie šā burta sirmgalvis teica:

— Jā.

Nu Franss ar pirkstu vilka pa vārdnīcas slejām, neatrazdams to, ko vectēvs vēlējās.

Valentīna paslēpa seju rokās.

Beidzot Franss tika līdz vārdam „es".

— Jā, — izrādīja sirmgalvja acis.

— Jūs tas bijāt? — iekliedzās Franss, kuram mati uz galvas sāka cel­ties stāvus. — Jūs, Nuartjē kungs, esat manu tēvu nonāvējis?

Sirmgalvis uzlūkoja jauno cilvēku majestātiski, un viņa acis teica „jā".

Franss bez spēka atslīga krēslā. Prokurors metās laukā no istabas, jo viņam ienāca galvā domas nožņaugt šo briesmīgo sirmgalvi, kurš izpostīja visus viņa nodomus.