Grafs Monte-Kristo

XX Haide

Tiklīdz grāfs Monte-Kristo un Albērs sēdēja grāfa ratos, kad Albērs sāka skaļi smieties, pārāk skaļi, lai būtu dabiski.

— Nu es jums jautāju, kā agrāk Kārlis IX jautāja Katerinai Mediči pēc Bertuļa asinsnakts: vai es savu lomu labi ngspēlēju?

— Kādu lomu?

— Nu, kā jūsu mīluļa Kavalkanti sāncensis.

— Ko jūs jokojaties, vikont? Kavalkanti nebūt nav mans mīlulis, un es viņam nebūt neizrādu protekciju pie baņķiera, — atteica Monte-Kristo.

— Nu, tur protekcijas viņam arī nevajag, viņš tur ir jau tā labi pie­rakstīts.

— Kas par to, bet par jums taču domā kā par saderināto!

— Mani šodien divkārt tur aizskāra: Eiženijas jaunkundze nemaz ne…

— Bet tēvs, tas gaida no jums lielas lietas, — teica Monte-Kristo.

— Viņš? Tieši olrādi, viņš man desmitreiz lūkoja ar vārdiem iedzelt, tikai es par to nekā nebēdāju, kaut gan viņš dzēlienus bija domājis ļoti nopietni.

— Jūs laikam maldāties, vikont?

— Pierādiet to!

— Labi, man uzdots lūgt grāfam de Morserfam, lai viņš noteikti savus nolūkus izskaidro baronam.

— Kas jums to uzdeva?

— Barons pats.

— Ak, mīļais grāf, vai tad jūs visādā ziņā gribat mani saprecināt? — lūgdamies teica Albērs.

— Es gribu ar visiem labi satikt… Bet sakiet, — kur tad ir Debrē? Viņš nebija pie baroneses.

— Viņi ir sanīdušies.

— Ar baronesi?

— Nē, ar baronu.

— Vai tad viņam radušās kādas aizdomas? — naivi jautāja grāfs.

— Ak, mīļais grāf, no kurienes tad jūs nākat? — smējās Albērs.

— Bet es nesaprotu, likās, ka Debrē un Danglārs tik labi saprotas.

— Es nezinu sīkumus, apjautājieties Kavalkanti, tiklīdz tas būs kļuvis par ģimenes locekli.

Ekipāža apstājās pie Monte-Kristo nama, un grāfs lūdza Albēru vēl dažas minūtes ienākt pie viņa, kur viņš tūdaļ lika atnest tēju, kas pēc divām minūtēm jau bija klāt.

— Tiešām, - teica Albērs, — cs apbrīnoju, grāf, ne tik daudz jūsu bagātību, jo var būt ļaudis vēl bagātāki, ne jūsu asprātību, Bomaršē bija jums līdzīgs, bel jūsu nesalīdzināmo, nekur neredzēto apkalpošanu: jūsu pavēles tiek izpildītas gandrīz vai tanī pašā sekundē, kad tikušas dotas.

— Tas izskaidrojams ar to, ka manas paražas ir pastāvīgas un pa­zīstamas. Bet vai jūs nevēlaties smēķēt?

— Jā, tiešām.

Monte-Kristo piezvanīja, un Alī, par lieliem brīnumiem Albēram, ie­nāca ar divām dārgām pīpēm.

— Jā, izskaidrojums ir gluži vienkāršs, jo Alī zina, ka es pie tējas vai kafijas mēdzu smēķēt, un atnes divas pīpes, jo redzējis, ka man ir viesis, un, kā zināt, Austrumos viesi vispirms pacienā ar pīpi.

Tikai tagad Albērs izdzirda liegas stīgu mūzikas skaņas.

— Tiešām, miļais Albēr, šodien mūzika jūs vajā; tik tikko jūs izbēgāt no Eiženijas jaunkundzes klavierēm, te dzirdat Haides gusļus.

— Haide! Kas par skaistu vārdu! Tad tiešām ir tādi vārdi arī dzīvē, ne vien lorda Bairona dzejās?

— Tiešām, Haide Francijā ir svešs vārds, bet parasts Albānijā un Epi- rā, tāpat kā, piemēram, Tikla, Nevainība, Skaidrība.

— Ā, lieliski! — iesaucās Albērs. — Es labprāt gribētu dzirdēt, ka mūsu jaunkundzes sauktu: Labsirdības jaunkundze, Klusības jaunkundze vai Kristīgas Mīlestības jaunkundze. Iedomājieties, piemēram, nevis Klāra, Marija, Eiženija Danglāra jaunkundze, bet Piemīlība, Lēnprātība, Laipnī­ba Danglāra!

— Ak jūs, zobgali, nejokojieties tik skaļi, Haide to varētu dzirdēt!

— Ak, viņa laikam ir kāda princese?

— Jā, un viena no augstākajām savā zemē!

— Bet kā viņa kļuva par verdzeni? Jūs taču tā viņu saucat.

— Jā, varenais tirāns Dioniss kļuva par vergu — skolmeistaru, — tāds ir kara liktenis.

— Un vai viņas vārds ir noslēpums?

— Citiem jā, bet jūs esat mans draugs un klusēsit, kad es jūs tā lūgšu, — teica grāfs Monte-Kristo.

— Es dodu savu godavārdu.

— Vai jūs zināt stāstu par Janinas pašā?

— Alī Tebelinu? Jā, mans tēvs, viņam kalpodams, ieguva savu mantu. Bet kādā sakarā stāv Haide ar pašā?

— Viņa ir Alī Tebelina meita.

— Kā? Aļī Tebelina meita? Bet kā tas ir iespējams?

— Es kādu dienu gāju pa Konstantinopoles tirgu un viņu tur nopirku.

— Dīvaini! Mīļais grāf, ar jums nedzīvo kopā, ar jums sapņo. Bet ta­gad es gribētu jums piedāvāt pārdrošu jautājumu. Jūs ar viņu ejat kopā uz operu?..

— Jā.

— Vai lai es iedrošinos teikt?

— Sakiet vien!

— Nu tad, grāf, vai jūs neiepazīstinātu mani ar jūsu princesi?

— Labi, bet ar diviem noteikumiem.

— Es tos apņemos pildīt.

— Vispirms, nevienam neteikt par šo priekšā stādīšanu un, otrkārt, viņai neteikt, ka jūsu tēvs kalpojis viņas tēvam.

— Es zvēru, ka neteikšu.

— Labi, es pazīstu jūs kā godavīru, — teica grāfs un tad piezvanīja. Ienāca Alī.

— Paziņo Haidei, ka es vēlos kafiju dzert pie viņas un atvedīšu kādu draugu viņai priekšā stādīt!

Alī paklanījās un atstāja istabu.

— Tātad, mīļais vikont, nejautājiet viņu tieši, bet, ja gribat ko zināt, griezieties vispirms pie manis!

— Labi, — teica Albērs.

Alī atkal parādījās un pacēla durvju priekškaru par zīmi, ka var ieiet.

Albērs sakārtoja matus un noglaudīja ūsas, tad viņi gāja uz Haides istabām. Viņa bija gluži izbrīnījusies, jo tā bija pirmā reize, kad viņa redzēja vēl kādu vīrieti kopā ar Monte-Kristo ienākam savās istabās. Vi­ņai blakus vēl bija kokle, kuras skaņas bija tā sajūsminājušas Albēru. Ista­bas bija grezni ierīkotas, austrumnieku gaumē, un uz vikontu atstāja dziļu iespaidu. Bet viņu gluži pārsteidza pat jaunā, skaistā grieķiete, kuru tagad viņš redzēja tik tuvu.

— Ko tu atvedi, draugu vai ienaidnieku? — jautāja Haide grieķiski.

— Draugu, grāfu Albēru, to pašu, kuru es Romā izglābu no bandītu rokām.

— Kādā valodā lai es ar viņu runāju? — jautāja Haide.

Monte-Kristo griezās pie Albēra.

— Vai jūs runājat modernajā grieķu valodā?

— Ak, miļais draugs, ne šajā, ne modernajā, Homēram un Platonam nekad nav bijis nepateicīgāks skolnieks.

— Nu, tad es runāšu ar viņu franciski vai itāliski, — teica Haide.

— Runā itāliski! — viņš tad teica.

— Man ļoti žēl, ka jūs nedzirdēsit grieķu valodu no Haides mutes, viņa runā apbrīnojami, tā jūs dabūsit nepareizu sajēgu par viņu.

Haide lika Alī atnest kafiju un pīpes, kamēr Monte-Kristo Albēram norādīja uz diviem krēsliem, kurus viņi ieņēma. Alī pasniegto pīpi Albērs atraidīja pieklājības pēc.

— Ak, ņemiet vien, — teica Monte-Kristo. — Haide ir gandrīz vai tikpat civilizēta kā parīzietes, — „Havanna" viņai nepatīk, bet austrum­nieku tabaka, kā jūs zināt, smaržo.

Kalpones ienesa šerbetu un atspirdzinošus dzērienus.

— Atvainojiet, mīļais saimniek, un jūs, cienījamā sinjora, — Albērs teica itāliski, — es esmu gluži pārsteigts šeit atrast Austrumus, īstos Austrumus pašā Parīzē. Es dzirdu tur ārā zvanām omnibusu un limonādes pārdevējus kliedzam, un šeit Turcija. Ak, kāpēc es nevaru šinī burvīgajā apkārtnē runāt grieķiski!

— Es varu ar jums sarunāties itāliski, mans kungs, — teica Haide, — un, ja jūs mīlat Austrumus, es darīšu visu, lai jūs šeit tos atrastu.

— Vai jūs, sinjora, jau sen atstājāt Grieķiju? — jautāja Albērs.

— Es biju piecus gadus veca; bet, kad es aizveru acis, es visu redzu skaidri savā priekšā.

— Un cik senus laikus jūs vēl atceraties?

— Es tik tikko biju sākusi staigāt, mana māte, kura sauca par Vasiliku, tas nozīmē — karaliene, — teica meitene, galvu paceldama, — paņēma mani pie rokas, apsedza mūs ar plīvuru, ielika naudu makā un lūdza dāvanas sagūstītajiem, teikdama: „Kas dod nabagiem, tas dod Dievam." Kad mūsu maks bija pilns, mēs atgriezāmies un sūtījām dāvanas klostera priekšniekiem, kurš tās izdalīja gūstekņiem.

— Cik veca jūs toreiz bijāt?

— Trīs gadus.

— Un visu atceraties, kas toreiz notika?

— Visu.

— Grāf, — Albērs klusu teica Monte-Kristo, — jūs varētu lūgt sinjoru mums mazliet pastāstīt par savu pagātni. Varbūt es dzirdētu sava tēva vārdu no viņas mutes, kas mani darītu laimīgu.

— Pastāsti mums, — grieķiski teica grāfs, — sava tēva likteni, tikai nemini nodevību, nedz nodevēja vārdu!

Haide nopūtās.

— Ko jūs viņai teicāt? — Albērs klusi jautāja.

— Es viņai atkārtoju, ka jūs esat draugs, no kura nekas nav jāslēpj, — atteica Monte-Kristo.

— Un ko jūs vēl atceraties bez šā ceļojuma par labu nabagiem, sin­jora? — jautāja Albērs.

— Es redzu sevi sēžam vīģu koku pavēnī pie ezera, es redzu vēl, kā krasts atspoguļojas ezerā; pie koka uz spilvena sēdēja mans tēvs, pie viņa kājām — mana māte. Es spēlējos ar garo, balto bārdu. Šad un tad atnāca kāds albānietis ar kādu ziņu, un tēvs teica vai nu „apžēlot", vai «notiesāt"!

— Es biju četrus gadus veca, — turpināja Haide, kā sapņos nogrimusi, — kad kāduvakar māte mani modināja. Mēs bijām Janinas pilī. Viņa pār­liecās pār manu gultu un raudāja. Tad viņa mani paņēma un klusuciešot nesa projām.

Kad es redzēju, ka viņa raud, arī es sāku raudāt.

«Klusu, bērns," viņa teica.

Kā jau nerātns bērns es citreiz mēdzu vēl vairāk raudāt pēc mātes mierinājuma, bet šoreiz viņas balsī es dzirdēju tādas šausmas, ka acu­mirklī apklusu. Mēs pa platām kāpnēm devāmies lejā, mums sekoja ma­nas mātes kalpones, nesdamas dažādas dārgas mantas. Aiz kalponēm nā­ca divdesmit apbruņoti sargi.

Šis garais gājiens man šķita ļoti drūms, varbūt arī tāpēc, ka es nupat kā biju no miega uzmodināta.

Milzīgas ēnas manas bailes pavairoja.

«Steidzieties!" kāda balss sauca no galerijas.

No šīs balss visi baidījās, visi locījās tās priekšā, kā vārpas lokās vēja priekšā.

Arī es nodrebēju. Tā bija mana tēva balss.

Viņš bija pēdējais gājienā, grezni ģērbies, ar karabīni rokās, kuru viņam bija dāvinājis jūsu ķeizars Napoleons.

— Mans tēvs, — turpināja Haide, galvu lepni paceldama, — bija tas cēlais virs, kuru Eiropa pazina kā Alī Tebelinu, Janinas pašā, un no kura drebēja Turcija.

Neviļus Albērs iedrebejās, dzirdēdams šos ar lepnumu un cienību iz­runātos vārdus un iedomādamies tos asiņainos notikumus un tā vīra bries­mīgo nāvi, kurš Eiropā radīja tādu cienību un līdzjūtību…

— Pie ezera gājiens apstājās, — turpināja Haide. — Mana māte spie­da mani pie savas pukstošās sirds, mans tēvs nemierīgi lūkojās apkārt. Pa marmora kāpnēm mēs nokāpām lejā un sēdāmies kādā barkā, kura gluži klusi ar lakatiem aptītiem airiem tika ātri airēta uz kādu kiosku ezera vidū.

„Kāpec barka iet tik ātri un klusi?" es jautāju mātei.

„Klusu, mans bērns," viņa atbildēja, „mēs bēgam."

To es nesapratu: mans tēvs lai bēgtu, viņš, tas varenais, no kura visi ienaidnieki bēga un kura vārds bija: „Viņi mani nīst, tātad baidās no manis!"

Bet tiešām — mēs bēgām.

Man pēc tam tika sacīts, ka Janinas garnizons no ilgā nemiera bijis paguris…

Haide uzlūkoja Monte-Kristo, kura acis bija stingri vērstas uz jauno meiteni.

— Jā, sinjora, jūs sacījāt, — teica Albērs, — ka garnizons bijis pa­guris…

— Un ar Kuršidu sultāna vēstnieku uzsācis sarunas pret manu tēvu. Toreiz mans tēvs sūtīja franču virsnieku, kuram viņš pilnīgi uzticējās, pie sultāna un apņēmās tad ieslēgties savā patvērumā pilī.

— Un vai jūs zināt šā virsnieka vārdu, sinjora? — jautāja Albērs.

Monte-Kristo ātri saskatījās ar Haidi, Albēra nepamanīts.

— Nē, — atteica Haide.

Albērs gribēja teikt sava tēva vārdu, bet grāfa skatiens atgādināja vi­ņam viņa zvērestu, un viņš klusēja.

— Mēs tikām aizvesti uz kiosku, kurš pa terasēm pacēlām no ezera. Zem ezera līmeņa atradās plašas telpas; turp tika aizvesta mana māte. Tur arī bija noglabāti tēva zelta krājumi, divdesmit pieci miljoni, un div­simt muciņas pulvera.

Pie šīm pulvera muciņām dienu un nakti stāvēja uzticamais Selims ar degošu lāpu rokās, lai pēc pirmās mana tēva zīmes varētu visu pili uzspert gaisā.

Es atceros, kā mūsu kalpones, zinādamas šo stingro un šausmīgo pa­vēli, vaidēja un skaitīja lūgšanas.

Es redzu arī to jauno kareivi ar bālo seju un melnām acīm, un, kad reiz man tuvosies nāves eņģelis, es viņā atkal pazīšu Selimu.

Neatminos, cik ilgi mēs tur palikām; pa laikiem tēvs atļāva, ka mēs ar māti gājām pastaigāties pa terasēm. Tie tad bija laimīgi acumirkļi. Mans tēvs sēdēja kādu durvju priekšā, blakus viņam, ceļos nometusies, mana māte, galvu uz viņa pleca. Es spēlējos pie viņa kājām un kā bērns ap­brīnoju skaisto skatu.

Kādurīt tēvs lika mūs atsaukt; mes atradām viņu mierīgu, bet briesmīgi bālu.

«Pacieties, Vasilika," viņš teica, «šodien viss beigsies; šodien būs sul­tāna atbilde. Ja tā būs laba, mēs gavilēdami atgriezīsimies Janinā, ja ne, tad bēgsim kalnos vēl šonakt."

«Bet ja viņi mums neļaus bēgt?" vaicāja māte.

«Nebēdājies," smaidīdams atteica tēvs, «domā, ka tur stāv Selims! Viņš grib gan, ka es mirtu, bet negrib ar mani reizē mirt."

Tikai ar nopūtām māte atbildēja uz šiem mierinājumiem, kuri tēvam nenāca no sirds.

Viņa pagatavoja tēvam spirdzinošu dzērienu, jo viņu mocīja drudzis. Piepeši tēvs sakustējās. Viņš prasīja pēc tālskata. Māte, bālāka par mar­moru, to viņam pasniedza.

Es redzēju tēva rokas drebam.

Piepeši viņš uzlēca un ķēra pēc ieročiem.

«Vasilika," viņš teica, «izšķirošais acumirklis nāk, pēc pusstundas mums būs sultāna atbilde."

Pēdējo reizi tēvs mūs noskūpstīja, es vēl tagad jūtu uz pieres viņa lūpas, tad viņš mums lika doties apakšējās telpās.

Promejot mēs tagad jau skaidri varējām saredzēt barkas, kas peldēja šurp.

Augšā palika tēvs ar saviem apbruņotajiem divdesmit palikariem, ka­mēr mēs nokāpām pie Selima, kurš man sāpīgi uzsmaidīja.

Sāpīgo atmiņu gluži pārvarēta, Haide uz acumirkli apstājās un atspieda galvu rokās kā vētras lauzta puķe. Monte-Kristo viņu uzlūkoja ar ne-

6 3ax. 109 aprakstāmas līdzcietības pilnu skatienu. Albērs bija dziļi aizgrābts no dzī­vā stāsta.

It kā no sapņa pamozdamās, par brīdi Haide turpināja atkal savu bē­dīgo stāstu.

— Bija pulkstenis četri pēc pusdienas, un, kaut gan augšā gaiši spīdēja saule, pie mums bija tumšs. Viena vienīgā gaisma kā sarkana zvaigzne šeit uzstaroja, tā bija Selima nāvi nesošā lāpas liesma.

Man māte bija kristīta un lūdz Dievu.

Selims laiku pa laikam atkārtoja svētītos vārdus:

„Dievs ir liels!"

Mana māte vēl cerēja.

Viņa bija novērojusi, ķa atbraukušajās barkās atradās tas franču vir­snieks, kuram mans tēvs tik ļoti uzticējās, jo viņš zināja, ka franču kareivji mēdz būt augstsirdīgi un uzticami.

Māte tuvojās kāpnēm un klausījās.

„Viņi nāk!" viņa teica. „Ak, kaut tie atnestu mieru un dzīvību!"

„Ko tu baidies, Vasilika!" teica Selims savā vienlaikus tik maigajā un lepnajā balsī. „Kad viņi nenes mieru, tad mēs viņiem dosim karu, kad viņi nenes dzīvību, mēs viņiem dosim nāvi."

Un viņš vēl uzkūra savas lāpas liesmu.

Mana māte, tāpat kā es, baidījāmies šīs lielās dūšības un trīsējām no liesmu nāves.

„Mans Dievs, mans Dievs," iesaucās mana māte. „Vai tad mums tiešām jāmirst!"

Tad viņa gluži klusi jautāja Selimam:

„Kā skanēja tava kunga pavēle, Sēlim?"

„Kad mans kungs man sūta savu dunci, tad sultāns liedz piedošanu un es mūs visus uzspridzinu gaisā; ja viņš man sūta savu gredzenu, tad viss ir piedots un mēs esam brīvi."

„Draugs," teica māte, „kad pienāk kunga pavēle un viņš atsūta tev dunci, tad es tevi lūdzu, labāk nodur mūs ar to, nekā uzspridzini, kas mūs pārāk biedē."

„Jā," mierīgi atteica Selims.

Piepeši mēs izdzirdām lielu kliegšanu; tie bija prieka kliedzieni, mūsu polikari sauca tā franču virsnieka vārdu, kurš bija pie sultāna uz Kon- stantinopoli sūtīts; tātad sultāna atbilde bija pienākusi un bija labvēlīga.

Troksnis kļuva lielāks, soļi nāca tuvāk, kāds kāpa pa kāpnēm lejā.

Selims pacēla savu lāpu.

„Kas tu tāds esi?" sauca Selims. „Bet esi kas būdams, nenāc tuvāk!"

„Slava sultānam," teica tēls, „Alī Tebelina pašā ir pilnīgi piedots, ne vien dzīvība, bet arī bagātība ir viņam atdota atpakaļ!"

Mana māte no prieka iekliedzās un spieda mani pie krūtīm.

«Pagaidiet!" mums uzsauca Selims, kad mēs gribējām aiziet. „Vēl nav tik tālu!"

„Tev taisnība," atteica mana māte un nokrita ceļos, lai lūgtu Dievu.

Savu drūmo atmiņu nomākta, Haide otrreiz pārstāja stāstīt, auksti sviedri ri.tēja viņai pār pieri, viņas trīsošā balss beigās bija tik tikko saprotama.

Monte-Kristo pasniedza viņai ledu un lēni teica:

— Saņemies, mana meita!

Haide nopūzdamās turpināja:

— Mūsu pie tumsas pieradušā acis bija tikmēr pazinušas pašā sūtīto, tas bija draugs!

Arī Selims viņu bija pazinis, bet viņš savā uzticībā zināja tikai vienu pavēli no sava kunga.

„Kā vārdā tu nāc?"

„Mūsu kunga un pavēlnieka Alī Tebelina vārdā!"

„Kad tu nāc viņa vārdā, tad tu arī zini, kas tev jāatnes man līdzi."

„Jā," teica sūtītais, „es atnesu gredzenu."

Un viņš pacēla roku pār galvu, bet bija par tālu un par tumšu, lai saredzētu, ko viņš tur rokā.

„Es neredzu, kas tev tur ir," teica Selims.

„Nāc tuvāk," teica sūtnis, „vai es tad tuvošos!"

„Ne vienu, ne otru negribu," atteica Selims, «noliec priekšmetu gaismā un pats aizej!"

«Labi," teica sūtnis.

Un sūtnis darīja, kā viņam bija teikts.

Mana sirds draudēja pušu sprāgt; tas priekšmets likās bija gredzens, bet vai tas bija mana tēva gredzens?

Selims ar savu lāpu rokā piegāja tuvāk un, dziļi pieliekdamies, iesaucās, gredzenu skūpstīdams:

„Tas ir kunga gredzens, ā, nu viss ir labi!"

Un viņš nometa lāpu zemē un ar kājām nomina liesmu.

Sūtnis iekliedzās priekā un sasita plaukstas.

Piepeši uz šo zīmi četri Kuršida kareivji metās virsū Selimam un viņu nodūra.

Un, vēl bāli no bailēm, viņi metās pagrabos izlaupīt zeltu.

Drebēdama, apstulbusi, tomēr mana māte aši sagrāba mani un steidzās pie slepenām kāpnēm, pa kurām devās augšā.

Augšā bija dzirdams briesmīgs troksnis, visas istabas bija pilnas ar Kur­šida kareivjiem. Māte dzirdēja tēva vareno balsi. Viņš bija sācis izmisuma pilnu cīņu pret pārspēku. Viņam bija pasludināta sultāna pavēle, kas pra­sīja viņa galvu. Pavēles atnesēju uz vielas nošāva.

Tēva uzticamie polikari, kuri līdz tam bija klusi sēdējuši pie tēva kā­jām, visi piepeši uzlēca un izšāva uz ienaidniekiem. Troksnis, liesmas pil­dīja visas istabas.

Piepeši parādījās uguns arī no otras puses, un lodes džinkstēja ap ma­na tēva galvu.

Ā, cik lielisks, cik skaists bija Alī Tebelins ar garo balto bārdu, zobenu rokās dūmu un liesmu vidū, ienaidnieku ielenkts.

„Selim, Sēlim!" viņš kliedza. „Uguns sargs, dari savu pienākumu!"

„Selims ir nonāvēts!" atbildēja kāda balss, kas likās paceļamies no pils dziļumiem. „Un tu, mans kungs Alī Tebelin, esi pazudis!"

Bet arī šīs pēdējās cerības zušana nelika Alī Tebelinam izmisl; viņš ar divkārtēju spēku gāzās virsū ienaidniekiem, un tie sāka bēgt. Alī Tebelins pats gribēja izlauzties līdz pils pagrabiem un pulvera nmuciņām un ar rāvienu izplēsa no grīdas dēli. Bet ienaidnieki, savu vadoņu dzīti, metās no jauna viņam virsū, kāds pils pilārs sagruva un apraka varoni.

Mana māte dzirdēja viņu iekliedzamies un gribēja steigties pie viņa, lai kopā ar viņu mirtu, bet gruveši viņu aizturēja.

Visapkārt ap Alī Tebelinu asinis gulēja viņa uzticamie polikari; divi vai trīs no viņiem — neievainoti vai arī ne tik vārīgi ievainoti — metās zemē pa logu.

Uz pakritušo varoni tagad metās viss pulks ienaidnieku ar zobeniem, dunčiem un šautenēm; viņš pazuda šinī drūzmā, lodēm sprāgstot un it kā kā pekles gariem kaucot.

Manas mātes rokas palaida mani vaļā. Viņa bija paģībusi, es pakritu zemē.

Arī Haide bija tuvu ģībonim, it kā lūdzoši viņa uzlūkoja grāfu.

— Atpūties, mans mīļais bērns, un saņem atkal dūšu, apdomā, ka no­devēji nepaliek bez soda!

— Tas ir šaušalīgs stāsts, — teica Albērs gluži nobijies par Haides bālumu, — un es tagad ļoti nožēloju, ka biju tik .nežēlīgi ziņkārīgs.

— Nomierinieties, — teica Monte-Kristo un uzlika roku uz Haides gal­vas, — tas drīz pāries. Haide ir drošsirdīga sieviete un bieži ir atradusi mierinājumu savu ciešanu pārstāstīšanā.

— Jo manas ciešanas liek man atcerēties tavas labdarības, — teica Haide aizgrābta.

Albērs uzlūkoja viņu ziņkārīgi, jo viņa nebija vēl izstāstījusi lo, ko viņš sevišķi vēlējās zināt, ka viņa bija tikusi par grāfa Monte-Kristo verdzeni. Haide, to pamanīdama, turpināja stāstu.

— Kad mana māte atkal atžirga, mēs abas atradāmies sereskina Kur- šida priekšā.

«Nokaujiet mani," viņa teica, „bet saudzējiet Alī Tebelina atraitnes go­du!"

„Tev nav pie manis jāgriežas," atteica Kuršids.

„Pie kā tad?"

„Pie tava jaunā kunga."

„Un kurš tas ir?"

„Šis!"

Un viņš rādīja uz vienu no tiem, kas visvairāk bija palīdzējis pie mana tēva nokaušanas! — drūmās sāpēs iesaucās jaunā meitene.

— Tātad jūs kļuvāt par tā vīra īpašumu? — jautāja Albērs.

— Nē, viņš neiedrošinājās mūs paturēt, bet pārdeva kādam vergu tir­gotājam, kurš devās uz Konstantinopoli. Mēs pusdzīvas nonācām pie Kon- stantinopoles vārtiem, ziņkārīgo aplenktas, piepeši mana māte pacēla sa­vas acis, iekliedzās un pakrita zemē.

Es arī paskatījos uz to pusi, virs vārtiem bija pakārta nocirsta galva.

Zem galvas bija paraksts:

„Šī ir Alī Tebelina — Janinas pašā — galva\"

Raudādama es lūkoju pacelt māti; viņa bija nedzīva.

Mani aizveda uz vergu tirgu, kāds bagāts armēnis mani nopirka, lika audzināt un skolot 1111 trīspadsmit gadus vecu pārdeva sultānam Mago- medam.

— No kura es viņu atkal nopirku, kā jau jums stāstīju, — teica Monte- Kristo, — par lielu smaragdu, tādu pat, kādā es tagad glabāju savu hašišu.

— Ak, cik labs, cik liels ir mans kungs! — iesaucās Haide, satverdama Monte-Kristo roku.

Albērs no visa dzirdētā bija kā apmulsis.

— Bet dzeriet taču savu kafiju, — teica grāfs, — stāsts ir galā!