Grafs Monte-Kristo

XI Aizskartais gods

— Klausieties, Albēr, — teica Bošāns, — es jums nupat teicu, lai jūs no grāfa Monte-Kristo prasāt gandarījumu…

— Jā, un mēs tagad pie viņa ejam.

— Vēl acumirkli, Albēr, pārdomājiet labi…

— Pārdomāt? Ko?

— Šā sola nopietnību.

— Vai tad tas nopietnāks nekā pie Danglāra?

— Jā, visādā ziņā. Danglārs ir veikalnieks, tādi Jaudis liek savā kausā zelta saujas un tik viegli neielaižas divkaujā. Monte-Kristo ir muižnieks, vismaz par tādu izliekas. Bet vai jūs nebaidāties atrast, ka viņš ir bandīts?

— Es baidos tikai vienu: atrast vīru, kas nekaujas.

— Ā, par to nebēdājiet, — atteica Bošāns, — tas droši vien kausies. Bet es baidos, ka viņš kausies pārāk labi un jūs nokaus.

— Draugs, — Albērs atteica ar jauku, sēru smaidu, — to es vēlos; labākais, kas ar mani varētu notikt, varētu būt — mirt sava tēva labā; tas mūs visus glābtu no kauna.

— Un jūsu māte mirtu no bēdām, — teica Bošāns.

— Nabaga māte, — teica Albērs, ar roku aizklādams seju, — jā, es to zinu, bet ir labāk, ka viņa mirst aiz bēdām nekā aiz kauna…

— Jūs tātad gribat iet, Albēr?

— Jā, nāciet!

— Bet vai jūs domājat, ka mēs viņu atradīsim?

— Jā, jo viņš dažas stundas pēc manis ari gribēja aizbraukt.

Pie Monte-Kristo nama Bošāns gribēja izkāpt viens pats, bet Albērs gāja līdzi, jo tik ārkārtēja lieta attaisnojot etiķetes neievērošanu.

Batistens sagaidīja abus draugus.

Grāfs bija gan pārnācis, bet peldējās un bija licis, lai viņu netraucē.

— Bet pēc peldēšanās? — jautāja Albērs.

— Kungs ēdīs pusdienas.

— Un pēc pusdienām?

— Kungs vienu stundu gulēs.

— Un tad?

— Kungs brauks uz operu.

— Vai to skaidri zināt?

— Gluži skaidri, jo uz astoņiem ir pasūtīti kunga zirgi.

— Labi, to es gribēju, — teica Albērs.

Tad viņš teica Bošānam:

— Ja jums ir kādas darīšanas, tad, lūdzu, izdariet tās tūdaļ, jo es uz jums ceru. Ja iespējams, atnāciet uz operu līdz ar Šato-Reno.

Bošāns aizgāja, apsolīdamies pulkstens astoņos būt operā.

Mājās pārnācis, Albērs lūdza Fransu Debrē un Moreli ierasties operā.

Tad viņš gāja pie mātes, kura kopš šiem bēdīgajiem notikumiem, ne­viena nepieņemdama, sēdēja savās istabās. Viņa bija tā satriekta, ka bija saslimusi.

Albēru ieraugot, nabaga Mersedese sāka raudāt, un asaras atviegloja viņas sirdi.

Mirkli Albērs mēmi stāvēja pie savas mātes gultas. Viņa seja bija bāla un uzacis sarauktas; atriebšanās kāre bija dziļi iemājojusi viņa sirdī.

— Mīļā māt, — viņš teica, — vai jūs pazīstat kādus no Morserfa kun­ga ienaidniekiem?

Mersedese drebēja, viņa bija pamanījusi, ka viņas dēls nebija teicis „tēvs", bet „Morserfa kungs".

— Mans dēls, — viņa teica, — tik augsti stāvošiem vīriem ir daudz ienaidnieku; tie, kurus mēs pazīstam, nav tie bīstamākie.

— Bet es ceru uz jūsu aso prātu. Jūs esat tik apdāvināta sieviete, ka nekas nebūs palicis nepamanīts .

— Bet kāpēc tu to saki?

— Jūs mūsu balles vakarā ievērojāt, piemēram, ka grāfs Monte-Kristo nekā neēda.

Trīsēdama un drudzī kvēlodama, Mersedese strauji piecēlās.

— Monte-Kristo? Kāds tam sakars ar tavu jautājumu?

— Viņš ir gandrīz vai austrumnieks, un austrumnieki, lai nezaudētu pilnīgu atriebšanās brīvību, nekad neēd un nedzer kopā ar saviem ie­naidniekiem.

— Monte-Kristo mūsu ienaidnieks? Ko tu runā, Albēr? — nobālēdama iesaucās Mersedese. — Kas tev to teica? Viņš tev glāba dzīvību, aizvien tik laipns bijis pret tevi!.. Ak, mans dēls, aizdzen tādas domas, paliec aizvien viņam padevīgs!

— Māt, — drūmi teica Albērs, — vai jums ir iemesls, kāpēc lai es saudzēju šo vīru?

— Man? — iesaucās māte, tikpat strauji nosarkdama, kā nupat bija nobālējusi.

— Jā, — teica Albērs, — jūs šo viru neuzskatāt par spējīgu mums darīt ļaunu?

Mersedese trīsēja un uzlūkoja savu dēlu.

— Tu runā dīvaini, — viņa teica, — un tev pret grāfu ir kaut kādi savādi aizspriedumi. Ko viņš tev ir izdarījis? Vēl pirms trim dienām tu biji pie viņa Normandijā, un mēs abi uzskatījām viņu par tavu draugu.

Ironiski smaidi parādījās ap Albēra lūpām. Māte to gan manīja un uzminēja visu sakarību ar divkārtēju mātes un sievietes instinktu, bet viņa bija gudra un stipra un apslēpa savas bailes.

— Man ir ļoti nelabi, Albēr, — viņa teica, — tu nedrīksti mani tagad atstāt vienu.

— Jūs zināt, mīļā māt, cik laimīgs es būtu, ja spētu izpildīt jūsu vēlmi, bet svarīga lieta mani spiež visu vakaru būt projām.

— Tad ej, mīļais dēls, ja tu nespēj palikt.

Tiklīdz bija tālumā noskanējuši viņa soļi, Mersedese piezvanīja uztica­miem sulainim, lika viņam visur sekot Albēram un viņai tūdaļ par visu paziņot.

Tad viņa, kaut gan vāja, lika sevi apģērbt, lai varētu kuru katru mirkli iziet.

Albēru izsekot nebija grūti, viņš rūpīgi apģērbās un ar atnākušo Bo- šānu aizgāju uz operu.

Operā šato-Reno jau gaidīja, viņš visu zināja. Viņš Albēra nodomu uzskatīja par tik teicamu, ka tūdaļ piedāvāja viņam savus pakalpojumus kā sekundants.

Debrē vēl nebija ieradies, bet tas reti palaida garām kādu izrādi. Bet arī Monte-Kristo vēl nebija atnācis; opera sākās, bet grāfa loža palika tukša.

Pēdīgi, kad Albērs vai simt reižu bija skatījies pulksteni un grāfa ložā, Monte-Kristo, melni ģērbies, ienāca un piegāja pie pašas ložas malas, lai pārskatītu zāli. Morelis, kurš ienāca viņam līdzi, meklēja ar acīm māsu un svaini, kuri sēdēja otrā ranga ložā.

Grāfs pamanīja Albēru un viņa bālo seju ar kvēlojošajām acīm, bet likās viņu neievērojam. Mierīgi viņš apsēdās un ar skatāmo glāzi lūkojās uz otru pusi. Bet viņš tomēr Albēru neizlaida no acīm un, kad prieškars nokrita, viņš redzēja, ka Albērs un viņa draugi atstāj savas vietas. Drīz viņi parādījās viņa blakus ložā. Kaut gan grāfs smaidot sarunājās ar Mo- reli, viņš tomēr juta negaisu un zināja, kas nu notiks.

Kad viņa ložas durvis atvērās, viņš bija sagatavojies uz visu.

Viņš pagriezās un apsveicināja Albēru, kurš lika bāls un drebošs ienāca līdz ar Bošānu un Šato-Reno.

— Sveiki, — Monte-Kristo teica ar parasto laipnību, — nu mēs taču šovakar reizi redzamies!

Un šā vīra seja, kuru viņš tik ļoti prata turēt savā varā, izrādīja pilnīgu laipnību.

Morelis atcerējās, ka viņš bija ticis lūgts ierasties operā, un nomanīja, ka nu notiks kaut kas briesmīgs.

— Mēs neesam atnākuši, lai apmainītos liekulīgam laipnībām, — teica Albērs, — mēs nācām no jums, grāfa kungs, prasīt izskaidrojumu!

Jaunekļa lūpas bija tik cieši kopā saspiedušās, ka šie trīsošie vārdi tik tikko bija saprotami.

— Izskaidrojumu operā? — gluži mierīgi jautāja grāfs. — Es gan maz pazīstu Parīzes paražas, bet tomēr domāju, ka opera nav īstā vieta, kur dod izskaidrojumus.

— Bet, — atteica Albērs, — kad kāda persona nepieņem pie sevis, aizbildinoties, ka tad kungs peldas vai ēd, vai gul, tad jārauga cits laiks, kad šo personu sastapt!

— Es neesmu grūti sastopams, mans kungs, — teica Monte-Kristo, — vēl vakar, ja nemaldos, jūs bijāt pie manis.

— Vakar, mans kungs, — iesaucās jaunais cilvēks, kura domas sāka jaukties, — es biju pie jums, jo nezināju, kas jūs esat.

Albērs šos vārdus teica tik skaļi, ka apkārtsēdošie varēja tos dzirdēt.

Visu acis tiešām pagriezās uz grāfa ložu.

— No kurienes jūs nākat, mans kungs? — mierīgi teica grāfs. — Jūs liekas neesat pie pilna prāta.

— Lai saprastu jūsu nodevību un teiktu jums, ka gribu atriebties, tam man vēl ir pietiekami prāta, — kliedza Albērs. .

— Mans kungs, es jūs nesaprotu, — atteica Monte-Kristo, — un, kad es arī jūs saprastu, tad jūs taču runājat pārāk skaļi. Jūs esat šeit pie manis, un man šeit vienam pašam ir tiesība pacelt savu balsi. Ejiet pro­jām, mans kungs!

Un Monte-Kristo ļoti pavēloši rādīja uz durvīm.

— Ak, — iesaucās Albērs, — es gādāšu par to, ka arī jums būs jā­aiziet, — un viņš konvulsīvi rokā sažņaudza savu cimdu.

Grāfs bija pamanījis šo kustību.

— Ak, es redzu, jūs meklējat ķildu, vikont, — viņš teica vienaldzīgi, — bet, vikont, pieņemat labu padomu, ne katram der celt troksni atklātībā, Morserfa kungs!

Pie šā vārda bija dzirdama publikā sačukstēšanās; kopš vakardienas šis vārds bija visu mutēs.

Vislabāk pats Albērs saprata šo grāfa teikumu, un viņš gribēja grāfam sviest cimdu sejā, bet Morelis saķēra viņa roku, kamēr Bošāns un Šato- Reno atrāva viņu aiz svārkiem atpakaļ.

Bet Monte-Kristo nepieceldamies paķēra saburzīto cimdu no grīdas.

— Mans kungs, — viņš teica ar briesmīgiem draudiem, — es uzskatu šo cimdu par mestu un atsūtītu to jums ar lodi atpakaļ. Tagad acumirkli ejiet ārā, vai ari es likšu savam sulainim jūs izsviest!

Apmulsis un apstulbis Albērs atkāpās divus soļus.

Morelis izmantoja šo mirkli, lai slēgtu durvis.

Monte-Kristo paņēma savu glāzi un skatījās atkal publikā, it kā nekas nebūtu noticis.

Šim vīram bija bronzas sirds un marmora seja.

Morelis pieliecās pie viņa un jautāja:

— Ko jūs viņam esat nodarījis?

— Es? Nekā, vismaz personīgi ne, — atteica grāfs.

— Bet šim dīvainajam notikumam taču vajag būt kādam cēlonim?

— Viņa tēva nelaime laikam šim nabagam sagrozījusi galvu.

— Vai tad jūs esat kaut kā piedalījies tajā lietā?

— Haide komisijai paziņojusi grāfa nodevību pret savu labdari.

— Tiešām, — teica Morelis, — man tā tika sacīts, bet es negribēju ticēt, ka tā grieķiete, kuru es šeit jūsu ložā esmu redzējis, būtu Ali pašā meita.

— Jā, viņa ir Ali pašā meita.

— Bet, mans Dievs, — iesaucās Morelis, — tad jau es visu saprotu: šis skats bija jau iepriekš iestudēts.

— Kā tā?

— Albērs mani rakstiski lūdza, lai es šovakar būtu operā, laikam lai es būtu par liecinieku jums nodarītajam goda aizskārumam.

— Laikam, — vienaldzīgi atteica Monte-Kristo.

— Un ko jūs ar viņu darīsit?

— Ar Albēru?

— Jā.

— Ko lai es ar viņu daru, Maksimiliān? — atteica Monte-Kristo. — Rīt līdz pulkstens desmitiem es viņu nošaušu.

— Ak, grāf, — teica Morelis, — viņa tēvs viņu tik ļoti mii.

— Nerunājiet vairs par to! — nikni iesaucās grāfs Monte-Kristo viņam gluži neparastās dusmās. — Es gribu, ka viņš ciestu.

Iztrūcies Morelis palaida vaļā grāfa roku.

— Grāf, grāf! — viņš klusi teica.

— Mīļais Maksimiliān, — Monte-Kristo teica, — dzirdiet, cik jauki Diprē dzied šo vietu:

„Ak, Matilde, manas dvēseles dieve!"

Morelis uzskatīja, ka viņam nav briv nekā vairs jautāt, un cieta klusu.

Priekškars krila.

Pie ložas durvīm pieklauvēja.

Ienāca Bošāns.

— Labvakar, mans mīļais Bošān, — teica grāfs, it kā viņš avīžnieku šovakar redzētu pirmoreiz, — lūdzu, apsēdieties!

Bošāns sveicināja, panāca tuvāk un apsēdās.

— Mans kungs, — viņš teica grāfam, — kā jūs redzējāt, es nupat pavadīju Morserfa kungu.

— Tas laikam nozīmē, — smiedamies teica Monte-Kristo, — ka jūs kopā brokastojāt. Es priecājos, redzēdams, ka jūs, Bošāna kungs, esat bijis sātīgāks.

— Grāfa kungs, — teica avīžnieks, — Albērs, es atzīstos, darīja ne­pareizi, aizraudamies no uzbudinājuma, un es nāku pats uz savu galvu lūgt no jums piedošanu. Nu, kad tas ir izdarīts, kad es esmu atvainojies, izskaidroju jums, grāfa kungs, ka turu jūs pārāk smalku kungu un ceru, ka jūs man neliegsit paskaidrojumus par jūsu sakaru ar Janinas lietu. Tad es dažus vārdus gribu teikt par jauno grieķieti.

— Ak, — smiedamies iesaucās Monte-Kristo, — visas manas cerības ir izpostītas, mans kungs!

— Es nesaprotu, — teica Bošāns.

— Jūs pūlējāties dot man ekscentriska, ārkārtēja vira slavu, es biju pēc jūsu domām Lara, Manfrēds, lords Ratvens, nu tas viss pagalam, jūs gri­bat, lai es kļūstu ikdienišķs, prasāt paskaidrojumus. Vai tik jūs negribat par mani smieties, mans kungs?

— Bet, — ar cienību atteica avīžnieks, — ir acumirkļi, kad godprātība pavēl…

— Mans kungs, — viņu pārtrauca Monte-Kristo, — grāfam Monte- Kristo pavēl tikai grāfs Monte-Kristo. Tātad, lūdzu, ne vārda vairāk! Es aizvien daru to, ko es gribu, Bošāna kungs, un, ticiet man, tas aizvien ir pareizi darīts.

— Grāfa kungs, — atteica avīžnieks, — goda viru starpā ar to ne­pietiek, godam vajag būt garantētam.

— Es esmu dzīva garantija, — auksti teica Monte-Kristo, kamēr viņa acis līdzinājās draudošiem zibeņiem. — Mums abiem dzīslās ir asinis, ku­ras mēs gribam izliet! Tā ir mūsu savstarpējā garantija. Aiznesiet vikon­tam šo atbildi un sakiet viņam, ka es rīt agri, pirms pulkstens astoņiem, būšu redzējis viņa asiņu krāsu.

— Tātad vairāk nekas nav vajadzīgs, — teica Bošāns, — kā vien visu sagatavot…

— Tas viss man ir ļoti vienaldzīgi, — teica Monte-Kristo. — Sakiet vikontam: kaut gan es esmu apvainots, es viņam tomēr atļauju izvēlēties ieročus, kādus vien viņš grib, vai zobenus un pistoles kā Francijā, vai karabīnes kā kolonijās, vai dunčus kā Arābijā, — es visādā ziņā esmu pārliecināts, ka uzvarēšu.

— Pārliecināts, ka katrā ziņā uzvarēsit? — satrūcies iesaucās Bošāns.

— Nu jā, — teica Monte-Kristo, plecus paraustīdams, — bez šīs pār­liecības es nekautos ar Morserfa kungu. Es viņu nokaušu, — tam tā jāno­tiek, un tā notiks. Paziņojiet man drīzāk, kādus ieročus jūs izvēlaties, es nemīlu gaidīšanu!

— Labi, tad pistoles, pulkstens astoņos Vensēnas mežiņā, — apmulsis teica Bošāns, nezinādams, vai viņam darīšanas ar balamuti vai ar pār­dabisku būtni.

— Labi, mans kungs, — teica Monte-Kristo, - bet tagad, kad viss ir norunāts, ļaujiet man noklausīties līdz galam operu un sakiet savam drau­gam Albēram, lai viņš mani vairs netraucē, bet labāk iet mājās gulēt!

Gluži apstulbis Bošāns atstāja ložu.

— Un nu es ceru uz jūsu palīdzību, mīļais Maksimiliān, — teica Mon­te-Kristo, pievērsdamies Morelim.

— Protams, — tas atteica, — jūs varat pilnīgi uz mani paļauties, bet…

— Kas?

— Būtu ļoti svarīgi, ka es zinātu īsto cēloni?

— Tātad jūs liedzaties būt par manu sekundantu?

— To ne.

— īsto cēloni? — teica grāfs. — Šis jauneklis pats nezina īsto cēloni. Tikai debesis un es zinām īsto cēloni, bet es dodu jums savu godavārdu, ka debesis ir manā pusē.

— Ar to man pietiek, grāf, — teica Morels. — Un jūsu otrs lieci­nieks?

— Bez jums, mīļais Maksimiliān, es nevienu Parīzē nepazīstu, kas man liktos šā goda cienīgs kā jūsu svainis Emanuēls. Vai jūs domājat, ka viņš man varēs palīdzēt?

— Viņš jums ir tikpat padevīgs kā es.

— Labi, tad vairāk nekas nav vajadzīgs. Rīt ap septiņiem jūs būsit pie manis, vai ne?

— Mēs ar Emanuēlu būsim laikā.

— Klusu! Priekškars paceļas. Es nelabprāt paciešu, ka man i viena nots pazūd no šīs skaistās «Vilhelma Telia" mūzikas.