Grafs Monte-Kristo

IX Tiesa

No rīta agri, pulkstens astoņos, Albērs lika pieteikt sevi pie Bošāna, kad tas gribēja iet peldēties.

— Tas tomēr ir noticis? — teica Albērs.

— Tomēr, mans nabaga draugs, es jūs gaidīju, —'atbildēja Bošāns.

— Šeit es esmu; jūsu ziņa bija mans jauns sirsnīgas draudzības pie­rādījums. Vai jūs zināt vaininieku?

— Es ar jums gribēju par šo lietu runāt.

— Labi, draugs. Bet vispirms atstāstiet man visus šā briesmīgā no­likuma sīkumus!

Un Bošāns atstāstīja kauna un sāpju sagrauztajam dēlam, ko šeit īsumā izteiksim.

Otrā ritā pēc Albēra aizbraukšanas raksts bija parādījies kādā avīzē un vēl turklāt tādā, kuru, kā bija zināms, valdība uzturēja zem brīvas avīzes apsega, lai labāk mānītu publiku. Bošāns tieši brokastoja, kad viņš lo numuru saņēma. Tūdaļ viņš lika jūgt savu zirgu un, nepabeidzis bro­kastis, aizbrauca pie tās avīzes redaktora, kurš gadījās viņam pazīstams vīrs.

Valdības avīzes redaktors tobrīd bija nogrimis kādā rakstā par biešu cukuru.

— Ā, mans mīļais, — teica Bošāns, — tā kā jūs pašlaik lasāt savu avīzi, tad man gan nebūs jāsaka, kāpēc es pie jums atbraucu.

— Vai jūs varbūt esat arī biešu cukura piekritējs? — jautāja ministrijas lapas redaktors.

— Nē, nē, tas jautājums man ir gluži svešs, es nāku citas lietas dēļ, — atbildēja Bošāns.

— Kādēļ tad?

— Morserfa dēļ.

— Ak tā, tiešām, vai tas nav dīvaini?

— Tik dīvaini, ka jūs laikam saņemsit apsūdzību par neslavas celšanu.

— Nekā, jo ar rakstu mēs saņēmām arī pierādījumus, un mēs esam cieši pārliecināti, ka Morserfa kungs paliks mierā. Bez tam valstij tiek ar šo rakstu pakalpots, kurš rāda, ka ar godiem ticis apkrauts necienīgs vīrs.

— Bet kas tad jums devis tās drošās ziņas? Mana avīze par to ziņoja pirmā, bet mums vajadzēja apklust, jo trūka pierādījumu. Un tomēr mums lielāka interese, jo mēs esam opozīcijā un Morserfs ir pērs un valdības piekritējs.

— Ak, ziņas mums vienkārši tika piesūtītas. Vakar kāds kungs no Jani­nas tās atnesa, un, kad mēs baidījāmies pieņemt, viņš draudēja tās dot iespiešanai citai avīzei. Nu, tādas ziņas neviens nedod citam. Mēs pie­ņēmām, un nu noticis briesmīgs spēriens, kurš norībēs pār visu Eiropu.

Bošāns redzēja, ka šeit nekas nav darāms.

Viņš sūtīja ziņu Albēram; bet, pirms vēl Albērs atsteidzās, notikumi bija risinājušies tālāk.

Tajā pašā vakarā pēru augšnama sēdē bija vērojama liela kustība, kur citkārt valdīja miers un miegainība.

Visi pulciņiem pārrunāja un lasīja rakstu, visi pārsprieda. Grāfs Mor­serfs biedru vidū nebija labi ieredzēts, viņam vajadzēja būt un viņš bija ļoti lepns, lai augstdzimušie, vecie aristokrāti viņu nenicinātu. Ari apdā­vinātākie augšnama locekļi un godīgie raksturi viņu nemīlēja. 8*

Tikai grafs Morserfs viens pats nekā nezinaja par visu notiekošo. Viņš neabonēja nelaimes avīzi un torīt bija pavadījis rakstot vēstules un iejājot zirgu.

Viņš atbrauca parastā laikā, lepni iegāja salonā un nemanīja ne sulaiņu nevērīgāko izturēšanos, ne biedru vēsākos sveicienus.

Sēde jau bija sākusies. Viņa gaita, kaut gan tāda kā aizvien, tomēr daudziem biedriem likās vēl augstprātīgāka un spītīgāka. Visi bija kāri iesākt pret viņu cīņu. Visiem bija rokās zināmā lapa, bet neviens negribēja uzņemties atbildību. Pēdīgi viens no cienītākajiem pēriem, atklāts Mor­serfa ienaidnieks, kāpa tribīnē.

Visapkārt kļuva kluss kā kapā. Morserfs viens pats nekā nesaprata: viņš nevērsa sevišķu uzmanību runātāja ievadam.

Kad runātājs izrunāja vārdus: „Janina" un «virsnieks Fernāns", Mor­serfs piepeši uztrūkās un nobālēja; tas bija tik manāmi, ka visapkārt zālē sāka sačukstēties.

Tiklīdz runātājs atkal sāka runāt, iestājās pirmītējais nāves klusums. Runātājs iztēloja savas šaubas, vajadzību sargāt nama godu un beigās pie­prasīja, lai jo drīzāk uzsāk izmeklēšanu, kas tad varbūt neslavu apslāpēšot pašā sākumā, došot Morserfa kungam gandarījumu un uzturēšot agrāko cienību pret viņu.

Morserfs no šā piepešā, negaidītā apvainojuma bija tā pārsteigts, ka gluži apstulba un izstostīja dažus nesaprotamus vārdus. Šī bailība noska­ņoja labvēlīgi vienu daļu biedru.

Par izmeklēšanu tika vēl pārrunāts, tad nosprieda to atsākt.

Prezidents jautāja Morserfam, vai viņš esot gatavs atbildēt.

Morserfs no briesmīgā sitiena bija drusciņ atžilbis un saņēma visu savu dūšu.

— Mani kungi, pēri, — viņš teica, — nevajag ilgu laiku, lai atraidītu tādu apvainojumu, kuru pret mani cēluši nezināmi ienaidnieki. Kā pēr­kona grāviens seko zibenim, tā es gribu tūdaļ atbildēt uz šo apvainojumu, kurš mani uz brīdi apmulsināja, tik piepeši tas nāca. Kāpēc es nevaru atbildes vietā labāk ar zobenu pierādīt, ka esmu cienīgs sēdēt savu augsto biedru pulkā!

Šie vārdi atstāja lielu iespaidu.

— Es tātad prasu, — turpināja Morserfs, - lai šī izmeklēšana notiktu tūliņ, un nodošu sapulcei visus vajadzīgos pierādījumus.

— Kuru dienu jūs nosakat? — jautāja prezidents.

— Es to atstāju jūsu ziņā, - atbildēja Morserfs.

Prezidents piezvanīja.

— Vai sapulce domā, ka izmeklēšana var notikt šodien? — jautāja prezidents.

— Šodien, — visi vienprātīgi atbildēja.

Ievēlēja komisiju no divpadsmit vīriem, kurai pulkstens astoņos vaja­dzēja sanākt kamerā.

Kad tas viss bija nolemts, Morserfs lūdza atļauju aiziet, lai sakārtotu savus pierādījumus.

Visu to Bošāns bija draugam atstāstījis pēc iespējas saudzīgā veidā.

Albērs klausījās, drīz cerēdams, drīz izmisdams, drīz apkaunots, un ne­saprata, kā viņa tēvs gribēja pierādīt sava» nevainību, kaut gan bija vainīgs.

Kad Bošāns bija tiktāl ticis, viņš apstājās.

— Un tad? — jautāja Albērs.

— Un tad? — atkārtoja Bošāns.

— Jā.

— Mans draugs, vai jūs tiešām gribat dzirdēt, kas tad notika?

— Man katrā, ziņā jāzina viss, un labāk es to dzirdu no drauga mutes nekā no cita.

— Tad saņemiet dūšu, Albēr!

Albērs ar roku pārbrauca pār pieri, ir kā pārliecinādamies par savu spēku.

Viņš domāja, ka ir diezgan stiprs, jo drudzi uzskatīja par spēku.

— Nu tad stāstiet! — viņš teica.

— Pienāca vakars, — sāka Bošāns. — Visa Parīze bija uztraukta. Dau­dzi domāja, ka jūsu tēvam tikai jāparādās, lai apsūdzība sagāztos. Dau­dzi turpretī paslepus stāstīja, ka ģenerālis Morserfs esot aizbēdzis uz Beļģiju, un bija pat it kā redzējuši, ka viņš policijā izņēmis pasi.

— Es darīju visu, — turpināja Bošāns, — lai varētu būt klat vakara sēdē. Kāds jauns pērs mani ap pulkstens septiņiem, kad tur vēl neviena nebija, ieveda augšnamā un nodeva durvju sargam, kurš mani ieslēdza kādā ložā, no kurienes es varēju visu redzēt un dzirdēt.

Astoņos salasījās visi locekļi.

Ienāca pats ģenerālis Morserfs. Rokā viņam bija daži papīri. Viņa iz­turēšanās bija mierīga, seja nopietna; svārkus viņš bija no augšas līdz lejai aizpogājis — kā veci kareivji.

Viņa runa atstāja ļoti labu iespaidu; komisija nebūt nebija nelabvēlīga, vairāki kungi gāja viņam pretim un sniedza roku.

Šinī acumirkli ienāca kāds sulainis un nodeva vēstuli prezidentam.

„Jums pienākas vārds, Morserfa kungs," teica prezidents, atplēsdams vēstuli.

Grāfs sāka savu aizstāvēšanās runu, un es varu jums teikt, Albēr, ka tā bija ļoti veikla un pārliecinoša. Viņš pierādīja, ka vezīrs Alī Tebelins viņam uzticējies līdz pēdējam acumirklim un licis vest sarunas ar sultānu. Viņš rādīja Alī Tebelina gredzenu, kurš viņam, Morscrfam, bija dots, lai katrā laikā varētu ieiet pie vezīra.

„Par nelaimi," teica ģenerālis Morserfs, „mans ceļojums pie sultāna palika bez sekmēm, un, kad es atkal pārnācu, lai aizstāvētu, savu labdari, viņš jau bija kritis. Bet mirstot viņš vēl man uzticēja savu sievu un meitu."

Pie šiem vārdiem Albērs iedrebējās, jo viņš atcerējās Haides stāstu par šo gredzenu un par viņas un viņas mātes pārdošanu verdzībā.

— Visa sapulce no ģenerāļa vārdiem bija dziļi aizgrābta, — teica Bo­šāns.

— Tikmēr prezidents bija nolaidīgi vēstuli atplēsis, bet lasot tika aiz­vien uzmanīgāks un cieši nolūkojās uz Morserfu.

„Grāfa kungs," prezidents teica viņam, „jūs sacijāt, ka vezirs jums uz­ticēja savu sievu un meitu?"

„Jā, mans kungs," atbildēja Morserfs. „Bet ari te mani vajāja nelaime. Jo, man pārnākot, Vasilika un Haide bija nozudušas."

„Vai jūs viņas pazināt?"

„Es viņas bija vairāk nekā divdesmit reizes redzējis, pateicoties lielai vezira uzticībai man."

„Un vai jūs nezināt, kas ar viņām vēlāk noticis?"

„Es dzirdēju, ka viņas esot no savām sāpēm tikušas pārmāktas. Es nebiju diezgan bagāts, lai savu dzīvību pakļautu briesmām, un tātad ne­varēju viņas sameklēt, lai cik ļoti to arī vēlējos."

Prezidents sarauca pieri.

„Mani kungi," teica viņš, „jūs esat dzirdējuši Morserfa kunga attais­nošanos. Vai jūs, grāfa kungs, varbūt varat minēt kādus lieciniekus, kas apliecinātu jūsu stāsta pareizību?"

„Nē, mans kungs," atteica grāfs, „visi, kas toreiz bija vezīra tuvumā, krita vai ir izklīduši. Laikam es viens pats esmu palicis pēc tā šausmīgā kara. Ali Tebelina vēstuli un gredzenu es šeit nolieku jūsu priekšā, mans lielākais pierādījums ir mana nevainojamā militārā dzīve un katru prct- pierādījumu trūkums."

Piekrišanas čuksti atskanēja pa visu zāli. Ak, Albēr, ja nenāktu kāds jauns nelaimes gadījums, tad jūsu tēva gods būtu glābts.

„Mani kungi," teica prezidents, ,.mēs visi esam pārliecināti par mūsu biedra Morserfa kunga nevainību. Šinī vēstulē piedāvājas kāds svarīgs lie­cinieks, kā viņš pats saka. Vai lai mēs lietu uzskatām par izlemtu, vai lai iepazīstamies vēl ar šo vēstuli?"

Morserfa kungs nobālēja un sāka drebēt.

Komisija nobalsoja par labu vēstules nolasīšanai. Ģenerālis Morserfs klusēja.

Prezidents lasīja šādu vēstuli:

„Prezidenta kungsl

Es varu komisijai paziņot ļoti svarīgus faktus par Morserfa kunga uzturēšanos Epirā un Maķedonijā."

Prezidents apklusa.

Morserfs bija ļoti bāls. Prezidents jautājoši lūkojās visapkārt.

„Turpiniet!" sauca no visām pusēm.

Prezidents turpināja:

„Es biju klāt pie Alī Tebelina pašā nāves, zinu viņa pēdējos acumirkļus, zinu, kas noticis ar V asi liku un Haidi, un vēlos, ka mani komisija noklaušinātu. Tanī acumirklī, kad jūs saņemsit vēs­tuli, es būšu augšnama uzgaidāmajā zālē."

„Un kas ir šis liecinieks jeb, pareizāk, ienaidnieks?" jautāja Morserfs, būdams manāmi satricināts.

„To mēs redzēsim," teica prezidents. „Vai sapulce vēlas noklaušināt liecinieku?" „Jā, jā!" visi atbildēja vienbalsīgi.

Tika piezvanīts sulainim.

„Vai priekšistabā kāds ir?" jautāja prezidents.

„Jā, prezidenta kungs."

„Kas tas ir?"

„Kāda kundze sulaiņa pavadīta."

Visi brīnīdamies uzlūkoja cits citu.

„Lai viņa ienāk!" teica prezidents.

— Visi bija ļoti ziņkārīgi, — pēc brīža turpināja Bošāns, — un arī es nepacietīgi lūkojos uz durvīm.

Pēc piecām minūtēm ienāca ar biezu plīvuru aizsegusies sieviete. Pēc viņas kustībām un smaržām varēja nomanīt, ka tā ir jauna un eleganta dāma.

Prezidents lūdza viņu noņemt plīvuru, un mēs ieraudzījām grieķiski ģērbtu jaunu, burvīgi skaistu sievieti.

— Ak, tā bija viņa, — Albērs nenocietās.

— Kā? Viņa…

— Jā. Haide.

— Kas jums to teica? — jautāja Bošāns.

— Ak, es tikai tā domāju. Bet, lūdzu, turpiniet!

— Jūsu tēvs, — turpināja Bošāns, — uzlūkoja šo sievieti izbijies. Ci­tiem šis starpgadījums izlikās pat vēl pievilcīgāks nekā visa Morserfa lieta.

Prezidents lūdza jauno kundzi apsēsties, bet viņa palika stāvot. Grāfs Morserfs bija atkritis krēslā, laikam kājas viņam vairs neklausīja.

„Kundze," teica prezidents, „jūs bijāt aculieciniece notikumiem Janinā un vēlaties dot paskaidrojumus?"

„Jā," nepazīstamā atbildēja maigā, gandrīz vai sāpīgā balsī ar to sa­vādo, pilno un skaidro skaņu, kāda mēdz būt tikai austrumniecēm.

„Bet vai jūs tanī laikā nebijāt vēl ļoti jauna?" jautāja prezidents.

„Es biju četrus gadus veca, bet tā kā notikumi bija ļoti svarīgi man, tad tie man pilnīgi iespiedušies atmiņā."

„Bet kāpēc Šie notikumi jums bija tik svarīgi, un kas jūs esat?"

„Šie notikumi attiecas uz mana tēva nāvi," teica jaunā kundze, „jo es esmu Haide, Janinas pašā Alī Tebelina un viņa laulātās draudzenes Va- silikas meita."

Reizē lepnais un kaunīgais sārtums, kas pārklāja jaunās kundzes vaigus pie šiem vārdiem, viņas ugunīgais skatiens, viņas majestātiskā uzstāšanās atstāja uz visu sapulci neaprakstāmu, burvīgu iespaidu.

Grāfa Morserfa priekšā likās it kā bezdibens atvērtos.

„Kundze," teica prezidents, goddevīgi paklanīdamies, „atjaujiet uzdot jautājumu, kurš nebūt neizsaka šaubas: vai jūs varat pierādīt savu vārdu patiesību?"

„Jā, to es varu," teica Haide, no plīvura izvilkdama smaržainu zīda vīstoklīti. „Šeit ir mana dzimšanas apliecība, ko izrakstījis mans tēvs un apliecinājuši viņa virsnieki. Šeit ir mana krustāmā zīme, jo mans tēvs bija atļāvis mani kristīt mātes ticībā. Šo zīmi izdevis Maķedonijas un Epiras arhibīskaps un arī apzīmogojis. Šeit vēl pats svarīgākais dokuments par mani un manu māti, armēņa El-Kobira izdots, par to, ka mūs franču virsnieks pārdevis verdzībā par 400000 franku."

Morserfa vaigi kļuva iezaļgani un līķabāli, acis bija plaši atplestas un ap acīm asinis. Sapulcē valdīja dziļš klusums.

Haide gluži mierīgi, bet toties draudošāka nodeva prezidentam arābu valodā rakstīto pirkšanas līgumu.

Tika atsaukts nama tulks, un viens no senatoriem, kurš kopš Ēģiptes karagājiena prata arābiski, sekoja tulka tulkojumam.

Dokuments skanēja šādi:

„Es, El-Kobirs, vergu tirgotājs un viņa ķeizariskā harēma piegādātājs, jums ar šo apliecinu, ka es no franču kunga grāfa Monte-Kristo esmu saņēmis lielu smaragdu 800000 franku vērtībā kā samaksu par jaunu, vien­padsmit gadus vecu kristīgas ticības verdzeni — nelaiķa Janinas pašā Alī Tebelina un viņa sievas Vasilikas meitu. Šo jauno verdzeni, vārdā Haide, bija līdz ar savu māti Vasiliku kāds franču virsnieks Fernāns Mondego, kurš bija kalpojis Alī Tebelinam, pārdevis man verdzībā, un es viņa ma­jestātes sultāna uzdevumā biju par viņu samaksājis 400000 frankus.

Rakstīts viņa majestātes sultāna uzdevumā Konstantinopolē 1247. gadā pēc Hedžras.

Parakstījies: El-Kobirs

Dokumentam bija pielikts klāt sultāna zīmogs.

Pēc šā raksta nolasīšanas visapkārt iestājās šausmīgs klusums.

„Kundze," teica prezidents, „vai mēs varam nopratināt grāfu Monte- Kristo, kurš tagad uzturas Parizē un pie kura jūs laikam dzīvojat?"

„Mans kungs," atteica Haide, „grāfs Monte-Kristo, mans otrais tēvs, jau trīs dienas ir Normandijā."

„Bet kas tad jums ir devis padomu spert šo soli, kurš jums ir tik dabisks un par kuru mēs jums dziļi pateicamies?"

„Man padomu devušas manas dziļās sāpes. Kaut gan es esmu kristīta, tomēr mana lielākā, karstākā vēlme bija atriebt savu cēlo tēvu. Kopš es esmu Francijā un zinu, ka nodevējs dzīvo Parīzē, es viņu aizvien esmu meklējusi. Sava otrā tēva namā es dzīvoju gluži vientuļa, tā kā varu no­doties savām atmiņām, bet es tomēr zinu, kas notiek pasaulē, es lasu visas avīzes un tā arī uzzināju, kas šorīt šinī namā noticis un kas notiks šovakar… Tad es rakstīju jums vēstuli."

„Tātad grāfs Monte-Kristo nekā nezina par jūsu soli?" prezidents jau­tāja.

„Viņš nekā nezina, un es pat domāju, ka viņš man par to pārmetīs, bet šī diena man tomēr jauka," teica meitene, acis pret debesīm pacel­dama, „jo es varu atriebt savu mīļo tēvu."

Morserfs visu šo laiku nebija ne vārda runājis, un viņa biedri nožēloja viņa laimes ēku, ko bija sagrāvusi sievietes smaržainā dvaša.

„Morserfa kungs," teica prezidents, „vai jūs atzīstat šo kundzi par Ali Tebelina pašā meitu?"

„Nē," atteica Morserfs, ar varu saņemdamies, „Tā ir manu ienaidnieku sazvērestība pret mani."

Haide aši pagriezās pret viņu un briesmīgi iekliedzās:

„Tu mani nepazīsti," viņa sauca, „bet, man par laimi es pazīstu tevi. Tu esi Fernāns Mondego, franču virsnieks, kurš mācīja mana tēva ka­raspēku. Tu pārdevi Janinu! Tevi sūtīja uz Konstantinopoli un tu atnesi viltotu firmanu par Alī Tebelina pilnīgu apžēlošanu… Tu uzticamajam Selimam rādīji tēva gredzenu… tu nodūri Selimu, lai viņš nevarētu mūs uzspert gaisā, tu pārdevi verdzībā manu māti un mani… Slepkava! Slep­kava! Slepkava! Vēl tavu pieri klāj tava kunga asinis!"

Haide šos vārdus izrunāja tādā patiesības sajūsminājumā, ka visu acis lūkojās uz grāfa pieri un viņš pats neviļus ar roku pārbrauca sev pār pieri, it kā vēl juzdams Ali Tebelina asinis.

„Jūs tātad pilnīgi un neapšaubāmi pazīstat grāfu Morserfu kā Fernānu Mondego?" jautāja prezidents.

„Vai es viņu pazīstu? Ā! Mana māte man teica: "Haide, tu biji bagāta, tev bija cēls tēvs, tu būtu kļuvusi par karalieni… Ievēro labi šo vīru, kas tevi pārdeva verdzībā, kas lika tava tēva galvu uzdurt uz šķēpa un kas mūs nodeva! Ievēro viņa labo roku, tanī ir dziļa rēta; kad tu aizmirsīsi viņa seju, tu viņu pazīsi pēc šīs rokas, kurā iebira El-Kobira zelta gabali!""

Morserfs kļuva aizvien bālāks.

Pie Haides pēdējiem vārdiem viņš paslēpa savu roku ar dziļo rētu un atkrita krēslā.

„Grāfa kungs," teica prezidents, «saņemieties un atbildiet! Mēs ļaujam jums pilnīgu brīvību aizstāvēties. Vai jūs vēlaties jaunu izmeklēšanu? Vai man sūtīt divus komisijas locekļus uz Janinu? Runājiet!"

Morserfs klusēja.

Komisijas locekļi bailīgi uzlūkoja cits citu. Visi labi pazina grāfa spa­rīgo, nikno raksturu un pēc šīs klusēšanas gaidīja jo stiprāku negaisu.

„Ko jūs esat nolēmis?" jautāja prezidents.

Grāfs pacēlās un dobji noteica:

„Nekā."

„Tātad Alī Tebelina pašā meita ir teikusi taisnību? Tātad jūs neie­drošināties atbildēt viņai ar "nē"? Tātad jūs tiešām atzīstaties, ka esat vainīgs?"

Morserfs izmisis lūkojās visapkārt, bet nekur neredzēja glābiņu.

Piepeši viņš atrāva vaļā savu uniformu, it kā baidīdamies noslāpt, un tad gāja uz durvju pusi, aiz tām kā ēna nozuzdams. Kā viņa soļi, tā drīz vien izskanēja arī viņa aizbraucošo ratu riteņu rīboņa.

„Mani kungi," teica prezidents, „vai grāfs de Morserfs ir vainīgs no­devībā, neuzticībā un necienībā?"

«Vainīgs," lēni un vienbalsīgi teica komisijas locekļi.

Haide palika līdz sēdes beigām un bez žēlastības noklausījās komisijas locekļu vārdos.

Tad, aizklādamās ar plīvuru, viņa majestātiski sveicināja komisijas lo­cekļus un nozuda ar tādiem soļiem, kādiem Vergīlijs esot redzējis ejam dievietes.