Grafs Monte-Kristo

XIV Māte un dēls

Kad Monte-Kristo ar saviem lieciniekiem un arī Franss un Debrē bija aizgājuši, Albērs palika viens ar Šato-Reno un Bošānu. Albērs uzlūkoja viņus kaut arī ne bailīgi, tomēr jautājoši.

- Mans mīļais draugs, — pēdīgi teica Bošāns, - atļaujiet, ka es jums vēlu laimi sakarā ar šīs nepatīkamās lietas tik negaidītu atrisinājumu.

Albērs palika mēmi stāvot, nogrimis savos sapņos. Šato-Reno apro­bežojās ar to, ka ar lokanu niedrīti sita sev pa zābakiem.

— Vai mēs neatgriezīsimies pilsētā? — viņš pārtrauca neomulīgo klu­sēšanu.

— Ļaujiet man vēlēt laimes Morserfa kungam, — atteica Bošāns, — viņš šodien izrādīja tādu retu augstsirdību.

— A-jā… — teica barons.

— Es nemaz nebiju pieradis, — turpināja Bošāns, — redzēt tik lielu pašsavaldīšanos.

— Protams, es to nemaz nespētu, — ļoti vēsi piebilda Šato-Reno.

— Mani kungi, — viņus pārtrauca Albērs, — man liekas, ka jūs neie­vērojāt, ka starp Monte-Kristo kungu un mani ir noticis kaut kas ļoti nopietns…

— Ak jā, — tūdaļ atteica barons, — bet neviens no mūsu sabiedrības locekļiem nesapratīs jūsu varonību, un agrāk vai vēlāk jūs būsit spiests pierādīt, ka jūsu nolūks nebija šodien saudzēt savu dzīvību. Vai lai es jums dodu drauga padomu? Ceļojiet uz svešām zemēm, piemēram, uz Krieviju, kur ļaudis goda jautājumos nav tik viegli aizskarami kā pie mums Parīzē. Tur vingrinieties zobenu un pistoļu kaujās, un, kad būsit pietiekami aizmirsts, tad varat pārnākt šeit atpakaļ, lai atkal iegūtu vārdu.

— Pateicos, mani kungi, — teica Albērs, auksti pasmīnēdams, — es tiešām atstāšu Franciju arī bez jūsu padoma. Tāpat es jums pateicos par pakalpojumu, ka bijāt man par lieciniekiem. Šis draudzības pierādījums man palika dziļi sirdī, jo pēc tiem vārdiem, kurus es no jums tagad dzir­du, tikai to paturēšu atmiņā.

Šato-Reno un Bošāns bija pārsteigti, sevišķi par to balsi, kādā Albērs runāja ar viņiem, un, jo ilgāk, jo viņu stāvoklis kļuva neomulīgāks.

— Ardievu, Albēr! — piepeši teica Bošāns, nolaidīgi sniegdams roku, bet Albērs to nemaz neievēroja, domās nogrimis, un nemaz nesaņēma roku.

Arī barons atvadījās, kamēr Albēra sejā skaidri atspoguļojās aizturētas dusmas, lepna nicināšana un tomēr arī augstsirdīga piedošana.

Tad arī Albērs atrāvās no savām domāma un, uzlēkdams zirgam mu­gurā, devās uz mājām.

Iejājot mājas pagalmā, viņam likās, it kā viņš aiz priekškara būtu re­dzējis sava tēva bālo seju. Albērs nopūzdamies novērsās uz otru pusi un iegāja savās istabās.

Te viņš vēl pēdējo reizi skumji noskatījās uz visu šo bagātību, kas vi­ņam kopš bērnu dienām dzīvi bija darījusi tik saldu un patīkamu, vēlreiz uzlūkoja gleznas, kuras likās atdzīvojamies viņa priekšā; tad viņš izņēma no rāmja un satina savas mātes ģīmetni, atstādams smago zelta rāmi.

Nu viņš ņēmās sakārtot savus dārgos turku ieročus, japāņu porcelānu, bronzas izstrādājumus un mākslas priekšmetus; pārskatīja visas atvilktnes, izņemdams atslēgas; tad tika sakārtota visa nauda un tūkstoš dažādu sīku vērtslietu, kuras augstas kārtas jauniem Jaudīm liekas nepieciešamas; tika veidots pilnīgs inventāra saraksts visām mantām un nolikts uz rakstām­galda.

Pa šo laiku istabā bija ienācis kāds sulainis, kurš bailīgi jautāja viņam, ko darīt un kā runāt, jo Morserfa kungs viņam licis atnākt.

Albērs lika grāfam izstāstīt visu, kas šorīt noticis, un ka divkauja izpali­kusi tāpēc, ka viņš, Albērs atvainojies Monte-Kristo.

Sulainis aizgāja, un drīz pēc tam Albērs redzēja savu tēvu steidzīgi kaut kur aizbraucam; viņš pats devās uz mātes istabu.

It kā viena dvēsele būtu bijusi abās miesās, tā Mersedese bija tieši darījusi to pašu, ko Albērs. Arī viņa bija jau sagatavojusi inventāru: rotas­lietas, veļu, naudu, vērtslietas. Viss bija kārtīgi salikts un sakrauts skapjos un grozos.

— Māt, dārgā māt! — iesaucās Albērs, to visu redzēdams, un ap­kampa Mersedesi; kaut gan viņš pats bez bailēm bija apņēmies atstāt tēva namu, tomēr tāda pat māte apņemšanās viņu baidīja.

— Ak, mīļā māt! — viņš teica raudādams. — Jūs taču nevarat būt to pašu apņēmusies, ko esmu nolēmis es… es nācu jums un šim namam teikt ardievas.

— Arī es aizeju, — teica Mersedese, — un cerēju, ka mans dēls mani pavadīs.

— Māt, — teica Albērs, — es nevaru pieļaut, ka jūs uzņematies to pašu likteni, kādam es eju pretim: es dzīvošu nabadzībā un tumsībā, man sākumā vajadzēs aizņemties no kāda drauga, līdz es pats ko nopelnīšu; es eju tieši pie Fransa pēc kādas mazas summas.

— Tev jādzīvo nabadzībā, mans dārgais bērns? — iesaucās Mersedese. — Nerunā tā, tu izjauksi visus manus nodomus!

— Es esmu jauns un stiprs un kopš vakardienas zinu, ko spēj spēcīga griba, — atteica jauneklis. — Ir ļaudis, māt, kas cieš vēl sāpīgāk un neiet bojā, bet uz laimes drupām ceļ sev jaunu laimes ēku. Es tādus ļaudis esmu redzējis, zinu, ka viņi paceļas no bezdibeņa, kurā tos iegrūduši viņu ienaidnieki, zinu, ka viņi uzvar un sadragā savus vajātājus. Ar šo dienu esmu atkratījies no savas pagātnes, es gribu dzīvot, kā tie tur bezdibenī, jo tiem ir lemts pacelties un viņiem pieder nākamība. Es nespēju nest tā vīra vārdu, kas, kaut gan no zemas kārtas pacēlies, bet nevis godīgā cīņā, bet ar viltu un samīdams pats savus brāļus.

— Jā, Albēr, mans dēls, neizmisti, — teica Mersedese, — tu vēl esi jauns, skaista dzīve tev priekšā! Pieņem citu vārdu, mans tēvs bija goda vīrs, viņš saucās Erēra, pieņem viņa vārdu! Un es zinu, Albēr, izvēlies, kādu gribēdams, dzīves gaitu, tu savu vārdu darīsi godājamu un slavenu! Tev ir priekšā spožas cerības, es ari pieķeršos šīm cerībām, jo pie šā nama sliekšņa man atveras kaps.

— Jā, māt, — iesaucās jauneklis, — es atbalstu jūsu cerības! Liktenis mūs vairs nevajās. Bet tad nekavēsimies arī īstenot savu nodomu. Mor­serfa kungs nupat atstāja namu, gadījums ir izdevīgs, lai bez liekiem izskaid­rojumiem aizietu.

— Es esmu gatava, mans dēls, — teica Mersedese.

Albērs tūdaļ aizsteidzās pēc ormaņa.

Viņš zināja lētus mēbelētus dzīvokļus, turp viņš gribēja aizvest māti.

Kad Albērs piebrauca ar ormani un izkāpa, kāds vīrs nodeva viņam vēstuli no grāfa Monte-Kristo.

Albērs aši pārlasīja vēstuli un aizgrābts steidzās pie mātes, kurai klusi nodeva vēstuli.

Viņa lasīja:

„Albēr!

Pierādīdams Jums, ka esmu nojautis Jūsu nākamās dzīves nodomus, reizē gribu Jums arī pierādīt, ka protu cienīt Jūsu smalkjūtību. Jūs esat brīvs, Jūs atstāsit Morserfa kunga namu, Jūsu māte, ari brīva, Jūs pavadīs. Bet apdomājiet, ka Jums viņai jāatmaksā vairāk, nekā Jūs, nabaga cēlais vīrs, jelkad spēsit atlīdzināt. Uzņemieties uz sevi cīņu, bet aiztaupiet viņai ciešanas, ka mātei ir Jums jāseko! Liktenis negrib, ka nevainīgā ciestu par vainīgo.

Es zinu, ka jūs atstāsit Morserfa kunga namu, nekā līdzi neņemdams. Klausieties, Albēr, tagad ir pagājuši 24 gadi, kopš es lepns un laimīgs atgriezos savā tēvijā. Man bija līgava, Albēr, svēta, kuru es pielūdzu. Es viņai pārnesu 150 dālderus, kurus grūtā darbā biju sapelnījis. Šī nauda bija viņai nolemta, un es savu bagātību apraku tā nama dārzā, kur dzīvoja mans tēvs.

Jūsu māte labi zina šo dārzu. Kad es nesen biju Marseļā, es apmeklēju arī šo namu un palūkoju, vai nauda ir vēl aprakta. Tā vēl ir tur — zem vīģes koka.

Albēr, šī nauda, kurai reiz vajadzēja nodrošināt dzīvību un mieru sie­vietei, kuru es dievināju, šodien ar bēdīgu gadījumu ir atradusi atkal to pašu nolūku. Ak, saprotiet mani labi, ka es, kas varētu šai dārgai sievietei dot miljonus, sniedzu viņai tikai melnu maizes gabalu!

Jūs esat augstsirdīgs vīrs, Albēr, bet varbūt lepnums jūs dara aklu. Ak, būtu nepareizi, ja Jūs pieņemtu no cita to, ko man ir tiesība Jums pie­dāvāt. Jūs lūdz uzturēt Jūsu mātes dzīvību, Albēr, tas vīrs, kura tēvs Jūsu tēva dēļ mira badā un izmisumā."

Bāls un nekustēdamies Albērs gaidīja, ko teiks māte.

— Es to pieņemu, mans dēls, — viņa teica, — viņam ir tiesība sa­maksāt manu iestāšanās naudu klosteri.

Un, noglabādama vēstuli, viņa paņēma dēla roku un gāja stingrākiem soļiem, nekā bija domājusi, caur savām istabām un lejā pa kāpnēm.