Grafs Monte-Kristo

XII Nakts

Kad beidzamā nots bija izskanējusi, Monte-Kristo atstāja savu ložu. Morelis atvadījās; grāfs mierīgi un smaidīdams iesēdās savos ratos. Piecas minūtes vēlāk viņš bija savā namā.

— Alī, atnes manas pistoles ar ziloņkaula rokturiem!

Alī atnesa pistoles, un Monte-Kristo aplūkoja un izvēlēja ar tādu rū­pību, kāda saprotama vīram, kurš mazam dzelzs un svina gabaliņam uztic savu dzīvību.

Šīs pistoles grāfs parasti lietoja, kad savā istabā šāva mērķī. Tās bija ierīkotas tā, ka šāva bez trokšņa un blakus istabā nevarēja manīt, ko grāfs dara.

Pašlaik grāfs pirmo reizi izšāva, kad ienāca Batistens. Bet pirms vēl sulainis atvēra muti, Monte-Kristo aiz pusatvērtām dur­vīm ievēroja kādu aizplīvurotu sievieti.

Viņa pa to laiku bija pamanījusi grāfa rokā pistoli un ieskrēja iekšā.

Batistens jautājoši palūkojās uz savu kungu.

Pēc grāfa mājiena viņš atstāja istabu un aizslēdza aiz sevis durvis.

— Kas jūs esat? — jautāja grāfs aizplīvurotajai sievietei. Nepazīstamā palūkojās visapkārt, vai nav neviena liecinieka, tad nokrita

ceļos un, rokas izmisumā paceldama, iesaucās:

— Edmon, jūs nonāvēsit manu dēlu!

Grāfs atkāpās vienu soli, ierocis viņam izkrita no rokām.

— Kādu vārdu jūs izrunājāt, Morserfa kundze! — viņš teica.

— Jūsu vārdu! — teica sieviete, noņemdama plīvuru, — jūsu vārdu, kuru es viena neesmu aizmirsusi. Edmon, ne Morserfa kundze nāk pie jums, bet Mersedese.

— Mersedese ir mirusi, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo, — un es nepazīstu vairs nevienu ar šādu vārdu.

— Mersedese ir dzīva un nekad nav jūs aizmirsusi, jo viņa vien jūs pazina, tiklīdz jūs redzēju, jā, vēl agrāk, Edmon, no jūsu balss skaņas vien. Ak, no tā laika viņa seko jums soli pa solim, sargā jūs, baidās no jums, un viņai nevajadzēja meklēt tās rokas, kuras ir izpostījušas Morserfa kungu.

— Fernānu, jūs gribējāt teikt, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo rūgtā ironijā. — Tā kā nu mēs reiz atceramies mūsu vecos vārdus, tad nedrīkstam arī šo aizmirst.

Un grāfs Fernāna vārdu izrunāja ar tādu naidu, ka Mersedesei šaušalas pārskrēja pār visu miesu.

— Jūs redzat, Edmon, ka es nemaldījos, un man bija iemesls jūs lūgt: saudzējiet manu dēlu! — teica Mersedese.

— Un kas jums teica, cienījamā kundze, ka man ar viņu ir kāda darī­šana?

— Mans Dievs, neviens! Bet mātes acis redz divkārt tik daudz. Es visu uzminēju, sekoju viņam uz operu un neredzama visu redzēju.

— Ā, ja tā, tad jūs arī redzējāt, ka Fernāna dēls mani ir atklāti aiz­skāris, — teica Monte-Kristo ar briesmīgu mieru.

— Ak, žēlastību, līdzcietību!

— Jūs arī redzējāt, ka viņš man būtu cimdu iesviedis acīs, ja mans draugs Morelis nebūtu to atturējis?

— Klausieties! Mans dēls jūs arī ir atmaskojis, viņš jūs uzskata par vainīgo, kam jāpateicas par visu viņa tēva nelaimi.

— Cienījamā kundze, jūs pārskatāties, — teica grāfs, — tā nav ne­laime, bet sods. Ne es, bet gan liktenis soda Morserfa kungu.

— Un kāpēc jūs stājaties likteņa vieta?! — iesaucās Mersedese. •- Kāpēc jūs atceraties, kad liktenis aizmirst?! Ak, Edmon, kas jums daļas par Janinu un vezīru? Ko jums nodarīja Fernāns Mondcgo, nododams All Tebelinu?

— Tas viss ir jautājums, kurš izšķirams franču virsniekam un Ali pašā meitai. Jums taisnība, man tur nav nekādas daļas. Es esmu zvērējis at­riebties ne jau virsniekam nodevējam, ne jau grāfam Morserfam, bet zvej­niekam Fernānam, katalānietes Mersedeses vīram.

— Ak, mans Kungs, — iesaucās grāfiene, — kāda briesmīga atrieb­šanās par kļūdu, kuru es izdarīju, jo es esmu vainīga, un, kad jūs gribat un jums vajag atriebties, tad es te esmu, kurai nebija spēka diezgan pre­toties, kad jūs bijāt projām un es — neaizsargāta.

— Un kāpēc es biju projām? — iesaucās Monte-Kristo. — Kāpēc jūs palikāt viena, be/ apsargātāja?

— Tāpēc, ka jūs bijāt cietumā, Edmon.

— Un kāpēc es tiku cietumā?

— To es nezinu.

— Ja jūs to nezināt, es vismaz tā ceru. Nu, labi, es jums to gribu pateikt. Es kļuvu par cietumnieku tāpēc, ka lapenē Pamfila tēva viesnīcā mūsu kāzu priekšvakarā kāds virs, vārdā Danglārs, šo vēstuli rakstīja un zvejnieks Fernāns šo vēstuli nodeva pastā.

Un Monte-Kristo piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no apslēptās at­vilktnes izdzeltējušu papīru un pasniedza to Mersedesei.

Tas bija Danglāra denunciācijas raksts prokuroram, kuru Monte-Kristo kā Tomsona un Frenča bankas pilnvarnieks bija izņēmis no cietuma ins­pektora Bovila aktīm, kad bija tam dāvājis divdesmit tūkstošus franku.

Mersedese ar izbailēm lasīja sekojošās rindiņas:

"Troņa un ticības draugs paziņo prokurora kungam, ka kāds Edmons Dantess, kuģa "Faraons" leitnants, šorīt ieradās no Smirnas un ceļā bijis Neapolē un Elbas salā, no Mirata no Neapoles aizvedis vēstuli Napo­leonam un no tā dabūjis uzdevumu bonapartistu komitejai Parīzē.

Nozieguma pierādījumus varēs iegūt, kad viņu apcietinās, jo pie viņa vai uz kuģa atradīs viņa vēstuli."

— Ak, mans Dievs, — ievaidējās Mersedese, roku pielikdama pie no­svīdušās pieres, — un šī vēstule…

— Es to nopirku par 20000 franku, bet tā ir vēl lēta cena, jo tā dod man iespēju jūsu acīs attaisnoties.

— Un šis vēstules iznākums?

— Jūs zināt, es tiku ieslodzīts cietumā, bet jūs nezināt, cik ilgi es tur sabiju. Jūs nezināt, ka es četrpadsmit gadus dažas verstis no jums smaku Ifas cietumā. Jūs nezināt, ka es šinīs četrpadsmit gados dienu no dienas atjaunoju zvērestu atriebties, — kaut gan es vēl nezināju, ka jūs esat apprecējusi manu nodevēju Fernānu, ka mans tēvs miris, miris badā!

— Taisnais Dievs! — stenēja Mersedese.

— Bet to visu es dabūju zināt, kad pēc četrpadsmit gadiem tiku ārā no cietuma, un pie Mersedeses, kura bija dzīva, un mana tēva, kurš bija miris badā, es zvērēju atriebties Fernānam, un es atriebjos!

— Un vai tiešām esat pārliecināts, ka tas bija nelaimīgais Fernāns?

— Nelaimīgais? Vai tad tāda nodevība bija viņam kaut kas neparasts? Apdomājiet: viņš, Francijas audzēknis, pārgāja pie angļiem; būdams spā­nietis, viņš kāvās pret Spāniju; Ali Tebelina pašā ar mīlestību apveltīts kalps, viņš savu labdari nodeva un nokāva, — kas tad ir šī vēstule, salī­dzinot ar to visu? Nodevība aiz mīlestības, ko sieviete, kura viņu pre­cējusi, labprāt piedos, bet ko nevar tik labprāt piedot tas, kuru viņš no­devis. Franči nav atriebušies savam nodevējam, spānieši nav viņu nošāvuši, Ali Tebelins pašā, dziļi kapā gulēdams, nevarēja viņu sodīt, bet es, pār­dots un ari kapā iemests, esmu izbēdzis no šā kapa ar likteņa lēmumu, un liktenis grib, lai es atriebtos.

Nabaga sieviete bez spēka saļima un nokrita uz ceļiem.

— Piedodiet, Edmon, piedodiet manis dēļ, kura jūs vēl tagad mīl. Ti­kai laulātas sievas cienība atturēja mātes un mīļākās uzliesmojumu.

Viņas piere gandrīz vai skāra grīdu.

Grāfs piesteidzās pie viņas un viņu piecēla. , Monte-Kristo vīrišķīgā seja no sāpēm un ienaida bija gluži draudoša, viņa to uzlūkoja ar bailēm.

— Es lai šos nolādētos nesadragāju, es lai neizpildu likteņa lēmumu? Nē, nē, tas nevar būt! — viņš čukstēja. — Nē, tas tā nebūs, cienījamā kundze.

— Edmon, — teica nelaimīgā māte, izmēģinādama katru līdzekli, — kad es jūs saucu par Edmonu, kāpēc jūs mani nesaucat par Mersedesi?

— Mersedese, — atkārtoja Monte-Kristo, — ak jā, jums taisnība, šis vāids man aizvien vēl ir dārgs. Ak, es jūsu vārdu dziļākās skumjās tiku dvesis, es to asajās sāpēs čukstēju, es to izmisuma niknumā izkliedzu. Aukstuma kratīts, uz savas guļasvietas cisām sēdēdams vai karstuma mo- cits, es par jums domāju, Mersedese, un tagad man vajag atriebties. Mer­sedese, jā, četrpadsmit gadus es esmu raudājis, četrpadsmit gadus esmu cietis necilvēcīgas mokas, un tagad es atriebšos.

Un Edmons, baidīdamies, ka nespēs turēties pretim tās vienīgās sie­vietes lūgumam, kuru viņš tik ļoti bija mīlējis, pūlējās atkal sakurt visu savu ienaidu.

— Atriebieties, Edmon, — sauca izmocītā māte, — bet tikai vainī­gajiem, — viņam, man, bet ne manam dēlam!

— Tēvu grēki piemeklēs bērnus līdz trešajam un ceturtajam augumam, saka Dievs. Vai man būt labākam par Dievu?

— Bet Dievam ir laiks un mūžība, to abu pietrūkst cilvēkam — Ed­mon! — iesaucās Mersedese, izstiepdama rokas pret grāfu. — Edmon, kopš es jūs pazīstu, jūsu vārdu esmu pielūgusi, Edmon, mans draugs, vai šis cēlais tēls lai kļūst neskaidrs, kas tik skaidri atspoguļojas manā sirdī? Ak, kad jūs varētu tās lūgšanas skaitīt, kuras es par jums sūtīju pie Dieva, kamēr es zināju, ka jūs dzīvojat, un kamēr es ticēju, ka jūs esat miris! Ak, es domāju, ka jūsu miesas guļ kādā no tiem dziļumiem, kuros cie­tumsargi mēdz nogremdēt ieslodzīto ķermeņus, Un raudāju. Klausieties, desmit gadus es sapņoju aizvien to pašu sapni, ka jūs kā dzīvs līķis tikāt iemests jūrā. Man tika stāstīts, ka jūs esot gribējis bēgt, cita, nomiruša cietumnieka vietā ielīdis maisā, ticis nosviests no klints zemē, un tikai, kad jūs, uz klints sadragājoties, esat iekliedzies, sargi nojautusi, ka no­svieduši dzīvu cilvēku. Desmit gadus es ik naktis redzēju šo briesmīgo skatu, ik nakti dzirdēju šo briesmīgo kliedzienu, no kura uzmodos dre­bēdama un sastingusi. Ticiet man, Edmon, arī es esmu vainīga un so­dāma, tomēr esmu šausmīgi cietusi.

— Vai jūsu tēvs nomira badā, kamēr jūs bijāt tālu? — iekliedzās Mon­te-Kristo, savus matus plēsdams. - Vai jūs redzējāt, ka dievinātā mīļākā pati apprecēja jūsu nodevēju, kamēr jūs smakāt cietumā?

— Nē, — dobji teica Mersedese, — bet es redzēju to viru, kuru es mīlu, kļūstam par mana dēla slepkavu.

Šinīs grāfienes vārdos bija tik daudz aizgrābjošu sāpju, tik dziļš iz­misums, ka Edmonu pārmāca spējas elsas.

Lauva bija pārvarēts, atriebējs — uzvarēts!

— Ko jūs prasāt? — viņš jautāja. — Lai jūsu dēls paliek dzīvs? Labi, viņš paliks dzīvs…

Mersedese iekliedzās, kas izbūra no Edmona acīm divas assaras, kuras tomēr tūdaļ izzuda.

— Ak, — viņa iesaucās, spiezdama Monte-Kristo roku pie savām lū­pām, — paldies, paldies, Edmon, ak, tagad es to varu teikt, tagad runāji tu, kuru es aizvien tik dziļi tiku mīlējusi, kuru es nekad netiku aizmirsusi! Ak, es to varu teikt!

— Toties drošāk varat to teikt, — atbildēja grāfs, — ka nabaga Ed- mons arī tagad ne jau ilgi būs jūsu mīlēts. Mironis atgriežas kapā, ēna pazūd naktī.

— Ko jūs sakāt, Edmon?

— Es saku, ka man jāmirst, ja jūs tā gribat.

— Mirt! Kas tā ir teicis? Kas runā par miršanu? No kurienes jums nāk šis domas par miršanu?

— Jūs taču negribēsit, ka es, kuru draugu klātbūtnē atklāti aizskāris bērns, kas kā ar uzvaru lielīsies ar manu piedošanu, — jūs taču negribēsit, ka es vēl acumirkli ilgāk dzīvoju? Pēc jums, Mersedese, es pats sevi, tas ir, cilvēcisko cienību, visvairāk esmu mīlējis, jūs ar vienu vārdu to izpostāt, jūs laužat manu spēku, un es mirstu!

— Bet šī divkauja nenotiks, Edmon, ja jūs piedosit!

— Tā notiks, tikai ar to atšķirību, ka manas un nevis jūsu dēla asinis rasinās zemi.

Mersedese skaļi iekliedzās un steidzās Edmonam klāt, bet piepeši pa­lika stāvot.

— Edmon, — viņa teica svinīgi, — pār mums ir debesis, tām es uzticos, jo esmu jūs atkal dzīvu redzējusi. Debesu apsardzību gaidīdama, es pa ļaujos uz jūsu vārdu. Jūs sakāt, ka mans dēls dzīvos, vai ne?

— Jā, cienījamā kundze, — viņš teica, izbrīnījies, ka tā, kuru viņš tik ļoti ir mīlējis, tik mierīgi un vienaldzīgi pieņēma viņa upuri, viņa dzīvību.

— Edmon, — teica Mersedese, — cik augstsirdīgs, cik cēls jūs esat! Cik lieliski ir just līdzcietību ar nabaga sievietes sāpēm! Ak, es esmu vairāk no sāpēm nekā no vecuma nospiesta, un ne smaids, ne skatiens nespēj manam Edmonam acu priekšā uzburt to Mersedesi, kuru viņš sau­ca par savu! Ak, es atkārtoju, arī es esmu daudz cietusi, ir bēdīgi visu dzīvi pavadīt bez viena prieka stara. Man nepalika nevienas cerības, bet dzīvībai šeit nevar būi gals. Es to sajūtu no tā, kas manā sirdī dzīvo. Edmon, cik skaisti, cik cēli ir piedot tā, kā jūs to darāt!

— Tā jūs sakāt, Mersedese, bet ko jūs sacītu, ja zinātu visu manu upuru lielumu? Iedomājieties, ka Dievs, kad bija radījis pasauli, piepeši liktu apturēts, lai kādam eņģelim aiztaupītu asaru, ko eņģelis būtu rau­dājis par mūsu grēkiem, — iedomājieties, ka Dievs būtu, kad viss sagata­vots un apaugļots, piepeši izdzēsis savas saules, zemi ar kāju atgrūdis atpakaļ mūžīgā tumsībā, — iedomājieties to, tad jūs varbūt sapratīsit, ko es jums esmu upurējis.

Mersedese uzlūkoja grāfu ar skatienu, kurā savienojās izbrīns, dievi­nāšana un pateicība.

Edmons paslēpa savu kvēlojošo seju rokās.

— Edmon, — viņa turpināja, — jūs redzēsit, kaut arī mani vaigi ir nobāluši, manu acu uguns izdzisusi, mans skaistums noziedējis, ka šī Mer­sedese nekādā ziņā nelīdzinās vairs tai bijušai, — viņai tomēr aizvien palikusi tā pati sirds! Dzīvo sveiks, Edmon, man nekas vairs nav ko lūgt no Debesīm, es tevi esmu atkal redzējusi tikpat cienīgu, tikpat lielu kā agrāk, — dzīvo sveiks, Edmon, un paldies!

Edmons nekā neatbildēja.

Mersedese atvēra durvis un nozuda, iekams vēl grāfs bija atmodies no savām dziļajām sāpēm.

Invalīdu tornī pulkstenis sita vienu, kad Morserfa kundzes rati norībēja Elizejas laukos un uzmodināja Edmonu no viņa sapņiem.

— Nelaimīgais, — viņš teica, — kāpēc es tajā dienā, kad zvērēju at­riebties, neizrāvu sev sirdi!