Grafs Monte-Kristo

XV Pašslepkava

Pēc nenotikušās divkaujas grāfs Monte-Kristo ar Moreli un Emanuēlu bija devušies uz mājām. Emanuēls skaļi izsacīja savu prieku par laimīgo iznākumu, kamēr Morelis sēdēja klusi un tikai viņa spīdošās acīs varēja lasīt prieku.

Pie pilsētas šķēršiem gaidīja Bertučio, kurš, grāfam pateicis dažus klu­sus vārdus, aizsteidzās atkal projām — kādā uzdevumā.

Drīz ari Emanuēls atvadījās, un Monte-Kristo paņēma Moreli sev līdzi.

— Lūk, es esmu jums atnesis laimi, — teica Morelis, kad bija palicis viens ar grāfu.

— Brīnišķīgi, — turpināja Morelis, it kā pats ar sevi runādams.

— Kas tad?

— Kas nupat šeit notika. Jo ievērojiet: Albērs ir drošsirdīgs, — teica Morelis, — viņš jau dažas reizes ir piedalījies divkaujās un ļoti labi kāvies.

— Jā, — piekrita grāfs, — es redzēju viņu guļam, kamēr nāves ierocis lidoja pār viņa galvu.

— Labi, ka Albērs nav kareivis, — jo atvainošanās divkaujas laukā…

— Ak, — teica Monte-Kristo, — vai jūs tiešam saprotat tikai rupju, zvērisku kareivju dūšu, kura balstīta uz krietnu degvīna porciju? Ja Al­bērs, kā jūs pats sakāt, ir dūšīgs, kā viņš var būt reizē gļēvs? Arī mani jūs jau gandrīz vai noturējāt par gļēvuli. Vai tad jūs nejūtat, ka svarīgi, nopietni iemesli lika viņam darīt to, ko viņš darīja?

— Protams, protams, — teica Morelis, — bet es saku kā spāņi: vakar viņš bija dūšīgāks nekā šodien.

— Jūs taču brokastosit kopā ar mani? — teica Monte-Kristo, lai pār­trauktu šo sarunu.

— Nē, es atstāšu jūs pulkstens desmitos.

— Ā, jūs man stāstījāt šorīt, ka jūsu sirds nav brīva…

— Jā, un es eju turp, kur tā saistīta.

— Tad ejiet, — teica Monte-Kristo lēni un sirsnīgi, — un ja jums gadītos kāds šķērslis, tad es jūs lūdzu no visas sirds, atcerieties, ka es esmu jūsu draugs un diezgan varens, ka es varu labprāt izlietoju tiem par labu, kurus es mīlu, un jūs es mīlu, Maksimiliān.

— A, — iesaucās jauneklis, — es jūsu vārdus atcerēšos, kā izlutināti bērni atceras savus vecākus, kad tie viņiem ir vajadzīgi. Varbūt tas acu­mirklis nav tālu, kad man vajadzēs iet pie jums.

— Labi, kaut jūs tad turētu vārdu! Sveiki!

— Uz redzēšanos!

Ekipāža apstājās pie grāfa nama. Abi izkāpa. Bertučio viņus jau gai­dīja.

Tiklīdz Morelis bija aizgājis, Monte-Kristo piesauca Bertučio.

— Nu? — viņš jautāja.

— Viņa atstāj namu.

— Un dēls?

— Viņa sulainis Florentēns domā, ka viņš darīs to pašu.

— Nāc!

Monte-Kristo līdz ar Bertučio iegāja kabinetā, uzrakstīja vēstuli un no­deva to Bertučio.

— Tūdaļ paziņo arī Haidei, ka es esmu pārnācis!

— Te jau es esmu! — iesaucās Haide, kura bija izdzirdusi grāiu at­braucam un bija gluži prieka pārņemta, kad redzēja viņu sveiku un veselu. Visa meitas sajūsma, kas veltīta tēvam, visa mīļākās laimība izlējās šinīs vārdos. Ari Monte-Kristo prieks bija dziļš un sirsnīgs, kaut gan ne tik runātnīgs. Prieks atspirdzina sirdis kā rasa ilgi slāpušu zemi.

Kopš šīs dienas Monte-Kristo manīja sevī jūtas, kurām viņš nebija ti­cējis: pasaulē bija divas Mersedeses, un viņš vēl varēja kļūt laimīgs.

— Morserfa kungs, — ienākdams teica Batistens, it kā šis vienīgais vārds atvainotu viņa ierašanos.

— Kurš? Tēvs vai dēls? — grāfs jautāja.

— Tēvs.

— Mans Dievs! — iesaucās Haide. — Vai tad vēl viss nav galā?

— To es nezinu, mīļais bērns, — atteica grāfs, — bet, ka tev nav vairs ko baidīties, to es zinu.

— Ak, tu nekad nezināsi, cik ļoti es par tevi baidījos, — teica Haide.

— Pie sava tēva kapa, — teica Monte-Kristo, uzlikdams roku uz Hai- des galvas, — es zvēru tev: ja arī gadīsies nelaime, tā man nekaitēs.

— Es tev ticu, mans pavēlniek, — teica jaunā meitene un sniedza grā­fam pieri skūpstam.

Monte-Kristo šis Morserfa apciemojums nebija negaidīts, viņš to bijā tūliņ paredzējis.

Morserfs nebija varējis nociesties, nenoklausīdamies, ko Mersedese ar dēlu bija runājuši; viņš ar nepacietību gaidīja divkaujas iznākumu. Kad Albērs pārnāca, tēva sirdi pārņēma prieks: viņa dēls bija viņu atriebis, jo taču sveiks pārnāca no divkaujas.

Bet velti viņš gaidīja, ka dēls atnāks paziņot viņam prieka vēsti. Tad Morserfs sūtija sulaini apjautāties par divkaujas iznākumu, un tas viņam paziņoja, ka Albērs nav duelējies.

Tad Morserfs, ietērpies savā goda uniformā, paņēmis zem mēteļa līdzi divus zobenus, devās uz Monte-Kristo namu Elizejas laukos.

Trešo reizi Morserfs bija izsoļojis uzgaidāmo zāli, kad ienāca Monte- Kristo.

— A, tiešām Morserfa kungs! — viņš teica. — Es domāju, ka varbūt esmu pārklausījies.

— Jā, es tas esmu, — tas atbildēja sakniebtām lūpām, ka tik tikko varēja saprast viņa vārdus.

— Un kādam apstāklim varu pateikties par prieku jūs šeit redzēt? — teica Monte-Kristo.

— Jums šorīt bija divkauja ar manu dēlu? — jautāja ģenerālis.

— Ā, jūs to zināt?

— Un es ari zinu, ka manam dēlam bija diezgan iemeslu vēlēties jūs nokaut.

— Tiešām gan, bet, kā redzat, viņš mani ne vien nenokāva, bet pat negribēja duelēties.

— Un tomēr viņš jūs uzskatīja par sava tēva nelaimes cēloni?

— Taisnība, mans kungs, — Monte-Kristo teica briesmīgā mierā.

— Bez Šaubām, jūs būsit atvainojies, mans kungs?

— Nē.

— Bet kā tad izskaidrojama viņa izturēšanās?

— Laikam viņš pārliecinājās, ka ir kāds cits, kas vēl daudz vairāk vai­nīgs nekā es.

— Un kas tas tāds?

— Viņa tēvs.

— Labi, — nobālēdams teica ģenerālis, — bet pat tas, kas visvairāk vainīgs, neļaujas tik lēti pārliecināties par savu sodāmību.

— Es to zinu… Es biju arī sagatavojies uz to, kas tagad notiek.

— Jūs gaidījāt, ka jūsu dēls būs gļēvulis, — teica Monte-Kristo.

— Virs, kurš ar pistoli rokā stāv sava ienaidnieka priekšā un tomēr nešauj, ir gļēvs! A, kāpēc viņš nav šeit, lai es viņam to varētu pateikt?

— Mans kungs, — vēsi teica Monte-Kristo, — es nevaru iedomāties, ka jūs esat atnācis pie manis, lai izrunātos par savām sīkām ģimenes lietām. Sakiet to Albēram pašam, varbūt viņš jums atbildēs!

— A, nē, nē, — teica ģenerālis ar smaidu, kas acumirklī nozuda, — tāpēc es neesmu atnācis, bet lai jums sacītu, ka arī es jūs instinktīvi uz­skatu par savu ienaidnieku, un, tā kā šā gadu simteņa ļaudis vairs ne- duelējas, tad mūsu, veču rinda… Vai tās ir arī jūsu domas?

— Jā.

— Jo labāk… Vai jūs esat gatavs?

— Esmu aizvien gatavs.

— Jūs zināt, ka tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi? — teica ģenerālis.

— Jā, — atbildēja Monte-Kristo, galvu viegli atmezdams atpakaļ.

— Tad pasteigsimies; liecinieki nav vajadzīgi.

— Protams, mēs jau esam tik labi pazīstami.

— Kā? — iesaucās Morserfs. — Mēs jau nemaz neesam pazīstami!

— Ak, ko nu! — teica Monte-Kristo tikpat flegmātiski kā agrāk. — Vai tad jūs neesat zaldāts Fernāns, kurš pirms Vaterlo kaujas pārbēga pie angļiem? Vai jūs gan neesat leitnants Fernāns, kurš franču armijai noderēja Spānijā, savā tēvu zemē? Vai jūs neesat kapteinis Fernāns, kurš pārdeva un nokāva savu labdari — Alī Tebelinu pašā? Un vai visi šie Fernāni nav savienoti ģenerālleitnanta un Francijas pēra grāfa de Mor­serfa personā?

— Ā! — iekliedzās ģenerālis, it kā ar karstu dzelzi aizskarts. — Neģēli, kas mani varbūt gribi nonāvēt, nē, es neesmu teicis, ka esmu nevainīgs, es zinu gan, ja tu, dēmons, kas nakts tumsai izspiedies cauri, esi lasījis manas pagātnes grāmatā, bet varbūt manī ir vairāk goda nekā tevī, dēku meklētājā, uzklīdušā cilvēkā, kuru neviens nepazīst! Saki, kas tu esi, pirms es savu zobenu grūžu tev caur sirdi!

Monte-Kristo kļuva gluži bāls, viņa acis uzliesmoja, viņš ātri piesteidzās pie kāda skapja, izņēma no tā jūras leitnanta cepuri un svārkus, apvilka tos un, cepuri uzlikdams, uz krūtīm sakrustotām rokām nostājās ģenerāļa Morserfa priekšā. „

Tas iztrūcies un nobālējis atkāpās soli atpakaļ un atspiedās pret kādu galdu, lai nepakristu.

— Fernān, — iesaucās Monte-Kristo, — no visiem saviem vārdiem man tev jāsaka tikai viens, lai tevi sadragātu, bet šo vārdu tu pats uzminēsi! Jo, neskatoties uz manām pārciestām mokām, manu novecojušo seju, tu pazīsi to viru, kura līgavu Mersedesi tu apprecēji!

— Edmon Dantes!

Kā piedzēries grīļodamies, ģenerālis lēni novilkās pa kāpnēm lejā, iekri­ta sava sulaiņa rokās un lika braukt uz mājām.

Svaigais gaiss un kauns no ļaudīm viņu mazliet atžirbināja, bet, jo tuvāk viņš nāca mājām, jo stiprākas kļuva viņa sāpes.

Vārti bija atvērti, greznajā pagalmā stāvēja kādi ormaņa rateļi. Mor­serfs visu to ievēroja, bet neuzdrošinājās jautāt un aizgāja uz savu istabu.

Viņš redzēja divas personas nokāpjam pa kāpnēm. Tās bija Albērs ar māti.

Albērs vēl teica tā, ka viņš dzirdēja:

— Drošu dūšu, māt, mēs šeit vairs neesam savās mājās!

Viss palika kluss, soļi noskanēja tālumā.

Ģenerālis krampjos savilktām rokām ieķērās damasta loga priekškaros. Viņš apspieda sāpīgākās, briesmīgākās nopūtas, kādas jebkad izdvestas no tēva krūtīm, kuru reizē atstāj sieva un dēls.

Tad viņš dzirdēja, ka ormaņa rati aizbrauca. Viņš metās savā guļam­istabā, lai redzētu vēlreiz tos, ko viņš pasaulē vienīgi bija mīlējis, bet ne Mersedese, ne Albērs nebija redzami, Tie nepaskatījās ne atpakaļ uz vien­tuļo namu, uz vientuļo tēvu un vīru.

Kad rati, dobji rībot, izbrauca caur nama vārtiem, namā norībēja šā­viens un kupli dūmi parādījās no pārsprāgušā loga.