Grafs Monte-Kristo

XVII Atzīšanās

Izdzirdot troksni, prokurors Vilfors sauca no sava kabineta:

— Kas ir noticis?

Morelis aši iegāja blakuskabinetā. Tūdaļ Nuartjē istabā iesteidzās arī prokurors un saņēma Valentīnu savās rokās.

— Ārstu… ārstu… Avrinjī kungu pasaukt! — viņš kliedza. — Bet nē, labāk es iešu pats.

Un strauji viņš atstāja istabu.

Morelis arī aizgāja pa citām durvīm. Viņu mocīja šausmīga atmiņa par Vilfora sarunu ar ārstu, kurā viņš netīšām bija noklausījies. Vai šeit nebija tās pašas parādības kā Baruā nāves brīdī? Reizē viņam ausīs skanēja tie vārdi, kurus bija viņam teicis Monte-Kristo pirms divām stundām:

„Kad jūs esat nelaimē, Morei, atcerieties mani, es spēju daudz."

Un viņš metās uz Elizejas laukiem.

Vilfors tikmēr bija nonācis pie Avrinjī kunga durvīm un zvanīja tik spēji, ka izbijies izskrēja durvju sargs. Ne vārdu nesacījis, prokurors metās augšā pa kāpnēm.

— Ak, tas esat jūs? — iesaucās ārsts.

— Jā, tas esmu es. Vai jūs esat viens, dakter? Mans nams ir nolādēts!

— Kā? Vai pie jums atkal kāds ir saslimis? — jautāji ārsts ārēji vēsi, bet patiesībā dziļi uztraukts. •

— Jā, dakter, jā! — iesaucās Vilfors, matus raustīdams.

— Vai es jūs nebrīdināju? Un kas tad te jau mirst?

— Valentīna — Valentīnas kārta, — sāpīgi elsodams, teica Vilfors.

— Jūsu meita? — izbrīnījās ārsts.

— Redziet nu, cik briesmīgi jūs maldījāties, — teica Vilfors, — nāciet nu aši un nolūdziet viņai jūsu neģēlīgās aizdomas!

— Ikreiz, kad jūs likāt mani saukt, bija par vēlu, tomēr es eju; bet nu aši, jūsu ienadniekiem nevajag dot daudz laika.

— Ak, šoreiz, dakter, jums nevajadzēs man pārmest vājību, tagad es gribu visu izzināt un sodīt slepkavu.

— Vispirms domāsim, kā glābt upuri.

Kamēr ārsts un prokurors, steidzās uz Vilfora namu, Morelis gluži vai bez elpas sasniedza Monte-Kristo namu.

Grāfs bija savā kabinetā un pilnīgi nogrimis kādā vēstulē, kuru tam nupat bija atsūtījis Bertučio.

Viņš pacēlās un steidzās pretī savam jaunajam draugam.

— Ko jūs tik bāls, Morei?

— Ak, es strauji nācu, man ar jums jārunā.

— Vai pie jums visi ir veseli? — grāfs jautāja ar tādu līdzcietīgu balsi, ka nebija nemaz nepārprotama viņa dziļā sirsnība.

- Paldies, grāf! - teica jauneklis, manāmi nokaunējies un nezinā­dams, kā iesākt stāstu.

- Jo labāk, bet jums ir man kaut kas jāsaka, - teica grāfs.

- Jā, jā, es nupat atstāju namu, kurā ieviesusies nāve…

- Ā, vai jūs nākat no Morserfa? - jautāja grāfs.

- Nē, vai tur kāds ir miris? - teica Morelis.

- Ģenerālis nošāvies. *

- Briesmīgi! — iesaucās Morelis.

- Visiem tā labāk, asinis nomazgā kaunu.

- Nabaga grāfiene, viņas man visvairāk žēl!

- Žēlojiet arī Albēru, viņš ir savas mātes cienīgs dēls. Bet sakiet, varbūt es jums kādā ziņā varu būt palīdzīgs?

- Ak, es vismaz ceru no jums palīdzību gadījumā, kurā tikai brīnumi spēj palīdzēt. Vajadzība spiež mani atklāt jums noslēpumu.

- Vai jūs ticat, ka es jūs mīlu? - jautāja Monte-Kristo, sirsnīgi spiez­dams jaunekļa roku.

- Ak, jūs man dodat drošību teikt visu. Grāf, atļaujiet, ka es Ba- tistenam jūsu vārdā lieku apjautāties par kādas personas veselību?

- Vai piezvanīt?

- Nē, es pats viņam to teikšu, - un Morelis izgāja un aizsūtīja Ba- tistenu.

- Aizsūtījāt? Nu, es gaidu jūsu stāstu, - smaidīdams teica Montē* Kristo.

Morelis atstāstīja grāfam visu netīšām dzirdēto sarunu starp Vilforu un ārstu Avrinjī, neminēdams viņu vārdus.

- Mans mīļais draugs, - teica grāfs, - jūs stāstāt man notikumus, kurus mēs abi zinām no galvas. Likteņa sods piemeklē to namu, ļaujiet liktenim iet savu gaitu!

Morelis no drebēja no šiem vārdiem, tik drūma, nopietna un briesmīga bija balss, kādā Monte-Kristo tos izrunāja.

- Bez tam, - turpināja Monte-Kristo gluži citādā balsi, tā ka bija grūti ticēt, ka runāja tā pati mute, - kas jums teica, ka nāve atkal pa­rādījusies tanī namā?

- Es to zinu! - iekliedzās Morelis. - Un tāpēc atnācu pie jums.

— Bet ko lai es tur daru? Vai man varbūt paziņot par to prokuroram Vilforam?

— Grāf, grāf, — iesaucās Morelis, pielēkdams kājās, — vai tad jūs nezināt, par ko es runāju?

— Jā, mans draugs, zinu. Bet kāda jums daļa par tiem ļaudim? Esiet mierīgs, jums ir tīra sirdsapziņa.

— Bet nāve tur atkārtojas, sāpīgi iesaucās Morelis un satvēra roku.

— Nu, labi, — teica Monte-Kristo, brīnīdamies par jaunekļa uztrau­kumu, — Dievs šo ģimeni ir nolādējis, tai jāpazūd no zemes virsas. Vis­pirms nāca Sanmerāni, tad Baruā, nu kārta Nuartjē vai Valentīnai.

— Jūs to zināt un tā runājat? — iekliedzās Morelis ar tādām izbailēm, ka pat Monte-Kristo satrūkās.

— Bet ko tad es? Es nevaru šķirot starp nevainīgajiem un vainīgajiem.

— Bet es, es! — kliedza Morelis. — Es mīlu! Es mīlu kā ārprātīgais, es atdotu savu dzīvību par Valentīnu, kuru nonāvē šai mirklī, dzirdiet, es viņu mīlu, un es prasu, kā viņu var glābt!

Monte-Kristo iesaucās kā ievainots lauva:

— Nelaimīgais! Tu mīli Valentīnu, šīs nolādētās cilts meitu?

Morelis nekad, pat kaujas briesmās nebija redzējis tik briesmīgas, kvē­lojošas acis, kas radīja tādas šausmas un izbailes. Iztrūcies viņš atsprāga soli atpakaļ.

Bet Monte-Kristo tikpat piepeši atkal bija savaldījies; ar roku viņš aiz­sedza savas acis, elpoja dziļi un drīz vien nomierinājās. Šī iekšējā cīņa, šī klusēšana turpinājās tikai piecas sekundes, tad grāfs piecēlās mierīgi kā aizvien, tikai vēl bālāks.

— Redziet, mīļais draugs, kā liktenis var sodīt visaugstākos cilvēkus. Es, kas auksti… ziņkārīgi nolūkojos šīs bēdu lugas gaitā un iznākumā, piepeši jūtu, ka arī manu sirdi ievainojusi čūska, kuras vijumos es nolū­kojos.

Morelis dobji nopūtās.

— Diezgan, diezgan žēloties, — iesaucās grāfs, — esiet atkal vīrs, ce­riet, jo es esmu šeit un jūs sargāšu!

Morelis skumji šūpoja galvu.

— Es saku, ceriet, — vai saprotat mani? — piepeši uzkliedza Monte- Kristo. — Apdomājiet, ka es nekad nemeloju, nekad nemaldos! Klau­sieties, jūs atnācāt vēl laikā. Ja Valentīna jau tagad nav nomirusi, tad viņa nemirs!

— Ak, mans Dievs, — vaidēja Morelis, — es viņu atstāju mirstot.

Monte-Kristo atspieda galvu rokās. Tad viņš atkal galvu pacēla, un

viņa vaigā bija tāds miers kā bērnam.

— Maksimiliān, ejiet mājās, — viņš teica, — es pavēlu jums nespert nekādus tālākus solus, neizrādīt sāpes! Es jums došu ziņu.

— Ak, jūs mani biedējat un mulsināt ar savām aukstajām asinīm. Vai tad jūs ko spējat pret nāvi?

Un jaunais kareivis, kurš nekādās briesmās nebija drebējis, tagad dre­bēja no Monle-Kristo.

Bet Monte-Kristo uzlūkoja viņu ar lādu maigu un lēnu smaidu, ka Morelis juta: asaras spiežas acīs.

— Es spēju daudz, — teica Monte-Kristo. — Ejiet, mans draugs!

Morelis neiedrošinājās pretoties Monte-Kristo, kuram bija tāda vara

pār savu apkārtni. Viņš piecēlās un atvadījās, bet redzēja Batistenu at­nākam un atkal apstājās.

Kad Vilfors un Avrinjī ienāca pie Valentīnas, viņa vēl aizvien bija pa­ģībusi. Ārsts viņu rūpīgi izmeklēja. Nuartjē vēl vairāk nekā Vilfors ar nepacietību gaidīja ārsta pētījumu iznākumu. Pēdīgi ārsts teica:

— Viņa vēl ir dzīva!

— Vēl? — iesaucās Vilfors. — Kādu briesmīgu vārdu jūs sakāt!

— Jā, — teica ārsts, — viņa vēl ir dzīva un par to es esmu loti iz­brīnījies; bet nu viņu arī vēl var glābt.

Ārsta skatiens sastapās ar Nuartjē acīm, kurās spīdēja tāds prieks, tāda domu bagātība, ka ārsts izbrīnījās. Viņš iecēla Valentīnu krēslā un lika Vilforam pasaukt kādu kalponi.

Tiklīdz Vilfors bija atstājis istabu, ārsts tuvojās Nuartjē.

— Jūs gribat man kaut ko sacīt? — viņš jautāja.

— Jā.

— Man vienam?

— Jā.

— Labi, es gaidīšu.

Atkal ienāca Vilfors ar kalponi, aiz viņiem arī Vilfora kundze.

— Bet kas tad kaiš mīļajam bērnam? — viņa teica. — Valentīna mūs atstāja mazliet nevesela, bet es nedomāju, ka būs tik nopietni.

Un ar asarām acīs, ar skaidri redzamu līdzcietību viņa tuvojās Va­lentīnai un satvēra viņas roku.

Ārsts novēroja sirmgalvi un redzēja, ka viņa acis plaši pavērās, vaigi nobālēja un trīsēja, un pieri klāja sviedri.

„Ā!" ārsts nodomāja, neviļus sekodams Nuartjē acīm, kuras skatījās uz Vilfora kundzi.

Vilfora kundze un kalpone aiznesa Valentīnu uz gultu, ko ārsts pieļāva, lai būtu viens. Valentīna gan atguvās no ģīboņa, bet bija tik vāja, ka nespēja runāt. Tikai ar skatienu viņa atvadījās no vectēva, kuram likās, it kā viņam dvēseli izrautu, aiznesot mīļoto meiteni.

Avrinjī sekoja slimniecei, sūtīja Vilforu uz aptieku un, kad vēlreiz bija strupi piekodinājis nekā slimajai nedot, atgriezās atkal pie Nuartjē.

— Vai jūs kaut ko zināt par Valentīnas slimību?

— Jā.

— Vai paredzējāt šo nelaimi?

— Jā.

Ārsts pārdomāja, tad, tuvāk pieiedams, jautāja:

— Atvainojiet par to, ko es jums tagad teikšu: vai redzējāt Baruā mir­stam?

— Jā.

— Vai zināt, no kā viņš mira?

— Jā.

— Vai domājat, ka viņa nāve bija dabiska?

— Nē.

— Tātad ticat, ka viņš tika nozāļots?

— Jā.

— Vai domājat, ka inde, no kuras viņš mira, bija viņam nolemta?

— Nē.

— Un jūs domājat, ka tā roka, kas nokāva Baruā, šodien bija pacelta pret Valentīnu?

— Jā.

— Tātad Valentīna arī mirs? — un ārsts cieši nolūkojās sirmgalvī, kā­du iespaidu šis jautājums uz viņu atstās.

— Ne, — atteica sirmgalvis.

— Tātad jūs cerat? — pārsteigts vaicāja ārsts.

— Jā.

— Uz ko tad jūs cerat?

Sirmgalvis pacēla acis par zīmi, ka nespēj atbildēt.

— Ak, tiešām, jūs nevarat atbildēt, — teica ārsts.

— Jūs cerat, ka slepkava nokusis?

— Nē.

— Tātad inde nekaitēs Valentīnai?

— Jā.

— Jo jūs taču zināt, ka viņu grib nozāļot?

— Jā.

— Bet kā jūs varat cerēt glābt Valentīnu?

Sirmgalvis cieši lūkojās uz vienu pusi. Ārsts pamanīja, ka tur stāv zāles, kuras viņš parakstījis Nuartjē.

— Ā, — pārsteigts iesaucās ārsts, — vai jums būtu ienākušas prātā domas viņu pie šīs indes pieradināt?

— Jā, jā, jā, — sirmgalvis bija gluži sajūsmināts, ka beigās ticis sa­prasts.

— Tātad jūs zinājāt, ka jūsu zālēs ir brucīns?

— Jā.

— Un, pieradinādams Valentīnu pie šis indes, jūs gribējāt indes ie­spaidu mazināt?

— Jā, jā, jā.

— Un tiešām, jūsu mērķis ir sasniegts! — iesaucās Avrinjī. — Bez jūsu palīdzības Valentīna jau būtu mirusi; šoreiz Valentīna nemirs.

Maigs prieks atspīdēja sirmgalvja acīs.

Pie durvīm pieklauvēja prokurors; viņš atnesa zāles, kuras viņa klāt­būtnē bija pagatavotas.

Ārsts nedaudz zāļu ielēja rokā un pārbaudīja tās. Tad viņi abi ar pro­kuroru aizgāja pie slimnieces.

Pa to laiku kāds itāliešu priesteris bija noīrējis namu blakus Vilforam.

Nez kā tas bija iznācis, ka visi trīs šā nama īrnieki pēc divām stundām izbrauca no saviem dzīvokļiem, bet vispār runāja, ka esot kļuvis zināms, ka nams stāvot uz nedrošiem pamatiem un drīz vien sagāzīšoties. Tomēr

jauno īrnieku tas nebūt nekavēja vēl tajā pašā dienā ievākties ar savām mēbelēm.

īres līgums tika noslēgts uz sešiem gadiem, un jaunais īrnieks samak­sāja par pusgadu uz priekšu. Viņa vārds bija abats Buzoni.

Tūdaļ jaunais īrnieks lika atnākt strādniekiem, un kaimiņi brīnīdamies redzēja, ka vēl tajā pašā naktī cilvēki sāka strādāt, nostiprinot mājas pa­matus.