Malvilas pils

VIII

Mūsu atgriešanos Malvilas pilī pievakares mijkrēslī bija vērts redzēt! Es drasēju kolonnas priekšgalā, sē­dēdams bez segliem mugurā Amarantai, šauteni siksnā sev pāri krūtīm uzkarinājis. Mjeta man aiz muguras, cieši apskāvusi manu vidukli, jo pēdējā brīdī viņa ar zīmēm darīja zināmu, ka gribētu būt kopā ar mani. Jāju soļos, tādēļ ka Malabārs, kurš tagad sekotu Ama­rantai līdz pasaules malai, katru reizi, kad tā paātririfija soli, uzņēma strauju riksi, raudams sev līdzi vezumu. Tajā sēdēja Falvina, Žakē un Tomā, turklāt aizjugā bija sakrauta neticami augsta matraču un dažda­žādu plīstošu mantu kaudze. Bet, pats galvenais, ratu aizmugurē ar virvi piesieta nāca grūsna govs ar mil­zīgu vēderu; Falvina nebija gribējusi lopiņu atstāt < Dīķos» pat ne uz vienu nakti, tāpēc ka govij jebkuru brīdi varot atskriet teliņš.

Mēs braucām pa augstieni gar kādreizējo Kisaku fermu, kur tagad rēgojās tikai krāsmatas, jo ar tādu kravu smilšakmena joslu nelielajā, uz Rinas pusi nolai­denajā nogāzē pārvarēt nebija iespējams. Turklāt Žakē man apgalvoja, ka mazliet garāko apkārtceļu nekur ne­aizsprostojot apdegušo koku stumbeņi. To Žakē labi zi­nāja, jo tēva uzdevumā šo ceļu vairākkārt bija izstai­gājis līdz pašai Malvilai, mūs izspiegodams.

Kad pajūgs ar grūtībām bija pārvarējis klajumu, kurš līdz Kisaku fermai veda kalnup, mēs nokļuvām uz asfaltēta ceļa. Tā kā metās jau tumsa, man gribē­jās aizsteigties karavānai priekšā, lai nomierinātu mūsu draugus Malvilā, kuri droši vien bija par mums norai­zējušies. Taču, ieraudzījis,' pareizāk sakot, izdzirdējis, ar kādu joni Malabārs sāk lēkšot pa gludo ceļu pakaļ Amarantai un cik žēli iemaujas govs, kurai nostieptā saite aizžņaudza kaklu, es pievilku pavadu un atkal sāku jāt soļos. Nabaga gotiņa ilgi nevarēja atgūties no pārbīļa, lai gan Falvina, bīstamā kārtā pārliekusies pāri ratu malai, to apbēra ar mīļiem mierinājuma vār­diņiem.

Es ievēroju, ka veča savu govi dēvē par Marķīzi, kas aristokrātisko titulu rangā stāvēja krietni zemāk par mūsu Princesi. Mans tēvocis bija pārliecināts, ka revolūcijas laikā, kad aristokrātus sāka padzīt, laukos nemiernieki viņu titulus izsmiekla dēļ jo plaši izdāļā­juši saviem mājlopiņiem. «Un pareizi darīja,» Menū šadas reizēs mēdza piebilst, «kauču vai tā jaunuma dēj, ko augstmaņi mums sagādājuši. Tev, Emanuel, būs grūti noticēt, ka vēl Napoleona III valdīšanas laikā Larokā dzīvoja kāds grāfs, kurš par nieka nepaklau­sību lika pakārt savu kučieri. Un pat nevienas dienas viņu neietupināja ķurķī šās slepkavības dēj.»

Kad beidzot ieraudzīju Malvilas pils sargtorni, ko apmirdzēja lāpu ugunis, es domās pārcēlos vēl tālākā pagātnē. Tajā nolūkojoties, sirds man atsila, un es jutos kā viduslaiku bruņinieks, kurš pēc tāla sirojuma svešās zemēs neskarts ar uzvaru atgriežas mājās, aiz­jūgos vezdams sev līdzi jo bagātīgu laupījumu un gūs­tekņus. Patiesībā jau nu gan nepavisam tā nebija. Es Mjetu nebiju paņēmis ar varu, un viņa nemaz neskai­tījās mana gūstekne. Gluži otrādi — es viņu biju at­brīvojis. Turpretim guvums gan bija tīri brangs un tālu pārsniedza zaudējumus, ko mums sagādātu trīs lieki ēdāji: čfivas govis, no kurām vienai, Marķīzei, drīz vajadzēja atnesties, bet otra, ko pagaidām bijām atstājuši «DīķOs», pašā pilnpienā; bez tam tur bija palicis kuilis un divas sivēnmātes (es nemaz nerēķinu šķiņķos un desās pārstrādāto cūkgaļu), divas vai pat trīs reizes vairāk vistu nekā Menū saimniecībā, bet jo sevišķi liels daudzums labības, ko Vārvurds bija uz­krājis, lai nodrošinātos ar pašu ceptu maizi. Viņa ferma bija izdaudzināta par trūcīgu, tāpēc ka Vārvurda saime no ārienes gandrīz neko neiegādājās. Patiesībā, kā jau es pieminēju, Kisakas augstienē viņam piederēja diez­gan daudz visai auglīgas zemes. Un šovakar mēs ve­dām līdzi uz Malvilu labi ja desmito daļu no «Dīķu» bagātībām. Es biju aplēsis, ka nākamajās divās dienās mums vajadzēs braukt uz turieni ar diviem pajūgiem vairākas reizes, lai atvestu visas mantas un dzīvniekus.

Bija interesanti pavērot, kā bez automobiļiem pār­mainījies viss dzīves ritējums; lai ar zirgu no Kisaku fermas nokļūtu līdz Malvilai, mums vajadzēja veselu Jundu, bet agrāk savā automobilī es šo pašu attālumu veicu desmit minūtēs. Un kur nu vēl visvisādās pārdo­mas, kurām es varēju ļauties, lēnītēm līgodamies uz Amarantas neapseglotās muguras, sajuzdams ķēvītes nillnmu un sviedru valgmi. Bet aizmugurē sēž Mjeta, aptvērusi manu vidukli. Viņa ir pieplakusi ar krūtīm manai mugurai, bet manam pakausim piekļautā seja (izdveš siltu elpu. Cik jauka dāvana šajā brīdī man ir viņas maigums! Cik tīkams lēnais solis, kādā mēs virzāmies uz prtekšu! Pirmo reizi kopš Notikuma die­nas es jutos laimīgs. Nē, laimīgs — tas tomēr nebija istais vārds. Atcerējos zemē aprakto Vārvurdu, viņa acis un muti, kas piebirušas ar smiltīm, augsnes smagmes saspiestās krūtis. Viņš tomēr bijis slīpēts tēvai­nis. Kā saka, vīrs ar ķērienu! Cilvēks, kas neatzina nekādus citus likumus kā vien paša iedibinātos. Un reizē ar to vīrišķā dzimuma pārstāvju kolekcionārs. Bija taču visai izšķērdīga iedoma tik nelielā fermā sa­vākt kopā kuili, ērzeli un vaislas bulli. Un tas tādā novadā, kur zemkopji parasti audzē sievišķā dzimuma mājdzīvniekus, tā ka visas govis līdz mūža galam sa­glabā nevainību, jo iepazīst vienīgi mākslīgo apsēklo­šanu. Bet Vārvurds pretstatā visiem turēja godā vīrišķuma principu. Tā jau vairs npbija tikai autarķiska noslieksme. Es šeit saskatīju gandrīz vai reliģiska rak­stura vīrišķuma dominantes kultu. Un pats «Dīķu» saimnieks — cilvēku vaislas supervīrišķuma iemieso­jums, kurš uzskata, ka visas dzimtas sievietes, pat paša pameitas, kopš dzimumbrieduma sasniegšanas ir viņa īpašums.

Mēs tuvojamies Malvilai, un man aizvien grūtāk ap­valdīt Amarantu, kas ik bridi cenšas pāriet uz strauju riksi. Taču nabaga Marķīzes dēļ, kas klunkuro nopakaļ ratiem, milzīgajam vēderam starp īsajām kājelēm kuļā­joties, es, elkoņus sānos iespiedis, pūlos Amarantu no­turēt jo stingri rokās. Prātā pavīd doma: kā gan mana Amaranta atceras šo dienu. Pati nozagta, nevainība laupīta, tagad atgriešanās dzimtajā stallī. Piķis ar ārā! Nu tikai es sapratu, kāpēc tā gājusi līdzi sveša­jam zaglim: Amaranta taču būs saodusi ērzeļa smaku!

Mūsu tuvošanos samanījusi Daiļava, jo atskan tāls zviedziens, kuram Amaranta atbild uzreiz, bet pēc īsa pārsteiguma brīža (Ko?! Vēl viena dāma!) arī Malabārs liek ieskanēties savai dzilgajai balsij. Satumstošais vakars piestrēgts klīstošām dzīvnieku smakām, tie savstarpēji sasaucas, cits citam atbild. Tikai mēs nekā nemanām, vismaz ar ožu ne. Bet citādi — Mjetas au­gums kveldina man muguru, pieplacis pie manis ar gurniem, vēderu un krūtīm. Katru reizi, kad Amaranta riksī izraujas uz priekšu, es jūtu Mjetu piespiežamies tuvāk un pieglaužamies ciešāk, ar rokām apkļaujoties manam viduklim. Ir skaidrs, ka viņa pirmo reizi jāj uz neapseglota zirga. Taču tik drīz viņa to neaizmirsīs. Un tāpat arī es. Meitenes auguma liegie izloki aiz ma­nis dreb dzīvās siltās trīsās. Viņas augums mani ap­kampj, ieskauj, uzsūc sevī. Ai, kaut arī es spētu at­brīvoties no jebkādiem apsvērumiem un izpaust savu līksmi mundrā zviedzienā! Kaut acumirklīgo laimes brīdi neaptumšotu bažas par turpmāko!

Malvilas pils iemītnieki nav žēlojuši lāpas. Divas deg sargtornī, bet divas iespraustas vārtu torņa zobainajos izlokos. Sirds man nevaldāmi lēkā, kad noskatos savā brīnišķīgajā pilī, kas tik droši apsargāta un nocieti­nāta. Kamēr mēs virzāmies augšup pa kraujo nogāzi,, kas ved uz vārtiem, es apbrīnoju plandīgās lāpu gaisiii.1 . apspīdēto aizmugures fonu, uz kura iezīmējas mil­zīgais sargtornis, bet tepat jau pavisam tuvu sare­dzams vārtu tornltis, kuram pieslejas robotais pils mūn . ar tur pavīdošām vēl tikai neskaidri atšķiramām cilvēku ēnām. Uz tā kāds vicina lāpu un uzsauc: Vai tu tas esi, Emanuel?

Nožēloju, ka man nav seglu un kāpšļu. Tad es Amat autas mugurā varētu izslieties.

Jā, tas esmu es! Un Tomā! Mums līdzi ir vēl

citi!

izsaucieni. Juceklīgi vārdi. Brakšķēdamas at­veras vārtu masīvās ozolkoka puses. Milzīgās viras ir labi ieeļļotas, nokrakšķ tikai koksne, it kā žēlodamās par nevajadzīgo traucējumu.

Es pirmais iejāju vārtu ejā un tagad pazīstu lāpas turētāju — tas ir Momo.

— Momo, kad govs būs ienākusi, tūlīt ver vārtus ciet!

— Emanuel! Emanuel! — Momo auro milzīga sa­traukumā.

— Govs! — iekliedzas Menū un priecīgā pārsteigumā sāk smieties. — Paskat tik, viņš atvedis mums govi!

— Un arī ērzeli!

Kāds gan es esmu varonis! Un kāda kņada uzbrāzmo ap mani!

Redzu visapkārt ņirbam tumšus stāvus. Taču sejas vēl neatšķiru. Daiļava savā steliņģī tikai nedaudz metru attālumā saodusi ērzeli un, purslas iepletusi, zviedz, spārdās un nevar vien norimties. Viņai atbild gan Malabārs, gan Amaranta. Pie mājdzīvnieku mītnes durvīm es apstājos, lai Daiļava paskatās uz pārējiem zirgiem un nomierinās. Nezinu, vai viņa tos ieraudzī­jusi, taču ķēve tūlīt apklust. Es pats neredzu gluži neko. Mūsu lāpnesis Momo aizslēdz vārtus, bet Menū, ar elektrisko laterniņu gaismodama (kopš laterniņa no­dota Menū rīcībā, viņa pirmo reizi to izmanto), ap­skata pajūga galā piesieto govi. Mani draugi drūzmē­jas ap Amarantu, un tagad no baltā galvas apsaitējuma es pazīstu Peisū. Kāds no viņiem — pēc auguma spriežot, Kolēns — satver Amarantu pie iemauktiem, bet es izmantoju brīdi, kad ķēvīte noliekusi galvu, pār­metu labo kāju pāri tās kaklam un kā ekvilibrists nolecu zemē. Man šis paņēmiens ne visai patīk, jo ir pā­rāk teatrāls, taču šoreiz citas izejas nav, tādēļ ka aiz muguras sēž Mjeta, no kuras skavām es tikko esmu izraisījies. Kolīdz manas kājas pieskaras zemei, es at­kal tieku apskauts, un tagad tas ir Peisū, kurš, nemaz nekautrēdamies, ņemas mani mutēt. Paskat tik, kāda mīla šim uznākusi! Noslienājis man visu seju! Mēs skaļi smejamies, apsaukājamies diezgan neglītiem vār­diem, ņurcatn viens otru, grūstāmies un bukņījamies. Beidzot es atceros Mjetu un lieku tai kāpt zemē. Mei­teni ap vidukli apskāvis, es viņai paiīdzu. Nekāda viegliņā viņa vis nav! Es saku:

— Lūk, tā ir Mjeta.

Tieši šajā brīdī, lāpu vicinādams, atgriežas Momo, un plandošās uguns gaisma pēkšņi apmirdz Mjetu melno matu gubas oreolā, ar visiem viņas izteiksmī­gajiem apaļumiem. Iestājas nāves klusums. Mani trīs draugi sastingst kā akmenī kalti. Akmens tēlā pārvēr­ties arī Momo, tikai lāpa trīc viņa pastieptajā rokā. Neviens nenovērš no Mjetas kvēlus skatienus. Dzir­dama vienīgi viņu smagā elpošana. Bet gabalu tālāk Menū vietējā dialektā runājas ar svešo govi: «Ak tu manu skaistulīt, manu smukumiņ, ak tu mana dižvēderīte, tev taču tūdaļ atskries telīte, palūk, kā nabadzīte sasvīdusi, un tādu viņi tevi vilkuši sev līdzi, lai gan telīte jebkurā mirklī var parādīties.»

Tā kā manu draugu klusēšana ieilgst un neviens no viņiem nespēj ne pirksta pakustināt, es ņemos viņus citu pēc cita stācfīt Mjetai priekšā. Tas ir Peisū, tas Kolēns, tas Meisonjē, bet šis — Momo. Mjeta visiem pēc kārtas sniedz roku. Tas notiek dziļā klusumā, jo neviens no viņiem nespēj atbrīvoties no sastinguma. Un tad pēkšņi uzstājas Momo. Uz vietas lēkādams,, viņš sāk klaigāt: «Mimena!» (tas drosmi vien ir sakrop­ļots Mjetas vārds) — un, lāpu vicinādams, aizskrien jauno vēsti paziņot mātei, bet mēs paliekam pilnīgā lumsā. Tūlīt jau klāt arī Menū. Tā kā lāpa reizē'ar Momo ir prom (droši vien viņš pašlaik apbrīno govi), Menū pavērš pret Mjetu savas latemiņas gaismas staru, lai viņu aplūkotu no galvas līdz kājām. Apaļi pleci, augstas krūtis, spēcīgi gurni, muskuļainas kā­jas — nekas nepaliek ārpus Menū uzmanības loka.

— Ak tad tā gan! — viņa nosaka. — Ak šitā gan!

Un vairāk ne vārda. Mjeta klusē, mēmums paliek mēmums. Mani biedri stāv sastinguši kā akmens bluķi. Taču no tā, kā Menū lēnām pārlaiž gaismas apli pār Mjetas vingro augumu, es jūtu, ka meitene viņai pa prātam. Tas attiecināms vismaz uz Mjetas spēku, pie­mērotību sugas turpināšanai, darba spējām. Morālā puse viņu neinteresē. Par to viņa neizsakās. Nekā cita kā vien «Ak tad tā gan! Ak šitā gan!» mēs nedzir­dam. Menū klusē. Vairāk ne viena vienīga pušplēsta vārdiņa. Es saprotu — tā ir viņas parastā piesardzība. Un parastā pret visu sieviešu dzimumu iesīkstējusī ne­patika. Es nojaušu, ko viņa domā: «Vai tad nu mani puisieši tādu blēņu dēļ galvu zaudēs! Sievišķis paliek sievišķis. Meitiešu vidū maz kārtīgu ļaužu.»

Nezinu, vai Mjetu mulsina šis divkāršais klusuma loks, kurā viņu ieslēdz, no vienas puses, mani aiz iz­brīna galīgi apmulsušie biedri, bet, no otras, nelabvē­līgi noskaņotā Menū. Tomā glābj situāciju, izlēkdams no pajūga un uzsaukdams uz vezuma sēdošajam gūs­teknim pasniegt viņam abas bises. Un tagad Tomā stāv mūsu vidū, apkāries ar ieročiem. Viņu sagaida ļoti sir­snīgi, Varbūt ne gluži ar tādu sajūsmu, ar kādu sa­ņēma mani. Un ne ar tādu elpu aizraujošu apbrīnu kā Mjetu. Taču arī viņš tiek grūstīts, stumdīts un bukņīts. Pirmo reizi redzu, ka Tomā ierauts tādā draisku­līgā kņadā, un tā ir droša liecība, ka beidzot viņš pil­nīgi uzņemts mūsu pulkā. Esmu ar to ļoti apmierināts. Un arī Tomā pats, kā vien prazdams, atbild šiem drau­dzības uzplūdiem, tiesa, mazliet pastīvi un neveikli, kā jau pilsētnieks, kuram vēl nav pietiekamas izveicības un ņipruma, lai pienācīgi atbildētu draugu draiskulī­bām.

— Un tev, Emanuel, kā tad tev labi gāja? — Menū apjautājas.

Es redzu viņu uzsmaidām man kaut kur tālu lejā, ar augšup paslietu izdēdējušo mūmijas galviņu, visā savā sīkajā augumiņā, kurā nav ne grama tauku, uz pirkstgaliem pastiepušos. Taču man patīk tieši tas, ka viņa ir tik liesa salīdzinājumā ar Falvinas ļumīgo treknumu.

— Priecājies, Menū, — saku viņai vietējā izloksnē, — ka es tev kaklā uzkrauju tikai govi.

Satveru viņu pie elkoņiem, kā pūciņu paceļu gaisā, nomutēju uz abiem vaigiem un pāris vārdos pastāstu par «Dīķiem», Vārvurdu un tā ģimeni. Sā cilvēka sliktā slava viņai jau zināma.

— Labi, es skrienu, — Menū saka. — Kamēr jūs izkrausiet vezumu, es salūkošu ko vakariņām.

Un, lūk, teciņus vien, sīkiem, ašiem solīšiem, ma­ziņa, tumsā tikko saskatāma, elektriskās laterniņas gaismas apli sev priekšā zibsnīdama, viņa pazūd pils viizienā. Kad Menū iznirst uz paceļamā tilta un pēc 1.un pavīd otrā mūra piekājē, viņa šķiet vēl sīkāka. Es uzsaucu viņai nopakaļ:

— Menū! Sagādā vakariņas deviņiem ēdējiem. Ve­zumā mums vēl divi ciemiņi!

Pusstundas laikā mēs pa visiem izkraujam vezumu, pagaidām visu kaut kā novietodami mājdzīvnieku mītnē, atskaitot matračus, ko es lieku aiznest uz dzī­vojamo māju, kur domāju iemitināt jaunpienācējus. Viss norisinās raiti, tikai Malabāra uzvedība ir maz­liet patvarīga. 2akē ērzelis jāsavalda, ar abām rokām satverot iemauktus tam pie paša purna. Kādu brīdi grūtības sagādā arī Momo satrauktā klaigāšana — viņš nevis rāda gaismu mums, bet noliecies lāpas liesmu plīvā vēro varenās ierīces starp ērzeļa gurniem. Piķis un zēvele! Kas tev, Momo, lēcies, ko tu tur ap­brīno?! Bet Momo neko nedzird: «Gasbarpumpām! Gasbarpumpām!» (Kas par bumbām!) Momo, gaismu! Vai ari dabūsi spērienu pa dibertgalu! «Pedbasgadgasbarpumpām! (Bet paskat, kas par bumbām!) Gasbarpumpām!» viņš nespēj norimties. Un, izslējies visā augumā, Momo pastiepj brīvo roku, lai jo uzskatāmāk parādītu redzētā brīnuma apmērus. Taisni neticami, ka šoreiz ar savām piebildēm neiejaucas Peisū. Jādomā, viņu mulsina Mjetas klātbūtne.

Beidzot, apkopuši un izvietojuši dzīvniekus — Ma­labāru es liku ievest steliņģī, kurā pirms Notikuma dienas bija mitinājies mans ērzelis, jo no turienes viņš nevarēs ne izlauzties, ne arī pārlēkt pāri.vārtiem, lai nokļūtu pie ķēvēm —, mēs devāmies uz iekšējo pa­galmu. Matračus sanesām dzīvojamās mājas otrajā stāvā, pēc kam tūlīt nokāpām pirmajā, kur Menū lie­lajā zālē jau bija iekurinājusi uguni un uzklājusi va­kariņas. Uz garā klostera galda pašā vidū — tavu brī­numu! — spoži dega tēvoča vecā petrolejas lampa, kuru Kolēns mūsu prombūtnes laikā bija kaut kur atradis un savedis kārtiba. Tā šķita kā apgaismes tehnikas un augstākā komforta pēdējais vārds.

Toties jo samākusies un vēsa mūs sagaida Menū. Kad es mazās grupas priekšgalā ienāku zālē, viņa, melnīgsnēja un izģindusi, pagriežas pret mums un sa­kniebtām lūpām, zobus gandrīz vai šņarkstinādama, ar dzelžaini durstīgām acīm urbjas manī. Visi aiz manis paliek stāvam. Jaunatnācēji ir nobijušies. Bet vecajos iemītniekos jaušama slēpta zobgalība un piesardzīga vērība.

— Un kuri tad nu būtu šie pārējie divi ciemiņi? — Menū nīgrā balsī noprasa. — Sitenie «Dīķos» salasītie blandoņas! Itin kā mums pašiem savu izēdāju trūktu!

Pūlos Menū nomierināt. Uzskaitu visas bagātības, ko esam atveduši sev lidzi, pieminu labību, kas mūs nodrošinās ar dienišķo maizīti, Peisū augumam piemē­rotās drēbes, jo nelaiķis Vārvurds bija apmēram tādu pašu izmēru vīrs. Par palīdzību, ko mums ikdienas darbos sniegs jaunatnācēji. Visbeidzot es no bariņa iz­vedu Žakē, lai viņa varētu puisi labāk apskatīt.

Iespaids nav slikts. Menū piemīt vājība pret staltiem puišiem un vispār pret spēcīgo dzimumu. («Ar vīriš­ķiem deviņos gadījumos no desmit allažiņ var sapras­ties, to tu liec aiz auss, Emanuel. Tā ir lādzīga slaka.») Un kur nu vēl tik plati pleci un varenas rokas kā Žakē! Taču Menū pat ar viņu nesasveicinās, tāpat kā ar Mjetu, nepaspiež viņiem roku. («Kas vēl nebūs, site­nie blandoņas no «Dīķiem»! Vilks spalvu met, ne ti­kumu!») Viņa tikai no tālienes pamāj Žakē ar galvu. Pret zemāk stāvošiem Menū izturas vēl uzpūtīgāk nekā daža laba hercogiene.

— Un šeit, palūk…

Taču es nepaspēju Falvinu stādīt priekšā, nepagūstu i>lit nosaukt viņas vārdu. Menū viņu jau ir pamanī­jusi, un, iekāms es attopos ko darīt, sākas neapval­dīts vārdu izverduins vietējā izloksnē, jo Menū ir pār­liecināta, ka «svešā pieklīdene» to nesaprot.

— Žēlīgais dievs! Kas tad tas par ērmu, Emanuel? Ivo tu man esi atvedis? Sitentādu spoku uzgrūst man kaklā! Kaut kādu veceni, kurai vismaz gadu septiņ­desmit (Menū pati, ja vien es pareizi atceros, bija jau gadus septiņdesmit piecus veca). No skuķes vēl kāda jēga, zinu jau, zinu, kam viņa tev lieti noderēs! Bet šitentādu veceni, kas nobarojusies tā, ka savu dibengalu pacelt nejaudā! Kam gan viņa vajadzīga, virtuvē maisīsies man tikai pa kājām un aprīs pēdējo kumosiņu! Nez cik gadu šī nāvei parādā, pat skatīties riebjas, visa vienās krunkās! Un apļumējusi kā uz šķīvja izgāzts tauku pods!

Falvina kvēlo taisni vai uguns sarkanumā, elsdama viņa tvarsta pēc gaisa, un lielās, man jau pazīstamās asaras aumašām plūst viņai pa ļenganajiem vaigiem un noļumējušiem pakakles lēveriem. Nožēlojams skats, taču Menū to neredz, jo viņa svešo pieklīdeni nemaz neievēro un runā tikai man.

— Bijusi šī vecā grezele vismaz šejieniete, bet nē — uzgrūž man uz kumbra svešu blandoņu, rasi, tādu pašu mežoni kā viņas dčliņš. Negantnieks, kas piesmējis paša meitu un, kazi, tāpatās izdarījies ar miesīgu māti!

Šis nepelnītais apvainojums jau tik tālu iet pāri vi­sām pieļaujamām robežām, ka Falvina atrod sevī spēku protestēt.

257

— Bet Vārvurds nemazām nebija mans dēls! Viņš man bija znots! — viņa iekliedzas vietējā izloksnē.

9-974

Klusums. Pārsteigtā Menū pagriežas pret svešinieci un pinno reizi paskatās uz to kā uz cilvēku.

»— Bet tu taču runā mūsļaužu mēlē, viņa tā kā nokaunējusies ieminas.

Vecie pils iemītnieki saskatās, pūlēdamies apvaldīt smieklus.

— Un kas par to? — Falvina atcērt. — Es arīdzan esmu vietējo ļaužu, dzimusi Larokā. Pati tu droši vien pazini Falvinu, kuram turpat pie pils bija darbnīca. Viņš mans miesīgs brālis.

— Ko?! Kurpniekmeistars Falvins?!

— Jā gan!

— Viņš taču arī man rada.

Vispārējs izbrīns! Vienīgā neskaidrība, kā Menū va­rēja nepazīt Falvinu un nebija viņu nekad redzējusi. Bet gan jau tas pamazām noskaidrosies. šajā ziņā uz abām večām varēja paļauties.

— Neņem nu pārlieku ļaunā, ko es teitan sarunāju. Tas jau nemaz īsteni nebija par tevi domāts.

— Es nemaz neņemu ļaunā, — Falvina paskaidroja.

— Visvairāk par resnumu. Tu jau pati pie tā nemaz neesi vainīga. Bez tam ar to vēl nav teikts, ka tu ēdīsi vairāk par citiem. (Falvina pēc savas patikas varēja to iztulkot vai nu kā atzinību, vai brīdinājumu.)

— Es nemaz neņemu ļaunā, — Falvina atkārtoja.

Tātad abas niknās puses sapratīsies. Protams, ievē­rojot vajadzīgās rangu atšķirības. Un man nebija ne mazāko šaubu, kura no abām klukstēm vistu kūtī kļūs par noteicēju un knābās otro. Priecīgā omā es iesau­cos:

— Bet tagad pie galda! Pie galda!

Apsēžos vidū un pamāju Mjetai, lai sēstas man pre­tim. Brīdi samulsums. Pēc īsas vilcināšanās Tomā

«iļi&cldd, ka parasti, īiia-n pa labi, bet Meisonjē — pa I.īrisi. Momo mēģina iekārtoties Mjetai kreisajā pusē, liet šo mēģinājumu pašā iedīglī noslāpē Menū, kura dclu strupi paaicina klāt un nosēdina sev pa labi. Peisū noskatās manī. «Ko tu vēl gaidi, garā šķeista?» es viņam saku, un viņš aizkustināts un nokaunējies apsēžas pa labi no Mjetas. Kolēns jūtas acīm redzami drošāks un iekārtojas Mjetai otrā pusē. Tā kā Žakē vēl palicis stāvam, es viņam ierādu vietu līdzās Meisonjē, un tas puisim droši vien ir patīkami, jo viņš varēs no­skatīties Mjeta, galvu sāņus nepagriežot. Brīva pali­kusi tikai vēl viena vieta, blakus Peisū, un to es ierādu lai viņai. Lai gan tas nebija iepriekš izplānots, tomēr iznāca ļoti labi. Peisū, kas vienmēr ir pieklājīgs, laiku pa laikam patērzēs arī ar veču.

Es ēdu kā āmrija, bet dzeru pēc sava paraduma mē­reni, jo sevišķi vēl tāpēc, ka mana darba diena nav beigusies, Pēc vakariņām mums vēl jānotur apspriede un jāizlemj vairāki jautājumi. Ar prieku es ievēroju, ka Peisū sejā atkal atgriezusies krāsa, Žakē ir aiz kauna kā paralizēts un neiedrošinās paskatīties uz Peisū, tāpēc es puiša klātbūtnē negribu apjautāties, kā Peisū ir ar savainoto galvu. Viņš droši vien gaidījis mani, lai pārsietu brūci, bet es domāju, ka to varētu atlikt arī līdz rītdienai, jo naktī, berzējoties pret pa­galvi, tā varētu sākt asiņot. Falvina nodūrusi galvu šķīvī un nesaka ne vārda, bet tas viņai droši vien nemaz nenākas tik viegli. Lai Menū neuzskatītu viņu par rīmu, Falvina gausi, it kā gariem zobiem košļā savu šķiņķa gabaliņu. Taču šāda centība ir gluži vel­tīga, jo Menū ne uz vienu pat nepaskatās.

Vienīgi Mjeta izturas pilnīgi brīvi. Tiesa, viņa ir centrs, kurā nemitīgi saplūst visu klātesošo uzmanība un maigums. Tomēr tas meiteni nemaz netraucē un, es

9 259

varu gandrīz vai apzvērēt, ari neglaimo viņas patmī­lībai. Vērīgi un bērnišķīgā nopietnībā viņa nolūkojas savos galda biedros. Laiku pa laikam Mjeta pasmaida. Ar smaidu viņa apveltī visus pēc kārtas, ieskaitot pat Momo. Biju piemirsis, ka tikai vēl šorīt mēs Momo no­mazgājām vannā, un tāpēc nevaru vien nobrīnīties, kā viņš izskatās tik tīrs.

Lai gan pie galda mēs visi esam labā omā, tomēr jaušams zināms saspīlējums, jo, jaunatnācējiem klāt­esot, es negribu stāstīt par «Dīķos» notikušo. Viņi gan izturas kautrīgi un ir klusi, tomēr mēs jūtamies maz­liet neērti, un visu laiku ir tāda sajūta, ka tas, ko mes citkārt runātu bez jebkādas apdomāšanās, tagad varētu izskanēt aplam un nevietā. Turklāt redzams, ka viņiem ir citas paražas. Tā, piemēram, apsēžoties pie galda, viņi visi trīs pārkrustījās. Nezinu, no kurienes viņiem šāda tradīcija, no Vārvurda taču tā nevarētu nākt! Bet tas, starp citu, uz Menū atstāj labu iespaidu, jo viņa «s'/ešzemniekos» aizvien saškata pirmskristiānisma ēras mežoņus.

Redzēdams jaunatnācējus pārkrustāmies, kreisajā pusē sēdošais Meisonjē piegrūž man ar elkoni, bet Tomā man uzmet nepatikas pilnu mirkli.

Viņi abi pie mums ir vienīgie pārliecinātie ateisti, vienīgie, kuriem ateisms kļuvis par sava veida jaunu reliģiju, un tagad jūtas nokļuvuši vēl lielākā mazā­kumā. Kolēns un Peisū pirms Notikuma dienas pare­tam aizstaigāja sievai līdzi uz baznīcu, lai gan uzska­tīja, ka vīrieša cilvēkam tas īsti nepieklājoties. Lieldie­nās viņi pat gāja pie dievgalda. Kas attiecas uz mani, tad es neesmu ne katolis, ne ķeceris, bet sēžu uz di­viem krēsliem kā savdabīgs divējādas audzināšanas hibrīds. Manuprāt, šīs konfesijas viena otrai nodarīju­šas lielu ļaunumu. Vismaz manī šie ķīviņi izraisījuši, tā sakot, lielus ticības nobrukumus. Pats sev es laiku pa laikam atgādinu, ka vajadzētu izdarīt inventarizā­ciju, lai redzētu, kas vēl no manas ticības palicis pāri. Taču laikam gan nekad es to neizdarīšu. Sājos jau­tājumos manī ir liela neuzticība ne tikai pret kulta kalpotājiem vien. Es, piemēram, izjūtu dziļu nepatiku arī pret tādiem cilvēkiem, kuri dižojas, ka viņi atme­tuši dievu un uzskata reliģiju par «māņticības» pa­lieku, bet tajā pašā laikā steidzas to aizvietot ar tikpat patvaļīgiem filozofiskiem fetišiem. Tā kā nule piemi­nēto inventarizāciju neesmu paguvis izdarīt, man jā­atzīstas, ka es tomēr saskatu sentimentālu pievilcību savu priekšteču reliģiskajos rituālos. Ar vārdu sakot, pilnīgi skaidri apzinos, ka noslieksme vēl nepavisam nenozīmē pieslieksmi.

Es neievēroju Meisonjē dunku, tāpat izlikos nere­dzam Tomā skatienu. Vai patiesi Malvilā mūs sagaida ne tikai ciņa par Mjetu, bet vēl arī ticību kari? Abi mūsu ateisti taču skaidri saprot, ka jaunatnācēji Mal­vilas pilī nostiprinājuši klerikālo klanu. Un viņus sa­trauc tas, ka šajā ziņā viņi nevar būt droši arī par manu nostāju.

Kad azaids beidzies, es aizsūtu 2akē iekurināt uguni dzīvojamās mājas otrā stāvā, un, līdzko viņš atgrie­zies, es pieceļos un jaunatnācējiem paziņoju:

— Šonakt jūs visi pārgulēsiet otrā stāvā uz matra­čiem. Rītdien kaut ko sagudrosim.

Falvina pieceļas diezgan apjukusi, jo nezina, kā no mums atvadīties, bet Menū uz viņu ij nepaskatās un nemaz nedomā nākt palīgā. Mjeta jūtas daudz labāk, varbūt tāpēc, ka viņa neko nevar pasacīt, taču es manu, ka meitene izbrīnījusies paskatās uz mani, un es labi saprotu, kāpēc.

— Ejiet vien, ejiet, — es pamāju ar abām rokām. — Es jūs pavadīšu.

Lai drīzāk viss nokārtotos, es viņus bīdu uz durvju pusi, un tā ne jaunatnācēji, ne arī telpā paliekošie ve­cie iemītnieki nenovēl cits citam labu nakti. Lai at­taisnotu savu klātbūtni, otrā stāvā es ņemos pārbau­dīt, cik stingri ir aizvērti logi un vai matrači nav iz­klāti pārāk tuvu ugunij. «Nu, tad arlabunakti un saldu dusu,» — un es viņiem pamāju ar roku, lai gan man. ļoti nepatīkami tik vēsā un atturīgā veidā atvadīties no Mjetas. Es pat nepalūkojos uz viņas pusi, tomēr man liekas, ka meitene nenovērš no manis savu vai­cājošo skatienu.

Izeju laukā. Bet tas vēl nenozīmē, ka esmu viņu pametis. Kamēr nokāpju lejup pa kāpnēm un atgrie­žos lielajā zālē, iztēlē es nesu viņu sev līdzi. Menū jau nokopusi galdu, krēsli salikti ap kamīnu — manē­jais vidū, un biedri mani gaida. Es apsēžos un, uz biedriem paskatījies, tūlīt sajūtu, ka ar Mjetas klā­tieni pilna visa šī telpa un ka neviens ne par ko citu domāt nespēj. Būtu varējis saderēt, ka pirmais par meiteni ierunāsies Peisū. Un tā arī notiek.

— Viņa ir glīta meiča, — Peisū ieminas šķietami vienaldzīgā balsī. — Tikai nav diezcik runīga.

—! Viņa ir mēma.

—Nevar būt! — Peisū iesaucas.

— Nebrodrunādl — iekliedzas Momo, reizē meiteni gan žēlodams, gan arī juzdamies gandarīts, ka valo­das ziņā viņš Malvilas pilī vairs neatradīsies uz pašas zemākās pakāpes.

Bridi ilgst klusums. Mūsu domas maigi vijas ap Mjetu.

— Mam! Nebrodrunād! — Momo lepni paslejas aug­šup no kamīna pakājes.

oeueuiuna uZ i<aa uua puse, menti aun, i_u,ia uo-

iīs, kad dzija izbeigsies? Izārdīs iepriekšējo adījumu un ka Penelope sāks no jauna?

— Nav ko bļaustīties, — viņa nosaka, galvu nepaceldama. — Dzirdēju jau, neesmu taču kurla.

Es mazliet paskarbā balsī piezīmēju:

— Mjeta nav kurla. Viņa ir mēma.

— Nu, un kas par to, — Menū atcērt, — būs jums mazāk pūļu ar runāšanos.

Lai cik ļoti mums derdzas Menū ciniskā piezīme, negribam dot viņai rokā ieročus. Tāpēc klusējam. Un, tā kā klusēšana ieilgst, es sāku stāstīt par «Dīķos» pieredzēto.

īsos vārdos pavēstu par mūsu kareivīgajiem-varoņ­darbiem. Neko daudz nerunāju arī pai Vārvurda dzim­tas piederīgo savstarpējām attiecībām. Un atkal tāpēc, lai nedotu Menū jaunus ieročus. Visplašāk pastāstu par Žakē, par viņa uzbrukumu Peisū, par puiša pasīvo pakļaušanos, par bailēm, kādas viņam iedvesis tēvs. Noslēgumā saku, ka principa dēļ Žakē vajadzētu uzlikt brīvības atņemšanas sodu, lai viņš jo skaidrāk apjēgtu, ka ir rīkojies aplam, un turpmāk tā vairs nedarītu.

— Kā tu šo sodu iedomājies? — Meisonjē apjau­tājas.

Es paraustu plecus.

— Skaidrs, ka važās mēs viņu neiekalsim. Vienīgais, piekodināsim, ka viņš nedrīkst iziet ārpus Malvilas piis un tās teritorijas. Citādi lai dzīvo tāpat kā visi pārējie.

— Ak tad tā gan! Ak šitā gan! — Menū sašutusi nosaka. — Ja tu gribi zināt manas domas…

" — Bet nemaz es tās negribu zināt! — es skarbā

balsī

noSiCci i uii.

Jūtos apmierināts, ka ir izdevies Menū atsēdināt. Man nepatika tas, kā viņa bija ļāvusi Falvinai aiziet, neviena vārdiņa tai nepasakot. Turklāt abas esot radi­nieces! Kāda velna pēc šāda āzēšanās? Un ari attiek­smē pret mani viņa sev atļaujas pārāk daudz. Tas, ka Menū uzskata mani par saimnieku gandrīz vai ar die­višķīgu autoritāti, nemaz viņu nekavē mani visvisādi strostēt, kā viņa savā laikā jau bija darījusi ar tēvoci. Kad Menū ienāca prātā ar lūgšanām griezties pie dieva tā kunga, arī debesu tēvs nebija drošs no zaimiem.

— Es piekrītu tavam ierosinājumam, — Meisonjē paziņo.

Visi ir vienis prātis ar mani. Un biedru acīs es iz­lasu, ka viņi ir vienis prātis ar mani tāpat attiecībā uz brāzienu, ko nule biju sadevis Menū.

Vēl pārspriežam, cik ilgam vajadzētu būt 2akē uz­liktajam sodam. Seit domas dalās. Vissmagāko sodu ierosina Tomā, kurš manis dēļ bija izcietis lielas bai­les: desmit gadu. Vismazāko — Peisū: vienu gadu.

— Zemu tu vērtē savu smadzeņu podu, — Kolēns saka un pasmaida ar lūpu kaktiņiem.

Viņš ierosina piecus gadus ar visa īpašuma konfis­kāciju. Nobalsojam. Tiek pieņemts Kolēna ierosinājums. Ritdien man Žakē jāpaziņo viņam piespriestais sods.

Tad es pāreju pie jautājuma, kādi soļi sperami mūsu drošības labā. Nav taču zināms, vai pils apkaimē ne­klaiņo vēl citas grupas, kurām varētu būt naidīgi no­lūki. Tāpēc mums jābūt piesardzīgiem. Dienu nekur nedrīkstam iziet neapbruņoti. Naktīs bez Menū un Momo vārtu tornī jāuzturas vēl diviem vīriem. Tre­šajā stāvā bija viena brīva apkurināma istaba. Iero­sinu tur maiņās dežurēt diviem puišiem. Biedri prin­cipā tam visam piekrīt, rosīgas debates izceļas tikai jautājumā par apsardzes ilgumu un personālo sastāvu. Pēc minūšu divdesmit ilgām pārrunām vienojamies, ka Kolēns un Peisū būs sardzē pārskaitļa dienās, bet Meisonjē ar Tomā — nepārskaitļa. Kolēns ierosina un pārējie tam piekrīt, ka man jāuzturas galvenajā sar­dzes tornī, lai organizētu aizsardzību iekšējā pagalmā, gadījumā ja ar pēkšņu uzbrukumu kādam izdotos ielauzties ārējā sētā.

Tā kā divi no mums pastāvīgi gulēs vārtu tornī, tad galvenajā atbrīvosies viena telpa. Ierosinu nodot Mje­tas rīcībā istabu, kas atrodas otrā stāvā blakus van­nas istabai.

Kad pieminu meitenes vārdu, rosība noplok un iestā­jas klusums. Vienīgi Tomā vēl nav zināms, -ka šajā istabā kādreiz atradusies mūsu Kopas mītne. Tur mes bieži tikām pārrunājuši, protams, bez jebkāda prak­tiska rezultāta, cik lieti Kopai noderētu kāds skuķis, kurš mums gatavotu ēst un rūpētos «par mūsu kaislību apmierināšanu». (Tā bija manis izsacīta frāze, ko es tiku izlasījis kādā romānā. Jo lielāku piekrišanu šis izteiciens guva tāpēc, ka neviens no mums lāgā nezi­nāja, ko īsti nozīmē vārds «kaislības».)

— Bet pārējie divi jaunatnācēji? — Meisonjē bei­dzot iejautājas.

— Manuprāt, lai tie paliek turpat, kur pašlaik.

Klusums. Visi saprot, ka Mjeta salīdzinājumā ar

Falvinu un Žakē Malvilā būs atšķirīgā stāvoklī. Bet kādā īsti, tas nepavisam nav tik skaidrs. Un nevienam arī negribas to precizēt.

Tā kā klusums ieilgst, es apņēmīgi to pārtraucu.

— Labi, — es ierunājos, — ir laiks atklāti parunāt par Mjetu. Protams, ar tādu noteikumu, ka ārpusē ne­vienam nekas netiks izpausts.

_ Es_ nolūkojos savos biedros. Visi tam piekrīt. Bet, ta ka Menū vienaldzīgi dirn, degunu adīklī iebāzusi, es piebilstu:

— Tas attiecas ari uz tevi, Menū. Tev tāpat vaja­dzēs turēt mēli aiz zobiem.

Menū sasprauž adatas savā adīklī, savīsta to kamolā un pieceļas.

— Es iešu gulēt, — lūpas sakniebusi, viņa nosaka.

— Es neesmu teicis, ka tev vajadzētu iet prom.

— Alga viena, es eju gulēt.

— Menū, tev nav ko uzpūsties.

— Es neuzpūšos. — Viņa pagriež man muguru un notupstas pie pavarda, lai aizdedzinātu savu gaismekli. Zem deguna viņa kaut ko burkšķ, un, pēc toņa sprie­žot, tas nevar būt nekas man draudzīgs.

Es klusēju.

— Paliec vien, Menū, — iejaucas aizvien pieklājīgais Peisū. — No tevis mums nekādu noslēpumu nav,

Klusēdams es nolūkojos uz Menū. Atklāti sakot, es pat priecātos, ja viņa aizietu. Menū turpina kaut ko murkšķēt. Uztveru tādus vārdus kā «ceļ degunu gaisā», «neuzticas». Es skaidri saprotu, par ko ir runa, taču turpinu klusēt. Ievēroju, ka Menū šovakar neparasti ilgi nevar aizdedzināt savu kvēpekli. Droši vien gaida, lai es lūdzu viņu palikt. Taču nekas neiznāks.

Menū to jūt un skaišas arvien vairāk.

—Eima, nāc, Momo! — viņa strupi uzsauc dēlam.

— Nekripu! — Momo atbild, jo gaidāmā saruna viņu ieinteresējusi.

— Ak tā!

Momo izvēlējies nepaklausībai nepiemērotu brīdi. Menū pārliek gaismekli kreisajā rokā un atvēzējusies ar mazo izgindušo labo roku no visa spēka iecērt uēlam skanīgu pliķi. Tad pagriež viņam muguru un iet prom. Momo viņai padevīgi seko. Kārtējo reizi es no­brīnos, kā šis spēcīgais četrdesmit deviņus gadus vecais tēvainis samierinās ar to, ka sīkā māmuļa viņu aizvien vc! nosukā.

— Uz redzīti, Peisū, — Menū nosaka, no mums aiz­iedama. — Uz redzīti, un saldu dusu!

— Tev to pašu, — Peisū atbild, mazliet apmulsis, ka viņam vienam tiek izrādita šāda laipniba.

Menū aiziet, viņai nopakaļ velkas Momo un ar blīk­šķi aizcērt durvis, "tādējādi no droša attāluma izgāz­dams uz mani dusmas, ko viņam aizdevusi māte. Droši vien arī vēl nākamajā dienā Momo uz mani dusmosies, tāpat viņa māte. Nodzīvotajā pusgadsimtenī viņus vie­nojošā nabas saite tā arī nav pārtrūkusi.

— Labi, — es ierunājos, — tātad darba kārtībā ir Mjeta. Parunāsim par Mjetu. Kamēr Žakē un Tomā apraka «Dīķu» saimnieku, es mierīgi būtu varējis izrī­koties ar Mjetu, bet pēc tam, atgriezies Malvilā, pazi­ņot: Mjeta pieder man, viņa ir mana sieva, un neviens cits nedrīkst viņai pieskarties.

Es paskatos uz biedriem. Neviens nereaģē uz ma­niem vārdiem, vismaz tas nav redzams.

— Ja es tā nerīkojos, tad ne jau tālab, lai kāds cits to izdarītu. Citiem vārdiem sakot, Mjeta, manuprāt, nedrīkst kļūt par kāda noteikta cilvēka īpašumu, vien­alga, kurš tas arī būtu. Mjeta vispār nav īpašums. Viņa pieder pati sev. Tikai Mjeta pati izlems, kad, arko un kāda veida sakaros viņa stāsies. Vai jūs tam piekrītat?

Ilgs klusums. Neviens nebilst ne vārda, neviens uz mani pat nepalūkojas. Monogāmijas institūts viņos tā ir iesakņojies, tik lielā mērā nosaka viņu refleksus, saistās ar tik daudzām atmiņām un izjūtām, ka viņi ne­var pieņemt un nevar pat apjēgt tādu sistēmu, kurā tam visam nebūtu vietas.

— Pastāv divas iespējas, — ierunājas Tomā.

Ahā, viņš pirmais; to jau biju gaidījis!

— Vai nu Mjeta izvēlēsies vienu no mums, noraidot visus pārējos …

Es viņu pārtraucu.

— Nupat es teicu, ka šāda situācija nav pieļaujama, pat tajā gadījumā ne, ja par viņas izredzēto kļūtu es. Un arī tad ne, ja viņas izvēle kristu uz kādu citu, mo­nopoltiesības es uzskatu par nepieļaujamām.

— Vai tu neatļautu? — Tomā vaicā. — Es vēl ne­beidzu.

— Protams, protams, Tomā. Es tevi pārtraucu, taču tev tiesības turpināt.

— Paldies par to pašu, — Tomā atbild.

Pārlaižu visiem klātesošajiem smaidošu skatienu. Tā es vienmēr ar labiem panākumiem biju rīkojies mūsu kādreizējās Kopas laikā, un arī tagad redzu, ka šis paņēmiens iedarbojas: pretinieka cieņu iedragājusi mana pacietība un viņa paša jūtelība.

— Otra iespēja ir tāda, — Tomā atsāk, bet manāms, ka esmu viņa dedzību mazliet atvēsinājis, — ka Mjeta guļ ar visiem, un tas jau būtu pavisam netikumīgi.

— Netikumīgi? — es pārvaicāju. — Un kas tur būtu tik netikumīgs?

—Tas taču pats par sevi saprotams, — Tomā at­bild.

— Tas nepavisam nav pats par sevi saprotams. Kaut kādus melnsvārču aizspriedumus es nedomāju uzskatīt par acīm redzamu patiesību.

Piedēvēt Tomā «melnsvārču aizspriedumus»! Ar gan­darījumu es izbaudu šo ne visai godīgo gājienu. Bet pārspriežamajā jautājumā mūsu draugs Tomā ir reizē lik pašpārliecināts un vientiesīgs!

— Tie nav nekādi melnsvārču aizspriedumi! — Tomā pikti atcērt, un šis aizkaitinājums nāk viņam ti­kai par ļaunu. — Tu taču neapgalvosi pretējo, jo mei­tene, kura guļ ar visiem, ir padauza.

— Aplam, — es saku. — Padauza ir tāda meitene, kura guļ ar vīriešiem naudas dēļ. Tieši nauda viņu pa­dara par netikumīgu. Nevis partneru skaits. Sievietes, kuras guļ ar visiem, bija sastopamas ik uz soļa. Pat Alalžakā. Un neviens viņas nenicināja.

Klusums. Uznirst atmiņas. Mēs visi atceramies Adelaidu. Izņemot Meisonjē, kurš jau ļoti agri bija sade­rinājies ar savu Matildi, Adelaida mums visiem jaunī­bas dienās ir bijusi izpalīdzīga. Par to mēs viņu pie­minam pateicībā. Un esmu pārliecināts, ka arī mūsu draugam Meisonjē, lai cik tikumīgs viņš būtu, sirds dziļumos saglabājies kaut kas nožēlai līdzīgs par ga­rām palaistu iespēju.

Tomā laikam sajutis, ka es balstos uz kopīgām at­miņām, jo viņš apklust. Un es atkal atsāku, tagad gandrīz jau pilnīgi pārliecināts par savu uzvaru.

— Seit nav runa par tikumību, bet gan par piemē­rošanos apstākļiem. Indijā, Tomā, pastāvot kāda kasta, kur, piemēram, pieci brāļi apvienojas, lai kopīgi appre­cētu vienu sievu. Sie brāļi un viņu vienīgā sieva iz­veido paliekamu ģimeni, kurā bērni tiek audzināti, ne­vaicājot, kurš īsti ir viņu tēvs. Viņi tā rīkojas tāpēc, ka ir pārāk trūcīgi, lai katrs uzturētu atsevišķu sievu. Viņiem šādu. ģimenes veidu uzspiež galēja nabadzība, bet mums, manuprāt, to nosaka nepieciešamība, jo Mjeta taču šeit ir vienīgā sieviete, kura spējīga dzem­dēt pēcnācējus.

Klusums. Tomā, juzdamies uzvarēts, laikam atsakās no tālākas diskusijas, bet ari pārējiem, liekas, nav pa­tikas izteikties. Tomēr viņiem jāizsaka savas domas, tāpēc, vaicājoši uz saviem biedriem noskatīdamies, es jautāju:

— Nu, kā tad paliek?

— Tas tā kā nebūtu mana gaumē, — Peisū nosaka.

— Kas nebūtu tavā gaumē?

— Nu, tava sistēma, tā kā tur Indijā.

— Tas nav gaumes jautājums, tā ir nepieciešamība.

— Alga viena, — Peisū paskaidro, — viens meitie­tis uz vairākiem dēliešiem, nē, es atsakos!

Klusums.

— Es domāju tāpat kā Peisū, — Kolēns paziņo.

— Arī es, — Meisonjē pievienojas viņiem.

— Un es tāpat, — nosaka Tomā, un viņa smīns iedzen mani vai izmisumā.

Es veros ugunī. Noticis kaut kas gluži neiedomā­jams: esmu palicis mazākumā! Esmu sakauts! Tas no­ticis pirmo reizi, kopš es divpadsmit gadu vecumā, tā sakot, nostājos mūsu Kopas koleģiālās vadības priekš­galā. Un, lai gan es labi apzinos, ka tā ir tīrā bērniš­ķība, jūtos sarūgtināts. Bet tajā pašā laikā es negribu to izrādīt, cenšos izturēties tā, it kā nekas nebūtu no­ticis, un pāriet pie citiem jautājumiem, kas mums pār­runājami. Taču tas man neizdodas. Kakls gluži kā aiz­žņaugts. Uri prātā nav absolūti nevienas domas. Esmu ne tikai sakauts — mana klusēšana rāda, cik ļoti šī sakāve man ķērusies pie sirds.

Mani paglābj Tomā, lai gan viņš pats to nemaz nav gribējis.

—« Nu, redzi nu, — viņš diezgan netaktiski nosaka. — Monogamija tomēr guvusi virsroku.

Tiesa — nupat vēl es ari viņam tiku devis sitienu geili jostas vietas. «Melnsvārču aizspriedumus» viņš lOItičr ņēmis ļaunā.

Tomā piezīme izskan ledainā klusumā. Es nolūkojos I Āvos biedros. Viņi pietvīkuši un jūtas neērti, redzams, mana neveiksme viņiem ir tikpat nepatīkama kā man plīšam. «Turklāt kaut kam tādam,» vēlāk Kolēns man ntzinās, «vajadzēja atgadīties tieši tajā dienā, kad tu mūsu visu labā tik daudz biji paveicis.»

Viņu apjukums mani iedrošina.

— Labi, uzskatīsim, ka esam nobalsojuši. Es, pro­tams, pakļaujos vairākumam. Tikai būtu līdz galam noskaidrojams, ko mūsu lēmums īsti nozīmē. Vai pa­tiesi mēs piespiedīsim Mjetu izvēlēties sev vienu part­neri un palikt tam uzticīgai?

— Nē, — Meisonjē paskaidro. — Nekādā ziņā. Mēs viņu nepiespiedīsim. Bet, ja viņa pati izvēlēsies sev vienu vīru, mēs necelsim nekādus iebildumus.

Tā. Tagad viss skaidrs. Skaidrs arī tas, ka atšķirība ir tikai terminoloģijā. Es lietoju izteicienu «partneris», bet viņš — «vīrs». Mani tā vien kāds urda aizrādīt ko­munistam Meisonjē, ka ģimenes jautājumā viņš vadās no sīkpilsoniskas koncepcijas, taču es savaldos. Noska­tos uz pārējiem trim.

— Tātad pie tā mēs arī paliekam?

Jā, pie tā mēs paliekam. Godāsim tiklu laulību. Ne­kādas laulības pārkāpšanas, pat tad ne, ja neviens to nenosodītu. Konvencionālā morāle vēl aizvien dzīva. Taču, manuprāt, šie citkārt tik cienījamie principi ir absolūti nevietā tādā sabiedrībā, kur sešiem vīriešiem būs savā starpā jāsadala viena vienīga sieviete. Taču kā to pierādīt? Savu biedru nostāju es uzskatu par maksimālistisku un nesaprātīgu: līdz mūža galam no­dzīvot bez sievietes tāpēc vien, lai tā nebūtu jādala vēl ar kādu. Protams, katrs gan cer, ka tieši viņš būs šis vienīgais izredzētais.

Es klusēju. Ar bažām domāju par nākotni. Baidos no ķīviņiem, greizsirdības, pat iespējamām slepkavī­bām. Un — ko tur liegties! — tagad mani moka kvēla nožēla, ka es neizmantoju izdevīgo gadījumu «Dīķos» un jau tur neieguvu Mjetu. Nekādu lielo atzinību par to, ka tiku apvaldījis savas «kaislības» (lietojot kād­reizējos Kopas laikos pieņemto izteicienu), es taču neguvu.

Pēc ļoti slikti pavadītas nakts nākamajā rītā, gais­mai austot, mani pamodināja pils sargtorņa zvana du­noņa — kāds to dimdināja pilnā spēkā. Tas bija liels baznīcas zvans, kuru es tiku nopircis izpārdošanā un licis uzkarināt pie ieejas pilī ciemiņiem un tūristiem par prieku, lai tie varētu pavēstīt par savu ierašanos. Taču zvans dunēja tik spēcīgi, ka bija sadzirdams pat Larokā, tāpēc līdzās tam tika iekārtots vēl elektriskais zvans, kurš tagad, protams, nedarbojās.

Nespēju iedomāties, kas tāds būtu varējis notikt, lai tik ilgi un spēcīgi zvanītu. Es izlēcu no gultas, uzvilku bikses virs pidžamas, uzrāvu kurpes tāpat basās kā­jās un, šauteni paķēris, metos lejā pa vītņu kāpnēm un pāri paceļamam tiltam izskrēju pirmajā pagalmā. Man pa pēdām ar bisi rokās sekoja Tomā.

Visi pils iemītnieki, steigā kādu apģērba gabalu uz­metuši, sapulcējušies pie mājdzīvnieku mītnes. Seit uz­zinām priecīgu vēsti: no «Dīķiem» atvestajai Marķīzei aizgalda stūrī atskrējis teliņš un tagad pretējā kaktā ceļā ir vēl otrs. Menū bija likusi savam dēlam mums to paziņot, bet viņš prieka pārmērā šo ziņu uzskatījis par tik svarīgu, ka atradis par vajadzīgu vienreizīgo notikumu atzīmēt ar lielā zvana skaņām. Vispirms es uz Momo pamatīgi sakliedzu — kā viņš, neraugoties uz manu vairākkārtējo stingro aizliegumu, iedrošinājies kaut ko tādu darīt! Bet pēc tam, pievērsies Falvinai, es viņai izsaku komplimentus par abiem teļiem — tie izrādās gosniņas — un viņu māti. Falvina tā uzpūtu­šies aiz lepnuma, it kā viņa pati būtu abas telītes lai­dusi pasaulē, un vienā gabalā kaut ko vervelē ar Menū, grasīdamās palīdzēt Marķīzei. Taču nekāda palīdzība nav vajadzīga, jo pēdējā telīte, aizkustinoši apaļīga un valga, jau ir šajā saulē. Arī Meisonjē, Kolēns un Žakē nepārtraukti tērgā, bet viņus pārskan Peisū pērkonīgā baiss, kad viņš uzskaita visus retos un tālab labi at­miņā saglabājušos vai nu paša pieredzētos, vai arī no citiem dzirdētos gadījumus, kad govij atnesušies dvīņi. Mēs visi stāvam, atbalstījušies uz aizgalda vārtiņiem, zodus uz virsējā gludā šķērskoka salikuši. Arī Mjeta ir mūsu vidū.

Meitene ir pusapģērbusies, izpūrušiem matiem, aiz notniedža vēl gluži silta. Viņu ieraugot, sirds man sāk nevaldāmi kūleņot. Labāk jau skatīties uz telītēm. Tās ir brūnganas un krietni prāvākas, nekā varēja gaidīt.

— Saki nu viens cilvēks, — Peisū ieminas. — Re­dzot Marķīzi, neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņai atskries dvīnīši. Nemaz jau nebija vairāk piebrieduši kā parasti.

— Jā, — Menū piebalso, — arī es esmu redzējusi grūsnas govis ar daudz lielākiem vēderiem. Bet paskat tik — Marķīzei uzreiz divi, pie tam tādi makani. Taisni jānobrīnās, kur tie abi viņai bijuši.

— Nav vārdam vietas, tev gan palaimējies — Peisū saka Falvinai (es nezinu, kāpēc mēs visi cildinām Falvinu, jo govs patiesībā vairs nemaz nepieder viņai, bet Malvilas pilij, — varbūt tādā veidā mēs viņu gri­bam gandarīt par tām rupjībām, ko iepriekšējā vakarā sarunāja Menū), — Tādu govi, — Peisū turpina, — kura atnes divas telītes, tu taču nesadomāsi pārdot, Falvin. Pēc kādas nedējas tu par abām telītēm saņemtu brangu kušķīti naudas. Nemaz nerēķinot pienu, ko pēc tam izslatiksi. Tā jau nav govs, bet tīrā zelta bedre. Ar tādu var iedzīvoties mantā. Varbūt arī nāka­mās reizēs viņai būs dvīņi.

— Interesanti, kam gan tu tagad telītes pārdosi, muļķadesa tāds? — Kolēns viņam apvaicājas.

— To es tāpatās vien saku, — acis pa pusei pievē­ris, Peisū atbild sapņainā balsī. Droši vien viņš tagad sapņo par labiekārtotu fermu kādā labākā pasaulē ar elektriskām slaukšanas ierīcēm un govīm, kuras spe­cializējušās dvīņu dzemdēšanā. Viņš tā aizsapņojies, ka neblenž vairs pat uz Mjetu. Tiesa gan, šorīt, pēc vakarējās nobalsošanas, mēs visi tikai zagšus uzmetam viņai pa skatienam. Ikviens baidās, lai tikai pārējie nedomātu, ka viņš pārāk centīgi nopūlas meitenei pie­labināties.

Es aplēšu: Princese, Marķīze un abas jaunpiedzimušās telītes, kuras mēs nokristām par Komtesi un Baro­nesi, tagad ierakstāmas mūsu ciltsrakstos. Ai, esmu aizmirsis «Dīķos» atstāto govi, Melnaļu, kurai gan nav tik dižciltīgs vārds, taču pēc atnešanās tā dod daudz pienal Tātad Malvilai jau pieder piecas govis, pieau­dzis bullis un nesen piedzimušais vērsītis Princis. Arī to mēs uzaudzēsim, jo nedrīkstam riskēt, paturot vienu pašu vīriešu dzimtas eksemplāru. Kas attiecas uz zir­giem, tad mums ir trīs ķēves — Amaranta, Daijava'un tās meita Māneklīte — un ērzelis Malabārs. Cūkas es neskaitu, jo to mums jau ir pārāk daudz, lai visas uz­audzētu. Domājot par mūsu mājdzīvniekiem, mani pār­šalc silta drošības sajūta, ko tikai mazliet atvēsina ba­žas, ka tīrumi varētu atteikties nest ražu gan mūsu pašu, gan lopiņu partiKai. Interesanti, Ka iidz ar nau­das izzušanu izzudušas ari visas liekās vajadzības. Tāpat kā Bībeles laikos, mēs domājam pārtikas, zemes, ganāmpulku un cilts uzturēšanas kategorijās. Piemē­ram, Mjeta. Uz viņu es skatos pavisam ar citādām acīm nekā uz Biržitu. Ar Biržitu pats par sevi iznāca tā, ka seksuālajiem sakariem nebija nekā kopīga ar to dabisko mērķi, bet Mjetu es varu iedomāties tikai kā nākamo māti.

Pat braukājot ar diviem pajūgiem, mums vajadzēja četras dienas, iekāms visas mantas no «Dīķiem» pār­vedām uz Malvilas pili. Biju dzirdējis pilsētniekus sūro­jamies, ka pārvākšanās uz citu dzīvokli sagādājot daudz raižu, taču viņi nevar pat iedomāties, kādi mantu kalni viena cilvēka dzīves laikā sakrājas lauku saim­niecībā, turklāt tās visas vajadzīgas, bet grūti pārva­dājamas. Nemaz, protams, nerunājot par mājdzīvnie­kiem, lopbarību un labību.

Beidzot piektajā dienā varējām atkal sākt apstrādāt tīruma sloksnīti Rinas piekrastē, tagad jau ievērojot jaunos drošības noteikumus. Žakē ara, bet viens no mums pēc kārtas ar šauteni rokā atradās sardzē uz nelielā paugura, no kura bija pārredzama Rinas ieleja rietumu virzienā. Sargam bija piekodināts, pamanot ko aizdomīgu, izšaut gaisā, bet pašam nerādīties, lai Žakē ar zirgu pagūlu patverties pilī un mēs, apbruņojušies ar bisēm — ieskaitot no Vārvurda iemantoto, to mums tagad trīs, ceturtais ierocis bija karabīne —, steigtos sargam palīgā.

Sāds ieroču skaits, protams, pārāk niecīgs. Tāpēc es nospriedu, ka vajadzētu izmantot arī Vārvurda loku, kurš tuvcīņā bija izrādījies par visai bīstamu ieroci. Biržita savā laikā bija man izskaidrojusi loka šauša­nas teoriju, kas izrādījās daudz sarežģītāka, nekā pir­majā acu uzmetienā varētu iedomāties, un es, par spīti biedru skeptiskajam noskaņojumam, sāku trenēties uz ceja, kurš veda uz pils ārējo pagalmu. Neatlaidīgi vin­grinoties, es guvu tīri apmierinošus panākumus un pamazītēm palielināju šaušanas attālumu. Četrdesmit metru distancē veiksmīgākajās dienās ar vienu no iz­šautām trim bultām es jau varēju trāpīt mērķī. Tas, protams, bija vēl tālu no Vilhelma Telia snieguma un pat Vārvurda strēlnieka prasmes, taču patiesībā labāks panākums nekā ar medību bisi, kurai jau piecdesmit metru attālumā pārāk liela izkliede. Tāpat es biju pār­steigts par bultas trāpījuma spēku, jo tā tik dziji ieur­bās mērķī, ka reizēm tikai ar abām rokām bija izvel­kama.

Redzot šos panākumus, manos biedros pamodās sa­censības gcirs, un s<i ušana ar loku drīz vien mums kļuva par iemīļotāko laika kavēkli. Mazais Kolēns ātri mani panāca un pat pārspēja, jo no sešdesmit metru attāluma viņš mērķa plāksnē parasti iešāva vismaz trīs bultas un pamazām sāka tās tuvināt pat centra aplītim.

No mums visiem pieciem — pareizāk sakot, sešiem, ja ieskaita Žakē, kuru mēs gan vēl nepielaidām pie šaušanas vingrinājumiem — Kolēns augumā bija vis­mazākais un sīkākais. Mēs pie tā bijām tik lielā mērā pieraduši, ka mazais augums mums šķita Kolēna bū­tiska iezīme, un visi pilnīgi atklāti viņu saukājām par mazo Kolēnu. Mums ne prātā nenāca, ka šāda iesauka varētu būt kas apvainojošs, jo vairāk tāpēc, ka pats Kolēns nekad pret to nebija iebildis. Un tikai tagad, redzot, cik laimīgs viņš jutās, kad šaušanā ar loku mūs pārspējis, es pēkšņi atskārtu, ka Kolēns visu laiku cietis sava mazā auguma dēļ. Pat loks bija lielāks par viņu. Bet, kolīdz viņš paņēma loku rokā — un tagad las notika diezgan bieži, jo viņš vingrinājās centīgāk par mums visiem —, Kolēns jutās kā valdnieks. Dienasvidū pēc pusdienām es bieži viņu redzēju sēžam pie spraišjotā loga un studējam nelielo loka šaušanas pamācību, kuru Biržita bija man uzdāvinājusi, bet kurā es nekad nebiju vīžojis ieskatīties. Ar vārdu sa­kot, mazais Kolēns kjuva par dižāko strēlnieku no mums visiem. Un tā es viņu sāku dēvēt, jo redzēju, cik ļoti Kolēnam patīk vārds «dižais», kaut pārnestā nozīmē lietots.

Viņš tad nu paskubināja Meisonjē kopā ar viņu uztaisīt vēl trīs lokus. Kolēns domāja, ka ikvienam no mums jāapbruņojas arī ar loku, un tagad reizēm jau sūrojās par to, ka droši vien Larokā bojā gājusi viņa darbnīca, kas lieti noderētu bultu uzgaļu darināšanai. Es visādi veicināju Kolēna ierosmi, jo paredzēju, ka pienāks laiks, kad bises kļūs pilnīgi nederīgas, jo pie­trūks patronu un mums nebūs nekādas iespējas tās iz­gatavot, bet varmācība pasaulē, spriežot pēc visa, ne­izzudīs reizē ar šaujamiem ieročiem.

Kopš tā laika, kad Momo agrā rītā tika dimdinājis zvanu, lai mums pavēstītu, ka Marķīzei atskrējuši dvīņi, bija pagājis kāds mēnesis. Tad pievakarē ap pulksten septiņiem, kad es grasījos aizslēgt savas ista­bas durvis, lai ar Bibeli padusē dotos uz kārtējo vaka­rēšanu, bet Tomā, jau kāpņu laukumiņā stāvēdams, iz­teica piezīmi, ka es izskatoties pēc īsta pātarnieka, un es, ar izstiepto roku ap atslēgu darbodamies, pagriezu galvu, lai viņam dotu pienācīgu pretsparu, — pēkšņi atkal iedunējās zvans, taču ne pilnos atvēzienos kā to­reiz, bet pavisam citādi — diviem dobjiem piesitieniem sekoja vājāks piešķindinājums, kas sekojošo klusumu vērta vēl neparastāku un smagāku. Es sastingu. Momo tas nevarēja būt. Tas nebija viņa stils. Atrāvu durvis, nometu Bībeli uz galda, paķēru šauteni un pasviedu bisi Tomā.

Ne vārda neteicis — Tomā ašā skrējienā bija aizmeties man garām jau kāpņu laukumā —, es aizdrāzos līdz vārtu tornim. Pagalmā neviena nebija. Menū ar Momo laikam atradās dzīvojamā namā, kur māte ga­tavoja vakariņas, bet dēls droši vien slaistījās apkārt, cerēdams klusībā ko nočiept. Vārtu tornī šonakt vaja­dzēja dežurēt Kolēnam un Peisū, taču dienā viņu atra­šanās tur nebija obligāta. Tomā palika uzmanīt vār­tus, bet es, skriedams cauri tukšajām istabām, sapratu, cik nepietiekami ir mūsu spertie aizsardzības soļi. Pār­varēt ārējo pagalma mūri, kurš bija krietni zemāks par iekšējo, varēja viegli, ar pieliekamām kāpnēm vai izmantojot virvi ar galā piesietu āķi. Pāri aizsarggrāvjiem šeit veda parasts tilts, nevis paceļamais kā otrā pagalmā. Tādējādi bez sevišķām grūtībām varēja no­kļūt mūra piekājē un, kamēr mēs uzkavējamies dzīvo­jamā nama zālē, pārrausties tam pāri.

Izskrējis no vārtu torņa telpām, klusā balsī liku Tomā pakāpties uz mūra un pa šaujamlūkām virs vār­tiem ņemt atnācēju uz grauda. Nogaidījis, kamēr viņš to izdarīja, es klusītiņām pielavījos pie vārtos ierīkotā novērošanas lodziņa, pabīdīju aizvaru dažus milimet­rus sāņus un ar aci piesardzīgi pieplaku pie spraugas.

Kāda metra attālumā, tātad jau šinī pusē tiltam, ieraudzīju gadus četrdesmit vecu vīrieti sēžam mugurā lielam pelēkam ēzelim. Pāri kreisajam plecam viņam rēgojās siksnā uzmestas šautenes stobrs. Galva sveši­niekam bija kaila, seja tumša, mati pavisam melni, mugurā noputējis tumši pelēks uzvalks. Visvairāk mani pārsteidza viena detaļa — jātniekam kaklā karājās sud­raba krucifikss, kādu mēdz valkāt bīskapi. Vīrietis man likās liels un spēcīga auguma. Seja viņam izskatījās

liepai asu_mierīga, un es ievēroju, ka, pamanījis pret viņu pavērsto Tomā bises stobru, viņš pat acis nepainirkšķinaja.

Spējā rāvienā atbīdīju lodziņa aizsegu līdz galam un skaļi uzsaucu:

— Kas tev šeit vajadzīgs?

Brutālais tonis jātnieku neietekmēja. Viņš pat nesa1 rūkās, tikai paskatījās uz lodziņu un samtainā, lab­skanīgā balsī atbildēja:

— Vispirms parunāties ar jums, bet pēc tam pilī pār­nakšņot, Tā kā nakts ir tuvu, man negribētos doties atceļā.

Ievēroju, ka viņa runas veids ir izkopts, pat izmek­lēti izsmalcināts. Vārdus viņš izrunāja skaidri, un to skanējums bija aptuveni tāds pats, kāds raksturīgs mūsu apvidum.

— Vai tev bez šautenes ir vēl kāds cits ierocis?

— Nē.

— Ieteicu runāt patiesību. Pēc ielaišanas pilī mēs tevi pārmeklēsim.

—Man ir kabatas nazītis, bet to es neuzskatu par ieroci.

— Vai tam ir asmena slēdzis?

— Nē.

— Ka tevi sauc?

— Filbērs Leno. Es esmu garīdznieks.

Pēdējo atbildi atstāju bez ievērības.

— Klausies, Filbēr. Izņem šautenes aizslēgu un ieliec to kabatā.

Viņš tūlīt paklausīja, vienaldzīgā balsī piezīmē­dams:

— Esat gan jūs neuzticīgi.

— Mums ļr iemesls tādiem būt. Esam jau piedzīvo­juši uzbrukumu.

Tad atkal turpināju:

— Klausies. Kad es atvēršu vārtus, jāj iekšā, tikai paliec seglos. Pēc metriem desmit apstājies, zemē kāp tikai tad, kad likšu to darīt.

— Skaidrs.

Es pacēlu galvu un uzsaucu Tomā:

— Turi viņu stobra galā.

Tomā piekrītoši pamāja. Es pārliku šauteni labajā rokā, atvirzīju drošinātāju, atgrūdu abus aizbīdņus un pavilku vienu vārtu pusi. Tikko Filbērs bija iekšā, es vārtus tik aši aizcirtu, ka ar vienu vārtu malu pagrūdu ēzeli. Tas metās uz priekšu un, strauji palēkdamies sā­nus, gandrīz izmeta jātnieku no segliem. Mūsu zirgi savā novietnē iezviedzās, ēzelis izslēja garās ausis un trīsošām kājām palika stāvam, kad Filbērs viņu ap­turēja.

— Kāp zemē, — es teicu vietējā dialektā, — un dod šurp šautenes aizslēgu.

Tādējādi es pārliecinājos, ka viņš saprot šejienes dialektu. Aizslēgu ieliku savā kabatā. Tagad es biju gandrīz jau pārliecināts, ka šajā gadījumā mūsu ne­uzticība ir nevietā, taču piesardzībai ir viena kopēja iezīme ar visiem citiem tikumiem: tiem nozīme tikai tad, ja tie nepazīst izņēmumu.

Tomā atnāca pats un paņēma ēzeli aiz iemauktiem, lai to ievestu kūtī. Redzēju, ka viņš atkabina spaini, gribēdams lopiņu padzirdināt. Pagaidīju, kamēr Tomā atgriezīsies, un tad atkal pievērsos Filbēram.

— No kurienes tu esi?

— No Kaoras.

— Bet tu saproti šejienes dialektu.

— Pilnībā es nesaprotu. Leksikā ir zināmas atšķi­rības.

Šis jautājums šķita viņu ieinteresējam, jo Filbērs tū­līt sāka šejieniešu mēli salīdzināt ar viņa dzimtās pu­ses izloksni. Kamēr Filbērs runāja — un to viņš da­rīja raiti un plūstoši —, es viņu aplūkoju. Viņš nebija liela auguma, kā es sākumā biju domājis, bet labi vei­dots un ar tik iznesīgām kustībām, ka izskatījās slai­dāks. Viņa sejas izteiksme man likās neizprotama. Pārtraucu viņa filoloģiskos prātojumus un jautāju:

— Vai tu jāj no Kaoras?

Atnācējs pasmaidīja. Es ievēroju, ka viņa smaids ir valdzinošs.

— Nē, kur nu. Es jāju no Larokas. Bumbas sprā­dziena laikā es nejauši atrados tur.

Muti atplētis, vēros viņā.

— Vai tad Larokā kāds palicis dzīvs?

— Protams, — viņš atbildēja.

Un tikpat mierīgā garā piebilda:

— Pavisam cilvēku divdesmit.