Tomā piezīmes

Tikko izlasīju iepriekšējo nodaļu. Lai prāts būtu mie­rīgs, pārskatīju arī nākamo. Taču nekur Emanuēls tu­vāk par mūsu kopsapulci nepastāsta. Viņš atzīmē vie­nīgi to, ka pēc Peisū un Kolēna ierosinājuma ticis vienbalsīgi ievēlēts par Malvilas abatu.

Es domāju, ka lasītājs būs mazliet izbrīnījies. Arī es tāds esmu. Un kā gan citādi, ja trijās rindiņās ietverts trīs stundu ilgas sapulces rezultāts.

Tāpat var rasties jautājums, kā gan Peisū un Ko­lēnam nācis prātā kaut ko tādu ierosināt, bet jo se­višķi — kāpēc arī mēs ar Meisonjē par to nobalsojām.

Gribu atbildēt uz abiem šiem jautājumiem.

1. Vispirms saruna ar Kolēnu nākamajā dienā pēc balsošanas, kamēr Emanuēls ārējā pagalmā jādelēja Malabāru, bet mēs abi atradāmies noliktavā. Kolēna izteicienus atstāstīšu vārds vārdā.

— Protams, Emanuēls pats mūs ar Peisū lūdza iero­sināt, lai viņu izvēlētu par Malvilas abatu. Vai tad mums tas būtu nācis prātā! Viņš ar mums par to ru­nāja savā istabā pēc tam, kad Mjeta bija nomazgājusi Momo. Iemeslus tu jau zini. Vakar vakarā tos taču pārcilājām bez sava gala. Pirmkārt, nedrīkstēja pie­ļaut, ka Filbērs uzsēdinātu mums uz kakla savu spiegu. Otrkārt, nedrīkstēja pievilt tos Malvilas iemītniekus, kuri vēlas, lai šeit uz vietas tiktu noturēti dievkalpo­jumi. Pretējā gadījumā svētdienās puse mūsējo vazā­tos uz Laroku un tikai puse paliktu uz vietas. Tad

vairs nebūtu īstas vienotības un vispār izveidotos nelāga situācija.

— Bet tu taču zini, ka Emanuēls netic dievam, — es iebildu.

— O, es par to nemaz neesmu tik pārliecināts, — Kolēns atbildēja. — Es tev pat teikšu, ka, manuprāt, Emanuēls aizvien bijis drusku ķerts reliģijas jautāju­mos. Tikai viņš gribēja būt pats sev dvēseles gans.

To pasacījis, Kolēns noskatās manī ar savu zināmo smaidu un piebilst:

— Nu, tagad viņš to panācis.

Kolēna liecībā, manuprāt, jāatšķir divi momenti — pats fakts, ka Emanuēls slepenībā vienojies ar Kolēnu un Peisū, lai tie ierosina izvēlēt viņu par abatu, bet otrs — Kolēna piebildes par Emanuēla reliģisko no­slieci.

Pirmais fakts, ko apstiprina arī Peisū, nav nolie­dzams. Par Kolēna piebildēm var būt dažādās domās. Es, piemēram, tām nepiekrītu.

2. Pati vēlēšanu norise iezīmējās ar to, ka mēs bal­sojām nevis vienu, bet divas reizes. Pirmās balsoša­nas rezultāti bija šādi: «par» balsoja Peisū, Kolēns, Žakē, Menū, Falvina un Mjeta, bet mēs ar Meisonje atturējāmies.

Emanuēls par to saskaitās. Mēs nezinot, ko paši da­rot! Mēs vājinot viņa pozīcijas! Filbērs mūsu atturē­šanos Larokas iemītniekiem izskaidrošot kā neuzticī­bas izpausmi! Ar vārdu sakot, mēs graujot Malvilas iemītnieku vienprātību! Bet, ja nu mēs tik ļoti to ne­gribot, viņš neuzplīšoties, atstašot brīvu vietu Filbēra ieliktenim un atmetīšot visam ar roku.

Ar vārdu sakot, Emanuēls izdarīja uz mums spie­dienu. Un, tā kā arī pārējie sāka uz mums skatīties kā uz čūskām, ko viņi sildījuši azotē, un turklāt Emanuels savā sašutumā patiesi varēja visam atmest ar roku, mēs galu galā piekāpāmies. Mūsu atturēšanās tika anulēta, pieņēmām lēmumu izdarīt otrreizēju bal­sošanu, un tad nu arī mēs abi nobalsojām «par».

Tādā kārtā Emanuēls panāca vienbalsīgu ievēlēšanu, kā viņš to bija gribējis.

Загрузка...