Malvilas pils

XVI

— Vai tu esi drošs?

Pustumsā redzu viņu paraustām plecus.

— Pēc Ervē apraksta es Bebelu tūlīt pazinu. Un arī pēc gaitas. Viņš domāja, ka neviens viņu neredz, tā­pēc nemaz nepūlējās iet sievišķīgākā solī.

Tomā apklust un norij siekalas.

— Nu, un tālāk?

— Ļāvu viņam paiet garām, pēc tam piecēlos, atbal­stījos pret to tur koka stumbru un paklusā balsī, tā, kā es tagad runāju, uzsaucu: «Bebel!» Viņš apcirtās apkārt, it kā viņam stilbos būtu ieklupis suns, un iegrūda labo roku mazā sainītī, ko net>a, pie vēdera piespiedis. Vēl uzsaucu: «Rokas aiz pakauša, Bebell», bet šajā mirklī viņš jau meta nazi.

— Tu izvairījies no tā?

— Pats nezinu. Nezinu, vai izvairījos vai arī Bebelu maldināja koks. Tas varēja būt aiz pieraduma, jo vingrinoties viņš droši vien būs nazi metis koku stum­bros. Lai nu kā, bet bija ietriecies kokā, dažu centi­metru attālumā no manām krūtīm. Tad es šāvu. Luk, kur nazis, tātad sapņojis es neesmu.

Pasvārstu nazi delnā un ar kāju pavelku augšup Bebelas brunčus līdz viduklim. Pec tam noliecos un pēdējā dienas gai'smas atspīdumā ielūkojos viņam sejā. Tā ir skaista, ar smalkiem, pareiziem vaibstiem, garu gaišu matu ieskauta. Viņa seja varēja maldināt. Tā, Bebel, tev viss beidzies. Nāve visam pielikusi pun­ktu. Apbedīsim tevi kā sievieti.

— Vilmēns droši vien gribējis atkārtot Larokā lietoto paņēmienu.

Es papurinu galvu.

— Nedomāju vis. Tādā gadījumā viņš pats būtu jau klāt.

Taču prātīgāk ir šeit ilgi neuzkavēties. Bebelam ap­bedīšanu vajadzēs mazliet pagaidīt. Tomā līdzi vilk­dams, es skriešus atgriežos Malvilas pilī. Žakē nolieku sardzē uz mūra.

Sapulcējamies visi vārtu torņa virtuvē, kur sasēžamies ap galdu, uz kura spožu gaismu met petrolejas spuldze, ko Falvina atnesusi no dzīvojamās mājas. Klu­sēdami veramies cits citā. Ieročus esam saslējuši gar sienu. Ar patronām piestūķētas visas mūsu džinsu un zilo darba blūžu plašās kabatas. Mums ir tikai divas patronu somas, un tās izsniegtas Mjetai ar Katī.

Ieturam pavisam vienkāršas vakariņas: maize, sviests, šķiņķis un pēc patikas piens vai vīns.

Tomā atkal jāatkārto savs stāsts. Visi noklausās viņu dziļā uzmanībā, bet Kati ar tādu apbrīnu, ka man sirdī kas ieduras. Tā tikai vēl trūka, lai es ļautos greiz­sirdībai. Visiem spēkiem pūlos atvairīt šo sajūtu, taču tas nemaz nav tik viegli.

Kad Tomā beidzis, visi nonāk pie vienprātīga seci­nājuma, ka patiesi Vilmēna tuvumā nevar būt. Pre­tējā gadījumā, izdzirdējis šāvienu un zinādams, ka Bebelam šautenes nav līdzi, viņš būtu Tomā uzbrucis. Bebelas uzdevums būs bijis nevis pārgriezt rīkli sardzes vīram un atvērt vārtus, kā bija noticis Larokā, bet gan vienkārši izlūkošana. Tāpat kā abiem šorīt atsūtī­tajiem puišiem.

Sarunas pamazām noplok, un iestājas ilgs, bažīgu pārdomu pilns klusums.

Kad vakariņas paēstas, ierunājos es;

— Tikko galds būs novākts, sākšu pieņemt pie svētā vakarēdiena. Ja nevienam nav iebildumu.

Visi izsaka piekrišanu, tikai Toma un Meisonjē cieš klusu. Kamēr sievietes nokopj galdu, Peisū izvelk mani pagalmā.

— Zini, es gribētu tev izsūdzēt grēkus,

— Tūlīt?

— Nuja.

Es paceļu rokas.

—Bet visus tavus grēkus, mans nabaga Peisū, es jau zinu no galvas!

— Klāt nācis jauns grēks, — Peisū saka. — Pie tam liels.

Klusums. Man žēl, ka ir tāda tumsa un es nevaru labi saredzēt viņa seju. Esam metru piecpadsmit no mūra, un es neredzu pat sardzē stāvošo Žakē.

— Liels? — es pārvaicāju.

— Jā, — Peisū apstiprina, — diezgan liels.

Atkal klusums. Rāmiem soļiem mēs ejam uz māj­dzīvnieku novietnes pusi.

— Vai sakarā ar Katī?

— Jā.

— Domās?

— Jā! — Peisū nopūšas.

Es apsveru šo nopūtu. Mēs esam jau aizgājuši līdz kūtīm. Amaranta, kura mani neredz, taču ir saodusi, mīlīgi iebubinās. Pieeju tuvāk un ar rokām sataustu ķēves lielo galvu, lai noglāstītu. Zem maniem pirkstiem tās tīkami siltās un mīkstās purslas.

— Tātad, tu saki, Katī karsta uz parneņģēšanos?

— Jā.

— Un viņa ar tevi skūpstās?

— Jā, jo bieži vien.

— Un kā viņa tevi skūpsta?

— Varen jauki, — Peisū paskaidro.

— Viņa apliek tev rokas ap kaklu un apber seju ašiem skūpstiem?

— Bet kā tu to zini? — Peisū izbrīnītā balsī jautā.

— Un tajā pašā laikā tev jo cieši piekļaujas?

— Jā, — Peisū apstiprina, — tikpat kā plakšus pie­plok! Un pati spirinās vien.

Sajā brīdī man pilnīgi skaidrs, kā izturētos Filbērs, ja viņš būtu manā ādā. Un tūlīt man iešaujas prātā — tā tik tiešām ir laba mēraukla — jāizturas pilnīgi pre­tēji tam, kā šajā brīdī rīkotos Filbērs. Bet pie laba gala tas tomēr nenoved.

— Zini, ne tikai ev vienam tā klājas, — es saku.

— Ko!? — Peisū iesaucas. — Tev tā pati liksta?

— Jā gan, tā pati. — Vēl tikai mazlietiņ jāsaņemas. Un tad es savā antifilbērismā būšu nogājis līdz ga­lam. — Un pat vēl daudz ļaunāk.

— Pat vēl daudz ļaunāk? — kā atbalss Peisū at­kārto.

Es viņam pastāstu, kā pavadīju savu diendusu. Ru­nādamies ar viņu, es atspiežu muguru pret Amarantas steliņģa pusžogu. Ķēvīte nogulda galvu man uz pleca, bet es ar roku bužinu tās mīksto pakakli. Parasti tik draiskulīgā Amaranta izturas pavisam mierīgi un ar savām mīkstajām lūpām tikai liegi aptausta man kaklu.

— Nu, redzi, kā sanāca, — es beigās nosaku, — tu gribēji man izsūdzēt grēkus, bet es tev izsūdzēju sa­vējos.

— Jā, — Peisū piekrīt, — tikai man nav tiesību dot tev grēku atlaidi,

— Kāda tam nozīme, — es aši iebilstu. — Svarīga ir iespēja izklāstīt draugam, kas tev nospiež sirdi, un pakļauties viņa tiesai.

Klusums.

— Es tev neesmu nekāds tiesnesis, — Peisū saka. — Līdzīgā situācijā es būtu darījis to pašu.

— Tagad jau pavisam labi, — es piebilstu. — Tu man atzinies savā apgrēcībā. Bet es savukārt izsūdzēju grēkus tev.

Es nesaku, ka Peisū visai drīz, lietojot viņa paša izteicienu, atradīsies «līdzīgā situācijā». Šādas domas uzurda manī greizsirdību. Labi, lai tad arī notiek — es būšu greizsirdīgs, taču pacentīšos šīs jūtas apval­dīt, tāpat kā rīkojas Tomā. Ja mēs Malvilas pilī gribam dzīvot mierā un saticībā, reiz par visām reizēm jāiemā­cās atsacīties no privātīpašnieciskām tieksmēm.

— Tas nu gan ir numurs, — Peisū piebilst. — Tu esi salaidis ar Katī, bet man likās, ka tev pietiktu ar Evelīnu.

Tā kā es klusēju, Peisū pēc brīža turpina;

— Es gan nekā tāda nedomāju.

— Tu dari pareizi, nekā tāda nedomādams.

— Manuprāt, tu ar viņu tapat vien paķiķinies, tikpat kā tēvs ar meitu.

— Pat ne tik daudz, —_es strupi piebilstu.

Peisū apklust, izbijies par to, ka, neraugoties uz savu parasto atturību, ielaidies tik delikātā sarunā. Satveru viņu aiz augšdelma un jūtu, ka viņš sasprindzinās, lai es labāk sajustu viņa varenos bicepsus. Mūsu vecais Peisū! So paradumu viņš saglabājis vēl no senajiem Kopas laikiem.

— Iesim atpakaļ, — es saku. — Mūs droši vien gaida.

Zinu, ka Peisū labprātāk būtu saņēmis pēc visas for­mas sniegtu grēku atlaidi, taču es no tādas izvairos. Katru reizi, kad Menū man to pieprasa, es jūtos gau­žām neveikli. Taču šajā jautājumā savas domas tiku izteicis jau agrāk.

Galds ir nokopts, drupačas noraustas, tā virsma no­slaucīta. Tumšais riekstkoks blāvi vizmo. Uz galda manā priekšā liela glāze ar vīnu. Bet uz šķīvja mazi maizes gabaliņi, kurus Menū nule sagriezusi. Neapzi­nāti es tos pārskaitu. Divpadsmit. Viņa mūsu skaitā ietvērusi arī Momo.

Vārtu torņa istabā galds ir krietni mazāks nekā dzīvojamās mājas zālē. Mēs esam tik cieši saspiedu­šies kopā, ka elkoņi, mums saskaras. Klusums. Mēs visi esam pamanījuši Menū kļūdu, un tā ikvienam at­gādina, ka rītdien pie vakariņu galda biedriem varbūt kā lieku vajadzēs novākt vēl kādu šķīvi. Sī atskārsme kā smags slogs gulstas uz dvēseli. Un nomāc ne tik daudz domas par nāvi, bet galvenokārt apziņa, ka vairs nebūsi kopā ar citiem.

Pirms svētā vakarēdiena es saku pāris vārdu, ku­ros izvairos no jebkuras retorikas, nemaz nerunājot par svētulību. Es pūlos visu pasacīt visierastākajā tonī. Ne­cenšos būt daiļrunīgs, drīzāk gan otrādi — bez izskais­tinājumiem pateikt to, kas man uz sirds.

— Manuprāt, — es saku, — visam, ko mēs Malvilas pilī darām, ir tikai viena jēga — mēs cenšamies izdzī­vot, pārtiekot no zemes augļiem un tā, ko mums sniedz mājkustoņi. Turpretim tādi cilvēki kā Vilmēns un Be­bela uz dzīvi raugās negatīvi. Viņi nemēģina to uzcelt no jauna. Viņi nonāvē, laupa un posta. Vilmēns grib sagrābt Malvilas pili, lai viņam būtu bāze turpmā­kiem sirojumiem. Ja cilvēku dzimumam lemts turpinā­ties, tad tas notiks, dibinoties uz tādām ļaužu kopām, kuras līdzīgi mums cenšas reorganizēt sabiedrības iedīgli. Bet Vilmēnam un Bebelam līdzīgi cilvēki ir pa­razīti un plēsoņas. Tādiem jātiek izdeldētiem.

— Taču tas, ka mēs iestājamies par taisnīgu lietu, — es turpinu, — vēl nav nekāda ķīla mūsu uzvarai. Un tāpat arī, ja es sāktu skandināt: «Augstais dievs debe­sīs, dod mums uzvaru», tā mums vēl nebūtu nodro­šināta.

Sādi vārdi Malvilas abata mutē dažā labā no klāt­esošajiem izraisa izbrīnu. Taču es to teicu ar nodomu.

—Lai gūtu uzvaru, — es runāju tālāk, — mums jā­būt bezgala modriem. Tikpat nepieciešama asa un at­jautīga izdoma. Jūs mani esat izvēlējuši par vadītāju briesmu brīžos. Bet tas nenozīmē, ka jūs paši drīkstētu atsacīties no ierosmes. Ja kādam ienāk prātā jauna, mums līdz šim nezināma kaujas viltība, izmanīgs pie­gājiens, veiksmīgs taktisks paņēmiens, lamatas, kurās varētu ievilināt ienaidnieku, tūlīt man to pastāstiet. Un, ja vien pretinieks mums dos laiku, tad kopīgi apsprie­dīsim šos ierosinājumus.

Es gribēju šādā lietišķā tonī norunāt līdz galam, taču pārdomāju. Kājās stāvēdams, ar abām rokām pret galdu atbalstījies, es noskatos savos biedros, kas sa­sēdušies ap iedegto lampu. Viņi saspiedušies tik cieši, ka izskatās kā kopā sametināti. Viengabala kausējumā saliedēti. Sejas visiem saspringtas un mazliet nobažī­jušās, taču mani apšalc laimes sajūta par to, ka esam tik vienoti, un es gribu šo sajūtu izpaust vārdos.

— Jūs zināt mūsu pusē lietoto parunu: viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. (Es to vispirms pasaku dialekta, bet pēc tam Tomā dēļ pārtulkoju literārajā franču va­lodā.) šajā ziņā mums, Malvilas pils iemītniekiem, pa­laimējies. Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu: mūs vienojošās saites ir tik stipras, ka nezvai kāds no mums gribētu vēl dzīvot, ja pārējie aizietu bojā. Un tāpēc es dievam vēlētos izlūgties vienu — lai pēc gūtās uzva­ras mēs visi sveiki un veseli atkal atrastos Malvilas pilī.

Es svētīju maizi un vīnu. Vispirms no glāzes iebaudu es, bet pēc tam tā iet no rokas rokā, tāpat šķī­vis ar maizes kumosiņiem. Tas viss notiek dziļā klu­sumā. Es domāju par to, cik dziļa plaisa ir starp vār­diem, ko nule tiku teicis, un skaudro jūtu viļņojumu manā dvēselē. Un tomēr liekas, ka man izdevies tādu pašu izraisīt arī biedru sirdīs. Es to noskārstu no no­pietnības skatienos, no apņēmības kustībās. Savā uz­runā sevišķi uzsveru mūsu atbildību cilvēces nākotnes priekšā, lai arī tādi pārliecināti ateisti kā Meisonjē un Tomā varētu vienoties ar mums kopējā cerībā. Galu galā dievišķīgais apjaušams, pat nemaz neticot die­vam, un tas var izpausties arī Malvilas pilī mītošo cil­vēku savstarpējās attieksmēs. Dzerdams savu vīna malku, Meisonjē samirkšķina acis. Kad es pieliecos, lai pavaicātu, ko viņš par visu to domā, Meisonjē ar parasto nopietnību atbild: «Manuprāt, mēs iesvētām mūsu ieroču brālību.»

Es šādus vārdus nebūtu lietojis, jo tie izklausās jau pārāk dramatiski, taču patiesībā viņa sacītais atbilst pašreizējai situācijai. Profesionāls garīdznieks runātu par dvēseļu vienotību. Lai arī šie vārdi diezgan nova­zāti, būtībā tie ir skaisti. Tajos ietvertā jēga ir gandrīz vai ar acīm skatāma. No izkliedētības cilvēks atkal at­griežas sevī, lai rastu mieru pēc apkārtējās pasaules kņadas. Piemēram, Katī, kura parasti ir tik bezbēdīga, šobrīd nemaz nedomā par baudu, ko viņa varētu gūt no sava daiļuma, reizē tādu pašu sniegdama citiem. Viņa iegrimusi pārdomās. Tas viss. Un, tā kā Katī nav paradusi to darīt, viņa izskatās diezgan nogurusi.

Pie galda jūtams vienots noskaņojums, kopējas rū­pes un atbildība. Un reizē ar to arī drosme. Tā izpau­žas vispirms spējā klusēt un bezbailīgi noraudzīties sejā mūsu šāvakara viešņai. Neviens no mums šo viešņu vārdā nav nosaucis, taču tās klātiene jūtama nepār­protami.

Tomā, kurš sava stāstījuma laikā bija pietvīcis, ta­gad ir gluži bāls. Bebelas nogalināšana viņu ir sa­traukuši. Varbūt viņu kremt arī domas-par to, ka, Be­belas mestā naža asmenim novirzoties dažus centimet­rus sāņus, viņš nesēdētu šeit pie galda kopā ar mums visiem, kas esam tik trausli, tik viegli nāvei aizsnie­dzami un kam nav cita spēka kā vien savstarpējā vie­notība.

Kolīdz Menū saņēmusi svēto vakarēdienu, es viņu aizsūtu pēc 2akē, kurš stāv uz pils mūra sardzē. Menū ir ļoti izbrīnījusies, jo taču ne jau viņai puisis jāno­maina. Tomēr viņa paklausa bez vārda runas. Tikko Menū izgājusi, es lūdzu Tomā, kurš pašreiz tur rokās šķīvi ar maizes gabaliņiem, paņemt no tiem vēl vienu un, līdzko Žakē būs ienācis, iet viņa vietā postenī.

Kad viss beidzies, mēs nolemjam, ka Falvina, Evelina un Menū, kuras kaujā nepiedalīsies, ies pārgulēt dzīvojamās mājas otrajā stāvā, bet mēs pārējie šo nakti pavadīsim tepat vārtu tornī. Te ir piecas guļvietas, un vairāk mums nemaz nav vajadzīgs, jo Kolēns un Peisu, tumsai iestājoties, ies uz sardzes posteni zemnīcā. Uz mūra, manuprāt, pietiek ar vienu vīru. Šķiršanās no manis Evelīnu ļoti sarūgtina, taču viņa paklausa, nebilzdama neviena vārda.

Žigli, labā kārtībā un pēc iespējas klusām aiziet tie, kuriem jādodas vai nu uz posteni zemnīcā, vai pārnakšņošanu dzīvojamā mājā. Tomā aiziet sardzē uz mūra. Paliekam mēs pieci — Mjeta, Katī, 2akē, Mei­sonjē un es. Uz papīra atzīmēju kārtību, kādā mainī­sies posteņi, sarakstu nolieku zem lampas pamatnes un nogriežu mazāku gaismu. Pats es biju nodomājis stāvēt sardzē pēc pulksten četriem, bet pārējiem pieko­dinu mani pēc katra posteņa nomaiņas pamodināt. Tas gan būs ļoti nepatīkami un traucējoši, taču esmu pār­liecināts, ka sardzē stāvošie šādā gadījumā neļausies snaudai. Es biju lūdzis Žakē atnest man matraci un tagad izklāju to virtuves kaktā. Pārējie četri biedri sa­dalījās pa pārējiem vārtu torņa stāviem, kur tāpat ar visām drēbēm atgūlās, šauteni noliekot pa ķērienam turpat līdzās.

Es šonakt guļu pavisam slikti, vai arī man tikai tā liekas, taču galu galā tas ir viens un tas pats. Mani vajā visādi murgi, līdzīgi šās dienas notikumam ar Bebelu. Aizsargājos no briesmoņiem, kuri man uz­brūk, bet, kad zveļu tiem ar šautenes laidi, tā iziet cauri viņu galvaskausiem, nekādu ļaunumu nenodarī­dama. Sākumā man liekas, ka nomoda brīžos es at­pūšos labāk, bet tad, pārdomājot aizsardzības pasāku­mus, pēkšņi atskārstu, ka esmu pieļāvis rupjas kļūdas. Piemēram, neesmu norādījis, kāda vieta katram vispā­rējās trauksmes gadījumā būtu ieņemama uz pils mūra. Tāpat katram nav dots konkrēts uzdevums.

Neesmu paredzējis vēl kādu citu visai svarīgu pro­blēmu — kā mēs uzturēsim sakarus starp slēpni nokalnes zemnīcā un uz pils mūriem palikušajiem. Ļoti svarīgi, lai zemnīcas slēpnī norīkotie biedri, kuri pir­mie pamanīs ienaidnieka tuvošanos, varētu mūs brīdi­nāt ar kādu pretiniekam nemanāmu signālu. Tādā ga­dījumā mēs iegūtu tik dārgo laiku mūsu kaujinieku izvietošanai uz pils mūra.

Nakts otrā puse man paiet, lauzot galvu ap šo pro­blēmu, tomēr nekā jēdzīga nevaru izdomāt. Ka ir pāri pusnaktij, es noprotu no tā, ka, saskaņā ar dotajiem norādījumiem, pēc sardzes nomaiņas mani vispirms pamodināja Mjeta, bet pēc tam Meisonjē. Visu šo laiku esmu kaldinājis muļķīgus plānus, piemēram, ka līdz zemnīcai vajadzētu aizvilkt aplīšos iestiprinātu stiepli. Šķiet, uz brīdi biju arī iesnaudies un pat redzējis sap­ņus, jo nejēdzīgie murgi turpinās. Kādu mirkli es prie­cīgs nodomāju, ka esmu atradis atrisinājumu un saka­rus mēs uzturēsim pa radio, bet tikai pēc tam atjēdzos, ka mums nekādas radioaparatūras nav.

Beidzot es tomēr laikam biju aizmidzis pa īstam, jo uztrūkstos, kad Katī pieliekusies mani sapurina aiz ple­ciem un iečukst, ka tagad mana kārta, pie reizes iz­mantodama izdevību un viegli iekozdama man ausī.

Katī atstājusi vaļā kādu šaujamlūkas aizvērtni. Ne­zinu, kurš, droši vien Meisonjē, atnesis šurp mazu ķeblīti. Tā bijusi laimīga iedoma, jo ambrazūra ir tik zema, ka, stāvot kājās, tā grūti izmantojama. Vairāk reižu dziļi krūtīs ievelku gaisu. Pēc šās nemiera pil­nās nakts tas ir apbrīnojami spirdzinošs. Esmu pār­liecināts, ka Vilmēns mums noteikti uzbruks. Nogali­nāts taču viņa Bebela, un viņš gribēs mūs sodīt. Tikai neesmu gluži drošs, vai Vilmēns dosies uzbrukumā, iepriekš vēl pēdējo reizi nepamēģinājis izdarīt izlūko­šanu, lai uztaustītu mūsu aizsardzību. No Ervē uzzi­nājis par palisādi, viņš droši vien bažīgi lauza galvu, kas gan aiz tās varētu slēpties. Ja vien esmu pareizi izpratis šā varmācīgā kaušļa noskaņojumu, prestiža apsvērumi liek viņam atriebt Bebelas nāvi, bet profe­sionāla piesardzība neļauj traukties uzbrukumā uz labu laimi.

Rīta gaisma svīst bezgala gausi, un es nr pūlēm saskatu metrus četrdesmit attālo pnlisadi, jo vecie pal­sie materiāli, no kuriem tā celta, saplūst ai apkaimes pelēcību. Sliktās redzamības dēļ šāds sasprindzinājums ir ārkārtīgi nogurdinošs, un es vairāk reižu ar kreisas rokas pirkstiem saviebdamies noraušu pār acīm.

Mani vēl aizvien māc miegainība, tādēļ pieceļos un paejos dažus soļus pa mūri, skaitīdams Lafontēna fa­bulas, kādas vien varu atcerēties. Tad nožāvājos un apsēžos. «Septiņu dižskābaržu» nokalnes pusē debesīs atplaiksnās spēja gaismas atblāzma. Tas mani ļoti pār­steidz, jo laiks nepavisam nav uz pērkona negaisu, un tikai pēc krietna brīža apjēdzu, ka Peisū un Kolēns mums signalizējuši ar elektrisko laterniņu. Tajā pašā brīdī divas reizes nošķind palisādes vārtu zvans.

Es izslienos, sirds man krūtīs spēcīgi lēkā, deniņos pulsē asinis, delnas sasvīst. Vai nevajadzētu iet pie vārtiem? Varbūt tā ir tikai viltība? Vilmēna izlikti slazdi? Un ja nu viņš izšauj no bazukas tieši tajā brīdī, kad es paveru palisādē ierīkoto novērošanas lodziņu?

Vārtu torņa durvīs parādās Meisonjē ar šauteni rokā. Viņš paskatās uz mani. No Meisonjē skatiena redzams, ka viņš gaida, lai es rīkotos, un tas palīdz man atgūt aukstasinību. Klusinātā balsī es ieminos;

— Vai visi piecēlušies?

— Pasauc viņus šurp.

Taču nav nekādas vajadzības nevienu saukt. Pamanu, ka pēc zvana visi jau sapulcējušies šeit, ar ieročiem rokā. Esmu apmierināts, ka biedri reaģējuši tik ātri un izturas klusu un mierīgi. Pusbalsī es izrīkoju:

— Mjeta un Katī — pie abām vārtu torņa ambrazūrām. Tornā un Žakē — uz mūra aiz izciļņiem. Šaut pēc Meisonjē pavēles, Žakē, tu atvērsi vārtus un, kolīdz es būšu izgājis, tos atkal aizdarīsi.

— Vai tu iesi viens? — Meisonjē jautā,

— Jā, — es strupi atbildu. _

Meisonjē klusē. Palīdzu Žakē piesardzīgi atbultēt vārtus. Meisonjē pieskaras manam plecam. Puskrēslā redzu, ka viņš man pastiepj kādu priekšmetu, es to pa­ņemu — tā ir palisādes vārtu apakšas atslēga. Mei­sonjē noskatās manī. Ja viņš iedrošinātos, tad piedā> vātos iet manā vietā.

— Pamazītēm, Žakē.

Neraugoties uz centīgo eļļošanu, vārtu viras, kolīdz pavērums pārsniedz četrdesmit piecus grādus, vienmēr neganti čīkst. Paveru tik vien daudz, lai, vēderu ievil­cis, ar pūlēm sāniski varētu izspraukties cauri.

Nakts ir dzestra, taču pār vaigiem man straumēm plūst sviedri. Pāreju pāri mazajam tiltiņam, tālāk vir­zos starp mūri un aizsarggrāvi, bet tad apstājos, lai novilktu puszābakus. Uz pirkstgaliem aizskrienu līdz palisādei, cenzdamies elpot pēc iespējas mierīgāk. Pašā pēdējā mirklī es nepaceļu vis novērošanas lodziņa aizvērtni, bet, elpu aizturējis, paglūnu pa Kolēna ierī­koto mazo drošības actiņu. Ārpusē stāv Ervē un vēl kāds mazāka auguma puisis. Neviena cita tuvumā nav. Es paveru novērošanas lodziņu.

— Vai tu tas esi, Ervē?

—Jā gan.

— Kas ir kopā ar tevi?

— JVferiss.

— Labi. Klausies, ko teikšu. Es tūlīt atdarīšu pa­vārti. Jūs pa to vispirms iebīdīsiet šautenes. Pēc tam lai nāk Ervē viens. Viens, es atkārtoju. Moriss lai pa­gaida.

— Skaidrs, — Ervē atbild.

Es atslēdzu durtiņas, paceļu tās augšup un aizkarinu. Parādās abas šautenes. Es īsi pavēlu;

— Pabīdiet tālāk. Ar stobru pa priekšu. Dziļāk uz pagalma pusi.

Viņi paklausa, un es nolaižu durtiņas. Vienu pēc otra atvelku šauteņu aizslēgus. Patronu nav ne stobrā, ne aptverē. Pieslienu abas šautenes pie aizžoga un pa­ņemu rokās savu springfīldu, ko līdz šim nēsāju siksnā uz pleca.

Pēc tam ļauju ierāpties Ervē un durtiņas atkal no­laižu, aizvedu puisi līdz torņa durvīm, lieku ieiet iekšā un tikai tad, kad durvis aiz Ervē aizvērušās, atgriežos pēc viņa biedra.

Līdz šīs dienas rītam man nebija īsti skaidrs, kā mēs izlietosim PAZ. Patiesībā tā mums noderēs kā «slūžu ierīce». Pateicoties šai zonai, mēs varbūtējus apmeklētājus varam ielaist pilī citu pēc cita, iepriekš tos atbruņojuši. Atgriezies vārtu tornī, es paņemu pa­pīru, uz kura biju sarakstījis sardžu maiņas, un tagad uz tā otrās puses ar zīmuli sastādu jaunu sarakstu, lai gan ar Ervē vēl nemaz neesmu runājis.

Kamēr es rakstu, ierodas Menū, Falvina un Evelīna. Menū tūlīt sāk kurt uguni, strupā balsī pavēlēdama Falvinai iet izslaukt govis, lai gan skaidri redzams, ka tā labprāt uzkavētos tepat. Bet Evelīna ar visu au­gumu pieplok man pie sāna un, tā kā es viņu nedzenu prom, paņem manu kreiso roku un apliek sev ap vi­dukli, to cieši aiz īkšķa saturēdama. Viņa stāv pavisam mierīgi un klusītēm nolūkojas, kā es rakstu, jo bīstas, ka var tikt padzīta un zaudēt savu privileģēto stāvokli, ja sāks man uzplīties. Apstājies pie kāda vārda, es pa­ceļu acis no papīra lapas un redzu, ka mūsu ciemiņi ar dziļu interesi noskatās uz Mjetu un Katī. Pavēries uz Katī, es nomanu, ka interese ir abpusēja. Viņa no­stājusies ļoti kareivīgā pozā, ar kreiso roku atspie­dusies uz savu šauteni, bet labās īkšķi aizkabinājusi aiz patronu somas. Bezkaunīgi blenzdama uz Ervē, viņā ik pa brīdim sagorās gurnos.

Seit ir tikai nedaudzi no mūsējiem, jo Peisū un Ko­lēns vēl atrodas «Septiņu dižskābaržu» nokalnes zem­nīcā, bet Žakē — sardzē uz mūra. Es ievēroju, ka Tomā, kas nosēdies galda otrā galā, uz Katī neskatās. Mei­sonjē, stāvēdams man aiz muguras, pāri manam ple­cam lasa, ko es rakstu. Tādā kārtā viņš visiem parāda, ' ka nav mans vietnieks tikai vārda pēc.

Tikko pabeidzu savus «rakstu darbus», Menū tūlīt nopūš petrolejas lampu, bet es sāku iztaujāt Ervē.

Viņš pastāsta interesantus jaunumus. Vakarvakarā, nākdams uz Malvilas pili izlūkos, Bebela neesot bijis viens. Viņam līdzi gājis kāds no veterāniem. Abi divi iztraukuši no Larokas ar velosipēdiem. Bebela savējo noslēpis pāris simtu metru attālumā no Malvilas pils un piekodinājis biedram nekādā gadījumā neiejaukties, vienalga, lai kas arī notiktu. Veterāns paslēpies, dzir­dējis šāvienu, redzējis Bebelu nokrītam un steidzies at­pakaļ uz Laroku. Vilmēns tūlīt paziņojis, ka Malvilas iemītnieki nogalinājuši divus «puišus» un par to tiem vajadzēšot «samaksāt». Taču iepriekš «aizmugures no­drošināšanai» — un varbūt arī tamdēļ, lai pēdējais notikums nebūtu neveiksme — pavēlējis doties nakts ekspedīcijā uz Kursežaku. Turp norīkoti seši ierindnieki brāļu Feiraku vadībā. Nelaimīgā kārtā vēl to pašu rītu veterāns, kurš kopā ar Morisu bija gājis uz Kursežaku izlūkos, tur nočiepis divas vistas. Tāpēc Kursežakas vī­rieši bijuši modri, tūlīt pamanījuši uzbrucējus, atklā­juši uguni un nošāvuši Dānieļu Feiraku. Zans Feiraks par to līdz nāvei pārskaities, pavēlējis triecienā ieņemt Kursežakas viensētu un visus tās iedzīvotājus nonāvēt,

— Inozīmē — «visus»?

— Divus puišus, abus vecīšus, kā arī jauno sievieti ar bērnu.

Klusums. Mēs saskatāmies.

Pēc brīža es ierunājos;

— Un ko par to teica Vilmēns?

— «Pareizi darīts. Ja nogalina kādu no mūsu pui­šiem, par atmaksu jānobeidz visi turienes iedzīvotāji.»

Atkal klusums. Dodu Ervē zīmi turpināt. Viņš nokremšļojas, lai attīrītu balsi.

— Tūlīt pēc Kursežakas ieņemšanas Vilmēns gribēja uzbrukt Malvilai. Bet veterāni nebija ar mieru. Arī Zans Feiraks ne — nevarot tā uz labu laimi gāzties virsū Malvilas pilij, iepriekš jāizdarot izlūkošana.

— Un Zans Feiraks tā teica?

— Jā.

Mani pārņem bezgalīgs riebums. «Jānobeidz visi tu­rienes iedzīvotāji» — jā, kad tas viegli izdarāms. Taču ar Malvilas pili ir citādi. Seit viņiem nāksies palauzīt galvu. Un Vilmēns to saprot. Kad viņš atkal uzaicinā­jis pieteikties brīvprātīgos, no veterāniem neviens ne­esot atsaucies. Un tāpēc Ervē un Morisam nav bijis grūti panākt, lai izlūkos nosūta viņus.

— Ko Vilmēns teica?

i— «Ja šiem zeļļiem paveiksies, abi tiks ieskaitīti ve­terānos. Bet, ja viņi dabūs lodi ribās, vajadzēs uzbrukt tāpat, skaidrs?»

— Un ko veterāni?

— Sevišķi sajūsmināti jau nu nebija.

— Ja Vilmēns pavēlēs iet uzbrukumā, vai viņi to darīs?

— Jā. Pagaidām vēl viņi no Vilmēna baidās.

— Kāpēc — «pagaidām»?

— Kopš vakarvakara viņi kļuvuši drošāki.

— Tas ir — kopš Bebela kritis?

— Kopš krituši Bebela un Daniels Feiraks. Norūdīto rīkļurāvēju skaits kļuvis krietni mazāks. Tā vismaz es to saprotu.

Manuprāt, viņš saprot pareizi. Es turpinu iztaujāt:

— Ja Vilmēns kristu, vai būtu kāds, kurš stātos viņa vietā?

— Zans Feiraks.

— Un ja nonāvētu Feiraku?

— Tad nebūtu neviena.

— Un banda izjuktu?

— Jā, .liekas gan.

Brokastis ir gatavas. Uz galda nospodrinātās riekst­koka virsmas kūp krūzītes. Cik mierīga aina, bet da­žus kilometrus no šejienes fermas pagalmā vāļājās seši līķi, no kuriem viens vēl pavisam maziņš. Mūs stin­dzina šausmas un neizpratne. Cik satriecoši gan uz cilvēku iedarbojas zvērīgums, ja jau ziņa vien par to spēj uzvandīt tādas izjūtas! Pietiktu ar nicinājumu. Taču šoreiz pārsteidz ne tikai drausmīgā cietsirdība, bet gan visvairāk tās nejēdzīgums. Tas, ka cilvēki tādā nežēlībā vēršas cits pret citu, savstarpējos slaktiņos iznīcinādami sev līdzīgos.

Pievelku tuvāk savu krūzīti. Negribu vairs domāt par Kursežaku. Vēlreiz apsveru sagaidāmo kauju. Mēs ēdam

klusēdami. Klusumu traucē vienīgi nerimtīgie vārdu plūdi, ko izverd Falvina, kas jau atgriezusies no slauk­šanas. Tiesa, viņa nav dzirdējusi stāstījumu par Kurse­žakas [aužu nežēlīgo apslepkavošanu un tāpēc nespēj iekļauties mūsu noskaņojumā. Šorīt viņas pļurkšķēšana ir neciešamāka nekā jebkad agrāk. Kad Menū ir labā omā, viņa Falvinas pļeperēšanu salīdzina ar dzirnavu džerkstēšanu, ūdenskrituma žļudzēšanu, ripzāģa žvink tēšanu, bet drūmākā noskaņojumā — ar caurejas ra­dītiem burkšķiem. Tagad, pēc visa dzirdētā par asins­darbiem mums tik labi pazīstamajā fermā, mēs domās esam tur un pie galda nepārmijain ne vārda. Vispārējā klusumā Falvinas nebeidzamā, nevienam ncadresētā tergāšana vēl vairāk griežas ausīs, un, tā kā viņai ne­viens neatbild, liekas, ka tai nekad nebūs gala. Tā iedarbojas kā gluži svešs, ar mūsu izjūtām nesaistīts troksnis — līdzīgi no jumta tekošas ūdens strūklas žļurkstiem pret pagalma akmeņiem, kādreiz Malžakā darbojošās betona javas maisītāja blarkšķiem vai lentzaģa spindzēšanai. Un, lai gan šis skaņu jūklis sastāv no vārdiem, šķiet, ka tam nav nekā kopīga ar cilvēka domām vai izjūtām un tas nekādā ziņā nav arī uzska­tāms par savstarpējas sazināšanās līdzekli, jo ir pilnīgi nevajadzīgs, traucējošs un tālab, visu noraidīts, aiz­plūst dīkā paštecē.

Laikam tāpēc, ka iepriekšējā bezmiega nakts mani nogurdinājusi un pašlaik jau saspringti apsveru priekšā stāvošos notikumus, es beidzot vairs neizturu un, riskēdams sniegt Menū rokās jaunus ieročus, Falvinai saku:

— Vai tu reiz nevarētu apklust! Tu traucē man do­māt.

Kā tad! Tagad sākas asaru pali. Nevaru teikt, ka tie būtu daudz labāki par līdzšinējiem vārdu plūdiem.

Ja vismaz tas notiktu klusām! Bet kur nu! Elsas, no­pūtas, šņuksti, šņaukāšanās! Es sēžu ar muguru pret Falvinu, tāpēc viņu neredzu. Toties visu dzirdu. ŠTs gaudas kļūst vēl ļaunākas nekā nerimtīgā tērgāšana. Jo vairāk vēl tāpēc, ka tagad sāk murkšķēt arī Menū, lai gan viņas sacīto es nevaru sadzirdēt. Taču Falvina visu dzird un saprot, un tas, liekas, ir tikpat kā brūcei uzbērta sāls. Ja tas turpināsies, tūlīt iejauksies arī Katī. Ne jau tāpēc, ka viņa tik ļoti žēlotu Falvinu, jo pati pie reizes tai uzknābj. Bet — lai nu kā — tā tomēr ir viņas vecmāmuļa. Un asins balss viņai ne­ļaus mierīgi noskatīties, ka visu acu priekšā tiek no­plucināta miesīga vecmāmuļa, nelaižot darbā pašai savu knābi un piešus. Starp citu, Katī šāda salēkšanās pa­tīk. Viņa ir nežēlīga un žigla. Turklāt knābis viņai ass, lai gan pati vēl ir gluži cālēns. Kāds nelabais mani kūdīja šajā vistu kūtī iemest akmeni! Tūlīt sāksies kla­dzināšana, pašķīdīs spalvas, plakšķēs spārni, šļāksies asinis! Un tāds būs manis kārotais klusums! Paldies tev, Mjeta, ka tu esi mēma. Un paldies arī tev, Eve­līna, ka tu vēl bīsties no manis (drīz gan tas pār­ies!) un klusē, kad es metu zibšņus.

Steigšus jāsper piesardzības soļi. Pašā iedīglī es atvairu nenovēršamo Katī pretuzbrukumu,

— Katī, vai tu jau esi paēdusi?

— Jā,

— Un tu, Falvina?

— Nuja, Emanuel, tu jau pats redzi, ka esmu pa­ēdusi,

Viņa nav Katī. Lai atbildētu, viņai nepietiek ar vienu vārdu, vajadzīgi vismaz deviņi.

— Tad ejiet abas izmēzt zirgu staļļus. Žakē šorīt to nevarēs izdarīt.

Katī tūlīt paklausa un pieceļas. Viņa tur vakar doto solījumu — gluži kā mazs zaldātiņš.

— Bet kā tad būs ar trauku mazgāšanu? — pārspī­lētā centībā apjautājas Falvina.

— Traukus nomazgās Menu ar Mjetu.

— Un arī es, — piebilst Evelīna.

— Šodien gan dikti daudz trauku, —> Falvina lieku­ļotā pašaizliedzībā tiepjas.

— Ej taču! — Menū pikti uzsauc. — Tikšu galā arī bez tevis.

— Nāc vien, vecmāmuļ, — pikti nosaka ari Katf.

Un Katī iziet, naska un trausla kā šautra, mzvilkdama sev līdzi vecmāmuļas milzīgo tauku lodi, kura, zvāļodamās uz savām varen resnajām kājām, aizripo nopakaļ mazmeitai.

Uzņemdamās tikt galā ar lielo trauku kaudzi, Menū kļuvusi par vienīgo noteicēju virtuvē. Taču viņa ne­domā, ka par to maksātā cena būtu pārlieku augsta. So uzskatu Menū pauž pēdējos izburkšķienos, taču tas tiek darīts visai piesardzīgi, izvairoties no pārmērībām, kas varētu izraisīt manus pārmetumus un līdz ar to kaitēt nule gūtajam pārsvaram. Menū vervelēšana pa­mazām pierimst, līdz iestājas klusums un es beidzot varu nodoties savām pārdomām.

Cīņa, kura mūs sagaida, jau vairs nebūs tik nevien­līdzīga. Vilmēns zaudējis trīs veterānus, bet divi re­krūši dezertējuši. Viņa bandā, kurā vēl aizvakar bija septiņpadsmit vīru, tagad palikuši tikai divpadsmit. Bet mūsu pusē, ieskaitot Ervē un Morisu, ir desmit kauji­nieku. Un arī mūsu bruņojums kļuvis krietni labāks, jo mums tagad ir jau trīs gabalas trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautenes.

Ja ticam Ervē vārdiem, tad Vihnēna autoritāte ir sašķobījusies. Pēc trīs vīru zaudēšanas bandas morā­lais stāvoklis pazeminājies. Un tas noplaks vēl vairāk p§C Morisa un Ervē dezertēšanas, jo ari tos abus pie­skaitīs zaudējumiem.

Man izvirzās trīs problēmas.

— Atrast tādu spēku izvietojumu kaujai, kas jautu maksimāli izmantot vides sniegtās priekšrocības.

— Sagudrot kādu viltību, lai iespēju robežās vēl pa­ātrinātu pretinieka demoralizāciju.

— Ja ienaidnieks atkāpjas, par katru cenu aizkavēt tā atiešanu uz Laroku, lai tas no turienes nevarētu uz­sākt pret mums slēpņu karu.

Un tieši šis pēdējais punkts man šķiet jo sevišķi sva­rīgs.

Pēc tam kad esmu aizsūtījis Falvinu un Katī uz zirgu staļļiem, vārtu torņa virtuvē valda nepārtraukta rosme, jo visu laiku kāds nāk un iet. Tomā iziet, lai stātos sardzē uz Larokas ceļa, bet 2akē atnācis paēst bro­kastis. Meisonjē aiziet pakaļ Peisū un Kolēnam, at­griežas ar abiem, bet tad atkal kopā ar Ervē iet ap­rakt Bebelu.

Ervē aiziešanu es biju gaidījis, jo tagad varu sākt iztaujāt Morisu. Lai pārliecinātos, vai Ervē stāstījums apstiprināsies, es ar Morisu gribēju aprunāties, kamēr to nedzird viņa biedrs.

Moriss ir ar aziātu asins piejaukumu. Kaut arī au­gumā viņš tikai pāris centimetru garāks par Kolēnu, tomēr izskatās krietni lielāks, jo ir šmaugs, ar tievu vidukli un šauriem gurniem. Turpretim pleci Morisam samērā plati (lai gan kaulos viņš smalks), un tas vi­ņam piešķir senēģiptiešu ciļņos vērojamo siluetu ele­ganci. Viņa ādai ir dzintara mirdzums. Gluži melni taisni mati, kas apcirpti līdzīgi Zannas d'Arkas sasukai, ieskauj viņa smalko nopietno seju, kurā tikai pa­retam pavīd nesatricināmi laipns smaids. Vispār viņš ir caurcaurēm pieklājīgs — no matu saknēm līdz kāju pirkstu galiem. Un tā vien liekas, ka pat pie labākās gribas viņš nespētu kļūt skarbs.

Moriss paskaidro, ka viņa tēvs ir francūzis, kurš ap­precējies ar kādu indoķīniešu meiteni no Sentlivradas Lo un Garonnas departamentā. Tēvam Firnelas tu­vumā piederējis neliels uzņēmums, un Ervē Lieldienās ieradies pie Viņa uz dažām dienām ciemos, bet tad no­ticis bumbas sprādziens. Kopš šā brīža Morisa stāstī­jums vārds vārdā apstiprina Ervē izteicienus, lai kā es arī nopūlos atklāt kādas pretrunas. Vienīga atšķi­rība ir tā, ka Morisam vairāk pie sirds ķērusies viņ i drauga Renē nogalināšana un viņš Vilmēnu nīst vel spīvāk nekā Ervē. Taču savu ienaidu vārdos viņš ne­izsaka. Tikai, atceroties Renē nogalināšanu, Morisa piķa melnajos redzok|os iezalgojas briesmīgs naids un viņa iešķībās acis samiedzas šaurā spraudziņā. Tāpat kā Ervē, viņš uz mani atstāj labu iespaidu. Pat vēl labāku. Ervē ir runīgs un sajūsmīgs, ar noslieci uz aktieriskumu. Moriss nav ar tādu spozmi, bet jūtams, ka viņš ir tēraudcieta rūdījuma cilvēks. ~

Es pagriežos pret Peisū.

— Peisū, kad tu paēdīsi, man būs tev kāds darbiņš.

— Klausos.

— Mums noliktavā ir važu apļi. Es gribētu, lai jūs ar Morisu tos iestiprinātu pagraba mūrī. Tur vaja­dzētu pa kaujas laiku piesiet vērsi, govis un Daiļavu. Tāpat es gribētu, lai tu Adelaidai uztaisi pagaidu aiz­galdu.

— Vai tad mēs tur novietosim Daiļavu vien? — Peisū jautā. — Un kā būs ar citiem zirgiem?

— Atstāsim novietnē, jo tie varbūt būs mums vaja­dzīgi. Kad tu beidz, tad pasaki man, lai mēs pa visiem varētu sanest pagrabā sienu.

Peisū, degunu krūzītē iebāzis, pāri tās rnalam ar izbiedētām acīm noskatās manī.

— Vai tu domā, ka ārējo pagalmu mums vajadzēsatstāt?

— Nekā tāda es nedomāju, speru tikai piesardzības soļus. — Un es pieceļos. — Menū, uz brītiņu atstāj savus traukus un nāc man līdzi.

Menū paķer no Mjetas virtuves dvieli, noslauka ma­zās, mezglainās rokas un nāk man pakaļ. Viņa neat­paliek ne sprīdi, lai gan viens mans solis mērojams ar viņas diviem. Aizvedu Menū uz torņa telpu, kur atro­das tilta pacelšanas mehānisms.

— Vai nepieciešamības gadījumā tu varētu viena šeit visu izdarīt? Varbūt norīkot tev palīgā Falvinu?

— Man nav nekādas vajadzības pēc šā tauku blāķa,— Menū atcērt.

Es viņai ierādu, kas un kā darāms. Pēc pāris mēģi­nājumiem, savu kārno augumiņu trejos līkumos saliekusi un zobus sakodusi, Menū jau gluži labi tiek galā ar grieztuves kloķiem. Tilta pacelšanas ierīces tagad tiek iedarbinātas pirmo reizi kopš 1977. gada Lieldie­nām, kad mēs kopā ar Polā kungu pārspriedām paš­valdību vēlēšanas. Resno, labi ieeļļoto ķēžu žvadzoņa neparasti spilgti atsauc man atmiņā šos pagātnes no­tikumus. Bet lai jau! Nav laika ļauties atcerēm un skumjām.

Kad Menū pēc tilta pacelšanas to atkal nolaiž, es viņai iesaku palēnināt vinčas apgriezienus, lai tilta kopne viegli nogultos uz aizsarggrāvja akmens apma­les. Pa mehānismu telpas mazo kvadrātveida lodziņu es redzu, ka vārtu torņa durvīs parādās Peisū un Ko­lēns un noskatās uz mūsu pusi. Ķēžu žvadzoņa droši .vien arī viņos izraisa pagātnes atmiņas.

— Seit būs tavs cīņas postenis, Menū. Tikko iedegas kauja, steidzies šurp un nogaidi. Ja kaut kas saiet grīstē un mēs atkāpjamies uz iekšējo pagalmu, tu ne­kavējoties pacel tiltu. Varbūt vēl kādu reizi pamēģināt? Vai arī tu tāpat visu atcerēsies?

— Es neesmu nekāds teļapakausis, — Menū atbild.

Bet tad pēkšņi viņas acīs sariešas asaras. Es jūtos

satriekts, jo saraudināt Menū nemaz nav tik viegli.

— Ejam Menū.

— Liec mani mierā, — viņa izdveš caur sakostiem zobiem.

Menū uz mani neskatās, bet blenž kaut kur tuk­šumā. Viņa stāv nekustīgi, taisni izslējusies, ar paceltu galvu. Asaras plūst pār viņas iedegušo seju (balta ir vienīgi piere, jo vasarās Menū galvu nosedz liela salmu platmale). Viņa satvērusi abās rokās grieztuves klo­ķus, it kā vadītu kuģi sabangotā jūrā. Polā kunga ap­ciemojuma dienā ar vinču bija rīkojies Momo. Viņš toreiz staroja un aiz sajūsmas lēkāja. Es domās to skaidri saredzu, arī Menū visu atceras un raud, zobus cieši sakodusi. Taču viņa nedomā gausties. Un nesāk pati sevi žēlot. Tas ir tikai mirklis, un tūlīt viss būs pāri. Menū izturēs vētrā, pārspēs negaisa brāzienus. Lai netraucētu, es viņai pagriežu muguru un skatos laukā pa logu. Taču ar vienu acu kaktiņu redzu viņas sparīgo mazo augumiņu ar augsti pacelto galvu — viņa raud plati atvērtām acīm, neizdvesdama neviena šņuksta. Menū stāvs atspoguļojas vaļējā lodziņa stiklā, un mani visvairāk pārsteidz tas, ka viņa visu laiku stingri rokās satvertus tur grieztuves kloķus, it kā ar. to apliecinādama savu apņēmību uzvarēt dzīves lik­stās.

Es atstāju Menū vienu. Man liekas, viņa tā veļas. Lieliem soļiem atgriežos sargtornī un ieeju savā istabā.

Nosēdies pie rakstāmgalda, es kādā no atvilktnēm, ku­ras tik sen neesmu pārlūkojis, atrodu to, ko meklēju,— divus krāsainus zīmuļus, vienu melnu, otru sarkanu. Atrodu vēl kaut ko tādu, ko nepavisam netiku meklejis, — lielu policijas svilpi, kuru es kādreiz neprātī­gas augstprātības uzplūdos uzdāvināju Peisū. Tas notika tajā dienā, kad mēs viņam pamatīgi bijām sade­vuši pa ādu, jo Peisū atkal kārtējo reizi tīkoja uzmes­ties par Kopas vadītāju. Svilpe atrodas pie manis tā­pēc, ka nākamajā dienā, nelietīgi izmantodams Peisū labsirdību, es par nelielu samaksu to atkal biju atgu­vis. Pat vēl šodien es ar lielu patiku grozu pirkstos šo nieciņu. Svilpe aizvien man šķitusi tīrais brīnums. Tās hromējums izturējis gadu pārbaudi, un spalgā, verveļojošā skaņa dzirdama tālu jo tālu. Ielieku svilpi krekla krūšu kabatā, bet pēc tam, nežēlodams lielu zīmējamā papīra loksni, ķēros pie nodomātā darba.

Nostrādāju ne vairāk kā piecas minūtes, kad pie dur­vīm kāds klauvē. Tā ir Katī.

— Sēdies, Katī, — es saku, galvu nepaceldams.

Mans galds novietots gareniski pie loga, tāpēc Katī

jāapiet tam apkārt, lai apsēstos ar seju pret mani, bet muguru pret gaismu. Garām iedama, viņa ar kreiso roku it kā neviļus novelk man pār skaustu un kaklu. Reizē ar to viņa uzmet acis papīram, lai redzētu, ko es daru. Pūlos neizrādīt, kādu iespaidu viņas klātiene at­stājusi. Taču Kati nav vakarējā. Viņa apsēžas uz krēsla maliņas, vēderu uz priekšu izliekdama, un ar puspie­vērtām acīm, lūpas pussmaidā pavērusi, ņemas pētīt mani.

— Nu, vai ar steliņģiem tikāt galā, Katī?

— Jā, un es pat paguvu paskriet zem dušas.

Man liekas, tas nav sacīts gluži bez nodoma. Taču

es nepaceļu acis no papīra lapās. Kas piesargāsies pats, to arī dievs sargās.

— Tu gribēji ar mani runāt? — es pēc brītiņa iejau­tājos.

— Nuja, — Katī nopūzdamās atbild.

— Un par ko?

— Par Vilmēnu. Man uzradusies kāda doma.

Un piebilst:

— Tu taču teici, ja kādam kas labs ienāk prātā, lai tev to pasaka.

— Pareizi gan.

— Nu redzi. Esmu ko sagudrojusi, — viņa kautrīgi paziņo.

— Tad klāj vaļā, — es saku, papīra lapā vērdamies.

Klusums.

— Man negribētos tevi traucēt, — Katī paskaidro, — tu izskaties tik aizņemts. Nudien! Ko tu tur tādu krecelē? — viņa turpina, pūlēdamās ačgārni izlasīt lie­los iespiedburtus, ko esmu izzīmējis ar krāsainajiem zīmuļiem. — Ko tu īsti dari, Emanuel? Vai tā būs afiša?

— Aicinājums Vilmēnam un viņa bandai.

— Un ko tu viņiem šajā aicinājumā saki?

— Kaut ko tādu, kas Vilmēnam ļoti nepatiks, bet viņa vīriem var būt arī pieņemams.

Pēc mirkļa paskaidroju tuvāk:

— Redzi, es gribu izmantot nelāgo noskaņojumu bandā un uzkūdīt to pret savu barvedi.

— Vai tu domā, ka tam varētu būt kādi panākumi?

— Ja viņu stāvoklis pasliktināsies, tad jā. Pretējā gadījumā gan ne. Lai nu šā vai tā, bet mums tas būs maksājis tikai vienu iztērētu papīra lapu.

Man aiz muguras kāds klauvē pie durvīm. Nepagriez­damies uzsaucu: «Iekšā!» — un turpinu savu darbu.

Pamanu, ka Kati krēslā izslienas, bet, tā kā joprojām valda klusums, es pagriežos atpakaļ, lai redzētu ienā­cēju. Ta ir Evelīna.

Es saraucu uzacis.

— Kas tev vajadzīgs?

— Meisonjē apracis Bebelu un atkal ir šeit, es at­nācu tev to paziņot.

— Vai Meisonjē lika tev to darīt?

— Nē.

— Vai tad tu pati nepieteicies palīdzēt nomazgāt traukus?

<— Pieteicos gan.

— Un trauki jau nomazgāti?

— Nē.

— Nu, tad ej palīdzēt. Ja uzsākts kāds darbs, ne­drīkst to nez kādu iedomu dēļ pamest pusratā.

— Labi, es eju, — meitene saka, taču nekust ne no vietas un tikai noskatās manī ar savām lielajām, zila­jām acīm.

Parastos apstākļos par šādu vilcināšanos viņa sa­ņemtu krietnu uzbļāvienu, taču man negribas meiteni pazemot Katī klātienē.

— Kāpēc tu vēl kavējies? — es jau laipnākā balsī jautāju.

Mana laipnība viņu atkausē.

— Es jau eju, eju, — Evelīna nosaka, gandrīz vai raudādama, un aizver durvis aiz sevis.

— Evelīn!

Meitene atkal parādās.

— Pasaki Meisonjē, ka viņš man vajadzīgs. Lai tūlīt nāk šurp.

Evelīna starodama man uzsmaida un aiziet. Bet es ar vienu rībienu esmu nošāvis trīs zaķus: vispirms, Meisonjē man patiesi vajadzīgs, otrkārt, esmu nomieri­

nājis Evelīnu un, treškārt, tieku vaļā no Katī, jo baidos palikt ar viņu vienatnē. Patiesību sakot, ne jau nu bailes bija galvenā sajūta, kuru varā atrados, taču ci­tādi šobrīd rīkoties es nedrīkstēju.

Katī, tāpat kā pirms brīža, atzvcjas krēslā. Tomēr es uz viņu neskatos, vismaz izvairos ielūkoties viņai sejā. Es atkal esmu atsācis savu darbu. Laimīgā kārtā teksts man tikai jāpārzīmē, jo melnrakstā tas jau uz­mests uz nelielas papīra driksniņas. Kati klusām ieirgojas.

— Redzi, ka viņa atjoza šurp! Iegrābusies tevī līdz

ausīm!

— Un es viņā tāpat, — galvu paceldams, strupi no­saku.

Katī blenž ar tādu smaidiņu, kas mani padara vai traku.

— Tādā gadījumā es nesaprotu, — viņa saka, — kā­pēc tu …

— Tādā gadījumā tu gan man varētu pastāstīt, ko tu īsti esi sagudrojusi.

Viņa nopūšas, viņa izgorās krēslā, viņa pakasa sev kāju. Ar vārdu sakot, viņa jūtas apbēdināta, ka jāpār­trauc spriedelēt par tik intriģējošu tēmu kā manas at­tiecības ar Evelīnu.

— Lai notiek, — Katī beidzot ierunājas. — Pieņem­sim, Vilmēns mums uzbrūk un, kā tu saki, aplauž sev ragus. (Tikai dievam vien zināms, kāpēc Katī iesme­jas.) Viņš atkāpjas uz Laroku un uzsāk pret mums slēpņu karu, kurš tev tik gauži nepatīk.

— Vairāk kā nepatīk. Tā būtu katastrofa. Viņš mums var nodarīt lielu postu.

— Nu, — Katī turpina, — tad jau nevajadzētu ļaut atiet ienaidniekam uz Laroku, bet mīt viņam uz pa­pēžiem.

— Viņš taču būs mums lielu gabalu priekšā.

Katī nolūkojas manī ar uzvarošu skatienu,

— Jā, bet mums taču ir zirgi!

Esmu satriekts. Tas nebija nekāds sagudrots iegansts, lai ierastos pie manis, viņai patiesi ir lieliska doma! Un es, kurš visu mūžu esmu noņēmies ar zir­giem, nekā tāda nebiju iedomājies! Izrādās, ka karš un zirgkopība manā prātā ir nesavienojami jēdzieni. Tomēr ne gluži tā. Vienu reizi, kauču arī vienu vienīgu, es tos biju savstarpēji saistījis — toreiz, kad nopūlē­jos pierunāt biedrus apmainīt govi pret Filbēra divām ķēvēm. Taču tas nebija nekas vairāk kā arguments strīdā. Bet tagad man salīdzinājumā ar Vilmēnu ir milzīgas priekšrocības: mūsu rīcībā ir kavalērija, tikai es nebiju iedomājies to izmantot!

Izslejos savā krēslā.

— Katī, tu esi ģēnijs!

Viņa nosarkst, pēkšņā bērnišķīga prieka uzplūdā vi­ņai iemirdzas acis un paveras lūpas, un no visa tā es redzu, cik ļoti meitenei ķērusies pie sirds mana viegli nievājošā attieksme.

Es apsveru Katī ierosinājumu. Viņai gan es nesaku, ka tas vēl labi pārdomājams, jo nevar jau tā vien­kārši dzīties pa šoseju Vilmēna bandai pakaļ, zirgu pakaviem ceļa segumu rībinot. Viņi mūs tūlīt izdzir­dētu, kādā ceļa līkumā sagaidītu un nokniebtu kā zvirbuļus.

— Bravo, Katī, — es saku, — bravo, es visu pārdo­māšu, bet pagaidām nesaki nevienam ne vārda.

— Pats par sevi saprotams, — Katī lepni atbild.

Un, nostājusies uz šaurā un grūtā tikumības ceļa,

viņa citām savām labajām īpašībām pievieno vēl smalk­jūtību;

— Labi, es redzu, ka tev jāstrādā, tad nu tagad iešu.

Es pieceļos, un tā izrādās visai nepārdomāta rīcība, jo, pagājusi galdam apkārt, Katī pēkšņi metas man ap kaklu un cieši piekļaujas ar visu augumu. Patiesi, Peisū ir taisnība: viņa spirinās.

Pie durvīm kāds klauvē. Neapdomājies es uzsaucu: «iekšā!» Ienāk Meisonjē. Tas ir savādi, taču nosarkst viņš un sāk blisināt skropstas. Es_ apmulstu tikai tā­pēc, ka esmu nostādījis viņu neērtā stāvoklī.

Katī izskrien, durvis aiz viņas noblākšķ, bet Mei­sonjē ne acu nepamirkšķina — ne izmet kādu zobga­līgu piezīmi, kā būtu darījis Peisū, ne arī nosmīn šķel­mīgu vīpsniņu, kas būtu raksturīgi Kolēnam.

— Sēdies, — es saku, — un mazlietiņ pagaidi.

Meisonjē apsēžas Katī iesildītajā krēslā. Viņš sēž

taisni izslējies, klusēdams un nepakustēdamies. Cik pa­tīkami atkal būt kopā ar vīrieti. Es pabeidzu savu pla­kātu daudz ātrāk un labāk, nekā pats biju gaidījis.

— Paskaties, — es saku, pasniegdams viņam izzī­mēto uzaicinājumu, — ko tu par to teiksi?

Meisonjē skaļā balsī lasa:

— «Malvilas un Larokas apvidus vārdā. Zemāk mi­nētie noziedznieki tiek notiesāti uz nāvi: ārpus likuma izsludinātais bandas barvedis Vilmēns, Kursežakas bende Zans Feiraks. Ja pārējie bandas locekļi uz pirmo pieprasījumu noliek ieročus, viņi tiks izraidīti no mūsu apvidus, katram līdzi dodot pārtiku astoņām dienām. Emanuēls Kants, Malvilas abats.»

Izlasījis plakāta tekstu skaļā balsī, Meisonjē vēlreiz to pārlasa klusām. Es veros viņa šaurajā sejā ar ga­rām grumbām pāri vaigiem. «Apzinīgums» — šis vārds ir ierakstīts ikvienā viņa vaibstā. Viņš ir bijis krietns komunistu partijas darbinieks, bet tāpat būtu varējis būt krietns garīdznieks vai ārsts. Ar savu apzinīgumu un vērību pret sīkumiem viņš būtu arī lielisks adminis­trators. Cik žēl, ka Meisonjē toreiz nekļuva par 'Malžakas mēru! Esmu pārliecināts, ka pat tagad viņš rei­zēm to nožēlo.

— Nu, ko tu par to teiksi?

— Psiholoģiskā kara paņēmiens, — Meisonjē lietišķi piezīmē.

Pagaidām tā vēl ir tikai fakta konstatēšana. Novēr­tējums nāks vēlāk. Pagaidām viņš tikai sakopo domas. Bet lai nu apsver vien visu kā pienākas. Es zinu, ka viņš pieder pie gausajiem domātājiem, bet viņa pār­domu rezultāts ir vērts, lai to nogaidītu.

— Manuprāt, tas iedarbosies tikai tad, ja Vilmēna un Feiraka vairs nebūs starp dzīvajiem. Tā kā šādā gadījumā vairs nebūs neviena barveža, tad bandas lo­cekļi uzskatīs par prātīgāku glābt savu dzīvību, nevis ielaisties kautiņā.

Es Katī teicu: «Ja viņu stāvoklis pasliktināsies.» Meisonjē izsakās skaidrāk: «Ja Vilmēna un Feiraka vairs nebūs starp dzīvajiem.» Viņam taisnība. Sī ni­anse ir svarīga. Tā man jāatceras, kad es, kaujai sāko­ties, došu pavēli atklāt uguni.

Es pieceļos.

— Labi. Vai tu nevarētu sameklēt kādu saplākšņa gabalu, piestiprināt uz tā šo plakātu un augšā izurbt divus caurumus?

— Tas ir pavisam viegls uzdevums, — Meisonjē no­saka un arī pieceļas.

Plakātu rokā turēdams, viņš panāk apkārt rakstām­galdam un nostājas man blakus.

— Es tev gribētu ko pajautāt — vai tu vēl arvien domā, ka izlietojamas tikai starp mūra ierobiem ierīko­tās šaujamlūkas?

— Jā. Kāpēc tu jautā?

— Tādu šaujamlūku ir piecas. Ieskaitot vārtu torņa abas ambrazūras, sanāk septiņas, bet mūsu tagad jau ir desmit.

Es noskatos viņā.

— Un ko tu no tā secini?

— Ka ārpusē vajadzētu izvietot trīs puišus. Es tev to atgādinu tāpēc, ka zemnīca trim vīriem ir par mazu.

Pēc Katī tagad Meisonjē! Visi Malvilas pils iemīt­nieki lauza galvas, kaut ko meklē un izgudro. šajā brīdī man ir tāda sajūta, it kā es būtu tikai daļiņa no kāda manis komandēta kopuma, kuram es tajā pašā laikā esmu padots, būdams tikai viens no kopējā me­hānisma ritentiņiem, bet šis kopums domā un rīkojas patstāvīgi kā vienots dzīvs organisms. Tā ir reibinoša izjūta, kādu savā agrākajā dzīvē nekad nebiju pazinis, jo tad visas manas izdarības centrējās ap paša nožē­lojamo un sīko «es».

— Tu izskaties briesmīgi pašapmierināts, — Meisonjē piezīmē.

— Tāds es arī esmu. Man liekas, ka pie mums Mal­vilā viss iet kā pa diedziņu.

Izmezdams šo frāzi, es jūtu, cik niecīgā mērā tā at­bilst manam noskaņojumam, un tāpēc paša sacītais man šķiet smieklīgs.

— Bet vai tev tomēr palaikam nenoskrien auksti šer­muļi pār kauliem? — Meisonjē jautā.

Es iesmejos.

— Reizēm tā jau nu gan ir!

Arī Meisonjē pasmejas un piebilst:

— Zini, ko tas man atgādina? Satraukumu pirms iz­laiduma eksāmeniem!

Es vēlreiz iesmejos un tad pavadu Meisonjē līdz vītņu kāpnēm, roku viņam uz pleca uzlicis. Meisonjē

aiziet, bet es atgriežos atpakaļ, lai paņemtu savu spring­fīldu un aizdarītu durvis.

Ārējā pagalmā mani sagaida Kolēns, Žakē un Ervē. Pēdējie divi vēl ar lāpstām. Kolēns ir ar tukšām rokām un turas mazliet nomaļus. Kopā ar abiem šiem mil­žiem viņš acīm redzami jūtas neērti sava sīkā auguma dēj.

— Lāpstas prom nelieciet, — es saku. — Jums vēl būs kāds darbiņš. Tikai pagaidīsim Meisonjē.

Izdzirdējusi manu balsi, <no mājdzīvnieku novietnes iznāk Katī, vienā rokā turēdama skrāpi, otrā zirgu suku. Es zinū, ko Katī darījusi, — izmantodama to, ka Amarantai samesti tīri pakaiši, viņa sukājusi manu ķēvīti. Ar Amarantu gatavais negals — mūždien vi­ņai patīk izvārtīties, neraugoties uz to, vai steliņģis tīrs vai arī tajā sakrājušies mēsli. Falvina apsēdusies uz resna ērta celma pie ieejas alā, bet, mani ieraudzī­dama, pieceļas.

— Sēdi vien, sēdi, Falvin. Tagad tava reize atpūsties.

— Kas nu to dos, — viņa nosaka savādā ietiepībā, kas mani kaitina. — Vai tad man laika atpūtināt kaulus.

Veča paliek stāvam, taču ir tikpat bezdarbīga kā pirms brīža sēdot. Tomēr viņa klusē, tas nu gan tiesa. Tātad šārīta brāziens nav bijis gluži veltīgs.

Sāda izturēšanās aizdod dusmas arī Katī, jo vēl vai­rāk tāpēc, ka, pakaišus nesot, viņai vajadzējis — kā meitene izsakās — vienai rauties melnās miesās. Jū­tams, Katī ir noskaņota paknābāt savu vecmāmuļu, tā­pēc es iejaucos:

— Vai tiki ar Amarantu galā?

— Ar dievu uz pusēm! Kādu mēslu dvingu tur va­jadzēja sarīties — taisni briesmas! Nebija nekādas jē­gas šorīt iet zem dušas. Un vai tu domā, ka tas ir

S84 kāds vieglais darbs, ja pleco's siksnā karājas šauja­mais? (Pēdējo vārdu izrunādama, viņa nezkāpēc iesmejas.) Tāda negantniece — tā vien tīko kādu vistu nospert! Pie reizes varu ziņot, ka vienai atkal vakars! Jā, jā, viena vistiņa pagalam! Bet tad es gan tavai Amarantai tā sadevu, ka viņa ilgi to atcerēsies.

Gribu redzēt nelaimīgo upuri. Par laimi, tā ir veca klukste. Pasniedzu to Falvinai.

— Ņem, Falvin, noplūc vistu, izķidā un aiznes Menū. Saņēmusi šo vieglo darbiņu, kas viņai pilnīgi pa kaulam, Falvina nomierinās.

Tātad mēs gaidām Meisonjē. Malvilas pilī turpinās ierastā dzīve. Žakē, kurš nav paradis nīkt dīkā, stāv rokas gar sāniem nolaidis un veras manī ar savām labsirdīgajām, skumji lūdzošajām un pieķērības pilna­jām suņa acīm. Ervē, eleganti atbalstījies uz vienas kājas, brauka savu pavedinošo ķīļbārdiņu un blenž uz Katī. Meitene gan uz viņu neskatās, bet daļēji puiša, daļēji manis dēļ visādi nopūlas izrādīt sava auguma kārdinošos apaļumus. Kolēns, pret mūri atspiedies, ar savu šķelmīgo vīpsnu no tālienes vēro šo ainu. Falvina atkal apsēdusies uz celma un tur vistu klēpī. Plūkt viņa to vēl nav sākusi, taču labs nākot ar gaidīšanu. Pagaidām viņa vēl tikai gatavojas.

— Galu galā, tava Amaranta ir viens vienīgs niķu pūznis, — Katī saka, nepārtraukdama savu gorīšanos.

— Viņa aušojas, vārtās mēslos, spārda vistas.

— Varbūt tas tev nav svarīgi, bet neaizmirsti, ka Amaranta ir arī ļoti labs zirgs.

— Nuja, tu jau viņu dievini! — Katī iecirtīgi nosaka.

— Un viņa tevi tāpat! — Katī ieirgojas. — Bet vien­alga, gar steliņģa apakšu vajadzētu ierīkot režģus. Kāda jēga, ja mums mājās astoņi puisieši, bet nav ne­viena, kas vīžotu to izdarīt! — Katī smejas un ar acs kaktiņu iesāņus pašķielē uz Ervē.

Es lieliem soļiem dodos prom uz noliktavu galvenajā sargtornī, paņemu tur stieples rituli, knaibles un to visu pierakstu uz tāfeles Tomā zināšanai. To darīdams, es domāju par Katī un viņas ierosinājumu izmantot kaujā kavalēriju, tāpat arī par Meisonjē un viņa vēr­tīgo piezīmi attiecībā uz šaujamlūkām. Un pēkšņi es atskārstu, ka viss, ko mēs Malvilā pašlaik darām — un darām lielā steigā, jo vienīgi tā var mūs glābt —, patiesībā nozīmē tikai vienu — mēs mācāmies karot. Ir taču skaidrāks par skaidru, ka nekāda aizbildnieciska vara mūs vairs nepasargā. Vienīgais kārtības garants ir mūsu šautenes. Un ne tikai šautenes — arī pašu izmanība. Toreiz, pirms Lieldienām, mums bija vie­nas vienīgas rūpes — uzvarēt Malžakas mērijas vēlē­šanās, bet tagad mums cits pēc cita apgūstami pirmat­nējo cilšu nepielūdzamie karošanas likumi.

Nākdams ārā no noliktavas, es sastopu Meisonjē, kurš nes manu plakātu. Es to paņemu. Plakāts ir lie­lisks. Varētu pat teikt, māksliniecisks. Meisonjē papīra lapu uzlīmējis tā, ka tai apkārt kā ietvars šaurā slok­snē sniedzas saplākšņa malas. Kopā ar Meisonjē at­griezdamies ārējā pagalmā, es vēlreiz pārlasu aicinā­juma tekstu un pēkšņi sajūtu noskrienam tirpas pār kauliem. Bet tam nav nekādas nozīmes. Tas pāries.

Tikko esam pienākuši pie pārējiem, Katī jautā, kas uz plāksnes uzrakstīts, un es to pastiepju rokās, lai visi varētu izlasīt. Arī Kolēns panāk tuvāk.

— Ko? Vai tad jūs esat abats? — iejautājas bezgala pārsteigtais Ervē, un mēs visi pasmaidām par viņa uzrunu «jūs».

— Esmu ievēlēts par Malvilas abatu, tomēr vari mani uzrunāt ar «tu».

— Lai notiek, — saka Ervē, atgūdams savu pašap­ziņu. — Tas ir labi, ka tu to esi uzrakstījis uz papīra, bandā ir puiši, uz kuriem aicinājums iedarbosies. Un tāpat esi pareizi darījis, izsludinādams Vilmēnu «ār­pus likuma». Sis maita visas savas nelietības izdau­dzina par likumīgām, dibinādamies uz savu kādreizējo dienesta pakāpi armijā.

Abas šīs piezīmes mani iepriecina. Tās apstiprina to, ko jau tiku nojautis: anarhiskajā juku laikā, kādā mēs dzīvojam, tomēr iedarbojas ne tikai tādi likumi, kuri dibinās uz spēku. Lai cik savādi tas arī būtu, liels svars vēl aizvien ir dienesta pakāpei, grādam, titulam, amatam. Vispārējā haosā cilvēkus pievelk jebkura no agrākās kārtības paliekām. Viņus apbur visniecīgākais likumības šķietums. Noraudams Vilmēnam —> kaut vai tikai uz papīra — virsnieka zīmotnes, esmu devis vi­ņam jūtamu triecienu.

— Katī, tev vajadzēs pacelt aizvērtni un izlaist mūs laukā. Kamēr neesam atgriezušies, uzturies tepat vārtu torņa tuvumā. Bet tu, Falvin, brīdini Peisū, ka mēs esarn ārpusē. Peisū ar Morisu ir pagrabā.

— Vai tūlītās? — Falvina nepieceldamās apjautā­jas, neaizskarto vistu vēl aizvien klēpī turēdama.

— Jā, tūlīt, — es strupi nosaku. — Un kusties vei­cīgāk.

Katī iesmejas un, savu smuidro augumu lokanajā vi­duklī izaicinoši salīgodama, noskatās uz vecmāmuļu, kura aizslāj, ļumēdama kā ķīselis.

Kad visi jau esam izgājuši uz ceļa, es paātrinu soli, lai mēs ar Meisonjē atrautos no pārējiem, un pusbalsī viņam dodu norādījumus. Runa ir par to, ka «Septiņu dižskābaržu» nokalnē turpat līdzās zemnīcai jāierīko individuāls ierakums vienam strēlniekam, no kura labi pārskatāmas būtu pieejas palisādei.

Meisonjē tam piekrīt. Viņam palīgā es norīkoju Ervē un Žakē, bet pats ar Kolēnu iegriežos meža takā. Eju pa priekšu un iesaku Kolēnam turēties cieši manās pē­dās — gadījumā ja uzduršos kādam no atsietajiem zariem, es nogriezīšos biezoknī, lai to nenorautu.

Visi atsietie zari ir neskarti. Tātad pretinieks nav atklājis uz Laroku vedošo meža taku. Es to biju gaidijis aiz iepriekš jau minētajiem iemesliem, taču patī­kami pārliecināties, ka man bijusi taisnība.

Vēl jāizpilda otrs uzdevums, kura dēļ esam uz še­jieni atnākuši. Kad mēs pēdējo reizi jāšus atgriezā­mies no Larokas, es ievēroju, ka vienā no ceļa sašau­rinājumiem starp kraujām nogāzēm abās tā pusēs sle­jas divi apogļojušies koku stumbri. Tagad es gribu starp abiem kokiem izvilkt līdzi paņemto stiepli un pie tās uzkarināt Vilmēna bandai adresēto aicinājumu. Ne­laime tikai tā, ka, pat pa taku ejot, līdz turienei krietns ceļa gabals. Dzirdu sev aiz muguras Kolēnu tusnījam un elšam, un tikai tad atceros, ka iepriekšējo nakti viņš pavadījis zemnīcā tikp.at kā bez miega. Juzdams sirds­apziņa? pārmetumus, apstājos un pagriežos atpakaļ.

— Tu laikam esi drusku pārpūlējies?

— Uz to pusi jau nu būtu gan.

— Vai spēsi vēl kādu pusstundiņu izturēt? Tikko es būšu uzkarinājis plakātu, mēs varēsim atvilkt elpu.

— Neraizējies, — Kolēns saka, uzacis saraukdams un zodu uz priekšu pasliedams.

Lai gan Kolēnam ir vairāk nekā četrdesmit gadu, balamutēdamies viņš izskatās gluži bērnišķīgs. Taču es piesargos to viņam sacīt. Viņš augstu vērtē savu vī­rišķību — varbūt gluži ne tik bramanīgā kārtā kā Peisū, taču patiesībā ne mazāk.

Laiks ir ļoti silts, un es nežēlīgi svīstu. Atpogāji! apkakli un atrotu krekla piedurknes. Laiku pa laikam pagriežos atpakaļ un saturu kādu koka zaru, lai tas neiecirstos Kolēnam sejā. Redzu, ka viņš ir pavisam bāls, acis viņam iekritušas, lūpas cieši sakniebtas. Kad beidzot esam galā, jūtos ļoti atvieglots.

Sākumā noeja no takas uz ceļa ir visumā lēzena, bet pēc pāris desmit metriem kļūst krauja un akme­ņaina. Taču nogājiens sokas vēl samērā labi, lai gan vietumis jālaižas šļūkšus. Lielākās grūtības sāksies, kad vajadzēs rausties augšup. Nogāze otrā pusē ir tikpat stāva, un tas ceļu šajā vietā vērš drūmu. Tā vien lie­kas, ka abas kraujās krantis to it kā aizžņaudz.

Sļūciens lejup ir straujāks, nekā es butu vēlējies, un es spēcīgi atsitos pret ceļa apmali. Izvēris stiepli starp abiem saplāksnī izurbtajiem caurumiņiem, tās vienu galu piestiprinu pie apsvilušā koka stumbra, kas slejas ceļam šajā pusē, bet otru pēc tam piesiešu pie stumbeņa pretējā pusē. Kavēties es nedrīkstu. Kolēna gan neredzu, taču zinu, ka viņš paslēpies augšas pa­mežā un, šauteni gatavībā turēdams, nosedz mani no Larokas puses. Ja mums būtu darīšana tikai ar vienu cilvēku, šādu segumu varētu uzskatīt par diezgan drošu. Bet ja nu parādās vesela banda? Tad man klātos plāni, jo es atrodos pavisam klajā vietā, kur nav neviena krūmiņa, nevienas ieplakas līdz pat nākamajam ceļa likumam. Lai nokļūtu biežņā, man ienaidnieka acu priekšā vajadzētu rāpties metrus divdesmit pa gandrīz statenisku krauju kā ceļa vienā, tā otrā pusē.

Šautene karājas man siksnā uz muguras, tāpēc acu­mirklī es to nevarētu laist darbā, toties brīvas ir abas rokas, un, ar tām pieturēdamies, es atceļā, laiku pa laikam paslīdēdams, dažbrīd pat atpakaļ paveldamies, raušos augšup, lai gan — kā man pašam liekas — tikai bruņrupuča ātrumā.

Beidzot nokļuvis pašā krants virsotnē, es krūmos noslēpušos Kolēnu nekur nevaru ieraudzīt. Viņš mani, lez šaubām, redz, taču, bīdamies sacelt troksni, neuz­drošinās uzsaukt. Tad es pēkšņi izdzirdu pūces brē­cienu. Pārsteigumā apstājos. Kopš N dienas mežā taču valdīja klusums: ne kukaiņu dūkšanas, ne putnu balsu. Atkal pavisam tuvu ievaidas pūce. Eju uz to pusi un paklūpu pāri Kolēna kājām.

— Ei, uzmanīgāk! Es tas esmu! — viņš pusbalsī uzsauc.

— Vai tu dzirdēji brēcam pūci?

— Tas biju es, — klusām iesmiedamies, saka Ko­lēns. — Es saucu tevi.

Un uzvaroši noklikšķina ieroča drošinātāju.

— Tu? Tas gan tev izdevās vareni! Es nešaubījos, ka tā ir pūce.

— Vai tad tu vairs neatceries, kā mēs Kopas laikos atdarinājām dzīvnieku balsis? Man tas padevās vis­labāk.

Kolēns ar to lepojas vēl šobaltdien. Viņš bija lie­lisks visās izdarībās, kas neprasīja lielu spēku: loka šaušanā, sviešanā ar lingu, bumbas spēlē, burvju māk­slinieka paņēmienos. Viņš lieliski prata žonglēt ar trim bumbiņām, no niedres stiebra izgriezt stabuli, uztaisīt no papes gabaliņa giljotīnu mušām, ar stiepli atdarīt slēdzeni, citus smīdinot, skolā uzrausties katedrā un no turienes novelties zemē.

Uzsmaidīju Kolēnam un teicu:

— Desmit minūtes atpūtai. Vari likties uz auss.

— Zini, Emanuel, par ko es domāju, tevi nosegdams? Seit ir lieliska vieta, lai ierīkotu slēpni, labāku pat iedomāties nav iespējams. Ja te paslēpjas četri vīri, pa divi katrā ceļa pusē, tad iespējams noslaucīt veselu bandu.

— Guli, guli, pēc tam varēsi nodarboties ar stratē­ģiju!

Lai Kolēns atrak aizmigtu, es paejos gabaliņu no­stāk, bet, bīdamies viņu atkal pazaudēt, šoreiz pamežā atstāju zīmes. Iedams palūkojos atpakaļ uz Kolēnu. Izstiepies uz dažām pie zemes pieliektām papardēm un šauteni kā mīļotu sievieti apskāvis, viņš tūlīt apklust.

Ielūkojos pulkstenī un sāku staigāt — dažus soļus turp, dažus šurp. Kājās man puszābaki, un es eju pilnīgi bez trokšņa. Nogāze, uz kuras atrodamies, pa­vērsta pret ziemeļiem un pēc nesenajām lietus gāzēm viscaur noaugusi ar sūnu. Mani atkal pārsteidz lekni sakuplojušais pamežs. Taču šis sazēlums ir vienvei­dīgs. Redzams, nevaldāmi audzelīgās papardes nomāc savus kaimiņus. Klusums un dzīvu radījumu trūkums dara mani drūmu. Cik ļoti es priecātos par jebkuru tirneklīti, jebkuru no zariņa uz zariņu pārmestu zirnekļa tīkla pavedieniņu. Taču baidos, ka mēs nekad vairs neredzēsim kukaiņus, ja nu vienīgi tie ieviestos šeit no citiem, sprādzienā mazāk cietušiem apvidiem. Un kā ar putniem? Ja putni arī būs kaut kur paglābušies, bez kukaiņiem tie nevarēs izdzīvot. Gadsimta ceturkšņa laikā mežs atjaunosies, tomēr daba uz visiem laikiem paliks izkropļota.

Mitrā pameža smacīgajā klusumā, kur vēja pūsmā neiečabas ne lapiņa, nezkādēļ es jūtos bezgala vientu­līgs, un mani pārņem pamestības sajūta. Ne tāpēc, ka rnums sagaidāma kauja. Es taču jau gluži labi. zinu, kā ir, kad aiz bailēm trīc kājas, šermuļi skrien pār muguru un dūša sašļūk papēžos. Nē, tas, ko es izjūtu pašreiz, ir daudz sliktāks. Uzmācas neizsakāmas bais­mas. Kolēns ir aizmidzis, bet bez viņa un bez citiem biedriem, tālu no Malvilas pils, es jūtos pavisam sīks un nevarīgs. Nožēlojama tukša čaula.

51 iztukšotlbas sajūta ir tik neizturama, ka es pa« modinu Kolēnu. Cik tas savtīgil Es to izdaru piecas minūtes pirms laika, ko pats biju noteicis. Kolēns pa­ver acis, izstaipās un vispirms pamatīgi mani izlamā. Alga viena, lai saka, ko grib, bet jau pēc pirmajiem viņa vārdiem es atgūstos. Un atkal esmu tāds pats kā aizvien. Ar vecajām draudzības saitēm, ar ierasto atbil­dību, ar apziņu par atbildību, kādu biedri man uzli­kuši, ar agrāko raksturu, kādu viņi man piedēvējuši. Es atkal it kā atgriežos savā agrākajā ādā, priecāda­mies, ka tāda man vispār ir.

— Varēji mani vēl netraucēt, — Kolēns žēlā balsī nosaka. — Es redzēju tik jauku sapni.

Kolēns vai deg aiz nepacietības man izstāstīt sapnī redzēto, taču es viņam pamāju klusēt. Mēs esam pārāk tuvu ceļam. Ieejam tālāk pamežā, bet, kad beidzot esam uz takas, Kolēns sapni jau aizmirsis un prātā viņam atkal ierastās, zemapziņā aizvien urdīgās domas. Vis­pār zīmīgi ir tas, ka pat briesmu brīžos mēs nekad pil­nīgi neatbrīvojamies no ikdienas raizēm.

Uzacis uzrāvis viņš manī noskatās ar savu šķelmīgo vīpsnu.

— Vai Katī tevi maķenīt nelenc?

— Lenc jau gan.

, — Un tāpat Peisū?

— Vai tad tu arī to esi ievērojis?

— Un arī Ervē?

— Var jau būt.

Klusums.

— Eh, bet ko par visu to saka Tomā?

— Tomā saprot, ka Malvilā uz sešiem vīriešiem ir tikai divas sievietes.

— Un kas par to?

— Viņš sāk bažīties, vai darījis pareizi, apprecē­dams Katī.

Pēc īsa klusuma brīža Kolēns atsāk:

— Ar ko, tavuprāt, izskaidrojams tas, ka pāri pali­cis tik maz sieviešu?

— Apkārtklaiņojošajās bandās tas ir pats par sevi saprotams. Vai nu barveži tās nepieņem, vai viņas pašas fiziski aiziet bojā. Ja pārtikas pārāk maz, tad vispirms ēd spēcīgākie.

— Bet pie mums līdzīgiem ļaudīm?

— Tu gribi sacīt — pie tādiem, kuri dzīvo uz vietas?

— Jā.

— Tur, manuprāt, cēlonis ir cits. Pirms sprādziena dienas astoņdesmit procentu jauno sieviešu bija pārcē­lušās no laukiem uz pilsētu.

— Un tu domā, ka visas pilsētas iznīcinātas?

— Es to negribētu apgalvot. Taču līdz šim bandās, ar kurām esam saskārušies, bija laucinieki vien.

Klusums.

— Draņķīga padarīšana, — Kolēns sadrūmis beidzot nosaka. — Tomēr būtu labāk, ja ikviens vīrietis varētu dzivot tikai pats ar savu sievu.

Līdzīgi prātojumi, dziļāk padomājot, Mjetai nav vi­sai glaimojoši. Nabaga meitene — atradies vēl viens, kuram viņas pakalpojumi jau sāk apnikt.

Es mainu sarunas tematu.

— Kolēn, es gribētu, lai tu šopēcpusdien pamatīgi izgulētos.

l<ā jau biju paredzējis, Kolēns uzmet lūpu.

— Un kāpēc tieši man pamatīgi jāizguļas? viņš, plecus izriesdams, noprasa.

Patiesi, kāpēc tieši viņam? Ne jau nu tāpēc, ka viņš augumā sīkāks.

Es nopietni paziņoju:

— Tāpēc, ka mūsu aizsardzības sistēmā es gribu tev uzticēt ļoti svarīgu uzdevumu.

— A-ā! — Kolēns atplaukst.

— Es gribētu, lai tu atrastos individuālajā iera­kumā, ko Meisonjē pašreiz rok.

— Kas tad atradisies zemnīcā?

— Ervē un Moriss.

— Un es tupēšu ierakumā?

— Jā. Bet tas nozīmē, ka tev nakts jāpavada no­modā. Viņi abi pārmaiņus varēs nosnausties, bet tu aizmigt nedrīksti.

— Nomodā pavadāma nakts mani nebiedē, — Ko­lēns nevērīgi izmet un tūlīt painteresējas:

— Bet kādu ieroci tu man izsniegsi?

— Kara šauteni.

— A-ā! — viņš apmierināti nosaka. Un paceļ galvu, lai paskatītos uz mani. — Un viņiem abiem?

— Ervē ar Morisu?

— Jā.

— Viņiem bus pašiem savējas.

Klusums.

— Kāpēc gan mums visiem trim kara šautenes?

— Lai Vilmēna bandīti pēc skaņas nevarētu atšķirt jūsu šāvienus no savējiem, kad sāksiet kurt viņiem virsū.

Kolēns apstājas un blenž manī ar savu šķelmīgo vīpsnu.

— Pēc skaņas neatšķirs, toties sajutīs uz savas ādas. — Un piebilst: — Jā, galva uz pleciem tev gan ir.

— Tev tāpat.

— Ko? Man?

— Tūlīt es paskaidrošu. Neesmu tev vēl visu patei­cis. Uz šonakti es tev iedošu ari savu binokli.

— A-ā! — Kolēns nopriecājas.

— Domāju, ka Vilmēns mums uzbruks, gaismai svistot, — es turpinu. — Paļaujos uz tevi, ka tu pirmais viņu pamanīsi un dosi man signālu.

— Ar elektrisko laterniņu?

— Nekādā ziņā. Tā tu atklātu savu atrašanās vietu.

— Kādā veidā tad?

Es noskatos uz viņu.

— Brēcot pūces balsī.

Kolēns savukārt paskatās uz mani, un viņa smaids ir tik starojošs un izskats tik vientiesīgi lepns, ka man drauga kļūst pat mazliet žēl, lai gan es šādu reakciju biju gaidījis. Ja vien tas būtu iespējams, es labprāt atdotu Kolēnam pusi no saviem liekajiem centimetriem, lai viņam par nepadevušos augumu nevajadzētu meklēt gandarījumu nezkādos sīkumos.

— Tu pirmīt ieminējies, ka man esot galva uz ple­ciem, — Kolēns pēc brīža ierunājas.

— Gribēju sacīt, ka jums abiem ar Kati galva labi strādā!

— Ko? Arī Katī būtu ko sagudrojusi?

— Redzi nu, tu tam lāgā negribi ticēt, jo, tavu­prāt, viņa specializējusies tikai vienā virzienā.

Uz mirkli vīrietiskā divdomībā sasmaidāmies, un tad es turpinu:

— Ja Vilmēns atkāpsies, mēs jāšus dzīsimies viņam pakaļ — gan ne pa ceļu, bet pa meža taku, kuru nu­pat izstaigājām. Pirms viņa mēs nonāksim tajā vietā, kur izkarinājām savu plakātu. Un tur slēpnī sagaidī­sim visu bandu.

— Doma par slēpni ir mana! — Kolēns lepni no­saka. — Bet ko tad īsti sagudrojusi Katī?

—Katī ierosināja izmantot zirgus, lai aizsteigtos Vilmēnam priekšā. Bet man ienāca prātā, ka šim nolū­kam lieti noderīga būtu meža taka.

— Un tu tici, ka mēs Vilmēnam norausim galvu?

— Jā, tagad es tam ticu. Un vēl piebilstu:

— Manas vienīgās bažas ir tās, ka viņš varētu ne­atnākt.