Malvilas pils

XIV

Izņemot Menū, pirmajā laikā neviens nejuta Momo trūkumu. Vispirms jau tādēļ, ka sākumā tā kā lāgā negribējās ticēt viņa bojāejai, turklāt sirotāju bandas iebrukums mums sagādāja tik daudz darba, ka pāris nedēļas nācās nopūlēties sviedriem vaigā.

Pirmām kārtām vajadzēja apbedīt kritušos. Tas bija baismīgs darbs, vēl jo grūtāk paveicams tādēļ, ka es biju aizliedzis mirušajiem pieskarties. Baidījos, ka tiem varētu būt epidēmijas izplatoši parazīti, jo cīņai pret slimībām mums nebija nekādu līdzekļu. No agrākajiem laikiem atcerējos, ka blusas pārnēsā mēra baciļus, bet utis — izsitumu tīfu. īpaši piesardzīgiem vajadzēja būt tāpēc, ka kritušo izskats bija pārāk nožēlojams un lu­patas, ar kurām apvīstītas viņu kājas, liecināja, ka tie nākuši no tālienes.

Turpat kaujas lauka tuvumā mēs izrakām dziļu grāvi, vairākās kārtās salikām tajā žagaru klēpjus, bet virs tiem malkas pagales tā, lai krāvums sniegtos līdz.bed­res malām. Pēc tam garas kārts galā piestiprinājām cilpu, no tālienes uzmaucām to katram mironim ap kā­jām un citu pēc cita aizvilkām visus uz sagatavoto sārtu. Pavisam bija astoņpadsmit kritušo, to skaitā pie­cas sievietes.

Pulkstenis bija jau astoņi vakarā, kad uz vēl silta­jiem pelniem uzmetām pēdējās smilšu lāpstas. Es ne­gribēju pieļaut, ka mēs Malvilā atgriežamies tajās pa­šās drēbēs, kuras mums bija mugurā, darot šo darbu. Piezvanīju pie vārtu torņa ieejas un, kad parādījās Katī, teicu, lai viņa kopā ar Mjetu iznes mums divus veļas katlus ar sārmu. Kad tas bija izdarīts, mēs novilkām visas drēbes, arī miesas veļu, un tās iemērcām sārmā, bet paši gluži kaili devāmies pilī uz vannas istabu, lai tur nomazgātos zem dušas. Rūpīgi pārbau­dījām cits citam visas maliņas, vai kur nav patvēries kāds parazīts, taču neko neatradām. Nākamajā dienā zem abiem veļas katliem pie vārtu torņa sakūrām lie­lus sārtus, iemērktās drēbes pamatīgi izvārījām un tikai pēc tam izkārām pagalmā saulītē.

Mēs seši ieturējām pusdienas dzīvojamās mājas lie­lajā zālē. Mūs apkalpoja Katī. Turpat bija arī Evelīna, bet es ar meiteninerunāju, un viņa pati neiedrošinā­jās man tuvoties. Mjeta, Falvina un Menū apstāvēja Momo vārtu tornī. Pusdienojām, ne vārda nepārmidami. Biju ļoti noguris, un visas sajūtas šķita notruli­nātas. Ēšana un dzeršana, kas atjaunoja miesas spē­kus, sagādāja tikai tīri dzīvniecisku patiku, bet reizē ar to sajutu briesmīgu kāri gulēt.

Taču par gulēšanu nevarēja būt ne runas. Bija jāpārrunā svarīgi jautājumi, un tāpēc tūlīt pēc ieturē­tajām pusdienām sasaucām sapulci. Šoreiz es negri­bēju, lai tajā piedalītos arī sievietes. Tā kā bija nepie­ciešams izsacīt Tomā nopietnus pārmetumus, es negri­bēju, lai tos dzirdētu Katī. Tāpat es nevēlējos, lai mūsu pārrunas dzirdētu Evelīna, kuru es gan nebiju padzi­nis no savas istabas, taču ar viņu vaii;s nerunāju.

Visapkārt man sēdošo biedru sejās bija jaušams nogu'rums un raizes. Es sāku runāt mierīgā un ļoti pie­sardzīgā tonī. Teicu, ka esam pieredzējuši gaužām grūtus brīžus. Tāpat esam pieļāvuši ne mazumu kļūdu. Tagad to vajadzētu pārrunāt, tāpēc lūdzu biedrus iz­teikties, kādās domās ir katrs par visiem šiem notiku­miem.

Kad ilgāku laiku bija valdījis klusums, es pievērsos Kolēnam:

— Vārds tev, Kolēn.

— Nu, ko tur lai saka, — Kolēns aizžņaugtā balsī teica. — Man, protams, žēl Momo, bet tāpat arī sāp sirds par visiem nogalinātajiem.

— Meisonjē?

— Manuprāt, organizatoriski mēs neesam bijuši pie­nācīgā augstumā un tāpat esam pieļāvuši vairākus dis­ciplīnas pārkāpumus.

Meisonjē to paziņoja, ne uz vienu nepaskatīdamies.

— Peisū?

Peisū uzrauj savus platos plecus un izplāj uz galda varenās rokas.

— Nav vārdam vietas, — viņš ierunājas. — Nabaga Momo, tā sacīt, tikpat kā tīšām meklēja sev galu. Bet, lai nu būtu kā būdams, esmu vienis pratis ar Ko-< lēnu ..,

Un apkfust.

— Žakē?.

— Es pievienojos Kolena domam.

— Tomā?

Es viņu izsaucu pēdējo, lai pasvītrotu savu neap­mierinātību. Taču viņš pats to jau iepriekš apzinājies, jo apsēdies tālāk, nevis blakus man Evelīnas vietā, kas tagad ir tukša. Tomā izslējās krēslā taisni. Viņš nepagriež galvu uz manu pusi, bet veras tieši uz priekšu, tā ka redžu viņu tikai sānskatā. Lai gan Tomā sēž kā sastindzis, abas rokas viņš sabāzis kabatās, ko parasti nemēdz darīt. Esmu pārliecināts: viņš rokas noslēpis tāpēc, ka tās dreb, nevis izrādīdams va|ību.

Ar pūlēm apvaldīdams balsi, Tomā paskaidro:

— Tā kā Meisonjē pieminēja disciplīnas pārkāpumus, man jāatzīstas, ka divos gadījumos es tādos esmu vai­nojams. Pirmkārt, atskanot šāvienam, Emanuēls man teica nekavēt laiku ģērbjoties, bet paķert bisi un skriet lejup tādā pašā izskatā, kādā biju. Taču es apģērbos, tālab pārāk vēlu nonācu pie vārtu torņa un nevarēju palīdzēt Menū noturēt Momo.

Un Tomā norij siekalas.

— Otrkārt, es ar Katī nepaliku uz mūra, lai sargātu pili, kā Emanuēls lika, bet patvaļīgi izlēmu steigties palīgā biedriem pie Rinas. Atzīstu, ka izdarīju smagu kļūdu, jo atstāju Malvilas pili bez jebkādas apsardzes. Ja uzbrucēji būtu bijuši kaut cik organizēti, viņi va­rēja sadalīties divās grupās: viena no tām, postīdama tīrumu, piesaistītu sev mūsu uzmanību, bet otra grupa pa to laiku sagrābtu pili.

Ja es tik labi nepazītu Tomā, tad būtu nodomājis, ka viņš aizstāvas visai izmanīgi. Pats sevi apsūdzē­dams, Tomā mūs atbruņoja. Kā lai vēl ceļ apsūdzību pret cilvēku, kurš jau pats sevi apsūdz? Patiesībā — un to es labi zināju — viņš tā darīja tikai aiz nelokā­mas stingrības pret sevi. Viņa vienīgais viltus — ja par tādu šajā gadījumā vispār varēja runāt — bija tas, ka Tomā pūlējās noņemt atbildību no savas sie­vas. Tā bija simpātiska, bet reizē ar to visai bīstama rīcība. Jo man par Katī lomu visos šajos pārkāpumos, ko Tomā atzina, bija savas domas, kuras es gribēju darīt zināmas.

Un tāpēc es mierīgā balsī ieminējos:

— Es augsti vērtēju tavu atklātību, Tomā. Tikai man liekas, ka tu mazliet par daudz pūlies nosegt Katī. Tā­lab es tev tieši jautāju: vai tā nebija viņa, kas piepra­sīja, lai jūs vispirms apģērbtos?

Es nolūkojos uz Tomā. Zinu, ka viņš nepazemosies līdz meliem.

— Jā, tā bija viņa, — Tomā atbild mazliet drebošā balsī. — Bet, tā kā es viņai piekritu, tad vainīgs par mūsu nokavēšanos esmu vienīgi es.

Sī atzīšanās Tomā nav viegla. Iekšēji viņš ir dziļi aizvainots. Taču es nedrīkstu piekāpties.

— Un, kad jūs bijāt jau uz mūra, vai tā nebija Katī, kura ierosināja labāk doties uz Rinas krastmalu, lai redzētu, kas tur notiek?

— Jā, tā bija viņa, — Tomā apstiprina, dziļi nosark­dams. — Bet vaina tomēr ir mana, jo es tam piekritu. Arī par šo kļūdu atbildīgs esmu vienīgi es.

Skarbā balsī es attraucu:

— Atbildīgi esat jūs abi. Katī ir tādas pašas tiesī­bas un tādi paši pienākumi kā ikvienam no mums.

— Izņemot to, — lūpas sakniebis, Tomā atcērt, —ka viņai nav tiesību būt klāt, kad sapulcē tu viņai izsaki pārmetumus.

— Es gribēju viņai to aiztaupīt. Bet, ja tu domā, ka mums vajadzētu uzklausīt ari Katī, tad ved viņu šurp. Mēs pagaidīsim.

Klusums. Visi noskatās uz Tomā. Acis viņam nodur­tas, rokas dziļi kabatās sabāztas, lūpas dreb,

— Nav vērts, — beidzot viņš nosaka.

— Tādā gadījumā es ierosinu apspriest Kolēna iz­teiktās domas. Ja nemaldos, tādos pašos uzskatos ir arī Peisū un Žakē.

— Es vēl neesmu beidzis, — Tomā iebilst.

— Lai notiek. Klāj vien vaļā! — es nepacietīgi saku, — Tu pats visu laiku mani pārtrauci. Neviens tev ne­liedz runāt!

Tomā atsāk:

— Esmu ar mieru saņemt sodu par savām kļūdām un kopā ar Katī aiziet no Malvilas.

Es paraustu plecus un, tā kā viņš atkal apklusis, apjautājos:

— Vai tagad tu beidzi?

— Nē, — Tomā aizsmakušā balsī atbild. — Tā kā līdz turpmākam es vēl skaitos pilntiesīgs Malvilas pils kolektīva loceklis, man ir tiesības izsacīt savas domas jautājumā, kuru mēs pārspriežam.

— Labi, izsaki vien! Kas tev to liedz?

Brīdi klusējis, Tomā atsāk jau drošāk:

— Es nepiekrītu Kolēna viedoklim. Es domāju, ka nav ko žēlot nogalinātos laupītājus. Taisni otrādi — man liekas, Emanuēls izdarīja kļūdu, neatklādams uguni ātrāk. Ja viņš nebūtu tik ilgi vilcinājies, Momo vēl tagad dzīvotu.

Neatskan neviens izsauciens, neviens «O-o!» vai «Pa­skat tik!», tāpat neiestājas tāda situācija, kādu parasti dēvē par «satraukumu zālē», taču visu klātesošo sejās lasāms nosodījums. Bet šoreiz es nospriežu, ka nav vērts izdarīt aplinkus gājienus vai izmantot man lab­vēlīgo noskaņojumu. Jautājums ir pārāk nopietns. Un es līdzsvarotā balsī ierunājos:

— Tu izsakies mazliet netaktiski, Tomā, taču tev vi­sumā ir taisnība. Es tikai gribētu izdarīt kādu koriģē­jumu: man pierakstāma nevis viena kļūda, bet veselas divas.

Klusēdams paskatos uz saviem biedriem. Es varu atļauties klusēt. Esmu līdz pēdējam sakāpinājis viņu ziņkāri.

Tad es atkal atsāku:

— Pirmā kļūda i-r vispārēja rakstura. Esmu bijis pārāk pieļāvīgs attiecībā uz Evelīnu. Pieļaudams, ka pieaugušu vīrieti tin ap pirkstu pusauga skuķēns, esmu mūsu kolektīvā ieviesis bezrūpīgu noskaņojumu un ra­dījis labvēlīgu gaisotni disciplīnas pārkāpumiem. Un šīs bezrūpības konkrētais rezultāts ir šāds: ja man tajā brīdī, kad bija nepieciešams no Malvilas pils skriet uz Rinas piekrasti, nebūtu vajadzējis nopiņķēties ar Eve­līnu, es būtu varējis palīdzēt Menū savaldīt Momo — vismaz līdz tam brīdim, kamēr ierastos Tomā,

Ieturējis pauzi, es piebilstu:

— To sakot, Tomā, es nemaz nedomāju dižoties ar paškritisku noskaņojumu. Savu nostāju atklāti izsaku vienīgi tāpēc, lai tev parādītu, ka es cenšos sabalansēt manu vājību pret Evelīnu ar tavu vājību pret Katī.

— Tikai ar to atšķirību, ka Evelīna nav tava sieva, — Tomā piezīmē.

Es vēsi apvaicājos:

— Vai tu to piemini kā vainu palielinošu apstākli?

Samulsis viņš apklust — manuprāt, Tomā gribēja

teikt, ka apprecēšanās ar Katī viņam uzskatāma par vainu mīkstinošu apstākli. Taču tieši paskaidrot viņš to nevar, jo tad atklātos viņa vājā puse, un proti, pār­lieku konvencionālais un šajā konkrētajā gadījumā ab­solūti nepamatotais uzskats par vīriešu noteicēja lomu laulības dzīvē.

— Otra kļūda ir tā, uz kuru Tomā jau aizrādīja:' man patiesi būtu vajadzējis ātrāk atklāt uguni uz siro­tājiem.

Meisonjē pastiepj abas rokas augšup.

— Mums tomēr jābūt taisnīgiem! — viņš skaļi iesau­cas. — Ja tur arī tika pielaista kāda kļūda, tad vaino­jams neesi tu vien! Nevienam no mums nepacēlās roka, lai šautu uz šiem nabaga ļaudīm. Viņi taču bija tik izbadojušies! Un viņiem tā gribējās ēst!

Es jautāju:

— Saki, Tomā, vai arī tu kaut ko tādu izjuti?

— Jā, — viņš nevilcinādamies atbild.

Man patīk šī viņam piemītošā godprātība: viņš ne­melos pat tad, ja, patiesību teikdams, varētu sev kaitēt.

— Tādā gadījumā jāsecina, ka kļūdu esam pielai­duši mēs visi, viss kolektīvs.

— Jā, — Tomā saka, — bet tu esi lielākā mērā at­bildīgs nekā jebkurš cits, jo tu mūs vadi.

Es paceļu abas rokas un apņēmīgi iesaucos:

— Redzi nu! Tieši te ir jautājuma būtība! Vai tad es esmu vadītājs? Kas es par izrīkotāju, ja divi no mūsu grupas pieaugušajiem locekļiem, kuriem vaja­dzētu man pakļauties, kritiskā brīdī to nedara?!

Iestājas klusums. Es to nepārtraucu. Lai jau paklusē vien! Un lai Tomā mazlietiņ pavārās pats savā sulā!

— Manuprāt, — iesāk Kolēns, — šis jautājums ne­pavisam nav tik skaidrs. Mēs Malvilā rīkojam sapul­ces, kurās kopīgi tiek izlemti visi jautājumi. Labi. Sa­jās sapulcēs Emanuēlam ir izcila loma. Taču ar to vēl nav teikts, ka ārkārtējos gadījumos, kad nepagūstam kopīgi apspriesties, Emanuēls būtu mūsu vadītājs. Bet,

pēc manām domām, tieši tā šo Jautājumu vajadzētu izlemt Lai visiem būtu zināms, ka patiesi steidzamās reizēs, kad apspriesties nav iespējams, mums jāpakļau­jas Emanuēla rīkojumiem.

Meisonjē paceļ roku.

— Redziet nu, — viņš apmierinātā balsī ierunājas, tieši to es arī gribēju sacīt, kad pirmīt ieminējos, ka mēs neesam bijuši pietiekami organizēti. Es teiktu pat vēl vairāk — mēs izturējāmies pavisam čābiski. Skraidījām katrs uz savu pusi, nevienam nepaklausī­dami. Un galu galā, ja nāktos atvairīt uzbrukumu Mal­vilas pilij, to būtu vajadzējis darīt Falvinai ar Mjetu. Turklāt Mjeta šaut gan prot, taču ieroča viņai nav!

— Tev taisnība, — Peisū piezīmē un papurina savu smagnējo galvu. — Visnejēdzīgākā šļura! Rinas pie­krastē uzstājās Momo, kuram tur nebija ko meklēt.; tā­pat Menū — bet viņa bija atjozusi paka] Momo. Ema­nuēlam bikšu starā ieķērusies, tur vēl jaucās Evelīna. Turklāt…

Peisū piepeši nosarkst līdz pat matu galiem un ap­klust. Aizrautībai ļaudamies, viņš savā uzskaitījumā aizmirsis pieminēt Tomā. Bet Tomā, rokas kabatās sa­bāzis, neskatās ne uz vienu. Kolēns, acis mirkšķinā­dams, veltī man savu šķelmīgo smaidiņu.

— Tu nu gan arī gāz podus, — Peisū pēkšņi saka, pāri visam galdam pastiepdams uz Tomā pusi savu milzīgo ķetnu. — Kas tā par muldēšanu — tu ar Katī varot no Malvilas aizvākties, — pērkonīgā balsī viņš nogranda. — Taisni kā tāds karstas putras strēbējs!

— Esmu tieši tādās pašās domās, — es nekavējoties viņu atbalstu.

— Un kur tad tu īsti dētos, sēnalu pakausi tāds? — Peisū jautā, apvainojošajā vārdā ielikdams neticami daudz siltuma un sirsnības.

Kolēns iesmejas — kā aizvien tieši vajadzīgajā brīdi un tādā noskaņojumā, kāds nepieciešams. Kolēns uz­devis toni, un. mēs visi viņam piebalsojam. Mūsu smiekli tik lielā mērā atspriego gaisotni, ka smaids pa­rādās pat Tomā sakniebtajās lūpās. Pamanu arī, ka viņa augums zaudē saspringtību un viņš izņem rokas no kabatām.

Izsmējušies mēs ķeramies pie balsošanas, un visi vienprātīgi — izņemot mani, jo es izvirzu Meisonjē kandidatūru — par militāro vadītāju «briesmu gadīju­mos, kad nepieciešama ātra rīcība», ievēl mani. Pro­tams, tādās reizēs, kad nav steigas, arī turpmāk visus lēmumus — pat tos, kuri attiecas uz drošības jautāju­miem — pieņems kopsapulce. Es pateicos par uzticību un pieprasu, lai Meisonjē tiktu iecelts par manu viet­nieku un aizstājēju gadījumam, ja es ievainojuma dēļ nespētu izpildīt savus pienākumus. Balsojam vēlreiz, un notiek, kā es vēlējos. Draudzīgā kņadā visi atvieglo nospiestās sirdis, un tikai pēc laba brīža es atgriežos pie pārspriežamajiem jautājumiem.

— Man gribētos pakavēties pie nostājas, — es saku, — kuru izteica Kolēns mūsu apspriedes sākumā. Mēs visi izjutām, cik briesmīgi ir šaut uz šiem nabaga ļau­dīm, un tāpēc arī vilcinājāmies. Bet šeit es gribu ko piebilst. Tas, ka mūsu vilcināšanās maksāja dzīvību Momo, liecina, ka tā nebija vietā. Kopš sprādziena die­nas mēs vairs nedzīvojam agrākajā pasaulē — to mēs vēl neesam pilnā mērā apzinājušies un tāpēc neesam īsti piemērojušies jaunajiem apstākļiem.

— Ko tas nozīmē — «mēs vairs nedzīvojam agrā­kajā pasaulē»? — jautā Peisū.

— Es tev to paskaidrošu ar piemēru, — es pievēršos viņam. — Pieņemsim, ka agrāk, pirms sprādziena, naktī tavās mājās ierastos kāds nelietis un aiz atrieblbas nodedzinātu tev pūni ar visu sienu un tāpat arī kūti, kurā stāv govis.

— Nu, es viņam gan parāditu velnu! — Peisū iesau­cas, aizmirsdams, ka jau sen visu zaudējis.

— Pieņemsim, ka viņam tas izdevies. Tu atzītu, ka tev nodarīts smags zaudējums, taču tava dzīvība ar to vēl netiktu apdraudēta. Vispirms, manta taču "būtu ap­drošināta. Un, ja sabiedrība arī vilcinātos tev izmaksāt pienākošos summu, tu izmantotu lauksaimniecības kre­dīta iespējas, lai iegādātos citas govis un vajadzīgo lopbarību. Bet tagad — liec to aiz auss —, ja kāds nelietis nozog tev govi, aizved tavu zirgu vai noposta sējumus, nekas vairs nav par labu vēršams un agrāk vai vēlāk tu nomirsi badā. Kas senāk bija zādzība, tagad kļūst par slepkavību. Bet par slepkavību nekavē­joties jāsoda ar nāvi.

Es ievēroju, ka 2akē dīvaini raustās seja, taču, at­tīstīdams savu domu, tam nepievēršu uzmanību. Pēc Momo nogalināšanas atziņa, ka slepkava sodāms ar nāvi, man šķita jau gandrīz vai pati par sevi sapro­tama. Un tomēr es zināju, ka pie tās vajadzēs atgriez­ties vēl ne reizi vien, jo ne es pats, ne mani biedri nevarēsim tik viegli pierast pie šādas attieksmes pret cilvēka dzīvību. Lai cik spēcīgs būtu instinkts un paš­aizsardzības nosacītie apsvērumi, cieņu pret cilvēka dzīvību dažu dienu laikā tie nespēs izdeldēt.

— Tā jau nu gan būtu, — Kolēns skumji piebilst. — Tomēr — nogalināt citus cilvēkus!

— Ir nepieciešams to darīt, — es saku, balsi nepa­celdams. — To prasa jaunais laikmets. Runa ir par cilvēkiem, kuri noposta tavu sējumu, pacēluši roku pret tavu dzīvību. Tev taču nav vieglāk mirt nekā viņiem.

Kolēns cieš klusu. Tāpat arī visi pārējie. Nezinu, vai esmu viņus pārliecinājis. Taču notikušais runā pats par sevi. Tas iegulsies viņu dvēselēs un pamazām kā viņu, tā arī, vispirms, manā rīcībā palīdzēs iesakņo­ties refleksam, ar kādu jebkurš dzīvnieks acumirklī un bez jebkādas žēlastības vēršas pret saviem ienaidnie­kiem.

Beidzot es tomēr pamanu, ka Žakē pietvīcis tumši sarkans un piere viņam norasojusi ar lielām sviedru lāsēm, kas plūst lejup pa deniņiem. Es sāku smieties.

— Nomierinies, Žakē! Lēmumiem, kurus mēs tagad pieņemam, nav atpakaļejoša spēka!

— Ko nozīmē — «nav atpakaļejoša spēka»? — Žakē jautā, vērdamies manī ar savām labsirdīgajām kastaņkrāsas acīm.

— Tas nozīmē, ka šie lēmumi nav piemērojami tam, kas noticis pirms to pieņemšanas.

— Ā-a, tas gan labi! — Žakē atviegloti izdveš.

— Svētā vientiesība! — Peisū piezīmē.

Noskatīdamies uz Žakē, mēs visi smejamies gluži tā­pat, kā nule vēl bijām smējušies par Tomā. Es nebūtu ticējis, ka šādi jautrības uzplūdi iespējami drīz pēc tam, kad esam izlējuši tik daudz pretinieka asiņu un ari paši tās zaudējuši. Taču tā nav vienkārši jautrī­bas izpausme. 5iem smiekliem ir sociāla jēga. Tie ap­liecina mūsu saliedētību. Tomā, neraugoties uz viņa kļūdām, ir mūsējais. Tāpat arī Žakē. Kopiena pēc vi­siem pārbaudījumiem pārkārtojas, sakārtojas, nostip­rinās.

Momo apbedīšana nolikta uz dienasvidu, un mēs esam vienojušies, ka pirms tam notiks grēksūdze. Pēc apspriedes es savā istabā sagaidu tos, kuri vēlas izsū­dzēt grēkus.

Esmu jau uzklausījis Kolēnu, Žakē un Peisū. Viņiem nemaz vēl nevajadzēja pavērt muti, kad es jau uzmi­nēju, kas viņus nomāc. Ko tur sacīt — labi vien ir, ja viņi dzīvo tajā pārliecībā, ka es spēju viņus atvieg­lot no pašpārmetumu sloga. «Lai grēki tiek piedoti tiem, kuriefn jūs tos piedodat, un paturēti tiem, kuriem jūs tos paturat.» Pasarg dievs, ka es tagad vai kādreiz Vēlāk piedēvētu sev šādu neaptveramu varu! Reizēm šaubos, vai pat maz dieva spēkos ir šķīstīt cilvēka sirdsapziņu. Taču tālāk šajā virzienā domāt sev neat­ļauju. Negribu, lai manas ķecerības kādam saduļķotu dvēseles mieru. Jo sevišķi tāpēc, ka šajā jomā es ne­nieka neapjēdzu.

Kad Kolēns beidzis grēksūdzi, viņš pavīpsnādams inan saka:

— Peisū stāsta, ka Filbērs grēksūdzes laikā uzdodot daudz jautājumu. Rakņājoties cilvēkam līdz pašām īkstīm. Tev ir cita metode.

Tagad pasmaidu arī es.

— Kā gan citādi. Ja tu nāc uz grēksūdzi, tad gribi atvieglot sirdi. Bet es nedrīkstu tev šo apņemšanos ap­grūtināt.

Man par lielu izbrīnu, Kolēna seja pēkšņi samācas.

— Es nenāku uz grēksūdzi tikai tāpēc vien. Izsūdzu grēkus vēl arī tāpēc, lai kļūtu labāks.

To sacīdams, Kolēns nosarkst, jo šī frāze viņam lie­kas smieklīga. Es šaubīdamies nogrozu galvu.

— Tu netici, ka tas ir iespējams?

— Tavā gadījumā tas varētu tā būt. Bet parasti gan ne.

— Kāpēc?

— Redzi, cilvēki viegli iemanās pat paši sev noslēpt savus trūkumus. Tālab viņu grēksūdzei arī nav nekā­das jēgas. Piemēram, Menū. Ņem vērā, ka viņa pie manis uz grēksūdzi nav nākusi, citādi es par to neru­nātu. Menū aizvien sev pārmet, ka esot pārāk «neiecie­tīga» pret Momo, bet nepiemin nekrietno izturēšanos pret Falvinu. Pēc Menū domām, tur pat nekādas ne­krietnības nav, jo viņas rīcība pašai liekas pilnīgi pie­ļauj ama, » .

Kolēns iesmejas. Bet es attopos, ka esmu runājis par Momo tā, it kā viņš vēl dzīvotu, un tas uzsit mani spēju sāpju vilni. Tad es atkal turpinu:

— Esmu uzrakstījis Filbēram zīmīti, ka mūsu pusē parādījušies laupītāji. Ieteicu spert drošības soļus La« rokas aizstāvēšanai, sevišķi naktī. Vai tev nepatiktos šo zīmīti nogādāt uz Laroku?

Kolēns atkal nosarkst.

— Vai pēc tam, ko es pastāstīju, tev tas neliekas mazliet …

Viņš neizrunā teikumu līdz galam.

— Man liekas, ka tev Larokā ir bērnības draudzene un tev sagādā prieku redzēšanās ar viņu. Un kas par to? Kur šeit būtu kāds ļaunums?

Pēc maniem trim vīriešiem es grēksūdzē pieņemu Katī. Tikko ienākusi istabā, viņa krīt man ap kaklu. Lai gan viņas ciešais apskāviens nepaliek bez iedarbes, es izliekos to uzņemam kā joku un smiedamies at­raisos.

— Lēnāk pār tiltu. Tu.atnāci grēkus izsūdzēt, nevis grēkot. Sēdies, tikai galda pretējā pusē, lai es kaut cik būtu drošībā.

Tāda sagaidīšana Katī sajūsmina. Viņa bija baidīju­sies, ka es izturēšos vēsāk. Un tūlīt pilnā sparā viņa sāk izklāstīt savus grēkus. Es mierīgi klausos, jo zinu, ka viņa nav ieradusies tāpēc vien. Kamēr Katī grēksū­dzes veidā melš man visādas blēņas, kas viņas sirds­apziņu ne mazākā mērā nevarētu apgrūtināt, es ievē­roju, ka meitene ieēnojusi sev acis. Tikko manāmi, taču uzskaistinājusi visu: uzacis, skropstas un plakstus. Katī

iztiek ar to nelielo krāšju krājumu, kas viņai palicis pāri pēc bumbas sprādziena.

Kad Kati savu blēņu stāstījumu beigusi, es klusē­dams nogaidu. Un, lai šī nogaidīšana būtu neitrālāka, ēš uz viņu neskatos. Paņēmis zīmuli, uz dzēšpapīra kricelēju visādus ķiņķēziņus. Rakstāmpapīru izniekot nedrīkstu — tas tagad ir pārāk dārgs.

— Vai tu vēl uz mani dusmojies? — Katī beidzot iejautājas.

Es kricelēju.

— Dusmojos? Nē, dusmoties es nedusmojos.

Un, tā kā neko vairāk-es nepaskaidroju, Katī atsāk:

— Tu izskaties neapmierināts.

— Tāds es arī esmu.

. Klusums. Es vēl aizvien kricelēju.

— Un vai tu esi neapmierināts ar mani, Ema­nuel? — viņa ieminas pēc iespējas jo maigākā balsī.

Katī droši vien savilkusi viskārdinošāko vieplīti un mēģina mani iekvēlināt ar saldsērīgiem skatieniem. Veltīgas pūles. Uz viņu es neskatos. Nolūkojos eņģeiitī, kuru beidzot esmu uzzīmējis.

— Esmu neapmierināts ar tavu grēksūdzi, — es no­pietnā balsī paziņoju.

Un tad pēkšņi paceļu galvu un paskatos uz viņu, Katī, liekas, šādu paskaidrojumu nav gaidījusi. Šķiet, ka viņa pret mani kā Malvilas abatu neizturas diezcik nopietni.

— Tā bija slikta grēksūdze, — es tajā pašā nopiet­najā balsī turpinu. — Tu savu galveno vainu nemaz nepieminēji.

— Un kāda tad tā, tavuprāt, būtu? — Katī apjau­tājas gandrīz jau neapvaldītā izaicinājumā.

— Koķetērija.

O, tad tā gan! — Kati novelk.

— Jā, tā gan! <— es atkārtoju. — Tev tas liekas sī­kums. Tu mīli savu vīru, tu zini, ka viņu nepievilsi (pie šiem vārdiem Katī zobgalīgi pavīpsnā), tālab tu pati sev saki: «Lai notiek, mazdrusciņ es varu arī padrais­koties!» Bet nelaimīgā kārtā šī paniekošanās tādā ko-"" lektīvā, kurš sastāv no sešiem vīriešiem un tikai divām jaunām sievietēm, ir ļoti bīstama. Ja es tavu koķetēriju neapvaldīšu, tad Malvila pārvērtīsies par "velns zina ko. Manuprāt, jau tagad Peisū blenž uz tevi īstām runča acīm.

— Tev tā liekas? — Katī iepriecināta apjautājas.

Viņa staro! Viņa neatrod par vajadzīgu pat tikai

izlikties apbēdinātai!

— Jā, tā man liekas gan! Un arī pret citiem tu iztu­ries pavedinoši. Tikai, par laimi, viņiem no tā ne silts, ne auksts!

— Tu gribi teikt, ka tev no tā ne silts, ne auksts! — Katī izaicinoši atcērt. — It kā es tevi nepazītu! Tev patīk tikai resnas mucas, tādas kā plikais sievišķis, ko tu esi pielipinājis gultas galvgalī. Nav vārdam vie­tas, labs mums dvēseļu gans! Tev tur būtu vajadzējis uzkarināt krustā sistā tēlu!

Ir gan sievišķim asi zobi, nudien!

— Tā ir Renuāra gleznas reprodukcija, — es saku, pats brīnīdamies par to, ka pēkšņi esmu spiests aiz­stāvēties. — Tev mākslā nav nekādas sajēgas.

— Un vācietes bilde uz tava rakstāmgalda? Vai tā arī ir māksla? Pretīga mātīte! īsta govs! Bet tu jau vari visam uzspļaut, tev jau ir sava Evelīna.

Gatavā čūska! Saltā mierā es jautāju:

— Ko tas nozīmē — man esot sava Evelīna? Ko tu gribi ar to sacīt? Vai tu mani nesajauc ar Vārvurdu?

Un, ar skatienu ieurbies viņas acīs, es metu zibeņus. Katī piesardzīgi uz pirkstgaliem atkāpjas no kaujas lauka.

.— Es nekad neesmu teikusi to, ko tu tagad domā! -— .viņa atvairas. — Tas man ne prātā nav nācis.

Ak šai ne prātā tas neesot nācis! Taču pamazītēm es nomierinos. Paņemu zīmuli un mazajam eņģelītim piezīmēju spārniņus. Pēc tam — vēl mazus radziņus un lielu asti. Varenu asti, gluži kā mērkaķim. Un, to darīdams, sev acu priekšā redzu Katī, kura izgorās, lai saskatītu, ko es tādu tur zīmēju. Cik pašpārliecināta par savu sievišķīgo pievilcību ir šī sasodītā vējaslota! Un cik ļoti viņa kāro ik uz soļa sajust savu varu! Es paceļu galvu un cieši nolūkojos viņā.

— Patiesībā tu dzenies tikai pēc viena — lai visi Malvilas vīrieši tevī samīlētos un tevis dēļ kristu iz­misumā. Bet tu pa to laiku mīlētu tikai un vienīgi savu Tomā.

Esmu trāpījis mērķī, vismaz pagaidām man tā lie­kas. Jo viņas acu dzīlēs atkal redzu iedzalkstamies niknuma dzirkstis.

— Ko lai dara? — viņa atcērt. — Visas sievietes nevar būt tādas palaistuves kā tava Mjeta.

Klusums. Balsi nepaceldams, es saku:

— Tu gan jauki izsakies par savu māsu. Bravo!

Katī savā dziļākajā būtībā nemaz nav ļauna mei­tene. Viņa n'osarkst un pirmo reizi grēksūdzes laikā izskatās patiesi sarūgtināta.

— Es viņu ļoti mīlu. Vari man ticēt.

Un pēc garāka klusuma brīža piebilst:

— Tu laikam domā, ka es esmu ļoti nejauka.

Uzsmaidu viņai:

— Es domāju, ka tu esi loti jauna un neapdomīga.

Viņa neko nesaka, droši vien pārsteigta par to, ka pēc visām nekrietnībām, ko man pateikusi, es vēl tik laipni runāju, tādēļ es piebilstu:

— Ņemsim Tomā. Viņš tevī ieķēries līdz ausim, bet, tā kā tu esi jauna un nepieredzējusi, tu aplam to iz­manto. Tu viņu komandē, un tas ir nepareizi, jo Tomā nav nekāds lupata. Viņš ir īsts vīrietis un drīz viЈn sāks uz tevi dusmoties.

— Viņš jau tagad dusmojas.

— Par tām aplamībām, uz kurām tu viņu esi pave­dinājusi?

— Nuja!

Es pieceļos un atkal viņai uzsmaidu.

— Tas nokārtosies. Sapulcē viņš nostājās pilnīgi tavā pusē. Un cīnījās kā lauva.

Katī noskatās manī ar mirdzošām acīm.

— Tu jau arī sapulcē nemaz neesot bijis pārlieku nikns.

— Lai nu kā, bet es gribētu tevi brīdināt. Peisū dēļ. Esi drusku atturīgāka.

— To es nevaru tev apsolīt, — Katī saka ar tādu vaļsirdību, ka jūtos pārsteigts. — Nekad neesmu va­rējusi pretoties vīriešiem.

Es noskatos uz Katī. Viņa mani galīgi samulsinā­jusi. Liekas, es nepavisam neesmu sapratis šo meiteni. Ja viss, ko viņa saka, ir patiesība, tad mana analīze nekam neder. Bet Katī savukārt piebilst:

— Zini, tu nemaz nebūtu tik slikts dvēseļu gans, lai gan patiesībā esi meitu mednieks. Es ņemu atpakaļ visus nesmukumus, ko tiku tev sarunājusi, jo sevišķi to par… Ar vārdu sakot, ņemu visu atpakaļ. Tu esi lā­dzīgs puisis. Nelaime tikai tā, ka es nevaru mēli no­valdīt. Vai drīkstu tevi noskūpstīt?

Un viņa patiesi mani noskūpsta. Gan pavisam ci­tādi nekā ienākot. Taču nepārspīlēsim un neapgalvo­

sim, ka skūpsts būtu bijis gluži nevainīgs. Tas mani satraucis, un Katī, to manīdama, klusām ieirdzas. At­veru durvis, un viņa izspurdz laukā, pārskrien pāri tukšajam priekšnamam, bet pie vītņu kāpnēm pagrie­žas un pamāj man ar roku.

Momo mēs apbedījām blakus Zermēnam, turpat pie iepriekšējās kapu kopiņas, kur atdusējās tas mazumiņš, kas bija palicis pāri no mūsu biedru ģimenēm. Šīs kap­sētas aizsākums radās sprādziena dienā, tātad bija jaunā laikmeta daļa, un mēs zinājām, ka šeit apbedīs mūs visus. Kapsēta atradās ārpus pirmā pagalma, kād­reizējā automašīnu stāvvietā. Tur sākās neliels klintī nolīdzināts laukumiņš, kurš metrus četrdesmit tālāk sašaurinājās un saplūda ar ceļu starp klinti un kraujo nogāzi, bet tālāk gandrīz taisnā leņķī nosliecās pa labi.

Tieši šeit, šaurajā joslā starp bezdibeni un tai pāri izslējušos klints blīvu, mēs nolēmām ierīkot palisādi, lai pasargātu pirmo pagalmu no pēkšņiem nakts iebru­kumiem. Tā bija uz priekšu izvirzīta, no cieši kopā sa­laistiem bieziem ozola dēļiem celta sēta. Palisādes vārtu apakšējā daļā ierīkojām tik zemas durtiņas, ka pa tām cilvēks varēja izspraukties tikai četrrāpus. Tās bija domātas apmeklētājiem — pēc tam kad mēs tos būtu nopētījuši pa speciālu līdzās novērošanas logam ierīkotu actiņu. Pašu novērošanas loga aizvēri mēs atdarītu tikai galējas nepieciešamības gadījumā, jo pa to mūs viegli varēja apdraudēt.

Tāpat mēs spērām piesardzības soļus, lai pienācīgi pasargātu jaunuzcelto palisādi. Virs tās tika savīts četrkārtīgs dzeloņstiepļu aizžogs, kurš virs vārtiem bija noceļams, lai vajadzības gadījumā varētu iekļūt iekšā ar aizjūgu. Pieskaroties stieplēm, skaļi sāka žvankstēt tām speciāli pierīkotas skārda bundžas. Draudzīgi

apmeklētāji, protams, varēja izmantot zvaniņu, ko Kolēns bija sameistarojis no savā darbnīcā atrastām detaļām un piestiprinājis līdzās novērošanas lodzi­ņam.

Šauro strēli starp palisādi un pils ārējā mūra grāv­jiem Meisonjē nosauca par priekšposteņa aizsardzītfas zonu jeb PAZ.

Pēc viņa ieteikuma mēs nospriedām tur ierīkot pamīši izkārtotas segtas lamatu bedres. AizSarggrāvja ārpusē mēs atstājām trīs metrus platu brīvu joslu, kura gar klints laukumiņu un kapsētu aizvijās līdz palisādei. Lamatu bedres jeb «muļķu slazdi», kā tos iedē­vēja Meisonjē, bija visparastākā tipa — centimetrus sešdesmit dziļas bedres, kuru dibenā ieraka ugunī ap­dedzinātus smailus mietus vai arī dēļu galus ar tajos sadzītām garām naglām. No augšas šīs lamatas no­maskēja, pārklājot ar papi un virsū saberot augsni.

Tajā pašā laikā Peisū beidza darbus pie ārējā pa­galma mūra nostiprināšanas. Virs masīvām, pāri ambrazūru ierobiem noguldītām sijām tagad pacēlās vēl pusotra metra augsts papildu mūris. Pēc Peisū iero­sinājuma Meisonjē nosedza ambrazūras ar bieziem koka atvairiem, kas bija paverami tikai no apakšas uz augšu un ārieni. «Tādā kārtā būs iespējams apkniebt visus uzbrucējus mūra piekājē, nebaidoties, ka no tā­lienes kāds draņķis varētu tev ietriekt lodi ribās.» Bet, lai šaujamo lūku skaits būtu divtik liels, ari katra atvaira apakšā atstāta vajadzīgā platuma sprauga.

Pats par sevi saprotams, Peisū — tāpat kā mēs visi — savos apsvērumos vadījās no pieņēmuma, ka varbūtējie uzbrucēji būs bruņojušies tikai ar skrotenēm, pret kurām biezie ozola dēļi bija pietiekami drošs aizsargs. Taču turpmākie notikumi šo gandrīz vai pasu par sevi saprotamo pieņēmumu apgāza.

Kādu ritu, kad es viens atrados PAZ'ā, kur paiisāde jau bija pabeigta, taču lamatu bedru ierīkošana vēl turpinājās, notrinkšķēja zvans. Izrādījās, ka uz Filbēra lielā, pelēkā ēzeļa pie mums atjājis Gasels. Tikko es atdarīju novērošanas lodziņu, viņš nokāpa no ēzeļa un savilka seju laipnā, taču visai saltā smaidā.

Noraidījis uzaicinājumu «iebaudīt glāzi vīna», viņš tāpat pa lodziņu pasniedza Filbēra vēstuli un paziņoja, ka nogaidīšot atbildi. Taisnību sakot, man nemaz ne­būtu paticis, ja viņš ienāktu PAZ'ā, kur darbi vēl ne tuvu nebija pabeigti, tāpēc es neko lielu arī neuzstāju.

Filbēra vēstule bija šāda satura:

«Dargais Emanuel,

pateicos, ka Tu inani brīdināji no laupītāju ban­dām. Mūsu pusē tās vēl nav manītas. Tiesa, mēs gan neesam tik pārtikuši kā Malvilas pils iemīt­nieki.

Lūdzu, nodod manu līdzjūtību Menu sakarā ar viņas dēla nāvi un pasaki, ka es mirušo allaž pieminēšu savās aizlūgšanās.

Turklāt man ir tas gods Tev paziņot, ka Larokas ticīgo draudze nupat mani ievēlējusi par bīs­kapu.

Tādējādi man dotas tiesības Gasela kungu iesvētīt garīdznieka kārtā un iecelt par Malvilas abatu.

Neraugoties uz to, ka negribu Tev nodarīt neko nepatīkamu, es tomēr nebūtu izpildījis savu pie­nākumu, ja turpinātu atzīt Tavas dvēseļu gana tiesības, kuras uzņemties Tu esi uzskatījis par pieļaujamu.

Abats Uasela kungs nākamajā svētdienā iera­dīsies Malvilā noturēt dievkalpojumu. Ceru, ka Tu viņu laipni uzņemsi.

Lūdzu Tevi, Emanuel, ticēt manām vissiltāka­jām kristieša jūtām.

Filbērs Leno, Larokas bīskaps.

P. S. Tā kā Armāns ir saslimis un viņam jāpa­liek gultā, es uzdodu Gasela kungam nogādāt Tev šo vēstuli un atvest man Tavu atbildi!»

Kad biju beidzis lasīt šo apbrīnojamo mīlas vēstuli, es atkal atdarīju novērošanas lodziņu. Tūlīt pēc vēstu­les saņemšanas es to biju aizvēris, jo negribēju, lai Gasels redzētu lamatu bedres, ko tur bijām izrakņā­juši. Mans draugs Gasels stāvēja pie aizžoga, un viņa hermafrodītiskajā klauna sejā bija sastingusi sasprin­gta baiļu izteiksme.

— Gasel, — es viņam teicu, — nevaru tev tūlīt uz­rakstīt atbildi, jo man iepriekš jāapspriežas ar citiem Malvilas iemītniekiem. Kolēns manu atbildi Filbēram rīt aizgādās uz Laroku.

— Tādā gadījumā es labāk rīt no rīta atkal ieradī­šos pats, — Gasels noteica savā spiedzīgajā balsī.

— Nē, nē, es negribu, ka tu tā nopūlies, divas dienas no vietas nojādams uz ēzeļa trīsdesmit kilometru. Ko­lēns vēstuli rīt aizvedīs uz Laroku.

Iestājās klusums. Gasels, acis mirkšķinādams, bei­dzot kaunīgi paziņoja:

— Atvaino mani, bet mēs Larokā vairs neielaižam pie draudzes nepiederīgus ļaudis.

— Ko? — es neticīgi pārjautāju. — Un šie nepie­derīgie ļaudis būtu mēs?

— Ne jau nu tieši jūs, — acis nodurdams, Gaseis

atteica.

Sašutis es izsaucos:

— Ir gan jums gudra draudzes padome! Vai tad tai nav nācis prātā, ka mēs Malvilā šo pašu noteikumu varētu attiecināt uz Larokas iedzīvotājiem?

Gāsels, acis vēl aizvien nodūris, klusēja kā krustā sistā tēls. Viņš droši vien pārdzīvoja, kā sacītu Filbērs, «ciešanu pilnu mirkli». Bet es turpināju:

— Tu taču nevari nezināt, ka Filbērs nākamo svēt­dien grib tevi atsūtīt uz Malvilu, lai tu mums noturētu dievkalpojumu.

— To es zinu, — Gasels paskaidroja.

— Tātad iznāk, ka tu gan drīkstētu ienākt Malvilā, bet man nebūtu tiesību ieiet Larokā!

— Galu galā, — Gasels .teica, — tas ir tikai pa­gaidu lēmums.

— Saki nu viens cilvēks! Un kāpēc šim lēmumam būtu pagaidu raksturs?

— To es nezinu, — Gasels atbildēja, taču no viņa sejas es redzēju, ka tas nav tiesa.

— Labi, tātad līdz rītam, — es ledainā tonī nosacīju.

Gasels pateica: «Uz redzēšanos» — un uzgrieza man muguru, lai sēstos savā ēzelī. Es pasaucu:

— Gasel!

Viņš panācās atpakaļ.

— Ar ko saslimis Armāns?

Man bija iešāvies prātā,' ka Larokā.varbūt izcēlusies kāda epidēmija un aizliegums tajā ieiet radies tāpēc, lai slimība neizplatītos tālāk. Taču, labāk apsverot, tā šķita muļķīga iedoma. Kopš kura laika gan Filbērs būtu raizējies par citiem?

Mana jautājuma ietekme tomēr bija pavisam nepa­rasta. Gasels piesarka, viņam iedrebējās lūpas un acis vērsās sāņus, lai par katru cenu izvairītos no mana skatiena.

— Es nezinu, — viņš nomurmulēja.

— Kā — tu nezini?

— Viņa gaišība pats kopj Armānu.

Pagāja kāds mirklis, iekāms es apjēdzu, ka «Viņa gaišība» zīmējas uz Filbēru. Katrā ziņā viens bija skaidrs: ja jau pati «Viņa gaišība» kopj Armānu, tad slimība nevar būt lipīga. Es aUaidu Gaselu un pēc vakara azaida sapulcēju pils iemītniekus, lai' apspriestu no Filbēra saņemto vēstuli.

Paskaidroju sapulcētajiem, ka mani visvairāk sa­trauc Filbēra muļķīgās pretenzijas. Manuprāt, ikvienā vēstules teikumā atspoguļojas viņa rakstura nelīdzsva­rotība un pat lieluma mānija. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka viņš licis sevi ievēlēt par bīskapu tāpēc vien, lai nostātos augstāk par mani, ieceltu Gaselu par Mal­vilas abatu un tādā kārtā nobīdītu pie malas savu sān­censi garīgo amatu hierarhijā. šajā varas kārē bija kaut kas bērnišķīgi vientiesīgs. Viņš nerūpējās vis par Larokas aizsardzības nostiprināšanu pret iespējamo laupītāju bandu uzbrukumu, kas bija visai svarīgs uz­devums, bet uzsāka cīņu pret mani, lai gan es viņu biju brīdinājis par iespējamu sirotāju parādīšanos. Turklāt viņš šo cīņu uzsāka bez jebkādām izredzēm tajā uzvarēt, jo vienīgais viņa laicīgās varas balsts bija Armāns, bet tas taču kļuvis par savādas slimības upuri un saistīts pie gultas.

Man par visu šo notikumu gribējās pasmieties, taču biedri to nebūt neuzskatīja par smieklīgu. Viņi kūsāja sašutumā. Filbērs apvainojis Malvilu. Tikpat kā no­pulgojis mūsu karogu (kura mums nemaz nebija un kuru tfk T nākotnē vēl vajadzēja izdomāt), Filbērs iedrošinājies nonievāt Malvilas abatu un kopsapulci, kas to ievēlējusi! «Ko tas āksts galu galā iedomājas!» šķendējās mazais Kolēns, kurš parasti izvairījās no rupjiem izteicieniem. Meisonjē paziņoja, ka šim uzpū­tīgajam nelgām vajadzētu gluži vienkārši sadot pa zobiem. Bet Peisū piebilda — ja Gasels iedrošināsies nākamo svētdien parādīties, viņš tam svētītā ūdens slacekli iespraudīšot — zini, kurā vietā? Ar vārdu sa­kot, tā vien likās, ka esam atgriezušies senajās Kopas dienās, kad katoļu līgas piekritēji, Meisonjē vadībā sa­pulcējušies mūra pakājē, un Emanuēla hugenoti, uz mūra stāvēdami, pirms kaujas apsaukāja cits citu vis­negantākajiem vārdiem (izrādīdami izcilu atjautību). «Jā, jā, ietriekšu šim viņa slacekli līdz pašām ķeskām,» Peisū atkārtoja, ar dūri pa galdu zveldams, «nudien, līdz pašām ķeskām!»

Mazliet, izbrīnījies par šādu malviliešu natriotisko jūtu eksploziju, es biedriem nolasīju savu atDildes vēs­tījumu, ko pecpusdienā biju sacerējis un tagad nodevu vispārības apspriešanai.

«Filbēram Leno, Larokas mācītājām.

Dārgais Filbēr,

pēc mūsu rīcībā esošajiem Malvilas pils doku­mentiem, kuri attiecas uz 15. gadsimtu, redzams, ka tolaik Larokā patiesi sācis darboties bīskaps, kuru 1452. gadā ciemata baznīcā amatā ievedis Malvilas senjors Larokas barons.

No šiem pašiem dokumentiem redzams, ka Mal­vilas abatija nav bijusi nekādā atkarībā no Laro­kas bīskapa, jo Malvilas abatus iecēlis Malvilas

senjors, izvēlēdamies šim amatam savas ģimenes locekļus vai kopā ar viņu pilī dzīvojošas vīriešu kārtas personas, parasti gan kādu no saviem dē­liem va arī jaunāko brāli. No šās kārtības atkā­pies tikai Larokas barons Sižistnons, kurš — tā kā viņam nav bijis ne dēlu, ne brāļa — 1476. ; gadā pats sevi iecēlis par Malvilas abatu. Kopš tā laika līdz pat mūsu dienām Malvilas senjors juridiski aizvien bijis Malvilas abats — pat tad, kad viņš savu amata pienākumu izpildi uzticējis citam.

Nevar būt nekādu šaubu, ka Emanuēls Kants, būdams pašreizējais Malvilas pils īpašnieks, man­tojis visas ar pils piederību saistītās prerogatī­vas. To ņēmusi vērā arī pilī mītošo kristiešukop­sapulce, vienprātīgi apstiprinādama viņu Malvi­las abata amatā un pienākumos.

No otras puses, Malvilas pilij nav iespējams atzīt par likumīgi amatā stājušos tādu bīskapu, kura iecelšanai pils īpašnieks nav saņēmis Viņa Svētības pāvesta piekrišanu un pēc tam šo per­sonu nav ievedis amatā Larokas miestiņā, kas ir daļa no viņa lēņu teritorijas.

Malvilas pils apņēmusies saglabāt neskartas savas tiesības uz Laroku kā minētās pils lēņu īpašumu, lai gan, tiekdamās pēc miera un labām kaimiņu attiecībām, tā pašreiz necenšas pēc strik­tas šo tiesību izmantošanas.

Tomēr mēs uzskatām, ka ikvienai Larokā dzī­vojošai personai, kurai šķiet, ka Larokā pastāvošā faktiskā vara aizskar tās likumīgo statusu, ir tie­sības griezties pie Malvilas pils, lai panāktu liku­mības nodrošināšanu.

Tāpat mēs paliekam tajos uzskatos, ka esam tiesīgi jebkurā laikā ierasties Larokā un ieeja tajā mums nedrīkst būt liegta, rupji nepārkāpjot Malvilas pils pārstāvja tiesības.

Dārgo Filbēr, es Tevi lūdzu pieņemt manus vis­kvēlākos jūtu apliecinājumus.

Emanuēls Kants, Malvilas abats.»

Atzīstu par nepieciešamu šeit uzsvērt, ka es pats šo vēstījumu uzskatīju tikai par izspēli, kuras nolūks bija atvairīt Filbēra pretenzijas, tām pretim nostādot viņa lieluma mānijas smieklīgu parodiju. Šķiet, ir lieki pieminēt to, ka es nekad un nekādā veidā nebiju ap­liecinājis sevi par Malvilas senjoru tiesību mantinieku. Tāpat arī nopietni nedomāju, ka es varētu pretendēt uz Larokas lēņu īpašumu. Tomēr savu vēstuli es nola­sīju dziļā nopietnībā, domādams, ka tajā ietvertais hu­mors maniem biedriem tāpat būs jo skaidri jūtams. [6]

Taču es maldījos. Biedri nesaprata tās īsto jēgu. Viņi apbrīnoja vēstules toni («Tikpat kā ar pirkstu acī,» Kolēns teica) un nevarēja vien nopriecāties par saturu. Viņi gribēja redzēt dokumentus, uz kuriem es atsau­cos, un man vajadzēja iet dzīvojamās mājas zālē un vitrīnā sameklēt šos pagātnes pieminekļus, tāpat ari to tulkojumus mūsdienu franču valodā, kurus tēvocis savā laikā bija licis izdarīt.

Tagad tikai sākas īstie sajūsmas uzplūdi! Vairāk reižu bija jāpārlasa tās vietas, kuras pierādīja, ka Laroka ir mūsu lēņu īpašums, tāpat arī vēsturiskais Sižismona lēmums, ar kuru viņš sevi iecēlis par Malvilas abatu. «Paskat tik,» Peisū priecājās, «bet es domāju, ka mēs tevi tā uz zaķa vien esam ievēlējuši. Tev būtu vajadzējis mums ātrāk parādīt šos papīrus!»

Manu tiesību dziļais vēsturiskais sakņojums izraisīja aizrautības vētru. «Padomā vien,» Kolēns brīnījās, «ve­seli pieci gadsimti! Pirms pieciem simtiem gadu tev jau dotas tiesības būt par Malvilas abatu!» — «Nu, nu, nav ko pārspīlēt,» ierunājās Meisonjē, kurš centās būt godīgs. «Tu runā tā, it kā franču revolūcijas nemaz nebūtu bijis!» — «Jā, bet tā ilga tikai īsu laiciņu,» Kolēns nepiekāpās, «nemaz nevar salīdzināt!»

Tomēr visvairāk viņus sajūsmināja tas, ka Malvilas senjors bīskapu bija «ievedis amatā» mūsu lēņu īpa­šumā Larokā. Pēc Peisū lūguma es šo izteicienu iz­skaidroju, cik nu labi prazdams. «Skaidra padarīšana,» Peisū paziņo, «tā kā tu, Emanuel, neesi Filbēru ieve­dis amatā, tad viņš ir tāds pats bīskaps kā mana sē­žamvieta.» ( 'Kvēla piekrišana.) Pēc tam jau sākās ru­nas par to, ka vajadzētu rīkot ekspedīciju uz Laroku, lai atmaksātu par mums nodarīto apvainojumu un at­jaunotu mūsu sizerēna tiesības.

Klusēdams es vēroju šo nacionālistisko jūtu uzban­gojumu, ko pats biju izraisījis. Kā jūtu, tagad būtu par vēlu paskaidrot biedriem, ka mans vēstījums do­māts tikai kā parodija. Viņi bija jau par daudz iedegu­šies un būtu to ņēmuši ļaunā. Taču pārāk iekaisušos es gan visādi mēģinu nomierināt. Ar Tomā un Mei­sonjē, bet pēc tam, kad svinīgi tika nolemts, ka mēs nekad neatstāsim nelaimē «savus Larokas draugus» (Kolēna formulējums), arī ar Kolēna palīdzību man tas izdevās. Savā lēmumā mēs vēlreiz uzsvērām, ka Malvila iejauksies, ja mūsu draugiem Larokā tiktu no

n>

darītas pārestības vai tiktu ierobežotas viņu tiesības,— kā jau bija norādīts arī manis uzrakstītajā vēstījumā.

Nākamajā dienā Gasels atkal bija klāt. Neviena vārda neteikdams, es viņam pasniedzu vēstuli, un viņš aizjāja. Divas dienas vēlāk mēs beidzām iekārtot PAZ, un pa to laiku arī labība bija nobriedusi pļaujai.

Tas bija ilgs un grūts darbs, kamēr ar sirpi nopļā­vām savu tīrumu, sasējām kviešus kūlīšos, pēc tam atvedām uz pili, ārējā pagalmā iekārtojām oiedarbu un ar spriguļiem izkūlām graudus. Visi spēki tika mo­bilizēti ražas novākšanai, un, kad šis sūrais darbs bija pabeigts, Bībeles vārdi par maizi, kas ēdama vaiga sviedros, mums bija ieguvuši jaunu un dziļāku nozīmi.

Vajadzēja atzīt, ka guvums ir bijis pūļu vērts. Ne­raugoties uz to, ka daļu ražas bija nopostījuši siro­tāji, mēs tomēr ieguvām desmit maisus uz vienu izsēto, kopā pavisam vienu tūkstoti divi simti piecdesmit kilo­gramu graudu. Salīdzinājumā ar mūsu prāvajām re­zervēm (galvenokārt no «Dīķiem» uz Malvilas pili at­vestā labība) to nevarēja uzskatīt par nekādu lielo daudzumu, taču tā bija mūsu pirmā raža pēc sprā­dziena dienas, līdz ar to solījums nākotnei.

Naktī pēc ražas novākšanas mani uzmodināja savā­das skaņas kaut kur turpat līdzās — pareizāk sakot, es pamodos no tā, ka pusmiegā nevarēju aptvert, no kurienes šis troksnis nāk. Bet, kad biju pilnīgi atvēris acis, tad, nakts tumsā gan neko neredzēdams, sapratu, ka uz kušetes pie loga, galvu spilvenā iespiedusi, ap­rauti šņukst Evelīna.

— Vai tu raudi? — es pusbalsī apjautājos.

— Jā.

— Un kāpēc tu raudi?

Pēc ilgākās šnukstešanas un šnaukašanas naca at­bilde:

— Tāpēc, ka man bēdas.

— Nāc šurp un pastāsti man, kas tev par bēdām.

Tas nebija divi reizes sakāms — vienā lēcienā viņa-

bija no savas kušetes manā gultā un saritinājās mazā kamoliņā man rokās. Lai gan Evelīna ir drusku atkopusies, viņa liekas pavisam viegliņa. It kā man pie pleca butu piekļāvies kaķēns. Meitene vēl aizvien šņukst.

— Tu taču mani pagalam izmērcēsi! īsta strūklaka! Mēģini apturēt šos plūdus!

Pasniedzu Evelīnai savu mutautiņu, un viņa godīgi mēģina apvaldīt raudas, tomēr vēl joprojām šņau­kājas.

— Nu — kas tad noticis?

Klusums. Atkal šņaukāšanās.

— Izšņauc degunu un beidz šņukstēt!

— Es jau izšņaucu.

— Tad dari to vēlreiz!

Evelīna patiesi vēl pašņaukājas, taču, pēc dzirda­mās skaņas spriežot, tas neko nelīdz, jo šņuksti tūlīt atsākas no jauna. Tās laikam ir histēriskas raudas, jo nevaldāmas trīsas purina visu viņas augumu. Varbūt atkal sākas astma. Pēc sirotāju uzbrukuma mūsu tīru mam un Momo nāves Evelīnai bija uznākusi ļoti spē­cīga lēkme. Baidos, ka tagad varētu sākties tāda pati. Iekļauju meitenīti ciešāk savās rokās.

— Pasaki taču man, kas tev noticis? — es jautāju.

Klusums.

— Man žēl nogalināto, — Evelīna beidzot izdveš.

Esmu pārsteigts. To es nebiju gaidījis.

— Un tāpēc tu raudi?

— Jā. .

Tā kā es klusēju, viņa atkal ierunājas:

— Jā, tāpēc. Vai tu par to brīnies, Emanuel?

— Jā. Es domāju, tu teiksi, ka raudi tāpēc, ka es tevis vairs nemīlu.

— O, nē, — viņa atbild. — Tu mani mīli tāpat, es to jūtu. Tikai tu esi kļuvis pret mani stingrāks. Bet tā man labāk patīk.

— Tev tā labāk patīk?

Klusums. Evelīna pārdomā, apsver savu atbildi un dara to tādā sasprindzinājumā, ka pārstājusi pat dre­bēt.

— Jā, — viņa beidzot nosaka. — Tā es jūtu drošāku pamatu zem kājām.

Ielāgoju šo atbildi un klusēju.

— Vai tad svešiniekus, kurus mēs nogalinājām, ne­varēja uzņemt pilī? Seit taču tik daudz vietas.

— Svarīgi ir nevis tas, cik mums vietas, bet gan — cik pārtikas. Mēs šeit esam jau vienpadsmit ēdāji. Pats lielākais, ko mēs varētu vēl paēdināt, ir divi vai trīs cilvēki, bet nekādā ziņā ne divdesmit.

— Tādā gadījumā varēja ļaut, lai viņi noēd labību.

— Un ko iesākt ar citiem?

— Ar kādiem — citiem?

— Ar tiem, kuri parādīsies vēlāk. Tiem tad jau va­jadzētu atļaut nokaut mūsu cūkas, apēst mūsu govis, aizvest mūsu zirgus. Bet pašiem mums pēc tam pāri paliktu tikai zāle.

Mana zobgalība Evelīnu neietekmē.

— Tu taču teici, ka Rinas tīrumiņā nekas liels ne­esot paaudzies.

— Jā, paldies dievam — nekas liels tikai salīdzinā­jumā ar mūsu krājumiem. Tomēr sava tiesa maizes sa­nāks arī no pašu izaudzētajiem tūkstoš divi simti piec­desmit kilogramiem.

— Bet sliktākā gadījumā mēs bez tās varētu arī iztikt — tu pats teici, — Evelīna apsūdzētājas degsmē steigšus piebilst.

Viss, ko es kādreiz esmu teicis, uz mūžīgiem laikiem iespiedies viņai atmiņā.

— Sliktākā gadījumā — jā. Taču nav zināms, kāda būs nākamā gada raža. Vienmēr labāk, ja kāds mazu­miņš ir iekrāts. Tad jau mēs vajadzības reizē varētu palīdzēt arī saviem draugiem Larokā.

— Bet kāpēc mēs'nepalīdzējām šiem atnācējiem?

— Viņu bija pārāk daudz, es taču tev jau teicu.

— Larokā nav mazāk iedzīvotāju.

— Bet larokiešus mēs vismaz pazīstam.

Un, tā kā Evelīna klusē, es sāku uzskaitīt:

— Pimorjs, Aņesa Pimona, Lanuaijs, Judīte, tavs au­džutēvs Marsels.

— Jā, — Evelīna piebilst. — Un vēl arī vecais Pu­žess. Bet viņš vairs nav redzēts.

Tas tiesa. Jau kādas desmit dienas vecais šķelmis nav rādījies, lai apmērcētu ūsu galus mūsu vīnā. Sāds paņēmiens beigt strīdu bez jebkāda slēdziena un nekur nepiekāpjoties Evelīnai visai raksturīgs. Es biju joti pārsteigts, ka viņa spriež gluži kā pieaudzis cilvēks. Meitenes iebildēs nebija nekā bērnišķīga. Un krietni labāka kļuvusi arī viņas franču valoda. Kopš es pret viņu esmu kļuvis stingrāks (runājot pašas Evelīnas vārdiem), viņa pārstājusi izlikties bērnišķīga.

— Labi, — es saku. — Audience beigusies. Ej atpa­kaļ uz savu kušeti. Es vēl gribu pagulēt.

Evelīna pietveras man.

— Vai es nevarētu vēl mazu drusciņ pasildīties, Emanuel? — viņa jau atkal ierunājas bērna balsi.

— Nē, to tu nevari. Vācies!

Evelīna aizvācas. Un aizvācas bez vārda runas, pat ar zināmu degsmi, it kā būtu apņēmusies visu mūžu pavadīt pie maniem sāniem skurbā paklausībā.

Jā, meitenē ir kaut kas tāds, ko es lāgā nespēju iz­prast. Viņa nobēdājusies par Rinas tīrumā nogalinā­tajiem svešiniekiem, taču ne ar vārdu nepiemin Momo.

Arī Menū vairs nerunā par dēlu. Momo nāves dienā es visādi biju izprātojies, kā viņa turpmāk varētu iztu­rēties, taču neviens no šiem paredzējumiem nepiepildī­jās. Menū neļāvās bezcerībai un trulam izmisumam. Malvilas saimniecības grožus viņa vēl tikpat stingri tur savās rokās. Tāpat kā agrāk, viņa izrīko pilī dzī­vojošās sievietes, vislabprātāk uzknābdama vecajai klukstei Falvinai, bet vajadzības reizē netaupa ari abas jaunās cibiņas, taču ievērojot zināmu piesardzību, jo sevišķi pret Katī, tāpēc ka tai pašai arī diezgan ass knābītis. Menū tāpat nav zaudējusi savu labo ēstgribu un visai ņipri izrīkojas ar dakšiņu, pa reizei iemez­dama kādu glāzīti, lai gan viņai acīmredzot nav lemts iedzīvoties kaut cik kuplākās miesās. Viņa vēl jopro­jām ir tāds pats ļoti tīrīgs, labi kopts mazs ģiltenītis, kur visiem muskuļiem un orgāniem ir iespējami mini­mālākie izmēri, ar savu izžuvušo mūmijas galviņu un allaž rūpīgi atpakaļ atsukātiem matiem, aizvien spodro virsblūzi, kuras izgriezums uz neiedomājami plakana­jām krūtīm sašaurināts ar veselu virkni saspraužamo adatu. Visbeidzot, bez jebkādām pārmaiņām saglabāju­sies arī viņai raksturīgā gaita — tāpat kā agrāk, Menū aši jo aši sīkos solīšos tipina savas kārnās kājelēs ar pārāk lielajām pēdām, izdēdējušo cīpslaino kaklu uz priekšu pastiepusi.

Galdu parasti klāj Katī vai Mjeta, bet katram pie šķīvja servjeti noliek Menū. Aiz higiēnas apsvērumiem viņa ikvienai servjetei iešuvusi atšķirības zīmi, kuru pazīst tikai viņa pati. Kādu dienu, sēžoties pie galda, es diezgan satraukts ievēroju, ka galda galā, agrākajā Momo vietā, kāds nolicis šķīvi un servjeti. Redzu, ka arī Kolēns to pamanījis un, galvu drūmi nogrozīdams, pamirkšķina man ar aci. Tomēr, vēl sēzdamies, es sa­skaitu vienpadsmit, nevis divpadsmit šķīvjus. Turklāt galdu klājusi Katī, un grūti iedomāties, ka viņa būtu kļūdījusies. Kad es pieliecos, lai ar skatienu Katī to pavaicātu, viņa ar labās rokas rādītāja pirkstu dod man noliedzošu zīrni. -

Visi jau sasēdušies pie galda, izņemot Žakē, kurš, rokas gar sāniem nolaidis, žēli noskatās, ka viņa vieta palikusi tukša, bez galda piederumiem. Žakē zeltaini brūnajās acīs ielīst bažas, un viņš uzmet man paze­mīgu skatienu, it kā vaicādams, ko gan tādu nogrēko­jis, ka esmu nolēmis viņu atstāt bez pusdienām. Žakē tagad atgādina bezgala padevīgu suni, kurš agrāk dzī­vojis pie ļauna saimnieka, bet pēc tam pieņemts lab­sirdīgā ģimenē, kurā visi to mīl un lutina, un tāpēc nabaga dzīvnieks dreb aiz bailēm kādu dienu pamos­ties un redzēt, ka šo laimi zaudējis, turklāt viņa bailes jo lielākas tāpēc, ka viņš sevi neuzskata par šādas lai­mes cienīgu un pats lāgā neapzinās, vai tas viss ir īstenība vai arī tikai sapnis. Ja es Žakē būtu atstājis bez ēšanas, viņš nemaz to neuzskatītu par pārestību. Ja tā rīkojos es, tad tas var būt tikai taisnīgi. Un, kad mēs, no galda piecēlušies, atkal dotos darbā, viņš pat ar tukšu vēderu nāktu mums līdzi.

Lāi Žakē iedrošinātu, es viņam uzsmaidu un jau grasos iejaukties, bet tad Menū noburkšķ:

— Vai tu, puisīt, meklē, kur tavs šķīvis? Tas ir tur.

Un ar zodu viņa norāda uz vietu, kur agrāk tika sēdējis Momo.

Iestājas dziļš klusums. Apmulsušais Žakē veras manī,

Es piekrītoši pamāju ar galvu, un Žakē aiziet uz galda otru galu un apsēžas kādreizējā Momo vietā. Būdams kautras dabas un vienmēr sargādamies sev pievērst citu uzmanību, puisis mokoši izjūt, ka visi noskatās

uz viņu.

Kolēns ar lielu takta izjūtu uzsāk pārrunu par tēmu, kurā ieinteresēti visi klātesošie. Lieta tāda, ka ar zemi apbērtie papes gabali, kuri nosedz PAZ lamatu bedres, mums sagādā grūtības. Lietainā laikā tie izmirkst, zaudē izturību un zem uzbērtās augsnes svara ieliecas. Tad jau nu iebrucējiem skaidri redzams, ka tur ierī­koti slazdi. Peisū ir ierosinājis papes gabalos sadurt caurumus, pa kuriem lietus ūdens satecētu bedrēs, uz papes nesakrādamies. Bet, pēc Meisonjē domām, katru bedri vajadzētu nosegt ar diviem saplākšņiem, apakšā paliekot tievu šķērsīti, kurš zem ienaidnieka svara pārlūztu.

Es pietiekami vērīgi ieklausos šajās pārrunās, lai pie reizes tajās ar pāris vārdiem varētu iejaukties, to­mēr vienlaikus nopūlos sadzirdēt arī to, kas notiek galda viņā galā. Žakē, no kauna samulsis un pār šķīvi noliecies, klusēdams ēd, bet Menū pusbalsī viņu nemi­tīgi urda ar visādām pamācībām. «Sēdi taisnāk! Žēlī­gais dievs, neripini taču visu laiku maizes bumbiņas! Beidz vienreiz tik skaļi šļurkstināties! Kur tu īsti atro­dies? Tev ir servjete, tāpēc neslauki muti ar delnu!» Turklāt, izsakot rupjās piezīmes, Menū katru reizi no­sauc Žakē vārdā, it kā gribēdama mums parādīt, ka nav noticis nekāds pārpratums un nekas netiek sa­jaukts, bet viņa nelaimīgo un samulsušo puisi apzi­nāti ņēmusi savā aizgādībā. Ka Menū prātā nekas nav samežģījies, lieku reizi pierāda vēl tas, ka nevienu no savām pamācībām viņa neizsaka Žakē nesaprota­majā vietējā dialektā.

Četrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad PAZ darbi bija pabeigti un mēs visi jau atsākuši šaušanas apmā­cības (es šeit runāju par vingrināšanos ar lokiem!, uz sava senlaicīgā velosipēda atkal parādījās vecaf? Pu­žess. Viņam nemaz nepatika mesties četrrāpus, lai pa palisādes vārtu apakšējo atveri iesprauktos pie'mums. Vēl mazāk prieka ciemiņam sagādāja tas, ka tūlīt vi­ņam aizsējām acis un tikai tad izvedām cauri lamatbedru joslai. Apsēdies vārtu torņa virtuvē, viņš neka­vējoties lika mums saprast, ka to visu nepieciešams kompensēt. Es saku «mums» tāpēc, ka, uzzinot par Pužesa ierašanos, visi pils iemītnieki tūlīt sanāca vir­tuvē, lai dzirdētu, ko jaunu ciemiņš pastāstīs.

— Nudien, iekļūt pie tevis, Emanuel, nav nemaz iik viegli, — Pužess saka, uzvirpinādams savas dzelteni sirmās ūsas. — Un, rasi, izkļūšana no tejienes tāpatās nebūs nekāda bērnu spēle.

Un, lepodamies par viņam pievērsto uzmanību, ve­čuks aplaida skatienu visapkārt.

— Tagadiņ tikt laukā no Larokas gan arīdzan ne­maz nav tik viegli, — viņš turpina. — Filbērs pie abiem vārtiem nolicis sargus. Tici vai ne, bet staigāt pa Malvilas šoseju vairs nedrīkst. Filbērs ar dekrētu to aizliedzis. Labi vēl, ka drīkstu pabraukāties pa vie­tējo ceļu. Bet tad, par laimi, es atcerējos kādu taku, kura iznāk uz tava ceļa. Caur Fožū kādreizējo sētu, ja tas tev nav izbiris no prāta.

— Ko? Tu brauci caur Fožū sētu? — pārsteigts es jautāju. — Ar velosipēdu?

— Vietām jau gan vajadzēja sasodīto vellapēdu stiept uz kumbra, — večuks paskaidroja. — Uz mata kā krosa braucienā kādam čempionam! Un tas manos gados! Man domāt, — pēc dramatisma pilnas pauzes viņš atsāk, pārlaizdams skatienu visiem ldātesošajiem,

— tu, Emanuel, šoreiz nebūsi tāds skopulis kā allažiņ un nesteigsies pēc pāris glāzēm aizkorķēt pudeli. Ne­aizmirsti, kādas ciešanas man vajadzējis pieredzēt.

— Iekamp pa malkam, — es saku, piebīdīdams vi­ņam pudeli. — Tu to esi godam nopelnījis.

— Kā nu ne, — večuks piekrīt. — Kulties ar vellapēdu pa Fožū taku ir elles numurs. Un ja tu vēl zi­nātu, ar kādiem jaunumiem man pilna galva! Taisni vai pušu plīst, tāpat kā kājas no pedāļu mīdīšanas.

— Tu jau esi brangi iedīdljies, — iejaucas Menū,

— Atceries visas tās reizes, kad esi braukājis no La­rokas uz Malžaku pie savas padauzas.

— Uz veselībām, Emanuel, — večuks cienīgi nosaka, lai gan iekšēji ir gauži noskaities par Menū nievājo­šajiem vārdiem, kas aptumšo viņa slavas stundu.

— Menū, — es stingrā balsī pavēlu, — pasniedz taču ciemiņam ko uzkodām.

— Es neapsmādētu vis, — vecais Pužess piebilst.

— … Pēc šitenās nomocīšanās pa Fožū taku.

Menū atver sienas skapi pavarda labajā pusē, spa­rīgi noliek večukam priekšā šķīvi, pēc tam nogriež plānu jo plānu šķiņķa šķēiīti un, saņēmusi to starp īkšķi un rādītāja pirkstu, pa gabalu uzmet uz šķīvja.

Es bargi paveros uz Menū, taču viņa izliekas manu skatienu neredzam. Tagad Menū dos ciemiņam maizes šķēli — viņa pūlas to nogriezt pavisam plāniņu, kas nemaz nav tik viegli, jo maize ir svaigi cepta. Veik­dama šo grūto operāciju, viņa pusbalsī visu laiku kaut ko purpina. Bet, tā kā Pužess apklusis, jo pašlaik, no­lūkodamies uz pudeli savā priekšā, tukšo pirmo glāzi, un arī mēs visi, gaidīdami, kādas ziņas viņš mums pavēstīs, klusējam, tad skaidri sadzirdams viss, ko Menū burkšķ, un veltīgi es nopūlos viņu pārtraukt.

— Ir pasaulē Jauži, — uz mani pat nepaskatīdamās, Menū kurn, — kas vēl negantāk par blaktīm sūc asi­nis no citiem. Teiksim, šitenā pati Adelaida. Varētu sacīt, kāda nu tur liela muiža no tādas slampas, un es arīdzan tā teiktu. Pašauj visiem, kas vien gadās priekšā. Bet dažs labs, kam dievs devis vieglāku prā-' tinu, krita kā muša uz medusmaizi. Kamēr jaudāja, palaizījās, bet, kad varēšanas vairs nebija, tempa par baltu velti. Nebija jau arī palaistuvei nekāda prieka no tādiem, tikai viena vienīga izputēšana.

Večuks noliek glāzi, izslējās un ar kreiso roku norauš ūsas.

— Emanuel, — viņš pašapzinīgi nosaka, — negribu tev neko pārmest, tomēr nav smuki, ka tava kalpone tik necienīgi izsakās par ciemiņiem, kas uzturas zem tava jumta.

— Saki nu viens cilvēks, un šitentādam vēl vajadzētu nezkādu cienīšanu! — Menū atcērt.

Nobālusi aiz dusmām par to, ka nosaukta par kal­poni, Menū nosviež uz galda maizes šķēli, sakrusto rokas uz savām plakanajām krūtīm un caururbj veco Pužesu ar acīm, kuras met zibšņus. Bet večuks mierīgi iebauda otro glāzi, reizē tīksminādamies par savu izlē­cienu, un abi tam šķiet vienādi saldi.

— Menū nav nekāda kalpone, — es stingri saku. — Viņai ir pašai savs īpašums. Un pie manis viņa strādā par saimniecības vadītāju, nevis par kalponi. Es, protams, runāju par laiku pirms bumbas sprā­dziena.

— Jā, par Menū varētu teikt, ka viņa ir mācītāja kunga mājas pārzine, — Kolēns piezīmē.

Visi, izņemot Menū, sāk smieties, un tas izkliedē saspringto gaisotni.

To izmantodams, es pieceļos, aizeju pie Menū un viņai iečukstu: «Ja tu vēl turpināsi tādā garā, es tevi, visiem redzot, izmetīšu no virtuves.» Menū neatbild. Ar niknumā dzalkstošām acīm, sakniebtām lūpām un drebošām nāsīm viņa ātri elpo. Pēc visa, kas pēdējā laikā noticis, es savā ziņā pat priecājos, redzēdams Menū šādu.

Es atkal apsēstos. Vecais Pužess beidz ēst savu mai­zes kumosu un iztukšo trešo glāzi, bet tas velkas bez­gala ilgi. Dzert viņš dzer ātri, toties košļā pamazītēm.

Izdzēris trešo glāzi, Pužess uzvirpo ūsas un klusē­dams blenž vīna pudelē. Vēlreiz piepildu viņarn glāzi un ar asu cirtienu aizkorķēju pudeli. Vaicājoši viņš nolūkojas manī, pēc tam piepildītajā glāzē, taču to ne­aizskar. Pagaidām ne. Pēdējo glāzi viņš mēdz izdzert klusēdams. Vajadzīgs, lai viņš sāktu runāt tūlīt. Ta kā večuks vilcinās jau pārāk ilgi, es viņam izlieku ēsmu:

— Tātad Armāns esot saslimis?

Vecais Pužess papurina galvu.

— Armāns nav slims, — večuks saka balsī, kurā jau­šama zinātāja necienība pret nejēgu. Tajā pašā laikā tā rāda, cik nepatīkami viņam pašreiz sarunāties. Kaut vai mums ziņas sniedzot.

— Kas tad ar viņu noticis? — es neatlaižos, tādē­jādi atgādinādams, ka viņam arī no savas puses jā­pilda mūsu noruna.

— Notikušas pavisam trakas lietas, — Pužess iemi­nas un tad piebilst: — Notikusi asins izliešana.

Galvu pacēlis, viņš noskatās uz mums.

— Pimons uzskrējis virsū, kad Armāns mēģinājis izmeņģēt Aņesu.

— Ar varu? — iejautājas nobālušais Kolēns.

— Ar varu vai ar nevaru, ta piķis to zin, — večuks nosaka tik kodīgi, ka tā vien gribas viņam reizi zvelt. — Aņesa apgalvo, ka bijis ar varu. Kāda man tur daļa. Tev pašam šitenās padarīšanas jāzin labāk, pņisk tu jau ar Aņesu pinies.

— īsāk, — es pikti paskubinu.

— īsāk iznācis tā, ka Pimonam asinis sākušas kū­sāt, viņš paķēris virtuves nazi un ietriecis Armānam mugurā. Bet šim no tā — tici vai netici — ne s'ilts, ne auksts. Tikai pagriezies atpakaļ un uzbļāvis: «Tu te vēl kausies un grūdīsi man ar dūri mugurā, draņķi tāds!» Un kā kūris no sava šaujamā Pimonam virsū, tā šim smadzeņu pods suķu suķēs un viss smukums izķēmots. Saskrēja ļaudis, taču Armāns, lai gan bāls pie ģīmja, bet citādi taisns kā miets, nostājas uz sliek­šņa un atkal velk savu meldiņu, ka Pimons iegāzis vi­ņam ar dūri pa muguru. Bet pēc tam uzkliedz, lai ļau­dis vācoties pie velna, citādi viņš visus nolaidīšot no kātiem, un ar savu šaujamo rokās atmuguriski kāpjas atpakaļ līdz pašai pilij. Un zini, Emanuel, tikai tur, kad Armāns pagriezās, lai atvērtu vārtus, ļaudis ierauga, ka viņam mugurā iedurts nazis. Un redzams tas pārlieku skaidri, jo šis uzcirties melnā svārkā, bet naža s als sarkans. Un tā nu viņš aiziet ar visu mu­gurpuse iedurto tuteni!

— Un ko Aņesa? — Kolēns jautā.

— Pats vari iedomāties, — Pužess atsāk pavisam vienaldzīgā balsī. — Sievišķis tikpat kā trakā prātā. Pielaulāts vīrs pagalam izspokots, purns sašķaidīts, un uz parketa tāda asins pančka, it kā tur bullis būtu noslaktēts. Par laimi, Aņesu ar visu knauķi pievāca Judīte. Bet, pag, pag, — večuks piepeši attopas, it kā būtu piemirsis pašu galveno, — nepateicu līdz galam par Armānu. Sis iegājis pilī un klājis vaļā visu Filbēram, bet turpat bijuši arīdzan Zozefa un Gasels. Tad Zozefa savā jocīgajā mēlē iesaukusies: «Bet, Armāna kungs, jums taču mugurpusē iedurts tutenis!» Sis ne­gribējis ticēt, pagrābstījies ar roku gar spalu un tad gāzies uz deguna zemē. Pavisam jaubez atmaņas. To mums pastāstīja Zozefa.

iUn tālāk? — es nepacietīgi skubinu.

— Tātāk vairs nekas, — večuks paskaidro, blenz­dams uz pilno glāzi.

— Kā — nekas? Vai tad jūs, larokteši, esat tādi lupatas? Pie jums gaišā dienas laikā visiem acu priekšā nogalina cilvēku, slepkava visiem zināms, bet neviens nesaka ne vārda? Pat Marsels? Un arī Judīte?

— A, šitie abi! — vecais Pužess nevērīgi noburkšķ, taču izvairās uz mani paskatīties. — Arī šitie nekā cita nedarīja, kā vien sasauca ciemata ļaudis sapulcē un noņēmās tur ar balsošanu. Tā sacīt, Armānu vajagot tiesāt un sodīt par slepkavību.

— Un tā tev liekas tik mazsvarīga lieta? — sašutis es jautāju. — Tu vari teikt, ka viņi neko nav darī­juši? — Un lielās dusmās es vēl piebilstu: — Tu bal­sošanas laikā droši vien atkal atturējies, vai ne?

Ūsas raustīdams, vecais Pužess noskatās manī ar pārmetošām acīm.

— Tas taču tevis labā, Emanuel. Vai tad es varu pārmērīgi turēt Marsela kanti, ja gribu vēl kādu reizi ar vellapēdu atrullēt pie tevis?

To sacīdams, viņš šķelmīgi man mirkšķina ar aci.

— Un ko Filbērs teica par šo balsošanu?

— Teica, ka nekas neiznākšot. Viņš to paziņoja mums pa lūciņu pils vārtos. Tā esot bijusi likumīga pašaizsardzība, un nekādas tiesu padarīšanas nevarot būt. Vīri tad maķenīt pabļaustījās. Filbēram gan kopš tās reizes kaut kas biksēs pasprucis, jo Armāns taču

ari nolicies gultā. Edmaņu viņš tagad mums izsniedz pa lodziņu pils vārtos, un pats ārā nerādās. Gaida, kamēr viss aprimsies. Uz tavu veselību, Emanuel!

Pēdējie vārdi skan kā ierastā laipnības formula, taču to jēga pilnīgi pretēja. Patiesībā tie nozīmē: «Tagad es dzeršu, bet jūs visi pastāviet pie ratiem! Savu uz­devumu esmu izpildījis, un ar to jums gana!»

Iestājās klusums. Arī mēs neviens neteicām ne vārda.Tie nebija vajadzīgi. Mēs zinājām, ka prātā mums visiem viena doma un ka slepkavību mēs neatstāsim nesodītu. Pienācis laiks nodibināt kārtību Larokā.