XVIII

Manai «tiesāšanai» vajadzēja notikt pils kapelā, jo baznīca pilsētiņas lejasdaļā sprādziena dienā bija no­degusi. Agrāk pils īpašnieki kapelā noturējuši dievkal­pojumus, pieaicinot kādu garīdznieku no savu draugu vidus, kā ari uz tiem ielūdzot Larokas un tās apkaimes augstāko aprindu pārstāvjus. Kopā ar sievām un bēr­niem dievkalpojumos pulcējās cilvēku divdesmit vietē­jās elites. Lormio taču nevarēja lūgt dievu kopā ar vienkāršajiem ļaudīm.

Kā jau tiku teicis, Larokas pils bija celta renesanses laikmetā, tātad salīdzinājumā ar Malvilu to varēja uz­skatīt par jaunu, bet kapela bija saglabājusies vēl no 12. gadsimta. Tās iekštelpu veidoja šaura un gara zāle ar šķautņainiem spraišļu griestiem un nesošajiem pīlā­riem, kuri balstījās uz ļoti bieziem mūriem ar pavisam šaurām, ambrazūrām līdzīgām logu ailām. Luktas pus-j aplim bija cits velvju veidojums, ko ārpusē saturēja masīvi sienu izciļņi, bet no iekšas — nelielas kolonnas. So agrāk jau pa pusei sabrukušo celtnes daļu arlielu māksliniecisku taktu bija atjaunojis kāds Parīzes arhi­tekts, tādējādi apliecinādams, ka par naudu pērkams viss, pat gaume.

Aiz altāra (vienkāršas, uz diviem pīlāriem balstītas marmora plāksnes) Lormio bija likuši atjaunot agrāk aizmūrēto ovālo logu, to izrotājot ar skaistām vitrā­žām. Atbilstoši iecerei, saules stariem no aizmugures vajadzēja apmirdzēt priesteri, kurš vada dievkalpojumu. Tikai Lormio bija aizmirsuši, ka vitrāža pavērsta pret rietumiem, tāpēc būtu jānotiek kādam brīnumam, lai saules spozmes oreols priekšpusdienas dievkalpojuma' laikā apņemtu priesteri. Tomēr neviens nevarēja noliegt,' ka šis papildu logs bija labi iecerēts, jo pa malējo sienu šaurajām logu rūtīm ieplūda pārāk maz gaismas un tāpēc kapela mūždien grima it kā pagraba pustumsā. Tagad šajā mistiskajā mijkrēslī, kur dievlūdzēju au­gumi vīdēja līdzīgi viņsaules ēnām, par kādām tie tikai vel gatavojās kļūt, skaidri saskatāms bija vismaz al­tāris.

Cik varu nojaust, visi Larokas iedzīvotāji tur jau sapulcējušies. No siltā un saulainā pēcpusdienas cē­liena iegājis šajā viduslaiku pazemē, kur cilvēku tūlīt apdveš mitrs saltums, es gandrīz neko neredzu. Sa­skaņā ar norunu, četru Vilmēna vīru sardze nosēdina mani uz luktas uzejas pakāpieniem. Turpat, pa divi katrā pusē, nosēžas arī viņi, ar bargām sejām, šaute­nes starp ceļgaliem turēdami. Aizmugurē atrodas mo­dernais, skopās līnijās ieturētais altāris, bet aiz tā — augstāk ierīkotais vitrāžas logs. Tā kā pulkstenis ir jau četri pēcpusdienā, tam vajadzētu zvīļot ieplūstošās gaismas spozmē, taču nekas tāds nenotiek, jo tieši tajā brīdī, kad mani ieveda kapelā, sauli aizsedza mā­koņi.

Atbalstos ar muguru pret uzejas augstāko pakā­pienu, sakrustoju rokas uz krūtīm un pūlos mijkrēslīatšķirt atsevišķas sejas. Pirmajā mirklī vietumis pa­manu iezalgojamies kādas acis, tāpat saredzu pavīdam baltus kreklus. Un tikai pamazām sāku pazīt vienu otru cilvēku. Ar sarūgtinājumu pamanu, ka vairāki iz­vairās no mana skatiena. To. vidū arī vecais Pužess. Bet kreisajā pusē pa šauro sānsienas logu mestajā trū­cīgajā gaismā saredzu bastionu, ko veido mani uztica­mie draugi — Marsels Falvins, Judīte Medāra, atrait­nes Aņesa Pimona un Marī Lanuaija, kā arī divi apkai­mes zemkopji, kuru vārdus es neatceros. Pirmajā rindā pamanu Gaselu. Viņš sēž, gļēvās roķeles klēpī salicis, bet virs pieres viņam sprogojaš skaistas cirtas tāpat kā savā laikā manām māsām.

Kad mani pa mazajām sāņdurvīm luktas tuvumā ieveda kapelā, es Filbēra neredzēju. Viņš droši vien staigāja pa centrālo eju un tieši tobrīd atradās tās viņējā galā pie lielajām ieejas durvīm. Arī nosēstoties es viņa nemanu, jo ejas otrs gals ir vistumšākais, tā­pēc ka tajā nay pat šauro sānlogu. Taču klusumā, kas bija iestājies pēc manas parādīšanās, vēl Filbēra nere. dzēdams, es izdzirdu uz lielajām akmens klona plāk­snēm noklaudzam viņa soļus. Filbērs pamazām iznirst no mijkrēšļa. Viņa tumšais uzvalks, pelēkais krekls un melnā kaklasaite maz ko no tā atdalās. Vispirms es ieraugu viņa bālo pieri, sirmo šķipsnu deniņos, kas iezīmējas gludajos melnajos matos, abus acu dobuļus un iekritušos vaigus. Pēc mirkļa iedzirkstas arī spožais krusts uz viņa cilvēcisko iekāru saviļņotajām krūtīm.

Nesteidzīgi, stingriem un vienmērīgiem soļiem, papē­žiem pret akmens plāksnēm valdnieciski klaudzot, izslieto galvu uz priekšu pastiepis, Filbērs nāk tuvāk un, liekas, gribētu mani vai dzīvu aprīt. Tomēr kādu trīs soļu attālumā viņš apstājas un, rokas aiz muguras salicis, viegli uz priekšu un atpakaļ līgodamies, no augšas noskatās manī, it kā iepriekš gribētu mani vēl hipnotizēt, tad viegli nogroza galvu. Pat šajā nelielajā attālumā es tikko atšķiru viņa auguma apveidus — tik » ļoti tumšais klerikālais ietērps saplūst ar kapelas krēs1 lainību. Turpretim Filbēra galvu, kas izskatās peldam tukšumā virs manis, es saredzu pavisam skaidri, un ļ mani pārsteidz skaisto šķielējošo acu skatiens. Tas, I liekas, izstaro vienīgi labestību, līdzjūtību un skumjas, un tāpat ari liegie galvas mājieni šķiet paužam vie| rūgi to, cik grūts viņam ir pašreiz pārdzīvojamais ļ mirklis.

Jūtos vīlies un pat satraukts. Ne jau tāpēc, ka es kaut vai uz brīdi noticētu viņa jūtu patiesīgumam, bet, : ja viņš līdz galam izspēlē šo evaņģēliskās žēlsirdības kārti, tad mans inscenējums kļūst bezjēdzīgs un iece­rētais plāns sabrūk, jo es taču nevaru apsūdzēt cilvēku, kurš nule atteicies būt mans soģis. Bet viņa līdzjūtīgā stāja it kā pauž atsacīšanos mani tiesāt.

Klusums ilgst vairākas sekundes. Larokieši nolūko­jas te manī, te Filbēra un ir izbrīnījušies par to, ka viņš nebilst neviena vārda. Bet es jau nomierinos, jo sāku saprast, ka klusums pirms uzstāšanās ir tikai veikls gājiens, lai piesaistītu sev klātesošo uzmanību, un reizē.arī — par to es lieku gandrīz vai galvu ķīlā— sadistisks paņēmiens apsūdzētajam iedvest nepamatotas cerības. Vērīgi iedziļinādamies uz mani vērstajā Fil­bēra skatienā, es tāpat pamanu, ka tas liekas šķielē­jošs ne vien tāpēc, ka katrs redzoklis raugās savā vir­zienā, bet arī tāpēc, ka katrai acij ir pavisam atšķirīga izteiksme. Kreisā acs, atbilstoši tēvišķīgajiem galvas mājieniem un lūpu sērīgajam sakļāvumam, ir pilna līdz­jūtības, bet labā spīgo |aunā niknumā, atsaukdama vi­sus kreisās acs dotos solījumus, — tas kļūst pilnīgi skaidrs, uzmetot kaut vai īsu mirkli viņa sejai un ne­ļaujot sevi maldināt tās šķietamajai labestībai.

Ar šo atklājumu esmu ļoti apmierināts, jo tas manās acīs papildina Filbēra divkosīgo Jānusa veidolu: lielas rokas ar plakanajiem pirkstiem, kuras tik krasā pret­statā viņa intelektuāļa galvai, tāpat arī kalsnā askēta seja, kura nekādi nesaderas ar aptaukojušos vidukli. Filbēra izskatā viss, pat acis, atklājas ka nejēdzīgs melu un reizē arī to atsegsmes sakopojums, jau pirms viņš muti pavēris.

Beidzot Filbērs ierunājas. Viņa balss skan dobji un dziļi, gluži kā čells.-Tā ir ļoti labskanīga, ļoti muzi­kāla. Bet ar savu saturu tā pārspēj visas manas cerī­bas. Viņam trūkstot vārdu, lai izsacītu savu nožēlu par situāciju, kādā viņš mani redzot. Viņu ta dziļi jo dziļi skumdinot (būtu varējis iepriekš saderēt, ka es izdzir­dēšu tieši šos vārdus!), tādēļ ka viņš pret mani izju­tis silti draudzīgas jūtas, jūtas, kuras es esot nopulgo, jis un no kurām viņam ar sāpošu sirdi vajadzējis at­teikties, jo augstprātība mani novedusi uz aplama ceļa, par ko man tagad vajadzēšot saņemt pelnīto sodu, kura viņš redzot izpaužamies dieva pirkstu .,,

Es saīsinu šo derdzīgo ievadu. Tam seko apsūdzības runa, kura arvien vairāk un vairāk attālinās no sā­kumā uzņemtā iecietīgā toņa. Taču jau pēc pirmās ap­sūdzības, ko viņš pret mani izvirza, — runa ir par tā saukto Katī aizvešanu — kapelā sākas kurnēšana, un tā aug augumā, neraugoties uz aizvien draudošākiem skatieniem, ko viņš met visapkārt, un bargākiem vār­diem, kas tiek lietoti manu daudzo pārkāpumu uzskai­tīšanai.

Šie pārkāpumi ir trejādi! vispirms, pārkāpjot drau­dzes padomes dekrētu, es no Larokas ar varu aizvedis jaunu meiteni, piesmējis to, bet pēc tam atdevis vie­nam no saviem vīriem, visu nomaskēdams ar viltus laulībām. Tālāk, es esot nonievājis svēto ticību, likdams saviem kalpotājiem izvēlēt sevi par abatu un kopīgi ar viņiem visādi nozaimodams baznīcas rituālus un svētu­mus. Starp citu, es savu stāvokli izmantojis, lai ļautu vaļu ķeceriskām nostādnēm svētā vakarēdiena iztulko­jumā gan vārdos, gan izrīcībā. Beidzot, es visiem spē­kiem esot uzkūdījis Larokā ļaunuma un dumpības ele­mentus, kuri atklāti uzstājušies pret savu dvēseļu ganu, pie tam es rakstveidā piedraudējis ar ieroču pie­lietošanu, ja pret šiem elementiem tikšot sperti kādi soļi. Tajā pašā laikā, dibinoties uz viltus dokumentiem, es pieprasījis, lai tiktu atzītas manas sizerēna tiesības uz Laroku. «Nevar būt nekādu šaubu,» Filbērs noslē­gumā saka, «ja kapteinis Vilmēns (tā Filbērs šo ban­dītu godā) nebūtu nostiprinājies šeit (kapelā kurnē­šana un saucieni: Lanuaijs! Lanuaijsl), tad Laroka jeb­kuru dienu kristu par upuri noziedzīgiem Malvilas pa­sākumiem ar visām viegli iedomājamām sekām mūsu pilsoņu brīvībām un dzīvībai.» (Skaji, neatlaidīgi sau­cieni: «Lanuaijs! Pimons! Kursežakal»)

Sajā brīdī sasprindzinājums kapelā sasniedzis jau visaugstāko pakāpi. Kādas trīs ceturtdaļas klātesošo sēž ar nodurtām acīm, naidīgi klusēdami, taču vismaz pagaidām vēl viņus iebiedējis Filbēra tonis un zibsnī­jošie skatieni, ar kādiem viņš veras auditorijā. Bet pā­rējā ceturtdaļa — Judīte, Aņesa Pimona, Marī Lanuaija, Marsels Falvins un abi zemkopji, kuru vārdus es veltīgi nopūlos atcerēties — nespēj novaldīties. Viņi izkliedz protesta saucienus un, kājas piecēlušies un uz priekšu saliekušies, pat krata dūres uz Filbēra pusi. Sevišķi sašutušas ir sievietes. Ja šeit nebūtu četru ap­bruņoto vīru, kuri mani it kā apsargā, tad, liekas, vi­ņas turpat kapelā mestos virsū savam mācītājam, lai to saplosītu gabalos.

Jūtu, ka mana tiesāšana iedarbojusies kā detonators. Tā izraisījusi pret Larokas vadību vērstās opozīcijas sašutuma eksploziju, kas turklāt notiek gaišā dienas laikā, tā ka Filbēru pilnīgi apstulbina.

Viņš tik veikli melojis, ka, šķiet, pats noticējis saviem meliem. Valdīdams Larokā, Filbērs nonācis tik tālu, ka vietējiem iedzīvotājiem iedzītās bailes sācis uzska­tīt par cieņas apliecinājumu. Vismaz nekādā ziņā viņš nav domājis, ka larokieši viņu tik bezgalīgi ienīst. Jo klātesošo vairums, kurš ir piesardzīgāks un savu no­stāju izpauž tikai īgnā murdoņā, viņam tikpat naidīgi noskaņots. Un šā naidīguma iedarbe ir satriecoša. Es redzu, ka Filbērs burtiski dreb — gluži tāpat kā no­trīs no pjedestāla lejup gāzta statuja. Pārmaiņus viņš nobāl un piesarkst, vīsta dūres, kaut ko nopūlas sacīt, neviena teikuma līdz galatn neizrunādams, viņa seja, konvulsīvi vaikstīdamās, it kā vēl vairāk saplok, acīs jaušamas bailes un niknums.

Taču Filbērs nav gļēvulis. Viņš izrāda pretestību. Stingriem soļiem viņš pienāk pie luktas uzejas un pa­kāpjas augšup, nostādamies starp Zanē un Morisu. Rokas uz priekšu pastiepis, viņš pieprasa klusumu. Un neticamā kārtā visi arī pārstāj trokšņot — tik dziļi larokiešos iesakņojusies paklausība Filbēram.

— Es redzu, — viņš saka no dusmām un sašutuma ļļ drebošā balsī, — ka pienācis laiks šķitt graudus no pelavām. Teitan atrodas ļaudis, kuri gan sevi dēvē par ' kristiešiem, bet nav kaunējušies slepšus piedalīties pret viņu dvēseļu ganu vērstā sazvērestībā. Siem sazvērniekiem skaidri jāapzinās viens: es izpildīšu savu pienāI kurnu bez jebkādas žēlsirdības. Ja šeit ir ļaudis, kas 1 nododas musināšanai un samaitā draudzi, tad arī viņi ļ tiks izmesti no baznīcas klēpja. Es izmēzīšu tīru sava tēva namu! Kur atradīsies netīrumi un mēsli, es tos izslaucīšu! U

Sos draudus uzņem ar sašutuma un nikna protesta f saucieniem. Es dzirdu, ka Marī Lanuaija, kuru Marsels un Judīte tikai ar lielām pūlēm novalda, spalgā balsī i kliedz:

— Netīrumi un mēsli — tie esi tu! Tu dzīroji pie ; viena galda ar mana vīra slepkavām!

Sēdēdams es redzu tikai Filbēra.labo aci. Tajā liesmo spīva naida uguns. Niknumā Filbērs pilnīgi zaudējis savaldīšanos un viņam ierasto izmanību. Viņš vairs necenšas manevrēt, bet dodas tiešā triecienā. Aizmirs­dams jebkuru piesardzību, viņš met izaicinājumu vi­siem. Pārliecināts, ka aiz viņa vēl ir Vilmēna bandas šautenes, viņš jūtas spēcīgs, tāpēc apņēmies larokiešus novest līdz galējībām un viņus salauzt.. Nevaldāmās dusmās svildams, Filbērs stāv pretim saviem līdzpil­soņiem. Viņam ir tikai viena vienīga vēlme — ar dzel­žainu dūri tos satriekt.

Kad Filbērs atkal pastiepj rokas, visi kaut cik pie­klust un viņš jau pavisam citādā, griezīgā, gandrīz histēriskā balsī, kurai nav vairs nekā kopīga ar ierasto čella skanējumu, izkliedz:

— Kas attiecas uz visu šo dumpju īsto vaininieku, Emanuēlu Kontu, tad jūsu izturēšanās neatstāj man vairs izvēles brīvību! Draudzes padomes vārdā es vi­ņam pasludinu nāves spriedumu!

Tagad saceļas pilnīgi neiedomājama jezga. Es re­dzu, ka Ervē man labajā pusē kļūst nemierīgs, bīda­mies, ka saniknotie larokieši varētu uzbrukt viņam un viņa biedriem un visus atbruņot. Uz aktīvu rīcību viņi, manuprāt, nepāriet tikai tāpēc, ka nav tai sagatavo­jušies, turklāt trūkst viņiem arī vadītāju. Tāpat Filbērs ar savu klātieni, ar savu drosmi un sejā lasāmo atklāto naidu vēl aizvien larokiešus zināmā mērā ietekmē.

Kad viņa bijušais rnaizestēvs ierunājas par draudzes padomes lēmumu, Gasels nedroši sarosās. Galvu puri­nādams un ar gļēvajām roķelēm sev gar seju vicinā­dams, viņš it kā kaut ko nokliedz. Es pieliecos tuvāk Ervē un viņam iečukstu:

— Dod vārdu Gaselam, man liekas, viņš grib runāt.

Ervē pieceļas un uzkar šauteni plecā, lai apliecinātu

savus miermīlīgos nodomus. Brīdi viņš stāv, iznesīgi uz vienas kājas atbalstījies un roku augšup pastiepis, it kā uzmanību izlūgdamies, un viņa jauneklīgajā sejā viežams tikai draudzīgums. Kad iestājies klusums, viņš rāmā un laipnā balsī, kas ir asā kontrastā ar tikko dzirdētajiem Filbēra izbrēcieniem, saka:

— Man liekas,-ka Gasela kungs vēlas ko sacīt. Dodu vārdu viņam.

To pateicis, Ervē apsēžas. Viņa jauneklība, iznesība, nosvērtais un laipnais tonis, tāpat arī fakts, ka viņš bez Filbēra ziņas dod vārdu Gaselam, pārsteidz visus, taču jo sevišķi pašu Filbēru, kurš nevar saprast, kāpēc Vilmēna pārstāvis ļauj izteikties Gaselam, jo Gasels taču atklāti nosodījis Lanuaija nogalināšanu un Vil­mēna «pārmērības».

Arī pats Gasels acīm redzami apmulsis, dzirdēdams, ka viņam tiek dots vārds, kuru viņš nemaz nebija lū­dzis. Viņš taču labprāt būtu apmierinājies tikai ar žestos izpaustu protestu, jo tas ir mazāk kompromitē­jošs. Bet, tā kā kapelā sapulcējušies ļaudis, sauc: «Ru­nājiet, runājiet, Gasela kungs!» un, no otras puses, arī Ervē viņam uzmundrinoši pamāj, Gasels nolemj slie­ties kājās. Zem skaisti sacirtotajiem iesirmajiem matiem viņa garenā āksta seja izskatās pavisam sievišķīgi gļēva, un arī runā viņš nenoteiktā smalkā balstiņā, kuru nav iespējams klausīties nepavīpsnājot. Un tomēr viņš pasaka, kas viņam sakāms, visiem dzirdot un Filbēra klātienē, bet tas jau liecina par zināmu drosmi.

— Es gribētu teikt tikai to, — Gasels paziņo, del­nas krūšu augstumā kopā sakļāvis, — ka pēc tam, kad es no pils aizgāju visu to negantību dēļ, kas Larokā notika, neviena draudzes padomes sēde vairs nav sa­saukta.

— Un kāda mums tur daļa, — Filbērs tūlīt brūk virsū Gaselam ar bezgala lielu nicinājumu balsī, — ka tev līdzīgs nelga ir vai nav aizgājis no draudzes pa­domes?

Kaut kas nokustas Gasela izstīdzējušajā kaklā ar prāvo kāksli, un viņa seja pieņem tvirtāku izteiksmi. Sādi gļēvi'un kusli cilvēciņi citiem mēdz piedot daudz ko, izņemot viņu patmīlas aizskārumu.

— Lūdzu atvainot, mācītāja kungs, — Gasels saka tagad jau citādā, griezīgā un spalgā vecmeitas balsī, — bet jūs teicāt, ka notiesājat Konta kungu draudzes padomes vārdā. Es jums iedrošinājos aizrādīt, ka drau­dzes padomes sēde nav notikusi un es esmu pret Konta kungam pasludināto spriedumu.

Gasela vārdus sveic skaļi aplausi. Aplaudē ne tikai pieci pie opozīcijas pieskaitāmie Larokas iedzīvotāji, bet arī daži no vairākuma, kuri, manuprāt, pēc Gasela uzstāšanās jūtas nokaunējušies. Pietvīcis un drebedams Gasels apsēžas, bet Filbērs tūlīt pret viņu vērš pērkonus un zibeņus.

— Es varu iztikt bez tavas piekrišanas! Tu esi no­devis manu uzticību, nožēlojamais nelga! Es neaizmir­sīšu tavus vārdus, un tu man par tiem vēl samaksāsi!

Filbēra draudi izraisa protesta saucienus un svilpie­nus. Judīte, kura pēkšņi atcerējusies savu darbošanos kreiso kristiešu organizācijās, pilnā balsī kliedz: «Na­cists! Esesietis!» Marsels viņu gandrīz vairs nemaz neattur. Esmu noraizējies, kaut tikai Judīte nekļūtu par larokiešiem trūkstošo vaditāju un nesāktos uzbrukums, kas varētu apdraudēt bijušos Vilmēna bandas dalībnie­kus. Tāpēc pieceļos un skaļā balsī uzsaucu:

— Es prasu vārdu!

— Vari runāt, — Ervē redzami atvieglots tūlīt at­bild.

— Ko? — Filbērs pārskaities pavēršas pret Ervē.

— Tu dod vārdu šim nekrietnelim? Sim viltus_ prieste­rim! Dieva ienaidniekam! Vai tu pie pilna prāta? No­ziedzniekam, kuram es nupat pasludināju nāves sprie­dumu!

— Jo vairāk tāpēc, — Ervē atbild, mierīgi savu bār­diņu braucīdams. — Viņam taču pienākas vismaz pē­dējais vārds.

— Tā irnejēdzība! — Filbērs turpina šķendēties.

— Ko tas viss nozīmē? Vai tā ir muļķība vai arī no­devība? Tu esi iedomājies nezko! Bet es tev pavēlu ne­ļaut notiesātajam runāt!

— Man jūs neesat nekāds pavēlētājs, — Ervē paš­apzinīgi nosaka. — Un nekāds priekšnieks. Kamēr Vil­mēns ir prom, šeit nosaku es, — Ervē turpina, ar plauk­stu pa šautenes laidi noplikšķinādams. — Bet es at­jauju notiesātajam runāt. Un viņš runās tik ilgi, cik pašam patiks.

Tad notiek pavisam kas neiedomājams: Ervē vārdiem aplaudē jau krietna puse larokiešu. Tiesa gan, tā kā Ervē nav piedalījies nekādās bandas «negantībās», par kurām ieminējās Gasels, neviens par viņu nekā slikta nevar sacīt. Un tomēr — aplaudēt Vilmēna bandas lo­ceklim! Tas jau par traku!

— Tā ir nejēdzība! — Filbērs kliedz, dūres vīstī­dams, un viņa šķielējošās acis, liekas, tūlīt izspiedīsies no dobuļiem. — Dodams vārdu šim cilvēkam, tu kļūsti par sazvērestības un dumpja līdzdalībnieku. Bet es nepieļaušu, ka viņš runā! Es brīdinu tevi, ka visu pa­ziņošu tavam priekšniekam un tu saņemsi pienācīgu sodu!

— To gan man gribētos redzēt, — Ervē atbild tik neviltotā mierā, ka sāku bažīties, vai tikai viņš neaiziet pārāk tālu un Filbērs nesāk ko nojaust. — Bet, vien­alga, ko es teicu, pie tā palieku: vārds apsūdzētajam.

— Tādā gadījumā es nemaz neklausos! — Filbērs kliedz. — Es eju prom! Es iešu uz mājām un sagaidīšu atgriežamies Vilmēnu!

Filbērs nokāpj no uzejas luktā un, opozīcijas izsau­cienu pavadīts, pa centrālo eju dodas uz durvīm. Tas nu vairs nepavisam neietilpst manos aprēķinos. Ja Fil­bērs aizies, man nebūs iespējams pret viņu ievadīt pretapsūdzību. Tāpēc skaļā balsī saucu viņam nonakaļ:

— Vai tu bīsties no tā, ko es varētu pasacīt?" Tev nepietiek drosmes mani uzklausīt!

Filbērs apstājas, apcērtas uz papēžiem apkārt un no­skatās uz mani. Dzilgā balsi es turpinu:

— Pašreiz pulkstenis ir ceturksnis pēc pieciem, Vil­mēns teica, ka viņš būšot šeit pussešos. Tātad man palikušas piecpadsmit minūtes ko dzīvot, bet tu baidies no manis, drebi kā lupata un gribi aiziet, lai paslēptos pagultē un tā sagaiditu savu pavēlnieku! Jā, jā, tieši ta, nevis gultā, bet zem tās!

Ervē nostāja bija Filbēru samulsinājusi. Paziņodams, ka Vilmēns ieradīsies pēc piecpadsmit minūtēm, es viņu iedrošinu. Turklāt viņu stipri aizskāris mans pār­metums gļēvulībā. Bailīgs viņš nav, to jau es tiku tei­cis. Taču viņa spēkam ir sava vājā puse. Kā visi dros­mīgi cilvēki, viņš ar savu bezbailību lepojas. Un uz manu izaicinājumu viņš atbild tā, kā es jau biju pa­redzējis, — to pieņemdams.

Nobālis, sastindzis, ar iekritušiem vaigiem, kvēlojo­šām acīm Filbērs paliek stāvam un nicinoši atbild:

— Tu vari klāt vaļā kādas aplamības vien vēlies. Tās mani neskar. Izmanto iespēju, kamēr tev tāda vēl ir.

Un tūlīt arī es to izmantoju.

— Vispirms es atspēkošu tavus apvainojumus. Kas attiecas uz Katī, tad paziņoju, ka neesmu meiteni piesmējis, kā tu iedrošinājies apgalvot. Tāpat es neesmu viņu nolaupījis. Tie ir skaidri meli. No brīvas gribas un saskaņā ar sava tēvoča atļauju («Pareizi!» — Marsels tūlīt iesaucas; tagad es vairs nebaidos viņu kompromi­tēt) viņa ieradās Malvilā, lai paciemotos pie savas vecmāmuļas, bet tur iemīlējās Tomā un apprecējās ar viņu. Tas tev, Filbēr, ļoti nepatika, jo tu pats biji metis acis uz meiteni un gribēji viņu dabūt pilī pie sevis it kā par istabeni.

Klātesošo vidū atskan izsmējīgas piezīmes, bet Fil. bērs iesaucas:

— Tie ir salti melil

— O, piedošanul — vārdu neizprasot, iejaucas kāda maza un krietni paresna, gadu piecdesmit veca sieviete.

Viņa pieceļas. Ta ir Zozefa, kādreizējā Filbēra saim« niece. Tā kā viņa ir portugāļu cilmes, tad larokieši, būdami kvēli nacionālisti, Zozefu principā diezko neie­redz, bet praktiski labprāt pacieš, jo viņa nav uz mu­tes kritusi un allaž «gāž tieši acīs visu, kas sakrājies 11/ sirds».

Zozefa nav skaista. Ada viņai tāda, it kā nekad ne­būtu redzējusi ūdeni un ziepes. Turklāt augumā viņa pazema, miesās, un jo sevišķi krūtis, izļumējusi. Taču veselīgie baltie zobi, spēcīgie žokļi, spoži melnās acis un kuplā matu kodaļa piešķir Zozefai īpatnēju dzīvnie­ciskas vitalitātes pievilcību.

— Atvainošanu! — viņa turpina, izteikdamās ar vul­gāri aprautu akcentu, kas tomēr dara viņas vārdus sav­dabīgi ietekmīgus. — Kas tad, cientēv, tā par tādu ru­nāšanu, ja viss teiktais ir svēta patiesība! Cientēvam es biju apnikusi, un viņam iekārojās jaunā meitēniņa! Bet vai šī visu būtu tā piepratusi kā es, tas vēl nemaz nav teikts, — Zozefa piebilst tādā vientiesībā, ka man grūti pasacīt, vai tā patiesa vai liekuļota.

Uzbrāzmo zobgalīgu izsaucienu un smieklu šaltis, un Zozefa apsēžas. Es ievēroju, ka Filbērs neiedroši­nās viņu apsaukt. Droši vien pazīdams Zozefas aso mēli, Filbērs pievēršas man.

— Es nezinu, ko tu iegūsti, — viņš augstprātīgi no­saka, — izgāzdams pār savu bīskapu visas šīs melīgās tenkas!

— Tu man neesi nekāds bīskaps! Itin nekāds! Un iegūstu es to, ka atspēkoju ievis sagudrotos melus.

Vieni no tiem, turklāt visai svarīgi, ir tavs apgalvo­jums, ka es saviem kalpotājiem licis sevi ievēlēt par abatu. Vispirms tev vajadzētu zināt, ka man nekādu kalpotāju nav. Mēs visi esam draugi un tiesībās vienlī­dzīgi cilvēki. Un pretēji Larokā notiekošajam pie mums Malvilā neko nepasāk, iepriekš visu kopīgi neapsprie­duši. Kāpēc mani ievēlēja par abatu? Tūlīt es tev pa­teikšu: tas notika tāpēc, ka tu mums šajā amatā gribēji uzspiest Gasela kungu, bet mēs viņa nevēlējāmies. Es ceru, ka Gasela kungs neņems šos vārdus Jaunā. Lūk, tikai tāpēc biedri mani ievēlēja par abatu. Vai es biju labs vai slikts priesteris, par to pats neņemos spriest. Tiku ievēlēts, tāpat kā Gasela kungs. Un darīju visu, kas manos spēkos. Kā saka — ja nav naziņ', ēd ar nadziņ'. Es nedomāju, ka būtu sliktāks priesteris nekā Gasela kungs, bet, ka esmu labāks par tevi, par to man nav nekādu šaubu (smiekli un aplausi).

— Augstprātība urda tevi tā runāti — Filbērs iesau­cas. — Tu esi viltus priesteris! Slikts priesteris! Dieva zaimotājs! Un tu pats to zini. Es nemaz nerunāju par tavu privāto dzīvi…

— Un es par tavējo arī ne!

Filbērs šajā virzienā vairs tālāk neiet. Droši vien baidās, ka es varu pastāstīt par gadījumu ar Mjetu.

— Pietiks ar vienu piemēru, — viņš nikni atsāk. — Tev grēksūdzes jautājumā ir pilnīgi ķeceriski uz­skati un tiem atbilstoša izrīcība!

— Nevaru pateikt, — es bez jebkādas uzstājības saku, — vai mani uzskati ir ķecerīgi. Man nav pietie­kamas teoloģiskās izglītības, lai par to spriestu. Vie­nīgi varu teikt to, ka šajā jautājumā jābūt diezgan piesardzīgiem, jo grēksūdze nelietīga priestera rokās viegli var kļūt par izspiegošanas un uzkundzēšanās lī­dzekli.

— Jurns taisnība, Konta kungs, — Judīte skalā balsi sauc no savas vietas. — Pie mums Larokā šis esesietis grēksūdzi par tādu jau padarījisl

— Klusējiet! — Filbērs uzbrēc, pret viņu pagriezda­mies. — Jūs esat prātā jukusi, musinātāja, slikta kris­tiete!

— Ka jums nav kauna, — Marsels savukārt kliedz, uz priekšu paliekdamies un ar abām rokām sēdekļa atzveltnē ieķerdamies, — tā runāt par sievieti, turklāt par tādu sievieti, kura ir par jums daudz izglītotāka un kura vēl nesen izlaboja aplamības, kādas jūs sa­muldējāt par Jēzus Kristus brāļiem un māsām.

— Izlaboja! — Filbērs iebrēcas, rokas pret debesīm paceldams. — Ko šī vājprātīgā sajēdz no tādām lietām! «Brāļi un māsas» — tie ir tikai tulkojumā ieviesušās kļūdas, patiesībā runa ir par brālēniem un māsēniem, kā jau es jums to tiku paskaidrojis!

Kamēr pilnā sparā risinās šī diskusija par evaņģē­lija teksta iztulkojumiem, es klusā balsī saku Mo­risam:

— Aizej sameklē mūsējos, — lai viņi nostājas pie ieejas un nogaida, kamēr es paziņošu, ka Vilmēns ir nošauts, bet pēc tam lai nāk dziļāk kapelā.

Moriss aizlavās klusītēm un lunkani kā kaķis, bet tagad es jau atļaujos pārtraukt Judīti, kura, aizmirs­dama laiku un vietu, ielaidusies ar Fiibēru kvēlā dis­putā par Jēzus Kristus radurakstiem.

— Acumirkli! — es iesaucos. — Ļaujiet man pa­beigt!

Iestājas klusums, un Judīte, kura manu klātieni bija piemirsusi, vainīgi noskatās manī. Mierīgā balsī es tur­pinu:

— Tagad par pēdējo apsūdzības punktu, kuru Filbērs izvirzīja pret mani. Es it kā esot viņam uzrakstījis vēstuli, kurā uzstādījis prasības pēc sizerēna tiesībām pār Laroku un piedraudējis ar bruņotu spēku okupēt pilsētu. 2ēl, ka Filbērs nav atradis par vajadzīgu vēs­tuli šeit visiem nolasīt, jo tad būtu redzams, ka tādu prasību tajā nemaz nav. Bet pieņemsim, ka tādas būtu bijušas. Pieņemsim, ka šajā vēstulē es būtu piedrau­dējis uzbrukt Larokai. Tūlīt rodas jautājums: vai tad es esmu to izdarījis? Vai es, tumsai iestājoties, esmu ielauzies Larokā un nogalinājis pie vārtiem nolikto sargu? Vai esmu izlaupījis Larokas pārtikas krājumus, nodarījis pāri Larokas iedzīvotājiem, izvarojis viņu sie­vas? Vai "tad es apkāvu Kursežakā līdz pēdējam visus ļaudis? Visu šo briesmu darbu patieso vaininieku Fil­bērs uzņem kā draugu, bet mani notiesā uz nāvi tāpēc, ka, pēc viņa vārdiem, man bijis nodoms tos izdarīt. Tāda, lūk, ir Filbēra taisnība: pasludināt nāvi nevai­nīgam, bet brāļoties ar noziedznieku.

Tieši tagad, īsti piemērotā brīdī, saules staru mir­dzumā iezaigojas man aizmugurē esošā vitrāža. Ervē vēl pēdējo reizi uzstājas savā algotņa lomā:

— Ei, apsūdzētais, rāmāk! Nedrīkst tā izteikties par priekšnieku!

Bet es atcērtu:

— Nepārtrauc mani, Ervē. Spēlīte beigusies!

Dzirdot mani tādā noteicēja balsī runājam ar ap­sargu, Filbērs aiz pārsteiguma gluži vai palecas, bet larokieši iepleš platas acis. Es izslejos. Pareizāk sa­kot — izriežu plecus. Ar patiku ļaujos caur vitrāžu ieplūstošajai saules spozmei. Jūtu, ka acis man kļūst redzīgākas un pēkšņajā gaismas ņirbā viss atplaukstu. Taisni neticami, cik tīkami siltā glāstā pat caur vit­rāžas stikliem saule spēj pieskarties pleciem un mugu­rai. Tas man tik ļoti vajadzīgs, jo drēgnais saltums bija stindzinājis līdz pat kauliem.

Bet, turpinot runāt, mans rāmais mierīgums izzūd. Es ļauju savai balsij skanēt pilnā spēkā, un tā atbal­sojas ikvienā kapelas nostūrī.

— Kad Armāns mēģināja izvarot Pimona sievu un pēc tam Pimonu pašu nogalināja, tu viņu aizstāvēji.1 Kad Bebela nokāva Lanuaiju, tu slepkavu kopā ar Vil­mēnu sēdināji pie sava galda. Kad Žans Feiraks no­bendēja visus Kursežakas iedzīvotājus, tu turpināji žū­pot ar viņu. Kāpēc tu tā rīkojies? Vienīgi tāpēc, lai iz­dabātu Vilmēnam, jo ar viņa palīdzību tu arī pēc Armāna nāves cerēji turpināt savu kundzību Larokā, reizē atbrīvojoties kā no iekšējās opozīcijas, tā arī no Malvilas.

Mana pērkonīgā balss dun kapelā, kurā iestājies pil­nīgs klusums. Kad es beidzu runāt, redzu, ka Filbērs ir jau attapies.

— Man gribētos zināt, — viņš atkal atguvis savu iepriekšējo čella skanējumam līdzīgo balsi, — kāda jēga visai šai mutes varonībai. Tā neko negrozīs tavā liktenī.

— Jūs neesat atbildējis pēc būtības! — Judīte sauc, dusmās uz priekšu paliekusies.

No Judītes zilā pulovera atrotītās apkakles izslējās viņas stūrainais zods, zilās acis met zibeņus uz Filbēru.

— Man nav grūti to izdarīt pāris vārdos, — Filbērs atbild, zagšus ielūkodamies pulkstenī. (Esmu pārlieci­nāts, ka viņam jau izdevies pārvarēt savas bažas un tagad viņš gaida jebkuru mirkli parādāmies Vilmēnu.) —Nav vajadzības sacīt, ka es nekādā ziņā neatzīstu par labu visu, ko šeit un arī citur darījis Vilmēns ar saviem ļaudīm. Taču karavīri jau visur ir un paliek karavīri, un tur mēs neko nevaram līdzēt. Tomēr man kā Larokas bīskapam ir pienākums apsvērt, kādu !a« bumu es varu iegūt no notikušā ļaunuma. Ja, pateico­ties kapteinim Vilmēnam, es varu izdeldēt ķecerību La­rokā un Malvilā, tad uzskatu, ka savu pienākumu esmu izpildījis.

Tagad kliedzieni un izsaucieni uzbango jau taisni ne­iedomājamā spēkā, un visa zāle šķiet verdam bezgalīgā niknumā. Auro jau ne tikai opozīcija vien, bet arī vai­rākums iesvelies dusmās par Filbēra cinisko paziņo­jumu. Es tomēr nedomāju to izmantot savā labā un klusēju. Jo, sev par dziļu izbrīnu, jūtu, ka Filbērs, iz­teikdams šādu nostāju, ir iekšēji gandrīz vai patiess. Protams, es gluži labi noģiežu, kāda loma šeit visā ir personiskai atriebes kārei. Taču reizē ar to šaja brīdī ir gandrīz vai ar roku taustāms arī tas, ka šis viltus priesteris, šis šarlatāns un avantūrists ir tā iedzīvojies savā lomā, ka bezmaz vai notic tam, ka viņš patiesi aizstāv reliģijas svētos, ortodoksālos prin­cipus!

Manas apsardzes piekāpīgo izturēšanos klātesošie pilnībā neizprot, taču tā viņus iedrošina, un tagad jau no visiem kapelas stūriem atskan pret Filbēru izkliegti apvainojumi un draudi, kuriem vietumis gan piejaucas sīku personisku motīvu diktēti pārmetumi, taču tie tiek izbrēkti ar tādu pašu niknumu. Tā es dzirdu vecā Pužesa balsi, kurš «pātarniekam» pārmet, ka tas kādu reizi atteicies viņu pacienāt ar glāzi vīna. Man liekas, tagad Filbērs ir vienīgais, kurš vēl tic, ka jebkuru mirkli ieradīsies Vilmēns. Viņš visiem spēkiem pieķē­ries šai iedomai. Sī cerība šķiet gūstam apstiprinājumu, kad viņam aiz muguras pie lielajām ieejas durvīm izce­ļas kņada. Filbērs pagriežas uz to pusi, bet tieši šajā brīdī pa sānu durvīm ienāk Moriss un pamāj man, ka mūsējie ir klāt.

Uz Filbēru, kurš sastindzis centrālajā ejā, veļas aiz­vien niknāka lāstu lavīna. Ja vārdi, skatieni un žesti spētu nonāvēt, viņš jau būtu gabalos saraustīts. Tomēr es vilcinos dot viņam pēdējo nāvējošo triecienu, jo labi zinu, kas notiks pēc tam, kad būšu to izdarījis. Es atļaujos brīdi vilcināties. Tā ir neliela piekāpšanās ma­nai sirdsapziņai, kura pēdējā brīdī tiecas saglabāties tikpat šķīsti balta, kāds ir mans tērps. Taču nekas vairs nav glābjams. Pats esmu izraisījis šos spēkus, kuri vairs nav apturami. Ja Filbērs domā, ka mani ne­pieciešams iznīcināt tāpēc, ka esmu ķeceris un nemiera cēlājs, tad es uzskatu, ka ar viņu jāizrēķinās, lai pa­nāktu vienotību starp Malvilu un Laroku un nosar­gātu mūsu kopējo drošibu. Atšķirība ir tikai tā, ka es patiesi viņu nogalināšu, bet bez jebkāda nāves sprie­duma, bez jebkādas tiesas procedūras, bez viena vienīga šāviena un pats nemaz nenotraipot rokas.

Filbēra balsi tagad jau pilnīgi nomāc viņa draudzes locekļu aurošana. Es apbrīnoju viņa drosmi, jo, nespē­dams panākt klusumu, viņš uz naidīgajiem skatieniem atbild ar vēl kvēlākā ienaidā degošiem. Kad uz mirkli iestājas klusums, viņam ir pietiekami spēka mest izai­cinājumu:

— Pagaidiet, gan jūs dziedāsiet citu dziesmu, kad ieradīsies Vilmēns.

Tas ir tikpat kā man dots mājiens. Pienācis īstais brīdis izšķīrējam solim. Rīkojos gluži intuitīvi, noprie­cādamies par man sniegto izdevību. Pastiepju rokas, kā to nupat bija darījis Filbērs, un, kad negantā jezga aprimusies, es pēc iespējas mierīgākā balsī saku:

— Nevaru saprast, kāpēc tu Vilmēnu tik ietiepīgi dēvē par kapteini. Viņš nekad nav bijis kapteinis (šo verba pagātnes formu es tikko manāmi uzsveru). Seit man ir dokuments (es izvelku grāmatiņu no pakaļējās

kabatas), kas to neapgāžami pierāda. Tā ir Vilmēna agrākā darba apliecība. Ar ļoti labu fotoattēlu. Visi, kas Vilmēnu kādreiz redzējuši, pēc tās tūlīt viņu pa­zīs. Un šajā apliecībā melns uz balta rakstīts, ka Vil­mēns ir rēķinvedis. Gasela kungs, vai jūs šo doku­mentu nepasniegtu Filbēram?

Piepeši iestājas kapa klusums. Visi klātesošie apbrī­nojamā saskaņā — lai gan pretējā virzienā, atkarībā no tā, kurā ejas pusē katrs sēž — izdara vienu un to pašu kustību, galvas pavērsdami un kaklus pastiep­dami Fiibēra virzienā. Viņš taču nav akls, lai gan šajā mirklī vēlētos tāds būt. Ja jau dokuments, kuru es liku viņam pasniegt, ir manās rokās, kas tad vēl būtu no šā fakta izsecināms? Filbērs paķer Gasela pasniegto apliecību. Viņam pietiek ar vienu acu uzmetienu. Fil­bēra seja saglabā mierīgu izteiksmi, tā pat nenobāl. Tikai roka, kura satvērusi dokumentu, sāk sīki un aši drebēt, un liekas, nekas nespēj šās trīsas apvaldīt. No Filbēra saspringtajiem vaibstiem es noprotu, ka viņš ar izmisīgām pūlēm cenšas dreboņu apvaldīt, taču vel­tīgi, jo papīra gabaliņš viņa pirkstos plīvo kā putna spārns. Klusuma brīdis ieilgst, Filbērs_ nespēj izrunāt ' neviena vārda. Tagad jau manā priekšā ir cilvēks, kas visiem spēkiem cīnās pret neatvairāmām šausmām. Pēkšņi mani sagrābj riebums pret šādu spīdzināšanu un es apņemos tai darīt galu.

Es cenšos runāt pietiekami skaļā balsī, lai mani vārdi būtu sadzirdami arī viņpus ieejas durvīm, kas atrodas Filbēra aizmugurē.

— Es redzu, ka esmu jums visiem parādā paskaid­rojumu. Četri apsargi, ko jūs redzat man līdzās, ir krietni puiši, kurus Vilmēns ar varu piespiedis iestāties viņa bandā. Divi no tiem pārnāca mūsu pusē jau pirms kaujas, bet pārējie divi iestājās manā dienestā tūlīt

pēc tās. No Vilmēna bandas loce1 '] ®em dzīvi paHVrt f tikai šie četri. Pašam Vilmēnam šobrīd pietiek ar čet­riem kvadrātmetriem Malvilas zemes.

Pāri visiem klātesošajiem nošalc pārsteiguma vilnis, un dzirdama tikai Marsela balss:

— Vai tu ar to gribi teikt, ka viņš ir pagalam?

— Jā, tieši to es gribu teikt. Zans Feiraks ir miris. Vilmēns ir miris. Izņemot šos četrus puišus, kuri kļu­vuši par mūsu draugiem, visi pārējie Vilmēna bandas locekļi ir nogalināti.

Tagad lielās ovālās durvis kapelas viņā galā pave­ras un pa tām cits pēc cita ienāk Meisonjē, Tomā, Peisū un Žakē. Viņi iesoļo, ieročus rokā turēdami. Es saku — iesoļo, jo viņi nepavisam kapelā neiebrūk. Viņu kustības ir lēnas, pat gausas. Ja viņiem rokās nebūtu šautenes, tad mūsu vīri izskatītos pavisam parasti mie­rīgi iedzīvotāji. Viņi pavirzās gabaliņu uz priekšu pa centrālo eju, bet tad es viņiem ar roku pamāju apstā­ties. Tāpat apsardzes vīri, kuriem es dodu zīmi, piece­ļas un saslēdzas ap mani, tālāk neiedami. Brīdi vēl valda pārsteigums, bet tad kapelā sapulcētie larokieši, skaļi aurodami, izkliedz Filbēram nāves draudus. Klusē tikai bruņoto vīru grupas, kuras nosprosto centrālo eju abos tās galos. Viss tālakais norisinās sekundes ceturt­daļā. Dzirdot iečīkstamies ieejas durvis, Filbērs bija apcirties apkārt un redzējis pagaistam savu pēdējo ce­rību. Pagriezies atkal pret mani ar šausmās saverkšķītu seju, viņš redz, ka mūsu vīri aizcirtuši lamatas, kurās tas atrodas. Viņa nervi vairs neiztur pēkšņo lejupkritienu no cerību kalngaliem, kuros es viņu biju uzmānījis. Viņš sabrūk. Viņam ir viena vienīga doma — bēgt, fiziski paglābties no šeit sapulcētajiem, naidā pret viņu svilstošajiem draudzes locekļiem. Un izbailēs viņš rīkojas pavisam aplam, mēģinādams no­kļūt pie sānu izejas pa labi caur solu rindu, kur sēž Marsels, Judīte un abas atraitnes. Kad Filbērs savā apstulbumā metas turp, Marsels nesit viņam ar dūri, tikai vienkārši atbīda viņu ar delnu, taču, to darīdams, neaprēķina savu spēku, un Filbērs no spēcīgā grūdiena nokrīt kapelas centrālajā ejā. Uzbrāzmo mežonīga rē­koņa. Soļus apgāzdams, pūlis no visām pusēm brūk virsū Filbēram, un viņš pazūd satracinātajā ņudzeklī. Dzirdu viņu divas reizes iekliedzamies. Ejas otrā galā Peisū ar riebumā un šausmās pārvērstu seju noskatās manī, it kā vaicādams, vai nevajadzētu iejaukties. Es noliedzoši papurinu galvu.

Linča tiesu nekad nav patīkami redzēt, taču šajā gadījumā tā man šķiet taisnīga. Tāpēc es negribu lie­kuļot un izlikties, it kā es mēģinātu apturēt vai noso­dīt to, ko patiesībā pats esmu izraisījis.

Kad larokiešu kliedzieni apklust, es zinu, ka viņu rokās ir līķis. Es nogaidu. Un ap Filbēru sadrūzmējušies ļaudis pamazām sāk izklīst. Visi atgriežas savas vietās un uzceļ zemē nogāztos sēdekļus, daži vēl pie­tvīkuši un elsodami, citi tā kā nokaunējušies, ar nodur­tām acīm. Sadalījušies mazās grupiņās, ļaudis par kaut ko apspriežas. ES neklausos, ko viņi runā. Es noska­tos uz ejas vidū pamesto nekustīgo cilvēka augumu. Pamāju ar roku saviem biedriem, lai nāk pie manis. To darīdami, viņi apiet ar līkumu apkārt nogalināta­jam. Vienīgi Tomā apstājas, lai tuvāk to apskatītu.

Mēs neviens nesakām ne vārda, lai gan no Vilmēna bandas pie mums pārnākušie smalkjūtīgi pagājuši malā. Kad Tomā, kurš nometies uz ceļiem zemē, pie­ceļas un nāk šurp, es paejos viņam pretim.

— Vai miris? — es klusā balsī jautāju.

Tomā pamāj ar galvu.

— Nu, tad jau tu vari būt apmierināts, — es tāda pašā balsī turpinu. — Tu taču to vēlējies.

Tomā greizi pablenž uz mani. Un viņa skatienā jau­šams tas pats mīlestības un nepatikas sajaukums, ar kādu Toma aizvien izturējies pret mani.

— Tāpat tu ari, — viņš strupi noskalda.

Es atkal pakāpjos luktas uzejā. Pagriežos pret ka­pelā sapulcētajiem, pamāju klusēt un tad saku:

— Birs un Žanē aiznesīs Filbēru viņa istabā. Ga­sela kungu lūdzu iet viņiem līdzi un apstāvēt mirušo. Bet pārējiem, es domāju, pēc minūtēm desmit vaja­dzētu turpināt sapulci. Mums jāizlemj jautājumi, kuri ir vienādi svarīgi kā Larokai, tā Malvilai.

Kņada, kas sākumā vēl paklusa, pieņemas spēkā, tikko Birs un 2anē aiznes Filbēru. Liekas, ka ar to tiktu dzēsta kolektīvā izrīcība, kas viņam bija laupījusi dzīvību. Palūdzu savus biedrus, lai viņi laipni atvaira ļaudis, kas tiecas sadrūztnēties ap mani. Man steidzīgi ar dažiem jāaprunājas tādā veidā, lai nedzirdētu sve­šas ausis.

Noeju no luktas kāpnēm un dodos pie nemiernieku grupas, kura vienīgā kritiskā brīdī apliecināja drosmi, bet uzvarā — cieņu, jo neviens no viņiem, pat Marsels. nebija piedalījies Filbēra linčošanā. Pēc Filbēra atbīdīšanas viņš nebija no savas vietas izkustējies, tāpat Judīte, abas atraitnes un apkaimes zemkopji, kuru vār­dus es tagad uzzinu — viens ir Fožanē, otrs — Delpeirū. Filbēra nogalināšanā vislielāko aktivitāti bija izrādījuši agrākie gļēvuļi.

Aņesa Pimona un Marī Lanuaija mani apskauj un noskūpsta, Marselam sīkas asaru lāses ripo pa vaigiem, kuri ir tikpat raupji kā āda, no kuras viņš meistaro kājavus. Bet Judīte, vēl vīrišķīgāka nekā parasti, ma­nus delma muskuļus izknaibīdama, saka: «Konta kungs,

jūs bijāt lielisks. Baltajā uzvalkā tērpies, jūs izskatījā­ties pēc pasaku varoņa, kurš izkāpj no mirdzošās vitrā­žas, lai sašķaidītu galvu pūķim.» Un runādama viņa ar spēcīgiem pirkstiem visu laiku knaiba manu delmu — vēlāk es ievēroju, ka Judīte, runājot ar vīrieti, kurš vēl ir tajos gados, kad spēj viņai patikt (ievērojot Judī­tes pašas vecumu, šis laika intervāls ir visai plašs), nespēj nociesties, neiztaustījusi tā augšējo locekļu muskulatūru. Es atceros, ka iepazīstoties Judīte man stādījās priekšā par «neprecējušos», un tagad, izsakot viņai pateicību par aktīvo manis atbalstīšanu, es klu­sībā sev jautāju, vai kopš sprādziena dienas viņa butu spējusi palikt vienaldzīga pret Marsela varenajiem ple­ciem, bet Marsels, savukārt, — pret viņas raženo pie­vilcību. Es to saku bez jebkādas ironijas, jo Judīte pa­tiesi ir izskatīga.

— Paklausieties, — es ierunājos klusinātā balsī un pavelku viņu sāņus, tāpat arī Fožanē un Delpeirū, ku­riem iepriekš tiku sirsnīgi paspiedis rokas, — mums ir pavisam maz laika. Jums vajadzētu organizēties. Ne­drīkst pieļaut, ka noteikšanu Larokā tagad savās rokās pārņemtu bijušie Filbēra pakaļlaižas. Ierosiniet izvēlēt pilsētas padomi. Uzrakstiet uz papīra savus sešus uz­vārdus un iesniedziet šo sarakstu sapulcei. Neviens ne­iedrošināsies ko iebilst.

—Manu vārdu gan nerakstiet, — Aņesa Pimona saka.

— Un arī manējo ne, — tūlīt piebilst Marī Lanuaija.

— Kāpēc?

— Sanāks pārāk daudz sieviešu, un tas nepatiks. Bet Medāras kundzes vārdu gan rakstiet. Medāras kundze ir skolotāja.

— Mazulīt, sauciet mani vienkārši par Judīti, — Me­dāras kundze ierosina, uzlikdama Aņesai roku uz pleca.

(Viņa nevar nociesties, neaptaustījusi pat sieviešu muskuļus.)

— Man tā kā neērti, — Aņesa nosarkdama atbild.

Es noskatos uz Aņesu. Cik jauka izskatās gaišmate,

kad pietvīkst viņas maigā seja.

— Bet ko mēs ievēlēsim par mēru? — Marsels vaicā. — Vienīgā, kura no mums spēj noturēt runu, ir Judīte. Tikai — es to nesaku, lai jūs apvainotu, — viņš Ju­dītei uzmet maigu, apbrīnas pilnu skatienu, — bet ļau­dis nebūs ar mieru, ka mēra amatā nāk sieviete. Jo sevišķi vēl tāpēc, ka tu (Marsels runā, jaukdams «tu» un «jūs», un, to atskārtis, nosarkst) nesaproti mūsu dialektu.

— Man gribētos jums pavaicāt vienu lietu, — es iejaucos. — Vai jūs būtu ar mieru, ka par mēru nāktu kāds no Malvilas?

— Vai tu pats? — cerību pilns iejautājas Marsels.

— Nē, es pats gan ne. Domāju, kāds cits, varbūt Meisonjē.

Ar acs kaktiņu pamanu, ka Aņesa Pimona jūtas maz­liet vīlusies. Liekas, viņa gaidījusi, ka es minēšu kāda cita vārdu.

— Nuja, — Marsels nosaka, —cilvēks viņš ir no­pietns, godīgs…

— Un viņam ir militāras zināšanas, kas jums lieti noderēs, organizējot aizsardzību.

— Es viņu pazīstu, — Fožanē piebilst.

— Arī es, — noteic Delpeirū.

Vairāk viņi neko nesacīs. Noskatos viņu atklātajās, stūrainajās, tumši aprautajām sejās. «Es viņu pa­zīstu» — ar to pateikts viss.

— Tikai… — Marsels ieminas.

— Tikai?

— Redziet, viņš ir komunists.

— MarseI, nerunājiet aplamības, — iejaucas Judīte, — Kāds viņš var būt komunists, ja vairs nav komu­nistu partijas.

Judīte runā labi nostādītā skolotājas balsī, kas man, diendienā tiekoties, droši vien kristu uz nerviem, bet Marselu, liekas, tā ietekmē ļoti spēcīgi.

— Tas tiesa, — viņš atteic, savu plikpauraino galvu nogrozīdams. — Bet diktatūru gan teitan nevajadzētu, diktatūra mums teitan jau līdz vienai vietai.

— Tas nav Meisonjē dabā, — es paskaidroju. — Ne uz to pusi. Pat kaut ko tādu iedomāties vien viņam jau ir apvainojums.

— Ko apvainoties gan tur nebūtu, — Marsels no­saka.

— Bet tu aizmirsti, ka tagad mums pašiem būs šautenes, — ierunājas Fožanē.

Es noskatos uz viņu. Fožanē ir plata, šķautņaina seja saules izdedzinātas zemes krāsā. Šķautņaini ir arī viņa pleci. Bet puisis nav dumjš. Mani sajūsmina viņa piezīme par šautenēm, it kā šis jautājums jau būtu izlemts.

— Manuprāt, — es saku, — viens no pirmajiem jau­tājumiem, kuru vajadzētu izlemt pilsētas padomei, ir par ieroču izsniegšanu Larokas iedzīvotājiem.

— Nu tad jau viss kārtībā, — Marsels piebilst.

Mēs saskatāmies. Visi ir vienis prātis. Arī Judīte —

un tas mani pārsteidz — izturējusies ļoti taktiski, neie­jaukdamās gandrīz neviena jautājuma pārspriešanā.

— Labi. — Es pasmaidu. — Tagad atliek tikai vēl pierunāt Meisonjē.

Jau dažus soļus pagājies, pēkšņi ko atceros, pagrie­žos atpakaļ un pamāju ar roku Marī Lanuaijai, ka es gribētu vēl ar viņu parunāt. Viņa tūlīt pienāk klāt. Marī ir trīsdesmit piecus gadus veca tumšmate, diezgan apaļīga un tvirta. Viņa nolūkojas uz mani no apakšas uz augšu, gaidīdama, ko es teikšu, bet mani šajā brīdī pārņem kvēla iekāre un grūti atvairāma tieksme slēgt viņu savās skavās. Tā kā es nekad ap Marī nebiju lakstojies un lidzīgas domas man vispār nekad nebija prata nākušas, es nezinu, ar ko šī pēkšņi uzradusies vēlme izskaidrojama, varbūt vienīgi ar karavīra alkām pēc kaujas ļauties atspriedzei. Lai gan vārds «atspriedze» šeit nav īsti vietā. Ir taču daudz mazāk nogur­dinošas izdarības. Mīlestība jau tāpat ir cīņa, taču ta vairā"k liekas atbilstam manī dziļāk ieslēptajiem in­stinktiem nekā nule izcīnītā, jo mīlas cīņa dzīvību neiz­nīcina, bet, taisni otrādi, rada.

Lai nu kā, pagaidām es atvairu pat kārdinājumu sa­žņaugt Marī apaļīgo mazo delmu (jo kārdinošāks tas tāpēc, ka viņas tērpam nav piedurkņu), kā to būtu da­rījusi mūsu lielā muskulatūras izknaibītāja Judīte.

— Marī, — es ierunājos mazliet aizsmakušā balsī. — Tu pazīsti Meisonjē, viņš ir vienkāršs puisis. Viņam nepatiks dzīvot pilī. Tev ir liela māja. Vai tu viņu ne­varētu ņemt pie sevis?

Muti pavērusi, Marī noskatās manī. Taču jūtos iedro­šināts jau tāpēc vien, ka viņa tūlīt manu lūgumu ne­noraida.

— Ēdienu viņam gatavot tev nevajadzēs. Viņš droši vien gribēs larokiešiem ierīkot kopgaldu. Tev vajadzētu tikai parūpēties par viņa veļu.

— Nuja, — Marī atbild. — Man jau nebūtu nekas pretim. Bet tu taču zini, kādi ir ļaudis. Ja Meisonjē dzīvos pie manis, nebūs glābiņa no visādām nevalodām.

Es paraustu plecus.

— Un kas tur liels, ja arī sāktos valodas? Pat tad, ja tām būtu pamats!

Marī vēl aizvien ar skumjām acīm noskatās manī. Viņa izslien galvu un, tā kā drēgnajā kapelā viņa no­salusi, paberzē delmu, ko es tik labprāt būtu noglās­tījis.

— Taisnība jau ir, Emanuel, — nopūzdamās viņa saka. — Pēc visa, ko esam pārdzīvojuši!

Ieskatos viņai acīs.

<— Ar tādu mēru nevajadzētu mērot.

— Protams, protams, — viņa piekrīt. — Tas nebūtu pareizi.

Es viņai uzsmaidu.

— Vai Meisonjē savā laikā nebija viens no taviem pielūdzējiem?

— O, tā jau nu bija gan! — Marī atzīstas un, pa­gātni atcerēdamās, atplaukst. — Man jau arī nekas nebija pretim. Tikai tēvs nepiekāpās, Meisonjē uzskatu dēj.

Tātad Marī ir ar mieru. Pateicies viņai, es apvaicā­jos, kā klājas viņas meitiņai Natalī. Sakas minūtes piecas ilga saruna, no kuras es neko nedzirdu, pat ne to, ko pats saku. Taču noslēgumā sacītie Marī vārdi mani pārsteidz un liek man saausīties:

— Nudien, es nezinu, ko iesākt. Pēc bumbas sprā­dziena bērns nav saņēmis nevienu poti. Un tāpat arī Aņesas mazā Kristīnīte. Es visu laiku raizējos — un ja nu bērns ar ko saslimst? Nav mums itin nekādu zāļu! Nav antibiotiku! Bet apkārt gaiss pilns ar visā­diem velna baciļiem, par kuriem agrāk, kad bija potes, nemaz neiedomājāmies. Tagad — līdzko mazulis iekunk­stas, es jau drebu. Man nav pat ūdeņraža pārskābes! Vai zini, kas man vienīgais no medicīnas pāri palicis? Termometrs!

— Pie kā tu tagad atstāji savu meitiņu?

— Mums šeit ir viena vecenīte, viņa pielūko arī Kristīnīti,

Atvadīdamies no Marī, es lūdzu, lai viņa atsūta pie manis Aņesu. Un, lūk, viņa jau klāt. Ar Aņesu es jūtos pavisam citādi. Runādamies ar viņu, esmu lietišķs, au­toritatīvs un tajā pašā laikā slēpti maigs.

— Aņesa, kad tu būsi nobalsojusi par Judīti, ej tūlīt uz mājām. Vispirms iegriezies aplūkot savu Kristīni, bet pēc tam esi mājās. Es pie tevis aiziešu. Mums jāparunājas.

Sis rīkojumu birums Aņesu mazliet mulsina, bet, kā jau es biju paredzējis, viņa paklausa. Mēs saskatā­mies, tikai vienu vienīgu reizi, un tad es eju sameklēt Meisonjē.

Meisonjē man ir ciets rieksts. Es izjūtu kaut ko lī­dzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, jo nav taču lādzīgi tā izrikoties ar citu cilvēku likteņiem, it sevišķi, ja runa ir par Meisonjē. Taču tas ir mūsu visu, kā malviliešu, tā larokiešu, interesēs. Tā vismaz es aizbildinos, kad reizēm paša izdarības kļūst pretīgas, kādas tās palai- kam ir arī Tomā. Ko es pieprasu no Meisonjē, taču ir kas nedzirdēts. Tāpēc es jūtos mazliet nokaunējies. To­mēr tas mani nemaz nekavē sarunā ar viņu mest uz galda visus manus trumpjus un šo pasākumu iztēlot kā kaut ko ļoti izdevīgu gan no viņa municipālās god­kāres, gan arī no personīgās dzīves izkārtojuma vie­dokļa.

Meisonjē uzklausa mani klusēdams, ar savu šauro seju, kura izskatās kā pats centības un pienākuma ap­ziņas iemiesojums, ar bieži mirkšķinošajām acīm un taisnajiem matiem (nesaprotu, kā viņam izdevies tos apcirpt). Es labi apzinos, ko daru, Meisonjē uz paplātes pasniegdams reizē Larokas vārtu un Marī Lanuaijas sirds zelta atslēgas. Tikai neesmu drošs, vai tās spēs

viņu iekārdināt. Šķiroties no Malvilas, viņam ir tikpat kā jāpārdala sava sirds. Taču izvēles man nav. Es ne­zinu Larokā neviena cilvēka, kurš spētu viņu aizvietot.

Kad esmu viņam visu paskaidrojis, Meisonjē nesaka ne «jā», ne «nē». Viņš tikai mani par visu iztaujā un visu apsver.

— Cik es saprotu, man Larokā būtu divkāršs_ uzde­vums — izkārtot dzīvošanu kopienā un organizēt aiz­sardzību.

— Pirmajā vietā būtu aizsardzība, — es paskaidroju,

Meisonjē pacel galvu.

— Tas nav viegls uzdevums, jo mūris tik zems, ka ar kāpnēm viegli to pārvarēt. Turklāt posms starp dien­vidu un rietumu vārtiem ir pārāk garš, Tāpat trūkst cilvēku. Jo sevišķi gados jaunāku.

— Es tev došu palīgā Biru un Zanē.

Meisonjē saviebjas.

— Un kā ar ieročiem? Man vajadzētu no Vilmēna iegūtās kara šautenes.

— Pavisam mums to divdesmit, sadalīsim savā starpā.

— Man vajadzētu arī bazuku.

Es iesmejos.

— Tu pārspīlē! Kas tas par tādu nacionālismu? Tu jau pārāk kvēli iestājies par Larokas interesēm!

—' Es vēl neesmu teicis, ka piekrītu tavam priekš­likumam, — Meisonjē atturīgi iebilst.

— Tātad piedevām tu vēl nodarbojies arī ar šan­tāžu!

Taču Meisonjē pat nepasmaida.

— Labi, — brītiņu padomājis, es saku. — Kad Laro­kas nocietināšana būs pabeigta, divas nedēļas katru mēnesi bazuka būs tavā rīcībā.

— Nuja, Nuja! — Meisonjē novelk. Un šajos «Nuja, Nuja» jaušams tas nenoteiktais un neticīgais zemteksts, kādu mēs Malvilā šiem vārdiem tikām piešķīruši.

— Ir vēl Kursežakā iegūtās mantas, ko Feiraks at­vedis uz šejieni. To ir diezgan daudz. Vai arī tās tu gribēsi pievākt? — Meisonjē turpina mani tincināt.

— Kas tās īsti ir par mantām? Vai tev tas zināms?

— Jā. Man tikko pastāstīja. Ir mājpuini, divas cūkas, divas govis, diezgan daudz siena un biešu. Siens atstāts šķūnī. Ka to nedrīkst nodedzināt, sajēguši pat šie salašņas.

— Divas govis! Un es domāju, ka Kursežakā bijusi tikai viena govs.

— Fermas iedzīvotāji vienu govi noslēpuši, lai ne­vajadzētu atdot Filbēram.

— Ir gan cilvēki! Mazuļi Larokā var kaut vai no­beigties, ja vien pašu bērniem vēders pilns! Tomēr šī skopulība laimi viņiem nav nesusi.

— Tatad, — Meisonjē lietišķi ievada sarunu vaja­dzīgajās sliedēs, — ko tu darīsi? Vai gribēsi pievākt savu daļu?

— Vai es gribēšot pievākt savu daļu! Ir gan ne­kauņa! Visas šīs mantas pienākas Malvilai, jo Vilmēnu taču uzvarēja malvilieši!

— Paklau, ko es tev teikšu, — Meisonjē saka pavi­sam nopietni. — Tu vari ņemt visas vistas…

— Ej ratā ar savām vistām! Malvilā to vairāk nekā vajadzīgs. Turklāt tās briesmīgi rijīgas un patērē daudz graudu.

— Pag, pag: tu vari ņemt vistas un abas cūkas, bet mēs paturēsim pārējo.

Es sāku smieties.

— Malvilai divas cūkas, bet Larokai divas govis!

Tādu tu iedomājies taisnīgu sadali? Un kā ar sienu? Un bietēm?

Meisonjē nesaka neko. Neviena vienīga vārda. Pēc brīža es piebilstu.

— Lai nu kā, viens es visu nevaru izlemt. Mums Malvilā tas jāpārrunā kopīgi.

Bet, tā kā Meisonjē vēl aizvien klusē un viņa acis jaušas bardzība, es diezgan īgni atsāku:

— Ņemot vērā, ka jums Larokā tikai viena govs, šajā jautājumā mēs varbūt ari piekāpsimies.

— Nuja! Nuja! — Meisonjē drūmi novelk, it kā viņš mūsu darījumā būtu zaudētājs.

Pēc tam mēs abi klusējam. Meisonjē atkal visu ap­sver.

Es viņu neskubinu.

— Ja es pareizi saprotu, — viņš beidzot ierunājas sapīkušā balsī, — tad vajadzēs ievērot visas demokrā­tiskās formas, stundām ilgi apspriesties, uzklausīt vi­sus pārgudros kritizētājus, jo sevišķi tos, kas paši ne­vīžo dibenu no krēsla atraut un pakustināt kaut vai pirkstu.

— Nepārspīlē, tev būs lieliska pilsētas padome.

— Lieliska? Un šis mutīgais sievišķis, vai tad tā arī būtu lieliska?

— Judīte Medāra?

— Jā, jā, Judīte. Mēli kulstīt viņa jau varen na­dzīga. Un kas šis meitietis īsti ir par putnu? — Mei­sonjē aizdomīgi jautā. — Vai tikai nav no ultrakreisajiem?

— Nepavisam. Viņa ir no kreisajiem kristiešiem.

Meisonjē seja noskaidrojas.

— Tas jāu labāk. Ar šiem katoļticīgajiem es aizvien esmu labi sapraties. Viņi ir ideālisti, — Meisonjē maz­liet nicīgi piebilst.

It kā viņš pats nebūtu ideālists! Taču Meisonjē jau nomierinājies. Jo Marselu, Fožanē un Delpeirū viņš pazīst. Vienīgi Judīte viņam bijusi, tā sakot, lielais nezināmais.

— Labi, esmu ar mieru, — viņš beidzot paziņo.

Tā kā Meisonjē manu piedāvājumu pieņēmis, tagad es sāku izvirzīt savus noteikumus.

— Paklau, es tomēr gribētu, lai starp Larokas pilsē­tas padomi un Malvilu pastāvētu skaidrs nolīgums šādā jautājumā: no Vilinēna iegūtās desmit kara šau­tenes un, iespējams, arī abas Kursežakas govis nepāriet Larokas īpašumā, bet tiek nodotas personiski tavā rī­cībā, kamēr tu izpildi Larokā savus amata pienākumus.

Meisonjē noskatās manī ar kritisku aci.

— Tas nozīmē, ka tu pieprasīsi to visu atpakaļ, ja larokieši mani padzītu?

— Jā.

— To nebūs tik viegli panākt.

— Labi, tādā gadījumā jautājumu par šautenēm un govīm ietversim kā atsevišķu punktu vispārējā nolī­gumā.

— Tātad tas būtu veikalniecisks darījums, ko? — Meisonjē jautā, un viņa balsī jūtams viegls pārmetums.

Visu laiku viņš izturas pret mani pavēsi. It kā at­svešinājies. Tas man nepatīk. Man ir sāpīgi atvadīties no biedra tā, it kā būtu aizmirstas siltās attiecības, kādas starp mums bija' pastāvējušas Malvilā.

— Nu redzi, — pēc brītiņa es ierunājos uzspēlētā mundrumā, — tagad tu esi kļuvis par Larokas mēru. Vai jūties laimīgs?

Mans jautājums ir gluži nevietā, un es tūlīt to .at­skārstu. 7/,,' .

— Ne, — viņš strupi atbild. Es ceru, ka bušu labs mērs, bet laimīgs es neesmu.

Vienreiz pasacīta muļķība ir slīpa plakne, pa kuru jāripinās aizvien tālāk.

— Pat dzīvodams pie Marī Lanuaijas, tu nebūsi lai­mīgs?

— Jā, pat dzīvodams pie Marī Lanuaijas, — viņš nepasmaidījis noskalda un uzgriež man muguru.

Es palieku viens. Biedra asais noraidījums kā slogs gulstas man uz sirds. Un nenieka šeit nepalīdz apziņa, ka esmu to pelnījis. Laime vienīgi tā, ka man nav laika rakņāties savās izjūtās. Fabrelatrs, viegli pieskardamies manam elkonim, pazemīgi, gandrīz vai lišķīgi lūdz atļauju parunāties ar mani. Nevaru sacīt, ka man pa­tiktu šī izstīdzējusī bālā maiksts ar ūsu kušķīti pade­gunē un drebelīgajiem plakstiem aiz acenēm dzelzs ietvaros. Turklāt viņa elpa nelabi smako.

— Konta kungs, — viņš saka nespodrā balsī, — šeit ir ļaudis, kuri spriedelē, ka mani vajadzētu tiesāt un pakārt. Vai jūs domājat, ka tas būtu taisnīgi?

Es paraujos soli atpakaļ, un ne tikai tāpēc, lai noro­bežotos no viņa. Saltā tonī atbildu:

— Fabrelatra kungs, es domāju, ka būtu netaisnīgi jūs pakārt pirms tiesas sprieduma.

Viņa lūpas iedrebas, un acis sāk skraidelēt. Man sa­metas žēl šā gļēvā vīreļa. «Un tomēr,» kā sacītu Mar­sels, «un tomēr — vai drīkstētu aizmirst viņa spiega lomu Larokā? Viņa līdzdalību Filbēra tirānijā?»

Es apvaicājos:

— Kas ir šie ļaudis?

— Kādi ļaudis, Konta kungs? — viņš tikko sadzir­dami pārjautā.

— Ļaudis, kuri spriedelējot, ka jūs vajadzētu pa­kārt? '

Fabrelatrs man nosauc paris uzvārdu, un tie, pro­tams, ir cilvēki, kuri agrāk klusēja kā ūdeni mutē ieņē­muši. Bet tagad, kad Filbēra vara satriekta — pašiem pat ne mazo pirkstiņu nepakustinot —, šie ļautiņi uz­reiz pārvērtušies akmenscietos cīnītājos.

Gļēvais Fabrelatrs nemaz nav tik vientiesīgs, jo no­skārtis manu domu gaitu. Iztapīgi viņš ieminas:

— Ko gan es esmu nodarījis vairāk ļauna nekā viņi paši? Es tikai klausīju pavēlēm.

Es paskatos uz viņu.

— Varbūt, Fabrelatra kungs, jūs bijāt pārāk cītīgs pavēļu izpildītājs?

Augstais dievs, cik gļēvs ir šis cilvēks! Izdzirdējis manu pārmetumu, viņš noļengst kā gliemis. Bet gliem­jus es nekad, pat ar zābakiem kājās, neesmu varējis samīdīt, aizvien sausā spērienā esmu aizmetis tos ar apava purngalu.

—i Paklausieties, Fabrelatra kungs, prātīgākais būtu, ja jūs mazāk rādītos ļaudīm acīs, neuzplītos tiem ar taisnošanos un klusītēm dzīvotu kaktiņā ierāvies. Un par jūsu tiesāšanu — paskatīšos, ko es šajā ziņā varu darīt.

Tūlīt pēc tam izvadu viņu laukā ar visiem pateicības izplūdiem un pievēršos Birām, kurš no kapelas viņa gala nāk šurp, ar savām īsajām kājelēm lielus soļus sperdams, pavāra vēderiņu izgāzis, spožās, šķelmīgās ačeles zibsnīdams.

_—< Ai-ai-ai, — viņš aizelsdamies ierunājas, — ja jūs būtu dzirdējis šito traci! Gasels sacēla īstu ļembastu, kad pje viņa ieradās ļaudis, lai viņam aizliegtu skaitīt dievvārdus pie Filbēra kapa. Gasels ārdās kā pats ne­labais. Viņš man lika tūlīt par visu to ziņot jums.

Es stāvu ar vaļā pavērtu muti. šajā brīdī man lie­kas, ka cilvēku nelietībai un zemiskumam nav robežu.. Un prātā pavīd doma, vai maz vērts tik daudz nopū-

Ieties, lai paglābtu šo ļauno un sīko dzimumu. Pasaku Birām mani pagaidīt, jo es tūlīt kopā ar viņu aiziešu pie Gasela. Notveru Judīti, kura pagadījusies tuvumā, un pavelku viņu sāņus.

Es Judītei stāstu, kas man sakāms, bet viņa, pro­tams, pa to laiku izknaiba manu delmu. Neliekos to jūtam un ļaujos viņai.

— Medāras kundze, — es saku, — ļaudis kļūst ne­pacietīgi, laika mums maz. Vai es drīkstētu jums uzdot dažus jautājumus?

Viņa piekrītoši paloka savu lielo galvu.

— Vispirms. Padomes locekļu kandidātu sarakstu vajadzētu nolasīt Marselam. Un darīt to prasmīgi. Vai drīkstu būt pilnīgi atklāts?

— Protams, Konta kungs, — Judīte saka, savā pla­tajā delnā manu muskuli žņaudzīdama.

— Sarakstā ir divi vārdi, pie kuriem larokieši var piekasīties, — jūsējais, tāpēc ka jūs esat sieviete, un Meisonjē — tāpēc ka viņš bijis komunistu partijas biedrs.

— Kas tā par diskrimināciju! — Judīte iesaucas.

Es Judīti mirklī pārtraucu, lai viņa nepagūtu izvēr­sties savos liberālajos spriedelējumos.

— Izsakoties par jums, Marselam vajadzētu pasvīt­rot, cik svarīgi, lai padomes sastāvā būtu cilvēks ar izglītību. Bet Meisonjē viņam vajadzētu ieteikt kā mili­tāru speciālistu un visai noderīgu cilvēku labu attie­cību uzturēšanai ar Malvilu. Ka mums padomā viņu izvirzīt par kandidātu mēra amatam, to pagaidām ne­vajadzētu sacīt.

— Man jāatzīstas, Konta kungs, ka es apbrīnoju jūsu taktu, — Judīte saka, taktiski sažņaugdama manu delmu.

Ar jūsu atļauju es labprāt vēl turpinātu. Ir cil­vēki, kuri gribētu tiesāt Fabrelatru. Ko jūs par to do­mājat?

— Domāju, ka tie ir plānprātiņi, — Judīte nosaka vīrišķīgi skarbā balsī.

— Esmu gluži tādās pašās domās. Pilnīgi pietiktu ar publisku nosodījumu. Bet ir vēl kādi citi vai ari varbūt tie paši cilvēki, kas Gaselam grib aizliegt apbe­dīt Filbēru .atbilstoši baznīcas paražām. Ar vārdu sa­kot, uzradušās briesmas, ka jums var iznākt sadursme ar mūsdienu Antigoni.

Judīte pasmaida par šo salīdzinājumu no antīkās senatnes.

— Pateicos, Konta kungs, par jūsu brīdinājumu. Ja mūs ievēlēs,, t'ad darīsim visu nepieciešamo, lai līdzīgu idiotisku noskaņojumu iznīdētu pašā iedīglī.

— Varbūt derētu — ja vien es drīkstētu tam pie­vērst jūsu uzmanību — vēl atcelt visus Filbēra de­krētus.

— Pats par sevi saprotams.

— Labi, pagaidām, lai nerastos iespaids, ka uz larokiešiem tiek izdarīts spiediens, pa balsošanas laiku es nerādīšos, bet aiziešu pie Gasela.

Es Judītei uzsmaidu, un, brītiņu vilcinājusies, viņa atlaiž manu delmu. Ar visiem saviem sīkajiem trūkumiņiem šī sieviete, nudien, ir daudz ko vērta. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka viņa labi sapratīsies ar Meisonjē,

Pa garu gaiteņu labirintu Birs mani aizved uz Fil­bēra istabu, kur es nomierinu mūsu Antigoni, kas pa­tiesi iedegusies nedzēšamā vēlmē sakautajam ienaid­niekam izrādīt pēdējo kristiešiem pienācīgo godu. Uz­metu skatienu Filbēra līķim un tūlīt novēršu acis. Viņa seja visa viena vienīga brūce. Kāds droši vien savam dvēseļu ganam krūtīs ietriecis dunci, jo uz tām rēgo­jas liels asins traips. Gasels, pārliecinājies, ka es viņa nodomu atbalstu, izsaka man viskvēlāko pateicību. Un, tā kā viņš sācis kārtot mirušā atstātos papīrus (man rodas aizdomas, ka, to darot, viņš lielā mērā vadījies rto vecmeitas ziņkārības), viņš piedāvājas man atdot vēstuli, kurā es vēstures vārdā esmu izsacījis savas pretenzijas uz sizerēna tiesībām pār Laroku. Es Ga­sela piedāvājumu pieņemu. Tas, kas agrāk lieti node­rēja Filbēra iebiedēšanai, tagad, jaunajos apstākļos, vairs īsti nav vietā. Turklāt es baidos — ja vēstuli at­stātu šeit, to kāds nelabvēlis varētu izmantot ļaunos nolūkos.

Kad eju pāri pils laukumam uz tumši zaļajiem vār­tiem, ienirstu saules palos, kas liegi apņem mani ar savu siltumu. Un es nodomāju, ka Lacokas pilsētas padomei iedzīvotāju kopsapulces vajadzētu noturēt pilī kaut vai kādā mazāk izskatīgā telpā, ja vien tā būtu gaišāka un ne tik drēgna kā kapelas zāle.

Aņesa Pimona dzīvo galvenajā ielā virs viņas vīram piederējušā grāmatu un rakstāmlietu veikaliņa. Tas ir ļoti senlaicīgs jauks namiņš, kur viss ir miniatūrs, ieskaitot stāvās vītņu kāpnītes, kas ved uz otro stāvu. Pagriezienos es pa tām varu izspraukties tikai sāniski. Aņesa mani sagaida kāpņu laukumiņā un ieved mazā saloniņā, kuru apgaismo tikpat mazs lodziņš. Tas viss atgādina leļļu namiņu, un šo iespaidu vēl pastiprina ielas pusē pie loga iekārtotais puķu galdiņš ar ģerā­nijām. Sienas apsistas ar džutas audumu veczelta krāsā, bet abi mazie, neiedomājami zemie, it kā grīdai pieplakušie zviļņu krēsli un dīvāns pārklāti ar debes­zilu drānu. Par abiem krēsliem viss būtu skaidrs, bet, kā šeit iedabūts dīvāns, to gan es nevaru apjēgt, jo ne pa šaurajām kāpnītēm, ne tikpat šauro lodziņu Fas nekādā ziņā nav izspraucams. Varbūt tas šeit stāvējis jau kopš sākta gala, pat pirms namiņa uzcelšanas. Iz­skats tam pietiekami vecs, stils nenosakāms, bet milzī­gajā akmens palodā virs ieejas durvīm iegravētais gadu skaitlis liecināja, ka namiņš celts jau Luija XIII valdīšanas laikā.

Uz saloniņa grīdas starp abiem zemajiem zviļņiem un dīvānu izklāta vilnas plīša grīdsega, virs tās Fran­cijā gatavots austrumniecisks paklājs, bet virs pa­klāja — balta mākslīga zvērāda. Paklāju un zvērādu Pimoni droši vien saņēmuši mantojumā un, tā kā ma­zajā dzīvoklīti tiem nekur vieta nav bijusi atrodama, tad izklājuši tos vienu virs otra. Tādējādi izveidota mīksta un silta ligzdiņa. Mīksta un silta ir arī Aņesas izturēšanās. Viņa ir svaiga, rožaina un blonda, ar skaistām gaišas kastaņkrāsas acīm, kuras nezkāpēc man aizvien šķitušas zilas. Aņesa nosēdina mani vienā no zviļņiem, un tajā es esmu tik zemu, tik tuvu balta­jai mākslīgajai zvērādai, ka tā vien liekas — es sēžu uz grīdas pie kājām Aņesai, kura novietojusies uz dī­vāna.

Viņas klātienē mani aizvien pārņem mazliet melan­holiska ciešas tuvības un uzticības izjūta. Es Aņesu savā laikā bezmaz apprecēju, un, lai gan mūsu kāzas izjuka, viņa man saglabājusi savu draudzību. Par to es viņu cienu. Reti viņas aprindās atrodama meitene, kura būtu izturējusies līdzīgi Aņesai. Bet es, viņu sa­tiekot, aizvien nodomāju: lūk, šeit ir viens no tiem ceļiem, pa kuriem būtu varējis ritēt tavs mūžs. Apsveru šo iespēju, un man uzmācas mokoši jautājumi, uz ku­riem es nerodu atbildi. Un vēlreiz es sev saku — ne­viens vīrietis nevar apgalvot, ka viņš ar kādu sievieti būtu bijis laimīgs, ja nav iedrošinājies praksē to izmē­ģināt. Bet, ja viņš to iedrošinājies, lai redzētu, kāda būtu viņa laime vai nelaime, tad līdz ar to mēģinā­jums jau mitējies tāds būt un parverties par pašu dzīvi.

Par vienu tomēr es katrā ziņā esmu drošs. Ja pirms piecpadsmit gadiem es būtu Aņesu apprecējis, manu guvumu varētu skaitīt par paliekamu. Aņesa tikpat kā nav kļuvusi vecāka. Vai, pareizāk sakot, viņa ir pratusi kļūt vecāka. Viņa nav novītusi, nav izkaltusi, bet, taisni otrādi, — pieļaujamās robežās kļuvusi sulī­gāka. Neraugoties uz Kristīnītes dzemdēšanu, viņas vi­duklis ir patīkami šmaugs un lokans, bet viss pārējais ir pievilcīgi apaļīgs, un viņa pati ar savu rožaino un svaigo ādu aizvien izskatās kā nule no vannas izkā­pusi. Pašreiz viņa ir rūpīgi sasukājusies un viegli iekrā­sojusies — acīmredzot manis dēļ. Mūsu sarunā tas nāks man par labu, jo apzinos, ka citādi pret mani vērsīsies visa izzudušās civilizācijas smagme.

Nekādas laucinieciskas viltības vai miglaini ievadī­jumi mums nav nepieciešami. Dzīvodama nelielā cie­matiņā, Aņesa tomēr ir īsta pilsētniece, lai gan viņas teikumu veidojums nav neko labāks par Menū runas veidu. Es ciešāk ieploku savā zvilnītī, ieurbjos Aņesā ar acīm un, nopūlēdamies apslāpēt sevī jebkādus jūtu uzplūdus, klāju tieši vaļā:

— Aņesa, vai tu gribētu nākt dzīvot pie mums Mal­vilas pilī?

Es saku «pie mums», nevis «pie manis». Taču es ne­zinu, vai pašreizējā sarunas stadijā Aņesa šo niansi uztvērusi, jo viņa caurcaurēm notvīkst un kvēls satrau­kuma vilnis viņā šķiet uzšalkojam no kāju pirkstiem līdz pat krūtīm. Iestājas dziļš klusums. Aņesa noskatās manī, bet es nopūlos, lai manās acīs neizpaustos kas vairāk, nekā pieļaujams, jo ļoti baidos, kaut tikai viņa mani nepārprastu.

Aņesa paver muti (tā viņai skaista un sulīga), tad atkal aizver, norij siekalas un, kad atgūst spēju runāt, izvairīgi atbild:

— Ja tas tev sagādātu prieku, Emanuel.

No tā jau es baidījos — viņa visu ievada vienper­soniskās sliedēs. Nepieciešams izteikties skaidrāk,

p» Tu ne tikai man sagādātu prieku, Aņesa.

Aņesa salecas, it kā es viņai būtu iecirtis pliķi. Ko­šais sārtums viņas sejā atplūst, un, kad viņa ierunājas, balsī jaušama reizē vilšanās un pārmetums,

— Vai tu runā par Kolēnu?

— Es nerunāju par Kolēnu vien.

Un, tā kā viņa, neiedrošinādamās saprast, nolūkojās manī, es viņai stāstu par Mjetu, bet jo sevišķi par Katī un viņas neveiksmīgajām laulībām mūsu kopienā. To­mēr Aņesa arī šajā gadījumā nespēj atrauties no vien­personiskiem motīviem.

— Nu, tas jau iepriekš bija paredzams, jo tāda mei­tene kā Katī…

Es viņu pārtraucu.

— Atstāsim Katī mierā, te neviens nav vainojams. Malvilas pilī ir astoņi vīrieši un divas sievietes. Ja gribi, varam sacīt — trīs. Vai tādos apstākļos kāds vī­rietis drīkst pievākt sievieti tikai sev vien? Un, ja viņš to darītu, ko domātu pārējie?

— Bet kādu nozīmi tad tu piešķir jūtām? — Aņesa iejautājās ar tādu sparu, kas jau tuvu rada sašutu­mam.

Jūtas. Protams, Aņesas pozīcijas ir stingras. Aiz vi­ņas es jūtu gadsimtiem ilgo mīlas galanto un roman­tisko izpratni. Es nolūkojos Aņesā.

'-— Tu mani neesi pareizi sapratusi, Aņesa. Neviens nespiedīs tevi darīt to, ko tu nevēlēsies. Tu pati varēsi izvēlēties savus partnerus.-

— Partnerus! — Aņesa iesaucas.

Tas skan kā kliedziens. šajā lietvārda daudzskaitlī viņa ietilpina veselu lēveni man domātu pārmetumu, un ne tikai pārmetumus vien, jo nekad vēl viņa nav runājusi tā, ka to varētu uzskatīt gandrīz vai par atzī­šanos mīlestībā. Tas mani satrauc, un, ļaudamies maigu jūtu uzplūdiem, es bezmaz piekāpjos. Es vairs neskatos viņā. Es klusēju. Es sakopoju spēkus. Vaja­dzīgs krietns laika sprīdis, lai pārkļūtu pāri šim izsau cienām «partnerus!». Bet es pārāk skaidri saprotu, ka tas nav pareizais ceļš un ka atsevišķs pāris nekādā ziņā neatbilst kopienas dzīves pamatprincipiem. No šā redzes viedokļa neatbilstībai starp vīriešu un sieviešu skaitu, uz kuru es pārrunās aizvien balstos, nemaz nav būtiskas nozīmes. Patiesībā ir jāizvēlas: vai nu ģime­nes šūniņa, vai privātīpašnieciskām tieksmēm sveša kopiena.

Bet es taču nedrīkstu Aņesai atzīties, kādu upuri es nesu, atsacīdamies no tiesībām uz viņu. Ja es viņai to pasacītu, tad tikai nostiprinātu Aņesas apņēmību di­bināties uz «jūtām».

— Aņesa, — es saku, uz priekšu paliekdamies, — jau Kolēna dēļ vien tas nav iespējams. Ja es ar tevi appre­cētos, viņš būtu briesmīgi satriekts un ļautos greiz­sirdībai. Bet, ja tevi apprecētu viņš, es būtu tikpat ne­laimīgs. Tomēr runa nav tikai par Kolēnu vien. Ir vēl citi.

Kolēns — šis arguments Aņesu ietekmē. Un, tā kā viņa turklāt redz, ka esmu nelokāms, bet Malvila viņai tomēr pat pēc šīs sarunas mīļāka par Laroku, Aņesa nezina, ko iesākt. Un beidzot izrīkojas tīri sievišķīgi, jo, galu galā, šis paņēmiens nav nemaz sliktāks par citiem iespējamiem, — viņa apklust un ļauj vaļu asa­rām. Es pieceļos no sava svijņa, apsēžos viņai līdzās uz dīvāna un saņemu viņas roku. Viņa raud. Es viņu saprotu. Tāpat kā man, arī viņai šajā brīdī nākas at­sacīties no kādas iespējas, par kuru ne mazums sap­ņots.

Kad redzu Aņesas asaras izsīkstam, es viņai pasnie­dzu savu mutautiņu un nogaidu. Viņa noskatās uz mani un klusā balsī ierunājas:

— Es tiku izvarota. Vai tas tev zināms?

— Nē. Bet aizdomas man bija.

—i Visas sievietes pilsētiņā tika izvarotas, pat ve­cās, piemēram, Žozefa.

Tā kā es klusēju, viņa atsāk:

— Varbūt tu tāpēc…

— Tu esi jukusi! — es iesaucos. — Ir tikai viens iemesls — tas, kuru es tev izklāstīju.

— Tas tomēr būtu netaisnīgi, Emanuel. Lai arī esmu tikusi izvarota, mani nevar uzskatīt par padauzu.

— Bet es taču to zinu, — es stingri nosaku. — Tā absolūti nav tava vaina, ne brīdi neesmu citādi do­mājis!

Es Aņesu apskauju un ar drebošu roku sāku glāstīt viņai vaigus un matus. Šobrīd manī vajadzētu būt tikai līdzjūtībai, bet es manu vienīgi iekāri. Tā uzbango pavisam negaidīti un ar tādu spēku, ka es pats nobīstos. Acis man aizmiglojas, elpa aizraujas. Taču tik daudz skaidrā saprāta vēl paliek, ka es apjēdzu — katrā ziņā jāpanāk Aņesas piekrišana, citādi būs tā, ka arī es viņu esmu izvarojis.

Es neatlaižos. Es viņu lūdzu man atbildēt. Lai gan Aņesa paļāvīgi gul manās rokās, viņa vēl vilcinās, vēl pretojas, un, kad beidzot viņa piekāpjas, tas liekas vairāk notiekam tāpēc, ka arī viņu pārņēmusi mana iekāre, nevis pārliecinājuši mani vārdi.

Mēs noslīdam uz baltās ādas, kas tagad ir īsti vietā, taču es nekādi neizrādu Aņesai savu maigumu. Es to it kā ieslēdzu savas sirds dzīlēs, lai tas netraucētu, un paņemu Aņesu rupji un varmācīgi.

Par savu neapvaldītību man tomēr jāsamaksā. Ja ir tiesa, ka cilvēks var būt laimīgs dažādos līmeņos, tad es tāds esmu tikai uz viszemākā. Bet vai pēc visām šīm sadursmēm un asins izliešanas vēl maz paliek pāri vieta citai laimei kā vien apziņai par to, ka tava grupa palikusi dzīva? Es vairs nepiederu pats sev — tā es arī saku Aņesai atvadoties, lai gan mani mazliet sarūgtina vēsums, ko viņa izrāda — gluži tāpat kā pirms kādas stundas Meisonjē.

Tomēr, kad es pēc sēdes beigām krēslainajā kapelā atkal satieku Meisonjē, viņš vairs nav tik saspringts un izturas draudzīgāk. Pienācis klāt, viņš paved mani nomaļus.

— Kur tu biji? Tevi meklēja visās malu malās. To­mēr, — viņš savā parastajā smalkjūtībā piebilst, — tas nav svarīgi. Man ir labas ziņas. Sapulcē viss noritēja kā pa diedziņu. Ievēlēja visus sarakstā uzņemtos. Pēc Judītes priekšlikuma par abatu ievēlēja Gaselu, lai gan ar nelielu balsu vairākumu. Pie reizes tevi ievēlēja par Larokas bīskapu.

Aiz pārsteiguma esmu mēms. Tas taču par traku — par bīskapu tieši tajā pašā laikā, kad es nodarbojos nez ar ko! Ir jau gan tiesa, ka promesošiem vienmēr paveicas. Bet, ja es šajā apstāklī gribētu redzēt dieva pirkstu, tad man jāsecina, ka pret miesas apgrēcībām mūsu debesu tēvs ir iecietīgāks, nekā es biju domājis.

Tomēr šajā brīdī man prātā bija ne tikai ironiskas domas.

— Mani — par Larokas bīskapu? Mana vieta taču ir Malvilā! Vai tad tu viņiem to neaizrādīji?

— Pagaidi brītiņu, visi ļoti labi zināja, ka tu MaN viļas pili nepametīsi. Bet, ja es pareizi esmu sapratis, tad viņi vēlas, lai būtu kāda par Gaselu augstāka garīgā persona, kas vajadzības gadījumā viņam aplauztu ra­gus. Viņa pārlieku lielā centība rada bažas.

Es sāku smieties.

—_Tā ir Judītes iedoma, bet es pieliku ari savu roku, lai tā piepildītos.

Tu pieliki savu roku?

— Jā gan. Vispirms es domāju, ka patiešām nebūtu slikti, ja tu būtu Gasela priekšnieks. Otrkārt, es nodo­māju, ka tādā gadījumā es tevi biežāk sastapšu. — Un pusbalsī viņš piebilst: — Šķirties no Malvilas pils ne­maz nav tik viegli…

Mēs saskatāmies. Pēc brīža Meisonjē pagriež galvu sāņus. Es nezinu, ko sacīt. Lai gan labi saprotu, ko viņš izjūt. Kopš skolas gadiem mēs — Peisū, Kolēns, Meisonjē un es — nekad neesam šķīrušies. Piemēram, Kolēns. Viņš gan savu santehniķa darbnīcu atvēra Larokā, bet pats turpināja dzīvot Malžakā. Tagad tas bei­dzies. Mūsu Kopa izirst. Jo skaidri es to atskārstu tieši šajā brīdī. Arī mēs, Malvilā palikušie, jutīsim, ka neredzēt Meisonjē — tas mums ir sāpīgs zau'dējums.

Es sažņaudzu viņa plecu un apmulsis saku:

— Gan pats redzēsi, Larokā tu izdarīsi lielas lietas.

It kā tas spētu kādam ko līdzēt.

Mums klāt pienāk Tomā un ar mazu vīpsniņu ap­sveic mani. Pēc tam ir Žakē kārta. Bet es neredzu Peisū. Meisonjē man viņu parāda — Peisū ir tepat, dažu metru attālumā, taču ļoti aizņemts. Judīte viņu piesaistījusi pie saviem sāniem, nopriecādamās, ka bei­dzot atradusi vīrieti, kurš veselu galvas tiesu garāks nekā viņa. Sarunādamās ar Peisū, viņa pārlaiž acis tā varenajam augumam. Apbrīns ir abpusējs, jo pēc atgriešanās Malvilas pilī Peisū man saka: «Nu, vai tu redzēji, kāds dižens sievišķis? Eh, ja tādu dabūtu pēļos, tad gan spalvas vien pajuktu!» Bet pagaidām viņi vēl pēļos nav. Pagaidām Judīte tikai izknaiba viņam delma muskuļus. Un es redzu, ka Peisū tos, protams, sasprindzina cik vien spēdams. Lai jau meitietim tiek savs prieciņš!

— Nu, tad uz redzi, — Meisonjē atsāk. — Neņem ļaunā, ka es pirmīt tā. Dūša bija mazdrusciņ šļau­gana.

Mani dziļi aizkustina tas, ka viņš uzskata par vaja­dzīgu atvainoties pirmītējā vēsuma dēļ, bet es atkal nezinu, ko viņam īsti teikt, tādēļ klusēju.

— Saproti, — Meisonjē turpina, — kad tu mani at­stāji uz ceļa, kur bija ierīkoti mūsu slēpņi, un devies uz pili pakaļ citiem, es labu laiku pavadīju starp līķiem, un prātā man nāca visvisādas drūmas domas.

— Kādas tad īsti?

— Piemēram, par šo Feiraku, kuru mums vajadzēja nobeigt… Iedomājos, ka no mums kāds būtu varējis tikt smagi ievainots. Ko tad mēs iesāktu? Bez ārsta, bez zālēm, bez iespējas izdarīt operāciju. Būtu biedrs jāatstāj likteņa varā, jo mēs ne ar ko palīdzēt nespētu.

Es klusēju. Esmu par to jau domājis. Un Tomā arī, es to redzu no viņa sejas. Meisonjē turpina:

— Mēs esam atmesti atpakaļ viduslaikos.

Es noliedzoši papurinu galvu.

— Nē. Gluži tā nav. Tiesa, līdzīgas situācijas va­rēja būt arī viduslaikos. Bet tu aizmirsti vierļtt lietu. Mūsu izglītības līmenis ir nesalīdzināmi augstāks, ne­maz nerunājot par to visai ievērojamo zināšanu summu, kas ietverta manā mazajā Malvilas pils bibliotēkā. Tās mums saglabāsies, un šis apstāklis ir ļoti svarīgs. Kādu dienu tas mums dos iespēju zaudēto atgūt.

— Bet kad tas notiks? — Tomā īgni ieminas. — Pa­gaidām mums visi spēki jāpatērē, lai mēģinātu tikai izdzīvot. Šodien laupītāju un bada draudi. Rītdien epidēmijas. Meisonjē ir taisnība, mēs esam atmesti atpa­kaļ Žannas d'Arkas laikmetā.

— Nu, nē, — es sparīgi iebilstu. — Kā tu, būdams tehniski izglītots cilvēks, vari pieļaut šādu kļūdu? Prāta attīstības ziņā mēs esam tālu priekšā toreizējā laik­meta cilvēkiem. Mums nebūs vajadzīgi gadu simteņi, lai sasniegtu agrāko tehnoloģijas limeni.

— Un atkal sākt visu no gala? — Meisonjē ieru­nājas, uzacis kā šaubās saraukdams.

Acis blisinādams, viņš noskatās mani. Bet mani viņa jautājums satriec. Jo to uzdod Meisonjē — cilvēks, kurš ar visiem spēkiem iestājas par progresu. Un vēl tādēļ, ka es skaidri redzu, ko viņš saskata nākamībā. Sā atsākuma noslēgumā.

Загрузка...