Malvilas pils

XV

Divas dienas pēc Pužesa apciemojuma es liku rīt­ausmā izlūkot pieejas Larokas mūriem. Pārliecinājos, ka Filbērs nemaz nav parūpējies par pilsētiņas aiz­sardzību un mēs to ieņemsim jo viegli. Pie abiem vār­tiem gan bija nolikti sargposteņi, taču garais mūris starp tiem nekur netika apsargāts, lai arī tas bija pa­zems un viegli pārvarams, ņemot palīgā kāpnes vai pat virves ar galā iesietām atkarpēm.

Ekspedīcijā uz Laroku mums vajadzēja doties jau nākamajā dienā, taču, neraugoties uz to, es noteicu, ka Malvilā izliktajiem posteņiem jāuzmana pieejas pi­lij līdz pat gaismas svīdumam, lai gan visi bija pārlie­cināti, ka darīt to nav nekādas vajadzības. Tā kā pēc labības novākšanas Rinas piekrastē nekas vairs nebija sargājams, tagad naktīs sardzi izlikām tikai šim nolū­kam izraktā zemnīcā «Septiņu dižskābaržu» pakalnē, no kurienes lieliski bija pārskatāms kā ceļš, tā arī palisāde pie pils mūra.

Redzot, ka mani biedri naktī pirms ekspedīcijas uz Laroku nelabprāt grib stāvēt sardzē ārpus pils mū­riem, atsaukdamies uz to, ka pirms tik nopietna pasakuma vajagot kārtīgi atpūsties, es nolēmu rādīt viņiem priekšzīmi un pats kopā ar Meisonjē devos uz zem­nīcu.

Nekas nevar būt garlaicīgāks par nakts sardzi. Vis­svarīgākais te ir rutīna un disciplīna. Jākvern stun­dām ilgi, gaidot, vai kaut kas neatgadīsies, bet parasti nekas nenotiek. Tomā un Katī tas bija vieglāk iztu­rams, jo viņi, stāvot sardzē, varēja pamīlināties, lai gan zemnīciņa, neraugoties uz visām Meisonjē pūlēm to iekārtot pēc iespējas ērtāku, šim nolūkam īsti pie­mērota nebija. Tāpat kā Rinas piekrastē, arī šeit sie­nas nosegtas ar žagaru saišķiem, grīda noklāta ar pa­liktņiem, turklāt tā izrakta ieslīpi un ar grāvīti vidū, lai notecētu zemnīcā iekļuvušais lietus ūdens. Jumts šeit bija segts ne tikai ar koku zariem, bet vēl aplikts ar skārdu, un tam uzbērta virsū zemes kārtiņa. Ar vie­tumis sazēlušajiem zāles puduriem zemnīca neatšķīrās no apkārtējā pameža, kas pēc vēlā pavasarī notikušā sprādziena bija paguvis jo lekni sazaļot. Tuvumā mēs vēl sastādījām kupli salapojušus krūmiņus, kuri, ne­maz netraucēdami apkārtnes pārskatīšanu, zemnīcu to­mēr tik labi nomaskēja, ka no Malvilas ceļa tā nav atšķirama, pat skatoties ar binokli, — tā pilnīgi sa­plūda ar ainavai raksturīgajiem apdegušu koku stum­briem un sazaļojošo zemsedzi.

Lai vieglāk pārredzētu pieeju palisādei un vajadzī­bas gadījumā to turētu zem uguns, ziemeļu un aus­trumu pusē zemnīca cilvēka krūšu augstumā bija va­ļēja. Taču nelaimīgā kārtā taisni no ziemeļiem un aus­trumiem nāca mūsu apvidū valdošie vēji un lietus brāzmas. Tāpēc, neraugoties uz pajumes paplašinājumu šajā virzienā, bieži vien izmirkām caurcaurēm slapji. Turklāt negaiss it kā tīšām visbiežāk sākās taisni naktīs.

Dežūras un atpūtas stundas es ar Meisonjē biju izkārtojis tā, lai man vajadzētu būt nomodā, rītausmai svīstot, jo es šo posmu uzskatīju par bīstamāko. Katrs kaut cik saprātīgs pretinieks uzbrukumam taču izvēlē­sies tādu laiku, kad apkārtne un uzbrukuma objekts ir kaut cik pārredzami.

Taču es nedzirdēju ne mazākā troksnīša. Viss nori­sinājās gluži kā mēmajā filmā. Man likās, ka uz Mal­vilas ceļa palisādes virzienā it kā pavīdētu divas ēnas. Es saku «man likās» tāpēc, ka pats tūlīt sāku par to šaubīties. Septiņdesmit metru attālumā cilvēks patiesi ir diezgan pasīks, un, kad šis palsais sīkums rītausmas pals,ajā dūmakā pavisam neskaidri ieēnojas pret palso klinšu sienu, tad grūti pasacīt, vai tas noticis īstenībā vai arī novērotāju pievīlusi redze. Bez tam — vai tikai es pats uz mirkli nebiju iesnaudies? Droši vien, jo vē­sais pieskāriens, paceļot pret acīm binokli, lika man satrūkties, un, mēģinādams to pielāgot redzes asu­mam — miglā un rītausmas mijkrēslī tas nemaz nebija tik viegli izdarāms —, es neganti sāku svīst, lai gan rīts bija dzestrs. Zeme tomēr laikam sāka atsilt. Ci­tādi no kurienes varētu rasties miglas vāli, kas iepla­kās savēlās kamolos, bet gar klints sienu aizstīgoja ērmīgās šķieznās. Beidzot noregulējis binokli, es pa­vērsu to vispirms pret palisādi, bet tad pa klints sienu pamazītēm virzīju uz rietumiem.

Pretiniekus nodeva viņu sejas. Viscaur palsajā fonā es pamanīju divus apaļus iesārtus triepumus. Rītaus­mas dūmakā un miglājā abi šie sīkie lāsumi bija pa­visam skaidri atšķirami, lai gan cilvēku augumi, kas droši vien bija ieģērbti neitrālas krāsas drēbēs, sa­plūda ar klints blīvu. Bet tagad, kad es varēju vadī­ties no viņu sejām, es neskaidri nomanīju arī tuvojo­šos stāvus.

Viņi lēnām nāca pa Malvilas ceļu un, kā man likās, centās pēc iespējas ciešāk piekļauties pie pils sienas. Tagad jau atšķīru arī viņu augumus. Viens no viņiem izskatījās krietni lielāks un spēcīgāks par otru. Abiem rokās bija šautenes, un tās visvairāk piesaistīja manu uzmanību, jo neizskatījās pēc medību bisēm.

Sapurināju Meisonjē, bet, līdzko viņš pavēra acis, uz­liku roku viņam uz mutes un klusītēm teicu:

— Nerunā. Pie palisādes pieiavījušies divi tipi.

Meisonjē samirkšķināja acis, tad noņēma manu roku no mutes un nočukstēja:

— Apbruņoti?

— Jā.

Pasniedzu viņam binokli. Meisonjē to noregulēja un klusām kaut ko sacīja, taču es nesapratu viņa vār­dus.

— Ko tu teici?

— Viņiem nav nekādas uzkabes, — viņš paskaid­roja, atdodams man binokli.

Pirmajā mirklī viņa piezīme mani nepārsteidza. Ti­kai pēc laba brīža es sapratu tās jēgu. Atkal pieliku binokli pie acīm. Nakts birga bija izklīdusi, un abu atnācēju sejas vairs nelikās izplūduši lāsumi, varēja samanīt jau skaidrus apveidus. Viņi nepavisam neiz­skatījās izkāmējuši un ne ar ko neatgādināja Rinas tīrumā iebrukušos badā pamirušos klaidoņus. Sie abi bija jauni, spēcīgi, labi paēduši. Redzēju augumā lie­lāko pieejam tuvāk palisādei, un pēc viņa pozas tūlīt uzminēju, ka viņš grib izlasīt pie vārtiem uzlikto uz­rakstu varbūtējiem apmeklētājiem. Kolēns uz balti no­krāsota saplākšņa gabala ar melnu krāsu bija izzīmē­jis šādu uzrakstu:

«Ja Jūs esat ieradušies draudzīgā nolūkā, zvaniet. Tiks šauts uz katru, kurš mēģinās pārkļūt pāri sētai.

Malvilas pils.»

Kolēns darbu bija veicis ļoti rūpīgi. Katru burtu sā­kumā viņš uzzīmēja ar zīmuli, pēc tam izkrāsoja, ar šķērītēm iepriekš rūpīgi apgriezis otas sarus, lai ne­rastos traipi. Zem paraksta «Malvilas pils» Kolēns gribēja uzzīmēt miroņgalvu ar sakrustotiem stilba kau­liem, taču es to neļāvu, jo lakoniskais teksts man likās pietiekami iespaidīgs.

Abi atnācēji, katrs savā pusē vārtiem, veltīgi mek­lēja kādu spraudziņu, pa kuru ielūkoties laukumā aiz palisādes. Viens pat izvilka no kabatas nazi un sāka urbināt cieto ozola koksni. Binoklis tobrīd atradās pie Meisonjē. Sniegdams to man, viņš klusā balsī līdzjū­tīgi piezīmēja:

— Paskaties uz šo nožēlojamo nejēgu.

Kamēr es noregulēju binokli, svešais jau bija atsa­cījies no veltīgajām pūlēm. Viņš piegāja tuvāk savam biedram, un abi, galvas kopā sabāzuši, sāka par kaut ko apspriesties. Liekas, viņi nebija vienis pratis. Pēc rokas mājieniem uz ceļa pusi man šķita, ka augumā lielākais ierosināja iet prom, bet mazākais tam nepie­krita un laikam ieteica neatlaisties. Bet ko gan viņi īsti gribēja? Tas nepavisam nebija skaidrs. Viņi taču nebūs sagudrojuši divatā uzbrukt Malvilas pilij?

Beidzot, pēc visa spriežot, abi bija vienojušies, jo viens pēc otra uzkāra šautenes plecā. (Atkal es nobrīnījos, kas tie viņiem īsti par ieročiem.) Pēc tam lielā­kais atspiedās pret palisādi, salika abas rokas vidukļa augstumā un pieliecās, tādējādi dodams biedram iespēju pakāpties viņam uz pleciem. Un tieši šajā brīdī es piepeši atcerējos Meisonjē piezīmi, ka viņiem nav nekādas uzkabes, un man atausa gaisma. Atnācēji ne­rīkojās uz savu galvu. Viņiem nebija nodoma ne ieņemt Malvilas pili, ne pat tajā iekļūt. Viņi piederēja pie kādas bandas un bija ieradušies pirms uzbrukuma izlūkos, tāpat kā vakar mēs to bijām darījuši La­rokā.

Noliku binokli sāņus un aši pačukstēju Meisonjē:

— Mazāko es nokniebšu, bet garāko pamēģināšu sagūstīt.

— Tas ir pretrunā ar instrukciju, — Meisonjē iebilda.

— Instrukcija tiek grozīta, — es stingri noteicu.

Paskatījos uz Meisonjē un, lai gan brīdis bija pa­visam nepiemērots, bezmaz iesmējos. Meisonjē godpratīgajā sejā skaidri atspoguļojās mokoša cīņa starp in­strukcijas ievērošanu un pakļaušanos priekšnieka pa­vēlei. Tādā pašā skarbā balsī es piebildu:

— Tu nekādā ziņā nedrīksti šaut. Tā ir pavēle.

Pieliku šauteni pie pleca. Optiskajā tēmēklī skaidri

saredzēju svešā seju. Stāvēdams savam biedram uz pleciem un turēdamies pie palisādes, viņš centimetru pēc centimetra pamazām slēja galvu augšup, lai acis sasniegtu žoga augšmalu un varētu paskatīties tam pāri. Tik nelielā attālumā, turklāt no šautenes ar op­tisko tēmēkli netrāpīt viņam bija grūti. Prātā man uz­plaiksnīja doma: šim jaunajam un veselīgajam puisim dzīvot vēl atlicis tikai pāris sekundes. Ne jau tāpēc, ka viņš mēģinātu pārrausties pāri "palisādei, jo tāda nodoma viņam nemaz nebija, bet gan tāpēc, ka viņa galvā bija uzbrucējiem noderīga informācija. No mana springfīlda izšauta lode tūlīt to sašķaidīs kā rieksta čaumalu.

Puisis ilgi un rūpīgi pētīja pieeju pilij, nenojauz­dams, ka visam tam vairs nav gluži nekādas nozīmes. Notēmēju viņam ausī un nospiedu sprūdu. Viņš it kā palēcās uz augšu, tad saliecās uz priekšu un novēlās zemē. Viņa biedrs uz mirkli sastinga, pēc tam apcirtās apkārt un metās bēgt pa Malvilas ceļu. Es uzsaucu:

— Stāvi!

Viņš tikai skrēja tālāk. Es pilnā balsī uzkliedzu vēl­reiz:

— Ei, garais, stāvi!

Piemetu šauteni pie pleca. Tieši tajā brīdī, kad es notēmēju viņam mugurā, puisis, man par lielu pārstei­gumu, apstājās. Es uzsaucu:

— Saliec rokas aiz pakauša! Un ej atpakaļ pie pali­sādes!

Lēnām puisis slāja atpakaļ. Šautene viņam vēl aizvien bija siksnā uz muguras. Es vērīgi viņu uzma­nīju, lai pie jebkuras aizdomīgas kustības tūlīt šautu.

Taču nekas nenotika. Ievēroju, ka puisis apstājas gabaliņu no palisādes, un sapratu, ka viņš izvairās skatīties uz sava biedra sašķaidīto galvaskausu. šajā brīdī sparīgi sāka skanēt vārtu torņa zvans. Nogaidīju zvanu apklustam, tad pavēlēju:

— Nostājies ar seju pret klinti un nekustiesl

Puisis paklausīja. Es pasniedzu savu šauteni Mei­sonjē un paņēmu no viņa bisi, aši paskaidrodams:

— Turi viņu uz grauda, līdz es no otras puses būšu piegājis klāt. Pēc tam tūlīt nāc šurp arī pats.

— Vai tu domā, ka viņi ieradušies kādas bandas uz­devumā? — Meisonjē iejautājās, lūpas samitrinādams.

— Esmu par to pārliecināts.

Sajā brīdī kāds — man liekas, tas bija Peisū — no vārtu torņa mums uzsauca:

— Ei, Kont! Meisonjē! Kas jums tur ir?

— Viss kārtībā! — es atbildēju.

Pagāja krietna minūte, iekāms es no «Septiņu diž­skābaržu» pakalnes nonācu lejā, bet pēc tam pa pre­tējo nogāzi atkal uzkāpu augšā. Puisis nebija pakus­tējies. Viņš stāvēja ar seju pret klinti, rokas aiz pa­kauša salicis. Svešais bija Žakē augumā, tikai mazliet šmaugāks. Spēcīgs, taču smuidrs. Ģērbies šejienes lau­cinieku ikdienas drēbēs: zilos džinsos, puszābakos un rūtainā vilnas kreklā, tikai viņam šis ikdienas tērps izskatījās elegants, jo visa viņa stāja bija eleganta. Pat šajā pazemojošajā pozā, kādā es biju viņu piespie­dis stāvējt, viņš saglabāja zināmu cieņu. Ievēroju, ka viņam kājas sīki dreb. Aiz palisādes Peisū balss jau­tājas

— Vai vērt vaļā vārtus?

— Vēl ne. Es gaidu Meisonjē.

Kad Meisonjē bija pienācis man līdzās, es viņam teicu:

— Paņem svešā ieroci.

Piespiedu gūsteknim pie muguras šautenes stobru. Nenogaidījis pavēli, viņš pats pacēla rokas, lai Mei­sonjē vieglāk varētu nomaukt ieroča siksnu pāri viņa galvai. ļ

— Kara šautene, — Meisonjē ar cieņu ņoteica. —Trīsdesmit sestā gada modelis.

Izņēmu no kabatas mutautiņu, salocīju to un gūstek­nim teicu:

— Es tev aizsiešu acis. Noliec galvu.

Viņš paklausīja.

— Tā, tagad vari apgriezties.

Gūsteknis pagriezās, un es ieraudzīju viņa seju, pro­tams, ar aizsietām acīm. Viņam varēja būt ne vairāk kā divdesmit gadu. Gludi izskūti vaigi, bet uz zoda maza melna, rūpīgi apcirpta ķīļbārdiņa. Izskats no­pietns un pieklājīgs. Protams, vēl gan vajadzēja re­dzēt viņa acis.

— Meisonjē, — es teicu. — Pievāc kritušā šauteni, tāpat arī munīciju.

Meisonjē kaut ko noburkšķēja. Viņš visu laiku izvai­rījās skatīties uz nošautā sašķaidīto galvu. Tāpat arī es pats.

— Peisū, vari vērt valā.

Nočirkstēja vārtu augšējā bulta, pēc tam apakšējā, pēc tam abi šķērsaizbīdņi. Tad vēl viens klankšķis — tas no priekškaramās atslēgas.

— Vēl otra tāda paša tipa kara šautene, —Mei­sonjē teica izsliedamies.

Parādījās Peisū, paskatījās uz zemē gulošo līķi, un

viņa iedegusi seja nobālēja. Tad viņš paņēma no Mei­sonjē abas trīsdesmit sestā gada modeļa šautenes.

— Vai šis tā apstrādats ar springfīldu? — Peisū iejautājās.

Meisonjē neatbildēja.

— Vai tu šāvi? — Peisū neatlaidās, redzēdams springfīldu Meisonjē rokās.

Meisonjē noliedzoši purināja galvu.

— Nē, tas biju es, — īgni paskaidroju.

Plaukstu gūsteknim uz muguras uzlicis, es viņu pa­bīdīju uz priekšu. Peisū atkal aizdarija vārtus. Paņē­mis gūstekni pie rokas, apgriezu viņu divas vai trīs reizes apkārt, un tikai tad vedu tālāk joslā, kur lamatu bedres nebija iekārtotas. Līdz vārtu tornim es šo ope­rāciju atkārtoju kādas trīs četras reizes. Peisū ar Mei­sonjē nāca man pakaļ, ne vārda neteikdami. Meisonjē cieta klusu, jo viņam pēc mirušā kabatu pārmeklēša­nas nebija nekādas patikas runāt, bet Peisū tāpēc, ka es viņam tik skarbi tiku atbildējis.

Uz mūra pie ieejas torņa divi dēļu atvairi, kas no­sedza šaujamlūkas starp senajiem ierobiem, bija pa­vērti. Es pie tiem pamanīju pavīdam vairākas sejas. Galvu pacēlis, brīdinoši pieliku pirkstu pie lūpām.

Kolēns atvēra vārtu torņa durvis. Nogaidījis, kamēr viņš atkal tās bija aizdarījis, es palaidu vaļā gūstekņa roku, pavilku Meisonjē sāņus un viņam iečukstēju:

— Aizved gūstekni uz dzīvojamo māju, metot līku­mus, bet tikai ar mēru. Es atnākšu vēlāk.

Kad Meisonjē ar gūstekni bija gabaliņu pagājis, es devu zīmi Kolēnam un Peisū sekot viņiem, taču nesa­runāties.

Abas večas, Mjeta, Katī, Evelīna, Tomā un Žakē pa akmens kāpnēm nonāca lejup no mūra. Arī viņiem devu

zīmi nerunāt. Kad viņi bija pienākuši klāt, es klusā balsī izrīkoju:

— Tomā, Mjeta un Katī, palieciet uz mūra. Arī tu, Evelīn. Žakē, atdod savu ieroci Mjetai un nāc man līdzi. Menū un Falvina arī var nākt.

— Bet kāpēc es ne? — Katī jautāja.

— Tu savus «kāpēc» varēsi izsacīt vēlāk, — Tomā strupi noteica.

Evelīna, manī noskatīdamās, košļāja lūpas, taču ne­teica ne vārda.

— Tas nav taisnīgi, — Katī niknā balsī klusām kur­nēja. — Visi varēs apskatīt gūstekni, tikai mēs ne!

— Tieši tā, — es piekritu. — Negribu, lai gūsteknis jūs redzētu, tevi un Mjetu.

— Vai tad tu domā viņu palaist vaļā? —Katī dzīvi apvaicājās.

— Ja vien būs iespējams, es to darīšu.

— Vēl labāk! — Katī sašutumā iesaucās. —_ Puisi palaidīs vaļā, un mēs viņa nebūsim nemaz redzējušas!

— Skaties uz mani! — es nikni noteicu. — Ar to tev nepietiek? Tev vajag vēl izrādīties šim tipam? Kurš turklāt ir mūsu ienaidnieks!

— Kas tev to teicis, ka es kāroju viņam izrādīties? — Katī spīvi atcirta, un acīs viņai pazibēja asaras. — Vai reiz nepietiks rīvēt man degunā vienas un tās pašas muļķības?

Mjeta, kura bija vērojusi šo scēnu aizvien augošā nepatikā, pēkšņi izdarīja ko negaidītu — spēji apskā­vusi Katī plecus ar kreiso roku, viņa labās delnu uz­spieda māsai uz mutes. Katī plosījās kā tīģeriene. To­mēr Mjeta spēcīgi turēja māsu, un tā drīz vien mēma un paļāvīga viņai pakļāvās.

Uzmetu acis Evelīnai, kas mani visu laiku bija vē­rojusi. Viņas skatiens bija tik padevīgs, ka meitene likās sakām» «Redzi, cik es esmu paklausīga. Es taču neviena vārdiņa nerunāju pretim.» Veltīju mazajai vilt­niecei īsu smaidu.

— Ejam, Žakē.

Žakē bija apmulsis. Es viņam biju teicis atstāt savu ieroci Mjetai, bet viņai taču abas rokas aizņemtas.

— Dod bisi Tomā, — jau iedams prom, es izmetu.

Izdzirdēju kādu skrējām man nopakaļ. Tas bija Žakē.

— Viņa vienmēr tāda bijusi, — mani panācis, Žakē pusbalsī teica. — Jau divpadsmit gadu vecumā. Vien­mēr ķiķinājusies. Tālab jau arī ar tēvu tā iznāca to­reiz pie mums «Dīķos». Bet neko no tā viņa nav mā­cījusies.

Pēc brīža Žakē vēl piebilda:

— Nē, viņa nav pat Mjetas mazā pirkstiņa vērta. Nepavisam ar ne.

Es neko nesaku. Man negribas skaļi izteikt savas domas, jo tās varētu uzzināt arī citi. Taču es esmu ļoti neapmierināts. Tomā ir sapratis, bet Katī ne. Vismaz pagaidām. Disciplīnas pārkāpumi vēl aizvien turpinās.

Gūsteknis sēž dzīvojamās mājas lielajā zālē galda galā, kādreizējā Momo, bet tagad Žakē vietā, ar mu­guru pret kamīnu. Diena jau ataususi, taču saule vēl nav redzama. Logs gūstekņa tuvumā ir pusatvērts. Pa to ieplūst manāmi sasilis gaiss. Diena solās būt jauka.

Pamāju biedriem apsēsties. Visi apsēžas parastajās vietās, bises starp kājām turēdami. Abas večas paliek stāvam. Falvina šoreiz, kā par brīnumu, klusē. Pašreiz ir brokasta laiks, un azaids jau gatavs. Piens uz pa­varda uzkūsājis, krūzītes saliktas uz galda, tāpat ari maize un pašdarinātais sviests. Jūtu vēderu iešmeldzamies.

— Kolēn, noņem viņam aizsēju,

Parādās gūstekņa acis. Tās aši mirkšķinās, taču pamazām pierod pie gaismas. Vispirms viņš paskatās uz mani, tad uz pārējiem klātesošajiem, pēc tam uz krū­zītēm, maizes klaipu un sviestu. Man viņa acis patīk. Patīk arī viņa izturēšanās. Tā ir lieliska. Seja gan bāla, taču drosmīga. Lūpas sausas, bet sejas vaibsti tvirti.

— Vai gribi ko nodzerties? — es vienaldzīgā balsī apjautājos

— Jā.

— Ko labāk vēlies — vīnu vai pienu?

— Pienu.

— Vai ēst tev arī gribas?

Puisis vilcinās. Es atkārtoju jautājumu:

— Vai ēst gribi?

— Gribētos gan.

Viņš runā klusā balsī. Un labāk dzer pienu nekā vīnu. Tātad viņš nav laucinieks, lai gan, manuprāt, ir tepat kaut kur no mūsu puses.

Pamāju Menū. Viņa ielej gūsteknim krūzītē pienu un nogriež krietni biezāku maizes riecienu, nekā toreiz bija pasviedusi vecajam Pužesam. I<ā jau es agrāk teicu, Menū ir vājība pret glītiem puišiem, Un mūsu gūsteknis ir izskatīgs dēlietis. Melnas acis un mati, melna arī mazā ķīļbārdiņa, kas labi izceļas uz blāvās ādas. Viņš ir smuidrs, bet reizē spēcīgs. Tas ir sva­rīgi, jo Menū novērtē vīriešus arī pēc tā, kāds tiem nags darbā.

Viņa apziež maizes riecienu ar sviestu un pasniedz gūsteknim. To saņemdams, puisis pagriežas iesāņus pret Menū, uzsmaida viņai kā mātei un sirsnīgi patei­cas. Mans spriedums par gūstekni jau gatavs, lai gan cs vēl aizvien izturos vēsi un piesardzīgi. Kad Kolēns paskatās uz mani, es redzu, ka viņš ir tādās pašās domās kā es, un tas manu spriedumu vēl apstiprina.

Klusēdami mēs ēdam Menū pasniegtās brokastis. Es nodomāju, ka būtu varējis notikt arī pavisam citādi — ja mūsu gūsteknis pie palisādes būtu uzrāpies mugurā mazākajam, tad viņš tagad nesēdētu šeit pie galda, bet gulētu ar sašķaidītu galvaskausu. Tā ir muļķīga, uzmācīga iedoma, kuru es pūlos atvairīt, jo tā nevie­nam neko nedod, tikai dara mani drūmu. Taču laiku pa laikam tā uznirst aizvien no jauna un sabojā man visas brokastis.-

Mūsu gūsteknis jau beidzis ēst. Rokas uz galda sa­licis, viņš nogaida. Ēdiens viņam nācis par labu. Vaigi puisim kļuvuši sārtāki. Un savādi — viņš izskatās laimīgs par to, ka ir kopā ar mums. Laimīgs un at­vieglots.

Sāku viņu iztaujāt. Puisis atbild tūlīt, bez jebkādas vilcināšanās, un neko nenoklusē. Viņš pat izskatās apmierināts ar to, ka var sniegt man informāciju.

Ziņas, ko no viņa dzirdam, gan nav iepriecinošas. Izrādās, ka mums darīšana ar spēcīgu, no septiņpa­dsmit cilvēkiem sastāvošu bandu, kuru vada kāds Vilmēns, kurš uzdodas par bijušo gaisa desanta karaspēka virsnieku. Banda stingri iedalīta rekrūšos un veterā­nos, pie kam pirmie otrajiem ir tikpat kā vergi. Discip­līna bandā ārkārtīgi stingra. Tur pazīst tikai trīs so­dus: nopēršanu ar Nujam, karceri bez ēšanas un dzer­šanas, rīkles pārgriešanu ierindas priekšā. Vilmēna rīcībā ir bazuka ar kādu duci nelielu šāviņu un div­desmit šauteņu.

Ervē Legrāns — tā sauc gūstekni — mums pastāsta, kādā veidā viņš nokļuvis bandā. Vilmēns ieņēmis viņu ciematiņu dienvidrietumos no Fimelas, kur Ervē uztu­rējies. Tā kā uzbrukuma laikā banda cietusi zaudēju» mus, Vilmēns gribējis papildināt tās sastāvu.

— Viņš ieskaitīja bandā Renē, Morisu un mani, — Ervē paskaidro. — Mūs visus atveda uz laukumu cie­mata centrā. Tur Vilmēns jautāja Renē: «Vai tu esi ar mieru iestāties manā karaspēkā?» Renē atbildēja, ka ne. Brāļi Feiraki viņu tūlīt nospieda uz ceļiem un Bebela viņam pārgrieza rīkli.

— Bebela — vai tad tā ir sieviete?

— Nē. īstenībā jau ne.

— Kāds šis cilvēks izskatās?

— Metru sešdesmit pieci centimetri garš, gari gaiši rnati, smalki sejas vaibsti. Tievs viduklis. Kājas un ro­kas mazas. Labprāt staigā sieviešu drēbēs. Tad katrs viņu noturēs par meitieti.

— Un Vilmēns vinu par tādu arī uzskata?

— Jā.

— Vai viņš vien?

— Nē, kur nu!

— Vai bandas locekļi baidās no Vilmēna?

— Vēl vairāk visi baidās no Bebelas.

Un Ervē paskaidro:

— Viņš varen veikli rīkojas ar nazi. No visiem ve­terāniem Bebela šajā ziņā ir pārākais.

Nolūkojos uz Ervē.

— Kādā kārtā rekrūtis kļūst par veterānu?

— Vilmēns visiem paziņoja, ka nav svarīgi, cik ilgu laiku kāds sastāvējis bandā.

— Bet kā tad tas notiek?

— Piesakoties brīvprātīgi dažādu uzdevumu izpildei.

Strupā balsī es jautāju:

— Un tāpēc tad tu arī pieteicies iet izlūkos uz Mal­vilas pili?

— Nē. Mēs ar Morisu gribējām jus brīdināt un de­zertēt.

— Bet kāpēc tu to nedarīji?

Ne mirkli nevilcinādamies, viņš paskaidro;

— Tāpēc, ka es nebiju kopā ar Morisu. Tas notika tā; šorīt Vilmēns pieprasīja, lai divu uzdevumu veik­šanai brīvprātīgi piesakās četri vīri — viens pāris izlū­kos uz Kursežaku, otrs — uz Malvilas pili. No ierin­das iznācām tikai mēs ar Morisu, abi rekrūši. Tad Vil­mēns sakliedza uz veterāniem, un beidzot pieteicās arī divi no tiem. Vilmēns mani salika kopā ar vienu, bet Morisu — ar otru. Morisam iznāca iet uz Kursežaku.

— Vienu lietu es tomēr nesaprotu. Tātad Vilmēns šorīt izsūtījis izlūkus uz Kursežaku un Malvilas pili. Bet kāpēc ne uz Laroku?

Klusuma mirklis. Ervē noskatās uz mani.

— Bet, — viņš gausā balsī novelk, — Laroku mēs taču jau esam ieņēmuši.

— Ko?! — es iesaucos un tajā pašā brīdī, pats nezi­nādams, kāpēc, pa pusei pielecu no krēsla. — Ko? Jūs esat ieņēmuši Laroku? Kad īsti?

Mans jautājums ir bezjēdzīgs. Nav svarīgi, kad Vil­mēns to izdarījis. Svarīgi ir tas, ķa viņš atrodas tur. Ar savām trīsdesmit sestā gada modeļa kara šaute­nēm, ar saviem kaujās norūdītajiem vīriem, ar savu bazuku un ar savu militāro pieredzi.

Redzu, ka .mani biedri nobālējuši.

— Vilmēna banda, — Ervē saka, — Laroku ieņēma vakar, saulei rietot.

Es pieceļos un paeju nost no galda. Esmu satriekts. Es liku izlūkot Larokas aizsardzību vakar no rīta, bet ap saulrieta laiku tā jau bija ieņemta, tikai to bijām izdarījuši nevis mēs, bet pavisam citi vīri! Un, ja man šorīt nebūtu ienācis prātā saņemt gūstekni, neraugo­ties uz Meisonjē iebildumiem, kurš par varītēm gribēja turēties pie manis agrāk izdotajiem idiotiskajiem priekšrakstiem, tad vēlāk mēs būtu ieradušies pie Laro­kas mūriem pārliecībā, ka mūs sagaida viegla uzvara. Par nelaimi, man piemīt pārāk dzīva iztēle, un es tūlīt redzu mūs visus sagūlušus klajā vietā zem iznī­cinošas septiņpadsmit kara šauteņu uguns.

Jūtu, ka man dreb kājas. Sabāžu rokas kabatās, uz­griežu muguru galdam un pieeju pie loga. Atveru līdz galam vaļā abas loga puses un dziļi ievelku elpu. At­cerējies, ka gūsteknis mani novēro, es visiem spēkiem pūlos savaldīties. Mūsu dzīvība bijusi atkarīga no gluži sīkas nejaušības, patiesību sakot, no divām nejaušī­bām — vienas nelaimīgas un otras laimīgas, pie kam otrā anulējusi pirmo. Vilmēns ieņēmis Laroku tās die­nas priekšvakarā, kad es biju nodomājis rīkot ekspe­dīciju uz turieni, bet es, savukārt, sagūstīju viņa ban­das locekli dažas stundas pirms došanās uzbrukumā. Apziņa, ka mūsu dzīvība ir atkarīga no tik muļķīgām sakritībām, gribot negribot pasargā cilvēku no iedo­mības.

Ar noslēgtu sejas izteiksmi es atkal apsēžos savā vietā un strupi saku:

— Turpini.

Ervē mums pastāsta, kā tikusi ieņemta Laroka, Be­bela, ģērbies sieviešu drēbēs un mazu aizsainīti rokā turēdams, novakarē ieradies pie pilsētiņas dienvidu vār­tiem. Cilvēks, kurš apsargājis vārtus —vēlāk mēs uz­zinājām, ka tas bijis Lanuaijs —, ļāvis atnācējam ieiet pilsētiņā. Kad Bebela redzējis, ka sargs ir viens, viņš aši ar nazi pāršņāpis tam rīkli. Pēc tam bijis pavērts ceļš visai bandai. Laroka ieņemta bez neviena šāviena.

Tad Meisonjē lūdz vārdu, un es viņam to dodu.

— Cik jums ir trīsdesmit sestā gada modeļa šau­teņu? — viņš jautā, pagriezdamies pret gūstekni.

— Divdesmit.

— Un munīcijas pietiek?

— Jā, liekas gan. Patronas izsniedz ar skaitu, taču sevišķi netaupa.

Ervē piebilst:

— Vilmēna princips ir tāds — rūpēties, lai uz div­desmit šautenēm arvien būtu divdesmit vīru.

Pēc Meisonjē uzaicinājuma Ervē sīkāk pastāsta par bazuku. Kad viņš beidz, iejaucos es.

— Man gribētos precizēt vienu lietu — cik daudz jūsu īsti ir? Divdesmit vai septiņpadsmit?

— Principā mēs esam divdesmit. Taču pēc Fimelas zaudējām trīs vīrus, tā ka palikām septiņpadsmit. Pēc tam tu nošāvi vienu, līdz ar to skaits samazinājās līdz sešpadsmit. Turklāt es kritu gūstā, tātad paliek piec­padsmit.

Par Ervē nevarēja būt ne mazāko šaubu — viņš ir ļoti apmierināts, ka nokļuvis pie mums.

Pēc brītiņa es jautāju:

— Vai Morisu, ar kuru reizē tevi ieskaitīja bandā, tu jau sen pazīsti?

— Kur tas laiks! — Ervē atdzīvodamies iesaucas. — Jau kopš bērnības esam draugi. Bumbas sprādziena laikā biju atbraucis pie viņa ciemos.

— Vai jūs esat labi draugi?

— Un kādi vēl!

Es noskatos viņā.

— Bet tad jau tu nedrīksti atstāt viņu vienā pusē, pats atrazdamies otrā. Tas taču nav iedomājams: kā gan tu varēsi šaut uz viņu, ja Vilmēns mums uz­bruks?

Ervē nosarkst, un viņa sejā izpaužas divējādas jū­tas — puisis ir laimīgs, ka esmu gatavs izsniegt tam ieroci, lai viņš cīnītos kopā ar mums, bet nokaunējies par to, ka aizmirsis savu draugu Morisu. Es ar deinu viegli noplakšķinu pa galdu.

— Zini, ko es tev teikšu, Ervē. Mēs tevi palaidīsim vaļā.

Ervē aiz pārsteiguma pietrūkstas. Laikam gan ne­kad neviens gūsteknis nebūs bijis tik maz iepriecināts par savu atbrīvošanu. Ar vienas acs kakliņu redzu, ka arī mani biedri visai atšķirīgi uztver šo paziņojumu.

Es noskatos uz Ervē. Puisim no sejas atplūdušas visas asinis. Tāpēc apvaicājos:

— Vai tev kaut kas nav pa prātam?

Ervē piekrītoši pamāj ar galvu.

— Ja tu palaid mani vaļā bez šautenes, tas man ir tikpat kā nāves spriedums.

— To es saprotu. Šauteni es tev atdošu.

Tagad mani biedri sarosās jau pavisam nemierīgi. Es izliekos neko neredzam un turpinu:

— Zini, kas tev būs jādara? Tu, protams, nestāstīsi, ka esi bijis gūstā. Saki, ka tavs biedrs nošauts, skato­ties pāri palisādei, bet tev laimējies aizbēgt, lai gan pakaļ izšauta vesela ložu krusa.

Vēl piebilstu:

— Saki, ka, tavuprāt, šauts no sargtorņa augšas.

Nekādā ziņā es negribētu, lai Vilmēns pirms uzbru­kuma ko uzzinātu par mūsu ierakumu «Septiņu dižskā­baržu» pakalnē.

<— Ielāgo to labi, tas ir ļoti svarīgi.

— Es atcerēšos, — Ervē apgalvo.

— Labi. Bet pēc tam pie pirmās izdevības tu ar Morisu …

— Skaidrs. Varu iedomāties, — Ervē mani pārtrauc.

— Vēl pēdējais jautājums, Ervē. Pa kādu ceļu tu nāci šurp no Larokas?

— Protams, pa šoseju, — Ervē mazliet izbrīnījies atbild. — Vai tad ir vēl kāds cits ceļš?

Es neko neatbildu. Viss jau pasacīts. Nav vairs ko runāt. Ervē gaida, nolūkodamies visos ar savām mel­najām, vaļsirdīgajām un. sirsnīgajām acīm. Puisim tik labi piestāv mazā ķīļbārdiņa. Tā piešķir viņam cienī­gāku un vecāku izskatu. Ervē noskatās uz mums, no­skatās uz Menū — viņš tūlīt nojautis, ka patīk vi­ņai —, noskatās uz spraišļotajiem logiem, uz trofeju ieročiem pie sienām, uz monumentālo kamīnu. Viņa ādamābols kaklā staigā augšup un lejup, un, lai cik braši viņš arī turas, es labi redzu, ka zēns — patie­sībā viņš zēns vien vēl ir — ļoti uztraucies. Un baidās tikai vienu — baidās zaudēt ļaudis, kas viņu jau uz­ņēmuši savā vidū. Baidās zaudēt Malvilas pili.

Es pieceļos.

— Ir laiks, Ervē.

Ervē pieceļas. Es pieeju pie puiša, lai aizsietu vi­ņam acis.

Mēs visi pavadām Ervē līdz vārtu tornim, no turie­nes līdz palisādei viņam līdzi ejam tikai mēs ar Mei­sonjē. Izlaižam savu gūstekni pa vārtu apakšas at­veri. Nošautā līķis nokritis tālāk uz aizas pusi, tāpēc Ervē, noliecoties, lai četrrāpus izlīstu pa atveri, lai­mīgā kārtā nav spiests pierāpot tam pārāk tuvu klāt. Pa vārtu apakšu pasniedzu Ervē viņa šauteni. Kājās piecēlies, viņš mums uz atvadām pamāj ar roku un bērnišķīgi plati uzsmaida, bet tad ātriem soļiem aiz­steidzas. Es nolūkojos viņam nopakaļ pa novērošanas lodziņu.

— Iespējams, ka mēs zaudējam vienu šauteni, —« Meisonjē klusām nosaka.

Es paskatos uz viņu.

— Bet divas varbūt saņemsim atpakaļ.

Taču pats galvenais ir tas, ka mēs varam cerēt ari uz diviem vīriem. Šaujamo ieroču, ieskaitot kritušā šauteni, mums jau ir astoņi. Tā ka tagad varam apbru­ņot ne tikai sešus vīrus, bet arī Mjetu un Katī. Jā, visvairāk vajadzīgi mums šobrīd ir vīrieši. Ja Ervē un Morisam palaimēsies, Vilmēnam paliks tikai četrpa­dsmit vīru. Bet mūsu tādā gadījumā jau būs desmit. Un apšaudīšanās kaujā cīnītāju skaitam ir ļoti liela nozīme.

To tad es arī paskaidroju sanāksmē, ko tūlīt pēc Ervē aiziešanas mēs sasaucam vārtu tornī. Žakē pa to laiku aiz palisādes izrok kapu kritušajam, bet Peisū, simt metru tālāk paslēpies ceļa nogāzē, viņu apsargā. «Tu tikai labi rūpīgi nomaskējies,» Meisonjē pamāca. «Iekārtojies tā, lai tu visu redzētu, bet tevi pašu ne­viens nemanītu.»

Militārajos jautājumos Meisonjē ir lietpratējs. Viņš taču ir vecs karavīrs. Lai arī komunists, bet guvis mi­litāru apmācību. Meisonjē acīmredzot bijis tanī pār­liecībā, ka zināšanas aizvien ir labas, alga viena, no kurienes tās nāk. Mūsu sanāksmi ievadot, Meisonjē tad nu arī paskaidro, ka otrā pasaules kara sākumā trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautene bijusi franču armijas apbruņojumā. Pēc tam tā gan uzlabota, taču arī trīsdesmit sestā gada modelis nav no slikta­jiem. Attiecībā uz bazuku viņš pastāsta, ka 1942. gadā amerikāņi to sākuši ražot kā prettanku ieroci. Tā sniedzamības robeža esot apmēram 60 metru. Malvilas pils mūrus bazuka apdraudēt nespēj, jo tie ir pārāk biezi. Ja klāt būtu Peisū, viņš piebilstu, ka tie mūrēti ar kaļķi. Un seši simti gadu vecs kaļķis sacietējot kļuvis izturīgāks par akmeni.

— Taču ar palisādi ir pavisam cita lieta, — Mei­sonjē, galvu paceldams, piebilst. — Un tāpat ar ārējā pagalma vārtiem un tiltu pie ieejas!…

Mēs saskatāmies. Es izliekos optimistiski noskaņots, lai gan nemaz tāds neesmu.

— Nav nekāda pamata bažām, — es drošā balsī no­saku. — Palisādi, protams, vajadzēs upurēt. Patie­sībā tā jau arī uzcelta tikai maskēšanās nolūkā, lai novērstu pēkšņu triecienu. Uzbrucējam vajadzēs to no­postīt, tādējādi tas aizkavēsies un sevi atklās. Turpre­tim torņa vārtus gan vajadzētu nostiprināt, tūlīt aiz tiem uzceļot kādu metru biezu un metrus trīs augstu mūri. Bet starp to un tiltu atstāt tikai tādu vien spraugu, lai cauri varētu izkļūt jātnieks ar zirgu, tur­klāt … Turklāt pagalmā mums smilšu diezgan, un pagrabā netrūkst arī tukšu maisu. Mēs varam tos pie­bērt un sakraut pie aizžoga.

Man par lielu atvieglojumu, Meisonjē šo ierosinājumu atbalsta — pēc tehniskajiem paskaidrojumiem, ko viņš nule mums sniedzis, viņa nostājai ir liela nozīme.

Pirms ķerties pie darba, saku vēl dažus vārdus. At­gādinu, ka. iepriekšējā vakarā, kad es gribēju izlikt nakts posteņus, vispārējais noskaņojums bija pret mani. Labi, ka es nepiekāpos, tomēr tagad atrodu par vaja­dzīgu uzsvērt, ka šāda biedru nostāja bijusi slēpts dis­ciplīnas pārkāpšanas fakts. Un par tādu, lai neteiktu vairāk, uzskatāma arī Katī uzvedība, kad es viņai liku stāvēt sardzē uz mūra, kamēr tiks nopratināts gūstek­nis. Seit es mazliet paceļu balsi: turpmāk līdzīga iztu­rēšanās vairs nav ciešama! Ja es dodu rīkojumu, tad negribu zaudēt laiku, tielējoties ar visādām vīzdegunēm!

Pēc tam es pieceļos. Apspriede, kura nav ilgusi pat desmit minūtes, beigusies. Nav nozīmes lieki kulstīt mēles.

Katī nesaka neviena vārda, taču uzmet man savādu skatienu. Kas tajā viežams — vai nepatika un īgnums? Nepavisam! Drīzāk kaut kas tāds kā «pagaidi vien, kūmiņ, gan tu vēl redzēsi!». Turklāt šis «pagaidi vien» nekādā ziņā nav piedraudējums. Drīzāk gan solījums.

Kad kaps izrakts un kritušais apbedīts, es noņemu tagad mums tik nepieciešamo Peisū no Larokas ceļa posteņa un tajā vietā norīkoju Kolēnu, jo nevēlos, ka mūsu darbu pārtrauktu pēkšņs uzbrukums, lai gan gaišā dienas laikā tas nezvai gaidāms. Strādātājus es sadalu divās grupās. Viena, Peisū vadīta, piegādās viņam jau apstrādātus akmens bluķus, kuri ārējā pa­galmā sagāzti kaudzēm. Otra, sieviešu grupa, kurā ieskaitu arī Evelīnu, bērs maisos smiltis, aizsies tos un atgādās pie aizsarggrāvjiem, kur tos vēlāk sakrausim valnī. Mūsu rīcībā ir divas metāla ķerras, darbs ar tām tagad nerimsies augu dienu.

Lai zaudētu mazāk laika un palisādes tuvumā aiz­vien būtu pēc iespējas lielāks skaits cilvēku, es iero­sinu pagaidām, kamēr pie mums kaujas trauksme, te­pat vārtu torņa virtuvē maiņās iekost pa šķiņķa maizei, jo Menū un Falvinai nav laika gatavot azaidu.

Iekāms Peisū ieguldījis pirmo pamatakmeni, es lieku izvest abējus ratus — mūsējos un otrus, «Dīķos» iegū­tos — kādreizējā automašīnu stāvvietā un atstāt tos no lamatu bedrēm brīvajā zonā. Seit tie netraucēs ap­šaudi, turklāt būs aizvien pieejami, jo pēc tam, kad būs uzcelts jaunais mūris, kuru es uzskatu par palie­kamu mūsu nocietinājumu daļu, rati pa šauro pietiltes spraugu nebūs izbraucami. Ja mums kādu dienu uz­bruktu banda, kurai nebūtu bazukas, ieejas torņa lielie koka vārti tomēr paliek visvieglāk ievainojamā vieta visā pils aizsardzības sistēmā, jo ienaidnieks aizvien var tos aizdedzināt vai sadragāt. Tāpēc bija tik svarīgi tūlīt ,aiz vārtiem uzcelt mūri, kas neļautu uzbrucējiem iekļūt pagalmā, jo šaurā sprauga bija viegli nosargā­jama ar intensīvu šauteņu uguni.

Viduslaiku mūrnieki, aptēšot akmens bluķus, nav tos taupījuši. Mēs šos bluķus ņemam no vecās apmetnes drupām, kura (tolaik, kad Malvilas pilij bijis pašai savs miertiesnesis) atradusies priekšējā pagalmā. Ak­mens bluķi ir lieli. Nav n <āds vieglais darbs tos uz­dabūt sev uz ceļgaliem, lai tad, visas paceles cīpslas līdz pēdējam sasprindzinot, pieceltos un smagumu ieveltu ķerrā. Reizēm tas izdarāms tikai divatā. Ko­lēnu es ar nolūku aizsūtīju sardzē, lai viņam aiztaupītu šo neliela auguma vīram pārmērīgi smago darbu. Pat Tomā, neraugoties uz viņa fizisko spēku, klājas visai grūti. Arī Meisonjē vienos sviedros. Tikai Žakē ar viņa varenajām gorillas rokām šāds darbiņš šķietas tīrais nieks, jo viņš pavisam viegli viens pats paceļ tādus bluķus, pie kuriem esmu viņu aicinājis sev palīgā.

Paša veikums mani nekādā ziņā neapmierina, tur­klāt, kā aizvien līdzīgos gadījumos, uzrodas savāda izjūta. Trīsdesmit gadu vecumā es mierīgi būtu kon­statējis, ka noguruma dēļ neesmu vajadzīgajā formā, bet tagad iedomājos, ka klāt jau vecums, un šī apziņa nomāc. Taču tas nav ilgi, jo drīz vien atskārstu, ka iepriekšējā naktī tikpat kā neesmu gulējis un esmu piedzīvojis satraukuma pilnus brīžus. Sī atziņa mani nomierina. Jauni spēki gan no tās nerodas, bet morāls atbalsts ir gūts un, ieturot vajadzīgo ritmu, es varu turpināt darbu, lai gan sviedri man plūst straumēm, saule nežēlīgi svilina, nagi atlauzti, rokas sāp un kā­jās ielijis tikpat kā svins.

Ap pulksten vieniem dienā Meisonjē, atsaukdamies uz mūsu abu dežūru iepriekšējā naktī, aizslāj «brītiņu» nosnausties. Trijos es ar lepnumu konstatēju, ka par simts divdesmit minūtēm esmu pārspējis Meisonjē iz­turības rekordu, bet tūlīt pagurstu un savukārt aizeju atvilkt elpu. Turklāt Peisū piegādāts jau vairāk bluķu nekā nepieciešams un Žakē tagad viņam vajadzīgs pa­līgā pie mūrēšanas. Nododu vadību Meisonjē, kurš tieši tobrīd — ar divu stundu nokavēšanos — ierodas no savas «brītiņu» ilgās snaudas. Skaļā balsi, tieši gan ne pie viena negriezdamies, paziņoju, ka iešu drusku atpūsties. Jau prom iedams, vēl dzirdu, ka Meisonjē pagalam pārgurušo Tomā aizsūta uz Larokas ceļu No­mainīt postenī stāvošo Kolēnu.

Istabā man tikko pietiek spēka izģērbties. Neraugo­ties uz dzestrumu, kas dveš no biezajiem mūriem, telpa ir ļoti silta. Gluži nevarīgs, ar smagām kājām un smel­dzošām rokām es iekritu gultā un iemiegu. Tā ir ne­mierīga, uz beigām murgu caurausta snauda. Nav vērts tos pārstāstīt. īstenajā pasaulē šausmu jau tā pietie­kami daudz. Bez tam līdzīgus murgus, kuros tevi kāds vajā un grib nogalināt, ikviens pats būs redzējis. Kad slepkavas tevi panāk, tu aizstāvies, bet tavi sitieni ir vāji, pavisam nespēcīgi. Bijusi tā tikai atsevišķa epi­zode, tas vēl būtu izturams, bet nē, līdzīgi murgi at­kārtojas. Un tieši tas visvairāk nomoka. Visnējēdzīgākais, ka man uzbrūk Bebela, ģērbies brunčos, ar gariem, plīvojošiem blondiem matiem un tuteni rokā.

Pamostos tieši tajā brīdī, kad dūča asmenis pieska­ras manam kaklam. Paveru acis. Istabā patiešām ir kāda sieviete, taču, paldies dievam, nevis Bebela, bet gan Katī.

Katī stāv pie manas gultas. Viņas acīs zibsnī val­šķība. Ne vārda nesacīdama, viņa nolūkojas mani. Tad pēkšņi metas virsū, uzgulstas visā augumā un ar lū­pām pieplok manai mutei.

Esmu vēl pa pusei aizmidzis un gandrīz varētu iedo­māties, ka notiekošais ir tikai sapnis, jo vairāk tāpēc, ka viņa visu izdara pati, turklāt ar gluži pārsteidzošu veiklību. Kad beidzot es pilnīgi pamostos, ir jau par vēlu, jo viss aizgājis pārāk tālu. Nožēla uzplūst reizē ar baudu, bet, saldkaislei pastiprinoties, izgaist. Kvē­lais lieglaimes skurbulis sakāpinās līdz neprātam; man to dāvādama un pati tam ļaudamās, Katī absolūti zau­dējusi jebkādas robežas un, sasniegusi baudas augstā­kos kalngalus, pēc tam vēl vairāk reižu pamirst un at­dzimst no jauna, līdz es atkal esmu atkritis gurdā aprimtībā.

Ar pūlēm atvilkdams elpu, es noraugos jaunajā sie­vietē. Nekad vēl neesmu redzējis viņu tik skaistu. Lie­kas, es uz viņu tagad nolūkojos ar pavisam citām acīm. Sakveldēta un izpūrusi viņa šķiet bezgala pievil­cīga. Taču drīz vien sirdsapziņa tomēr gūst virsroku un es pārmetoši — lai gan pārmetums ir visai maigs —' viņai saku?

— Kāpēc tu tā darīji, Katī?

Tas izklausās diezgan gļēvi. Turklāt arī liekulīgi, jo darītāja taču viņa nebija viena pati.

Katī tūlīt sparīgā bezbēdībā attrauc:

— Vispirms, Emanuel, tāpēc, ka tu man patīc, lai gan esi jau vecs. (Paldies!) Nudien, ja man vajadzētu kādu no jums izvēlēties, izņemot Tomā, tad tūlīt pēc Peisū es ņemtu tevi. (Vēlreiz paldies!)

Katī uz mirkli apklust, tad izslej galvu, un acis vi­ņai iedzalkstās.

— Bet, pats galvenais, Emanuel, es gribēju, lai tu zinātu, ko vērta ir Katī. Katī nav nekāda vīzdegune, kā tu biji iedomājies. Katī ir īsta sieviete, turklāt kāda vēl!

Atstāsim bez ievērības nepiedienīgo mājienu. (Na­baga Mjeta!) Katī tupēja manā gultā ar sajauktiem

piatiem, piesarkušiem vaigiem, kailām mazām, tvirtām krūtīm un lepnumā mirdzošām acīm uzvaroši nolūko­jās manī. Pirmajā brīdī var likties muļķīgi, ka viņa tā lepojās ar savām mīlnieces spējām, pie kurām pašai nav nekāda nopelna, jo tās saņemtas jau piedzimstot. Bet vai tad mēs — arī es — savukārt nelepojamies ar savu vīrietību? Turklāt dižodamies kā pāvi izplājam jo košu asti. Galu galā tas nemaz nav tik muļķīgi. Es pats taču kopš nedaudz minūtēm Katī vērtēju krietni augstāk, nekā agrāk tiku to darījis, jo tagad atzīstu, ka viņa ir «meiča uz goda». Ja nebūtu Tomā un šo nelaimīgo kremtošo sirdsapziņas pārmetumu, es kā­rotu, lai šādas diendusas atkārtotos pēc iespējas biežāk.

Kurš kādreiz bija iedrošinājies apgalvot, ka Katī ne­esot gudra? Ieurbusies manī ar acīm, kurās es vēl pirms īsa brīža lasīju nevaldāmu prieku par pašas justo baudu un arī bezgalīgu lepnumu par man dāvāto, viņa tagad izsekoja visām manām domām un to spē­jajiem pavērsieniem. Katī skaidri redz vai ari atskārst — nav svarīgi, kādā veidā tas notiek —, ka manu agrāko necieņu pret viņu nomainījis pavisam cits, daudz aug­stāks vērtējums. šajā atziņā ietvertais solījums Katī reibina. Viņa sēž, galvu atpakaļ atmetusi, ar puspavērtām lūpām un dzirkstošām acīm. Savu triumfu viņa dzer kāriem malkiem kā spirdzinošu vīnu.

Es aizsmakušā balsī ierunājos:

— Lai nu kā, bet par notikušo vajadzēs pastāstīt Tomā.

Sī doma uz mani iedarbojas kā auksta ūdens šalts, bet Katī par to neuztraucas ne vismazākā mērā. Iesmie­damās viņa saka:

— Par to tu neraizējies. Es pati visu nokārtošu. Vari būt mierīgs.

Sāda bezbēdība mani pārsteidz.

— Bet, Katī, tas nav tik vienkārši. Viņš jutīsies aiz­vainots, spers zemes gaisā…

Katī papurina galvu.

— Nē. Nepavisam ne. Viņš tevi ļoti mīl.

— Tāpat es viņu, —es saku un tikai tad -attopos, cik ļoti nevietā pašlaik tā runāt.

— O, to es zinu! — Katī piebilst, un viņas vārdos jaušams kaut kas no agrākā sarūgtinājuma. — Tu mīlēji visus Malvilas pils iemītniekus, tikai mani ne!

Tad, ieirgodamās mazā smiekliņā, viņa piebilsts

— Bet tagad būs citādi!

Katī pieceļas un sakārtojas. To darīdama, viņa manī noskatās ar īpašnieces acīm, it kā nupat pilsētas uni­versālveikalā būtu nopirkusi vērtīgu mantu un, to padusē iespiedusi, tagad atgrieztos savās mājās. Bet var­būt arī manējās. Viņa pārlaiž saimniecēs skatienu ista­bai, ar acīm brīdi pakavējas pie rakstāmgalda (vācie­tes bilde!), pēc tam jau ilgāk noskatās uz kušeti pie loga. Abos gadījumos viņas seja mazlietiņ saviebjas.

— Vari priecāties, >— viņa ierunājas, — ka es bei­dzot ņemšu tevi savā aizgādībā. Nabaga Emanuel, ne­varētu sacīt, ka tu būtu diezcik labi apkopts!

Un pēkšņi Katī skatiens atkal iedzirkstas, Ar nekau­nībā spīdošām acīm viņa nolūkojas manī.

—Un ar Evelīnu tu vēl aizvien neesi ticis galā?

Nudien, Katī iedomājusies, ka tagad viņa visu var atļauties!

Es sadusmojos. Tomēr nē, kālab gan lai melotu, es nemaz neesmu tik ļoti saskaities. Katrā ziņā daudz mazāk, nekā vēl nesen līdzīgā gadījumā būtu noticis. Taisni brīnums, cik piekāpīgu viņa mani padarījusi! Katī, starp citu, to labi redz un neatlaižas.

>— Kāpēc tu neatbildi?

— Ko lai tev saku? Viņai taču tikai trīspadsmit gadul

— Četrpadsmit. Esmu redzējusi Evelīnas doku­mentus.

— Nu, lai ari būtu tā, Evelīna tomēr vēl bērns,

Katī paceļ rokas,

—> Bērns? Viņa ir sieviete. Turklāt tāda, kura labi apzinās, ko grib panākt!

— Un ko tad viņa tādu grib panākt?

— Pievākt tevi, piķis ar ārā!

Katī uzvaras priekā skaļi iesmejas.

— Un viņa tevi arī dabūs! Tāpat kā es to izdarīju, Malvilas abati

Tā ir partiešu bulta, taču Katī to neizšauj uz mani bēgdama, gluži otrādi — viņa metas man ap kaklu un apklāj seju ašiem skūpstiem.

—> Es redzu, Emanuel, ka tevi māc bažas. Tu, na­badziņ, domā: tagad visa disciplīna vējā! Nevajadzēja ielaisties ar šo aušu! Bet nomierinies! Būs pavisam ot­rādi. Gan tu redzēsi! Iešu kā pa diedziņu! Tikpat kā labi izdīdīts zaldātiņš! Bet tagad es laižos!

Patiesi, uguns, ne meitietis! Noblākšķ durvis. Ap­mulsis, nokaunējies un reizē sajūsmināts, es palieku viens savā istabā. Uzmetu uz pleca dvieli un nokāpju otrajā stāvā, lai atsvaidzinātos zem dušas un atgūtu prāta skaidrību. Taču arī pēc tam galvā tāds pats ju­ceklis. Bet galu galā tas arī vienalga. Skaidrs ir tikai viens: veselu stundu es neesmu domājis paf Vilmēnu, es jūtos atspirdzis, jauna spēka piestrāvots, pašpār­liecināts un noskaņots visai optimistiski.

Būvlaukumā biedri mani sagaida tāpat kā parasti, taču to nevar sacīt par sievietēm. Viņas visu nojauš. Un droši vien nodomā, ka Tomā tīšām aizsūtīts uz tālo Larokas ceļa posteni, lai man būtu brīvas rokas.

Bet dievs ar viņām, es taču neesmu vainīgs — Tomā uz turieni nozīmēju nevis es, bet gan Meisonjē.

Vispirms es uztveru Evelīnas skatienu. Tas ir pavi­sam tumšs, neraugoties us meitenes dzidro acu zi­lumu. Tad Falvinas skatiens — saprotošs, mazliet tā kā sazvērniecisks. Menū paceļ galvu un pie sevis no­burkšķ kādu man ļoti nelabvēlīgu monologu, taču ne­laimīgā kārtā viņa nevar runāt skaļāk, tā, lai arī es to sadzirdētu, jo turpat tuvumā ir Evelīna. Vienīgi Mje­tas skatienu es nevaru notvert, un šāda viņas izturē­šanās mani sāpina.

Katī satur maisu, un Mjeta tajā ar liekšķeri ber smiltis. Katī, maisu plaši pavērusi, izturas pašapzinīgi, kā jau uzvarētāja, bet Mjeta strādā kā verdzenīte, tur­klāt ne tikai mēma, bet arī akla verdzenīte, jo es paeju garām pāris soļu attālumā, taču Mjeta nepaceļ acis un neapveltī mani ar savu parasti tik tīkamo smaidu.

— Nu, Emanuel, vai labi izgulējies? — Katī apjau­tājas mierīgā nekaunībā.

Viņa to dara tīšām! Gribētos viņai kaut ko strupi at­cirst. Parādīt, lai nemaz neceļ tik augstu savu snīpi, dižodamās ar to, ka ir «mani dabūjusi». Apliecināt, ka es arī tagad, vismaz daļēji, dodu priekšroku Mjetai. Taču Katī acis ar savu nemitīgo atgādinājumu mani mulsina un ir tik iedarbīgas, ka es novēršu galvu un kā pēdīgais tūļa novāvuļoju:

— Sveiciens abām māsām!

Katī iesmejas, bet Mjeta neizdveš ne skaņas. Viņa ir mēma un akla. Turklāt vēl arī kurla. Manī uzvilnī tāda vainas apziņa, it kā es viņu būtu pametis un atstājis. Tā vien liekas, ka kopš tā brīža, kad es ar citām acīm skatos uz Katī, es Mjetai kaut ko būtu atņēmis.

Izgājis pa torņa vārtiem, es nonāku pie vīriešiem. Tie ir pavisam citi ļaudis. Viņi dara savu darbu, par pārējo nelikdamies ne zinis. Un arī domā tikai par darbu. Pateicīgi es noskatos uz čakli strādājoša­jiem vīriem.

Pienācis darba pēdējais — visilgākais un visvairāk pūļu prasošais — posms. Mēs bijām nolēmuši uzcelt trīs metrus augstu mūri, un tagad palicis pāri pēdējais metrs. Lai to paveiktu, pie mūra pieslietas divas kāp­nes, un Peisū ar Žakē, katrs uzvēlis sev platajos ple­cos akmens bluķi, lēnām, no pakāpiena uz pakāpienu, raušas augšup, lai noguldītu savu nešļavu vajadzīgajā vietā. Tikai Peisū un Žakē tas ir pa spēkam. Kolēns pēc kārtas palīdz katram no mūsu spēkavīriem uzkraut plecos lielo smagumu. Meisonjē, kuram šādā darbā pie­trūkst Kolēnam raksturīgās izmanības, pašreiz nav ko darīt, jo mūra uzcelšanai vajadzīgie bluķi jau piegā­dāti.

Es viņu uzaicinu nākt līdzi patruļas gājienā, un Mei­sonjē ir ar mieru. Taču iepriekš man no Menū jāizlūdz pāris metru šujamā diega.

— Man pašai tāds mazumiņš vien ir, — Menū saka, un es redzu, ka viņas iedubušās acis vēl pārmetumu pilnas. — Kad tas būs iztērēts, ar ko tad es šūšu?

— Ej nu ej, Menū, man vajag tikai pāris metru, un arī ne jau paša priekam!

Arvien sirdīgāk burkšķēdama, Menū steberē uz vārtu torņa virtuvi, un es neapdomīgā kārtā viņai sekoju, jo tagad, kad tuvumā neviena vairs nav, piedevām pie šujamā diega, ko Menū vēl aizvien meklē, es tieku pie­nācīgi nostrostēts.

— Nabaga Emanuel, — Menū iesāk, izdvesdama ve­selu sēriju liekulīgu nopūtu, jo manis izbāršana viņai sagādā lielu prieku. — Nemaz tu nedomā laboties. Vēl aizvien skraidi pakaļ visiem brunčiem! Mats matā kā tavs tēvocis Samucls! Vai tev kauna nemaz nav? Ar meiteni, ko tu pats esi pielaulājis savam .draugam! Ir nu gan dvēseļu gans! Un es vēl pie tevis eju uz grēk­sūdzi! Nezinu, kuram kuru teitan vajadzētu uzklausīt! Tev, rasi, būtu daudz vairāk grēku nekā man! Sagādā gan tu daudz prieka mūsu debesu tēvam! Ielāgo, es nemaz nepieminu šiteno — tpū, šiteno, es jau ciešu klusu, es nesaku neviena vārda, negribu pieķērnāt muti ar visādām nešķīstībām. Bet domāt neviens man nevar aizliegt! Kas tad mums tagadiņ vainas, tagadiņ jau ir kur apdzēst, kolīdz zināmā vietā iesvilstas. Tālab lai svilst vien. Un kur vēl tādam jaunam skuķim tik ne­ganta čūskas mēle radusies! Vienā ziņā gan tu vari būt drošs — šitenā vējaslota neuzsēdīsies uz kakla tikai tev vienam vien. Kur nu! Pēc tevis uzmauksies Peisū, pēc Peisū rinda pienāks Žakē un arīdzan visiem ci­tiem! Lai salīdzinātu, kāda nu kuram tā būšana un izdarīšana! (Šajos vārdos, man šķiet, ieskanas jau skaudības nots.)

Tāpat kā savā laikā tēvocis, tā-es tagad klausos un klusēju. Un, tāpat kā tēvocis, spēlēju šajā mazajā ko­mēdijā man ierādīto niecīgo lomu. Es raucu uzacis, raustu plecus, nogrozu galvu, ar vārdu sakot, izrādu visas ārējās neapmierinātības pazīmes, lai gan patie­sībā tādu nemaz nejūtu. Pēc uzlēciena vecajam Pužesam tā ir jau otra Menū šāda veida uzstāšanās kopš Momo nāves. Menū atkal pilnā mērā atguvusi parasto drosmi, spēku, uzbrukuma sparu. Reti kad sīkais ģiltenītis bija izrādījis tādu možumu. Taču bāriens vēl ne­pavisam nenozīmē, ka Menū mani nosodītu. Taisni ot­rādi — ja es meitiešu mīlēšanā būtu kāds nevarībnieks, tad gan Menū mani nicinātu. Viņas uzskati ir vien­kārši: bullis priekš tam radīts, lai aplēktu govi. Palaistuve šajā gadījumā ir govs. Vismaz tādās reizēs, kad ta pati meklejusies pec buļļa, nevis pieklājīgi gai­dījusi to parādāmies.

Menū sašutuma izplūdi ir cikliski. Jau otro reizi viņa ieminas par iesvilšanos zināmā vietā un manām tiesī­bām to apdzēst. Kad redzu, ka Menū sāk atkārtoties un nekā jauna vairs sagudrot nespēj, es iejaucos viņas penterējumā. Tā kā paredzētajā lomā man ir tiesības uz pēdējo vārdu, es skarbi noprasu:

— Vai man vēl ilgi vajadzēs gaidīt diegu?

Pēc mana uzbrēciena diegi acumirklī atrodas. Tie, protams, ir turpat uz galda. Kā īsta sīkstule Menū īgni nomēri man vajadzīgo gabalu. Viņa vēl ko burkšķ, taču aizvien klusāk un klusāk, līdz beidzot nekas vairs nav dzirdams. Kad izeju no virtuves, ausīs man vēl aizvien dūc, un es nobrīnos, ka mūsu dzīve Malvilas pilī nav zaudējusi savu ierasto ritējumu pat tagad, kad visiem draud iznīcība,

— Zini, kas man ienāca prātā, — Peisū saka no augšas, kur viņš pakāpies, lai iegrozītu vajadzīgā vietā kādu milzīgu akmens bluķi, — smilšu maisus vaja­dzētu sakraut tā, lai tie nosedz visu mūri. Tad Vilmēns nodomātu, ka tur ir tikai smiltis, un ātrāk iebāztu galvu cilpā.

Es Peisū ierosinājumam piekrītu. Dodamies ar Mei­sonjē patruļas gājienā, komandēšanu nododu Kolē­nam, kurš mūs pavada līdz vārtu apakšā ierīkotajām durtiņām un pēc tam tās aizslēdz. Taisnību sakot, četr­rāpus līst pa vārtu apakšu ir diezgan pazemojoši, taču es biju apņēmies rādīt priekšzīmi, lai tas mums kļūtu par ieradumu. Atvērtos vārtos acumirklī varētu iebrukt vesela orda, bet ne pa šauro spraugu pašā apakšā, kur — esmu piemirsis to pateikt — iestiprināta asi iz» trīta izkapts.

Vispirms ejam pa Larokas ceļu. Tomā tur kaut kur paslēpies un modri uzmana apkārtni, jo tūlīt izdzir­dam uzsaucienu: «Kurp jūs ejat?», taču viņa paša vēl neredzam. Viņš iznirst no paslēptuves turpat mūsu acu priekšā, ar savu kailo vidukli un vērīgi saspringto sejas izteiksmi vēl vairāk nekā parasti atgādinādams sengrieķu statujas.

— Mēs ejam izlūkot meža taku. Ja gribi, atceļā es tevi nomainīšu.

— Nav nekādas vajadzības, — Tomā atbild. — Es šeit tikai valstos un pārlūkoju apkārtni. Tas, ko darīji tu, katrā ziņā prasīja daudz lielāku piepūli.

Es nosarkstu un jūtos kā nelietīgs nodevējs.

— Man tomēr jāparunā ar tevi, — es nomurminu.

Esmu šo lēmumu pieņēmis, iepriekš neko nepārdo­mādams, tomēr jūtos apmierināts. Es negribu slēpties aiz Katī muguras. Ja arī notiks eksplozija, tad gribu būt pirmais, kurš no tās cietīs. Pamāju Tomā ar roku un eju tālāk savu ceļu. Meisonjē turas man kreisajā pusē, Koki pa lielākai daļai apdeguši, un lapas tajos nav saplaukušas, toties pamežs, izmantodams saulaino un lietaino dienu secīgo nomaiņu pēdējā mēnesī, sazē­lis īsti leknā sparā. Visapkārt slienas metrus trīs aug­stas papardes ar stumbriem gandrjz cilvēka stilba res­numā, kā necaurejama siena sazēluši dzelkšņaini krūmi, mežrožu audzes atgādina koku birzis, bet kastaņu un gobu dzinumi zarojas jau pāri manai galvai.

Meža takas sākums pie Larokas ceļa šajā gadalaikā nav saskatāms, taču es jau sen esmu ievērojis vaja­dzīgās pazīmes un atrodu to bez jebkādām grūtībām. Pirms bumbas sprādziena dienas es šo taku bieži iz­mantoju izjādēm, kad vajadzētu dot iespēju zirgiem izvingrināt kājas. Augsne šeit irdena un mīksta, zirga kāju nagiem patīkama, turklāt visai izdevīgā kārtā šeit

mijač pauguri ar ielejām un līdzenu noru strēlēm. Es šo taku uzturēju kārtībā, ik gadus apgriezdams dzelk­šņu krūmus un traucējošus koku zarus, lai gan mežs nebija mans īpašums. Larokā nevienam es par šo taku nestāstīju, jo baidījos, ka manu maršrutu savām izjā­dēm varētu izvēlēties Lormio ļaudis. Visbeidzot, vēl pavisam nesen es no tās biju novācis apdegušo koku stumbrus, kuri bija tik nepatīkams traucēklis, mums abiem ar Kolēnu atgriežoties no Larokas, kur bijām aizjājuši, lai Filbēram paziņotu par Katī apprecēšanos ar Tomā.

N dienu, liekas, bija pārcietuši tikai alu dzīvnieki. Toties putni, izņemot Kra-kra, kurš gan kopš šā rīta šāviena arī vairs nav manāms, pilnīgi izzuduši. Dī­vaina saltuma sajūta pārņem cilvēku, ejot pa mežu, kur nav dzirdamas putnu dziesmas un tāpat arī ku­kaiņu dūkšana.

Es eju pirmais, rūpīgi vērodams, vai kaut kur mīk­stajā irdnē nemanīšu kādas pēdas, taču nekas nav re­dzams. Neticu, ka Larokā kāds no dzīvajos palikuša­jiem iedzīvotājiem zinātu šo taku un būtu varējis to parādīt Vilmēnam, jo turienes zemkopji bija turīgi ļau­dis, kuri ne paši spēra kāju, ne arī braukāja ar saviem traktoriem pa Malžakas pauguraini. Tāpat šis ceļš ne­bija iezīmēts tolaik jau krietni novecojušās ģenerāl­štāba kartēs, jo tas bija iebraukts samērā nesen, kad mežkopjiem vajadzēja izvest no cirsmām kokmateriā­lus. Tātad maz ticams, ka Vilmēns" kādreiz šeit būtu parādījies. Taču drošības dēļ es vēlreiz gribēju par to pārliecināties, — tā es pēc kādu stundu ilga gājiena pa nomācoši kluso mežu pusbalsī paskaidroju Mei­sonjē.

Es nemanu nekā aizdomīga — ne pēdu, ne pieliekta zāļu stiebriņa, ne aizlauzta zariņa, bet, ja arī kas tamlīdzīgs saskatāms, tad jau ar krietnām vītuma pazī­mēm, kopš pēdējās reizes, kad mēs ar Kolēnu jājām mājup.

Tagad es parūpējos par vairākām iezīmēm, pēc ku­rām, no jauna lietojot meža taku, būs iespējams pār­liecināties, ka neviens cits šeit nav parādījies. Sādā nolūkā es pāri ceļam cilvēka vidukļa augstumā no­liecu lokanu atvasi un ar melno diegu piesienu pie kāda koka zara takas pretējā pusē. Vēja pūsmu šāds aizšķērslis izturēs, bet gājējs, pats neko nemanīdams, to pārraus. Ja izdevīgā vietā aug dzelkšņu krūms, es aizioku kādu no daudzajām ķerstīgajām stīgām pāri takai, kur tā tūlīt alkatīgi savijas ar pirmo sīkāko pa­zarīti.

Tas viss tik ļoti atgādina kādreizējos Kopas laikus, k.a Meisonjē tūlīt par tiem ierunājas. Tikai šoreiz uz spēles ir mūsu dzīvība. Taču nevienam no mums negri­bas sacīt kaut ko tik dramatisku. Gluži kā vienojušies,, mēs sarunu ieturam visparastākās ikdienības sliedēs. Pēc divu stundu ilga pārgājiena atsēžamies zālītē uz kāda paugura, no kura pārredzams jau Larokas ceļš. Taču pameža biežņā no ceļa mūs neviens nevarētu pa­manīt pat tad, ja mēs būtu jāšus. «Redzam, paši palie­kot neredzami,» — tā teiktu Meisonjē.

— Domāju, ka mēs izkulsimies ar veselu ādu, — viņš saka.

Meisonjē samirkšķina plakstus savā šaurajā sejā, kura no piepūles un sasprindzinājuma šķiet pastiepu­sies vēl garāka, taču citādi ir gluži mierīga. Es klusē­dams piekrītoši pamāju ar galvu, bet Meisonjē atkal ,atsāk:

— Es mēģinu iztēloties, kā tas viss notiks. Vilmēns ierodas ar savu bazuku. Vienā spērienā viņš izārda pa­lisādi un izlaužas tai cauri. Priekšā viņš redz smilšu

maisu grēdu, domā, ka ar to nosegti vārti, un atkal sāk šaut. Vienreiz, otrreiz, bet jēgas nekādas. Viņam ir tikai divpadsmit šāviņu. Skaidrs, tos visus viņš negrib izniekot. Un tāpēc dod signālu atkāpties.

Es paceļu galvu.

— Zini, no tā es visvairāk baidos. Ja ari viņš aiz­vāktos, tad tas mūs vēl neglābtu. Taisni otrādi. Vil­mēns savu amatu pieprot. Tikko viņš manīs, ka ir tintē, tūlīt dosies atpakaļ uz Laroku un uzsāks pret mums slēpņu karu.

— Mēs pret viņu varam uzsākt tādu pašu slēpņu karu, — Meisonjē iebilst. — Mums apkārtne labāk pa­zīstama.

— Arī viņš to ātri iepazīs. So meža taku atradīs jau pavisam drīz. Nē, Meisonjē, ja sāksies šāda veida karš, tad mums ir visas izredzes to zaudēt. Vilmēnam vai­rāk cilvēku nekā mums, arī apbruņojums viņam labāks. Lielākā daļa no mūsu skrotenēm velk tikai līdz četr­desmit metriemj bet viņa kara šauteņu sniedzamība ir četri simti metru.

— Un pat vēl tālāk, — Meisonjē piezīmē.

Es apklustu, un pēc mirkļa viņš ievaicājas:

— Bet ko tad tu ierosini iesākt?

— Pagaidām neko. Viss labi jāapsver.

Kad mēs atkal izejam uz Larokas ceļa, saule jau sliecas uz rietu un tās gaisma kļuvusi zeltaini rēna.

— Tomā!

— Esmu šeit! — Tomā atsaucas un paceļ roku, tā­dējādi atklādams slēpni nogāzē, no kura pārskatāms ceļš.

Laiks ir rāms un skaidrs, taču es jūtos pavisam ci­tādi, kad, ar rokas mājienu atvadījies no Meisonjē, kurš dodas uz Malvilas pili, pieeju klāt Tomā.

Tomā nomaskējies tā, lai pārlūkotu vismaz simt met­rus garu ceļa gabalu. Ieroci viņš uzlicis uz diviem pla­kaniem akmeņiem. Nogulstos viņam līdzās.

— Draņķīga padarīšana tāds karš, — Tomā saka.

— Es jūs redzēju jau no tālienes. Būtu varējis ņernl uz grauda un nokniebt kā likts, vienu pēc otra.

Paldies par šo ņemšanu uz grauda. Bijis es māņti­cīgs, nodomātu, ka tas nav nekāds labais sākums sa­runai, kura mūs gaida.

—Tomā, man ar tevi jāparunā.

— Labi, tad runā vien, — viņš saka, juzdams manu samulsumu.

Un es viņam izstāstu visu. Tas ir, ne gluži visu, jo es cenšos noklusēt to, kas būtu pavēršams pret Kati. Mana versija ir šāda: Katī ienākusi manā istabā, kad jau biju pamodies no diendusas, droši vien, lai ar mani aprunātos. Un tad tas noticis. Es nespēju novaldīties.

Pavērsis šāvu skaisto seju uz manu pusi, Tomā vē­rīgi manī noskatās.

— Tu nevarēji novaldīties?

Apstiprinoši paloku galvu.

— Nu redzi, — viņš pavisam mierīgā balsī piebilst.

— Katī nemaz nav tik slikta, tu aizvien viņu vērtēji pārāk zemu.

Arī viņš to saka! Esmu pārsteigts, ka Tomā notikušo uztver šādā veidā. Acis nodūris, es blenžu zemē.

— Tu izskaties vīlies, — Tomā saka, vērdamies man sejā.

— Vīlies — tas nav īstais vārds. Izbrīnījies, jā gan. Mazliet.

— Lieta tāda, ka mans uzskats šajos jautājumos ir mainījies, — Tomā paskaidro. — Tikai es nepaguvu tev to darīt zināmu. Vai atceries mūsu strīdu kopsa­pulcē, kad tu uz Malvilas pili atvedi Mjetu? Vai viņai būs viens vīrs vai arī vairāki. Uzstādamies pret tevi, es biju par monogāmiju. Toreiz tu paliki mazākumā, un tas tev ļoti nepatika.

Tomā pavīpsnā un tad turpina.

— Ar vārdu sakot, šodien es skatos citādi. Atzīstu, ka tev bija taisnība. Neviens nedrīkst pievākt meitieti tikai sev vienam, ja uz sešiem vīriešiem ir divas sie­vietes.

Es ar izbrīnu nolūkojos viņa stingrajā profilā. Biju pārliecināts, ka Tomā vēl aizvien iestājas par savām tnonogāmiskajām tiesībām. Un pēkšņi no viņa mutes dzirdu manis paša argumentus.

— Turklāt Katī nemaz nevar būt mans īpašums. Viņa ir cilvēks un var rīkoties, kā pašai patīk. Nekad viņa nav solījusi būt man uzticīga, un man nemaz nav tiesību zināt, ko viņa šopēcpusdien ir darījusi.

Un gluži mierīgā balsī viņš nosaka:

— Nerunāsim vairs par to.

Ja Tomā nebūtu pateicis šos pēdējos vārdus, es no­domātu, ka viņam notikums ir vienaldzīgs. Bet tā nepa­visam nav. Lūpas viņam tikko manāmi dreb. Esmu pārliecināts, ka viņš Katī neuzticību bija jau paredzē­jis un nobruņojies ar veselu kaudzi argumentu, tos aizņemdamies no -manis. Pēc šādas izrīcības pazīstu savu veco Tomā! Stingrs, taču ne bezjūtīgs. Izstiepies viņam līdzās un vērīgi nolūkodamies uz ceļu, kuru mums vajadzēja uzmanīt, es pēkšņi jūtu sevī uzvilnī­jam pret viņu siltas draudzības jūtas. Notikušo gan es nepavisam nenožēloju. Vienkārši, man liekas, ka nav kopējas mērauklas pēcpusdienā pieredzētajam ar tām izjūtām, kuras manī uzradušās tagad.

Tā kā klusums man šķiet ieilgstam, es paslienos uz elkoņa augšup.

— Ja gribi, es tevi nomainīšu un tu vari iet uz mājām.

— Nē, — Tomā iebilst, — Malvilā tu esi vairāk va« jadzīgs nekā es. Jāpārbauda, vai jaunuzceltais mūris iznācis tāds, kādu tu gribēji. . j

— Jā, — es saku, — tev taisnība. Tikai nepaliec postenī līdz mijkrēslim. Tam nebūtu nekādas jēgas. Nakts sardzēm mums ir zemnīca.

— Un kam kārta šonakt tur dežurēt?

— Peisū un Kolēnam.

— Labi, — Tomā piebilst, — tumsai iestājoties, es iešu uz mājām.

Vienīgā klaji manāmā saspringtības pazīme ir tā, ka mēs sarunājamies pārspīlēti ikdienišķīgās balsīs, it kā tāpat vien patērzēdami.

— Paliec vesels, — aiziedams es nosaku tādā vaļībā, kas jau man pašam liekas samākslota. Starp citu, šādu atvadīšanās sveicienu mēs parasti nekad nelietojam. Savstarpējās attieksmēs mēs neesam tik izsmalcināti.

Paātrinu soli. Piezvanu pie palisādes vārtiem, un Peisū atdara man apakšas atveri.

— Tā, — Peisū ierunājas, kad es viņam līdzās atkal esmu piecēlies kājās. — Sis darbiņš padarīts. Vai nav nostrādāts gods godam? Apskaties, kas par mūri! Pat nostājoties sāņus, vienalga, kapu vai kraujas pusē, sa­laiduma vietas nekur nemanīsi. Un vai nav vareni nomaskēts, ko? Nekur neviena akmens neredz, tikai smilšu maisus. Te nu gan Vilmēns aplauzīs zobus

Peisū ir mazliet aizelsies, un, lai gan pievakare ir pavēsa, viņš vēl drusku svīst. Viņa lielās, muskuļu ka­moliem klātās rokas pa pusei saliektas, it kā viņš vēl nebūtu paguvis tās iztaisnot. Pamanu, ka delnas viņam sarkanīgas — neraugoties uz sarepējušo ādu, tās vie­tumis nobrāztas jēlas.

— Un padomā tikai, — viņš neatlaižas, — tas viss

padarīts vienā dienā! Tikai vienā dienā! Nekad es tam nebūtu ticējis! Tiesa, akmeņi gan bija jau aptēsti un mēs rāvāmies melnās miesās, veseli seši gabali, pa­reizāk sakot, gan tikai pieci, bet klāt pieskaitāmi būtu vēl četri sievišķi.

Izņemot abas večas un sardzē palikušo Tomā, pie jaunceltā mūra sapulcējušies visi Malvilas pils iemīt­nieki, lai rieta saules gaismā apbrīnotu paši savu darbu. Katī, uzraususies uz kāpnēm, vēl beidz nolīdzināt smilšu maisu grēdas augšējo rindu. Viņa pagriezusi mums muguru.

— Branga odziņa, — Peisū pusbalsī ieminas.

— Mjeta labāka.

— Lai nu kā, — Peisū turpina, — Tomā tomēr bi­jusi cūkas laime. Un nemaz meitietis neslien degunu gaisā. Labprāt ar visiem patērzē. Un karsta uz meņģēšanos. Vienu otru bučiņu nemaz nežēlo, lai gan es aiz kauna nezinu, kur acis likt.

Mijkrēslī redzu Peisū pietvīkstam. Tad viņš tur­pina;

— Zini, ko es tev, Emanuel, teikšu. Ja mums rītdien paredzams kautiņš un dažam labam var iznākt nolikt karoti, vai šovakar nevajadzētu iet pie dievgalda un izsūdzēt grēkus? Es runāju par sevi un Kolēnu»

Savās lielajās rokās viņš groza vārtu durtiņu priekš­karamo slēdzeni, ko vēl aizvien nav atlicis atpakaļ vietā.

— Par to jāpadomā.

Taču padomāt man nav laika. Pēkšņi norīb šāviens. Es sastingstu.

— Taisi vaļā! — es uzsaucu Peisū. — Tas ir Tomā. Skriešu pie viņa.

— Bet ja nu tas nav viņš?

— Ver ātrāk vaļā!

Peisū paceļ durtiņas. Līzdams cauri, es viņam vēl uzsaucu:

— Neviens cits lai laukā nerādās!

Ar šauteni rokā metos skriet. Cik gari ir šie simts metri! Pie otrā pagrieziena es palēninu soli. Pa grāvi steidzos jau divos līkumos saliecies. Ceļa vidū ieraugu nekustīgi stāvam Tomā ar šauteni padusē. Viņš pa­griezis man muguru. Viņam pie kājām guļ kaut kas gaišs.

— Tomā!

Viņš pagriežas, taču ir jau patumšs, un es lāgā ne­varu saredzēt viņa vaibstus. Pieeju tuvāk.

Zemē gulošais gaišais augums ir sieviete. Saredzu brunčus, baltu blūzīti un garus blondus matus. Krūtīs viņai tumša brūce.

— Bebela, — Tomā ieminas.