V

Viņi atgriezās pulksten vienos pēcpusdienā ar iekri­tušām acīm, izkāmējušām sejām, melni notrieptām ro­kām un vaigiem. Peisū līdz jostas vietai bija kails. Kreklā savīstītus viņš nesa tuvinieku kaulus, ko viņi bija atraduši savu māju krāsmatās. Neviens neteica ne vārda, tikai Meisonjē paprasīja man dēļus un nepie­ciešamos darbarīkus. Viņi negribēja ne ēst, ne apmazgāties, iekāms nebija gatava neliela, sešdesmit centi­metru gara un trīsdesmit centimetru plata, lādīte. Es nespēju aizmirst viņu sejas, kad Meisonjē, savu darbu pabeidzis, kaulus citu pēc cita salika mazajā zārciņā.

Apbedīt tos bija nolemts auto stāvvietā pie paša mūra — tur klints pakājē bija neliela zemes strēlīte, kur es tikko biju apbedījis Zermēnu. Peisū izraka kā­dus sešdesmit centimetrus dziļu bedri, smiltis atmez­dams kreisajā pusē. Zārciņš stāvēja nolikts turpat lī­dzās. Tas bija tik maziņš, ka no tā vien jau sažņau­dzās sirds. Grūti bija iedomāties, ka šajā mazajā kas­tītē salikts viss, kas palicis pāri no trim ģimenēm. Taču mani draugi no kauliem bija atgrābuši nost visus pel­nus, jo negribēja, ka tiem būtu piejauktas arī sadegušo mantu paliekas.

Ielicis kastīti bedrē, Peisū sakrāva uz tās lielus ak­meņus, it kā bīdamies, ka kaulus varētu atkašņāt kāds suns vai lapsa. Patiesībā šī piesardzība bija lieka, jo visa dzīvnieku pasaule droši vien iznīcināta. Aizbēris kapu, Peisū no atlikušajām smiltīm uzbēra nelielu ko­piņu, rūpīgi ar lāpstu nolīdzinādams tās malas, lai kapiņš būtu veidots akurātās taisnās līnijās. Pēc tam viņš pagriezās pret mani. .

— Nedrīkst viņus vienkārši tāpat aprakt. Vajag no­skaitīt dievvārdus.

— Es taču tos nezinu, — samulsis atbildēju.

— Vai tad tev nav kāda lūgsnu grāmata?

Teicu, ka tāda gan atrastos.

— Varbūt tu varētu to sameklēt?

Pusbalsī es atbildēju:

— Tu jau zini manu attieksmi pret reliģiju, Peisū.

— Tas nav svarīgi. Dievvārdus tu lasīsi viņiem, ne­vis sev pašam.

— Dievvārdus! — Meisonjē novilka, iesāņus manī nolūkodamies.

— Vai tad tava Matilde negāja uz baznīču? — Peisū iejautājās, pievērsdamies viņam.

— Iet jau nu gāja gan…_— Meisonjē atzinās.

Visa šī diskusija norisinājās klusā un apvaldītā

balsī, ar gariem starpbrīžiem.

— Mana Iveta, — Peisū, acis nodūris, teica, — katru svētdienu gāja uz baznīcu un arī vakaros, naktskreklā pie gultas ceļos nometusies, noskaitīja Tēvreizi un «Ave, Maria».

Sīs atmiņas tik ļoti satrauca Peisū, ka balss viņam aiztrūka un brīdi viņš stāvēja kā sastindzis, iekāms va­rēja turpināt. ''

— Redzi, — beidzot viņš atkal atsāka, — ja jau, dzīva būdama, viņa skaitīja lūgsnas, kā tad šajā brīdī,

uz mūžu šķiroties, es varu aprakt savu Ivetu bez diev­vārdiem? Un tāpat ari bērniņus.

— Viņam taisnība, — ieminējās Kolēns.

Ko īsti domāja Menū, nevienam nebija zināms, jo viņa pat nepavēra muti.

— Labi, aiziešu sameklēt grāmatu, — pēc brīža es noteicu.

Kamēr biju prom, Peisū palūdza Meisonjē uztaisīt krustu, lai ar to atzīmētu tuvinieku atdusas vietu. Mei­sonjē izpildīja šo lūgumu, neiebilzdarns neviena vārda, K-id es atgriezos, Peisū man teica:

— Tu esi gaužām izpalīdzīgs, bet, ja tev dievvārdi pārlieku pretīgi, es varu pats nolasīt vai arī to izdarīs Kolēns.

— Nē, kāpēc, es varu nolasīt, jo lūgsnas, kā tu teici, taču domātas viņiem.

Menū spriedumu es uzzināju vēlāk, kad bijām pali­kuši divatā.

— Ja tu, Emanuel, būtu atteicies, nekā jau es tev nepārmestu, jo ticības lietas ir kutelīga padarīšana. Bet pareizi gan tas man neliktos. Tu nolasīji tik sirsnīgi, daudz labāk nekā mācītājs — tas jau tik aši noburkšķ kaut ko sev zem deguna, ka neviens nekā tur nesaprot, un tūdaļ redzams, ka domas viņam ir pavisam citur. Bet tev, Emanuel, sirds tur bija klāt.

Vajadzēja iekārtoties naktsguļai. Es piedāvāju Tomā pārnākt pie manis uz kušetes, tad blakus istaba atbrī­votos priekš Meisonjē. Bet otrā stāvā varētu nakšņot Kolēns un Peisū.

Noguris es atlaidos gultā, taču aizmigt nevarēju un gulēju vaļā acīm. Nekur ne mazākā gaismas stariņa. Parasti nakts ir palso toņu kopojums. Taču šoreiz tā bija tintes melnumā. Nekas nebija saskatāms, itin ne­kas, pat ne trīs centimetru attālumā turēta roka. Tur­pat līdzās uz kušetes, kas atradās pie loga, grozījās lomā. Es to dzirdēju, taču saredzēt neko nevarēju.

Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm. Pietrūcies es uzsaucu: «Iekšā!» Durvis čīkstēdamās atvērās. Tumsā visi trokšņi izklausījās neparasti spalgi.

— Tas esmu es, — teica Meisonjē.

Pagriezos uz viņa pusi.

— Nāc vien. Mēs negu|am.

— Arī es ne, — Meisonjē bez vajadzības paskaid­roja.

Neiedrošinādamies nākt iekšā, viņš palika stāvam uz sliekšņa. Man tā vismaz šķita, jo saskatīt neko neva­rēju. Mēs bijām tikpat neredzami kā aizsaulē klīstošas ēnas.

— Sēdies. Rakstāmgalda krēsls ir tieši tev priekšā.

Pēc skaņām es sekoju Meisonjē kustībām. Viņš aiz­vēra durvis, panācās uz priekšu un uzdūrās krēslam. Meisonjē droši vien bija basām kājām, jo izgrūda lāstu. Dzirdēju zem viņa svara nočīkstam izsēdētās krēsla atsperes. Tātad tas nebija nekāds ēnu valsts iemīt­nieks. Atnācējam bija miesīgi apveidi, gluži tāpat kā man, arī viņu plosīja divas pretrunīgas izjūtas — bai­les mirt un tikpat lielas bailes dzīvot.

Domāju, ka Meisonjē ko teiks, taču viņš nebilda ne vārda.

Kolēns un Peisū abi kopā bija otrā stāvā, mēs ar Tomā trešajā, bet Meisonjē līdzās viens pats Biržitas istabā. Viņam bija pietrūcis spēka to visu izturēt — tumsu, bezmiegu un vientulību.

Sajā brīdī man ienāca prātā viņa Matilde un abu ķildas. Sajutu sevī ko līdzīgu vainas apziņai, jo ne­spēju atcerēties, kā sauca viņa zēnus. Nespēju ari iedo­māties, kā Meisonjē pēc baismīgā zaudējuma turpmāk dzīvos. Man, izņemot Malvilas pili un darbu, nekā cita nebija. Bet viņainl Ko vajadzēja just cilvēkam, visu, kas viņam zemes virsū bijis dārgs, saliekot mazā kas­tītē un aprokot?

Es gulēju pilnīgi kails, taču joti svīdu. Mēs nezinā­jām, ko darīt ar logu. Istabas sienas bija tā sakarsu­šas, ka sākumā logu atstājām līdz galam atvērtu. Taču ilgāku laiku ieelpot kodīgo deguma dvingu arī nebija iespējams. Pasaule turpināja iet bojā visu gadsimtu lielākajā inkvizīcijas sārtā. Liesmu gan vairs nebija, taču tās būtu devušas vismaz kādu gaismas atspulgu. Pa logu ieplūda vienīgi pārogļojušās zemes un līķu smaka. Pēc neilga brīža es palūdzu Tomā logu atkal aizvērt.

Necaurredzamajā tumsā bija dzirdama tikai trīs vīru smagā elpa, bet ārā, aiz pārkarsušajiem mūriem, ple­tās mirušās planētas klaids. Nāve tai bija uzbrukusi visjaukākajā pavasara laikā, kad plauka pumpuri un savās alās tikko bija nākuši pasaulē trušu mazuļi. Ta­gad vairs nebija neviena dzīvnieka. Neviena putna, ne­viena kukainīša. Vienīgi cilvēku mājokļu krāsmatas. Un vietumis pa kādam sašķaidītam, apdegušam stum­benim, kurš agrāk bijis koks. Un visā šajā postažā saujiņa cilvēku. Varbūt tie kā jūrascūciņas pataupīti kādam nezināmam eksperimentam? Neapskaužams lik­tenis! Visā šajā miroņu valstībā tikai dažas plaušas, kuras, turpina elpot. Dažas sirdis, kuras nepārstāj sūknēt asinis. Dažas vēl darbojošās cilvēku smadzenes. Kāda tam jēga?

Man liekas, ka es ierunājos vienīgi Meisonjē pēc. Vairs nespēju izturēt to, ko viņš, tumsā pie mana rak­stāmgalda vientuļi sēdēdams, varēja domāt.

— Tomā?

— Jā.

— Ka tu izskaidro to, ka nav radioaktivitates?

— Varbūt tā bija litija bumba, — Tomā teica.

Un gurdā, taču gluži lietišķā balsī, kurā nemanīja nekādu emociju, piebilda:

— Tā sauktā tīrā bumba.

Dzirdēju, ka Meisonjē krēslā sakustas.

— Neko sacīt, «tīra» gan! — viņš noteica drūmā balsī.

— Tas nozīmē, ka tā nedod radioaktīvos nokriš­ņus, — Tomā paskaidroja.

— Saprotu, — Meisonjē atbildēja.

Atkal iestājās klusums. Bija dzirdama vienīgi elpo­šana, vairāk nekas. Sažņaudzu ar rokām deniņus. Ja bumba bijusi «tīra», tad tas nozīmē, ka nometējam bi­jis padomā ieņemt pretinieka teritoriju. Taču viņš nav paguvis to izdarīt, jo savukārt gājis boj-ā prettrie­cienā — nedarbojās taču neviena raidstacija. Un Fran­cija nav pat nojautusi, ka tā iestājusies karā. Francija iznīcināta globālās stratēģijas ietvaros, lai pēc tam no­stiprinātos tās teritorijā. Vai arī aizkavētu pretinieku to izdarīt. Nožēlojams, apzināti upurēts bandinieks! Ar vārdu sakot, «totālam iznīcinājumam nolemta», ru­nājot militārajā terminoloģijā.

— Vai patiesi būtu pieticis ar vienu bumbu, Tomā? — Meisonjē iejautājās, taču nepiebilda: «Lai iznīcinātu Franciju». Tas bija saprotams bez vārdiem.

— Jā, — Tomā paskaidroja, — pietiktu ar vienu bumbu, ja to uzspridzinātu četrdesmit kilometru aug­stumā virs Parīzes.

Neuzskatīdams par vajadzīgu turpināt, Tomā ap­klusa. Viņš runāja skaidrā un lietišķā balsī, it kā skola audzēkņiem izklāstīdams, kādi ir dotā uzdevuma atri­sināšanas noteikumi. Kā man pašam nebija ienā'cis prātā līdzīgs uzdevums tajā laikā, kad es vēl strādāju skolā? Tas taču būtu laikmetīgāk nekā apnicīgā sprie­delēšana par diviem ūdens krāniem. Tātad — ņemot vērā, ka sprādziena viļņa izplatība gaisa retinājuma dēļ lielā augstumā samazinās, bet karstuma izstarojuma attālums palielinās proporcionāli sprādzienā aug­stumam, kādā augstumā virs Parīzes vajadzētu uz­spridzināt tik un tik megatonnu spēcīgu bumbu, lai liesmās bojā ietu Strasbūra, Denkerka, Bresta, Biarica, Porvandra un Marseļa? Es būtu varējis izstrādāt arī citus variantus, viena nezināmā vietā liekot divus vai uzdodot aprēķināt ne tikai bumbas jaudu megatonnās, bet arī augstumu, kādā tā uzspridzināma.

— Runa ir ne tikai par Franciju, — Tomā paskaid­roja, — bet gan par visu Eiropu. Un pat par visu pa­sauli. Citādi taču kāda raidstacija būtu uztverama.

Sajā mirklī es atkal ieraudzīju, kā Tomā pagrabā groza Momo tranzistora šautru. Matemātiķa analītis­kais prāts glāba viņam dzīvību. Ja dīvainā kārtā ne­būtu klusējušas visas raidstacijas, Tomā' droši vien būtu izgājis no pagraba laukā.

— Var jau būt, — es ieminējos. — Bet ja starp karstuma vilni un tevi atrastos kāds šķērslis? S'acīsim, kalns vai augsta klints kā pie mums Malvilā?

— Jā, — Tomā atbildēja, — vietumis tā arī būs no­ticis.

Tomā šis «vietumis» nozīmēja tikai iedarbes jos­las lokālu ierobežojumu. Bet es to uztvēru citādi. Viņa vārdi apstiprināja manu pieņēmumu. Droši vien Fran­cijā šur un tur būs atradušies tādi pasargāti punkti un līdz ar to ari paglābušies cilvēki. To iedomājoties, manī iestrāvoja neizskaidrojams siltu cerību vilnis. Es saku «neizskaidrojams», jo cilvēku dzimums nemaz ne­bija pierādījis, ka tas būtu glābiņa cienīgs, un tāpat nepavisam nebija skaidrs, vai sastapšanās ar pāri pa­likušajiem būtu kāds iepriecinājums.

— Es tagad iešu, mēģināšu aizmigt, — Meisonjē

ļ iicīja.

Viņš pie mums bija nosēdējis pārdesmit minūtes, tnču pasacījis tikai dažus vārdus. Meisonjē bija atnāļ cis pie mums, iai paglābtos no vientulības, taču tā Iemita viņā pašā. Kopā ar viņu tā ieradās pie mums, un kopā ar viņu tā atkal aizgāja.

— Arlabunakti, — es teicu.

— Arlabunakti, — atbildēja Tomā.

Meisonjē neteica neko. Es dzirdēju, ka nočīkstēdaf nias aizveras mūsu istabas durvis. Pēc kāda stundas ceturkšņa piecēlos, izgāju un pieklauvēju pie Meisonjē istabas durvīm.

— Tomā guļ, — es viņam samelojos. — Vai es tevi ' netraucēju?

— Nē, nē, — viņš atbildēja neskanīgā balsī. Aiztaustījos līdz pītajam galdiņam, kuru biju šeit

nolicis Biržitas vajadzībām. Lai izkliedētu klusumu, es ieminējos:

— Akla tumsa.

Un Meisonjē savā dīvaini nespodrajā balsī atteica:

— Jā, es pat sāku šaubīties, vai rīt maz iestāsies diena.

Sataustīju Biržitas pīto krēslu. Tam pieskaroties, [ mani pāršalca atmiņas. Pēdējo reizi, kad es šeit sēi dēju, Biržita kaila stāvēja starp manām kājām un es viņu glāstīju. Nezinu, vai tas bija šo atmiņu dēļ, taču tagad es neapsēdos, bet, ar abām rokām uz atzveltņa f atbalstījies, paliku stāvam.

— Vai tev, Meisonjē, šeit vienam nav pārāk drūmi? Varbūt tu gribi pāriet pie Kolēna un Peisū?

— Nē, paldies, — Meisonjē gurdi un drūmi novilka. — Peisū nekā cita nedara kā vien nepārtraukti tērgā

par savējiem. Pateicos. Man pašam galva pilna ar raizēm.

Gaidīju, ka viņš vēl ko sacīs, taču veltīgi. Meisonjē vairs nebilda ne vārda. Ne par Matildi, ne arī par abiem zēniem. Un tad pēkšņi es atcerējos, kā viņus sauca: Francis un Zerārs. Seši un četri gadi.

— Nu, kā tu vēlies, — es noteicu. h -.

— Pateicos, Emanuel, tu esi ļoti izpalīdzīgs, Meisonjē piebilda. Paradumam lietot ierastās pieklājī­bas frāzes bija tāds spēks, ka, tās izsakot, viņa balss uz brīdi atguva normālo skanējumu.

— Labi, es tad nu iešu, — es ieminējos.

— Es tevi nedzenu, — Meisonjē sacīja vēl tajā pašā balsī. — Tu esi savās mājās.

— Tāpat kā tu, — es aši izmetu. — Malvilā mums visiem ir mājas.

Taču viņš neko neteica.

— Labi, uz redzēšanos rītdien.

— Tomēr, četrdesmit gadu vēl nav nekāds vecums.

Klusēdams es gaidīju, bet vairāk viņš neko neteica.

— Kādā ziņā tas nav nekāds vecums? — es pēc brī­tiņa iejautājos.

— Ja mēs paliksim dzīvi, tad priekšā vēl vismaz gadu trīsdesmit, — Meisonjē teica. — Bet nekā mums nebūs, itin nekā.

— Tu gribi sacīt, ka nebūs nevienas' sievietes?

— Ne tikai to.

Patiesībā viņš bija gribējis sacīt «nebūs bērnu», taču ] jau izrunāt vien šos vārdus viņam bija pārāk grūti.

— Saturies, draugs, — es teicu.-— Es tagad iešu. !

Sataustīju Meisonjē roku un to paspiedu. Viņa at­bildes spiediens bija tikko manāms.

Es gandrīz fiziski izjutu to, kas mocīja Meisonjē. Likās, ka viņš savas sirdssāpes būtu pielaidis ari man.

Tās bija tik nežēlīgas, ka pēc atgriešanās savā istabā pirmajā brīdī es jutos gandrīz vai atvieglots. Taču šeit in.uii gaidīja varbūt vēl grūtāks pārbaudījums. Un liesi tāpēc, ka sastapos ar lielāku apvaldītību un at turību.

— Nu, kā viņš tur jūtas? — Tomā pusbalsī apjauI i jās, un es biju pateicīgs par to, ka viņš interesējas pai Meisonjē.

— Vari iedomāties.

— Jā, — Tomā noteica. Un piebilda: — Arī man Inču bija tuvinieki.

Es jau to zināju — divas māsas un vecāki. Visi viņi dzīvoja Parīzē.

— Meisonjē bija divi zēni, un viņš tos dievināja, — es paskaidroju.

— Un savu sievu?

— Sievu mazāk. Politisku iemeslu dēļ viņa nemitīgi rīkoja scēnas. Viņai likās, ka politikas pēc vīrs zaudē Idientus.

— Un vai tas bija tiesa?

— Jā, zināmā mērā gan. Nabaga Meisonjē vaja­dzēja cīnīties divās frontēs. Pret pilsētiņas mēru ar tā klerikālo kliķi un vēl mājās pret paša sievu.

— Skaidrs, — Tomā noteica.

Bet viņš atbildēja sausā un pat mazliet īgnā balsī, ji) paša ciešanas bija tik lielas, ka just līdzi citiem viņš jau gluži vienkārši vairs nespēja. Tikai mēs ar Menū nebijām zaudējuši tuviniekus (savas māsas es par tādām neuzskatīju), un tāpēc es jutu līdzi citu sāpēm.

Kamēr Tomā melnajā nakts tumsā klusēja, es izman­toju bezmiegu, lai kādu brīdi ļautos cerībām. Domāju par Laroku. Domāju par mazo, savus piecpadsmit kilo­metrus attālo Laroku tāpēc, ka šis ciematiņš kādas nokalnes piekājē bija sena nocietināta vieta un no zie­meļu puses to, tāpat kā Malvilu, nosedza milzīga klints. Šorīt, raugoties no sargtorņa, es tajā virzienā gan neko neredzēju, bet Laroku no Malvilas parasti varēja saskatīt tikai tad, ja diena bija ļoti skaidra. Aiziet uz turieni kājām, lai prāts būtu mierīgs, tik drīz droši vien nebūs iespējams, ja ņem vērā, cik_ daudz laika Tomā ar pārējiem trim biedriem vajadzēja,nlai pārvarētu tos pusotra kilometrus, kas mūs atdalīja no Malžakas.

— Bet metro un autostāvvietas pazemē… — Tomā pēkšņi ieminējās.

Viņa balsī, tāpat kā Meisonjē un droši vien ari ma­nējā, viedās ne tik daudz sāpes, cik drūms izbrīns. Es visu laiku jutos kā apstulbis, un manas domas bija kā miglā tītas. Tās uznira pamazām un neskaidrā tru­lumā bezgala gausi kūņājās»uz vietas, nesaistoties vie­notā secinājumu ķēdē. Tikai pēc vairākām sekundēm es aptvēru, ko Tomā man bija gribējis teikt.

— Vai tu kādreiz esi redzējis autostāvvietas Elizejas laukos? — Tomā atsāka tajā pašā gurdajā, bet skaid­rajā balsī.

— Jā.

— Izredzes tomēr gaužām niecīgas, — Toma sacīja. — Cilvēki, kas atradās tur vai metro… Jā, paglāb­ties tie varēja. Taču tikai uz kādu bridi. Bet ko pēc tam?

— Kā — ko pēc tam?

— Iesprostoti kā žurkas alā. Var skraidelēt no izejas uz izeju, bet tās visas aizgruvušas.

— Varbūtne visas.

Atkal iestājās klusums. Jo ilgāk tas vilkās, jo vai­rāk mani pārņēma savāda jutoņa, it kā tumsa, kas pletās ap mums, kļūtu aizvien dziļāka. Pēc kāda brīža,

Iml es atskārtu, ka Tomā, prātodams par iespēju, ka oanjiņa parīziešu varētu būt izglābušies, domājis par Miviem tuviniekiem, es atkārtoju:

— Varbūt arī ne visas.

— Pieņemsim, — Tomā teica. — Tomēr tas tikai Novilcinātu viņu bojāeju. Uz laukiem valda naturālā rulimniekošana. Jums pašiem visa kā diezgan: gaļas tm desu, labības, ir pietiekamā daudzumā skābēti un ifilīti pārtikas produkti, ievārījumi, medus, mucām eļ­ļas un pat sāls siena sālīšanai. Bet Parīzē?

— Parīzē ir lielie pārtikas preču veikali.

— Tie sagruvuši vai nodeguši, — Tomā attrauca pēkšņā skarbumā, it kā gribēdams reizi par visām rei­zēm atsacīties no jebkurām cerībām.

Es klusēju. Jā, viņam taisnība. Sabrukuši, nodeguši vai izlaupīti. Tos izlaupījušas dzīvajos palikušo cilvēku bandas, cīnīdamās savā starpā uz dzīvību un nāvi. Un pēkšņi es redzu drausmīgu vīziju. Visi lielie, pilsētām līdzīgie iedzīvotāju sablīvējumi iznīcināti. Milzīgas sa­šķaidīta betona kaudzes. Kilometriem garas sabrukušu namu rindas. Haoss, kurā nekas vairs nav atšķirams, pat bijušās ielas nav atrodamas. Nepārvarami gruvešu kalni. Tuksnesis, klusums, deguma smaka. Bet zem sa­brukušajiem namiem miljoniem un miljoniem līķu.

Autostāvvietas Elizejas laukos es labi pazinu. Pērn­vasar, kad mēs ar Biržitu pāris dienas uzturējāmies Parīzē, es šajās stāvvietās biju novietojis automašīnu. Tās pašas par sevi jau bija diezgan atbaidoša celtne. Un es labi varēju iztēloties, kā pie dzīvības palikušie cilvēki tumsā skraida pa pazemes galerijām, meklē­dami izeju, bet tās visas aizgruvušas.

Pēc tam, droši vien noguruma pieveikts, es iegrimu smagā, baismu murgu pārpilnā miegā. Juku jukām manā apziņā jaucās Elizejas lauku pazemes garāžas ar metro tuneļiem, metro tuneļi — ar smirdīgām kana­lizācijas caurulēm, izmisumā skrejoši cilvēku pūļi — ar žurku bariem. Un ari es pats biju pārvērties par vienu no šām žurkām, bet tajā pašā laikā it kā no malas ar šausmām nolūkojos pats uz sevi.

Nākamā rītā Momo mūs pamodināja, bungādams pie durvīm. Menū brokastīs mums bija sagatavojusi pāhi steigumu. Dzīvojamās mājas plašajā zālē garo klostera galdu viņa bija pārklājusi ar raibu, gan vietumis salā­pītu galdautu (ar visvecāko no divpadsmit galdau­tiem, kurus tante salocītus bija nobāzusi kumodes at­vilktnē un kurus Menū par katru cenu gribēja sagla­bāt, it kā man vajadzētu nodzīvot divus cilvēka mū­žus) un uz tā salikusi vīnu, glāzes, šķīvjus ar katram paredzēto šķiņķa un tādu pašu speķa šķēli (droša zīme, ka Menū kļuvusi devīgāka pēc tam, kad bija pārliecinājusies, ka Adelaida palikusi dzīva un drīz at­nesīsies), bet līdzās katram šķīvim — krietnu riku ar kausētiem cūku taukiem apziestas maizes, jo prātīgāk taču esot to apēst, «nevis laukā izmest», — pirms die­nām trim ceptais klaips jau pamatīgi saziedējis. Svies­ta mums vispār nebija, jo bez elektriskās strāvas pa­likušajā ledusskapī tas bija izkusis un iztecējis.

Kad visi bija sapulcējušies, es apsēdos pie galda, ļaudams katram izvēlēties sev vietu. Tomā apsēdās man pa labi, Peisū — pa kreisi. Iepretim vietu sev izraudzījās Meisonjē, viņam pa labi — Kolēns, pa kreisi Momo, bet savam dēlam līdzās galda galā pie­metās Menū. Nezinu, kad īsti reiz sperts solis kļūst par paradumu, bet šī kārtība turpmāk pie mums vairs negrozījās, vismaz tik ilgi, kamēr Malvilā mēs bijām tikai septiņi iemītnieki. Ieturot šīs brokastis, kuras maz atšķīrās no tām, ko Menū parasti katru rītu pasniedza |ļnl<'!;:im Budeno, mani pārņēma dīvaina ncrcalitātes sajūta, jo mēs taču ēdām ar nazi un dakšiņu, sēdēdami uz krēsliem pie tīri apklāta galda, un gandrīz nekas dzīvojamās mājas lielajā zālē neatgādināja baismīgo notikumu, kuru tikko bijām pārdzīvojuši. Par to liecināja vienīgi izkusušā svina notecējumi uz krāsainajiem sīkrūšu lodziņiem un uz griestu sijām nosēdusies palsā putekļu un pelnu kārta. Tiesa, Menū jau paguvis uzslaucīt un uzmazgāt klona plāksnes un pamatīgi uzspodrināt riekstkoka mēbeles, it kā ar savu dienišķo rosību un dzīves sparu pūlēdamās atvairīt pat atmiņas par notikušo.

Tomēr Menū spēkos nebija izdzēst pieredzēto šausmu pēdas manu biedru sejās. Visi trīs viņi ēda klusēdami, ne uz vienu nepaskatīdamies un pat gandrīz nepakus­tēdamies, it kā skatieni un sakustēšanās varētu noraut prom aptruluma krevi, kas darīja tās paciešamākas. es sapratu, ka atgriešanās dzīvē būs drausmīga un droši vien izraisīs jaunas izmisuma lēkmes. Jo sevišķi tajā ziņā bija jābīstas par Peisū. Pēc sarunas ar Tomā un tai sekojošajiem murgiem es cauru nakti biju visu pārdomājis un nonācis pie atziņas, ka novērst gaidā­mos. dvēseles satricinājumus varēja, vienīgi iesaistot viņus darbā un pašam strādājot kopā ar viņiem. No­gaidīju, kamēr visi bija paēduši, un tad teicu:

— Paklausieties, zēni, es gribētu ar jums aprunāties un lūgt jūsu palīdzību.

Visi izslēja galvas. Cik drūmi viņi izskatījās! Un to­mēr bija jau manāms, ka vīri atsaucas manam aicinā­jumam. Uzrunu «zēni»'es nebiju lietojis kopš sena­jiem mūsu Kopas laikiem. Tagad, vērsdamies pie saviem draugiem tādā veidā, es it kā atsāku tēlot kādrei­zējo lomu un gaidīju no viņiem to pašu. Turklāt vārds «zēni» nozīmēja, ka mūs visus sagaida grūts uzde­vums. Tas bija jau otcs, pirmajā ieslēpts paskubinā­jums.

Es turpināju:

— Pirmā problēma ir šāda. Arējā pagalmā ir daudz nobeigušos dzīvnieku: vienpadsmit zirgu, sešas govis un četras cūkas. Es neko neteikšu par smirdoņu, to jūtam mēs visi, un skaidrs ir tas, ka tādos apstāk­ļos mēs dzīvot nevaram. Citādi arī mēs paši galu ģ&lā atstiepsim kājas. Tātad, — es teicu, — pirmais un vis­steidzamākais uzdevums: kādā veidā mums atbrīvoties no dauazdjām tonnām sprāgoņu? (Es uzsvēru vārdu «Jonnām».) Laimīgā kārtā traktors, ko biju novietojis «dzemdību namā», saglabājies vesels. Ir man arī dī­zeļdegviela, tās gan nav diez cik daudz, bet kāds ma­zumiņš tomēr sanāks. Tāpat ir virves un pat tauvas. Tātad — ko mēs iesāksim ar beigtajiem dzīvniekiem?

Visi atdzīvojās. Peisū ierosināja «nelaimīgos lopi­ņus» aizvilkt līdz Malžakas mēslu izgāztuvei un atstāt tur. Taču Kolēns iebilda, ka valdošie vēji pūš no rietu­miem un tie smirdoņu katrā ziņā atnesīs arī uz še­jieni. Meisonjē lika priekšā beigtos lopus sadedzināt milzu sārtā pie ceļa izgāztuves tuvumā. Es tam nepie­kritu, jo tāda sārta sakurināšanai, kurā varētu sade­dzināt divdesmit vienu dzīvnieku, vajadzētu ļoti daudz malkas. Bet ziemā tā mums būs ļoti vajadzīga gan ēdiena gatavošanai, gan apkurei. Teicu, ka malkas sa­gāde droši vien būs viens no visgrūtākajiem uzdevu­miem, jo to vajadzēs sastrādāt reizēm pat tālu no pils, novācot un šurp atgādājot apdegušo koku stumbeņus un zarus.

Tad Kolēnam ienāca prātā smilšu raktuve Rinas pie­krastē. Tā bija tepat netālu. Ceļš uz turieni veda lejup pa nokalni, kas atviegloja dzīvnieku aizvilkšanu turp. Pēc tam, liekšķerējot no augšas ar lāpstām, mēs tos itin viegli varētu apbērt ar pietiekami biezu smilšu kārtu.

Viens no mūsējiem — vairs lāgā neatceros, kurš iebilda, ka darbs ar lāpstām būšot pārlieku ilgs un grūts. Tad Tomā pievērsās man. Vai tu nestāstīji, ka jūs abi ar Zermēnu, kad nevarējāt izrakt grāvjus elektrokabeļu pievadei, klinšainajas vietās izmantojuši dinamīta lādiņus?

- Jā, tā bija gan.

- Vai dinamīts tev palika pāri?

Lādiņi divpadsmit vēl atradīsies.

Tas ir vairāk nekā pietiekami. Mums nebūs nekādas vajadzības nopūlēties ar lāpstām. Es apņemos uzspridzināt raktuves nogāzi.

Mēs saskatījāmies. Teorētiski uzdevums bija atrisināts, taču visi sapratām, cik pretīgs darbs mūs sa­gaida.

Man negribējās atstāt biedrus šīs derdzīgās perspek­tīvas varā.

Ir vēl kāds cits jautājums, kurš jo steidzīgi būtu izlemjams, — ko iesāksim ar lauku darbiem? Pro­blēma ir tāda — vai vērts riskēt un tīrumus1 atkal apsēt no jauna? Malvilā pietiekami miežu un arī siena. Ar vārdu sakot, vajadzīgais daudzums divdesmit māj­dzīvnieku uzturēšanai līdz jaunai ražai. Runa, pro­tams, ir par 1977. gada ražu.,. Bet, tā kā tagad pa­likuši tikai trīs dzīvnieki, pietiek miežu un siena, lai tos pabarotu līdz 1978. gadam. Arī sivēnmātei barības vairāk nekā pietiekami. Jautājums galvenokārt ir par mums pašiem.

Pēc mirkļa turpināju;

— Vislielākās grūtības būs ar maizi, Maizes labības ir pamaz, atskaitot kādu nieku sēklai.

Atmosfēra acumirklī kļuva saspringta, sejas visiem sadrūma. Klusēdams es nolūkojos savos biedros. No gadsimtu dzīlēm viņu dvēselēs uznira briesmīgas bai­les — palikt bez maizes kumosa. Maizes trūkumu ne viņi paši, ne arī viņu vecāki nebija pazinuši pat kara laikos. Tēvocis man bieži tika stāstījis, ka 1940. gadā mūsu pusē, par spīti Višī valdības rīkojumiem un tās ieviestajām maizes kartītēm, slepeni bija sākuši darbi­nāt vecās maizes ceptuves.

— Mans tētuks, — ierunājās Menū, — reizēm gan stāstīja par grūtiem laikiem, bet, ka maizes kādreiz būtu trūcis, to es, Emanuel, nekad neesmu dzirdē­jusi.

Tātad teiksmas par kādreizējiem bada laikiem bija izzudušas pat no mutvārdu folkloras, taču mūžsenās bažas par iespējamu maizītes trūkumu zemnieku dvē­selēs vēl gailēja.

— Zini, ko es tev teikšu, — Peisū sacīja. — Kad mēs vakar nācām atpakaļ no Malžakas, es ar sprunguliti parušināju tīrumā, ko biju apsējis. (Man tā likās laba pazīme, ka viņš pēc visa nupat pieredzētā bija izrādījis šādu interesi.) Un neatradu tajā neko, —> Peisū paziņoja, abas delnas uz galda pavērdams. — Itin neko. Augsne bija kā izgrauzdēta. Līdzīga pu­tekļiem.

— Cik daudz sēklas labības tev saglabājies? — Kolēns apvaicājās. -

— Kādiem pāris hektāriem sanāks.

— Tas jau.kaut kas ir, — Meisonjē noteica.

Menū stāvēja, mazliet nomaļus atgājusi, lai dotu

iespēju vīriešiem apspriesties, taču, kaklu pastiepusi, acīm nemierīgi šaudoties, vērīgi klausījās. Viņai tāpat vajadzēja visu zināt. Un, kad Momo, ar savām milzī­gajām kājām šļūkādamies un kā vilciens ietaurēdamies, gribēja apjozt galdam apkārt, viņa dēlam tā iegāza pa ausi, ka viņš mirklī, īgni kaut ko burkšķēdams, aizļepatoja kaktā.

Manuprāt, — Meisonjē teica, — tu ne ar ko neii (ko, ja kādu pushektāru sastrādātu un apsētu.

Ak tā gan, neko neriskē! — garais Peisū sirdīgi ļMfiucās, pārmetoši uz Meisonjē noskatīdamies. — Var |H zudumā sēkla veselam pushektāram, bet tu, gaidniek, uzskati, ka tas nav nekas. (Paņēmiens dēvēt cilVikus pēc viņu aroda bija raksturīgs mūsu Kopai, un laja izpaudās reizē gan cieņa, gan arī mazliet zobga­līga attieksme.) Bet es tev saku, ka augsne pašreiz ir (ada, ka visu vasaru neuzdīgs pat neviena vienīga cūkpiene. Pat tad, ja tu to laistītu.

Peisū uzplāja ar delnu pa galdu un, it kā šo žestu pastiprinādams, paņēma vīna glāzi un vienā paņēmienā Izdzēra, tādējādi savai nostājai piešķirdams lielāku svaru. Es paskatījos uz viņu ar atvieglojuma sajūtu: "strīdos viņš atkal bija mūsu vecais Peisū.

— Esmu vienis prātis ar Peisū, — paziņoja Kolēns. — Norā, kur tu Lieldienās esi svilinājis kūlu, visu va­saru paliek plika vieta. Lai tā atkal sazeltu, jāgaida nakamais pavasaris. Bet kas gan ir degošs zāļu kus­los salīdzinājumā ar to, ko zemei šoreiz vajadzēja iz­ciest?

— Un, tomēr, ja labi dziļi uzar, uzvēršot apakšējos slāņus virspusē, nevar būt, ka nekas nedīgtu, — Mei­sonjē neatlaidās.

Es noskatījos uz saviem draugiem. Manu viedokli noteica nevis Meisonjē secinājumi, bet gan pavisam cita veida apsvērumi. Manos spēkos nebija draugiem atdot viņu ģimenes, bet es varēju viņiem nospraust vis­maz kādu mērķi un rosināt viņu apņēmību. Pretējā ga-

Atmosfēra acumirklī kļuva saspringta, sejas visiem sadrūma. Klusēdams es nolūkojos savos biedros. No gadsimtu dzīlēm viņu dvēselēs uznira briesmīgas bai­les — palikt bez maizes kumosa. Maizes trūkumu ne viņi paši, ne arī viņu vecāki nebija pazinuši pat kara laikos. Tēvocis man bieži tika stāstījis, ka 1940. gadā mūsu pusē, par spīti Višī valdības rīkojumiem un tās ieviestajām maizes kartītēm, slepeni bija sākuši darbi­nāt vecās maizes ceptuves.

— Mans tētuks, — ierunājās Menū, — reizēm gan stāstīja par grūtiem laikiem, bet, ka maizes kādreiz būtu tracis, to es, Emanuel, nekad neesmu dzirdē­jusi.

Tātad teiksmas par kādreizējiem bada laikiem bija izzudušas pat no mutvārdu folkloras, taču mūžsenās bažas par iespējamu maizītes trūkumu zemnieku dvē­selēs vēl gailēja.

— Zini, ko es tev teikšu, — Peisū sacīja. — Kad mēs vakar nācām atpakaļ no Malžakas, es ar sprungulīti parušināju tīrumā, ko biju apsējis. (Man tā likās laba pazīme, ka viņš pēc visa nupat pieredzētā bija izrādījis šādu interesi.) Un neatradu tajā neko, —> Peisū paziņoja, abas delnas uz galda pavērdams. — Itin neko. Augsne bija kā izgrauzdēta. Līdzīga pu­tekļiem.

— Cik daudz sēklas labības tev saglabājies? — Kolēns apvaicājās. '

— Kādiem pāris hektāriem sanāks.

— Tas jau kaut kas ir, — Meisonjē noteica.

Menū stāvēja, mazliet nomaļus atgājusi, lai dotu iespēju vīriešiem apspriesties, taču, kaklu pastiepusi, acīm nemierīgi šaudoties, vērīgi klausījās. Viņai tāpat vajadzēja visu zināt. Un, kad Momo, ar savām milzī­gajām kājām šļūkādamies un kā vilciens ietaurēdamies,

gribēja apjozt galdam apkārt, viņa dēkrfh tā iegāza ļi.i ausi, ka viņš mirklī, īgni kaut ko burkšķēdams, aizļcpatoja kaktā.

Manuprāt, — Meisonjē teica, — tu ne ar ko neflskē, ja kā'du pushektāru sastrādātu un apsētu,

— Ak tā gan, neko neriskē! — garais Peisū sirdīgi Iesaucās, pārmetoši uz Meisonjē noskatīdamies. — Var |el zudumā sēkla veselam pushektāram, bet tu, galduiek, uzskati, ka tas nav nekas. (Paņēmiens dēvēt cil­vēkus pēc viņu aroda bija raksturīgs mūsu Kopai, un tajā izpaudās reizē gan cieņa, gan arī mazliet zobga­līga attieksme.) Bet es tev saku, ka augsne pašreiz ir tada, ka visu vasaru neuzdīgs pat neviena vienīga cūkpiene. Pat tad, ja tu to laistītu.

Peisū uzplāja ar delnu pa galdu un, it kā šo žestu pastiprinādams, paņēma vīna glāzi un vienā paņēmienā izdzēra, tādējādi savai nostājai piešķirdams lielāku svaru. Es paskatījos uz viņu ar atvieglojuma sajūtu: 'strīdos viņš atkal bija mūsu vecais Peisū.

— Esmu vienis prātis ar Peisū, — paziņoja Kolēns. — Norā, kur tu Lieldienās esi svilinājis kūlu, visu va­saru paliek plika vieta. Lai tā atkal sazeltu, jāgaida nākamais pavasaris. Bet kas gan ir degošs zāļu kuš­ķis salīdzinājumā ar to, ko zemei šoreiz vajadzēja iz­ciest?

— Un, tomēr, ja labi dziļi uzar, uzvēršot apakšējos slāņus virspusē, nevar būt, ka nekas nedīgtu, — Mei­sonjē neatlaidās.

Es noskatījos uz saviem draugiem. Manu viedokli noteica nevis Meisonjē secinājumi, bet gan pavisam cita veida apsvērumi. Manos spēkos nebija draugiem atdot viņu ģimenes, bet es varēju viņiem nospraust vis­maz kādu mērķi un rosināt viņu apņēmību. Pretējā ga­dījumā pec nobeigušos mājdzīvnieku aprakšanas viņi bezdarbībā izkremstu paši savas sirdis.

— Paklausieties, — es teicu, — principā es sliecos, piekrist Peisū un Kolēna domām. Tomēr mēs varētu pamēģināt un izdarīt to kā eksperimentu. — Es ietu­rēju īsu pauzi, lai ļautu šim vārdam iedarboties ,ar pienācīgu spēku. — Turklāt iztērējot pēc iespējas ma­zāk sēklas.

— Taisni par to jau arī es iestājos, — Meisonjē sacīja.

— Rinas palienā man ir taisni tāds neliels zemes gabaliņš, — es atsāku, — kādi pieci tūkstoši kvadrāt­metru, turpat pie vecupes, netālu no klints. Taču tēvo­cis to labi nosusinājis, un tas ir pienācīgi sagatavots stūrītis. Pērnruden es šo tīrumiņu pamatīgi samēsloju ar kūtsmēsliem un tos pienācīgi iearu. Tur būtu vērts pamēģināt, uzart no jauna un atkal apsēt. Pieci tūk­stoši metru neprasītu daudz sēklas. Un, tā kā Rina tur­pat līdzās, tad, gadījumā ja pavasaris būtu pārāk sauss, mēs no tās varētu novadīt valgmi uz sējumu.

— Man raizes dara kas cits, — es turpināju. — Pēc tam kad būsim aprakuši beigtos dzīvniekus, diez vai mums paliks pāri pietiekami daudz degvielas, lai šo gabaliņu uzartu. Vajadzēs kaut kā pašiem sameistarot arklu (es uzmetu skatienu Meisonjē un Kolēnam) un pieradināt Amarantu to vilkt (es paskatījos uz Peisū, jo viņam bija piederējis zirgs, ar kura palīdzību tika apkopti vīnogulāji).

— Gribētos gan man paskatīties uz ražu tavā jaunapsētā tīrumā. — Peisū balsī ieskanējās prātīga pie­kāpība. — Ja jau tev nav žēl izniekot sēklu.

Es paskatījos uz viņu.

— Peisū, nesaki «tev», saki «mums».

— Kā tad ta? — Peisū atbildēja. — Malvila taču ir tavs īpašums.

— Tomēr nē. — Es papurināju galvu. — Tie laiki pngājuši. Pieņemsim, ka rītdien nomirstu ar kādu sli­mību vai negadījumā aizeju bojā. Kas tad notiks? Vai li vel kāds notārs? Un mantinieks? Tāpat arī mantor'.auas tiesības? Malvila pieder tiem, kuri to apstrādā, ilh tas ir viss.

— Esmu tādās pašās domās kā tu, — paziņoja MeiKonjē, kurš bija apmierināts, ka mani vārdi vienreiz saskan ar viņa principiem.

— Tomēr … — Peisū neticīgi novilka.

Kolēns neteica ne vārda, bet paskatījās uz mani, un lupās viņam pavīdēja kaut kas līdzīgs agrākajam smai­dam. Viss viņa izskats it kā pauda: piekrist es pie­krītu, bet kas gan no tā mainās?

— Tātad norunāts? — es teicu. — Aprokam lopiņus, uztaisām arklu un apsējam gabaliņu Rinas palienā?

Atskanēja piekrišanas murdoņa, es piecēlos, un Menū sāka nokopt galdu, taču viņas izskats pauda ne­apmierinātību. Pasludinādams, ka Malvila pieder vi­siem, es biju viņu pazeminājis līdz pārējo līmenim un atņēmis viņai to slavas un varas spožumu, kādā viņa kā vienīgā pilntiesīgā saimniece bija gozējusies līdzās man uz komandtiltiņa. Taču nākamajās dienās Menū nāca pie slēdziena, ka mans paziņojums par Malviias kolektivizāciju nebūs bijis nekas cits kā vien nama­tēva laipnība, lai viņa ciemiņi justos drošāk un ērtāk, un nomierinājās.

Man nav nekādas patikas stāstīt par beigto dzīv­nieku aprakšanu, jo tas bija ļoti pretīgs darbs. Var­būt visriebīgākais bija izdabūt zirgus laukā no steliņ­ģiem, jo trūdēšanas procesā uzblīdušos dzīvniekus pa durvīm izvilkt nevarēja un tāpēc vajadzēja izlauzt sie­nas.

Tāpat vajadzēja padomāt par apģērbu, jo Kolēnam, Meisonjē un Peisū mugurā bija tikai darba drēbes, kādās viņi bija atnākuši pie manis. Izmantojot visu, ko biju saglabājis no tēvoča apģērba piederumiem, iz­devās sagādāt Aleisonjē nepieciešamo. Ar Kolēnu bija grūtāk, jo vajadzēja pierunāt Menū nodot viņa lieto­šanā sava nelaiķa vīra drēbes, kuras viņa, ar nafta­līnu sabārstītas, uzglabāja jau gadu divdesmit, lai gan nebija nekādu cerību, ka tās kādreiz noderēs Momo, kurš augumā bija daudz lielāks par tēvu. Tas taču neesot nekāds iemesls izdāļāt mantul Nē, nē, nekādā ziņā! Pat ne Kolēnam! Mums visiem vajadzēja uzstā­ties, sakliegt viņai un piedraudēt ar varu atņemt ve­cās drēbes, tikai tad Menū beidzot piekāpās. Kapitulā­cija toties bija neierobežota. Viņa pati nelaiķa vīra drānas pielāgoja Kolēna augumam, kurš bija centi­metrus piecus mazāks. Un tas Menū aizkustināja. «Tā jau no laika gala iegājies,» viņa teica, «ka sīkam sie­višķim tīkams ir pasīkāks puisietis. Es, Emanuel, ne­kad neesmu bijusi garāka par metru četrdesmit pie­ciem centimetriem, pat tad, kad vēl turējos taisna kā svece.»

Itin nekādu cerību mums nebija kaut cik pienācīgi ietērpt Peisū. Veselu pusgalvas tiesu viņš bija ga­rāks par mani un Meisonjē, turklāt jo ražens plecos, tā ka manus svārkus uzspīlēt viņam bija neiespējami. Var iedomāties, kādas šausmas pārņēma mūsu nabaga milzeni, zinot, ka pienāks diena, kad viņam vajadzēs staigāt apkārt visā sava plikuma godībā. Par laimi, mums tomēr izdevās no šīm briesmām paglābties, bet, kā tas īsti notika, par to es pastāstīšu vēlāk.

Menū, kas bija zaudējusi visas ierastās ērtības, burkšķēja no rīta līdz vakaram. Desmitiem reižu dienā viņu nospieda kaut kādus elektriskos slēdžus vai arī utīm dūma pēc ieslēdza savu kafijas maļamo (viņai vēl lilļii saglabāti vairāki kilogrami kafijas pupiņu) un klitru reizi briesmīgi nelaimīgā izskatā nikni šķendē|.i .. Menū bija ļoti pieķērusies savai veļas mazgājamai mušiņai, savam elektriskajam gludeklim, savam mai/Ok grauzdētājam, savam radio, kuru viņa klausījās (varbūt arī neklausījās), gatavodama virtuvē ēdienus, televizoram, kura pārraides viņa katru vakaru noskalljas līdz pašām beigām, vienalga, kāda bija pro­gramma. Tāpat Menū dievināja auto un jau tēvoča <lzives laikā sagudroja dažādus ieganstus, lai tikai ne­dēļas vidū kāds viņu aizvestu uz Laroku, nemaz neru­nājot par turienes tirgus dienām nedēļas nogalē. Ag­rāk Menū dakterus neatzina, bet tagad, kad to vairs nebija, viņa pēkšņi atklāja, ka bez tiem nevar iztikt. Menū apņēmība pārspēt savas mātes rekordu un no­dzīvot simt gadu tagad bija stipri sašķobīta, un viņa diendienā par to sūrojās.

— Es bieži atceros, kādas muļķības «galēji kreisie» mēdza melst par patērētāju sabiedrību, — teica Meisonjē. — Bet ieklausies tikai Menū žēlabās. Vai tad viņai tagad ir kas ļaunāks par tādu sabiedrību, kurā nav, ko patērēt?

Tāpat kā pašam Meisonjē tāda sabiedrība, kurā vairs nav viņa partijas preses. Jā, iztikt bez ierastajiem pre­ses izdevumiem bija ļoti grūti. Un tāpat arī bez ierastā pasaules iedalījuma divās nometnēs: sociālistiskā un kapitālistiskā. Tikai tāds iedalījums piešķīra dzīvei saturīgumu, jo pirmā cīnījās par taisnību, bet otrā bija iegrimusi mūžīgos maldos. Tagad, kad abas nometnes pazudušas, Meisonjē jutās pavisam apmulsis. Kā ka­reivīgs cīnītājs viņš visu savu mūžu bija iestājies par nākamības mirdzošajam virsotnēm. Bet nu taču skaidrs, ka uz tām vairs nav ko cerēt.

Beidzot Meisonjē palaimējās — katlu mājā viņš bija atradis laikraksta «Le Monde» komplektu no 1956. gada (1956. gads — republikāņu frontes uzvaras gads!). Nekavējoties viņš to pievāca, lai gan pats man nicīgi noteica: «Te nu bija! Tu taču zini, kādās do­mās es esmu par šīs avīzes objektivitāti!» Un tomēr viņš izlasīja visus atrastos avīzes numurus citu pēc cita no pirmās līdz pēdējai lappusei, laiku pa laikam ļaudamies kvēlam satraukumam. Atsevišķas vietas viņš pat gribēja mums nolasīt. Bet Kolēns, nemaz nekaut­rēdamies, iesaucās:

— Uzspļaut man uz tavu Gijmolē un viņa Alžīrijas karu! Tas viss taču noticis pirms vajrāk nekā divdes­mit gadiem!

— Mans GijmoJē! — Meisonjē sašutis noteica un paskatījās uz mani.

No Menū es uzzināju, ka Kolēns un Peisū savā ko­pējā istabā lāgā nesatiek, bet pēc tam arī viņi paši sāka viens par otru sūdzēties.

Peisū nevarot vien beigt gausties par savu nelaimi; viņa nostāstiem un atmiņām par agrāko ģimenes dzīvi neesot paredzams gais, un viņš, Kolēns, to vairs ne­spējot izturēt. Peisū savukārt bija nemierā ar Kolēnu. «Tu taču viņu pazīsti,» Peisū sūdzējās, «allažiņ viņš bijis kā jēla ola, bet tagad pārvērties par gatavo rūgumpodu un citādi mani nesaukā kā vien par sēnalu pakausi. Cigarešu viņam vairs nav, tālab nevar izļuļķēt. veselu paciņu dienā, kā agrāk paradis, un tagad par katru nieku sper zemes gaisā. Kas viņam būtu ko trīt mēli ap manu augumu. It kā es šim par spīti būtu izstiepies tik garš!»

Aprunājos ar Meisonjē, vai viņš nebūtu mierā pār­cēli ies Kolēna vietā pie Peisū. Vienā jautājumā man ftnubu nebija -— Peisū vajadzēja dzīvot kopā ar kādu

citu.

— Vispār tas jau tā nolikts, — Meisonjē kurnēja, ka man mūždien jāuzņemas pasaules krusts. Jau

kopš mūsu Kopas laikiem draņķīgākās padarīšanas al­lažiņ tika uzveltas man. Vienreiz Peisū pietrūkst sapra­šanas, citreiz — uz Kolēnu nevar paļauties, bet tev nav laika — mūždien aizņemts ar komandēšanu. Par citiem nemaz nerunājot.

— Ej nu ej, — es pasmaidīju, — tu jau kā savas šnniņas sekretārs esi pieradis uzņemties visdraņķīgā­kās padarīšanas.

Par šo jautājumu Meisonjē diskutēt nevēlējās.

— Ielāgo, — viņš teica, — ka Peisū es vērtēju nesa­līdzināmi augstāk par Kolēnu, lai gan Kolēns vienmēr bijis tavs mīlulis. Viņš gan var būt tīri jauks, taču tad atkal drīz vien ļauj vaļu savai asajai mēlei. Bet Peisū ir zelta dvēsele. Esmu mierā dzīvot ar viņu vienā istabā, tikai vajadzētu viņam piekodināt, lai nepār­traukti neklāsta savas atmiņas, jo man pašam to pilna galva.

Meisonjē pēkšņi it kā sastinga, sāka mirkšķināt plak­stus, lūpu kaktiņi viņam nosliecās lejup un seja sakritās.

16i

— Zini, viena no atmiņām mani nomoka visvairak. Gribu tev to pastāstīt, lai vēlāk vairs nepieminētu. Nav jau nekādas patikas kaut ko tādu pārzelēt arvienu no jauna. Tās dienas rītā mazais Francis par Varēm gribēja nākt man līdzi uz Malvilu, lai redzētu pili. Biju viņam to apsolījis, bet tad Matilde ietiepās, nē un nē, tik mazu bērnu neesot ko jaukt iekšā manā draņķīgajā politikā. Es nezināju, ko iesākt. Skaidri

6-974

atceros, ka biju galīgā neziņā. Mans puika gauži gri­bēja tikt līdzi. Bet iepriekšējā vakarā jau biju ar Ma­tildi salēcies par politiskām padarīšanām. Zināma lieta, kā tas ir ar sievišķiem, — tu cilvēks runā un runā, lai šīm ko pierādītu, bet viss veltīga mutes dzesēšana, un tad sanāk dusmas. Eh, lai jau! Man šī padarīšana bija līdz kaklam. «Nu tad paturi arī savu puiku, es iešu viens,» saku viņai. Negribēju, ka atkal sāktos jauns tracis, tik drīz pēc iepriekšējā vakara jandāla. Pietrūka man vīra dūšas. Un, redzi, kā nu iznācis. Francis pa­lika mājās raudādams. Asaras straumēm plūst pār vai­giem, un puika acu no manis nenovērš. Bet es biju tik gēvs, Emanuel! Padomā, ka tagad viņš būtu šeit, kopā ar mums, šeit, nevis tur!

To pastāstījis, Meisonjē apklusa. Klusēju arī es. Taču man likās, ka viņam kļuvis vieglāk, kad pasacīts viss, kas līdz šim kā akmens slogs bija uz sirds gulējis. Vairs neatceros, ko runājām pēc tam, taču runāties mēs runājāmies. Bet pie sevis es visu laiku domāju, ka lai pasaku garajam Peisū, ka viņš nedrīkst tik daudz gausties par notikušo. Galu galā viņam taču taisnība, Meisonjē nupat man bija to pierādījis.

Adelaida nogaidīja, kamēr mēs bijām izpildījuši savu riebīgo kaprača pienākumu, un tikai tad atnesās. Mums likās, ka atskrējuši divpadsmit sivēntiņi. Bet, tā kā Adelaida bija niknāka nekā jebkad agrāk un par tuvošanos tai nebija ko domāt, galīgi saskaitīt jaun­dzimušos varēja vienīgi pēc tam, kad sivēnmāte pie­cēlās. Tad mums to jau sanāca piecpadsmit gabalu, kas bija gan prāvs skaits, taču Adelaidas iepriekšējo rekordu nesasniedza. Pirmais trauksmi bija sacēlis Momo. Izpūris, rokas pret debesīm vicinādams, viņš pusdienas azaida laikāiedrāzās dzīvojamās mājas lie­lajā zālē, brēkdams: «Emanuel, Atelaitai nāgpērni!» emanuel, Adelaidai nāk bērni!) Pametām šķīvjus un jozām uz «dzemdību namu», kur pakaišos stenēdama gulēja Adelaida, kas pēkšņi virs aizgalda malas ierau­dzīja izslejamies septiņas satrauktas un runīgas cil­vēku galvas. Cūku māte sirdīgi ierukšķējās, bet, tā kā nekas Jauns nenotika, turpināja savu svarīgo darbu, līdz citu pēc cita izspieda pēdējos mazuļus. Bet mēs, /odu uz aizgalda malas atbalstījuši (tā sniedzās kāda pusotra metra augstumā, jo patiesībā bija domāta ziri'Jem, un, lai ko redzētu, Menū vajadzēja pakāpties uz .icnā iemūrēta izciļņa), jau sākām pārspriest, kā labāk Izmantot šo pēkšņi parādījušos pārtikas papildu devu. Nelaimīgā kārtā mums nebija tik daudz lopbarības, lai uzturētu piecpadsmit rukšeļu. Tāpēc vairākus no sivē­niem pēc tam, kad māte tos būs beigusi zīdīt, vajadzēs upurēt. Par to mēs runājāmies ar liekuļotu ob­jektivitāti un pat izlikāmies, ka šo nepieciešamību no­žēlojam, bet patiesībā, iztēlodamies uz iesma kamīna liesmās ceptu sivēna gaļu, mums mutē saskrēja sieka­las. Es manīju, ka mūsu ēdelībai piemīt kaut kāds ne­veselīgs nemiers. Tā nebija vairs dzīves prieka izpaus­me, bet drīzāk liecināja par bailēm no rītdienas. No­stāsti par kādreiz pieredzētām dzīrēm mūsu sarunās ieņēma nenormāli daudz vietas, un šī parādība lieci­nāja, ka klusībā mūs turpināja kremst raizes par iespē­jamo badu.

Vēl pēc divām dienām Princesei atskrēja vērsītis, un tagad vairs nebija šaubu, ka viņa suga, pateicoties sagaidāmajam asinsgrēkam, saglabāsies arī nākotnē. Princesei atnešanās nebija viegla. Menū nogura rokas, un viņa sauca palīgā Peisū, bet tas atteicās. Arī agrāk, paša saimniecībā, viņš šādam darbam esot bijis par mīkstu, jo baidījies lopiņam nodarīt pāri, tāpēc Ivetai vienai nācies tikt galā ar govi. Ja nu sievai tomēr

vajadzējis palīga, viņš aizskrējis pakaj Kolēnam. «Labi, lai tad nāk vismaz KolēnsI» Menū strupi no­teica. Mēs visi stāvējām turpat līdzās un, tā kā kūtī bija tumšs, es, aizgaldā ceļos nometies, rādīju Menū gaismu, ko deva lielā pagraba svece, no kuras man uz pirkstiem tecēja vasks. Atnešanās ilga četras stundas, un mēs visi loti uztraucāmies. Vai nu no sveces turē­šanas, vai arī no tā, kas man bija jāredz, es jutos pa­visam gurdens un gaismekli nodevu Meisonjē, bet viņš savukārt pēc kāda stundas ceturkšņa to pasniedza nā­kamajam, un tā svece ceļoja no vienām rokām citās, līdz beidzot atkal atgriezās pie manis. No Momo nebija nekādas jēgas, jo, Daiļavas steliņģī patvēries, viņš visu laiku skaļā balsī īdēja un bimbāja aiz bailēm, ka mēs varētu zaudēt vienīgo piena devēju un, kazi, arī Dai­ļavu, kurai atnešanās laiks tāpat bija durvju priekšā. Savas bažas Momo izbrēca jo skalās gaudulīgās žēla­bās, tāpēc Menū, laiku pa laikam galvu paceldama, viņu apsauca, taču bez parastās bardzības, jo arī pati bija noraizējusies. Momo to sajuta un tāpēc mātes apsaukumiem piegrieza maz vērības. Uz mirkli pārtraucis gaudas, viņš drīz vien atkal atsāka savu vienmuļo īdē­šanu, it kā pašam vajadzētu dzemdēt.

Kad vērsītis beidzot parādījās šajā saulē, kur vi­ņam jau vairs nebija ganību, Menū, ilgi negudrodama, nokristīja to par Princi.

Tā kā bija atskrējis vērsītis un arī viņa māte drīz vien atžirga, mūsu bažas pagaisa, un jau atkal mēs raudzījāmies nākotnē ar jo mundrām cerībām. Taču pēc dažām dienām, kad Daiļava bez sevišķām grūtībām dzemdēja ķēvīti, mūsu cerības novīta pašā saknē.

baiļ ava bija četrpadsmit gadu, Amaranta trīs ga­dus un Maneklīte (tā Menū nodevēja ķēvīti tāpēc, ka tā pievīlusi mūsu cerības) — vienu dienu veca. Tālad trīs dažāda vecuma un dažādu šķirņu ķēves, bet visām turpmāk lemts nobeigties bez neviena pēcnācēja.

Dzīvojamā mājā mums visiem šovakar bija bēdīgs

prāts.

Tūlīt pēc tam kad bijām aprakuši nobeigušos māj­dzīvniekus (šajā' darbā mēs iztērējām visu dīzeļdeg­vielu), es nolēmu benzīna rezerves izmantot malkas sagatavošanai ar motorzāģi, katram gadījumam atstā­jot tikai piecu litru kannu. Kamēr Meisonjē un Kolēns kādreizējo traktorarklu pārveidoja zirgu vilkmes arklā, es ar Peisū un Tomā sākām gatavot malku ziemai, ne­aiztiekot tomēr tos kokus, kuros, lai cik sakropļoti tie būtu, vēl bija samanāma sulošana.

Amarantu pieradināt pie aizjūga bija tikpat viegli kā savā laikā pie segliem, un drīz vien ķēvīti varēja iejūgt ilksīs, kuras Meisonjē bija pierīkojis manai motorpiekabei, pirms viņš ķērās pie arkla pārveidošanas. Nomelnējušos koku stumbrus, kurus pēc sastrādes bi­jām sakrāvuši grēdās reizēm pat diezgan patālu no pils, tagad pārvedām ārējā pagalmā, kādreizējās zirgu mītnēs. Lai izaudzētu šos kokus, kuri tik ātri sadeg, dabai bija vajadzējis daudzus gadus. Par laimi, paš­reiz mēs bijām vienīgie malkas patērētāji, bet mūsu rī­cībā esošās mežu platības jo lielas. Tomēr gan aiz piesardzības, gan arī tāpēc, ka centos visus pēc iespē­jas nodarbināt, es nelikos mierā, kamēr staļļos nebija sakrauts tik daudz malkas, ka mums tās pietiktu di­vām ziemām, gan tikai tad, ja nekurinātu vairāk par vienu pavardu, uz tā gatavojot arī ēdienu.

Kopš Notikuma dienas mums virs galvas nepār­traukti pletās vienmuļi pelēcīgas debesis. Pieturējās vēss laiks. Saule vēl ne reizi nebija parādījusies. Tā­pat nebija uznācis lietus. Izkaltusi, pelniem pārklātā zeme atgādināja putekļus. Pie mazākās vēja pūsmas

tie uzvirmoja kā melni mākoņi, aizsegdami visu pa­mali. Malvilā, ko no ārējās pasaules pasargāja biezie mūri, vēl bija jūtama dzīvība, jo sevišķi, kad mēs sa­pulcējāmies pie pusdienu galda. Taču, izejot ārpus pils mūriem, lai sagādātu malku, visapkārt pletās viena vie­nīga postaža. Mūs nomāca viss: gan pārogļojusies apkaime ar nomelnējušiem koku stumbeņiem, gan svina palsās debesis virs galvas, gan izpostīto klajumu mēmā klusēšana. Es ievēroju, ka mēs neapzināti saru­nājāmies klusinātās balsīs, gluži kā kapsētā. Kolīdz debesīs atplaiksnījās kāds gaišumiņš, cerējām, ka pa­rādīsies saule, bet drīz vien palsais debesu plīvurs atkal satumsa, un ap mums no rīta līdz vakaram ple­tās blāvs mijkrēslis.

Tomā izteica pieņēmumu, ka atomsprādzienu putekļu mākoņi milzu daudzumā sakrājušies stratosfērā un aiz­kavē ceļu saules stariem. Pēc viņa domām, mēs pagai­dām nemaz nedrīkstējām ilgoties pēc lietus. Gadījumā ja būtu uzspridzinātas «netīrās» atombumbas, kaut arī tālu no Francijas, lejup krītošās lietus lāses varēja aizraut sev līdzi radioaktīvās daļiņas. Ik reizi, kad mēs izbraucām no pils, viņš pieprasīja, lai aizjūgā mums līdzi būtu lietusmēteļi, cimdi, zābaki un galvassegas, tajā pašā laikā piebilzdams, ka šādi piesardzības lī­dzekļi gan esot visai nepietiekami.

Vakaros dzīvojamā mājā valdīja tik skaudrs, šim gadalaikam neatbilstošs aukstums, ka pēc vakariņām mēs sev atļāvāmies neparedzētu malkas pārtēriņu un iekurinājām vienu no zāles lielajiem kamīniem, ap kuru sapulcējušies kādu brīdi vēl patērgājām, «lai ne­vajadzētu iet migā sust kā dieva lopiņiem» (Menū vār­dos).

Parasti es sēdēju uz maza ķeblīša, ar muguru pret kamīna apmali atbalstījies, un lasīju, grāmatu iesāņus

turēdams, lai gaisma kristu uz tās lappusēm, laiku pa laikam iejaukdamies arī sarunā. Menu mēdza iekārtoties kamīna pakājē. Kad liesmas noplaka, viņa sarušināja ogles vai arī pielika kādu žagariņu, kurus viņa pietie­kamā daudzumā bija salikusi sev līdzās pie soliņa.

Savā pirmsnāves vēstulē, kuru es zināju no galvas, tēvocis bija man ieteicis lasīt Bībeli, gan piebilzdams, ka šajā grāmatā neesot meklējami labu tikumu pa­raugi, bet svarīga esot tajā ietvertā gudrība. Taču es biju tā aizrāvies ar Malvilas pili un pēc tēvoča nāves uzradās tik daudz darba ar mājdzīvniekiem, ka neiz­nāca brīvs brīdis to darīt. Tagad gan es biju vēl vairāk nodarbināts nekā agrāk, taču dīvainā kārtā laika jē­dziens šķita it kā mainījies, kļuvis lokanāks, un sev par lielu pārsteigumu es atklāju, ka varu laiku «at­rast», ja vien patiesi to vēlos.

Tajā pašā dienā, kad Daiļavai bija atskrējusi Māneklīte (es neiedrošinos apgalvot, ka tas varētu būt ku­meļam dotā vārda ietekmē, taču, neraugoties uz mātes piemīlību, ķēvīte bija tik neganta rakstura, kādu vēl nebiju pieredzējis), mēs visi pie kamīna vakarējām, kā jau tiku teicis, ļoti drūmā noskaņojumā. Jau pie vaka­riņu galda bija valdījis gluži vai ar roku sataustāms klusums. Pēc tam kad bijām pārgājuši pie kamīna, kur es lasīju, muguru pret apmali atspiedis, bet Menū un Momo sēdēja tā piekājē viens otram iepretim, klusums tik ļoti ieilga, ka mēs visi bijām Kolēnam gandrīz vai pateicīgi, kad viņš ieminējās, ka pēc gadiem divdesmit pieciem pasaulē vairs nebūs neviena zirga.

— Pēc divdesmit pieciem gadiem? — Peisū pārjau­tāja. — No kurienes tu to grābi? Bet es tev saku, ka pie Ziro — ne jau pie tā, kurš dzīvoja Volpinjērā, bet gan pie Kisakas 2iro — es tiku redzējis divdesmit as­toņus gadus vecu rāmītu ādavnieku. Tiesa, tas bija

gandrīz pilnīgi akls un no reimatisma ceļgali ejot tam visu laiku briesmīgi knirkšķēja, taču 2iro savu kleperi vēl izmantoja darbiem vīna dārzā.

— Labi, tad sacīsim — pēc gadiem trīsdesmit, — Kolēns piekrita, — lai būtu gadi pieci klāt. Pēc trīs-

desmit gadiem Māneklītes vairs nebūs. Tāpat arī Amarantas. Bet Daiļava — kur tas laiks kā jau būs kājas atstiepusi.

— Pievaldi jele mutil — Menū uzbrēca dēlam, kurš sēdēja, pareizāk sakot, puszviļus atlaidies, kvernēja vi­ņai iepretim un tagad, izdzirdējis par savas mīlules nāvi tālā nākotnē, bija sācis īdēt. — Runāšana nav par rītdienu, bet gan par to, kas notiks pēc trīsdesmit ga­diem, kad tevis paša, ķēmarausi tāds, vairs nebūs šajā saulē.

— Alga viena, — Meisonjē piebilda. — Momo tagad ir četrdesmit deviņus gadus vecs, pēc trīsdesmit ga­diem viņam būs septiņdesmit deviņi. Tas vēl nav ne­kāds briesmīgais vecums.

— Zini, ko es tev teikšu, — Menū viņam atbildēja. — Mana māmuļa nomira, kad viņai bija deviņdesmit septiņi gadi, bet es tik ilgi nenodzīvošu, sevišķi tagadit, kad vairs nav dakteru. Uznāks kāda gripa, un pē­dējā stundiņa klāt.

— Tas vēl nav sacīts, — iejaucās Peisū. — Arī tad, kad dakteri vēl bija, lauku ļaudis reti kad pie tiem griezās, bet nodzīvoja garu mūžu. Piemēram, mans vectēvs.

— Labi, sacīsim, gadu piecdesmit, — Kolēns neat­laidās, un viņa balsī ieskanējās izmisums. — Pēc ga­diem piecdesmit neviens no mums vairs nedzīvos, var­būt vienīgi Tomā, kuram tad būs septiņdesmit pieci gadi. Tā, veco zēn, gan būs tev priecīga dzīvošana,, kad tu paliksi viens pats visā Malvilas pili.

Iestājās smags klusums, un es pacēlu galvu no grā­matas — starp citu, es šovakar nebiju izlasījis nevie-

ii. i', rindiņas, tik nomākts jutos pēc Māneklītes pie­dzimšanas. MenO es nevarēju redzēt, jo viņa sēdēja

iii. iii aiz muguras, tāpat tikai neskaidri manīju Momo, Kurš sakņupis čurnēja otrā pusē, dūmu un liesmu aizM'ga. Toties pavisam skaidri saredzami man bija pāicjie četri, turklāt es viņus varēju novērot nemanot, ļ<> sēdēju ar muguru pret uguni. Tā kā gaisma un sil­tums man nāca tikai no labās puses, es ar savu ķeb­līti un grāmatu brīžiem pagriezos arī tā, lai sasildītu nusalušo kreiso pusi.

Kā jau parasti, Tomā bija mierīgs. Bet pietika uz­mest acis Peisū apaļajam, labsirdīgajam vieplim ar plato muti, prāvo degunu, lielajām, mazliet izvalbīta­jam acīm un šauro pieri, kur mati sāka augt gandrīz vai pie pašām uzacīm, lai viņa ciešanas izlasītu kā at­vērtā grāmatā. Taču tas, ko izjuta Kolēns, izraisīja vēl lielākas bažas. Viņa savdabīgais augšup parauto lupu kaktiņu smaids gan saglabājies, taču tajā vairs nebija itin nekāda prieka. Meisonjē izskatījās pēc izba­lējušas, atvilktnē ilgi uzglabātas fotogrāfijas. Visuma viņa seja vēl aizvien atgādināja naža asmeni, tajā bija tās pašas vienotrai tuvu stāvošās pelēkās acis, arī šaurā, augstā piere un īsi apgriezto matu šķipsnas iz­skatījās kā parasti, tikai sejā nebija agrākās tai rak­sturīgās degsmes.

— Tas vēl nemaz nav teikts, — ierunājās Peisū, pagriezdams galvu uz Kolēna pusi. — Nemaz nav teikts, ka Tomā, lai gan viņš ir jaunākais, paliks šeit pēdējais. Tā spriežot, jau iznāktu, ka Malžakas kap­sētā atdusētos tikai veci ļaudis vien, bet tu labi zini, ka tā nepavisam nav. Es to, protams, nesaku tāpēc, lai kaut kādā veidā Tomā aizskartu, — viņš piebilda savā laucinieciskaja laipnībā, mazliet paliecies uz Tomā pusi.

— Nu, ja ari es paliktu viens, — Toma vienaldzīgā balsī sacīja, — es zinātu, ko darīt — uzkāptu sarg­tornī un — hopā! — mestos lejup.

Man sanāca dusmas uz Toma — tā viņam nevaja­dzēja runāt tagad, kad visi ir tik nomākti.

— Nu, puisīt, — Menū teica, — es tavā vietā gan šitentādus vārdus mutē neņemtu. Ja es viena paliktu Malvilā, tad pati gala nemeklētu, kamēr vien būtu ap­kopjami lopiņi.

— Jā, — Peisū piebilda, — tas gan tiesa. Lopiņi.,,

Es biju viņam pateicīgs, ka tas tik ātri un tādā tonī

tika pasacīts.

— Lopiņi, — mazais Kolēns ierunājās rūgtā mun­drumā, kas bija krasā pretstatā tai žirgtajai un spriga­najai līksmei, kāda agrāk dzirkstīja ikvienā viņa vārdā, — lopiņi gluži labi iztiktu arī bez tevis. Pro­tams, ne jau pašreiz, kad viss izdedzis, bet vēlāk, kad zāle atkal būs atauguši. Tad tev vajadzēs tikai atda­rīt vārtus un Adelaida ar Princesi pašas atradīs, kas tām vajadzīgs.

— Tomēr ar lopiņiem cilvēks nav gluži viens. Reku, Polina, kad viņas vīru ķēra trieka un viņš izkrita no piekabes, bet dēls tika nogalēts Alžīrijas karā. Viņa pec tam man teica: «Tu neticēsi, Menū, bet ar lopi­ņiem runājos augu dienu, tikpat kā ar cilvēkiem.»

— Polina bija veca, — Peisū iebilda. — Bet, jo ve­cāks ir cilvēks, jo vairāk viņš kāro dzīvot. Es nevaru apjēgt, kāpēc tas tā.

— Kad pats būsi vecs, tad apjēgsi, — Menū atbil­dēja.

— Nedomā, ka es to teicu par tevi, — piebilda Peisū, kurš aizvien baidījās, ka tikai kādu neapvainotu.

Tevi ar viņu nevar ne salīdzināt. Polina tikko spēja pakustēties. Bet tu teciņiem vien, teciņiem vien.

'l iesa gan, — Menū piekrita. — Es teciņiem vien, līdz kādu dienu teciņiem bedrē iekšā. Apklusti jele, lie­lais ķēmarausi! — viņa uzbrēca Momo. — Tev taču li'ica, ka tas nebūs rītdien.

Bet zināt, kas man neiziet no prāta, — ierunājās Meisonjē. — Kopš Adelaida un Princese atnesušās, man Meži uznāk tādas domas. Pēc gadiem piecdesmit ze­mes virsū nebūs neviena cilvēka, bet govju un cūku — to savairosies bez sava gala.

— Kas ir, tas ir, — Peisū piebalsoja, pie uguns no­liecies un ar abiem spēcīgajiem delmiem atbalstījies uz saviem paplestajiem ceļgaliem. — Arī man tas nācis prātā. Un es tev teikšu, Meisonjē, ka tā nav nekāda priecīga doma — Malžakā milzums mežu un pļavu, pa tām klaiņo govju bari, bet cilvēka neviena.

Atkal iestājās klusums. Visi drūmā nomāktībā vērās uguns liesmās, it kā ielūkodamies Peisū aprakstītajā nākamībā: Malžakā milzums pļavu un mežu, pa tiem klaiņo govju bari, bet cilvēka neviena. Nolūkojos sa­vos biedros un viņu sejās lasīju pats savas domas. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieku pasaules pārstāvis, kurš apzinās, ka ir mirstīgs, tāpat arī vienīgais, kuru šī apziņa noved izmisumā. Cik dīvaini radījumi gan ir cilvēki — sīvā neatlaidībā viņi cits citu iznīcina, un tik­pat sīvā neatlaidībā tie nopūlas saglābt cilvēces pastā­vēšanu!

— Lai nu kā, — ierunājās Peisū, it kā rezumēdams ilgas pārdomas, — bet palikt pie dzīvības, tas vēl nav viss. Tāpat vajadzīgs apzināties, ka dzīvība saglabāsies arī pēc tevis, tikai tad visam rodas jēga.

To sacīdams, Peisū droši vien atcerējās Ivetu un abus savus bērnus, jo viņa seja pēkšņi pārakmeņojās un viņš sastinga, ar abiem delmiem uz ceļgaliem atbal­stījies, pavērtu muti "un nedzīvām acīm ugunī vērda­mies.

— Vēl nemaz nav zināms, vai mēs esam vienīgie pie dzīvības palikušie cilvēki, — es pēc kāda brīža ieminē­jos. — Malvilu no ziemeļu puses aizsedza klints. Iespē­jams, ka līdzīgā veidā cilvēki paglābušies arī kaut kur citur, varbūt pat netālu no mums.

Laroku pieminēt es negribēju, jo tas varētu izraisīt cerības, kuras vēlāk izrādītos nedibinātas.

— Tomēr tādu pagrabu kā Malvilā būs diezgan pa­grūti atrast, — iebilda Meisonjē.

Es papurināju galvu.

— Mūs paglāba ne tik daudz pagrabs, cik klints. Mājdzīvnieki «dzemdību namā» taču arī palika dzīvi.

— «Dzemdību nams» atrodas dziļā alā, — teica Kolēns, — aiz biezām akmens sienām, arī no augšas to nosedz akmens slānis. Turklāt iespējams, ka dzīvnieki ir izturīgāki par mums.

— Var jau būt, bet, manuprāt, mūsu morālā pre­testība ir lielāka, — es piebildu.

—« Man liekas, ka dzīvnieki cietuši mazāk, — iejau­cās Tomā. — Karstuma viļņa trieciens «dzemdību namā» bijis spēcīgāks, taču laika ziņā īsāks. Gaiss tur straujāk atdzisis. Tur nebija tā cepeškrāsns efekta, ku­ram mēs tikām pakļauti pagrabā.

Uz mani paskatījies, Tomā piebilda:

— Esmu ar tevi vienis prātis. Droši vien šur un tur pa saujiņai cilvēku palikuši dzīvi. Pat pilsētās.

Tad viņš pēkšņi atkal apklusa un cieši saknieba lū­pas, lai vairāk neko nesacītu.

— Es nu gan tam neticu, — Meisonjē piezīmēja, galvu nogrozīdams.

Kolons atkal sarauca uzacis, bet Peisu paraustīja plecus. Viņitā bija iegrimuši savās bēdas,, ka negri­bēja ne dzirdēt par citu iespēju, it kā bezcerības bezdi­benis sniegtu kādu patvērumu, kuru tie baidītos zaudēt.

Šoreiz klusuma brīdis bija sevišķi ilgs. Palūkojos ,uva pulkstenī — tikko deviņi. Kamīnā saliktā malkas deva bija izdegusi tikai pa pusei. Zēl zaudēt tīkamo iltumu un tik agri iet gulēt vēsajās istabās. Turpināju lasīt, taču tas nevilkās ilgi.

— Ko tu tur tā lasi, manu nabadziņ? — Menū iejauI ii jās.

«Nabadziņš» — tas viņai bija mīlināmais vārds un nepavisam nenozīmēja, ka Menū mani žēlotu.

— Veco derību.

— Svētos rakstus, ja tā tev labāk tīk, — es vēl pie­bildu, jo biju pārliecināts, ka Menū par Bībeli zināms vienīgi tik daudz, cik viņa ticības mācības stundās dzirdējusi.

— Jā, jā, tagadiņ es redzu, ka tā ir tā pati grāmata, kuru savā laikā tavs tēvocis bieži tika rokā turējis.

— Ko? — Meisonjē brīnījās. — Tu lasi Bībeli?

— Tēvocim apsolījos to darīt, — es strupi atteicu. Un tad piebildu: — Turklāt es atrodu, ka tas ir inte­resanti.

— Bet vai tad tu, Meisonjē, esi aizmirsis, — Kolēns ierunājās, pavīpsnādams tādu smaidiņu, kas jau mazliet atgādināja agrāk pierasto, — ka skolā ticības mācības stundās tu biji labākais skolēns?

— Jā, kalšus visu iekala, — paskaidroja Peisū, un viņa sejā uz mirkli atplaiksnījās jautrība. — Un tad bēra vaļā vēl labāk kā no grāmatas. Es atceros tikai par ganiem, kuri savu brāli pārdevuši verdzībā. Jā, — viņš pēc īsām pārdomām piebilda, — lielākās cūcības allažiņ notiek ģimenes klēpī.

Atkal iestājās klusums.

— Vai tu nevarētu palasīt mums visiem priekšā? — Menū beidzot vaicāja.

— Visiem? — es brīnījos.

— Es labprāt paklausītos šos stāstus, kas jau sen no galvas izbiruši, — Peisū teica.

— Emanuēla tēvocis, nabadziņš, — Menū stāstīja, — bija tik lādzīgs, ka allažiņ vakaros man ko pala­sīja no savas grāmatas.

— Emanuel, neliec sevi lūgties, — Kolēns paskubi­nāja.

— Rauj vaļā, — Peisū viņu atbalstīja.

— Bet jūs varbūt garlaikosieties, — es atrunājos, izvairīdamies skatīties uz Tomā.

— Nē, nē, nekādā vīzē, — Menū apgalvoja. — Tas būs labāk nekā tāpatās melst visādas blēņas vai klu­sām urķēties pašiem sevī. — Un piebilda: — Jo sevišķi tagadiņ, kad televizora vairs nav.

— Esmu uz mata tādās pašās domās kā Menū.

Es pavēros uz Meisonjē un Tomā, taču neviens no tiem neatbildēja manam skatienam.

— Es jau varētu gan, ja nevienam nebūtu iebil­dumu, — pēc kāda brīža noteicu.

Un, tā kā abi minētie, ugunī lūkodamies, joprojām klusēja, es noprasīju:

— Meisonjē, ko teiksi tu?

Tik tiešu uzbrukumu viņš nebija gaidījis. Izslējies un muguru pret krēsla atzveltni atbalstījis, viņš ar cieņu paziņoja:

— Es gan esmu materiālists, bet, tā kā mani ne­viens nespiež ticēt dievam, tad varu arī paklausīties ebreju tautas teikas.

— Un tu, Tomā?

Vaļīgi sēdeklī atzvēlies, rokas kabatās sabāzis un.

kājas uz priekšu izstiepis, Tomā vērās savu kurpju purngalos.

— Ja jau tu lasi Bībeli klusībā, kāpēc gan tu neva­rētu to darīt skaļā balsī? — viņš vienaldzīgi noteica.

Tā bija divkosīga atbilde, taču es ar to apmieri­nājos.

Domāju, ka kopīgā lasīšana varētu mums nākt tikai par labu. Dienu visi aizņemti darbā, bet vakaros, kad jūtams ģimenes pavarda siltums, bija jāiztur grūti brīži. Reizēm klusēšana kļuva gandrīz vai neizturama, un tad es skaidri redzēju, ka manus biedrus nomoka domas par mūsu dzīves tukšumu un bezjēdzību. Tur­klāt Bībelē attēlotā primitīvo cilšu dzīve zināmā mērā atgādināja mūsu pašreizējo stāvokli. Tāpēc biju pār­liecināts, ka šie nostāsti izraisīs viņos interesi. Un tāpat es cerēju, ka tajā sīkstajā izturībā, ar kādu dzī­vei pieķērās senie ebreji, arī mani biedri smelsies spēku.

Aizvēris grāmatu, es ar savu ķeblīti pārcēlos pie kamīna otrās malas, lai sasildītu kreisos sānus. Menū iemeta ugunī žagariņus, gribēdama man sagādāt vai­rāk gaismas, bet es atvēru Bībeli un sāku lasīt nodaļu par pasaules radīšanu.

Lasīju, un mani pārņēma ar ironiju jaukta pacilā­tība. Nevarēja būt nekādu šaubu — tā bija lieliska poēma. Tajā tika apdziedāta kā mana, tā arī pasaules radīšana, un es to svinīgi lasīju cilvēkiem bojā gājušā pasaulē, cilvēkiem, kuri bija visu zaudējuši,

Загрузка...