Malvilas pils

XII

Armāna aiziešana bija tikpat kā signāls. Logos atkal pavīdēja cilvēku galvas. Mirkli vēlāk visi Larokas iedzīvotāji jau parādījās uz ielas. Vai nu tāpēc, ka nule notiesātais sviestmaizes rieciens bija vairojis viņu spē­kus, vai arī pa logiem novērotā Armāna sakāve viņus bija uzmundrinājusi, taču pilsētnieku izturēšanās ta­gad jau šķita citāda. Ka bailes tomēr nav galīgi izklī­dinātas, es redzēju gan no tā, ar kādām izvairīgām acīm viņi noskatījās uz Fabrelatru, gan arī no tā, ka neviens neiedrošinājās ne bilst kādu vārdu par noti­kušo ķildu, ne paspiest roku Kolēnam, nemaz jau ne­runājot par tuvošanos mūsu pajūgam. Un tomēr — visi nu runāja drošākās balsīs, arī kustības vairs ne­bija tik biklas. Tāpat skatienos varēja manīt apvaldītu satraukumu. Es pakāpos divus pakāpienus, kas veda uz Lanuaija veikaliņu, saplaukšķināju delnas un skaļā balsī paziņoju:

—Pirms mēs abas ķēves aizvedam no šejienes, es gribētu ar tām apjāt dažus apļus pils laukumā, lai zirgi ielocītu kājas. Tā kā ilgu laiku neviens tām nav mugurā sēdējis, domāju, ka tas nebūs tik viegli. Ja šāds skats jūs interesē, es parunāšu ar Filbēru, lai viņš atļauj jums noskatīties. Vai gribat, lai es to daru?

Visi paceļ rokas, un apkārt uzbango tāds prieka vil­nis, ka jūtos gluži pārsteigts. Lai gan mums laika maz, es brīdi nolūkojos šajā līksmes uzplūdā, jo patie­sībā tajā ir kaut kas gauži nožēlojams. Cik tukšai un skumjai vajag būt šo cilvēku dzīvei, ja viņus tā spēj iepriecināt izredzes noskatīties jāšanas demonstrēju­mos! Jūtu savā delnā iegulstamies mazu, siltu rociņu. Tā ir Evelīna. Es noliecos pie meitenītes.

— Aizteci pie mūsu pajūga un pasaki Katī, ka es viņu gaidu pie tēvoča. Tikai labi žigli.

Nogaidu, kad Fabrelatrs man pagriezīs muguru, un iclavos kurpnieka mājelē. Pēc īsa mirkļa ierodas Mar­sels. Arī viņš ir manāmi mundrāks.

— Tu nemaz nevari iedomāties, kādu prieku sagā­dāsi larokiešiem ar savu priekšnesumu, Emanuel! Mūs šeit galē nost ne tikai netaisnība vien, bet arī garlai­cība. Cilvēkiem nav, ko darīt. Es vēl kādu nieku pa­knibinos savā amatā. Tā būs vismaz tik ilgi, kamēr vēl saglabāsies kāda ādas drīksniņa. Bet ko lai iesāk citi? Pimons, Lanuaijs, Fabrelatrs? Un zemkopji līdz sējas laikam rudenī? Nav taču vairs radio, televīzi­jas, pat ne plašu atskaņotāju. Sākumā ļaudis gāja uz baznīcu, lai būtu kopā ar citiem un dzirdētu kādu ru­nājam. Filbērs pirmajās dienās bija tikpat kā televi­zora vietā. Nelaimīgā kārtā viņš ātri apnika, jo mūž­dien kūla vienus un tos pašus salmus. Tici vai ne, bet mēs labprātīgi katru dienu ietu uz pili šķūrēt mēslus no /irgu staļļiem. Mēslu mcss na tagad kļuvusi par sava veida pagodinājumu. Manuprāt, Filbēra varmācība būtu daudz vieglāk paciešama, ja viņš mums sagud­rotu kādu nodarbošanos. Pats nezinu, kāda tā varētu būt. Nu, varētu kauču vai novākt gruvešus pilsētas sa­grautajā daļā, kraut akmeņus kaudzēs, salasīt naglas. Un likt to darīt barā, visiem kopā. Pati lielākā nediena ir tā, ka nav mums itin nekādas sabiedriskās dzīvoša­nas, Itin nekādas. Nīkstam katrs pats par sevi. Un gaidām, kamēr mums kāds ko pasniegs. Ja tas ilgi vil­ksies, galīgi pazaudēsim cilvēka ģīmi.

Es nepaguvu neko atbildēt, jo ienāca Evelīna un tū­liņ atkal iespraucās man starp kājām, bet viņai nopa­kaļ iesteidzās Katī.

— Katī, — es saku, — man palicis maz laika. Tā­pēc runāšu pavisam īsi. Vai tu nāktu ar Evelīnu dzīvot pie mums Malvilas pilī? Tavam tēvocim iebildumu nav.

Katī nosarkst, un no viņas sejas redzams, ka viņa labprāt to darītu. Taču ar atbildi viņa vilcinās.

— Oi, es pati nezinu, ko iesākt, — viņa atbild, acis nodurdama un izlikdamās pavisam samulsusi.

— Es redzu, ka mans piedāvājums tevi neieprie­cina, — es saku. — Tev tiesības atteikties, ja tu vēlies. Es neviena nepiespiežu.

— Nē, nē, — Katī aši attrauc, — tā nepavisam nav. Man tikai žēl atstāt tēvoci vienu.

— Te tev nu bija, — Marsels nobrīnās.

— Ja tev viņa tik ļoti žēl, — es saku, — tad jau gan labāk paliec Larokā. Nerunāsim vairs par to.

Katī tūlīt atskārst, ka es par viņu zobojos, pasmaida un lauku meičas tiešumā, kas man patīk daudz labāk nekā viņas parastā klīrēšanās, atklāti atbild:

— Kāpēc zoboties par nabaga meiteni? Tu pats zini, ka mīļuprāt braucu jums līdzi!

Es patiesi iesmejos, tāpat arī Marsels. Viņš droši Vien bija ievērojis īsās sarunas un ilgos skatienus, kas tika pārmīti pie gaļas veikala.

— Tātad tu brauksi līdzi? — es vēlreiz noprasu. — Un vēlāk to nenožēlosi?

— Un pamest tēvoci tev ari nebūs žēl? — Marsels savukārt apjautājas.

Katī aizrautīgi, no visas sirds, iesmejas. Smiekli vi­ņai šķiet pāršalcam augumu no galvas līdz pat kāju pirkstiem, kā šūpās salīgodami plecus, krūtis, gurnus. Tas man tik Joti patīk, ka nespēju novērst no viņas skatienu. Katī droši vien to pamanījusi, jo, valšķīgas acis man uzmezdama, ļaujas jaunai smieklu šaltij.

— Paklausies, Katī, — es ierunājos. — Tu pati sa-, proti, ka lūgt Filbērain atļauju nav vērts, viņš nekad to nedos. Tev un Evelīnai vajadzēs aizbēgt. Larokas iedzīvotāji pēc dažām minūtēm droši vien sapulcēsies pils laukumā, lai noskatītos izrādē, ko es viņiem sarī­košu. Tu tur nenāc. Aizbildinies, ka Evelīnai uznākusi astmas lēkme, un paliec mājās. Līdzko ļaudis būs sa­pulcējušies pie pils, veicīgi sakravā čemodānus ar sa­vām un Evelīnas mantām, aiznes tos pie mūsu pajūga un paslēp, pārklājot ar maisiem, kuros bija salikti mai­zes klaipi. Tad abas izejiet pa dienvidu vārtiem uz Malžakas ceļa un dodieties tālāk. Pēc pieciem kilomet­riem krustojumā uz Rigudī pagaidiet mūs.

— Skaidrs, — Katī nosaka.

— Nerādieties, iekāms neesat pārliecinājušās, ka tie esam mēs. Bet tu, Evelīn, visās lietās paklausi Katī.

Meitene piekrītoši pamāj un, ne vārda neteikdama, veras manī ar mēmu aizrautību. Iestājas klusums.

— Es tev pateicos, Emanuel, — Kati izjusti saka. — Vai drīkstu visu pastāstīt Tomā?

— Nestāsti viņam neko. Tev arī nav daudz laika. Abas ar Evelīnu pazūdiet ātrāk tavā istabā.

Un Katī patiešām pazūd, taču vēlreiz atskatās, lai redzētu, vai es nolūkojos viņai pakaļ.

— Nu, Marsel, tagad iešu arī es. Negribu, lai Fil­bērs pamana, ka esmu pie tevis. Tas tev varētu kaitēt.

Marsels mani nomutē. Gaitenītī pagriežos atpakaļ, izņemu no kabatas tīstokllti un nolieku uz galda.

— Lūdzams, pieņem to no manis. Tas tev noderēs, kad Filbērs, uzzinājis par Kati aizbēgšanu, samazinās tev pārtikas devu.

Uz ielas pie manis pienāk gara un masīva auguma dāma, ģērbusies zilā svīterī un platās biksēs. Viņai ir īsi, biezi, iesirmi mati, spēcīgi vaigu kauli un zilas acis.

— Konta kungs, — viņa saka zemā, labi nostādītā baisī, — atļaujiet iepazīties: Judīte Medāra, matemā­tikas skolotāja, neprecējusies. Es saku «neprecējusies», nevis «vecmeita», lai novērstu pārpratumu.

Šāda veida iepazīšanās mani uzjautrina, un, tā kā viņas izrunā nav nekādu vietējās izloksnes pazīmju, es apjautājos, vai viņa ir larokiete.

— Nē, esmu no Normandijas, — viņa paskaidro, sa­tverdama manu labo roku un to spēcīgi sažņaugdama. — Es dzīvoju Parīzē. Pareizāk sakot, tiku dzīvojusi Parīzē, kad pasaulē vēl bija tāda pilsēta. Taču man ir arī mājiņa Larokā, un tāpēc esmu paglābusies.

Atkal viņa sažņaudz manu roku. Es viegli pamēģinu atbrīvoties no vikingietes ciešā spiediena, bet viņa — varu apzvērēt, ka tas notiek gluži neapzinīgi — vēl stingrāk sažmiedz pirkstus.

— Jā, tāpēc esmu paglābusies, — viņa atsāk, — un guvusi iespēju iepazīties ar visai savdabīgu teokrātisku diktatūru.

Tātad atradies vismaz viens cilvēks, kurš nebīstas Fabrelatra garo ausu. Savus lielos lokatorus viņš ne­pilnu piecu metru atstatuma pastiepis uz mūsu pusi, taču brašajai vikingietei tas bijis nebijis.

-» Ņemiet vērā, — viņa paziņo savā skaļajā balsī ar skaidro izrunu, — ka es esmu katoliete (trešais mana delma sažņaudziens), taču šāda tipa baznīcas Kalpus man reti kad gadījies sastapt. Un ko lai saku par savu līdzpilsoņu pasivitāti? Viņi samierinās ar visu! Varētu domāt, ka Filbērs tiem laupījis viņu vīrie­tības atribūtus!

Par dūšīgo vikingieti turpretim varētu sacīt, ka viņa, neraugoties uz savu dzimumu, saņēmusi šos citiem no­laupītos atribūtus. Tā viņa šeit stāv savās platajās biksēs, ar spēcīgi sakniebtiem šķautņainajiem žokļiem virs atrotītās svītera apkakles un zilajām, dzirkstoša­jām acīm. Un Larokas galvenajā ielā skaļā balsī met izaicinājumu varmācībai.

— Ir tikai viens izņēmums, — viņa paziņo, — un tas ir Marsels. Viņš šeit ir vienīgais vīrietis!

Nez vai viņa tāpat iztausta Marsela bicepsus kā ma­nējos? Tas gan varētu būt. Un tur arī būtu, ko aptaus­tīt. Neraugoties uz saviem sešdesmit gadiem, Marsels veidots no viena vienīga muskuļu kamola, un ir ne ma­zums sieviešu — turklāt ne tikai neprecētās vien —, kurām vēl patīk gar tiem paknaibīties.

— Konta kungs, — Judīte turpina savā tribūna balsī, — es jums izsaku atzinību. Atzinību par to, ka nevil­cinājāties ar pārtikas sadali (viņa atkal sažņaudz manu delmu), jo tā bija vienīgā iespēja, lai no atvestā kāds mazumiņš tiktu arī mums. Atzinību arī par dros­mīgo uzstāšanos pret vietējiem esesiešiem (mans delms sajūt vēl vienu žņaudzienu). Es nebiju piecēlusies, ci­tādi būtu ieradusies jums palīgā.

Piepeši viņa noliecas pie manis (es saku «noliecas» tāpēc, ka man visu laiku tāda sajūta, it kā viņa būtu centimetrus četrus garāka par mani) un iečukst man ausī:

— Ja jūs, Konta kungs, kādu dienu gribētu spert no­teiktākus soļus pret šo nelieti, varat rēķināties ar manu palīdzību.

Viņa saka «rēķināties ar manu palīdzību» klusi, bet ļoti apņēmīgā balsī. Izsliedamās viņa pamana, ka Fab­relatrs pielavījies turpat jau aiz muguras, palaiž vaļā manu roku un tik sparīgi .apeērtas atpakaļ, ka ar plecu uztriecas izstīdzējušajam garstilbim, kurš nolīgojas vien.

— Gaiss man vajadzīgs! Gaiss! — plaši atmezdama rokas, Judīte iesaucas savā spēcīgajā balsī. — Velna milti! Vai tad Larokā vairs nav vietas, kur kāju spert?

— Atvainojiet, cienītā, — Fabrelatrs vārgā balsī no­pīkst.

Bet Judīte uz garo maiksti pat nepaskatās. Viņa pastiepj man roku, es to paspiežu un jūtu, ka muskuļi man smeldz. Esmu priecīgs, ka izdevies atrast tādu sabiedroto.

Aizeju pa ielu līdz mūsu pajūgam. Puiši strādājuši čakli, un vezums gandrīz jau sakrauts. Kra-kra, kurš bija izklaiņojies, drupačas knābādams, turpat Lanuai-, jam zem pašām kājām, tagad mācīta vīra cienīgā stājā pastaigājas pa Malabāra plato muguru. Pamanījis mani, viņš draudzīgi ieķērcās un uzmetas man uz pleca, lai sāktu knakstīties. Tomā, kas piesarcis un saspringts laiku pa laikam pablenž uz kurpnieka inājeles pusi, pavelk mani sāņus un apjautājas:

— Kas noticis? Kāpēc Katī aizgāja no mums?

Mani uzjautrina šis «no mums».

— Evelīnai uznākusi astmas lēkme, tāpēc Katī pa­lika pie meitenītes.

— Vai tad tas nepieciešams?

— Protams, ka nepieciešams! — es mazliet sapīcis attraucu. — Astmas lēkme nav nekāda nieka lieta, tā ir ļoti mokoša. Vajadzīgs, lai kāds būtu tuvumā.

Tomā apmulsis nodur acis, tad pēkšņi tās atkal pa­ceļ un, šķietami sasparojies, neskanīga balsī iejau­tājas:

— Saki, vai tas radītu lielas grūtības, ja Katī pār­celtos uz Malvilas pili pie savas māsas un vecmā­muļas?

Es noskatos uz viņu. «Pie savas māsas un vecmā­muļas» — tas ir vēl uzjautrinošāk nekā iepriekšējais «no mums».

— Radītu gan, turklāt visai lielas, — es nopietni atbildu.

— Un kādas?

— Filbērs taču noliedzis pārcelties no Larokas uz citu vietu, tāpēc droši vien neļautu viņai to darīt. Katī tad vajadzētu aizvest slepšus.

— Un kas par to?

— Kā kas par to? Vai tu meitieša dēļ gribētu sa­nīsties ar Filbēru?

— Varbūt tik tālu nenonāktu?

— Nonāktu gan! Filbērs ari metis acis uz šo skuķi. Viņš Katī piedāvājis pārcelties pie viņa uz pili.

Tomā nobāl.

— Tāpēc jo vairāk!

— Ko nozīmē — tāpēc jo vairāk?

— Meitene jāpaglābj no šā cilvēka tīkojumiem.

— Tu esi gan jocīgs, Tomā. Kā tu vari zināt, ko domā Katī? Varbūt Filbērs viņai patīk.

— Noteikti nepatīk.

— Bet kāda tam nozīme? — es saku. — Mēs Katī patiesībā nemaz nepazīstam. Tikai pirms nepilnas stun­das pirmo reizi viņu ieraudzījām.

— Viņa ir ļoti laba meitene.

— Tu gribi sacīt — morālā ziņā?

— Protams.

— A, ja tu esi tādās domās, tad tas visu izmaina. Vispār es pilnīgi paļaujos uz tava sprieduma objekti­vitāti.

Es sevišķi uzsveru vārdu «objektivitāti». Taču tās ir veltas pūles. Jau parastos apstākļos viņam humora izjūta ir sveša. Bet šobrīd jo vairāk.

— Tātad tu esi ar mieru? — Tomā nedroši apvai­cājas. — Aizvedīsim Katī?

Šoreiz es uz viņu nolūkojos ar ļoti nopietnām acīm.

— Tev man jāapsola viena lieta, Tomā. Un proti, ka tu šajā pasākumā neizrādīsi nekādu ierosmi.

Tomā vilcinās, taču kaut kas manā balsī un acis liek viņam apdomāties, jo beidzot viņš saka:

— Es tev apsolu.

Pagriežos, aizdzenu no sava pleca Kra-kra, kurš jau sāk man apnikt, un dodos augšup pa galveno ielu. Tās galā lielie tumšzaļie vārti atveras, un acumirklī uz ielas apklust visas sarunas.

Vispirms pa vārtiem iznāk Armāns ar savu drūmo un noslēgto viepli. Pēc tam parādās kāda varen uzpo­susies būtne, kuru gan es nekad vēl neesmu redzējis, taču pēc Marsela nostāsta uzminu, ka tas ir Gasels. Visbeidzot izsoļo pats Filbērs.

Viņš ir labs aktieris. Viņš nevis vienkārši iznāk, bet izsoļo. Ļaudams Gaselam rūpīgi aizvērt vārtus viņam aiz muguras, Filbērs sastingst un pārlaiž tēvišķīgas gādības pilnu skatu pils priekšā sanākušajiem ļaudīm. Ģērbies viņš tajā pašā tumši pelēkajā uzvalkā, manis «aizdotajā» kreklā ar pelēko adito kaklasaiti. Uz krū­tīm viņam karājas krusts, kura galu viņš satvēris ar kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, it kā iedvesmu smeldamies. Saule apmirdz viņa melno matu kasku, iezīmēdama tumšas ēnas sejas askētiskajā maskā, kurā zalgo skaistās šķielējošās acis. Filbērs nedižojas. Taisni otrādi. Seju uz priekšu pasliecis, viņš augumu it kā atbīda otrā plānā, lai pasvītrotu, cik niecīga nozīme tam tiek piešķirta. Viņš veras larokiešos ar rāmu, lab­sirdīgu skatienu, it kā apliecinādams, ka jebkuru mirkli gatavs mirt mocekļa nāvē.

Ieraudzījis rnani nākam, Filbērs pašķir nelielo ļaužu pūlīti un, rokas pastiepis, ar brālīgā priekā mirdzošu seju traucas man pretim.

— Esi sveicināts Larokā, Emanuel, — Filbērs saka savā labskanīgajā samtainajā balsī,, ar labo roku sa­tver manu delnu un pārklāj to vēl ar kreisās rokas plaukstu, it kā lielu dārgumu saujā turēdams. — Kāds prieks tevi atkal redzēt! Protams, protams, tā nav ne­kāda problēma! Tā kā Kolēns nedzīvo Larokā, tad ir pats par sevi saprotams, ka mūsu dekrēti uz viņu ne­attiecas. Viņš mierīgi var no darbnīcas aizvest savas mantas.

Filbērs to visu paziņo ļoti ātri un pat nevērīgi, it kā nekādu domstarpību šajā jautājumā nekad nebūtu bijis.

— Un tad šī nu būtu tā gotiņa, — Filbērs izbrīnī­jies turpina un paceļ rokas, kā gribēdams lopiņu svētīt. — Vai patiesi tas nav liels brīnums, ka žēlīgais debesu tēvs radījis tādu dzīvnieku, kurš, pārtikdams no zāles un siena, dod cilvēkam pienu? Kā gosniņu sauc?

— Melnaļa.

— Melnaļa tomēr mums dos baltu pieniņu. — Un viņš palaiž ļoti garšīgu sīku smiekliņu, kuram piebalso vienīgi Fabrelatrs un Gasels. — Bet es šeit taču redzu arī tavus draugus, Emanuel. Labdien, Kolēn, labdien, Tomā, labdien Žakē, — Filbērs laipni visus sveicina, taču nepieiet nevienam klāt un nesniedz roku, tādējādi

pasvītrodams, ka viņš ievēro zināmu distanci starp saimnieku un viņa biedriem. Mjetai un Falvinai viņš tikai pamāj ar galvu. — Es jau zinu, Emanuel, ka tu mums esi atvedis jaukas dāvanas, — Filbērs turpina, pievērdams savas melnās, aiz labestības valgās acis. — Maizīti, galiņu, sviestiņu!

Un pie katra izsauciena viņš pamet pret debesīm rokas.

— Abi maizes klaipi un sviests ir dāvana, — es liej tišķi paziņoju. — Bet gaļa gan netiek dāvināta. To, Filbēr, tu ielāgo.

Un, iedams pa priekšu, es Filbēru aizvedu līdz saim­nieka veikaliņam.

— Kā pats redzi, gaļas diezgan daudz. Puse teļa. Es Lanuaijam teicu nevilcināties ar sagriešanu, jo diena būs karsta, bet ledusskapju šeit, protams, vairs nav. Kā jau sacīju, maizi un sviestu mēs jums dāvi­nām, bet gaļu ne. Malvilas pils iemītnieki par gaļu gribētu pretim saņemt cukuru un ziepes.

Manā runā Filbēram nepatīk vismaz trīs lietas. Vis­pirms, tas, ka es viņu uzrunāju vārdā šeit, viņa dzimt­muižas ļaužu priekšā. Otrkārt, vērsēna pusliemenis jau sadalīts, un nekas tur vairs nav grozāms. Treškārt, es pieprasu produktus. Taču viņš savu īgnumu neizrāda un ar patiku aplūko atvesto gaļu.

— Tas būs pirmais svaigas gaļas kumosiņš, ko mēs iebaudīsim kopš bumbas sprādziena, — viņš saka savā skanīgajā baritonā, ar sērīgajām acīm nolūkodamies pārmaiņus uz mani, uz maniem biedriem un uz laro­kiešiem, kuri vēl aizvien cieš klusu. — Es priecājos par mums visiem. Kas attiecas uz mani pašu, tad jau tu, Emanuel, zini, ka es iztieku ar mazumiņu. Cilvē­kam, kurš ar vienu kāju stāv kapā, nekas liels nav vajadzīgs. Taču, no otras puses, kamēr vēl esmu pie

dzīvības, es jūtos atbildīgs par larokiešu niecīgajiem krājumiem, un tāpēc tev mani jāatvaino, ja es skopo­šos.

— Dāvana paliek dāvana, — es salti nosaku. — Bet apmaiņas darījums ir apmaiņas darījums. Ja gribam, lai tādi starp Malvilu un Laroku notiktu arī turpmāk, mums par gaļu jāsaņem kaut kas līdzvērtīgs. Manu­prāt, es nebūšu prasījis pārmērīgi daudz, ja par teļa pusi gribētu saņemt desmit kilogramu cukura un piec­padsmit paciņu mazgājamā pulvera.

— Paskatīsimies, Emanuel, — Filbērs labsirdīgā balsī atbild. — Nevaru pateikt, cik daudz cukura mums vēl ir (un es redzu, ka viņš ar acīm nozibsnī uz Gaselu, kurš paver muti, lai ko sacītu), bet rnēs darīsim visu iespējamo, lai tu justos apmierināts vai vismaz gan­drīz apmierināts. Tu jau pats būsi ievērojis, ka mēs šeit dzīvojam galējā nabadzībā. Mūsu rocību nevar ne salīdzināt ar pārticību, kāda valda pie jums Malvilā. (Pie šiem vārdiem viņš nozīmīgi paskatās uz saviem draudzes locekļiem.) Ceru, tu, Emanuel, neņemsi ļaunā, ka mēs tevi nevaram pat pacienāt ar pusdienām.

— Mēs tā kā tā gribam doties atceļā, līdzko būsim saņēmuši zirgus, šautenes un norunātos produktus. Ti­kai pirms tam es vēl labprāt pajādelētu ar zirgiem, lai tie dabū ielocīt kājas.

Un es viņam pastāstu par savu nodomu pils lau­kumā nodemonstrēt jāšanas vingrinājumus.

— Tā taču ir lieliska izdoma! — Filbērs iesaucas, jo viņam nav iebildumu uz citu rēķina spēlēt gādīga namatēva lomu. — Mums diemžēl nav tikpat kā nekā­das iespējas izklaidēties. Noskatīsimies tavus demon­strējumus ar prieku, Emanuel. Ja vien tev pašam tie nav pārāk bīstami. Labi, tad nu arī iesim, — viņš uzaicina un laipni pamāj ar rokām, sava ganāmpulka avis sev līdzi saukdams. — Ja tev steiga, tad nezau­dēsim veltīgi laiku. Tikai es neredzu šeit Katī, — viņš pēkšņi ieminas, kad Gasels un Armāns, viņa mājie­nam paklausīdami, atver abas vārtu puses, pa kurām laukumā sapulcējas mazliet jau atdzīvojušies larokieši,, kuri tomēr vēi neuzdrošinās sarunāties kaut cik skaļā balsī.

— Dzirdēju, ka Evelīnai uznākusi astmas lēkme un Katī palikusi, lai viņai palīdzētu, — es paskaidroju.

Nevēlēdamies dot Filbēram iespēju iztaujāt, es ašiem soļiem aizsteidzos tālāk pa gatvi.

Zirgus es gribētu saņemt pašās beigās, tāpēc lūdzu Filbēru izsniegt man vispirms šautenes, patronas un mums pienākošos produktus. Filbērs mani nodod sava vikāra ziņā, iepriekš pasniegdams tam atslēgu saišķi un pie reizes klusu ko iečukstēdams. Žakē un Kolēns nāk man nopakaļ ar diviem prāviem maisiem.

Es vairs neatceros, kurš no slavenā amerikāņu ko­miķu pāra Lorela un ITārdija bija resnulis un kurš — sīkaļa, bet Gasels man noteikti atgādināja mazāko no tiem. Viņam ir tāds pats izstīdzējis kakls, izģindusi seja, smails zods, izvalbītas acis, vientiesīgs izskats. Tikai amerikāņu komiķim mati bija izpūruši, bet Gaselam tie rūpīgi sasukāti, turklāt iecirtoti, gluži tāpat kā savā laikā manām māsām. Pleci viņam ir šauri, vi­duklis tievs un kuplie gurni iežņaugti spodri baltā uz­svārcī, kas apjozts nevis jostas vietā, kā to mēdz darīt vīrieši, bet krietni augstāk. Balss viņam nav ne vīriš­ķīga, ne arī sievišķīga, bet kaut kāda vidēja.

Kopā ar Gaselu mēs ejam pa bezgalīgi garu ar mar­mora plāksnēm izklātu gaiteni.

— Gasel, — es ierunājos, — esmu dzirdējis, ka Fil­bērs tevi gribot iesvētīt garīdznieku kārtā.

— Nē, nē, tā gluži nav, — Gasels savā grūti rak­sturojamajā balsi saka. — Mācītāja kungam padomā izvirzīt manu kandidatūru Larokas draudzes nobalso­šanai.

— Un pēc tam nosūtīt tevi uz Malvilas pili?

— Tikai tādā gadījumā, ja jums nebūtu iebildumu,— Gasels pazemīgi paskaidro, turklāt dīvainā kārtā šķie­tami bez jebkāda viltus.

— Mums nekas nav pret tevi, Gasel. Tikai, man lie­kas, tev pašam būs žel aizbraukt no šejienes un savas mājiņas pilsētā.

— Tā ir gan, — Gasels tik patiesā vaļsirdībā atzīs­tas, ka es jutos pārsteigts. — Sevišķi žēl mājiņas.

— Neraizējies, Gasel, — es viņu mierinu, — tev ne­vajadzēs to darīt. Malvilas ticīgie ļaudis svētdienas vakarā par abatu vienbalsīgi ievēlēja mani.

Aiz muguras dzirdu kādu ieirgojamies; man liekas, tas ir Kolēns, taču es neatskatos. Bet Gasels apstājas un ar savām izvalbītajām acīm veras manī. Tā kā acis viņam izspiedušās, turklāt uzacis augstu uzrautas, se­jai piemīt mūžīga izbrīna izteiksme. Sīs pašas īpatnības pēc Gasela seja izskatās muļķīga, taču tāds iespaids ir maldīgs, jo Gasels nepavisam nav dumjš. Viņa izstī­dzējušā kakla vienā pusē es pamanu pietūkumu. Tas droši vien ir kākšļa aizsākums, bet, tā kā ar šo kaiti parasti sirgst tikai pavecākas sievietes, tad esmu ļoti izbrīnījies. Sā vai tā, nabaga zēnam, liekas, kaut kas nav kārtībā ar dziedzeriem.

— Vai mācītāja kungam jūs jau to teicāt? — Ga­sels savā smalkajā balstiņā vaicā.

— Nē, vēl kaut kā nav iznācis.

— Mācītāja kungs par to būs gauži apbēdināts, — Gasels saka, jau atkal soļodams man līdzās.

Manuprāt, tam vajadzēja nozīmēt, ka viņš, Gasels, nepavisam nejūtas apbēdināts. Droši vien domas par to, ka būtu jādodas prom un jāzaudē patīkamā iespēja spodrināt un aizvien no jauna uzkopt jau tā tīro mā­jiņu, viņam šķiet briesmīgas. Patiesībā šis Gasels ne­maz tik pretīgs nav. Labestīgs vientiesītis, kurš dievina savu dvēseles ganu un par to vien sapņo, kā ar koši sacirtoticm matiem, nevainojami baltā uzsvārcī un ar neskartā šķīstībā saglabātu dvēseli kādu dienu nokļūt jaunavas Marijas klēpī. Vispār nekaitīgs cilvēciņš. Bet varbūt tomēr savā ziņā bīstams, ja viņš pakļaujas tādam cilvēkam, kāds ir Filbērs, un samierinās ar ne­taisnību.

Pagraba durvis noslēgtas. Atslēgu divas reizes pa­griežot, Gasels tās atdara un ieiet telpā, kurā savākti no Larokas iedzīvotājiem ar viltīgu pierunāšanu iz­krāptie labumi. Pagrabs pārdalīts divās daļās. Pir­majā, kur atrodamies mēs, pārtikas krājumu nav. Ga­ļas produkti, vīns un citas pārtikas vielas glabājas aiz durvīm, kuras nodrošinātas ar milzīgu piekaramo slē­dzeni. Tur Gasels man neatļauj ieiet. Tikai, kamēr viņš nodalījuma durvis atdara un tās atkal noslēdz, es pagūstu tur iemest skatienu.

Priekšējā telpā statīvos salikti šaujamie ieroči, bet plauktos rūpīgi sašķirotas patronas.

— Tā, — Gasels neskanīgi nosaka, — šeit tu vari izvēlēties.

Par šādu devīgumu esmu pārsteigts. Taču tūlīt at­skārstu — tas izskaidrojams vienīgi ar to, ka Filbērs un Gasels nenieka nesajēdz no ieročiem. Taču es ne ar vienu vaibstu neizrādu savu izbrīnu un uzmetu ska­tienu arī Kolēnam, lai tikai viņš nepasaka kādu vārdu nevietā. Saskaitu pavisam vienpadsmit ieročus, bet šo vienpadsmit vidū, kas lielāko tiesu ir parastās lauci­nieku divstobrenes, brīnišķīgā izcilībā, tikpat kā tīrosiņu zirgs nožēlojamu ādinieku vidū, atmirdz lieliska Springfīlda firmas šautene, kuru Lormio droši vien savā laikā iegādājies, lai piedalītos kādās augstāko aprindu sarīkotās tropu apvidu medībās. Tas ir dārgs Ierocis, ar kuru pusotra simta metru attālumā iespē­jams nogāzt bifeli (protams, ar tādu noteikumu, ka turpat tuvumā paslēpušies trīs labi šāvēji, kuru uzde­vums ir iejaukties, ja augstais klients izrādījies pārāk nemākulīgs). Tūlīt es to neņemu, bet iepriekš pārbaudu munīciju. Atbilstoša kalibra patronas šeit pietiekamā skaitā. Pārējo divu ieroču izvēle ir ātra: paņemu 22. kalibra šauteni ar optisku mērķēkli, kas droši vien pie­derējusi Lormio dēlam, un vienu no labākajām medību divstobrenēm. Arī tām munīcijas netrūkst. To saberu vienā no maisiem un turpat ielieku arī visas trīs šau­tenes, bet Žakē piekodinu maisu cieši apvīstīt ar auklu, lai ieroči ceļā nenoberzētos. Gasels paņem otru maisu, piesaka mums uzkavēties turpat, priekšējā telpā — ta tas teitan esot pieņemts, viņš atvainodamies pa­skaidro —, bet pats ieiet otrā nodalījumā. Pēc brīža Gasels atgriežas un pasniedz man piepildīto maisu.

Zirgu steliņģos mums ar Armānu rodas domstarpī­bas. Abas ķēves — turpmāk es par tām pastāstīšu sī­kāk — kopš sprādziena dienas droši vien turētas pus­badā, jo dzīvnieki novārguši un applukuši. Negribē­dams kāpt mugurā tik neizskatīgiem zirgiem, es ķēros pie skrāpja un sukas, lai gan Armāns blenž manī ar īgnu skatienu. Viņš neatkāpjas no manis ne soļa, taču ij nedomā nākt palīgā. Armāns iejaucas tikai tad, kad es pieeju pie jāšanas piederumu kambara, izvēlos divē­jus seglus un tos uzlieku uz steliņģu šķērssienas.

— Ko tu gribi darīt ar segliem? — viņš sapīkušā balsī iejautājas.

— Protams, apseglot abus zirgus.

— Nekas nebūs, — Armāns paziņo. — Tā es ne­esmu ar mieru! Man ir rīkojums tev izsniegt abas ķē­ves, bet par segliem nebija nekādas runas. Pēc izrādes atgādā man tos atpakaļ.

— Bet kā tad zirgus varēs aizjāt uz Malvilu? Vai tāpat neapseglotus? Šitādus zirgus?

— Nav mana daļa. Varēji paņemt līdzi savus seg­lus.

— Malvilā mums lieku seglu nav. Ko lai es lieku mugurā ķēvītēm?

— Liec, ko gribi.

— Bet, paklau, Armān, es taču Laroku neizputinu. Jums paliek trīs zirgi un treji segli.

— Bet ja tie nolietosies? Ar ko es tos aizvietošu? Turklāt tu pievāc vislabākos. Es pats kopā ar veco Lormio tos nopirku Parīzē pie Ermsa. Lielu naudu par tiem izgāza. Tu labi zini, ko ņem. Deguns tev smalks. Bet es arī pazīstu drēbi!

Neko viņam neatbildu. Sāku atkal ar suku apstrādāt vienu ķēvi. Ka Armāns rūpētos par savu saimnieku in­teresēm, vienalga, vai tas būtu Lormio vai Filbērs, ir kaut kas pilnīgi jauns. Bet kāpēc viņš ietiepjas? Vai tā būtu sīka atriebe par salēkšanos ar Kolēnu?

— Nevaru saprast, kāda velna pēc tu tā centies? — pēc brīža es ieminos. — Filbēram segli bijuši nebijuši.

— Tā jau nu gan būtu, — Armāns piekrīt. — Vienī­gais, uz ko viņam nags, tā ir kumēdiņu spēlēšana. Bet, ja es Filbēram teikšu, lai šos seglus neatdod, jo tie maksā lielu naudu, tad viņš tev noteikti parādīs garu degunu. Vismaz par velti tu ne velna nedabūsi.

No viņa vārdiem es izdaru divus secinājumus. Vis­pirms, skaidri jaušams ir neliels izspiešanas mēģinā­jums. Otrkārt, pilnīgs cieņas trūkums pret savu saim­nieku, Un tas, savukārt, liek domāt, ka abi nekrietne]i havā starpā sadalījuši varu, bet Gasels un Fabrelatrs viņiem tikai velkas astē, bez tiesībām kādu vārdu līdzi runāt.

— Redzi, Armān, — es ierunājos un izslienos ar suku vienā, bet skrāpi otrā rokā. — Nesaki Filbēram

neko,

— Nezinu, kā iznāks.

— Tev nav nekādas jēgas to darīt.

— Bet nav arī nekādas jēgas to nedarīt.

Tā, tagad viss skaidrs. Uzsmaidu Armānam, lai ap­liecinātu, ka esmu viņu sapratis un nedomāju skopo­ties. Taču viņš vairs neko nesaka. Es atkal sāku strā­dāt ar skrāpi. No tā, ka pārrunas ieilgušas, ķēvītes baltais kažoks tikai iegūst. Spodruma ziņā tas jau var sākt sacensties ar Gasela balto uzsvārci.

Ar abiem elkoņiem atbalstījies uz steliņģu starpsie­nas, Armāns nolūkojas manī, bālganās skropstas pār ūdeņainajām acīm blisinādams.

— Tev ir varen smuks gredzens, — beidzot viņš ieminas.

— Vai gribi to uzlaikot?

Novelku gredzenu no zeltneša un pasniedzu viņam. Biezās lūpas kāri pastiepis, viņš to aplūko, tad ap­tausta un beidzot uzspīlē uz mazā pirkstiņa. To pavei­cis, uzliek delnu uz starpsienas un ar puspievērtām acīm tīksminās ap gredzenoto pirkstu. Tad arī es no­lieku suku un skrāpi un sāku apseglot ķēves. Mēs vairs nepārmij am neviena vārda.

Abas baltās ķēves es savā laikā tiku nopircis no kāda cirka mākslinieka, kuram vajadzēja atsacīties no uzvedumiem. Vienu ķēvīti sauca par Morgānu, otru — par Meluzīni. Sie vārdi man nepalika, taču jāatzīst, ka uz cirka afišām tiem vajadzēja izskatīties lepni.

Abas bija sniega baltumā, ar garām astēm un kuplām krēpēm.

Vecais Lormio tās ieraudzīja pie manis un par varēm gribēja nopirkt kopā ar trim kastrētiem angļuarābu sugas zirgiem. Veltīgi es nopūlējos viņam ieskaid­rot, ka tie ir cirka izrādēm vai kinostudiju vajadzībām speciāli apmācīti, bet parastām izjādēm bīstami zirgi. Taču viņš neatlaidās un, būdams ietiepīga rakstura cil­vēks, beidzot panāca savu. Visus piecus vai nevienu — tāds bija viņa noteikums. Tad nu es arī piekāpos. Lai gan samaksātā summa bija tik liela, ka runāt par pie­kāpšanos šeit īsti nebūtu vietā.

Es domāju, ka Lormio savos staļļos ilgi neturēs zir­gus, kuriem pats baidās mugurā kāpt. Taču tā neno­tika. Tie viņam noderēja sava prestiža celšanai. Sep­tiņdesmit sestā gada vasarā viņš pa divi lāgiem lūdza Biržitu ar tiem izjāt par godu saviem viesiem, maksā­dams divi simti franku par katru seansu. Tiesa, gal­venais izrādes numurs bija kritieni. Taču materiāli iein­teresētā Biržita par tādu samaksu būtu bijusi ar mieru katru dienu krist no zirga.

Kad es beidzot parādījos pils laukumā, vezdams aiz pavadas Morgānu, bet man nopakaļ nāca Armāns ar Meluzīni, visi larokieši jau bija sapulcējušies pils te­rasē. Piegāju viņiem tuvāk un lūdzu nesteigties man palīgā un neuztraukties, ja es noveltos no zirga. Patie­sībā tāds lūgums bija lieks. Tā kā es larokiešiem tagad aizstāju televīzijas izrādi, tad, pats par sevi sapro­tams, viņi varēja būt tikai pasīvi vērotāji. Skatītāju sejās atplaiksnījās bērnišķīgs prieks, taču laiku pa lai­kam viņi uzmeta biklus mirkļus Filbēram, it kā juzda­mies vainīgi par to, ka iedrošinājušies šeit sapulcēties, lai papriecātos. To redzot, man sažņaudzās sirds.

Bumbas sprādziens zālienu pils laukumā bija tikai apsvilinājis rūsganu, nevis pilnīgi izpostījis. Apgāju divas reizes apkārt laukumam, kas ar apdegušo zāli atgādināja salmu paklāju, gan ar acīm, gan kājām pār­baudīdams, cik stingra ir augsne. To nevarēja uzskatīt par sliktu, jo lietū zeme gan bija atvilgusi, taču ne tadā mērā, ka būtu kļuvusi staigna. Uzlēcu seglos un apjāju soļos vēl divus apļus, bet pēc tam vēl vienu, jau likdams Morgānai izpildīt dažādus paņēmienus, lai pārliecinātos, ka tā nav aizmirsusi dresūru. Tad uzsāku ceturto apli un devu ķēvei zīmi, pareizāk sakot, veselu virkni zīmju, paskubinādams viņu galvenā nu­mura izpildei. Saspiedu ar abiem stilbiem Morgānas sānus, saņēmu pavadu kreisajā rokā, tad vēl ciešāk sakļāvu kājas un piepeši pametu uz augšu labo roku. Morgāna tūlīt reibinošā ātrumā sāka lēkāt un līdzīgi vilciņam virpuļot uz visām pusēm tā, ka, no malas noskatoties, likās, ka zirgs par katru cenu cenšas iz­mest jātnieku no segliem, lai gan patiesībā tas tikai paklausīgi izpildīja dotās pavēles. Izpurināts es tiku pamatīgi, bet nekādas briesmas man nedraudēja pat tajos mirkļos, kad es šķietami izmisīgi ar pastieptu roku tvarstīju gaisu, it kā vairs nespēdams -noturēties trakojošā zirga mugurā.

Izdarīju trīs šādu lēcienu sērijas, ko nomainīja īsi atelpas brīži, un tad, apjājis vienu apli soļos, nokāpu ne zirga.

Filbērs ar svinīgu seju stāvēja skatītāju pirmajā rindā starp Gaselu un Fabrelatru. Atbalstījies uz mūra balustrādes, viņš uzsauca man īsu «bravo» un divas reizes it kā sasita plaukstas. Bet tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Filbēra plakšķus pārbrāzmoja ne­valdāms sajūsmas vilnis. Visi larokieši aplaudēja cik vien spēka, un aplausi turpinājās vēl ilgi pēc tam kad Filbēra pāris skopie pieklājības plakšķieni jau sen bija izskanējuši. Saīsinādams Meluzīncs kāpšļu siksnas, es tīšām vilcinājos, paslepšus vērodams Filbēru. Viņš stā­vēja nobālis, ar sakniebtām lūpām un šaudīgu ska­tienu. Jo ilgāk turpinājās aplausi, nepavisam vairs neatbilzdami manam īslaicīgajam sniegumam, jo skaid­rāks kļuva, ka tie patiesībā vērsti pret Filbēru.

Es atkal iesēdos seglos. Ar Meiuzīni bija pavisam cita programma. Tās galvenā nagla bija kritieni. Cik jauks un paklausīgs dzīvnieks ir Meluzīne! Un cik daudz naudas tā bija ienesusi savam kaskadierim, kad filmu uzņemšanas laikā tai vēl un vēl nācās krist no pretinieka lodēm, ievadījums šiem kritieniem bija diez­gan ilgs. Meluzīnei vajadzēja iesildit visus muskuļus, lai droši, nekādu ļaunumu nenodarot, varētu sabrukt zemē. Līdzko jutu, ka lēkšotāja iesilusi, es izņēmu kājas no kāpšļiem un to siksnas parāvu augšup seglu priekšā. Pēc tam sasēju pavadu mezglā, lai tā būtu īsāka un zirgs kritienā nevarētu tajā sapīties. Bet pēc tam laidu ķēvīti auļos. Biju nolēmis kritienu izdarīt apļa pagriezienā, izejot uz taisnes pilij vistuvākajā vietā. Tikko šis pagrieziens bija sasniegts, es pievilkti kreiso pavadu, bet pats nosvēros uz pretējo pusi, tādē­jādi laupīdams Meluzīnei līdzsvaru. Zirgs nogāzās, gluži kā lodes ķerts. Es aizkūleņoju pāri viņa kaklam un aizvēlos pa kaujas lauku krietnu gabalu tālāk. Skatītāji izbailēs ievaidējās, lai man pieceļoties atvieg­lojumā nopūstos. Bet Meluzīne visu laiku gulēja kā sastingusi, pat galvu piespiedusi pie zemes, ar aizvēr­tām acīm. Es piegāju tuvāk, atraisīju pavadu un paklakšķināju ar mēli. Un mirklī ķēvīte pielēca kājās.

So programmu es nodemonstrēju divas reizes, bet, tā kā pēdējā kritienā diezgan pamatīgi sasitos, no­spriedu, ka esmu devis Katī pietiekami laika un arī la­rokiešiem jābeidz uzjautrināties. Nokāpu no zirga un ar zināmu izaicinājumu pametu pavadu Armānam. Aiz patmīlības viņš to satvēra. Tā kā Armāns jau turēja Morgānu, abas rokas viņam tagad bija aizņemtas.

Un tad sākās gluži neiedomājama jezga. Aplausi dārdēja vēl nevaldāmāk — es sacītu, pat ar tādu kā apzinātu niknumu un spītu — nekā pēc manas pirmās uzstāšanās. Droši vien daļēji tāpēc, ka Armāns uz laiku bija padarīts nekaitīgs, bet daļēji arī tālab, ka šķietami sportiskā sajūsma varēja noderēt par labu aizsegu šādai izrīcībai, skatītāji metās lejup pa kāp­nēm, izskrēja zālienā un, skaļi klaigādami, drūzmējās ap mani. Galerijā palika tikai Filbērs ar Gaselu un Fabrelatru — smieklīgi sīciņa, izolēta grupa. Armāns gan bija tepat laukumā, bet viņa uzmanību pilnīgi pie­saistīja abi zirgi, kurus pūļa pēkšņais skrējiens bija pārbiedējis. Tie tikai ar pūlēm bija novaldāmi, tāpēc Armāns, muguru man pagriezis, turēja tos visiem spē­kiem. To redzēdami, larokieši vairs neapmierinājās ar aplausiem vien, bet sāka skandēt manu vārdu, itin kā notiktu kāds plebiscīts. Vairāki no vietējiem iedzī­votājiem, iepriekš pārliecinājušies, ka viņus neredz Fil­bērs, kurš nekustīgi stāvēja terasē, ar vērīgām un dusmu pilnām acīm nolūkodamies notiekošajā, tīšām pārmērīgi skaļās balsīs uzsauca: «Paldies tev, Ema­nuel, arī par to, ka pats sadalīji mums pārtiku!»

Visā šajā situācijā bija jaušams slēpts dumpības gars, un tas mani ļoti pārsteidza. Uz mirkli prātā pat pavīdēja doma, vai nevajadzētu izmantot izdevīgo mir­kli, lai satriektu Filbēra varu. Tomēr — Armāns bija apbruņots, bet es savu šauteni pirms izjādes biju atde­vis Kolēnam, kurš pašreiz aizrāvies dedzīgā sarunā ar Aņesu Pimonu. Arī Tomā stāvēja domās iegrimis. Bet Žakē vispār tuvumā nemanīja. Turklāt es uzskatīju — un aizvien esmu uzskatījis —, ka līdzīgi pasākumi prasa jo rūpīgu sagatavošanos. Tāpēc es izspraucos no pū|a un gāju pie Filbēra.

Panākdamies man pretim, viņš Gasela un Fabrelatra pavadībā nokāpa no terases kāpnītēm. Viņa dziji iegri­mušās valdonīgās acis neuzlūkoja mani, tās stingi vē­rās ļaužu barā, kurš pirms mirkļa gavilēdams tepat bija drūzmējies, bet tagad, viņam tuvojoties, pašķīrās un apklusa. Vēsā balsī Filbērs apsveica mani ar veik­smīgo uzstāšanos, taču pat nepaskatījās uz manu pusi. Vērīgām acīm viņš pārlūkoja savas draudzes locekļus, it kā cenzdamies nomaldījušās avis atgriezt uz patie­sības tekas. Lai cik pretīgs Filbērs bija, nevaru noliegt, ka es apbrīnoju viņa savaldību un ietekmes spēku. Viņš pavadīja mani līdz pils vārtiem, bet ne soli tālāk. Tā vien likās, ka viņam nepatiktos pēc manas aiziešanas atrasties vienam ārpus vārtiem draudzes locekļu ielen­kumā.

Filbērs atvadījās bez savas ierastās glumās pieglaimības. Viņš nebārstīja laipnības un arī neuzaicināja viņu atkal apciemot. Tikko no pils pagalma bija iznācis pēdējais larokietis un Kolēns izvedis zirgus, vārti ar blīkšķi aizvērās, noslēpdami mūsu acīm Filbēru, Gaselu, Fabrelatru un Armānu. Es no tā secināju, ka tūlīt tur notiks draudzes padomes sēde, lai pārrunātu, ar kādiem līdzekļiem atkal pārņemt savās rokās avju ganāmpulka vadību.

Bažīdamies, ka Malabārs abu ķēvju dēļ varētu kļūt nevaldāms un šaurajās, cilvēku pārpildītajās ieliņās nodarīt postu, Žakē ar pajūgu bija jau izbraucis ārpus pilsētas. Iziedams pa dienvidu vārtiem, ievēroju, ka pie viena no abiem apaļajiem tornīšiem saglabājusies vēs­tuļu kastīte, kas gan bija zaudējusi savu koši dzelteno krāsu un pasta uzraksta burtus, pārklājusies rūsganām plēksnītēm un kļuvusi pavisam neglīta.

— Paskat tik, — ieminējās Marsels, kurš gāja man blakus, — tajā ir pat atslēdziņa. Nabaga pastnieks parogļojies tieši tajā brīdī, kad gribējis no kastītes izņemt sūtījumus. Kastītes skārds droši vien bijis no­kaitis gluži sarkans, taču sadedzis nav.

Marsels pagrieza atslēdziņu. Kastītes durtiņas bez jebkādas vainas atvērās un atkal aizdarījās. Es pa­vilku Marselu sāņus un izvedu uz Malžakas ceļa.

— Atslēdziņu pievāc un uzglabā. Ja man būs kas tev ziņojams, kāds no mūsējiem ieliks kastītē zīmīti.

Marsels piekrītoši pamāja ar galvu. Es draudzīgi nolūkojos viņa melnajās, gudrajās acīs, uz degungala drebošajā kārpā un platajos milža plecos, kas tomēr nespēj pasargāt no skumjām, kuras es jau manu iezogamies viņa sirdī. Kādu brīdi mēs vēl parunājamies. Ēs saprotu, kā Marsels jutīsies, kad viens atgriezīsies savā mājiņā bez Katī, bez Evelīnas, labi zinādams, ka turpmākās dienās viņam nāksies paciest Filbēra dus­mas un pārtikas devas samazināšanu. Taču pienācīgi sakopot savas domas es nespēju. Visu laiku man prāta Malvilas pils, un es tā vien degu kvēlā nepacietība ātrāk atgriezties mājās. Ārpus Malvilas mūriem es ju­tos tikpat neaizsargāts un pamests kā gliemezis bez savas gliemežnīcas.

Kamēr mēs ar Marselu sarunājamies, es nolūkojos cilvēkos, kas iznākuši mūs pavadīt. Seit ir itin visi pie dzīvības palikušie Larokas iedzīvotāji, pat abi zī­daiņi ar viņu mātēm — Mariju Lanuaiju, jaunā mies­nieka sievu, un Aņesu Pimonu. Mjeta bezgala sajūs­mināta staigā no viena pie otra, bet Falvina, pārgu­ruši no lielās iztērzēšanās ar visām Larokas pjāpukulēm, jau apsēdusies vezumā pie Žakē, kurš tikai ar pūlēm novalda satraukto, nemitīgi zviedzošo Mala­bāru.

Pēc dienasvidus saules apmirdzētajām larokiešu se­jām es redzu, cik priecīgi viņi par to, ka uz bridi izrāvušies ārpus pilsētiņas smacīgajiem mūriem. Taču tajā pašā laikā ievēroju, ka pat tagad, kad Fabrelatra tu­vumā nav, viņi sarunās nepiemin ne savu dvēse|u ganu, ne pārtikas produktu sadali, ne šodien piere­dzēto Armāna sakāvi. Un es sāku noģist, ka ar sīkām viltībām un gudri aprēķinātām tenkām Filbēram izde­vies radīt vispārēju nodevības, neuzticības un nedrošī­bas gaisotni. Pamanu arī to, ka viņi pat neiedrošinās tuvoties Judītei, Marselam un Pimonam, it kā reliģiskā vara šos cilvēkus būtu pakļāvusi baznīcas lāstiem. Un arī ap mani viņi vairs nepulcējas tādā aizrautībā, kā to vēl nesen bija darījuši pils laukumā. Tā vien liekas, ka Filbērs ar savām vēsajām atvadām jebkuru tuvo­šanos man būtu darījis bīstamu. Kad es pēc brīža vi­siem kopīgi uzsaucu «uz redzēšanos!» — atvadu svei­cienu, no kura Filbērs ar gudru ziņu bija izvairījies —, larokieši, iesāņus turēdamies, man atbild tikai ar ska­tieniem, bīdamies ko sacīt balsī vai ar žestiem. Skaidrs, ka viņi jau atkal sākuši pakļauties, juzdami, ka Filbērs liks viņiem dārgi samaksāt par produktu vienlīdzīgo sadali. Un tā vien liekas, ka, nule ar gardu muti no­tiesājuši atvesto maizi un sviestu, viņi pat gatavi izsa­cīt pārmetumus par manu rīcību …

Tāda izturēšanās mani apbēdina, taču es viņus ne­nosodu. Verdzībai piemīt sava baismīga iekšēja loģika. Ieklausos vārdos, ko man saka Marsels, kurš palicis šeit, lai viņiem palīdzētu, bet ar kuru neviens no La­rokas iedzīvotājiem, izņemot Pimonu un Judīti, vairs nesarunājas. Jā, Judīte šeit ir tikpat kā debesu sūtīta! Revolūcijas nerimtīgais nemiera gars! Viņa ir mūsu Žanna d'Arka — lai gan «pārpratumu novēršanai» pati apliecināja, ka neesot jaunava. Judīte pamanījusi, ka

Marsels noskumis, jo pēkšņi iznirst blakus un satver viņa delinu. Marsels labprāt to atstāj Judītes ziņā — tas redzams no tā, ar kādām pateicīgām acīm viņš no­lūkojas sievišķīgā vikinga raženajā augumā.

No Pimona larokieši izvairās mazāk. Es viņu redzu sarunājamies ar diviem vīriešiem, kuri izskatās pēc zemniekiem. Ar acīm sameklēju Aņesu. Viņa tepat ne­tālu. Kolēns nodevis Morgānas pavadu nerunīgajam, nervozajam Tomā un pats tikai ar lielām pūlēm var novaldīt Meluzīni, taču turpina tērzēt ar Aņesu. Kād­reiz mēs bijām sāncenši. Pēc savas ierosmes viņš aiz­gāja no cīņas lauka un, runājot Rasina vārdiem, «sir­dij savai citu mājasvietu rada». Bet, kad arī es atkā­pos no Aņesas, viņa, kurai nupat vēl bija divi pielū­dzēji, palika pavisam bešā. Tur nu gan būtu ko skais­ties, ja vien Aņesa vispār to spētu. Es ievēroju, ka viņa pret Kolēnu izturas vēlīgi, tikai visu laiku piesargās no nemierīgās Meluzīnes. Bet Mjeta izmanto Aņesas iz­klaidību, lai apmīļotu viņas zīdainīti. Dīvaini, ka es nemaz neesmu greizsirdīgs. Satraukums, kas manī uz­vilnīja, Aņesu ieraugot, ir jau aprimis.

Atvadījies no Marsela, es pieeju pie Tomā un klusā balsī saku viņam:

— Tu kāp mugurā Morgānai.

Tomā paskatās uz mani, tad uzmet izbiedētu mirkli ķēvītei.

— Vai tev prāts! Pēc visa tā, ko es nupat redzēju!

— Tu redzēji tikai Morgānas cirka numurus. Ķēvīte ir pavisam rāma.

Pāris vārdos paskaidrojis, kādus žestus viņš nedrīkst izdarīt, es no Kolēna paņemu Meluzīni, jo Malabārs vairs nav novaldāms. Ielecu seglos un pajāju gabaliņu uz priekšu. Tomā man tūlīt seko. Pirmajā ceļa pagrie­zienā es no rikšiem atkal pāreju uz soļiem, jo baidos, ka Malabārs, ķēves vairs neredzēdams, pārāk strauji varētu mesties mums pakaļ. Tomā tūlīt piejāj man cieši līdzās un klusēdams paskatās uz mani. Tomā acīs vairs nav manāms nekas no viņam raksturīgā miera.

— Tomā!

— Klausos! — viņš atbild apvaldītās dusmās.

— Nākamajā līkumā pārej uz rikšiem un jāj mums pa priekšu. Piektajā kilometrā ceļi sadalās, un tur uz­stādīts akmens krusts. Pie tā pagaidi mani.

— Atkal kaut kādi noslēpumi, — Tomā īgni no­burkšķ, taču tūlīt ar papēžiem piecērt Morgānai pie sāniem. Ķēvīte uzņem savu līgano riksi.

Mirkli padomājis, es viņu panāku.

— Tomā!

— Klausos! (Vēl aizvien nelāgā omā un uz mani neskatīdamies.)

— Ja ieraugi kaut ko negaidītu, atceries, ka tu sēdi mugurā Morgānai, un nepacel augšup labo roku. Citādi tu atjēgsies tikai tad, kad gulēsi jau zemē.

Izbrīnītām acīm viņš blenž manī, bet tad visu saprot. Acumirklī viņa seja noskaidrojas, un, aizmirsdams sa­vas bailes no Morgānas, viņš laižas auļos. Neprātis! Uz šķembām klātā ceļa! Būtu jājis vismaz pa ap­mali!

Saturu Meluzīni. Metru piecdesmit mums aiz mugu­ras Malabārs sasniedzis lēzeni lejup vedošu ceļa posmu, kur viņš nekādā ziņā nedrīkst laisties straujākā riksī. Man gribas pabūt vienam, lai pārdomātu Larokā gūtos iespaidus. Esam tikai kādus piecpadsmit kilo­metrus no Malvilas. Taču šeit pavisam cita pasaule. Un cits organizācijas tips. Visa pilsētiņas lejas daļa, kuru ziemeļu virzienā neaizsargāja vai vismaz pietie­kamā mērā nenosedza augstā klints, iznīcināta. Trīs ce­turtdaļas iedzīvotāju gājuši bojā. Gluži nekādas sabied­

riskās dzīves, kā to labi uztvēris Marsels. Bads, bez­darbība, tirānija. Turklāt vēl nedrošības sajūta. No­cietināta vieta, taču tikpat kā neaizsargāta, neraugo­ties uz izcilām aizsardzības iespējām. Pietiekamā dau­dzumā ieroči, taču tos neiedrošinās atstāt iedzīvotāju rokās. Auglīgākā zeme visā apkaimē, taču tās nesto augļu sadale būs acīm redzami netaisnīga. Mazā, ne­laimīgā, badā mirstošā un nevienprātības sašķeltā pil­sētiņa, kurai nezin vai maz izdosies izdzīvot.

Es no larokiešiem vairs nebīstos. Zinu, ka Filbēram nekad neizdosies tos uzkūdīt pret mani. Bet es esmu nobažījies par viņiem, man viņu žēl. Un šajā brīdī, Meluzīnes rikšu ritmā seglos šūpodamies, apņe­mos viņiem turpmākajās nedēļās un mēnešos palīdzēt, cik vien spēšu.

Uzmetis acis pavadai, ko turu rokās, nobrīnos, kur palicis mans gredzens. Taču tūlīt atceros notikumus Larokas pils zirgu steliņģos. Kāds gan nejēga ir šis Armāns! Tikpat labi es viņam būtu varējis pasniegt strauta oli! It kā zeltam tagad, kad pēc bumbas sprā­dziena apritējuši jau divi mēneši, būtu kāda vērtība! Sis laiks taču pagājis vai — varētu sacīt arī tā — vēl nav pienācis. Mēs esam atmesti tālu atpakaļ, pirmat­nējā attīstības pakāpē, kad apmaiņa vēl notiek tieši, bez dārgmetālu starpniecības. Dārgmetālu un naudas laikmets mums ir tālā pagātnē vai arī tikpat tālā nā­kotnē. Varbūt mūsu mazbērni to pieredzēs, bet mēs paši — nekad vairs.

Meluzīne sasmailē ausis un izjauc soļu ritmu — dažu metru attālumā no mums ceļa vidū iznirst sīks augumiņš ar saules spozmē mirdzošiem matiem. Ap­turu zirgu.

— Es jau tā domāju, ka sastapšu tevi, — Evelīna saka, droši nākdama mums pretim. Līdzās zirga spēcīgajam augumam viņa izskatās pavisam sīciņa' un trausla. — Ēs aizlaidos no šiem abiem. Visu laiku tik bučojas un bučojas. Itin kā nekas prātīgāks nebūtu darāms! Un itin kā manis tur nemaz tuvumā nebūtu!

Smiedamies es nokāpju no zirga.

— Sēdies, tūlīt aizjāsim pie viņiem.

Es meitenīti uzceļu seglos, kur viņa aizņem pavisam maz vietas.

— Ar abām rokām turies pie seglu loka.

Uzkāpju zirgā, pavadu izkārtodams tādējādi, lai tā sīciņo augumu apņemtu no abām pusēm. Evelīnas galva tikko sniedzas man līdz zodam.

— Atbalsties man pret krūtīm.

Laižu Meluzīni atkal rikšos, bet jūtu Evelinu dre­bam.

— Nu, kā ir?

— Mazdrusciņ baidos.

— Atbalsties ciešāk. Nesaspringsti. Sēdi brīvāk.

— Briesmīgi krata.

— Nokrist tu nevari, manas rokas satur tevi no abām pusēm.

Iekārtojos tā, lai meiteni stingrāk satvertu, un klu­sēdams nojāju divus vai trīs simtus metru.

— Tā, vai tagad labāk?

— Jā, — Evelīna-atbild jau citādā, skanīgā balsī. — Varen jauki! Es esmu bruņinieka līgava, un viņš mani ved uz savu pili.

Meitene to sagudrojusi, lai atvairītu izbailes. Runā­dama viņa pagriež galvu uz manu pusi, uz kakla jūtu meitenes silto elpu. Pēc brīža viņa ieminas:

— Tev vajadzētu iekarot Laroku un Kursēžaku.

—Ka — iekarot?

— Ar ieročiem rokās.

So izteicienu viņa droši vien atceras no pēdējām

mācību stundām vēsturē. Un tās tad arī uz laiku lai­kiem paliks Evelīnas pēdējās vēstures mācību stundas.

Un kas ar to tiktu grozīts? — es pajautāju.

— Tu ar zobenu rokā sodītu Armānu un Filbēru un pats kļūtu par šīs zemes ķēniņu.

Es sāku smieties.

— Nav vārdam vietas, tā ir jauka rīcības pro­gramma. Sevišķi man patiktu «sodīt ar zobenu rokā».

— Tātad — norunāts? — Evelīna pagriežas atpakaļ un ar svinīgām acīm nolūkojas manī.

— Es vēl padomāšu.

Meluzīne iezviedzas. Viņai atbild Malabārs, kurš rikšo mums aiz muguras kādu četrdesmit metru attā­lumā. Bet priekšā ceļa līkumā piepeši iznirst Morgana, bezceremoniāli uzlikusi purnu uz galvas Tomā, kurš skūpstās ar Katī.

— O, cik smieklīgi viņi visi trīs izskatās! — iesau­cas Evelīna.

— Emanuel, — saka Tomā, miglainām acīm uz mani skatfdamies. — Vai es drīkstu uzcelt Katī seglos?

— Nē, to tu nedrīksti.

— Bet tu pats esi uzcēlis Evelīnu.

— Tas ir pavisam cits smagums. Un apjomi ir pa­visam citi,..

Mēles galā man bija piebilde: arī jātnieks pavisam cits. Taču Katī dēļ es to nepasaku.

Tūlīt klāt arī Malabārs, kas ļoti uztraucies, un, tā kā Žakē viens vairs nespēj ērzeli novaldīt, no vezuma nokāpj Kolēns, lai to saturētu pie galvas, kamēr Katī nosēžas blakus savai vecmāmuļai. Kādreizējie «Dīķu» ļaudis ir gan priecīgi, taču neizrāda nekādu izbrīnu, jo, no Larokas izbraucot, Mjeta bija pajūgā atradusi maisos ietītos čemodānus, tos atvērusi un pazinusi mā­sas mantas.

— Nāc, Tomā, — es saku, pajādams gabaliņu uz priekšu. — Ja mēs paliksim tik tuvu, Malabārs nebūs novaldāms.

Tikko atstatums man liekas piemērots, es no rikšiem pāreju uz soļiem.

— Emanuel, — Tomā ierunājas aizelsies, it kā būtu kājām skrējis. — Kati grib, lai tu rītdien mūs salaulā.

Es noskatos uz Tomā. Nekad viņš vēl nav izskatī­jies tik skaists. Sengrieķu statuja, kurā viņš līdz šim bija it kā ieslēdzies, tagad šķiet atdzīvojusies. No viņa acīm, nāsīm un pavērtās mutes versmo dzīves kvēle. Es neticīgi atkārtoju:

— Katī grib, lai es jūs rītdien salaulāju?

— Jā.

— Un tu?

Pārsteigts viņš paskatas uz mani.

— Pats par sevi saprotams, ka arī es.

— Tas nemaz nav pats par sevi saprotams. Galu galā, tu taču esi ateists.

— Ja tu runā tā, — viņš paskarbi atcērt, — tad at­ļauj atgādināt, ka tu neesi īsts garīdznieks.

— Te nu tu alojies, — es atbildu. — Filbērs gan nav īsts garīdznieks, viņš par tādu tikai uzdodas. Tur­pretim manas garīdznieka tiesības izriet no to cilvēku ticības, kuri mani ievēlējuši šajā amatā. Es esmu, tā sakot, viņu ticības izstarojums. Tāpēc es arī izturos visaugstākā mērā nopietni pret tām kulta izdarībām, kuras no manis tiek sagaidītas.

Tomā dzijā izbrīnā blenž manī.

— Bet tu taču pats, — viņš beidzot ieminas, — ne­maz neesi ticīgs.

— Mēs nekad vēl neesam iztirzājuši manas reliģis­kās jūtas, — es pasausi attraucu. — Taču jautājumam,

vai es esmu ticīgs vai neticīgs, nav nekāda sakara ar manu abata amata pienākumu izpildi.

Pēc īsa brīža Tomā drebošā balsī noprasa: > — Vai tas nozīmē, ka tu atsakies mūs salaulāt, tāpēc ka es esmu ateists?

— Nepavisam ne, — es iesaucos, — nekādā ziņā! Tava laulība gūst likumīgu spēku jau tāpēc vien, ka tu to vēlies. Pietiek ar tavu un Katī vēlmi, lai jūsu apvienošanās stātos spēkā.

Taču mazliet vēlāk piebilstu:

— Tu vari būt mierīgs, es jūs salaulāšu. Tas gan ir neprāts, bet es to izdarīšu.

Sašutis viņš noskatās manī.

— Neprāts?

— Kas gan cits! Tu gribi salaulāties tikai tāpēc, ka Katī, vadīdamās no bojā gājušās pasaules priekšsta­tiem, vēlas, lai jūsu apvienošanās būtu svaidīta ar lau­lības ceremoniālu pat tad, ja viņa nemaz nedomā sa­glabāt tev uzticību.

Tomā nodreb un tā pievelk pavadu, ka Morgāna ap­stājas kā zemē iemieta un līdzi tai arī Meluzīne.

— Gribētos zināt, no kurienes tu kaut ko tādu esi grābis.

— Ne no kurienes. Tās gluži vienkārši ir manas

domas.

Viegli iespiežu papēžus zirgam sānos. Tomā dara to

pašu.

— Tātad tu domā, ka es rīkojos aplam, jo viņa mani pievils? — Tomā iejautājas vairāk jau ar bažām nekā ironiju.

— Tu rīkojies aplam no jebkura viedokļa. Tev taču zināma mana nostāja: monogāmija nav iespējama tādā sabiedrībā, kas sastāv no sešiem vīriešiem un divām sievietēm.

Klusums.

Pēc brīža Tomā atsāk sarunu?

— Es viņu mīlu.

Ja man nevajadzētu turēt pavadu, es paceltu rokas pret debesīm.

— Bet es ari viņu mīlu! Tāpat Meisonjē! Un Ko­lēns! Un Peisū iemīlēs, tikko viņu ieraudzīs!

— Es to nedomāju šādā nozīmē, — Tomā iebilst.

— O, tu domā gan šādā nozīmē! Nav pat divas stun­das pagājušas no tā brīža, kad tu viņu pirmo reizi re­dzēji.

Gaidu, ko viņš atbildēs, taču lielajam strīdniekam pārgājusi patika ielaisties tālākā diskusijā.

— Labi, — viņš pikti nosaka, — tu mūs salaulāsi vai ne?

— Es jūs salaulāšu.

Sausā tonī pateicis man paldies, Tomā apklust kā ūdeni mutē ieņēmis. Nolūkojos viņā. Runāt viņam vairs nav patikas. Vienīgais, ko viņš vēl vēlas, ir palikt vie­natnē un sapņot par Katī, ja jau Morgānas dēļ šobrid nav iespējams būt ar viņu kopā. Sejā viņam atmirdz savāds gaišums, kas šķiet izstarojam no katras miesas poras. Un šis no viņa dziļākās būtības izplūstošais mirdzums mani aizkustina. Es savu jauno draugu Tomā apskaužu, bet tajā pašā laikā man viņa arī drusku žēl. Maz sieviešu viņš pazinis, ja Katī līdzīga meitene uz viņu atstājusi tik spēcīgu iespaidu. Bet lai jau puisis ļaujas vien šiem laimes mirkļiem. Gan viņš drīz iepazīs arī sirdssāpes. Palaižu Meluzīni auļos un aizjāju Tomā garām, aizbildinādamies, ka gribu jāt pa ceļa malu. Tomā auļo man nopakaļ.

Pēc tam krietnu stundu dzirdama tikai mūsu zirgu kāju dipoņa, bet kaut kur tālāk mainīgā atstatumā klakšķ Malabāra pakavi un pa ceļa šķembām dārd pa­jūga riteņi.

Nez kāpēc katru reizi sirds man palecas, kad es no tālienes ieraugu Malvilas pili. Kādus simts metrus šai­pus vārtu torņa redzu izslejarnies Peisū stāvu. Bise viņam siksnā uz pleca, ģīmis saverkšķīts platā smaidā, iis apstājos.

— Ko tu šeit dari? Vai kas noticis?

— Man ir labas vēstis, — viņš paziņo, paplezdams savu smaidu vēl platāku. Un tad uzvarošā balsī pie­bilst:

— Rinas tīrumiņā sadīdzis sējums!