Malvilas pils

XIII

Patiesi, mūsu sējums ir sadīdzis.

Es uz ātru roku iekožu šķiņķa šķēlīti, ko Menū burk­šķēdama man nogriezusi — viņa dusmojas par to, ka es savu devu esmu atstājis Marselam. Un pēc tam Peisū, platiem soļiem pa priekšu slādams, mani, Ko­lēnu un Žakē aizved uz Rinas tīrumiņu. Protams, mums līdzi nāk arī Evelīna, kura ne soli neatkāpjas no manis. Mēs ejam, šautenes plecā uzkāruši, jo pie­sardzības pasākumus negribam pamest novārtā tāpēc vien, ka no larokiešiem vairs nebīstamies.

No tālienes, ejot pa senā strauta oļu gultni, sare­dzams tikai arums. Taču tur ir jau lekna, melna aug­sne, kura pēc nolijušā lietus vairs neatgādina agrāko pelniem līdzīgo izdegušo smiltāju. Uzdīgušie asni pa­manāmi, tikai pieejot pavisam tuvu klāt. O, tie vēl ir mazi, pavisam, pavisam sīciņi! Tikai dažus milimet­rus gari. Un tomēr, redzot kuslos, maigi zaļos asniņus spraucoties no zemes, aiz prieka gribas vai raudāt.

Tiesa, šo zemes gabaliņu mēs esam sevišķi rūpīgi ap­strādājuši, tāpat neesam tam žēlojuši mēslojumu, taču, ņemot vērā, ka lietus nolija tikai pirms četrām dienām un saulīte parādījās pirms trim, bet iesētie graudi šaja īsajā laikā piebrieduši un izdzinuši asnus, augšanas spars šķiet tīri vai neticams. Ar delnas virspusi no­glāstu zemi. Tā izdveš tādu pašu siltumu kā cilvēka miesa. Un tā vien liekas, ka tajā vajadzētu sajust arī ko asins pulsējutnam līdzīgu.

— Tagad viss plauktin uzplauks! — Peisū tīri vai uzgavilē.

Sis «viss», liekas, apzīmē gan zemi, gan mūsu Rinas piekrastes sējumu, gan arī sagaidāmo ražu.

— Nuja, — Kolēns novelk, —dīgt jau nu dīgst mūsu tīrumiņš, tas acīm redzams, bet… Vajag, lai tas arī sastiebrotu un ieriestu vārpas.

— Pēc pāris nedēļām sējums sāks stiebrot, — Peisū noteiktā balsī paziņo.

— Var jau būt, tikai neaizmirsti, ka tagad ir pa­vēla vasara. Nevar .vēl zināt, vai vārpas pagūs ienāk­ties un graudi nobriest.

Sāda neticība Peisū liekas vai svētuma zaimošana.

«— Beidz melst blēņas, Kolēn, — viņš bargi nosaka.

Ja labība tik strauji sadīgst, tad tā centīsies atgūt nokavēto.

— Ja tikai… — Žakē bikli ieminas.

Peisū pavērš pret viņu savu nepatikā sašķobīto seju.

— Kas tas par tādu — ja tikai?

— Ja tikai pieturēsies saulainas dienas, — mūsu «dzimtcilvēks» drosmīgi paskaidro.

— Un pa reizītei arī uzlīs, — Kolēns piebilst.

Par šādu neticību sašutušais Peisū tikai parausta savus platos plecus.

— Kā tad nu pēc visām briesmām, ko esam pārcie­tuši, varētu nespīdēt saulīte vai nenorasināt lietutiņš.

Un, pacēlis stūraino galvu, Peisū paveras debesīs, it kā piesaukdams tās par liecinieku savai pieticīgajai

prasībai.

Tagad, stāvēdams kopā ar biedriem Rinas piekrastes tīrumiņā un turēdams Evelīnas ķepiņu savā platajā saujā, es jūtu, ka manī uzviļņo tā pati neskaidrā, bet spēcīgā pateicības izjūta, ko sevī samanīju toreiz, kad uznāca tik ļoti ilgotais lietus. Es labi apzinos, ka man varētu iebilst — šāda sajūta taču dibinās uz vārdos neizsacītu pieņēmumu, ka kaut kur aiz Visuma robe­žām pastāv kāds labdarīgs spēks. Jā gan, bet šādā gadījumā tam nav nekāda noteikta veidola. Piemēram, ja es nebaidītos kļūt smieklīgs, tad labprāt nomestos ceļos sējuma malā un noskaitītu: «Paldies tev, siltā zemīte! Paldies tev, kvēlā saulīte! Paldies jums, zaļa­jiem asniņiem!» Bet no tā jāsper tikai viens solis tā­lāk, lai dāsno zemi un tās izdiedzētos asniņus simbo­lizētu kailu meiteņu tēlos, kā darījuši mūsu senči.

Es baidos, ka Malvilas abats atvirzās pārāk tālu no ortodoksālās ticības dogmām.

Pēc mums ari visi pārējie Malvilas pils iemītnieki dodas apbrīnot sadīgušo sējumu, uz turieni, protams, rokrokā saķērušies, aizstaigā arī Tomā ar Katī. Mēs visi izvairāmies pagadīties mīlas pārītim ceļā, jo viņi neviena neredz un var uztriekties cilvēkam tieši virsū. Pēc atgriešanās mājās Tomā izvadā Katī pa visu pili, un tas prasa daudz laika, jo telpu šeit daudz, turklāt liels skaits visādu slepenu nostūru, kuros tik patīkami pakavēties.

Pēcpusdienas cēlienā pēc izjādes es nosegloju Ma­labāru, un Evelīna, protams, atnākusi steliņģī kopā ar mani. Meitenīte stāv atspiedusies pret aizžogu, taisnie blondie mati viņai šķipsnās noslīguši pār seju, tumšie, loki zem acīm izpletušies vēl platāki, viņa izskatās pa­visam vājiņa un nogurusi, turklāt nepārtraukti klepo, kaklā dziļi kaut kam ieguldzoties. Esmu par viņu ļoti noraizējies, jo pirms kāda laika Katī, kas uz brīdi bija nolaidusies zemes virsū, mani brīdināja, ka parasti tādā veidā Evelīnai sākoties astmas lēkmes.

Tad piesarcis un steidzīgs parādās Tomā.

— Kā tad tu tā? — es apjautājos. — Viens, bez Katī?

—' Kā redzi, — viņš samulsis nomurmina.

Un tad atkal apklust. Es izeju no steliņģa, nesdams sev līdzi seglus, un Tomā, neviena vārda nesacīdams, velkas man nopakaļ. E-ē, puis, tu šeit esi ieradies kādā uzdevumā. Turklāt ne visai patīkamā, jo citādi tu ne­būtu viens. Tevi atsūtījusi Katī, par to nevar būt ne­kādu šaubu.

Es aizveru steliņģa durvis, ar muguru atspiežos pret tā sienu un, rokas kabatās sabāzis, blenžu uz savu zābaku purngaliem.

— Redzi, ir tāda padarīšana, — beidzot Tomā ne­skanīgā balsī novervelē, — ar istabu.

— Ar istabu? — es pārjautāju. — Ar kādu istabu?

— Ar istabu, kur man ar Katī pēc salaulāšanās dzīvot.

— Vai tu gribētu manējo? — es skaļā balsī vai­cāju.

— Nē, taču ne jau, — Tomā sašutis atbild. — Ne­viens negrib atņemt tev istabu.

— Tad varbūt Mjetai viņas istabu?

— Nē, nē. Mjetai istaba vajadzīga.

Laimīgā kārtā, viņš vēl spēj to apjēgt. Taču pēc Turnā balss nojaušu, ka no Mjetas viņš jau attālinajies. Arī no manis, tikai gan citā jomā. Cik ļoti Tomā ir pārvērties! Es par to reizē priecājos un skumstu, turklāt esmu ari greizsirdīgs. Noskatos uz viņu. Pui­sis pavisam sašļucis. Nu, pietiks viņu zobot.

— Ja es tevi pareizi saprotu, — smaidīdams saku, un Tomā seja tūlīt noskaidrojas, — tad tu gribētu ap­mesties trešā stāva istabā, kura atrodas blakus manē­jai, vai ne?

— Jā.

— Un tu gribētu, lai es palūdzu savus biedrus no turienes aizvākties un pārcelties uz pastāvīgu dzīvi vārtu torņa trešajā stāvā?

Tomā nokremšļojas.

— Jā, lai gan tādu vārdu kā «aizvākties» es ne­lietotu.

Es pasmejos par šo mazo divkosību.

— Labi. Es paskatīšos, kas dotajā virzienā darāms. Vai tavs uzdevums ar to izpildīts? — es labsirdīgi apvaicājos. — Tev nekas cits no manis nav vajadzīgs?

— Nē.

— Kāpēc Katī nenāca tev līdzi?

— Viņa no tevis baidās. Tu esot jestrs cilvēks.

— Jestrs pret vinu?

— Jā.

— Es taču nevaru lakstoties ap tavu nākamo lau« leni. Ja jau tu esi nolēmis doties laulības ostā.

— O, es neesmu greizsirdīgs, — iesmiedamies Tomā piebilst.

Paskaties, cik drošs viņš par sevi, šis jaunais gai­lēns.

— Vācies ratā. Es paskatīšos, kas izdarāms.

Tomā patiesi aizvācas, un, es nezinu, kādā kārtā, bet manā saujā atkal jau iegūlusies silta roķele.

— Vai tu domā, — Evelīna jautā, pacēlusi pret mani savu biklo sejiņu, — ka manas krūtis arī kādreiz piebriedis? Tādas, kādas ir Katī? Vai pat Mjetai, kurai tās vēl pilnīgākas?

— Neraizējies, Evelīn, gan jau ar laiku piebriedis.

— Tu tā domā? Esmu tik kaulaina. — Viņa bezce­rīgi nopūšas, kreiso roku uzlikdama sev uz krūtīm. — Paskaties, tās tik plakanas, gluži kā puikām.

— Nav svarīgi, vai tu esi kaulaina vai tukla, gan jau krūtis piebriedis.

— Vai tu esi drošs par to?

— Jā, pavisam drošs.

— Ai, cik labi, — Evelīna saka un atkal nopūšas. Un tūlīt sāk klepot.

Sajā brīdī piesardzīgi iešķindas vārtu zvans. Pietrūkstos kājās. Acumirklī esmu pie vārtiem un uzma­nīgi par dažiem milimetriem atbīdu novērošanas lo­dziņa aizvaru. Tas ir Armāns uz viena no Larokas zir­giem. Viņš izskatās sadrūmis, plecā viņam bise.

— A, tu tas esi, Armān, — es draudzīgā balsī saku. — Tev brītiņu jāpagaida, kamēr atnesīšu atslēgu.

Aizvaru atbīdu atkal vietā. Protams, atslēgas ir te­pat pie rokas, taču man nepieciešams kāds brīdis laika. Steigšus ateju no vārtiem un izrīkoju Evelīnu:

— Aiztec uz māju un pasaki Menū, lai atnes uz vārtu torni glāzes un pudeli vīna.

— Vai Armāns grib vest mani atpakaļ? — Evelīna jautā. Viņa ir nobālusi un klepo.

— Nē jau. Tev nav ko bažīties. Ja viņš gribēs vest tevi prom, mēs viņu sodīsim ar zobenu rokā.

Es iesmejos. Smejas arī Evelīna, taču savādi aiz­smakušā balsī un klepodama.

— Paklau, pasaki vēl Katī un Tomā, lai nerādās, un arī pati paliec pie viņiem.

Evelīna aizskrien. Es ieeju sargtorņa pirmajā stāvā, kur visi, atskaitot Tomā, kārto no Kolēna darbnīcas atvestās mantas.

— Pie mums ieradies ciemiņš — Armāns. Lai Peisū un Meisonjē nāk man līdzi uz vārtu torni, apbruņo­jušies ar bisēm. Tikai piesardzības dēļ, nekādas bries­mas jau nedraud.

— Es gribētu parunāties ar šo lopu, — Kolēns saka.

— Nē, nē, ne tu, ne Žakē, ne Tomā. Pats zini, kā­pēc.

Kolēns ieirgojas. Patīkami viņu redzēt tik labā omā. Neilgā saruna ar Aņesu Pimonu viņam nākusi par

labu.

Otrā pagalmā ieraugu Tomā, kurš vēja ātrumā jož šurp no dzīvojamās mājas.

— Esmu klāt.

— Kā tā? — es strupi noprasu. — Es piekodināju lev nerādīties.

— Katī taču ir mana sieva, vai ne? viņš jautā, acis nozibsnīdams.

Redzu, ka man neizdosies viņu aizraidīt.

— Labi, vari nākt, bet tikai ar vienu noteikumu: tu nedrīksti bilst ne vārda.

— Vīrs un vārds.

— Lai ko ari es sacītu, tu nedrīksti vērt vaļā muti.

— Es jau tev apsolīju.

Steidzos atpakaļ pie vārtiem. Tīšām ar atslēgu paklinkšķinājies slēdzenē, es atveru vārtus. Paspiežu Ar­mānam roku, kuras mazajā pirkstiņā redzams mans gredzens. Viņš stāv manā priekšā ar savu ūdeņaino skatienu, balsenajām uzacīm, mūsaino viepli un pusmilitāro ietērpu. Viņam blakus mans nabaga jaukais Faraons. Es noglāstu zirga purnu un pasaku viņam dažus laipnus vārdus. Viņš patiešām izskatās nožēlojams — nav taču nekāda prieka nēsāt uz muguras jāt­nieku, kurš ar iemauktu dzelžiem tā saplosa sava zirga lūpas. Neraugoties uz stingro taupības režīmu, kurš pie mums noteikts, es kabatā sameklēju cukura graudu, ko Faraons ar maigām lupām tūlīt satver. Pa to laiku jau atnākusi Menū ar savu dēlu un atnesusi pudeli un glāzes. Es nododu Faraonu Momo gādībā, pieko­dinādams izņemt zirgam no mutes iemauktu dzelžus un iebērt tam mēriņu miežu. Par šādu izšķērdību Menū tūlīt sāk kurnēt, taču es izliekos nedzirdam.

Mēs sēžam vārtu torņa virtuves telpā, kopā ar mums ir ari Meisonjē un Peisū, abi ļoti draudzīgā noskaņo­jumā, taču apbruņoti. Armāns, paceldams pilno glāzi, izskatās diezgan apmulsis, protams, ne jau glāzes pēc, bet par to, kas viņam sakāms. Es izmantoju šo brīdi un pāreju uzbrukumā, ķerdamies uzreiz vērsim pie ra­giem.

— Priecājos tevi redzēt, Armān, — es saku, ar viņu saskandinādams (glāzi iztukšot es nedomāju, jo ne­kad šajā stundā nedzeru; tāpēc apslapinu tikai lūpas un pārpalikumu atstāju Momo, kurš tūlīt to izmetīs līdz pēdējai lāsītei). — Es nupat gribēju nosūtīt kādu no saviem ļaudīm pie jums, lai nomierinātu Marselu. Viņš, nabadziņš, droši vien pavisam noraizējies.

— Tātad viņas ir šeit? — Armāns ierunājas tā kā vaicājošā, tā kā apsūdzošā balsī.

— Protams, kur gan citur viņas varētu būt? Abas smalki izdomājušas, kā rīkoties! Mēs viņas ieraudzī­jām ar čemodāniem Rigudī krustcelēs. Un Kati man paziņoja, ka gribot paciemoties pāris nedēļas pie sa­vas vecmāmuļas. Iedomājies sevi manā vietā — vai tev sirds būtu atļāvusi dzīt viņas prom?

— Viņām nebija tiesību tā rīkoties, — Armāns bargi nosaka.

Pienācis brīdis dot viņam pamatīgu belzienu, tomēr saglabājot draudzīgu stāju. Es paceļu rokas pret de­besīm.

— Nebija tiesību! Tiesību šīm neesot bijis! Kā tu, Armān, to domā? Vai patiesi viņām nebūtu bijis tiesību pāris nedēļas paciemoties pie savas vecmāmuļas?

Tomā, Meisonjē, Peisū un Menū ar mēmu nosodī­jumu nolūkojas uz Armānu. Arī es noskatos viņā. Mūsu pusē ir ģimenes svētums! Viss radniecisko saišu svēlums!

Lai slēptu apmulsumu, Armāns iebāž glāzē savu plakano degunu un izdzer tās saturu līdz pēdējai lā­sītei.

— Vai ieliet vēl vienu, Arinān?

— Nenosmādēšu.

Menū pie sevis kaut ko noburkšķ, taču glāzi viņam piepilda. Mēs saskandinām, bet es nedzeru.

— Nepareizi viņas gan rīkojušās tajā ziņā, — es mierīgā un nosvērtā balsī saku, — ka nav palūgušas atļauju Marselam.

— Un Filbēram, — piebilst Armāns, kurš otro glāzi jau pa pusei iztukšojis.

Tomēr es nedomāju viņam pat daļēji piekāpties.

— Marselam, kurš, savukārt, būtu to paziņojis Fil­bēram.

Armāns nav tāds muļķis, lai nesaprastu, kāda ir šīs nianses jēga. Taču Malvilā atsaukties uz Larokas dekretiem viņš īsti neiedrošinās. Vienā guldzienā viņš iz­dzer glāzi un noliek to uz galda. Momo var laizīties, cik viņam tīk — glāzē vairs nav nevienas pilītes.

— Labi, bet kas būs tālāk?

— Kas būs tālāk? — es pārjautāju un pieceļos. — Pēc divām nedēļām mēs nogādāsim viņas atpakaļ uz Laroku. Pasaki 'to manā vārdā Filbēram,

Es neiedrošinos paskatīties uz kaktu, kurā apsēdies Tomā. Armāns nolūkojas uz pudeli, bet, tā kā es nedo­māju piepildīt trešo glāzi, pieceļas ari viņš un neatva­dījies, pat nepateicies par cienastu, iziet pa durvīm. Manuprāt, tas notiek aiz apjukuma: ja viņš neiedveš cilvēkiem bailes, tad vairs nezina, kā izturēties.

Momo ieliek dzelžus mutē laimīgajam Faraonam. Miežus viņš traukā izēdis līdz pēdējam graudiņam, pēc tam vēl rūpīgi to izlaizījis. Jātnieks un zirgs šķiras no šejienes, abi krietni iestiprinājušies. Taču pateicīgs ir vienīgi Faraons. Viņš Malvilas pili neaizmirsīs.

— Uz redzēšanos, Armān!

— Uz redzēšanos, — noņurd jātnieks.

Vārtus es tūlīt neaizveru, kādu brīdi vēl noskatos viņam pakaļ. Es vēlos, lai Armāns būtu pēc iespējas tālāk, kad Tomā beidzot eksplodēs. Vilcinādamies aiz­veru vārtus, aizbīdu šautras, pagriežu slēdzenē milzīgo atslēgu.

Eksplozija ir vēl spēcīgāka, nekā biju gaidījis.

— Kas tā par cūkošanos? — Tomā kliedz, ar izval­bītām acīm nākdams man virsū.

Es izslejos, ne vārda nesacīdams, paskatos uz viņu, pagriežos un eju uz paceļamā tilta pusi. Sev aiz mu­guras dzirdu, ka Peisū viņu kaunina.

— Eh, puis, kāda gan jēga no tavām augstajām sko­lām, ja tu esi tik neaptēsts stulbenis! Vai tu patiesi domā, ka Emanuēls grasās skuķus atdot? Tad tu viņa nepazīsti!

— Bet kāda velna pēc, — Tomā kliedz (viņš patiesi kliedz!), — tāda māžošanās?

— To tu pajautā viņam, — Meisonjē strupi nosaka.

Dzirdu sev aiz muguras skrejošu soļu dipoņu. Pa­lūk, Tomā jau klāt. Viņš pienāk man blakus. Es viņu, protams, neredzu un skatos tikai uz paceļamo tiltu. Eju

ātriem soļiem, rokas kabatās sabāzis, zodu augšup

paslējis.

— Atvaino, lūdzu, — Tomā ierunājas aizsmakušā balsī.

— Man uzspļaut uz tavu atvainošanos, mēs neesam nekādā augstāko aprindu salonā.

' Sākums ir Tomā visai nelabvēlīgs. Taču ko gan lai ' viņš citu dara — atlaisties nedrīkst.

— Peisū saka, ka tu meitenes neatdošot.

— Peisū maldās. Es rītdien tevi salaulāšu, bet pēc divām nedēļām nosūtīšu Katī uz Laroku, Filbēram uz kārā zoba.

Tas, protams, ir diezgan apšaubāmas gaumes joks, taču Tomā tūlīt nomierinās.

— Bet kāpēc tad spēlēt šādu komēdiju? — Tomā jautā pavisam žēlā balsī, kas citādi viņam nepavisam nav raksturīga. — Es neko nesaprotu.

— Tu neko nesaproti tāpēc, ka domā tikai pats par sevi.

— Es domāju tikai pats par sevi?

— Bet par Marselu? Vai par Marselu tu esi pado­mājis?

— Un kāpēc man vajadzētu domāt par viņu?

— Tāpēc, ka Marselam viss būs jāizcieš.

— Kā — jāizcieš?

— Visi spaidi, pārtikas devas samazināšana un tā tālāk.

Uz mirkli iestājas klusums.

— AI To es nezināju, — Tomā bēdīgi nosaka.

Es turpinu:

— Tikai tāpēc es spiedu šim draņķim roku un visu iztēloju kā abu meiteņu aušību. Gribēju novelt vainu no Marsela.

— Bet kas notiks pēc divām nedēļām?

Sis nelga vēl nav gluži nomierinājies.

— Nāks laiks, nāks padoms. Es aizrakstīšu Filbē­ram, ka jūs esat viens otru iemīlējuši, es jūs esmu sa­laulājis un Katī, protams, jāpaliek pie sava laulātā drauga.

— Bet vai pēc tā Filbērs nepielietos pret Marselu spaidus?

— Kāpēc lai viņš to darītu? Notikumi pieņēmuši ne­gaidītu pavērsienu, un tas Filbēru atbruņo. Nekāda sazvērestība nav notikusi. Marsels nekur nav vaino­jams.

Vēsā balsī es vēl piebilstu:

— Tāpēc bija nepieciešama šī māžošanās, kā tev labpatika izteikties.

Ilgs klusuma brīdis.

— Emanuel, vai tu dusmojies?

Es paraustu plecus, uzgriežu viņam muguru un eju atpakaļ pie Peisū un Meisonjē. Vēl taču jānokārto jau­tājums par Tomā vajadzīgo istabu. Sie abi ir krietni puiši. Viņi ne tikai kā neņem ļaunā to, ka jāizvācas no savas istabas, bet pat vēl nopriecājas. «Lai jau nu abi balodīši iekārto sev ligzdiņu,» Peisū labsirdīgi nosaka, aizmirsdams, ka nule vienu no balodīšiem nosaucis par «neaptēstu stulbeni».

Kad es nākamajā dienā lielajā zālē laulāju Katī ar Tomā, visi ir vēl vairāk aizkustināti. Iekārtojamies tā­pat kā Filbēra noturētā dievkalpojuma laikā: es stāvu ar muguru pret abiem plašajiem logiem, galds noder par altāri, bet tam otrā pusē iepretim man divās rindās sēž visi Malvilas pils iemītnieki. Menū kļuvusi nepa­rasti izšķērdīga un uzlikusi uz galda divas lielas sve­ces, lai gan diena ir skaidra un saules spožums strau­mēm ieplūst pa lielajiem, spraišļotajiem logiem, uz ak­mens kula izveidodams divus milzīgus ēnu krustus.

Visiem, pat vīriešiem, acis ir valgas. Kad pienāk laiks pieņemt svēto vakarēdienu, tajā piedalās arī Meisonjē. Menū lej asaru straumes — vēlāk es paskaidrošu, kā­pēc. Pavisam citādas ir Mjetas lietās asaras. Meitene uiud klusēdama, un pāri viņas ziedošajiem vaigiem rit lielas lāses. Nabaga Mjeta! Arī es sajūtu, ka visās šajās svinīgajās un spožajās izdarībās, ar kurām tiek J-ildināta sievietes apņēmība piederēt tikai vienam vie­nīgam, ir kaut kas netaisnīgs.

Pēc laulības ceremonijas pavedu Meisonjē sāņus un mēs izejam iekšējā pagalmā, kur bridi pastaigājamies. Ar Meisonjē notikusi kāda tikko jūtama pārmaiņa. Viņa seja vēl tikpat gara, nopietna, ar tuvu stāvošām acīm, kas satraukuma brīžos aši jo aši mirkšķinās. Nē, citādu izskatu viņam piešķir neparastā matu sasuka. Tā kā friziera mums nav, viņa cekuls, kā jau tiku pieminējis, sākumā slējās tieši pret debesīm, bet .tagad tas izau­dzis garāks un mati vieglā viļņojumā noslīd lejup, vies­dami viņa fizionomijā agrāk nebijušu līniju liegumu.

— Es ievēroju, ka tu arī piedalījies pie svētā vakar­ēdiena, — es vienaldzīgā balsī ierunājos. — Vai drīkstu zināt, kāpēc tu to darīji?

Meisonjē godīgajā sejā iesitas viegls sārtums, skrop­stas viņam sāk aši jo aši mirkšķināties.

— Pats nezināju, kā rīkoties, — viņš pēc brītiņa saka. — Tad nodomāju, ka mana atraušanās varētu apvainot pārējos. Es negribēju būt izlēcējs,

— Tu pareizi esi izlēmis, — es piezīmēju. — Var taču dievgaldam piešķirt arī šādu jēgu. Uzskatīt to par kopības apliecinājumu.

Meisonjē paskatās uz mani ar izbrīnītām acīm.

— Vai gribi teikt, ka, piekopdams šo rituālu, tu pie­šķir tam tieši tādu jēgu?

— Protams. Svētā vakarēdiena sociālā būtība man šķiet ļoti svarīga.

— Svarīgāka par visu citu?

Tas ir viltīgs jautājums. Tā vien liekas, ka Meisonjē nemanāmi grib mani pārvilkt savā pusē. Es atbildu noliedzoši, taču tuvāk savu domu nepaskaidroju.

— Arī es savukārt gribu tev ko pajautāt, — Mei­sonjē saka. — Vai tu centies kļūt par Malvilas abatu tikai tāpēc, lai nobīdītu pie malās Gaselu?

Ja šo jautājumu man būtu uzdevis Tomā, es atbildi vēl un vēlreiz pārdomātu un tikai tad izteiktu. Bet par Meisonjē esmu drošs, ka viņš neizdarīs pārsteidzīgus secinājumus. Viņš ilgi un rūpīgi apsvērs visu, ko es sacīšu, un savos spriedumos būs piesardzīgs. Tādēļ es tūlīt, gan rūpīgi izvēlēdamies vārdus, atbildu ar šādu apsvērumu:

— Teiksim tā: manuprāt, katrai civilizācijai ir ne­pieciešama sava dvēsele.

— Un šī dvēsele būtu reliģija?

Teikdams šos vārdus, Meisonjē saviebjas. Viņam derdzas divi vārdi — «dvēsele» un «reliģija». Abi tie jau «novecojušies». Meisonjē ir izglītots aktīvists, jo beidzis partijas kadru skolu.

— Pašreizējā posmā — jā.

Meisonjē apsver šo atbildi, kura reizē ir gan ap­stiprinājums, gan arī ierobežojums. Viņa doma rosās pagausi, soli pa solītim. Taču viņš savos spriedumos nav paviršs, viņam vēl nepieciešams precizējums.

— Tā būtu civilizācijas dvēsele pašreizējā brīdī, šeit pie mums, Malvilā?

No balss jūtams, ka Meisonjē vārdu «dvēsele» liek pēdiņās un pieskaras tam piesardzīgi, it kā ar pinceti.

— Jā.

— Tu gribi sacīt, ka par šo dvēseli uzskatāmi Malviļas pils iemītnieku vairākuma ticējumi?

— Ne tikai. Lai gan reizē tie ir arī tieši mūsu paš­reizējai civilizācijas pakāpei atbilstošā dvēsele.

Patiesībā viss ir drusku sarežģītāk. Es jautājumu vienkāršoju, lai Meisonjē neuztrauktu. Taču viņš jau kļuvis nemierīgs. Viņš pietvīkst un sāk aši blisināt acis, tātad tūlīt dosies pretuzbrukumā.

— Bet šī «dvēsele», lietojot tavu apzīmējumu, varētu būt arī kāds filozofijas virziens. Piemēram, marksisms.

Te nu bija!

— Marksisms atvedināms no industrializētas sabied­rības. Marksisms nav derīgs pirmatnējam agrāram ko­munismam.

Meisonjē pārstāj soļot, pagriežas pret mani un lū­kojas man sejā. Mani vārdi liekas viņu ietekmējuši. Jo vairāk tāpēc, ka es savu domu pateicu mierīgi, it kā zināmu faktu konstatēdams.

— Un kā tu definē mūsu mazo Malvilas pils sabied­rību? Kā pirmatnēju agrāro komunismu?

— Kā gan citādi?

Diezgan apbēdināts viņš turpina;

— Bet pirmatnējais agrārais komunisms taču nav nekāds īsts komunisms?

— Ne jau man tevi mācīt.

— Tas taču būtu atkritiens zemākā attīstības pa­kāpē?

— Tu pats to labi zini.

Tas ir tik dīvaini. Iznāk, ka viņš vairāk paļaujas uz manu spriedumu nekā uz savējo, lai gan es neesmu marksists. Šķiet, no maniem vārdiem viņam kļuvis vieglāk. Ja nu viņš arī vairs nevar tiekties pēc patiesā komunisma, tad drīkst to vismaz saglabāt savā dvē­selē kā cildenu ideālu.

Pēc brīža es atkal atsāku:

— Atkritiens zemākā attīstības pakāpē tādā nozīmē, ka zinātne un tehnika ir iznīcināta. Tātad cilvēka ek­sistence kļuvusi nedrošāka, vieglāk ievainojama. Bet tas nenozīmē, ka cilvēks būtu kļuvis nelaimīgāks. Drī­zāk gan otrādi.

To pateicis, gribēju sev vai mēlē iekost, jo es taču runāju ar cilvēku, kurš tikai pirms diviem mēnešiem zaudējis visus tuviniekus. Tomēr Meisonjē, liekas, par to šobrīd nedomā, viņš neizskatās arī aizvainots. Manī nolūkodamies, viņš lēnām pamāj ar galvu, taču nesaka ne vārda. Tātad viņš tāpat sajutis, ka kopš Notikuma dienas mīlestība pret dzīvi kļuvusi kvēlāka un sabied­riskais prieks dziļāks.

Arī es klusēju. Un domāju. Vērtību mēraukla tagad ir cita, un tas viss. Piemēram, Malvila. Agrāk tā bija kaut kas diezgan samākslots — atjaunota senlaiku pils. Es tajā mitinājos viens. Es ar savu pili lepojos un, vadīdamies pa pusei no godkāres, pa pusei no prak­tiskiem apsvērumiem, biju nolēmis to atvērt tūristiem. Bet tagad Malvilas pils ir pavisam kas cits. Tagad Malvila ir cilts — ar savu zemi, ar kustoņiem, ar lop­barības un pārtikas krājumiem, ar vīriešiem, kuri savā starpā cieši vienoti, tikpat kā vienas rokas pirksti, ar sievietēm, kuras mums dzemdēs bērnus. Un reizē tā ir arī mūsu patvērums, mūsu mājoklis, mūsu ērgļa ligzda. Mēs esam patvērušies aiz tās mūriem un zinām, ka tur arī tiksim apbedīti.

Vakarā Evelīna, kas gandrīz nemitīgi klepo, nosēz­damās man labajā pusē, izspiež Tomā no viņa ierastās vietas. Bez jebkādiem iebildumiem viņš pāriet vienu vietu tālāk. No viņa pa labi apsēžas Katī. Nu mēs pie galda esam jau divpadsmit cilvēku. Visi pārējie pali­kuši agrākajās vietās, izņemot Momo, kurš nez kāpēc

Apmeties galda viņā galā, kur agrāk sēdēja Menū. Viņa iekārtojusies Kolēnam kreisajā pusē. Momo straicģiskā pozīcija ir apskaužama. Kad pienāks ziema, viņš būs siltumā, jo turpat aiz muguras ir kamīns. Bet tc'igad Momo acis iepriecē kā Katī, kura sēž pa kreisi, la arī Mjeta galda pretējā pusē. Stūķēdams sev mutē cdmaņu, viņš pārmaiņus blenž vienā un otrā. Taču Momo uz katru no meitenēm nolūkojas ar atšķirīgām acīm. Uz Katī viņš noskatās laimīgā pārsteigumā, gluži sultāns, kurš savā harēmā pamanījis jaunu seju. Turpretim Mjetā viņš noraugās ar dievinājumu.

Momo tuvums Katī ne mazākā mērā netraucē. Viņai I atīk redzēt, ka atradusi piekrišanu. Citi Tomā biedri viņai šķiet pārāk atturīgi. Bet Momo ir pavisam citāds. Viņa acīs zaigo reizē bērna nevainība un satīra bez­kaunība. Un vispār viņa tuvums vairs nav atbaidošs. Kopš Mjeta ņēmusies Momo apmazgāt, no viņa vairs nenāk pretīgā smaka. Nepatīkami tikai tas, ka viņš bāž mutē pārāk lielus kumosus, lai pēc tam ar pirk­stiem tos iestūķētu dziļāk. Seit Katī tomēr visai spa­rīgi iejaucas. Viņa paņem Momo šķīvi un sagriež šķiņķi sīkos kumosos, tāpat arī maizi, un pēc tam no­liek viņam priekšā. Momo sajūsmināts ļauj meitenei rīkoties. Kad Katī beigusi, viņš pastiepj savas garās pērtiķa rokas, vairāk reižu paplikšķina meitenei pa plecu un paslavē: «Zirtsbuģīd, zirtsbuģīd, zirtsbuģīd!» (Sirdspuķīti) Menū šajās izdarībās neiejaucas.

Kad es pārvedu Katī un Evelīnu, visvairāk nobažījies biju par to, kā izturēsies Menū. Taču pavisam negai­dītā kārtā nekas sevišķs nenotika. «Nabaga Emanuel,» viņa' tikai noteica, «atkal tu esi pārvedis divas čurti spindzeles un divas ķēves.» Citiem vārdiem izsako­ties — liekus ēdājus. Bet tagad, kad Rinas tīrumā sē­jums sadīdzis, Menū vairs tik ļoti nebaidās no bada.

Pēc Malvilā notikušajām laulībām viņa jau jūtas kā septītajas debesīs. Menū vienmēr patikušas laulību ce­remonijas. Agrāk, tēvoča laikos, ja Malžakā kāds pāris tika laulāts, kaut arī tie būtu pilnīgi sveši ļaudis, Menū atmeta ar roku visiem darbiem, sēdās savā velosipēdā un traucās uz baznīcu. «Vecā grezele,» tēvocis tad mē­dza sacīt, «atkal aizskrējusi izbimbāties.» Un tā patiesi arī bija. Menū nostājās baznīcas priekšnamā — tā kā viņa bija sanīdusies ar mācītāju, kurš atteicās pielaist Momo pie dievgalda, tad Menū pašā baznīcā nespēra ne kāju —, un, tikko parādījās laulājamais pāris, sā­kās asaru plūdi. Vispār Menū bija ļoti praktiska sie­viete, tādēļ es par šīm asaru straumēm biju ļoti izbrī­nījies.

Momo met acis arī uz Evelīnu, taču meitene neveltī viņam nekādu vērību. Viņa nenovērš skatienu no ma­nis. Pagriežot galvu uz meitenes pusi, redzu, ka viņa nolūkojas manī, bet, arī galvu nepagriezis, es sajūtu viņas skatienu. Tā vien liekas, ka mans profils meite­nes acu svelmē sakaitīs. Bet, ja es nolieku dakšiņu šķīvī un izplāju uz galda delnu, tūlīt samanu, ka zem tās paspraucas sīki pirkstiņi.

Pēc azaida, kad pieceļos, lai paietos dažus soļus pa zāli un izlocītu kājas, pie manis pienāk Katī.

— Es gribētu ar tevi parunāties.

— Kā tad tā? Vai tu vairs no manis nebaidies?

— Pats redzi, — Katī man uzsmaida.

Lai gan viņas acīs nav tās dzīvnieciskās padevības, kas raksturīga Mjetai, abas māsas tomēr ļoti līdzīgas. Sakarā ar laulību Katī novilkusi savas raibās luoatas un ieģērbusies pavisam vienkāršā zilā kleitiņā ar baltu apkaklīti. Tā Katī izskatās daudz glītāka. Viņas sejā jaušams uzvaras prieks un laime. Es negribētu tajā redzēt nekā cita kā vien laimes mirdzumu. Taču ar visu to Katī izstaro gaismu, kas ikvienu ietver savā sil­tumā. Manuprāt, tajā izpaužas zināms sirds dāsnums. 0, nepavisam ne tāds, kāds piemīt Mjetai, kura ir pati atdevība. Tomēr es atceros, kā Katī sagrieza maizi un gaļu Momo šķīvī un cik nemierīgām acīm viņa palie­cās uz Evelīnas pusi, kad meitenītei uznāca klepus.

— Vai tu vēl domā, ka es izturos pret tevi pārāk vēsi? — es jautāju, ar roku apskaudams Katī kaklu un noskūpstīdams viņu uz vaiga.

— 0-o, skatieties, ļautiņi! — Peisū iesaucas. — Tomā, piesargies!

Uzbrāzmo smiekli. Katī man atbild ar skūpstu pa pusei jau uz lūpām un lēnām atraisās no manis, prie­cīga, ka varējusi sev pie jostas līdzās citiem piekari­nāt arī manu skalpu. Arī es visumā esmu tīri apmieri­nāts. Zinu, ka nekad negulēšu ar Katī, un tas mūsu attiecībām piešķir tīkamu vieglumu.

— Vispirms, — viņa saka, — paldies par istabu.

— Nu, par to tev vispirms jāpateicas tiem puišiem, kuri istabu atbrīvoja.

— To jau es esmu nokārtojusi, — Katī ķircinās. — Bet tev, Emanuel, paldies par to, ka iebildi manā labā kādu vārdu-. Un vēl paldies par to, ka pieņēmi mani Malvilas pilī. Un visbeidzot, — viņa nosaka ar zināmu mulsu, — paldies par visu kopā.

Es noģiežu, ka tas ir mājiens uz mazo ķīviņu ar Tomā, par ko viņš Katī pastāstījis, un pasmaidu.

— Es gribēju tevi brīdināt, —Katī jau klusāk ieru­nājas, — ka Evelīnai šonakt droši vien uznāks lēkme. Viņa jau divas dienas gandrīz nepārtraukti klepo.

— Un, ja tā sākas, kas tādā reizē darāms? es jautāju.

— Nekas liels. Tev tikai jābūt pie viņas, viņa jāno­mierina un, ja vien tev ir kāda lāsīte odekolona, ar to viņai jāsamitrina piere un krūtis.

Es ievēroju šo «tev». Tāpat no Katī sejas redzu, ka visgrūtāko viņa vēl nav pateikusi. Apņemos viņai pa­līdzēt.

— Un tu gribētu, lai šonakt es viņu pielūkoju?

— Jā, — Katī atvieglota atzīstas. — Tu pats saproti, ka mana vecmāmuļa uztrauksies, sāks rosīties,-nemi­tīgi kladzinās, ar vārdu sakot, darīs taisni to, ko ne­drīkstētu.

Neko sacīt, Katī trāpīgi raksturo Falvinu. Es piekrī­toši pamāju.

— Tātad es vecmāmuļai varu teikt, lai viņa pasauc tevi, ja Evelīnai uznāk lēkme?

Es papurinu galvu.

— Tā nekas nesanāks. Naktī sargtorņa durvis no iekšpuses vienmēr ir noslēgtas.

— Bet vai tad šovakar nevarētu?…

— Nekādā ziņā, — es stingrā balsī nosaku. — Dro­šības jautājumos nedrīkst būt nekādi izņēmumi,

Katī paskatās uz mani, neslēpdama vilšanos.

— Ir cita izeja, — es saku. — Lai Evelīna pārnak­šņo manā istabā uz kušetes, kur līdz šim gulēja Tomā.

— Vai tu būtu ar mieru?! — Katī priecīgi iesaucas.

— Kāpēc ne?

— Es tevi brīdinu, — Katī godīgi saka. — Ja šo­nakt viņa pārgulēs tavā istabā, tad ir beigas. Viņu no turienes vairs laukā nedabūs.

Es pasmaidu.

— Neraizējies. Gan jau kādu dienu dabūsim.

Ari Katī pasmaida. Un es redzu, ka viņa jūtas ļoti atvieglota.

Evelīna pirmo nakti pēc ierašanās Malvilā bija pār­gulējusi dzīvojamās mājas trešā stāva istabā pie Falvinas un Žakē. Uzzinājuši, ka es viņu pieņemšu savā istabā, meitenīte aiz prieka nezina kur dēties. Taču tas nav uz ilgu laiku. Tikko viņa atgūlusies uz kušetes un no istabas izgājusi Mjeta, kura man palīdzēja uz­klāt Evelīnas guļvietu, sākas astmas lēkme. Meitenī­tei trūkst elpas. Deguntiņš kļūst pavisam smails, sviedri straumēm plūst no pieres. Es nekad vēl nebiju redzējis cilvēku, kuram uznākusi astmas lēkme, un re­dzētā aina man ir briesmīga — dzīvam cilvēkam vairs nav elpas. Iekāms apvaldu uztraukumu, paiet vairākas minūtes. Taču nomierināties ir nepieciešams. Evelīna nolūkojas manī ar izbaiļu pilnām acīm, un, lai viņu nomierinātu, es pats nedrīkstu izrādīt satraukumu. Mē­ģinu meitenīti nosēdināt tā, lai viņa ar muguru at­laistos pret spilvenu, taču tas neizdodas, jo kušetei nav pagalvja paliktņa. Tad es viņu aiznesu uz savu gultu. Tā ir no tēvoča mantota plata divguļu gulta ar polsterētu pagalvi, pret kuru tagad atbalstu mazo slimnieci. Es izvairos skatīties uz viņu. Redzot meite­nīti tvarstām elpu, man liekas, ka viņa tūlīt nosmaks. Kvēpeklis met tikai nespodru gaismas loku, taču nakts ir gaiša un ciešanās sašķiebtā meitenes seja ir skaidri saskatāma. Atveru līdz galam vaļā logu un skapī sa­meklēju savu pēdējo odekolona flakoniņu. Samērcēju tajā mazgājamo cimdu un ar to noberzēju meitenes pieri un plecus. Evelīna vairs uz mani neskatās. Viņa nespēj pat parunāt. Ar atpakaļ atgāztu galvu viņa stingi blenž kaut kur sev priekšā, aizgūtnēm klepo un tvarsta elpu, sviedriem straumēm plūstot pār vaigiem. Tā kā pāri pierei lēkšķēm noslīgušie mati viņu traucē, es rakstāmgalda atvilktnē sameklēju kādu aukliņu un tos sasienu.

Un tas ari viss, ko es mazajai sirdzžjal varu palī­dzēt — flakoniņš odekolona un 'auklas gabaliņš. Man nav nevienas medicīnas rokasgrāmatas, manas zināša­nas šajā jomā līdzinās nullei, un es baidos, ka no tē­voča mantotā Larusa enciklopēdija desmit sējumos man šajā gadījumā neko nedos. Tomēr nespodrajā kvēpekļa gaismā ar pūlēm pārlasu, kas attiecīgajā šķirklī sacīts par astmu. Nekā cita tajā neatrodu kā vien ta­gad izzudušu medikamentu sarakstu: beladonna, atropīns,_ novokaīns. Ne vārda tajā, protams, nav par tau­tas ārstniecības līdzekļiem. Lai gan šobrīd vienīgi tie varētu ko līdzēt.

Es paskatos uz Evelīnu un tīri fiziski sajūtu, cik nevarīgi un nabadzīgi mēs esam kļuvuši. Iedomājos ari to, kas notiktu, ja man uznāktu jauna aklās zarnas iekaisuma lēkme, jo aiz nevīžības es nebiju ļāvis lieko piedēkli izoperēt, kamēr vēl pastāvēja tāda iespēja.

Apsēžos pie Evelīnas. Meitene uzmet man skatu, kurā viešas tādas izbailes, ka man aizžņaudzas kakls. Es ierunājos, ka drīz viss būs pāri, bet, kolīdz Evelīnas acis vairs neskatās manējās, es viņu slepšus novēroju. Pamanu, ka mazajai slimniecei lielākas grūtības sa­gādā izelpa, nevis ieelpa. Nez kāpēc es biju iedomājies pretējo. Ja pareizi esmu sapratis, meitenīte sjnok it kā divu iemeslu pēc: gan tālab, ka viņai neizdodas pietiekami ātri atbrīvot krūškurvi no ieelpotā, vairs ne­derīgā gaisa, gan arī tālab, ka krūtīs vajadzīgajā āt­rumā neieplūst svaigs gaiss. Taču traucējumi šķiet lie­lāki izelpojot, nekā ieelpojot. Turklāt slimnieci moka klepus. Liekas, ka to izraisa mēģinājumi atbrīvoties no elpošanas kavēkļiem. Klepus ir sauss, viņa visa dreb un ātri nogurst, taču nespēj neko atklepot.

Redzot meitenītes vājo krūškurvi ieplokam un tad atkal paceļamies, man prātā iešaujas doma. Ja nu es mehāniski palīdzētu viņai elpošanas procesā? Nevis noguldot slimnieci augšpēdus, bet tādā pašā stāvoklī, kādā viņa atrodas pašreiz, kad vieglāk ir klepot un vajadzības gadījumā arī izspļaut krēpas. Iesēžos gultā, ar muguru atspiežos pret pagalvja paliktni, paceļu slimnieci uz augšu, turot starp kājām ar muguru pret sevi, un, abas rokas viņai uz krūškurvja uzlicis, ar divkāršu kustību pastiprinu katru izelpu, reizē pavirzī­dams slimniecei uz priekšu plecus un viduklī viņu saliekdams. Ieelpas veicināšanai es pavelku slimnieces plecus atpakaļ un paliecu vidukli uz otru pusi, līdz viņas mugura pieskaras manām krūtīm.

Nezinu, vai rīkojos pareizi. Varbūt mediķi par ma­nām manipulācijām tikai pasmietos. Tomēr kaut kādu atvieglinājumu Evelīnai es sagādāju, vismaz morāli, jo viņa vārgā, tikko sadzirdamā balsī nosaka: «Pal­dies, Emanuēli»

Turpinu, kā sācis. Mazā slimniece pilnīgi paļaujas manu roku kustībām, taču pēc brīža jūtu, ka, nerau­goties uz meitenītes pavisam niecīgo svaru, rokas man sāk pagurt. Liekas, es mirkļiem pat iesnaužos, jo pēk­šņi ievēroju, ka gaismeklis eļļas trūkuma dēļ izdzisis, taču es to nebiju pamanījis.

Varēja būt ap pusnakti — savu pulksteni es biju nolicis uz rakstāmgalda un līdz ar to zaudējis jebkuru priekšstatu par laika tecējumu —, kad Evelīnai uz­nāca ilga mokoša klepus lēkme un viņa nespodrā, vāja balsī palūdza man mutautiņu. Dzirdu, ka viņa, attīrī­dama sev kaklu, ilgi krēpojas. Klepus lēkme vairāk reižu atkārtojas, un meitenīte aizvien sēcoši atkremšļojas. Līdz beidzot pārguruši, taču atvieglota atslīgst pret manām krūtīm.

Kad es atkal paveru acis, ir jau liela diena un saules palu pilna visa istaba. Neērtā pozā esmu izstiepies šķērsām pāri gultai, bet Evelīna guļ dziļā miegā ma­nās rokās. Es droši vien biju iemidzis tāpat sēdus, pēc tam sakņupis guļus un tā palicis. Piecēlies jūtu, ka viss kreisais gurns notirpis un pa to tekalē tikpat kā skudriņas. Tā kā Evelīna arī saliekusies trejos līkumos, es noguldu viņu ērtāk un uzmanīgi izraisu no viņas matiem aukliņu, ko vakarā biju iesējis. Evelīnai ap acīm zili apļi, vaigi iekrituši, seja bāla, elpa nav dzir­dama. Varētu domāt, ka viņa ir mirusi.

Pulksten vienpadsmitos es no dzīvojamās mājas at­nesu uz mazas paplātes krūzīti saldināta silta piena un sviestmaizes šķēlīti un pamodinu meiteni. Taču pa­nākt, lai viņa kādu kumosu iebaudītu vai malciņu iedzertu, nav nemaz tik viegli. Beidzot, pārmaiņus lie­tojot glaimus un draudus, man tas izdodas. Patiesībā es viņai draudēju tikai ar vienu — tāpēc daudzskaitlis šeit nav īsti vietā —, un proti, ka nekavējoties, vēl šovakar pat, likšu pārnest viņas guļvietu uz trešo stāvu, ja viņa tūlīt neēdīs. Tas palīdzēja, jo Evelīna dažus kumosus iebaudīja, taču tūlīt pēc tam gluži ne­ticamā atjautībā uz manu šantāžu atbildēja ar pretšantāžu: piedraudēja pavisam atsacīties no pārtikas, ja es neapsolīšos paturēt viņu savā istabā. Galu galā mēs vienojāmies par kompromisu. Par katru iedzertu piena malciņu es apsolījos paturēt viņu pie sevis vienu dienu. Par katru no sviestmaizes rieciena nokostu ku­mosiņu — vēl vienu. Taču tikai pēc lielas kaulēšanās mums izdevās vienoties, kādam īsti jābūt piena malci­ņam un kādam — maizes kumosiņam.

Kad Evelīna beidza brokastot, viņa drīkstēja vēl div­desmit divas dienas baudīt manu viesmīlību. Bet, tā kā es baidījos, ka turpmāk varu nokļūt pilnīgi viņas varā, paturēju sev tiesības šo dienu skaitu samazināt ik reizi, kad viņa nākamajā azaida reizē neapēdīs savu liesu. «Ir gan viltībnieks!» Evelīna iesaucās. «Tā jau tu vari nezkādas ēdamā kaudzes sakraut uz mana šķīvja!» Man vajadzēja galvot, ka blēdīšanās nenotiek, hot porciju lielums būs atbilstošs viņas vecumam un saskaņots ar pārējiem pie galda sēdošajiem. Acīmre­dzot Evelīnas trauslajā augumiņā slēpās lielas spēka rezerves, ja viņa pēc grūti pavadītās nakts spēja tik mundri ķīvēties ar mani. Tikai pašās beigās meitenīte it kā pagura. Viņa gribēja celties no gultas, taču es neatļāvu. Uzstāju, ka jāguļ līdz pusdienas laikam, kad es viņai atnākšu pakaļ. «Vīrs un vārds, Emanuel?» lis stingri to apsolu. Kad eju laukā pa durvīm, mazā slimniece nolūkojas man pakaļ. Viņas bālā sejiņa uz spilvena šķiet gluži bez jebkāda svara. Iezīmējas tikai divas milzīgas acis. Liekas', viņai nemaz nav auguma, nav sejas, ir acis vien.

Kad es kāpju lejup, nesdams paplāti ar tukšo krū­zīti, pagalmā pie sardzes torņa ievēroju cilvēku bariņu. Tur ir Tomā, Peisū, Kolēns, kurš sabāzis rokas kaba­tās, un Mjeta. Viņa, liekas, gaida mani. Un patiesi, kolīdz Mjeta mani pamana, viņa izņem man no rokām paplāti un pagriežas, lai to nestu prom, taču aizie­dama uzmet man savādu skatienu.

— Zini, Emanuel, kas par desām, — ierunājas Peisū, — atvestie Kolēna dzelži visi sakārtoti. Un mums vairs nav nekāda darba.

— Ko dara Meisonjē?

— Kas Meisonjē nekaiš, — Peisū atbild. — Viņam darba pilnas rokas, jo ir ko noņemties ar šaujamiem lokiem, kurus tu liki uztaisīt. 2akē un Momo apkopj kustoņus. Bet ko lai iesākam mēs? Nevar taču visu Jaiku noskatīties, kā zeļ mūsu tīrumiņš.

— Varētu vēl likt meitiešiem, — ar savu šķelmīgo smaidu piebilst Kolēns, — lai no rītiem ilgāk pavalstās migā, un mēs šām pienestu gultā brokastis.

Visi iesmejas.

— Kolēn, — es noprasu, — vai tava pēcpuse kāro pēc pamatīga kājas spēriena?

— Lai nu kā, — ierunājas Tomā, — bet sava tais­nība viņam ir. Tāda dīkā nīkšana briesmīgi nomāc.

Es noskatos uz Tomā. Viņš nepavisam neizskatās nomākts. Drīzāk ir nomiegojies. Un neizskatās arī pār­lieku noilgojies pēc darba. Vismaz šorīt. Un, ja ari viņš dirn šeit un piebalso dīkā palikušo korim, nerau­goties uz kvēlo vēlēšanos būt pavisam kur citur, tad tikai tāpēc, lai biedri nedomātu, ka viņš ieķēries sa­vas jaunās sievas brunčos.

Es atkal atsāku:

— Labi, ka jūs to pateicāt, jo man padomā plaša programma. Pirmkārt, visiem jāmācās jāt. Otrkārt: jā­vingrinās šaušanā. Treškārt: aizsargmūris pie vārtu torņa jāuztaisa augstāks, lai tam nevarētu pārkjūt pāri ar kāpnēm.

— Jāvingrinās šaušanā? — Kolēns novelk. — Bet tā jau mēs izniekosim patronas. Mums nemaz nav tik lieli krājumi.

— Neko neizniekosim. Tu taču zini, ka tēvocis man savā laikā uzdāvināja mazkalibra šauteni. Es to atkal atradu. Uz bēniņiem, ar lielu daudzumu patronu. Tre­niņiem to vairāk nekā pietiekami.

Peisū interesējas galvenokārt par vārtu torņa mūri. Viņa tēvs bijis mūrnieks, arī pats Peisū pieprot dažā­dus amatus un tāpēc labprāt uzņemas šo darbu. Tur­klāt cementa mums netrūkst, to bijām atveduši no «Dīķiem». Arī smilšu bez sava gala, tāpat akmeņu. Peisū jau pats par to esot iedomājies. Lai gan..,

— Lai gan, — viņš paskaidro, — nedrīkst sabojāt pils izskatu. Ceļot mūri vienkārši uz augšu, ietu zu­dumā izrobojums. Bet bez tā pilij vairs nebūtu nekāda paskata. Lietpratīga acs tūdaļ manītu, ka kaut kā

trūkst.

— Gan jau tu ko sagudrosi, — es viņu mierinu. — Atradīsies taču veids, kā savienot ārējo izskatu ar drošības apsvērumiem.

Peisū savelk domīgu seju un nogroza galvu. Tomēr es pazīstu mūsu Peisū — šāds uzdevums viņu ieprie­cina. Dienu un nakti viņš lauzīs galvu, līdz galīgam pagurumam. Rasēs plānus. Nodosies jaunradei. Un vē­lāk, kad mūris būs gatavs, ik reizi, atgriezdamies no tīruma, pie ieejas pilī nodomās, nekad gan nevienam to neizteikdams vārdos: «Tas esmu es, Peisū, kurš pa­veicis šo darbu.»

— Tomā, — es saku, — parādi puišiem, kā apseglo­jams zirgs. Ņem visas trīs ķēves, tikai Daiļavu atstāj. Arī es tūlīt atnākšu uz kūti.

Aizeju uz dzīvojamo māju, kur čakli rosās visas čet­ras mūsu sievietes — abas večas un abas jaunuves.

Falvinas ģimenei tagad ir liels skaitlisks pār­svars — trīs pret vienu. Taču Menū nav tāda, kas ļautu sev kāpt uz kakla. Paverot durvis, es dzirdu, ka viņa uzkliedz Falvinai. Abas jaunās meitas cieš klusu — viena tāpēc, ka ir mēma, bet otra tāpēc, ka ir gudra.

— Mjeta, vai vari iznāld uz brītiņu?

Mjeta teciņus pieskrien pie manis. Es viņu izvedu un aizveru durvis. īsi, nolāpīti vilnas bruncīši, noval­kāta blūzīte ar īsām piedurknēm, taču viss ir ļoti tīrs, basas kājas. Mjeta tikko mazgājusi zāles klonu un nav paguvusi vēl neko uzaut. Es paskatos uz pagalma bruģi un meitenes basajām kājām, pēc tam uz viņas krāšņo melno matu ērkuli un beidzot ielūkojos viņai acīs, kas veras man pretim labestīgā padevībā — kā zirgam, kurš pieķēries savam saimniekam. Tad no jauna noraugos viņas basajās kājās. Nezinu, kālab, bet tās. mani aizkustina, lai gan pašām par sevi Mjetas stin­grajām un spēcīgajām kājām nekas aizkustinošs nepie; mīt. Droši vien tas notiek tāpēc, ka ar kailajiem stil­biem Mjeta vēl vairāk atgādina bērnišķīgu mežonēnu, nekā man bija licies šorīt no rīta. Un man tā vien šķiet, ka esmu sastapis no gadsimtu dzīlēm izkāpušu akmens laikmeta Ievu. Stulba iedoma. «Seksuāls pār­spīlējums,» sacītu Tomā. It kā viņš pats šobrīd jau nebūtu seksuāla pārspīlējuma varā!

— Mjeta, vai tu dusmojies uz mani?

Meitene papurina galvu. Nē, viņa nedusmojoties.

— Kas tad tev noticis?

Viņa atkal noliedzoši paskurina galvu. Nekas viņai neesot noticis.

— Bet, Mjeta, pirmīt tu uz mani tik savādi noska­tījies.

Meitene stāv manā priekšā paklausīga, taču sevī no­slēgusies.

— Mjeta, parunā ar mani, pasaki, ko neesmu tev pa prātam izdarījis.

Meitenes acīs, kas nekustīgi veras manī, es samanu vieglu pārmetumu.

— Mjeta, nu paskaidro, kas noticis. Ar ko esmu tevi aizvainojis?

Rokas gar sāniem nolaidusi, meitene nolūkojas manī. Taču neatbild ne ar vienu kustību, ne ar vienu sejas vaibstu. Viņa ir divkārši mēma.

— Mjeta, ja esmu ko nepareizi darījis, tev vajag to man pateikt, tu taču zini, cik Joti es tevi mīlu.

Mjeta paceļ galvu. Protams, tas viņai zināms.

— Nu, bet kas tad noticis?

Tāds pats nekustīgs sastingums.

— Mjeta?

Es meiteni satveru pie pleciem, pievelku sev klat un noskūpstu uz vaiga. Un tad viņa piepeši apmet rokas man ap kaklu, cieši sažņaudz, taču nenoskūpsta, bet pati tūlīt atraisās un skriešus aizsteidzas atpakaļ uz dzīvojamo māju.

Tas norisinās tik ātri, ka es vēl kādu brīdi stāvu, stingi nolūkodamies smagajās ozola durvīs, kuras viņa steigā nav aizvērusi.

Kad vēlāk domāju par tiem diviem mēnešiem, kuri sekoja tārīta notikumiem, mani visvairāk pārsteidz to gausais ritējums. Gauss ne jau tāpēc, ka mums būtu trūcis darba. Šaušanas un jāšanas apmācības, ārējās sētas uzmūrēšana (šajā darbā mēs visi esam Peisū padoti palīgstrādnieki), turklāt es vēl mācu Evelīnai vingrošanu, pareizrakstību un rēķināšanu.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palieli­nājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglinā­šanai, — automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagariņātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. — savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Ma­šīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs.

Piemēram; man būtu vajadzējis minūtes desmit, lai ar automašīnu nokļūtu Larokā un paziņotu Filbēram, ka viņu Katī apprecējusies ar Tomā, ja vien es to vi­ņam nebūtu uzreiz pateicis pa tālruni. Bet tagad kopā ar Koiēnu, kurš mani uz turieni pavadīja — bez šau­bām, lai redzētu Aņesu —, mums nācās izjāt agri no rīta un ceļā pavadīt vairāk nekā stundu. Kad es šo

ziņu biju pavēstījis Fabrelatram — Filbērs vēl gu­lēja —, mēs nevarējām tūlīt doties mājup, jo pēc piec­padsmit kilometru garā ceļa vajadzēja atpūtināt zir­gus. Turklāt, lai saudzētu zirgiem kājas, atpakaļ mēs jājām nevis vairs pa šķembām klāto šoseju, bet pa meža takām, kur mūs jo bieži aizkavēja kritušie koki. Ar vārdu sakot, mēs izjājām agrā rīta stundā, bet at­griezāmies vēlā pēcpusdienā, noguruši, taču visumā apmierināti. Kolēns bija parunājies ar Aņesu, bet es biju redzējis, ka vietumis no zemes spraucas ārā zaļi asni un pat šķietami nokaltušos kokos piebrieduši pumpuri.

Ievēroju, ka gausākas kļuvušas arī mūsu kustības, jo tās pieskaņojušās dzīves ritmam. No zirga muguras neviens nenokāpj tā, kā izlec no automašīnas. Tagad nav nekādas vajadzības pa galvu pa kaklu, durvis blīkšķinot, skriet pa kāpnēm, kā darījām agrāk, dzirdot atskanam telefona zvanu. Iejājis pa vārtiem, es noļ kāpju no Amarantas, soļos ievedu ķēvīti steliņģī, nosegloju, apglāstu, pagaidu, līdz tā apžuvuši, un tikai tad padzirdinu. Tas viss prasa minūtes trīsdesmit laika.

Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma — ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

Laikam aizritot gausākā tecējumā, arī mūsu attie­cības ar citiem cilvēkiem ievērojami bagātinājušās. Pie­tiek tikai salīdzināt! Piemēram, Zermēns, mans na­baga Zermēns, kurš sprādziena dienā nomira mūsu acu priekšā! Lai gan viņš ilgus gadus bija mans tu­vākais līdzstrādnieks, es par viņu taču tikpat kā neko nezināju jeb, un tas bija visļaunākais, zināju vienīgi tik daudz, cik bija nepieciešams viņa iemantošanai.

Cik nežēlīgs ir vārds «izmantošana», ja runājam par citu cilvēku! Bet es biju tāds pats kā visi, man gluži vienkārši nebija laika. Mūždien telefona zvani, pasta sūtījumi, braucieni ar auto, gadskārtējie zirgu iepir­kumi daždažādās pilsētās, norēķini, sarakstīšanās, pār­runas ar nodokļu inspektoriem… Dzīvojot šādā dru­džainā ritmā, cilvēcīgās attieksmes pagaisa.

Augusta sākumā mūs apciemoja vecais Pužess, kurš savā kārtējā ikdienas izbraucienā ar velosipēdu ieradās pie mums. Es nevaru neapbrīnot šā septiņdesmit pie­cus gadus vecā cilvēka uzņēmību: nobraukt pa sabo­jātu ceļu trīsdesmit kilometru, lai iedzertu pāris glā­zes vīna! Manuprāt, viņš tās bija godam pelnījis. Taču nevar sacīt, ka Menū viņu būtu sagaidījusi ar atples­tām rokām. Izņēmis vecenītei vīna pudeli no rokām, es viņu aizsūtu prom uz dzīvojamo māju. «Ko gan es šai esmu nodarījis?» Pužess man jautā žēlā balsī, ga­rās ūsas uzvirpodams. «Itin neko,» es atbildu, «nepie­vērs viņai uzmanību, vecu sievu niķi.» Patiesībā es gluži labi zinu, kāpēc Menū viņu neieredz: pirms kā­diem četrdesmit septiņiem gadiem Pužess viņas nelaiķi vīru bija aizvedis pie Adelaidas. Sim notikumam bija smagas sekas Menū ģimenes dzīvē, un tās vēl tagad atspoguļojas vārdā, kādā viņa mēdz nodēvēt savas sivēnmātes. Aizritējušais pusgadsimts izrādījies par īsu, lai atmaidzinātu Menū sirdi. «Kā tu uzdrīkstējies uz­ņemt šo tēviņu!» viņa pirms vakariņām mani nostfostēja. «Tādu dienaszagli, žūpu un vazaņķi!» — «Ej nu ej, Menū,» es pūlējos viņu nomierināt. «Kur tad nu šis tā vazājas, vienīgi ar velosipēdu vēl apmet kādu līku­miņu! Un dzert viņš nemaz nedzer vairāk par tevi pašu.»

Pužess man pastāstīja Larokas jaunumus. Svētdien dievkalpojuma laikā Filbērs sprediķī runājis par manu divkosību, kā viņam labpaticies apzīmēt manu izturē­šanos, un, protams, sadevis sutu arī Katī. Pužess tūlīt nopratis, ka tā ir provokācija. Marsels laimīgā kārtā sēdējis blakus Judītei — tie abi, kā redzams, esot drau­gos —, un, l<ad Marsels niknumā piesarcis, Judīte uz­likusi viņam roku uz delma, pagriezusies pret Filbēru un tieši sprediķa laikā spērusi vaļā: «Mācītāja kungs, lūdzu, atvainojiet, bet es esmu ieradusies baznīcā, lai noklausītos dievvārdus, nevis jūsu ķīviņus 'ar Konta kungu nezkāda tur skuķa pēc.» Vajadzējis tikai dzir­dēt, kā Judīte to gāzusi laukā — skaidri un gaiši, tik­pat kā no grāmatas. Vārdi gan bijuši pavisam pieklā­jīgi, bet tie pateikti ģenerāļa balsī. Uz to tagadiņ varot saskandināt.

— Uz tavu veselību!

— Bet otrā dienā Filbērs viņai samazināja pārtikasdevu. Tad velna meitietis apstaigāja pilsētiņu un parā­dīja visiem, kādu devu saņēmusi, bet Fabrelatram tei­kusi, lai paziņojot mācītāja kungam, ka viņa pateico­ties par piespiedu gavēni, taču, ja rīt viņai neizsnieg­šot pilnu devu, šī iešot uz Malvilu ubagos. Un, tici vai «e, Emanuel, nākamajā dienā viņa saņēma tikpat daudz ēdmaņas kā citi.

— Tas tikai pierāda, ka dažu labu reizi nemaz nav vērts ieraut asti kājstarpā, — es teicu, zīmīgi uz viņu noskatīdamies.

— Var jau būt, var jau būt, — vecais Pužess izvai­rīgi atbild, izviikdams no kabatas mutautu un noslau­cīdams savas garās, galos bālgani nodzeltējušās ūsas.

Viņš to dara ne tik daudz aiz tīrības kā tāpēc, lai pievērstu manu uzmanību tam, ka viņa glāze ir tukša. Otro reizi pieleju to pilnu līdz malām. Bet tad ar sausu knakšķi aizdaru pudeli. Tas nozīmē — uz nākamo glāzi vairs neceri.

Pirmo glāzi tukšodams, Pužess visu laiku ar mani sarunājās. Tagad viņš acīmredzot nodomā, ka atlīdzi­nājis man pietiekami daudz, un klusē. Otrā glāze, tā sakot, tiek izsniegta bez maksas, tāpat kā savā laikā pie Adelaidas. Tā iebaudāma klusumā. Es izmantoju šo brīdi, lai uzrakstītu vēstuli Marselam — Pužess ap­loksni iemetīs kastītē pie vārtiem, bet pēc tam par to pačukstēs adresātam. Tādā veidā viņš pret sevi nekā­das aizdomas neradīs. Vēstulē es iesaku Marselam or­ganizēt divēju veidu opozīciju — vienu atklātu un laipnā toni ieturētu pret Filbēru, kuru vajadzētu vadīt Judītei, bet otru, slepenu un nesaudzīgu, vērst pret Fabrelatru.

Kad Peisū savā laikā apgalvoja, ka ar lielu noka­vēšanos Rinas tīrumā iesētā labība «centīsies» panākt nokavēto, izrādās, ka viņam bijusi taisnība salīdzinā­jumā ar citiem, skeptiskāk noskaņotiem biedriem. Tiesa, vārpas gan sariesās ļoti vēlu, tikai piecpadsmitajā au­gustā, bet ap divdesmit piekto tās jau sāka nobriest, un tieši tad Peisū pamanīja, ka Rinai vistuvākajā lauk­malē labība noviļata, vārpas izkremstas un augsne iz­mīdīta.

— Tas būs bijis āpsis, — Peisū saka, — turklāt varen liels. Paskat, cik platas atstarpes starp pēdām.

— Āpši ēd kukurūzu, — piezīmē Kolēns. — Vai arī vīnogas.

Peisū parausta plecus.

— Negribas strīdēties, — viņš saka, uzsākdams strīdu. — Ko tad āpsis ēdīs, ja kukurūzas navl Sprā­dziena laikā droši vien būs gulējis savā migā. Apšu alas ir ļoti dziļas.

— Bet ko tad viņš ēdis visu šo laiku? — iejautājas Žakē.

Peisū parausta plecus.

— Neko. Jādomā, būs gulējis.

Man šķiet, ka Peisū ir taisnība. Tiesa, mūsu apvidū, kur klimats ir maigs un barība viegli atrodama, āpši ziemas guļā neiet. Taču varētu būt, ka tie saglabā­juši spēju bada laikos snaust alās un pārtikt no uz­krātajiem taukiem, līdz atkal pienāk labākas drenas.

Mēs sapulcējamies kara padomē. Agrāk zemnieki mēdza tīrumu malās aizdedzināt ugunskurus, lai aiz­baidītu āpšus. Taču šāda rīcība mums liekas pārāk maiga. Mēs jau gribam nekrietno dzīvnieku nevis tikai aizbaidīt, bet gan nogalināt. Senais zemnieka naids pret visu, kas varētu apdraudēt viņa ražu, mūsos uzkvēlo jo sīvā niknumā.

Rinas krasta nogāzē pārdesmit soļu no tīruma mēs ierīkojam slēpni, izrokot zemē bedri un pārsedzot to ar nojumi. Pārsegums vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai zem tā paslēptos mednieks, bet arī patvērumam no lie­tus un vēja. Meisonjē, kurš izstrādāja slēpņa plānu, ērtību meklējumos nogāja pat tik tālu, ka bedres di­benu noklāja ar režģu grīdu, lai slēpnī sēdošais med­nieks neciestu no zemes drēgnuma. «Lai cik biezas arī būtu gumijas zābaku zoles,» viņš teica, «vēsums pa tām iesūcas visās miesas porās.»

Dežūrām mazajā slēpnī mēs sadalījāmies pa pāriem, ' neatbrīvojot no šī pienākuma arī sievietes, vismaz abas jaunākās, kuras pāris mēnešos bija iemācījušās tīri labi' šaut un varēja būt mums lieti noderīgas. Katī, pro­tams, tika iedalīta vienā pārī ar Tomā. Es cerēju, ka Mjeta izvēlēsies mani, bet viņa deva priekšroku Žakē. Tā kā Žakē jau bija aizņemts, Peisū palika pārī ar Kolēnu, bet es — ar Meisonjē. Sakarā ar sadali Eve­līna sarīkoja scēnu — Mjeta, liekas, to jau bija pare­dzējusi —, pieprasīdama, lai viņu norīko kopā ar mani.

Kad es šo prasību kategoriski noraidīju, viņa pieteica bada streiku, un man vajadzēja piekāpties.

Apritēja kāda nedēļa. Taču āpsis nerādījās. Lai gan šis dzīvnieks neganti smird, viņam droši vien ir tik jutīgs deguns, ka viņš mūs saož. Un no āpša redzes viedokļa varbūt mēs esam pretīgi smerdeļi. Taču, lai būtu kā būdams, dežūras slēpnī mēs turpinām.

Tā gausā plūdumā, līdzīgi nesteidzīgam upes tecēju­mam, aizvelkas laiks. Kopš pieturas jaukas dienas, es logu naktīs atstājuvaļā. Rītos pamostoties man patīk vērot, cik spirgti sazaļojusi pretējā nokalne. Pārmaiņa ir gluži pārsteidzoša. Kurš gan pirms pāris mēnešiem būtu ticējis, ka mēs tik drīz varēsim iepriecēt acis ar zaļu zālīti un pat lapām — to gan mazāk uz kokiem, jo no tiem reti kāds atspirga, toties milzīgā daudzumā sazēluši dažādi krūmi, kuri tagad atbrīvojušies no sa­viem lielajiem kaimiņiem. Paraugos Evelīnā, kura guļ uz kādreizējās Tomā kušetes. Saskaņā ar mūsu nolī­gumu, ka par apēstiem maizes kumosiņiem un izdzer­tiem piena malkiem viņa gūst tiesības zināmu laiku palikt manā istabā, Evelīna šeit mitinās jau divus mē­nešus, lai gan sākotnēji es viņu pieņēmu tikai uz vienu nakti. Taču es neiedrošinos šo nolīgumu lauzt, jo mei­tenīte, pateicoties tam, krietni atspirgusi. Vaigi viņai kļuvuši apaļāki un tvirtāki, viss augums piebriedis. Pretēji manam pareģojumam, meitenes krūtis gan vēl aizvien tikpat plakanas, taču vingrošana viņu darījusi spēcīgāku. Jāšanas māku Evelīna apguvusi ātrāk par visiem citiem, jo zirga mugurā viņa nepazīst baiļu — viņa auļo, ar savām mazajām kājām uzsperdama pa zirga sāniem, gaišmatainajām bizēm gaisā plīvojot. Pirms izjādes sapīt matus bizēs es viņai liku pēc tam, kad reiz, uzkāpusi mugurā Morgānai, Evelīna pacēla augšup labo roku, lai atglaustu vējā plīvojošos garos matus, bet ķēvīte to saprata tā, kā bija mācītā, un sāka izdarīt vispārgalvīgākos lēcienus, nomezdama mazo jāt­nieci nelielā krūmu audzē, kur viņa laimīgā kārtā pa­lika neskarta.

Tieši tajā brīdī, kad Evelīna, sajutusi manu skatienu, paver acis, pēkšņi noblīkšķ šāviens, pēc tam otrs un mirkli vēlāk — vēl viens. Mans pārsteigums uzreiz izvēršas satraukumā. Slēpnī šonakt vajadzēja būt Peisū un Kolēnam, bet pašlaik viņi varēja būt ceļā uz mā­jām. Dienas gaismā āpsis nekad labības tīrumā nerā­dītos. Un, ja tas arī būtu ieradies, Kolēnam un Peisū nebūtu vajadzējis tērēt veselas trīs patronas. Pielēcis no guļvietas, es rauju kājās bikses.

— Evelīn, skrej uz vārtu torni un pasaki Meisonjē, lai viņš paņem bisi, atver vārtus un pagaida mani.

Pirms kāda mēneša es biju nācis pie atziņas, ka la­bāk ueroci izsniegt katram uzglabāšanai savā istabā. Pēkšņa uzbrukuma gadījumā naktī vārtu tornī tad būtu trīs bises, tāpat trīs galvenajā sargtornī, bet Žakē izsniegtais ierocis atrastos dzīvojamā mājā, protams, izņemot tos gadījumus, kad viņš, kā šoreiz, pārnak­šņotu pie Mjetas.

Evelīna aizjož basām kājām, vienā kreklā. Kad es, vēl pogādamies, izeju no savas istabas, atveras arī Tomā durvis un viņš izsteidzas pidžamas biksēs, līdz pusei kails.

— Kas noticis?

— Paņemiet abi bises un nostājieties postenī pie vārtu torņa. No turienes prom neejiet. Palieciet, lai aiz­sargātu Malvilas pili. Tikai labi žigli! Apģērbties nav nekādas vajadzības!

Lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, es drā­žos lejup pa vītņu kāpnēm un uzskrienu virsū Žakē, kurš pašreiz izsteidzas no Mjetas istabas. Viņš reaģē­jis ātrāk nekā Tomā, jo ir jau biksēs, ar bisi rokās. Ne vārda nepārmijuši, mēs abi skrienam tālāk;

Kad esam pirmā pagalma vidū, uz Rinas pusi norīb piektais šāviens. Apstājos, piesviežu šauteni pie pleca un izšauju gaisā. Tad atkal metos skriešus. Priekšā ieraugu Meisonjē, kurš, bisi rokā turēdams, slēdz vaļā vārtus. Jau no tālienes es viņam uzsaucu:

— Skrej ātrāk! Ātrāk! Es tev līdzi!

Kamēr es biju apstājies, lai izšautu gaisā, Žakē aiz­jozis garām un tagad skrien man pa priekšu. Kad esmu jau aiz vārtiem un pilnā sparā drāžos lejup pa nogāzi, dzirdu aiz muguras kādu elsojam. Pagriezies atpakaļ, ieraugu Evelīnu, kura, vēl tāpat basām kājām un kreklā, visiem spēkiem pūlas mani panākt.

Manī uzbango neprātīgs niknums, es apstājos, sa­grābju meiteni aiz rokām, sapurinu un uzkliedzu:

— Velns parāvis! Kur tu skrien! Tūlīt atpakaļ! Vei­cīgāk!

Acis izvalbījusi, meitene sauc:

— Nē! Nē! Es gribu pie tevis!

Es uzbrēcu:

— Tūlīt atpakaļ!

Pārmetis šauteni kreisā rokā, ar labo no visa spēka iecērtu Evelīnai divus pliķus. Viņa paklausa kā nopērts dzīvnieks un velkas atpakaļ uz vārtiem, taču dara to neiedomājami gausi, ar izbiedētām acīm manī noska­tīdamās. Es uzkliedzu:

— Ātrāk!

Zudumā iet tik dārgās sekundes! Un arī Katī ar Tomā vēl nerādās! Turklāt viņiem es tā kā tā neva­rētu meiteni uzticēt. Tāpat arī Menū, kuru ieraugu at­vērtajos vārtos ar abām rokām Momo kreklā ieķērušos un cīnāmies ar viņu.

Satvēris Evelīnu un uzmetis plecos kā maisu, es aiz­skrienu līdz vārtiem un nometu viņu pagalmā,

5ajā pašā brīdī redzu, ka Momo krekls pārplīst un viņš drāžas uz priekšu, lejup pa Rinas ce]u.

— Momo! Momo! — Menū izmisušā balsī kliedz, mezdamās dēlam pakaj.

Bet mūsu jaunlaulātais pāris vēl arvien nav ma­nāms! Deviņi pērkoni! Sī spindzele droši vien uzpoš smukumu, bet Tomā stāv un blenž viņā!

Atstājis Evelīnu pagalmā, es jožu pa ce]u atpaka). Paskrienu garām Menū, kura tipina ar savām maza­jām, izdēdējušajām kājelēm, un pats sāku saukt: «Momo! Momo!» Taču man skaidrs, ka viņu es nepa­nākšu. Momo skrien tā, kā to dara mazi bērni, — kā­jas no zemes gandrīz neatraudams, taču drāžas vēja ātrumā. Ka viņam varētu pietrūkt elpas, uz to nav ko cerēt.

Nokļuvis asajā līkumā, kur Rinas vecgultnē ceļš pavēršas gandrīz pilnīgi atpakaļ, es nepagriezdamies re­dzu līdztekus man, tikai pretējā virzienā, no visa spēka jožam Menū, bet viņai nopakaļ — Evelīnu! Sī nepa­klausību virkne dara mani gandrīz vai traku. Pats nezinu, kāpēc, bet esmu pārliecināts, ka arī Katī ar Tomā nepaklausīs manam rīkojumam un pametīs pos­teni, lai skrietu mums pakaļ. Tādā gadījumā Malvilas pils paliktu bez apsardzības. Visa mūsu bagātība, visi krājumi, visi mūsu mājdzīvnieki! Lai nāk un pievāc, kam vien tīk. Izmisis skrienu, juzdams, ka sirds man krūtīs kūleņo, skrienu zobus sakodis un līdz sāpēm aizžņaugtu rīkli. Aiz niknuma un briesmīga satrau­kuma vairs nezinu, ko iesākt.

Sasniedzis Rinas ieplaku, es jau pa gabalu ieraugu ar muguru pret mani nekustīgi rindā stāvam Peisū, Kolēnu, Meisonjē un Žakē. Viņi stāv ar bisēm rokā kā sastinguši, neizdvesdami nevienas skaņas. Varētu domāt, ka mani biedri pārvērtušies akmens tēlos. Kāpēc tas noticis, nevaru uzminēt, jo neredzu nekā cita kā vien viņu muguras. Katrā ziņā viņi neizskatās pēc cil­vēkiem, kuriem draudētu briesmas, kuriem vajadzētu aizsargāties, kuri no kā bītos. Viņi ir mēmi un nekus­tīgi kā statujas, un pat manu so|u troksnis neliek vi­ņiem paskatīties atpakaļ.

Beidzot esmu klāt, taču neviens nesarosās, neliekas mani ne manām. Un tad es pēdīgi ieraugu.

Metrus desmit no mums lēzenā nogāzē pārdesmit noskrandušu, līdz pēdējam izģindušu cilvēku, kurieni no vaigiem ļengani nokārusies āda vairs nav pat bāla, bet ir zaļgani dzeltena, aiz vārguma baismīgi šķielē­dami, sagumuši vai nokrituši kņūpus mūsu sējumā, bikli smilkstēdami, rij puspiebriedušās vārpas. Viņi ne­atdala graudus no akotiem, bet aprij visu. Es ievēroju, ka mutes visiem noķēpātas zaļas — tātad pirms nokļū­šanas mūsu tīrumā tie mēģinājuši ēst zāli. Viņi maz vairs līdzinās cilvēkiem, drīzāk atgādina ķēmīgus dzīv­nieku ģilteņus. Šķielējošajās acīs gail bailes un bries­mīga alkatība. Drausmīgā steigā stūķēdami mutē vār­pas, viņi iesāņus blenž uz mums. Aizrijusies tie savu zelējamo izgārdz saujās un tad atkal žļebina to no jauna. Viņu vidū ir arī sievietes. Tās atšķiramas tikai pēc garajiem matiem, jo viņu miesas tik kārnas, ka jebkuras ārējās dzimuma pazīmes izzudušas. Nevie­nam no tiem nav šaujamo ieroču. Taču līdzās starp la­bības stiebriem redzamas dakšas un rungas.

Aina ir tik derdzīga, ka es uz mirkli pilnīgi aizmir­stu, ka ceturtā daļa mūsu sējuma ir jau nopostīta un drīz vien aizies bojā viss, ja mēs nekavējoties neie­jauksimies. Un ne jau tāpēc vien, ka viņi aprīs visas vārpas. Daudz vairāk posta viņi nodara, tās sabradājot un izviļājot stiebrus. Bet no šajā tīrumiņā ievācamās ražas ir atkarīga mūsu dzīvība. Ja mēs atļausim vi­ņiem nesodīti iznīcināt Malvilas sējumu, tad drīz vien arī paši kļūsim par izbadojušos, apkārt klimstošu bandu. Esmu pārliecināts, ka pašreiz mūsu pusē ieklī­dusi varza nav vienīgā. Doties pārtikas meklējumos viņus paskubinājis visapkārt atkal sazaļojušais āugājs.

Blakus man stāv Peisū. Viņš, liekas, nemana manu klātieni. Pāri sejai viņam straumēm plūst sviedri.

— Mēs visādi izmēģinājāmies, — sāpju un dusmu aizžņaugtā balsī ierunājas Kolēns. — Pūlējāmies viņus atrunāt ar labu, draudējām lietot ieročus, šāvām gaisā, metām viņiem ar akmeņiem. Iedomājies — ar akme,ņiem. Taču viņi neliekas ne zinis — aizsedz galvu ar vienu roku, bet ar otru turpina raust vārpas mutē.

— Kas tie īsti ir par ļaudīm? — Meisonjē jautā tādā stulbumā, kas citu reizi man liktos smieklīgs. — Un no kurienes viņi nāk?

Nevarīgā niknumā viņš vietējā dialektā tiem uz­brēc:

— Velns parāvis, vācieties prom no tīruma! Vai jums acu pierē nav un neredzat, ka visu nopostāt? Ko tad mēs paši ēdīsim?

— Eh, ko tur, — Kolēns nosaka, — viņiem tas viens pīpis, bļausties, kādā valodā gribi. Viņi ij ausu neceļ, tikai turpina_rīt. Un mēs vainojām nabaga āpsi!

— Bet ja nu mēs pamēģinātu viņus padzīt ar laidēm? — aizsmakušā balsī ieminas Peisū.

Es noliedzoši papurinu galvu. Nedrīkst paļauties uz to, ka viņi tik novājējuši. No bezizejas stāvoklī nokļu­vušiem cilvēkiem sagaidāms viss kas. Turklāt šauteņu laides nav nekāds ierocis pret dakšām. Nē, tas neko nedos. Es labi apzinos, kāds ir vienīgais līdzeklis, pie kura vajadzētu ķerties. Arī maniem biedriem tas skaidrs. Tomēr es neesmu spējīgs to izdarīt. Stāvu tī­ruma malā ar šauteni rokā, drošinātāju atbīdījis, pat­ronu stobrā ielaidis, ar pirkstu uz sprūda. Sacīt, ka es vilcinos, būtu par maz. Mani pārņēmis absolūts sa­stingums, tas paralizē jebkuru kustību, lai gan prāts saka, kas būtu darāms. Es nevaru, jo esmu pārvērties akmens statujā.

Vienīgais, kurš nespēj norimties uz vietas, ir Momo. Es zinu, cik viegli viņš uztraucas, bet tādā niknuma lēkmē vēl nekad neesmu viņu redzējis. Momo spārdās ar kājām, izstiepis rokas pret debesīm, vicina dūres un spiedz. Viss neprātīgu dusmu varā, viņš pavērš pret mani savu izpūrušo galvu, kurā drudžaini liesmo abas acis, brēkdams un ar rokām vicinādamies, aicina mani darīt galu neprātīgajiem posta darbiem. Spalgā balsī Momo brēc:

— Maisīde! Maīsīde! (Maizīte! Maizīte!)

Atklīdušie sirotāji kāvušies savā starpā vai arī cīnī­jušies ar kādu citu bandu, jo drēbes viņiem saplosītas un zem netīrajām, zemes krāsā nosmulētajām skran­dām viežami kaulaini gurni, izdēdējuši vidukļi, izģindušas muguras. Ievēroju kādu nelaimīgu sievieti, ku­ras izžuvušās, ļenganai tarbai līdzīgās krūtis šļūkā­jas pa zemi, kad viņa, kņūpus nometusies, rāpo, vārpas vākdama. Sievietei vēl kājā kaut kas kurpēm līdzīgs, bet pārējiem pēdas savīstītas lupatās. Viņu vidū nav ne bērnu, ne pusaudžu, ne arī vecāku cilvēku. Ma­zāk izturīgie droši vien apmiruši. Redzami tikai tādi, par kuriem varētu teikt, ka tie ir «spēka gados». Lai gan attiecināt šo apzīmējumu uz staigājošiem skele­tiem ir nežēlīgi. Visvairāk mani pārsteidz stūrainie bļodas kauli, piemilzušās ceļgalu locītavas, izspiedu­šās lāpstiņas un pleci. Kad viņi zelē vārpas, skaidri saskatāmas žokļu cīpslas, bet āda atgādina sakrun­kojušos maisu, ar kuru pārklāts skelets. No tīrumā mudžošā bara uzdv.ako skāņa, šķebinoša smirdoņa, kas aizsit elpu.

— Maisīde! Maisīdel — Momo atkal iebrēcas, ar abām rokām ieķerdamies sev matos, it kā gribētu tos izplūkt.

Ar labo roku esmu sažņaudzis šauteni, stobru pa­vērsis uz leju. Piemest šauteni pie pleca es tomēr ne­spēju. Pret svešajiem iebrucējiem manī kvēlo tikai spīvs naids, jo viņi aprij to, kas nepieciešams mūsu dzīvības uzturēšanai. Un vēl arī tāpēc, ka tie jo skaidri parāda, par ko mēs ātri varam pārvērsties, ja tīrumiņa postīšana turpināsies. Bet tajā pašā laikā kaut kur manī ieslēpusies ar nicināšanu jaukta līdzjūtība, kas līdzsvaro naidu un neļauj man rīkoties.

— Maisīde! Maisīde! — Momo gaudo jau pavisam neprātīgā niknumā.

Un pēkšņi dažos lēcienos viņš pārvar metrus desmit lielo atstarpi, kas mūs atdala no iebrucēju pūļa, metas virsū tuvākajam druvas postītājam, sit to ar dūrēm un spārda ar kājām.

— Momo! Momo! — Menū kliedz.

Kāds iesmejas, liekas, Peisū. Arī rnan gribas smie­ties. Aiz draudzības pret Momo, jo šāda, tik bērnišķīga un smieklīga izrīcība, ir raksturīga tikai viņam. Un vēl arī tāpēc, ka visu, ko dara Momo, neviens neņem nopietni. Momo it kā iznests ārpus dzīves nopietnības iekavām, un mums visiem viņš ir tikai prātiņā paviegls vientiesītis. Turklāt neviens ari netic, ka Momo kādreiz varētu notikt kas ļauns. Jo viņu taču mūždien visi pa­sargājuši — gan Menū, gan nelaiķa tēvocis, gan es pats, gan arī mani biedri.

Pussekundi par vēlu es pamanu nozibsnījam kāda sirotāja nikno skatienu. Sekundes ceturto daļu par vēlu — dakšas triecienu. Es biju pārliecināts, ka pagūšu izšaut. Tomēr nepaspēju. Dakša bija jau ietriekta Momo sirdī, kad mana lode ķēra viņa pretinieku kaklā, to saplosīdama.

Viņi abi nokrīt reizē. Dzirdu necilvēcīgu kliedzienu, un Menū, klāt pieskrējusi, saļimst pār dēla liķi. Arī es kā automāts metos uz priekšu, reizē šaudams. Tāpat mani biedri pa kreisi un labi šaudami panāk tuvāk. Mēs šaujam pūlī netēmēdami. Man galvā tukšums. Prātā viena vienīga doma: Momo ir miris. Taču es neko nejūtu. Es tikai eju un šauju. Esam jau tik tuvu, ka nebūtu nekādas vajadzības iet vēl tālāk. Taču mēs kā neapziņā soli pa solim virzāmies uz priekšu, tikpat kā pļaujā vālu dzīdami.

Neviens vairs nekustas, taču mēs vēl aizvien šau­jam. Šaujam, līdz mums izbeidzas patronas.