Malvilas pils

XVII

Arī šonakt, tāpat kā iepriekšējā, es sardzē stāvēšu rītausmā. Ir tikai viena pārmaiņa: Evelīnai atļauju pārgulēt maa blakus, uz matrača, kas nolikts vārtu torņa virtuvē uz grīdas, un būt kopā ar mani arī pēdē­jās sardzes laikā.

Evelīnai ir divi uzdevumi. Līdzko es meitenei sa­spiedīšu plecu, viņai jāskrien pamodināt visus pārējos vārtu tornī, bet pēc tam steliņģos tūlīt jāapseglo Ama­ranta un abas baltās ķēves, lai mēs jebkuru mirkli varētu sākt vajāt Vilmēna bandu. Malabāru līdzi ne­ņemsim, jo es baidos, ka viņš, atrazdamies kopā ar ķē­vēm, varētu sākt zviegt un tādā veidā mūs atklāt.

Pienākumi tagad jau visiem sadalīti. Menū atradī­sies pie paceļamā tilta grieztuves. Bet Falvina — pie pagrabā piesietajiem mājdzīvniekiem, lai viņas klātiene tos nomierinātu. Tādā visai izdevīgā kārtā mēs arī bū­sim pasargāti no viņas nemitīgās kladzināšanas,

Saujamlūkas sanumurētas virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem no viens līdz septiņi. Pie pirmās atradīsies Žakē. Pie otrās — Peisū. Pie trešās — Tomā. Pie ce­turtās — es pats. Pie piektās — Meisonjē. Bet pie ses­tās un septītās — Mjeta un Katī. Divas pēdējās -ambrazOras pieejamas no vārtu torņa iekštelpām. Tā kā tās nosedz gudri izdomāts izcilnis, mūsu kareivēm iespē­jams šaut, nebaidoties, ka viņas varētu ķert atbildes šāvieni. Mēs visi esam vienis prātis, ka sievietes ne­drīkstam pakļaut riskam, jo kolektīva nākotne atkarīga no viņām.

Ervē ar Morisu atrodas ārpus pils mūriem ierīkotajā nokalnes zemnīcā, bet Kolēns — individuālajā iera­kumā. Tieši viņam ar šāvienu jādod signāls uguns at­klāšanai, taču ne agrāk, līdz Vilmēns ar savu bandu būs pienācis pietiekami tuvu.

— Es paņemšu līdzi arī loku, — Kolēns paziņoja iepriekšējā vakarā.

— Ko tu iesāksi ar loku? Tev taču ir šautene!

— Nu, un kas par to? — Kolēns tiepās. — Vari uz­skatīt, ka man ienākusi prātā vēl kāda laba viltība. Bandītiem jāiedzen pamatīgas bailes. Ne čiku ne grabu — un piepeši bulta tieši sirdī. Iedomājies, kas tas par izbīli! Un tikai pēc tam, bet ne agrāk, es vi­ņiem kurināšu virsū no šautenes.

Kolēns bija tik lepns uz savu izdomu, ka es piekā­pos. Vakarā mēs no pils mūra nolūkojāmies, kā viņš aiziet ar šauteni uz muguras, milzīgo loku atsaitē uz­kabinājis. Meisonjē paraustīja plecus, bet Tomā bija pārskaities.

— Tu viņu pārmērīgi izlaid, — Tomā man pārmeta.

Naktī es guļu maz, bet rītausmā, kad pienākusi

mana kārta stāties sardzē, es apsēžos uz Meisonjē at­nestā ķeblīša pie ceturtās šaujamlūkas un jūtu uzplūstam možuma vilni. Sava springfīlda stobru esmu noli­cis uz apmales mūžsenajiem akmeņiem, bet laidi piespiedis gurnam. Vai nav dīvaini, ka es, divdesmitā gadsimta cilvēks, sēžu šeit, kur savā laikā nezcik reižu stāvējuši bruņās tērpti angļu karavīri vai hugenotu strēlnieki. Ja man blakus nebūtu Evelīna un tepat vārtu tornī negulētu uzticami biedri, tad nezvai es tik sīksti pieķertos šādai daždažādu nejaušību pilnai dzīvei. Ne­mitīga cīņa ar sirotāju bandām, notrulinoša garnizona ikdiena, nepieciešamība aizvien būt piesardzīgam — cik ilgi mums vēl būs jādzīvo šādā.trauksmē?

Evelīna sēž blakus uz sava iemīļotā mazā ķeblīša. Ar muguru viņa atbalstījusies pret manu kreiso kāju, galvu nolikusi man uz ceļgaliem. Meitene ir viegla kā spalviņa. Laiku pa laikam es ar kreiso roku noglāstu viņas kaklu un seju. Un tūlīt Evelīna ar delnu pieska­ras manai rokai. Noruna mums ir stingra — nekādas vārdu pārmaiņas.

Es zinu, manas attiecības ar Evelīnu biedriem šķiet ērmotas, lai gan viņi atzīst par labu to, ka es tik pa-' cietīgi kopju meiteni, kad viņai uznāk lēkmes, rūpējos par viņas izglītošanu, lieku nodarboties ar vingrošanu. Ja es Evelīnu būtu padarījis par savu sievu, biedri droši vien mani nosodītu, taču tas viņiem būtu saprota­māk. Patiesību sakot, es pats arī sevi vairs lāgā neiz­protu. Manas attiecības ar Evelīnu ir platoniskas, lai gan tās caurstrāvo jutekliski elementi. Es netiecos viņu iegūt, taču meitenes mazais augumiņš mani sajūsmina.. Tāpat viņas dzidrās acis un garie mati. Ja Evelīna kādu dienu kļūtu par daiļu jaunavu, tad es — ņemot vērā manu raksturu — laikam gan nenoturētos. Tomēr, liekas, tādā gadījumā es daudz zaudētu. Man simtreiz labāk patiktos, ja Evelīna saglabātos tāda, kāda viņa ir pašreiz, un mūsu attiecībās nekas nemainītos.

Šodien pēcpusdienā, kamēr es uz brīdi atlaidos snaudā, Evelīna «sakārtojusi» mana rakstāmgalda at­vilktni un tur atradusi mazu smailu un asu duncīti, kuru tēvocis man bija uzdāvinājis papīra griešanai.

Kad es pamostos, Evelīna lūdz, lai es duncīti atdodu viņai.

— Ko tu ar to darīsi?

— Pats labi zini.

Un es patiesi zinu. Man negribas, lai meitene to izteiktu balsī. Tāpēc es piekrītoši pamāju ar galvu.

Tūlīt Evelīna iesien auklu duncīša maksts aplī un piekar šo ieroci sev pie jostas. Vakarā visi Malvilas pils iemītnieki meitehes bruņojumu jokodamies cildina un pār to visādi pazobojas. Arī es Evelīnai apjautājos, vai dūcītis viņai varētu būt noderīgs, lai Vilmēnu «so­dītu ar zobena asmeni». Es izliekos kopā ar citiem no­ticam, ka meitenei tā ir tikai bērnišķīga niekošanās. Taču patiesībā gluži labi atskārstu nopietno apņēmību, kas aiz visa tā slēpjas.

Nakts ir dzestra, un tās piķa melno tumsu tikai pa­mazītēm nomaina bāls gaismas svīdums. Caur ambrazūru mūra ,augšā maz kas saredzams. Tāpēc es galve­nokārt «paļaujos uz dzirdi», kā mēdz izteikties militāri izglītotais Meisonjē. Tā kā putnu vairs nav, rītausmas ir dīvaini klusas. Mūs pametis pat Kra-kra. Es gaidu. Sie kareivīgie nelgas droši vien uzbruks. Vilmēns solī­jies to darīt, un tagad viņam savi draudi jāpierāda darbos. Turklāt viņš akli paļaujas uz savu tehniskā bruņojuma pārākumu, ko pārstāv novecojušās parauga bazuka.

Sāda tipa cilvēki pretīgi vēl ar to, ka vienmēr iepriekš pasakāms, kāda īsti ir viņu domu gaita. «Man pieder bazuka, tātad noteicējs būšu es.» Un viņa no­teikšana ir tāda, ka mēs esam iznīcināmi. Esam taču nogalinājuši divus no viņa zeļļiem. Un par to Malvilas pilij jāsaņem sods.

Tomēr no tā nekas neiznāks. Dienas tecējumā man laiku pa laikam uzmācās bailes, bet tagad to vairs nav.

Mūsu plāns ir skaidrs. Un, ja neņem vērā atsevišķus mirkļus, ko varētu uzskatīt par vājiem iepriekšējo bažu recidīviem, esmu pavisam mierīgs. Gaidu, ka jebkuru mirkli atskanēs Kolēna pūces brēciens.

Es to gaidu, bet, kad brēciens atskan, tas mani tā pārsteidz, ka mirkli esmu tikpat kā paralizēts. Evelīna ar roku pieskaras man, un tikai tad es attopos, ka jā­saspiež viņas plecs. Tā arī izdaru, lai gan pats saprotu, cik tas ir smieklīgi, jo Evelīnai tā kā tā jau zināms, ka es to darīšu.

Meitene aizskrien, paķerdama līdzi savu ķeblīti, lai kāds steigā uz tā nepakluptu. Es nometos ceļos pie sava sēdekļa, atbalstu uz tā kreisās rokas elkoni un piespiežu šautenes laidi pie vaiga. Aiz muguras dzirdu ašu soļu dipoņu un, tā kā kļuvis jau krietni gaišāks, ar acs kaktiņu saredzu, ka biedri steidzas katrs pie viņam ierādītās šaujamlūkas. Tas viss norisinās pilnīgā klusurflā, taču ļoti ātri.

Pēc tam laiks sāk vilkties neizturami gausi. Vil­mēns nesteidzas atklāt uguni pret palisādi, un, lai cik savādi tas arī izklausītos, es dusmojos uz Vilmēnu, ka viņš" vilcinās spēlēt to lomu, kādu es viņam savā sce­nārijā esmu paredzējis. Neatceros, ka būtu šajos mirk­ļos kaut ko teicis, taču Meisonjē vēlāk apgalvoja, ka es klusā balsī nepārtraukti esot murminājis: «Velns ar ārā, ko viņš tur var ķēpāties?»

Beidzot nodārd ilgi gaidītais sprādziens. Kaut kādā ziņā mēs visi jūtamies vīlušies, jo tas nav nemaz tik spēcīgs, kā bijām domājuši. Droši vien vīlies jūtas arī Vilmēns, jo bazukas šāviņš nav izārdījis palisādi, nav pat izrāvis vārtu abas puses no virām, tikai izsitis vidū pusotra metra platu robainu caurumu. Iedragāto vārtu augšējā un apakšējā daļa palikušas stingri stā­vam savā vietā.

Kas notiks tālāk? Bija norunāts, ka es ar garu svil­pienu došu signālu uguns atklāšanai. Es to neizdaru, taču mēs visi, mani ieskaitot, sākam šaut, jo katrs domājam, ka biedrs kaut ko pamanījis. Patiesībā ne­viens nekā nav redzējis, jo nebija, ko redzēt. Pretinieks vārtu robā neparādījās.

Saņemtie gūstekņi vēlāk visi vienā balsī liecināja, ka tajā mirklī, kad mēs sākuši šaut, Vilmēna ļaudis sagūluši metrus desmit lejāk, kur mūsu šāvieni nevienu nevarēja ķert, jo uzbrucējus nosedza klints atradze. Bandīti pēc bazukas šāviena bija skrējuši pie vārtos izlauztā roba, taču mūsu pāragri atklātā un pilnīgi bezmērķīgā uguns tos apturējusi. Ne jau tāpēc, ka uz­brucējiem būtu nodarīti zaudējumi, bet gan bailēs no mūsu lodēm un medību bišu skrotīm, kas plakšķēdamas bez apstājas cirtušās iedragātās palisādes dēļos, tā ka skaidas vien jukušas. Tad pretinieks nogūlies un arī sācis šaut, lai gan tā pati klints atradze, kas viņus pasargāja, uzbrucēju skatieniem noslēpa arī mūs. Un tā divas viena otrai iepretim nogūlušās armijas izverda negantu elles uguni pret neredzamiem mēr­ķiem.

Beigās es attopos, kas noticis, un arī Meisonjē to saprot, jo viņš man saka:

— Sī nejēdzība jāizbeidz.

Es viņam pilnīgi piekrītu, bet, lai muļķīgajai šaudī­šanai darītu galu, man vajadzīga svilpīte (tā pati savā laikā Peisū uzdāvinātā), taču es to nevaru atrast, kaut gan,' aiz satraukuma svīzdams, izvandu visas kabatas. Neraugoties uz izbīli, es pilnīgi apzinos, cik smieklīgs esmu. Virspavēlnieks vairs nespēj komandēt savu ar­miju, tāpēc ka nezin kur nobāzis signālsvilpi! Es būtu varējis vienkārši uzkliegt: «Pārtraukt uguni!» Komandu dzirdētu pat Mjeta un Katī, kas atrodas vārtu torņa iekšpuse. Taču ne — pats nezinu, kapec, bet šaja mirklī man liekas svarīgi, lai viss notiktu, kā nākas.

Beidzot dārgo relikviju atrodu. Un nekāda noslē­puma tur nav, jo tā visu laiku bijusi turpat, kur pats to tiku ielicis, — krekla krūšu kabatā. Pāris trīs īsi svilpieni ar dažu sekunžu atstarpi, un mūsu ieroči tū­līt apklust.

Mani svilpieni, liekas, izraisījuši atbalsi arī Vilmēna kareivīgajā dvēselē, jo es dzirdu viņu uzbrēcam saviem vīriem: «Uz ko jūs īsti šaujat, sasodītie stulbeņi?»

Tagad jau abās pusēs neganto šaudīšanos -nomainī­jis klusums. «Nāves klusums» — tas būtu par stipru teikts, jo nevienā pusē neviens nav cietis. Kaujas iesā­kums bija izvērties farsā, un abas armijas tagad sa­stingušas bezdarbībā. Mēs nejūtam nekādu vajadzību atstāt Malvilas pili, lai sameklētu ienaidnieku, bet uz­brucēji negrib tuvoties vārtos izdragātajam robam, kur tos.sagaidītu mūsu lodes.

Turpmākos notikumus pats savām acīm neredzēju, bet tos man pastāstīja ārpus pils mūriem noslēpušies puiši.

Ervē un Moriss sākumā bijuši pavisam izmisuši savā alā. Izvēloties vietu zemnīcai, pielaists nopietns misēk­lis. No tās gan labi redzami uz Malvilas ceļa parādī­jušies cilvēki, bet tikai tad, ja tie ir stāvus. Kolīdz nā­cējs nogulstas, tas vairs nav saskatāms ar zāles pudu­riem apaugušajā ceļa apmales nogāzē. Tāpēc Ervē un Moriss nevar šaut. Un, ja kāds no pretiniekiem arī pieceltos, viņi tomēr vilcinātos atklāt uguni, jo, pēc norunas, tas jādara Kolēnam, bet viņa šautene klusē.

Toties Kolēns ierakumā iekārtojies īsti labi. Tieši pretim slejas Malvilas pils mūri un labi pārskatāms ari ceļš, kurš ved augšup līdz palisādei. Tikpat labi

Kolēns saredz klints pakājē sagulušos uzbrucējus. Kad pēc mana svilpiena Vilmēns pieceļas un saviem vīriem uzkliedz: «Uz ko jūs īsti šaujat, sasodītie stulbeņi?» — Kolēns viņu pēc Ervē apraksta tūlīt pazīst (gaišs, gludi noskūts pauris).

Kolēnam ienāk prātā doma Vilmēnu nokniebt. Pati par sevi tā būtu gluži pareiza ideja, bet, kad Kolēns mums vēlāk pastāsta, kā viņš savu .apņemšanos izpil­dījis, mēs kļūstam vai mēmi aiz šausmām.

Un patiesi, Kolēns ij nedomā izmantot savu šauteni. «Bandītiem jāiedzen pamatīgas bailes. Ne čiku ne grabu — un piepeši bulta tieši sirdi.» Viņš nolemj šaut ar loku.

Taču Kolēns augumā ir mazs, ierakums šaurs, loks—liels. Kolēns saprot, ka šajā «žurku alā» viņam neiz­dosies uzvilkt stiegru. Bet tas jau nu sīkums dieva vaiga priekšā! Ar loku rokā viņš izraušas no ierakuma un aizlien trīs metrus tālāk līdz kādam resnam apde­guša kastaņkoka stumbram. Patvēries aiz tā, viņš ērtī­bas dēļ pieceļas kājās un izslienas visā augumā! Jā, jā! Un tā vienā mierā rūpīgi nomērķē Vilmēnam mu­gurā.

Par nelaimi, Vilmēns pēdēja brīdī pagriežas, lai dotu kādu pavēli, tāpēc bulta, viņam tikai viegli pie­skardamās, ieurbjas mugurā blakus tupošajam vīram, kurš laikam ir šāviņu pienesējs bazukai, jo viņam no rokām izslīd vairāki nelieli lādiņi, paripo gabaliņu pa slīpo nogāzi un tad apstājas. Ievainotais drausmīgi iekliedzas, izslienas stāvus (tagad viņš saredzams arī no zemnīcas) un, līkločus mezdams, laižas skriet pa šoseju, tajā pašā laikā drudžaini izlocīdams visu au­gumu, lai ar roku aizsniegtu un izrautu iestrēgušo bultu. Jau pēc nedaudz metriem viņš nokrīt uz vēdera, ar abām rokām krampjaini zemi kārpīdams.

Kolēnam izdevies izpildīt savu iebiedēšanas plānu, taču tikai daļēji. Vilmēns paguvis ievērot, no kurie­nes bulta izšauta. Viņš izkliedz kādu pavēli, un tūlīt divpadsmit šautenes, viņa paša ieroci ieskaitot, iz­spļauj uguns šalti uz kastaņkoka stumbru, aiz kura, ze­mei pieplacis, guļ Kolēns. Atbildēt uz šāvieniem viņš nespēj, jo šautene palikusi trīs metrus attālajā iera­kumā, bet loku nevar izmantot tādēļ, ka guļus stāvoklī nav uzvelkama stiegra.

No mūra augšas es dzirdu sīvo apšaudīšanos, bet itin neko neredzu un nevaru pat izdibināt, kurš uz kuru šauj, jo ārpus pils izsūtītie puiši apbruņoti ar tāda "paša tipa šautenēm kā pretinieks. Uguns kauja starp mūsu trim un Vilmēna vīru divpadsmit šaute? nēm ir pārāk nevienlīdzīga, un es esmu ļoti uztraucies. Vilmēns sava skaitliskā pārsvara dēļ var manevrēt, lai mūsējos ielenktu, bet mēs savējiem nekā nevaram palī­dzēt, jo iziet ārpus pils būtu tīrais neprāts.

Ervē un Moriss, kas atrodas zemnīcā, vēl aizvien ienaidnieku neredz. Tā kā viņi nav manījuši Kolēnu izlienam no ierakuma, puiši nevar izskaidrot arī to, kā­pēc Vilmēns vērš tik sīvu uguni pret krūmāju, un tāpat nespēj saprast, kāpēc klusē Kolēna šautene: viņiem taču zināms — vismaz Ervē to zina noteikti, jo pats palīdzējis ierakumu iekārtot —, ka no turienes Malvi­las ceļš labi pārskatāms.

Visnemierīgākais, protams, ir pats šā kaujas pavēr» siena vaininieks, jo skaidri saprot, ka viņam nav tik­pat kā nekādu cerību glābt savu ādu. Aiz pārogļotā kastaņkoka stumbra, septiņdesmit metru attālumā no pretinieka viņš ir pilnīgi izolēts, tādēļ ka šautene pa­likusi ierakumā, bet atceļš uz turieni nogriezts. Viņš dzird kara šauteņu lodes ar spalgu plīkšķi iecērtamies koka stumbrā, no kura laiku pa laikam turpat viņam līdzās tās norauj pa mizas drīksnai. Taču viņš jau izlēmis, ko darīt, un tikai gaida uguni pierimstam, lai ielēktu savā ierakumā, kur atrodas pret žagaru saiš­ķiem rūpīgi atslietā šautene. Apšaude tomēr neaprimst. Kad lodes nekapā stumbru, tās, spalgi spindzēdamas, ar drausmīgu precizitāti iecērtas zemē turpat pa labi vai pa kreisi. «Tā bija vienīgā reize manā mūžā,» vē­lāk Kolēns atzinās, «kad es vēlējos sarauties vēl ma­zāks.»

Kā mums stāstīja saņemtie gūstekņi, Vilmēns pir­majā brīdī pēc tam, kad bulta bija ķērusi bazukas lā­diņu pienesēju, ļoti nobijies, saprazdams., ka viņiem aizmugurē arī atrodas pretinieks. Bet, tā kā tas uz šāvieniem nav atbildējis, Vilmēns atskārtis, ka ienaid­nieks ir neapbruņots, un nolēmis to izdabūt laukā no patvēruma aiz kastaņkoka. Viņš pavēlējis diviem ve­terāniem aizrāpties līdz piekalnei un apiet pretinieku no labās puses, kamēr četri no viņa labākajiem strēl­niekiem to turējuši zem šauteņu uguns, neļaudami piecelties. Tikko veterāni parāpušies pāris metru, Vil­mēns tomēr pārdomājis un pasaucis tos atpakaļ. «Pa­gaidiet,» viņš teicis «es pats samalšu šo zelli kot­letēs,» — un piecēlies. Jādomā, Vilmēns ar šādu lētu gājienu gribējis veterānu acīs atjaunot savu iedragāto autoritāti, jo nevarēja būt vairs nekādu šaubu, ka Mal­vilas pils nebūs tik viegli ieņemama.

Vilmēns piecēlies, un, tā kā visi viņa vīri gulējuši, barveža augums uzreiz šķitis it kā varonīgāks. Droša un veiklā solī, ar pistoli aiz jostas, šauteni rokā turē­dams, viņš aizlavījies pa nogāzi, lai tuvotos apdegu­šajam koka stumbram no sāniem. Daudz drosmes šā­dai izrīcībai nav vajadzīgs, jo Kolēns nespēj atšaudī­ties, bet no mums Vilmēnu pasargā klints atradze.

Ervē un Moriss līdz šim Vilmēnu nevarēja redzēt, tāpat kā pārējos viņa bandas vīrus. Bet, tikko Vilmēns pieceļas un dižodamies vingrā solī iziet uz nolaidenā ceļa, viņš abiem kļūst par labu mērķi. Ervē vēl aizvien gaida Kolēna signālu un tikai noskatās uz savu bijušo barvedi (vēlāk viņš mums lieliski atdarina tā brašo gaitu), bet Moriss, kura saltais naids ir daudz sīvāks, tūlīt ņem viņu uz grauda, ar šautenes stobru izseko bramanīgajam gājējam un, kad Vilmēns apstājas un piemet ieroci plecam, Moriss, uz pretinieka deniņiem notēmējis, izšauj.

Vilmēns sabrūk ar sašķaidītu galvaskausu. Viņu no­šāvis jaunkareivis, kuru pats vēl pirms kāda mēneša apmācījis šaušanā no balsta. Pret apdegušo stumbru vērstā šauteņu uguns apklust, un Kolēns ielec sava ierakumā. Tur viņu gaida kara šautene. Drošā aizsega viņš atklāj uguni. Kolēns ir labs strēlnieks. Ātri un precīzi šaudams, viņš vienu pēc otra ar divām lodēm nogulda vēl divus Vilmēna vīrus.

Dažu sekunžu laikā stāvoklis ir krasi pārmainījies. 2ans Feiraks — vēlāk gūstekņi stāstīja, ka viņš nepa­visam neesot bijis sajūsmināts par karagājienu pret Malvilas pili — dod atiešanas signālu. Tomēr preti­nieks tikai atkāpjas, nevis bēg. Pret Kolēna ierakuma malu brāžas ložu šalts, piespiezdama viņu noliekt galvu. Kad Kolēns to atkal paceļ, ienaidnieks ir pazu­dis, paņemot līdzi bazuku, tās šāviņus un kritušo šau­tenes.

Kolēns izgrūž uzvarošu pūces brēcienu. Nekad šis putns man nebija sagādājis tādu prieku. Tagad es zinu, ka ienaidnieks ir prom un vismaz Kolēnam nekas ļauns nav noticis.

Es uzsaucu Tomā atvērt vārtus un pats pa kāpnēm brāžos no mūra lejā tik strauji, ka gandrīz vai pa­kritu un pēdējie pieci pakāpieni man jānolec. Ar smagu blīkšķi triecos pret zemi un tūlīt metos skriet uz zirgu novietni. Meisonjē joņo man nopakaļ. Pāri plecam es viņam uzsaucu:

— Tu ņem Meluzīni!

Skriedams es aizbīdu šautenes drošinātāju un uz­metu ieroci plecā. Evelīna jau izdzirdējusi manu balsi un iznāk no staļļa, vezdama sev līdzi Morgānu. Es sa­tveru pie pavadas Amarantu, bet tā nemierīgi palecas sāņus. Apvaldu savu uztraukumu, noglaudu ķēvīti un mierīgā balsī pasaku viņai dažus vārdus. Tagad Ama­ranta vairs nekādas grūtības nesagādā, bet nonākusi pie sašķaidītajiem palisādes vārtiem, tos aposta, tad apstājas kā zemē iemieta, atsperas ar priekškājām un, krēpēm noplīvojot, uzmet galvu gaisā, kaklu spītīga lokā izliekdama. Acumirklī man nosvīst seja. Es taču pazīstu Amarantu un tās ietiepību!

Man par lielu pārsteigumu un atvieglinājumu, pie­tiek ar dažiem pavadas pierāvieniem un mēles šmakstu, lai ķēvīte nomierinātos. Bet, kad Amaranta iet tālāk, tai nepretodamās seko arī abas pārējās ķēves.

Tikko pagūstu uzmest acis četriem kritušajiem ban­dītiem un ievērot, ka pretinieks aiznesis sev līdzi viņu šautenes, kad parādās mūsu puiši, kuri bija atradušies zemnīcā un ierakumā turpat blakus. Viņi atskrien pie­sarkuši, aizelsušies, satraukti. Es viņus apskauju, taču sarunām un prieka apliecinājumiem pašreiz nav laika. Palīdzu Morisam uzrausties uz zirga Meisonjē aizmu­gurē, tāpat arī Ervē, kurš man liekas krietni smagāks un tāpēc jās uz viena zirga ar Kolēnu. Tajā pašā mirklī ieraugu, ka Kolēns sev kaklā uzkarinājis ne tikai šau­teni, bet arī loku, kurš salīdzinājumā ar puiša sīko augumu izskatās milzīgi liels, jo sniedzas tālu pāri viņa galvai.

— Met nost loku! Mežā tas tevi tikai traucēs!

— Nē, nē! — aiz lepnuma piesarcis, attrauc Kolēns.

Kad es grasos kāpt zirgam mugurā, atceros, ka esm'u

aizmirsis valgus. Eh, atkal jāzaudē krietns brīdis, ka­mēr tie sameklēti!

— Evelīna, tu jāsi mums līdzi!

— Es?

— Jā. Tev būs japieskata zirgi.

Meitene ir tik pārsteigta, ka aiz prieka pārvēršas akmens tēlā. Es viņu satveru pie vidukļa un gandrīz sviešus uzsviežu Amarantai mugurā, bet pēc tam pats iesēžos seglos aiz Evelīnas. Kolīdz esam aizjājuši līdz meža takas sākumam, es pagriežos atpakaļ un, ar roku pret Amarantas muguru atbalstījies, klusā balsī brīdinu Kolēnu:

— Piesargi savu loku. Mēs laidīsim auļos.

— Neraizējies! — Kolēns atbild neparasti brašā uz­varētāja balsī.

Sajā brīdī es vēl nezinu, kāda loma Kolēnam bijusi nupat notikušajā kaujā, bet no viņa balss noprotu, ka nekāda niecīgā tā vis nav.

Amaranta jau divas dienas nebija izvesta izjādē. Tāpēc ķēvīte nav skubināma, tā pati deg nepacietībā izlocīt slaidās kājas. Ar saviem lieliem sajūtu zirga trauksmes brīnumaino sparu, un seju man apskalo spirdzinošā gaisa šalts. Manu roku saturētā Evelīna aiz sajūsmas vai pamirusi. Meitene zirgā sēž lieliski, viegli pie seglu loka turēdamās. Kad es pieliecos, lai izvairītos no kāda zara, zem mana svara viņa saplok uz priekšu, noņem rokas no segliem un atbalstās pret Amarantas kaklu. Ķēvītes plīvojošās krēpes ir gandrīz tikpat gaišas kā Evelīnas garie mati, kas aizvijas man gar kaklu. Nav neviena cita trokšņa — tikai pakavu dobjo klakstu ritms un zirga platās krūtežas pašķirto lapu šalkoņa, lokanajām atvasēm noslīdot gar kājām.

Aiz mums jau dobjāk dun pārējo zirgu pakavi, jo mu­gurā tiem smagākas nastas.

Morgāna un Meluzīne darbojas kā rūpīgi noskaņoti mehānismi. Bet Amaranta — tā ir uguns, asinis, tāles skurbums. Esmu ar viņu saplūdis nedalāmā vienībā, pats pārvērties zirgā, un Amarantas kustības ir arī manējās. Evelīna spalviņas vieglumā šūpojas tanī pašā rakstā. Uri mani apdvesmo nebijusi trauksmes, pilnestības un spēka izjūta. Es traucos, juzdams manām krū­tīm piepjokam Evelīnas sīko augumiņu, es traucos pre­tim ienaidnieka iznīcināšanai, Malvilas pils drošības nosargāšanai, Larokas pakļaušanai. Šobrīd mani ne­spēj skart ne vecums, ne nāve. Es traucos. Un man gri­bas aiz līksmes uzgavilēt.

Pamanu, ka esmu aizsteidzies tālu priekšā pārējiem, un sāku bažīties, ka abas ķēvītes, neredzēdamas vairs Amarantu, varētu zviegt un tādējādi mūs nodot. Kādā pakalnā es pāreju uz rikšiem. Tas nemaz nav tik viegli, jo Amaranta ar savām vingrajām kājām labprāt vēl turpinātu šķaidīt čagano augsni. Pakalna virsotnē taka nogriežas taisnā leņķī sāņus, un es apstājos, lai no­pakaļ auļojošie zirgi mūs nepazaudētu no acīm. La­bajā pusē man pāri galvai slejas milzu papardes, un cauri to robotajām lapām tālu lejā es ieraugu Laro­kas ceļa palso lentu, bet uz tās pēkšņi no kāda līkuma kā sauja graudu ašā solī izbirst Vilmēna vīru bariņš. Jau saredzams, ka vairāki no tiem nes divas šautenes.

Kad Kolēns un Meisonjē mūs panāk, es viņiem dodu zīmi klusēt un ar roku norādu uz tuvojošos ienaid­nieku. Elpu aizturējuši, mēs vairākas sekundes caur paparžu lapām vērojam vīrus, kurus grasāmies noga­lināt.

Meisonjē ar Meluzīni piejāj cieši blakus Amarantai un, pieliekdamies man klāt, tikko dzirdamā balsī no« čukst:

— Viņu ir septiņi. Kur palicis astotais?

Tas ir tiesa. Es saskaitu, un arī man iznāk tikai sep­tiņi.

— Droši vien atpalicis.

Es atkal palaižu Amarantu auļos, šoreiz gan visai mērenos. Tā jāju labu brīdi, jo biju ievērojis, ka abas pārējās ķēvītes nogurušas, turklāt trauksmes skurbums manī jau aprimis. Uzvarai nav vairs tā abstraktās sa­jūsmas reibinājuma, kas mani bija aizrāvis. Tagad tā parādās šo nabaga nogurušo vīru izskatā, kuri svīz­dami un aizelsdamies velkas pa Larokas ceļu.

Ir sasnifegta mana pēdējā atzīme meža takas malā. Pamanu to brīdī, kad atsējums jau tiek izjaukts. Tā, šeit jānokāpj no zirgiem.

— Evelīna, vai redzi mazo klajumiņu? Tajā paliksi tu ar zirgiem.

— Ar visiem trim? Vai drīkst tiem sasiet pavadas kopā?

Noliedzoši papurinu galvu. Klāt jau arī abas pārē­jās ķēvītes. Jātnieki nokāpj no zirgiem, un es Kolēnam un Meisonjē parādu, kā zirgam uz kakla atsaitējama pavada, lai tas nesapītos.

— Vai abas ķēvītes atstāsi vaļā? — Meisonjē ap­jautājas.

— Tās nekur tālu no Amarantas neaizies, bet Eve­līna turēs Amarantu pavadā. Kolēn, parādi puišiem, kā nokļūt pie ceļa.

Visi aiziet, bet es brīdi uzkavējos, lai Evelīnai pa­skaidrotu, kas darāms, ja Amaranta sāktu niķoties, — tādā gadījumā jākāpj tai mugurā un jāapjāj neliels lī­kums.

— Vai es, Emanuel, drīkstu tevi noskūpstīt?

Es pieliecos, bet tieši šajā mirklī — tas ir Amarantas iemīļotākais paņēmiens — ķēvīte ar galvu no mugu­ras pagrūž mani. Es uzkrītu virsū Evelīnai, taču pa­gūstu vēl noturēties uz elkoņiem. Mēs abi esam tik saspringti, ka pat neiesmejamies. Es pieceļos. Arī Eve­līna dara to pašu. Pavadu viņa nav vaļā palaidusi. Meitenes seja kļuvusi manāmi vecāka, un tajā viežams satraukums.

— Nenogalini viņus, Emanuel, — viņa klusā balsī saka. — Savā aicinājumā tu taču solies saudzēt viņu dzīvības.

— Paklausies, Evelīna, — es ierunājos, ar pūlēm apvaldīdams balsi. — Viņu ir astoņi vīri, turklāt labi apbruņoti. Ja es uzsaukšu, lai viņi padodas, tie var nepaklausīt un uzsākt kauju. Ja tā notiek, tad ļoti iespē­jams, ka no mums kāds tiek nonāvēts vai ievainots. Vai tu gribi, lai es ielaižos uz tādu risku?

Evelīna noliec galvu un neatbild. Es aizeju, meiteni nenoskūpstījis, bet pēc dažiem metriem pagriežos atpa­kaļ un pamāju viņai ar roku. Evelīna man tūlīt atbild. Maza un trausla viņa stāv meža klajumiņā starp lie­lajiem dzīvniekiem, no kuru mugurām ceļas garaiņi, ar mazo duncīti pie jostas, bet matos viņai zibsnī saules stars. Sī ainava ir tik miermīlīga, ka man, aizejot, lai komandētu sagaidāmo slaktiņu, uz brīdi sažņaudzas sirds.

Puiši mani gaida kraujas malā. Es paskaidroju, kā rīkoties. Saut tikai pēc mana signālā, ko došu ar garu svilpienu. Uguns pārtraukuma pavēle ir cits citam se­kojoši trīs īsi svilpieni. Vēlreiz atgādinu mūsu spēku izvietojumu. Abi koki ar novilkto stiepli, pie kuras ka­rājas aicinājums, atrodas apmēram ceļa taisnā posma vidū. Mēs ar Kolēnu ieņemsim pozīcijas metrus div­desmit pirms plakāta, Kolēns ceļa viņā pusē, bet es

šajā. Meisonjē un Ervē noslēpsies pārdesmit metru aiz plakāta, pirmajam paliekot šajā pusē, bet Erve — pār­ejot uz ceļa otru malu.

Ātri mēs ieņemam katrs savu vietu. Lamatas aizcērtas. Ce|a posms starp abām augstajām krantlm atro­das zem mūsu krustuguns. Pretiniekam atkāpšanās nogriezta. Tāpat tam nav iespējams izrauties uz priekšu.

Es un Kolēns, kuru no manis šķir tikai Larokas ceļš, varam sazināties ar zīmēm. Sakariem ar vairāk nekā četrdesmit metrus attālo Meisonjē esmu paturējis pie sevis Morisu, kurš vajadzības gadījumā aizskries pie viņa, bet Meisonjē savukārt rīkojumus nodos savam pāriniekam Ervē ce|a viņā pusē.

Mēs gaidām. Stiepli, kurā uzkarināts plakāts, ne­viens nav aizticis. Vilmēna vīri, kuriem droši vien nav bijis līdzi knaibļu, šorīt izgājuši cauri tai pa apakšu. Pēc dažām minūtēm viņi atkal būs klāt. Nav jūtama ne mazākā vēja pūsma. Nekustīgi saulē mirdzēdams, šķērsām pāri ceļam nokarājas plakāts. Ja man līdzi būtu binoklis, es varētu izlasīt paša izkrāsotos burtus. Prātā nāk Evelīna. Patiesi, apšaut Vilmēna vīrus kā trušus tieši zem tā paša plakāta, kurā esmu viņiem solījies saglabāt dzīvību, — tā ir rūgta ironija. Tomēr tieši Evelīna ir viens no iemesliem, kuru dēļ man tie jāiznīcina. Es taču nedrīkstu aizmirst, kas ar meiteni notiktu, ja viņiem izdotos ieņemt Malvilas pili.

Zeme, uz kuras guļu, vēl ir salta, bet galvu, plecus un rokas no augšas jau silda saule. Uz elkoņiem balstī­damies, Moriss izstiepies tepat blakus. Viņa paradums klusēt un nekustēties man patīk. Viņš nevienu ne ar ko neapgrūtina, pat ar savu klātieni ne. Pieliekuši. divus mazus krūmeļus, kuri mūs traucēja, mēs, neviena vārda nepārmīdami, guļam un gaidām. Mums pārre(izams ceļa posms kādu sešdesmit metru garumā starp abiem likumiem. Kolēnam tas pārskatāms garākā ga­balā, tādēļ ka viņš atrodas uz otrā likuma hordas un pagriezies var pārskatīt vēl trīsdesmit metru garu posmu, kurš mums nosegts.

Pirmais troksnis, kuru es izdzirdu, izraisa manī iz­brīnu. Tā ir dīvaina žņerkstoša skaņa un, liekas, nāk aizvien tuvāk. To nevarētu būt izraisījis neviens dzīv­nieks, jo tā šķiet tīri mehāniska un atgādina akas ķēdes žvadzēšanu, nolaižot vai izvelkot spaini. Tikai pārtraukumi ir pārāk regulāri.

Uzmetu skatienu Morisam un izbrīnā saraucu uz­acis. Moriss pieliecas man pie auss:

— Liekas, velosipēda ķēde?

Viņam taisnība. Un, mazliet padomājis, es sāku ba­žīties, vai tikai tas nav Bebelas velosipēds, ko viņš bija paslēpis kaut kur Malvilas pils tuvumā, bet kuru mēs nevīžojām sameklēt. Ja tā būtu, tad mēs esam izda­rījuši lielu kļūdu un tūlīt mums vajadzēs par to sa­maksāt.

Kad lejā no pirmā līkuma iznirst vientuļš augums, man Morisam nekas nav jāvaicā, jo es šo cilvēku jau pazīstu pēc Ervē apraksta. Vīrs ar melnajām vienlaidu uzacīm pāri visai pierei ir Zans Feiraks. Kamēr brau­cējs grūtā piepūlē min pedāļus augšup pa stāvo ceļu, es pamanu bazukas stobru, ko viņš piesējis pie velo­sipēda rāmja. Smagajā braucienā pret kalnu viņš tikai logu Jogiem virzās uz priekšu. Nav izslēgts, ka viņam vajadzēs nokāpt no velosipēda un nākt kājām. Tā­tad pagaidām mums vēl laika diezgan.

Laika diezgan — bet kādam nolūkam? Seja man pār­plūst ar sviedriem. Feiraks ir jaunais bandas barve­dis. Turklāt, pēc Ervē vārdiem, viņš ir apņēmīgs un nežēlīgs cilvēks. Viņu nedrīkst atstāt dzīvu. Bet, ja es uz viņu šaušu, tas būs brīdinājums pārējiem bandas locekļiem, kuri kāda kilometra attālumā kājām nāk pa šoseju. Izdzirdot šāvienu, viņa vīri aizbēgs no ceļa pamežā un — kas to lai zina? — vēl uzies Evelīnu un mūsu zirgus. Vispār mežā iet zudumā priekšrocī­bas, kādas mums ir šeit, slēpnī, — tur mums pie­ciem būtu jācīnās pret septiņiem bandas vīriem, un, kāds būtu iznākums, tas grūti pasakāms.

Kā jau es biju paredzējis, Feiraks, nonācis līdz pla­kātam, nokāpj no velosipēda un saliecies iziet pa stiep­les apakšu. Viņš ir drukna auguma, īsām kājām, ple­cīgs, ar drūmu un bargu seju. Viņu redzēdams, es ar šausmām atceros baismīgās slepkavības Kursežakas fermā. Taču citas izejas nav — neraugoties uz visiem Feiraka noziegumiem, neraugoties uz to, ka viņa rokās ir bazuka, viņš jāpalaiž garām neskarts. Barvedis bez bandas ir mazāk bīstams nekā seši vajāti vīri, kuri cī­nās par savu dzīvību.

Tagad Feiraks ir tepat līdzās. Mūs šķir tikai kraujas augstums. Viņš uzkāpj uz Pužesa vecā velosipēda, un atkal atsākas apnicīgā, griezīgā ķēdes žņerkstēšana. Tūlīt Feiraks būs ceļa līkumā un es viņu pazaudēšu no acīm. Turu savu springfīldu sažņaugtās rokās. Uz ieroča laides lāse pēc lāses pil mani sviedri.

Feiraks nonācis jau ceļa līkumā un pazūd no mana redzes lauka. Bet tad viss norisinās tādā ātrumā, ka es neticu savām acīm. Ieraugu, ka ceļa otrā pusē Ko­lēns pieceļas visā augumā, gluži kā treniņos pastiepj kreiso kāju uz priekšu, pēc visiem likumiem uzvelk loka stiegru un rūpīgi notēmē. Nosvelpj bulta, un pussekundi vēlāk dzirdams kritiena blīkšķis. Es nekā nere­dzu, bet Kolēnam ceļa pagrieziens pārskatāms. Viņš no krūmiem priecīgi māj man ar rokām. Bet es stāvu ar pavērtu muti,"

Esmu gandrīz ar mieru apgalvot, ka Kolēns ir ģē­nijs un ka man bijusi taisnība, piedodot viņam visas aušības, par ko Tomā ne reizi vien izsacījis pārmetu­mus. Pagaidām es vēl nezinu, ka Kolēns Malvilas pils mūru piekājē pametis ierakumu, tur atstādams arī šau­teni, lai uzticētu savu dzīvību iemīļotajam lokam. Maigi izsakoties, mēs to varētu nosaukt par aplamu izrīcību. Tomēr arī vēlāk, kad es visu uzzināju, mana cieņa pret loku, kas bija radusies «Dīķu» ekspedīcijas laikā, tomēr palika nesatricināta, un es to joprojām uzskatīju par drošu un klusu, slēpnī jo sevišķi noderīgu ieroci.

Mazpamazām es nomierinos. Tātad astotais vīrs bijis Feiraks. Neviena atpalicēja, pretēji manām domām, ne­bija bijis. Feiraks drosmīgi brauca savu atkāpjošos vīru priekšgalā. Manuprāt, tālu no tiem atrauties viņš ne­varēja, jo ceļā no Malvilas uz Laroku ir ne mazums stāvu kāpumu. Tātad manā rīcībā ir tikai nedaudz mi­nūšu. Tomēr laiks velkas gausi. Guļu uz vēdera papar­dēs, Moriss turpat man blakus.

Beidzot viņi ir klāt. Viņi nāk izklaidus, pietvīkuši, nosvīduši, aizelsušies, puszābakiem pret ceļa segumu klaudzot. Noskatos uz viņu laucinieciskajām sejām un sarkanajām rokām, vēroju viņu tūļīgo gaitu — apkau­šanai lemti cilvēciņi visos karos kopš laika gala, arī pašreiz notiekošajā. Ja Peisū būtu šeit, viņam droši vien liklos, ka jāšauj pašam uz sevi.

Trīs vīri nāk pa priekšu, un, manuprāt, tie ir diez­gan žirgti. Ar dažu metru atstarpi seko divi citi, bet attālāk jau gurdi čāpo pārējie. Saskaņā ar mūsu lē­mumu, nāve lemta priekšgalā nākošajiem un nopakaļus palikušajiem. Visspēcīgākajiem un visvājākajiem.

Paceļu svilpi pie lūpām, bet vaigu piespiežu pie šau­tenes laides. Ar Kolēnu esam norunājuši, ka šausim pārmaiņus, lai abi netēmētu uz vienu un to pašu mērķi.

Es šaušu uz priekšgalā nākošajiem ceļa pretējā malā, un viņš rīkosies gluži tāpat, tādējādi mēs nosegsim katrs vienu ceļa pusi. Morisam ir brīva izvēle. Tālāk aiz mums noslēpušies Meisonjē un Ervē ceļu apšaudīs līdzīgā kārtā.

Es nogaidu, kamēr grupas pirmie vīri pagājuši jau garām plakātam. Kad to sasnieguši abi vidējie, es dodu garu svilpes signālu un tūlīt arī izšauju. Šāvieni norīb gandrīz vienlaicīgi, saplūzdami kopējā detonācijā. Vienīgi Meisonjē karabīnes mazāk spēcīgais un sausākais blīkšķis drusku aizkavējas. Pieci vīri nokrīt. Viņi nenogāžas uzreiz, kā tas parasti redzams filmās par karu, bet saļimst lēnām, kā pagausinātos kadros. Divi vidējie, kas palikuši neskarti, nemaz nemēģina krist pie zemes, bet paliek stāvam, neapjēgdami, kas būtu darāms. Tikai pēc vairākām sekundēm viņi atto­pas pacelt rokas. Un ir jau arī laiks. Es signalizēju ar trim īsiem svilpieniem. Viss beidzies.

Pagriezies pret Morisu, es klusā balsī apjautājos:

— Kas ir šie divi zeļļi?

— Mazais plikpauris ar vēderiņu ir pavārs, vārdā Birs. Vājais — Zanē, Vilmēna raitnieks.

— Vai viņi ir rekrūši?

— Jā, abi divi.

Pats vēl nerādos, bet skaļā balsī uz ceļa stāvoša­jiem vīriem uzsaucu:

— Seit runā Emanuēls Kants, Malvilas abats. Bir, Zanē! Savāciet savu biedru šautenes un pieslieniet tās pie ceļmalas krants!

Abi gūstekņi ir jauni puiši. Viņi stāv drūmā neiz­pratnē, kā pārakmeņojušies, ar drebošām rokām, bāli, neraugoties uz iedegumu. Manu balsi izdzirdējuši, viņi satrūkstas un izslien galvas. Uz abām stāvajam nogā­zēm, kas ietver ceļu, nepakustas ne lapiņa. Apmulsumā viņi skatās uz visām pusēm, uzmezdami acis pat ma­nam plakātam, it kā balss nāktu no turienes. Kā gan es varētu būt šeit, ja nule vēl biju ielenkumā Malvilas pilī! Turklāt es viņus saucu vārdā!

Gausām kustībām, vilcinādamies viņi paklausa pa­vēlei. Daži nošautie uzkrituši virsū savām šautenēm — lai tās atbrīvotu, līķi jāpaveļ sāņus. Ievēroju, ka viņi to dara ļoti saudzīgi, izvairīdamies iekāpt satecējušajās asins paltīs. Kad kritušo šautenes savāktas, es atkal ar Irltn svilpieniem dodu signālu. Pēc tam pa nogāzi nošļūcu lejā uz ceļa. Moriss man tūlit seko. To pašu dara Kolēns un metrus četrdesmit tālāk arī Ervē un Meisonjē.

Strupā balsī pavēlu gūstekņiem salikt rokas aiz pa­kauša. Tie mirklī paklausa. Redzu, ka Meisonjē rūpīgi pārbauda visus piecus kritušos, lai pārliecinātos, vai tie patiešām ir miruši. Esmu viņam pateicīgs, jo es pats to būtu darījis ļoti nelabprāt. Neviens nesaka ne vārda. Lai gan es nepārtraukti svīstu, kājas man ir aukstas un notirpušas. Paejos dažus soļus pa ceļu. Taču nekur tālu. Visur asins paltis. Es noskatos uz tām un jūtu sāju, šķebinošu smaku. Uz ceļa zilgani bālā seguma asinis šķiet koši sarkanas. Taču es zinu", ka drīz vien tās sarecēdamas nomelnēs. Ir gan cilvēki neizprotami radījumi! Tik dārgās asinis agrākajā pa­saulē tika iedalītas grupās, rūpīgi vāktas un uzkrātas, bet tajā pašā laikā ar tām nesaudzīgi slacīja zemi. Noskatos uz kritušajiem jaunekļiem. Viņi guļ asins peļ­ķēs, taču tuvumā nav manāma neviena muša, neviens kukainītis. Izliets tik daudz koši sarkanas asins, bet nevienam — pat ne kukaiņiem — tā nav vajadzīga.

— Abata kungs, — pēkšņi ierunājas kalsenākais gūs­teknis.

— Uzrunā iztiec bez šā «abata kunga»,

— Vai es drīkstu nolaist rokas? Atvainojiet, bet man tūlīt būs jāvemj.

— Ej vien, puis.

Grīļodamies viņš aizmeimuro sāņus, noslīgst uz ce­ļiem un ar abām rokām atbalstās pret zemi. Redzu viņa muguru krampjaini raustāmies, un mani pašu bezmaz sāk šķebināt. Sapurinos.

— Ervē, pievāc velosipēdu un bazuku. Un pārlieci­nies, vai Feiraks ir miris.

Pievēršos gūstekņiem, atļauju tiem nolaist rokas un apsēsties. Tas viņiem ļoti nepieciešams. Mazais plik­pauris ar vēderiņu ir pavārs Birs. Viņam ir dzīvas, šķelmīgas melnas acis. Neveiklais tūļa, kuram bija sameties nelabi, ir Zanē. Viņi blenž manī ar māņticīgu cieņu.

Uzzinu no viņiem daudz jaunumu. Vakarrīt no sa­ņemtā naža dūriena miris Armāns. Vilmēns tūlīt pēc ievākšanās pilī no turienes padzinis Zozefu, jo nav vēiejies, ka viņu apkalpo sieviete. Ēdienu gatavojis Birs, bet uz galda to pasniedzis Zanē. Gasels pēc Vilmēna ierašanās pili atstājis brīvprātīgi, jo bijis sašutis par Lanuaija nogalināšanu.

Negribu ticēt savām ausīm. Lieku gūstekņiem atkār­tot šo ziņu. Bravo nabaga hermafrodītam! Kas to būtu domājis, ka viņš tik drosmīgs!

— Tas jau nenotika tikai nogalinātā miesnieka pēc vien, — Birs paskaidro. — Gasels neatzina arī citas «pārmērības».

— Pārmērības?

— Nuja, daždažādas varmācības, — Birs piebilst. — Tā viņš tās dēvēja.

Atgriežas Ervē, stumdams velosipēdu ar uzsieto ba­zuku. Melnās bārdiņas nenosegtā sejas daļa viņam bāla, vaibstos jaušams gurdenums. Pieslējis velosipēdu pie kraujas ceļmalā un atbrīvojies no liekās šautenes, viņš pienāk klāt.

— Feiraks nav miris, — Ervē nespodrā balsī saka. — Viņš ļoti mokās. Lūdza man ūdeni.

— Nu, un tad?

— Ko lai es daru?

Es noskatos uz Ervē.

— Tas taču pavisam vienkārši. Ar automobili aiz­brauc uz Malžaku, no turienes piezvani uz slimnīcu, lai atsūta ātrās palīdzības mašīnu. Bet nākamo svēt­dien mēs ievainoto apciemosim un aiznesīsim viņam apelsīnus.

Jocīga lieta — lai gan esmu pārskaities, taču, izru­nājot visus šos ar pagājību saistītos vārdus, es jūtu, ka man uzmācas skumjas.

Ervē noliec galvu un ar kurpes purnu sāk švīkāt ceļa asfaltu.

Mums pienāk klāt Moriss.

— Es to izdarīšu, — viņš saka, nolūkodamies manī ar savām puspievērtajām spoži melnajām acīm. Re­dzams, Moriss neko nav aizmirsis. Ne savu draugu Renē, ne Kursežakas fermu.

— Nē, nē, es pats, — it kā atmozdamies saka Ervē.

Viņš noņem šauteni, kas karājas siksnā uz pleca, un

aiziet platiem, aizvien stingrākiem soļiem. Es labi sa­protu, kas noticis: Feiraks palūdza viņam ūdeni. Un kopš šā brīža iedarbojās cilvēciskā dzīvnieka instinkts. Feiraks kļuva tabu.

Pievēršos atkal gūstekņiem.

— Precizēsim vēlreiz. Tātad Armāns ir miris, Zo­zefa padzīta, Gasels aizgājis pats. Bet kurš no agrāka­jiem iedzīvotājiem palicis pilī?

— Filbērs taču, — Birs paskaidro.

— Un Filbērs ēda pie viena galda ar Vilmēnu?

— Nuja.

— Neraugoties uz to, ka Lanuaijs nogalināts? Ne­raugoties uz «pārmērībām»? Saki, Zanē, tu taču apkal­poji pie galda …

— Filbērs sēdēja pie galda starp Vilmēnu un Bebelu, — Zanē paskaidro, — un viss, ko es varu sacīt. Ir tas, ka viņš bija viens no pirmajiem ēšanā, dzeršanā un visādās līksmēs.

— Viņš uzdzīvoja?

— Jā, jo sevišķi ar Vilmēnu. Abi divi bija lielos draugos.

Tagad stāvoklis Larokā man jau rādījās pavisam citā gaismā. Un ne tikai man. Redzu, cik vērīgi ieklau­sās Kolēns, un arī Meisonjē seja ir pavisam sadrūmusi.

— Paklausies, Zanē, es tev uzdošu joti svarīgu jau­tājumu. Atbildi man tikai tīru patiesību. Un nekādā ziņā itin neko nepārspīlē.

— Es klausos.

— Kā tu domā — vai Filbērs uzkūdīja Vilmēnu uz­brukt Malvilas pilij?

— Nuja, tas jau skaidrs kā diena! — Zanē nevilci­nādamies atbild. — Es pats to savām ausīm tiku dzir­dējis.

— Piemēram?

— Viņš aizvien klāstīja, ka Malvilas pils neesot ne­kāds spēcīgais cietoksnis, bet bagātību tur bez sava gala.

«Bez sava gala» — tas ir labi sacīts. Filbēram no uzbrukuma Malvilai būtu divējāds labums: viņš atbrī­votos no Vilmēna aizbildniecības Larokā un būtu iznī­cinājis mūs. Diemžēl Filbēra sadarbība ar Vilmēnu da­žādās noziedzībās grūti pierādāma, jo neviens no larokiešiem nebija piedalījies viņu kopējās dzīrēs.

Norīb šāviens, kurš liekas neparasti spalgs, taču tajā pašā laikā mani it ka atvieglo. Tādu pašu atvieglojuma sajūtu es redzu pavīdam Meisonjē, Kolēna, Morisa un pat šodienas gūstekņu sejās. Varbūt viņi jūtas lielākā drošībā tagad, kad pēdējais no Feirakiem ir miris?

Atgriežas Ervē. Rokā viņš nes jostu, pie kifras mak­stī piestiprināts revolveris.

— Tas ir Vilmēna revolveris, — Birs saka. — Fei­raks to pievāca un tikai tad deva pavēli atkāpties.

Paņemu šā bandas vadoņa ieroci. Man nav nekādas patikas to nēsāt. Vaicājoši paskatos uz Meisonjē, bet redzu, ka arī viņš to nevēlas. Bet es gan zinu kādu, kuram šis ierocis sagādās lielu prieku.

— Revolveris pienākas tev, Kolēn. Tu taču pieveici Feiraku.

Aiz satraukuma piesarcis, Kolēns ap savu tievo vi­dukli vīrišķīgi apjož siksnu ar revolveri. Pamanu, ka Moriss pavīpsnā un viņa acis šķelmīgi nodzirkstī. To­brīd es vēl nezināju, ka Vilmēnu nošāvis viņš. Vēlāk, kad to uzzināju, biju viņam pateicīgs par klusēšanu un piekāpību.

Tālāk es īsi izrīkoju:

— Lai gūstekņi aprok kritušos un savāc munīciju. Es atgriezīšos Malvilā pēc pajūga. Kolēns nāks man līdzi, bet Meisonjē paliks uzraudzīt kritušo apbedīšanu.

Kolēnu negaidīdams, es raušos augšup pa nogāzi. Kolīdz mani nosedz pameža krūmājs, metos skriešus. Tūlīt jau klāt mazais klajumiņš. Evelīna ir tur, viņas galva tikko sniedzas līdz Amarantas pleciem. Meitenes acis nolūkojas manī ar tādu laimes mirdzumu, ka jūtos dziļi aizkustināts. Viņa metas manās skavās, un es cieši jo cieši viņu pieglaužu. Mēs nerunājam ne vārda. Taču abi saprotam, ka neviens no mums nepārdzīvotu otra nāvi.

Nobrīkšķ zari, nošalc lapas. Tas ir Kolēns. Es atrai­sos no meitenes rokām un saku: «Tu jāsi ar Morgānu.» Vēlreiz paskatos uz viņu un uzsmaidu. īsi, taču uezgala prieka pilni ir šie laimes mirkļi.

Uzlēcu seglos, atļaudams arī Evelīnai to paveikt pa­šas spēkiem. Viņai tas sokas apbrīnojami ātri un veik­smīgi. Lai vieglāk aizsniegtu kāpsli, meitene pat ne­meklē celmu, tāpat nenostāda zirgu pie kāda paugurīša, kā to dara Kolēns. Tiesa, viņš gan ir smagi ap­krāvies ar ieročiem — mugurā šautene un loks, pāri pleciem uzkarināts pašdarināts bultu maks, ap vidukli josta ar Vilmēna pistoli, kaklā binoklis, ko viņš «aiz­mirsis» man atdot. Tā kā mežs šeit saaudzis jo biezs, es sākumā jāju soļos, lai pasaudzētu Kolēna loku. Morgāna nāk tūlīt aiz manis, ar purnu gandrīz pieskarda­mās mana zirga krustiem. Taču Amaranta, kas tik ne­ganti nikna uz vistām, nekad nav spērusi citiem zir­giem. Lielākais, tā otram iekož plecā, lai parādītu savu pārākumu. Jūtu, ka Evelīna noskatās uz mani. Pa­griežos seglos atpakaļ un redzu viņas acīs jautājumu. Es saku:

— Divus mēs saņēmām gūstā.

Bet pēc tam laižu Amarantu auļos. Pils tuvumā no slēpņa priekšposteņa sardzē iznirst Peisū ar rūpju pilnu seju. Es viņam uzsaucu: «Mēs visi esam dzīvi un ve­seli!» Peisū aiz prieka ieaurojas un savicina gaisā pa­celto šauteni. Amaranta izbīstas un pacērtas sāņus. Morgāna dara to pašu, un arī Meluzīne palecas, izmez­dama no segliem Kolēnu, kurš paliek jāteniski ķēvī­tei uz kakla. Viņš turas, ar abām rokām krampjaini krēpēs ieķēries. Par laimi, Meluzīne, redzēdama abus pārējos zirgus apstājamies, arī pati apstājas. Tagad Kolēns var atrausties atpakaļ seglos, ko viņš dara visai komiskā kārtā — ar dibenu satausta seglu loku, tad paslej savu pakaļpusi augšup un atkrīt tajos. Mēs visi smejamies.

— Garais mērkaķi! — Kolēns šķendējas. — Vai ta­gad redzi, ko tu bezmaz izdarīji?

— Tad ta liela muiža! — Peisū iepleš muti platā smaidā. — Es domāju, ka tu esi labāks jātnieks!

Es smejos tā, ka man gribot negribot jānokāpj no zirga. Tie ir puiciski smiekli, un es jūtos pārcelts trīs­desmit gadu senā pagātnē; šo sajūtu vēl pastiprina Peisū, sākdams mani grūstīt un bukņīt kģ milzīgs dogs, kurš neapjauš pats sava spēka. Es sakliedzu uz viņu, jo šis pintiķis ar savām ķetnām man nodara sā­pes. Par laimi, no viņa maiguma uzplūdiem mani pa­glābj Katī un Mjeta, kuras atskrien uz ceļa.

— Es pazinu tavus smieklus! — Katī iesaucas. — Jau uz pils mūra!

Un viņa mani apkampj. Tas notiek jau daudz mai­gāk, varētu pat teikt, samtaināk. Bet Mjetas skavas ir tikpat kā dūnu pēlis.

— Manu nabaga Emanuel, — brīdi vēlāk saka Menū, ar savām sausajām lūpām manam vaigam pieskarda­mās. Viņa teica «nabaga», it kā es jau būtu miris. Žakē noskatās uz mani, neviena vārda nesacīdams un lāpstu no rokas neizlaizdams, — viņš pašlaik rok kapu četriem kritušajiem ienaidniekiem. Tomā šķietamā vien­aldzībā paziņo:

— Kājavus es viņiem novilku. Noliktavā ierīkoju at­sevišķu apavu sekciju.

Falvina mirkst vienos asaru plūdos. Slapjums viņai plūst no visām malām — tikpat kā saules svelmē izku­suši tauki. Atcerēdamās manu iepriekšējā vakara uzkliedzienu, viņa neiedrošinās pienākt tuvāk. Laipni es pieeju Falvinai klāt un īsi viņu nomutēju — tik laimlgs es jūtos, ka esmu atkal Malvilas pilī, mūsu kolek­tīvā, mūsu ģimenes klēpī.

— Seši pagalam un divi saņemti gūstā, — paziņo mazais Kolēns, kurš lieliem soļiem pienāk klāt, roku uz pistoles maksts turēdams.

-— Izstāsti mums visu, Emanuel! — Peisū skubina.

Jau prom iedams, es paceļu rokas pret debesīm.

— Nav laika! Mēs tūlīt braucam prom. Arī tev jā­brauc līdzi, tāpat Tomā un Žakē. Kolēns paliks Malvi­las pilī un uzņemsies virsvadību. Vai jūs jau esat pa­ēduši? — es apjautājos, pievērsdamies Peisū.

— Tā nu iznāca gan, — Peisū nosaka, it kā es viņam būtu izteicis pārmetumu.

— Pareizi esat rīkojušies. Menū, sagatavo mums sep« tinas sviestmaizes.

— Septiņas? Kāpēc septiņas? — jautā Menū, kas jau sabozusies.

— Kolēnam, man, Ervē, Morisam, Meisonjē un abiem gūstekņiem. ' -

— Gūstekņiem? — Menū kurn. — Un tu vēl gribi šo odžu dzimumu ēdināt?

Žakē nosarkst, kā aizvien, ja izdarīts kāds mājiens, kuru varētu attiecināt uz viņa pagātni.

— Dari, kā es teicu. Žakē, aizjūdz Malabāru. Vairāk zirgu līdzi neņemsim, brauksim visi pajūgā. Evelīn, kopā ar Katī noseglo ķēvītes. Es iešu noskalot seju.

Bet es noskaloju ne tikai seju vien. Visā augumā paeju zem dušas, izmazgāju galvu un noskujos. Visu to paveicu ļoti ātri. Turklāt sakarā ar Larokas apmek­lējumu es mazliet uzcērtos. Novelku vecās jātnieku ūzas un nobružātos zābakus, kurus valkāju visu laiku pēc N dienas, bet pēc tam uzpošos savās baltajās sa­cīkšu biksēs, apaujos gandrīz pilnīgi jaunos zābakos un ietērpjos baltā blūzē ar atlocītu apkakli. Svaigs un žilbinošs es atkal parādos ārējā pagalmā. Mani sa­gaida ar tādām gavilēm, ka Evelīna un Katī izsteidzas no zirgu steliņģiem ar skrāpjiem un salmu vīšķiem ro­kās. Surp atskrējusi Mjeta ar žestiem man apliecina savu apbrīnu. Vispirms viņa parausta sev matu cirtu un noglāsta vaigu (tu esi sasukājies un noskuvis bārdu). Pēc tam viņa ar vienu roku pieskaras savai blūzītei, otras delnu vairāk reižu atvērdama un sa­žņaugdama .(cik skaista blūze, un cik tā koši balta!). Tad, rokas uzlikusi sev uz vidukļa, viņa tās saspiež (jātnieku bikses vērš mani smuidrāku un padara neat­vairāmu — vīrišķīgi bezkaunīgs, šeit neaprakstāms žests). Bez ievērības nepaliek arī mani zābaki. Uz tiem nolūkodamās, Mjeta atkal vairākkārt atver un sa­žņaudz delnu — šis žests, simbolizēdams saules starus, izsaka, cik žilbinoši spoži ir zābaki, kas man kājās (tas pats jau tika sacīts par manu kreklu). Beidzot viņa saņem kopā visus rokas pirkstus, vairāk reižu paceļ tos pie lūpām (cik skaists tu, Emanuel, esi!) un tad mani noskūpsta.

Vīrieši no savas puses apber mani ar zobgalībām, tāpēc steidzos ātrāk prom, taču šo to no man adresē­tajām piezīmēm sadzirdu. Peisū, palicis padusē vīstoklīti ar sviestmaizēm, nāk nopakaļ, izsacīdams apbrīnu par manu svētsvinīgo ārieni — es izskatoties tā, it kā būtu saposies pirmo reizi iet pie dievgalda.

— Nudien, — arī Katī nepaliek malā, — redzējusi es tevi tādu pirmo reizi Larokā, nemūžam nebūtu pre­cējusies ar Tomā, bet būtu nomakšķerējusi tevi!

— Nu tad laimīgi esmu paglābies! — es atdzeļu, ielēkdams pajūgā un grasīdamies apsēsties.

— Pagaidi! Pagaidi! — iebrēcas Žakē, pieskriedams ar vecu maisu rokā. Divkārši to pārlocījis, viņš maisu izklāj, lai es nenotrieptu lepnās bikses. Tagad jautrība jau kļūst vispārēja, bet es samulsušajam Žakē uz­smaidu.

Kolēns, kurš sākumā bija jaucies kopējā jezgā, tagad sadrūmis pagājis maliņā. Kad Malabārs jau izvelk pajūgu PAZ joslā, es pēkšņi atceros, ka nedēļu pirms bumbas sprādziena sakarā ar jāšanas sacīkstēm es biju ģērbies gluži tāpat, kā šodien un pēc sarīkojuma bei­gām ielūdzu Kolēnu ar viņa sievu restorānā. Neraugo­ties uz laulībā nodzīvotiem piecpadsmit gadiem, viņi vēl aizvien bija viens otram ļoti pieķērušies un tagad, kamēr es pasūtīju pusdienas, slēpa zem galda kopā sa­dotās rokas. Toreiz azaida laikā Kolēns man uzticēja savas bažas par desmit gadus veco Nikolu, kura gan­drīz vai katru mēnesi slimojot ar angīnu, un tāpat par Didjē (divpadsmit gadu), kuram nekādi neveicoties pa­reizrakstībā. Bet tagad viņi visi pārvērtušies pelnu saujiņā, kas kopā ar Peisū un Meisonjē ģimenes nie» čīgājām paliekām iebērta nelielā šķirstiņā.

— Kolēn, — es skaļā balsī uzsaucu, — nav vērts gaidīt, kamēr mēs atgriezīsimies. Izstāsti pats, kā mums gāja. Tikai vienu gan ievēro: neviens nedrīkst spert ne soli ārpus pils mūriem. Viss pārējais tavā ziņā.

Kolēns it kā atjēdzas un pamāj man ar roku, taču paliek turpat stāvam, lai gan Evelīna, Katī un Mjeta pa palisādes saārdītajiem vārtiem izskrien līdzi pajū­gam uz ceļa. Cauri Malabāra pakavu klakstiem un ratu riteņu čīkstēšanai uzsaucu Mjetai, lai viņa pielūko Ko­lēnu, kuram uznākusi nelāga oma.

Žakē, grožus vadīdams, stāv pajūgā kājās, Tomā ap­sēdies man blakus, bet Peisū, garos stilbus izstiepis, iekārtojies mums iepretim.

— Varu tev pastāstīt jaunumu, par kuru tu pabrīnī­sies, — Tomā ierunājas. — Es pārlūkoju Vilmēna do­kumentus. Viņš nav nekāds virsnieks, bet gan rēķin­vedis!

Es iesmejos, taču Tomā saglabā nopietnu sejas iz­teiksmi. Viņš te neredz nekā smieklīga. Ka Vilmēns melojis jautājumos, kas attiecas uz viņa personību, Tomā liekas tikai vēl pastiprinām šā cilvēka vainu. Man gan ne. Es pat neesmu sevišķi pārsteigts. ,Man jau vairākkārt licies, spriežot pēc Ervē nostāstiem, ka Vilmēna runā un izrīcībā manāma skaidra uzspēle. Bet kāds tur brīnums — viltus priesteris uz vienu roku ar viltus virsnieku! Divi nekaunīgi blēži! Vai tā būtu jaunā laikmeta iezīme?

Tomā pasniedz man Vilmēna darba apliecību. Ieska­tos tajā, bet pēc tam ielieku kabatas portfelī un savu­kārt pastāstu, kādu lomu Filbērs spēlējis notikumos, kurus nupat bijām pieredzējuši. Peisū aiz izbrīna laiku pa laikam ko iesaucas, bet Tomā cieši sakniebj lūpas.

Vietā, kur bijām ierīkojuši slēpņus, mūs sagaida Mei­sonjē, Ervē, Moriss un abi gūstekņi. Iesēdinām viņus pajūgā, tāpat tajā iekraujam šautenes, bazuku, munī­ciju un velosipēdu. Deviņi vīri — tā nav nekāda nieka krava pat tādam vezumnieku zirgam, kāds ir Malabārs, tāpēc stāvākās nogāzēs mēs visi, izņemot Žakē, kāp­jam laukā, lai vilcējam atvieglotu grūto darbu. Izman­todams to, es biedriem izklāstu savu plānu.

— Vispirms, Bir, tev viens jautājums. Vai jūs ar Zanē Larokas iedzīvotājiem neesat aizdevuši dusmas?

— Ar ko gan mēs viņiem būtu varējuši aizdot dus­mas? — Birs mazliet tā kā sašutis nobrīnās.

— Vai nu mazums ar ko. Ar varmācīgu izturēšanos, ar «pārmērībām».

— Zini, ko es tev teikšu, — Birs atbild kā pats tiku­mības augstais priesteris. — Varmācīga izturēšanās nav manā gaumē, tāpat tā nepatīk arī Zanē. Starp citu, — viņš vaļsirdības uzplūdā piebilst, — nebija jau mums arī izdevības. Jaunkareivim pie Vilmēna ne­bija nekādu tiesību. Ja es arī būtu gribējis nodoties «pārmērībām», veterāni tūlīt man būtu sadevuši pa ādu.

Ar vienu ausi dzirdu, ka Peisū aiz muguras apjau­tājas Meisonjē, ko nozīmē «pārmērības».

Es turpinu:

— Otrs jautājums: vai dienvidu vārti Larokā ap­sargāti?

— Jā, — Zanē atbild. — Vilmēns apsardzi tur uzde­vis — nu, kā viņu — kādam Fabra … Fabraputram …

— Fabrelatram?

— Nuja.

— Ko? Ko? — dzirdot mani smejamies, Peisū pie­liecas tuvāk.

Es atkārtoju. Tagad reize smieties Peisū.

— Un viņš Fabrelatram izsniedzis arī šauteni?

— Jā.

Smiekli kļūst vēl skaļāki. Bet es turpinu:

— Nu, tā nav nekāda problēma. Kad aizbrauksim līdz Larokai, pie vārtiem pieies tikai Birs, ar Zanē. Fabrelatrs atvērs. Tad mēs viņu atbruņosim, bet pie vārtiem atstāsim Žakē, pie reizes viņš uzmanīs arī Malabāru.

Es ieturu pauzi.

— Un pēc tam sāksies teātris, — es piebilstu, ar aci jautri pamirkšķinādams Birām.

Birs man atsmaida pretim. Viņš ir sajūsmināts par sazvērnieciskajām attieksmēm, kas izveidojušās starp mums abiem. Viņam tā šķiet laba zīme nākotnei. Bet es pa to laiku attinu Peisū glabāto tīstokli un izdalu sviestmaizes. Birs un Zanē nevar vien nobrīnīties par maizi, jo sevišķi Birs, jo viņš taču ir pavārs.

— Vai jus paši cepjat maizi? — viņš godbijīgi iejau­tājas.

— Un kas tad tur liels? — Peisū iesaucas. — Mēs Malvilā visi esam amata meistari — gan maiznieki, gan mūrnieki, gan mēbeļu galdnieki, gan skārdnieki. Turklāt Emanuēls vēl ir kvalificēts priesteris. Bet mūr­nieks esmu es, — viņš kautrīgi piebilst.

Protams, Peisū jau nesāks dižoties ar to, ka viņš pie vārtu torņa uzmūrējis ajjgstāk ārējo sienu, bet es no­jaušu, ka viņam prātā šis meistardarbs, kas gadu sim­teņos saglabās viņa slavu.

— Ķibele tikai ar raugu, — no saviem kučierētāja augstumiem sarunā iejaucas arī Žakē. — Drīz vien mums tā pietrūks.

— Par to nav ko raizēties, Larokā rauga bez sava gala, — viņu nomierina Birs, priecādamies, ka ver mums izdarīt pakalpojumu.

Ar spēcīgiem, baltiem zobiem viņš iekožas riecienā un, spriežot pēc visa, ir gauži apmierināts, ka ticis kopā ar kārtīgiem vīriem.

— Redzat, mans plāns ir tāds, — es paskaidroju. — Pēc tam kad Fabrelatrs būs novākts, Birs un Zanē ar šautenēm uz muguras vieni paši ieies Larokā. Tur viņi ieradīsies pie Filbēra un paziņos, ka Vilmēns ieņē­mis Malvilas pili, sagūstījis Emanuēlu Kontu un at­sūtījis viņu uz Laroku tiesāšanai. Filbēram tiesas sēde nekavējoties jānotur pils kapelā, tur sapulcējot visus pilsētiņas iedzīvotājus.

Mani biedri uz šo plānu reaģē dažādi. Peisū, Ervē, Moriss un abi gūstekņi ir pilnīgā neizpratnē. Meisonjē noskatās uz mani ar jautājošām acīm. Tomā, redzams, plānam nepiekrīt. Žakē, pagriezies ratos atpakaļ, veras manī, un ir skaidrs, ka viņš baidās.

Es turpinu:

— Pārliecinājušies, ka kapelā sapulcēti visi Larokas iedzīvotāji, atnāciet man pakaļ pie dienvidu vārtiem. Birs, Zanē, Ervē un Moriss ar šautenēm uz muguras aizvedīs mani vienu un neapbruņotu uz kapelu, kur sāk­sies tiesas sēde. Ervē to vadīs kā Vilmēna pārstāvis, atļaudams man aizstāvēties un dodams vārdu arī tiem Larokas iedzīvotājiem, kuri gribēs izsacīties.

— Bet ko tad mēs? — iejautājās Peisū, kurš ir ļoti neapmierināts, ka viņam šī izrāde ies secen.

— Jūs ieradīsieties pašās beigās, pēc tam kad Mo­riss būs aizgājis jums pakaļ. Jūs atnāksiet visi četri reizē, atvedot līdzi arī Fabrelatru. Vai tev, Žakē, ir kāda virve, kurā piesiet Malabāru?

— Jā, — Žakē atbild, un acis viņam bažu pilnas.

— Biru es izvēlējos tāpēc, ka viņš bijis pavārs un kā tāds ir Filbēram labi pazīstams. Bet Ervē — viņa aktiera talanta pēc. Ervē būs vienīgais, kurš runās. Tāpēc neviens no jums nevarēs samuldēt aplamības.

Klusums. Ervē pašapmierināti glauda bārdiņu. Jūtu, ka viņš jau iedzīvojies savā lomā.

_— Varat kāpt atpakaļ ratos, — ierunājas Žakē, aptu­rēdams Malabāru.

— Brauciet vien. — Es ar žestu paskubinu mūsu rekrūšus un gūstekņus. — Man vēl jāaprunājas ar biedriem.

Es jūtu, ka Tomā dvēselē tūkst augonis, un tas laikā jāuzgriež. Tikai vēl nogaidu, lai pajūgs pabrauc gaba­liņu tālāk. Tomā ir man kreisajā pusē, Meisonjē — labajā, bet Peisū — aiz Meisonjē. Ejam visi vienā rindiņā.

— Kas tie tādi par kumēdiņiem? — Tomā iejautājas dobjā un sirdīgā balsī. — Kāda velna pēc visa šī āk­stīšanās? Tā taču pilnīgi nevajadzīga, šis zellis gluži vienkārši jāņem aiz apkakles, jānoliek pie sienas un jānošauj.

Pagriežos pret Meisonjē.

— Vai tu esi vienis prātis ar šādu situācijas iz­pratni?

— Viss atkarīgs no tā, ko mēs īsti gribam darīt Larokā.

— Rīkosimies, kā esam norunājuši, — pārņemsim varu savās rokās.

— Es jau arī tā domāju, — Meisonjē nosaka.

— Mani tas gan nemaz nevilina, taču citas izejas nav. Larokas vājums dara vājus arī mūs, un no tā mums izriet nemitīgas briesmas. Pirmā uzklīduši banda var sagrābt Laroku un to izmantot par bāzi, lai uz­bruktu mums.

— Turklāt, — piebilst Peisū, — Larokas apkārtnē ļoti auglīga zeme.

Arī es biju par to domājis, lai gan netiku pieminē­jis. Es negribēju dot Tomā ieganstu apvainot mani mantkārē. Nekas taču nebūtu tik aplam. Man svarīgi ir nevis materiālie ieguvumi, bet gan drošības apsvē­rumi. Dažu mēnešu laikā esmu pilnīgi atbrīvojies no privātīpašnieka instinktiem. Es pat vairs lāgā neatce­ros, ka Malvilas pils būtu kādreiz piederējusi man. Baidos vienīgi no tā, ka varētu uzrasties kāds ener­ģisks bandas vadonis, ieņemt Laroku un tās apkaimes auglīgās zemes padarīt par savas varas pamatu. Es negribu kaimiņa, kurš spētu uzkundzēties mums. Un arī pats negribu uzkundzēties Larokai. Es gribu divu vienlīdzīgu kopienu savienību, kas abas viena otru stiprinātu un atbalstītu, tajā pašā laikā katrai sagla­bājot savu īpatnējo seju. [7]

— Tādā gadījumā, — Meisonjē saka, — Filbēru ne­drīkst nošaut.

— Kāpēc tad ne? — sirdīgi noprasa Tomā.

— Varu pārņemot, jāvairās izliet asinis.

— Jo sevišķi priesteru asinis, — iejaucos es.

— Viņš ir viltās priesteris, — Tomē iebilst.

— Tas neko nenozīmē, ja ir ļaudis, kuri viņu uz­skata par īstu.

— Pieņemsim, — Tomā noteic. — Tomēr es nesa­protu, kāda velna pēc vajadzīga visa šī teātra izrāde. Tā ir nenopietna, pavisam prasts balagāns.

— Teātris tas jau nu gan ir. Taču ar ļoti noteiktu mērķi: panākt, lai Filbērs visu laroķiešu priekšā atklāj savu sadarbību ar Vilmēnu. Un, jo drošāk viņš jutīsies savās pozīcijās, jo ciniskākā atklātībā to izdarīs.

— Bet pēc tam?

— Filbēra atklājums mums noderēs kā pierādījums tajā procesā, ko mēs tūlīt sarīkosim pret viņu.

— Tomēr nāves sods viņam netiks piespriests?

— Tici man, ka es ļoti labprāt vēlētos redzēt viņu notiesātu uz nāvi, taču šāds spriedums diemžēl nav iespējams.

— Un kas ar viņu notiks tālāk?

— Es nezinu, varbūt viņam piespriedīs izraidīšanu.

Tomā apstājas, un mēs apstājamies reizē ar viņu,

ļaujot pajūgam pabraukt vēl tālāk.

— Un tādēļ vien, — viņš saka dobjā, sašutušā balsi, — lai panāktu tādu nieka sodu, tu savu dzīvību nodosi šo četru zeļļu rokās, par kuriem nezini galīgi nekā? Viņi visi četri taču bijuši Vilmēna bandā!

Noskatos uz Tomā un beidzot saprotu, kāds ir īstais iemesls viņa naidīgajam noskaņojumam pret manis sa­rīkojamo «balagānu». šajā ziņā viņiem abiem ar Žakē ir viena un tā pati nostāja. Viņš baidās, ka man varētu

kas notikt. Es paraustu plecus. Manuprāt, šeit nekādu briesmu nav. Ervē un Moriss kopš vakardienas nezcik reižu būtu varējuši mūs nodot. Taču viņi nav to darī­juši, bet godīgi cīnījušies kopā ar mums. Kas attiecas uz abiem pārējiem, tad tiem rūp vienīgi tas, kā pēc iespējas ātrāk iekļauties mūsu kopienā.

— Un tomēr, viņi būs apbruņoti, bet tu kailām ro­kām.

— Ervē un Morisam atstāsim šautenes ar pilnu ap­tveri. Birām un Zanē šautenes izsniegsim bez pat­ronām. Bet man būs šis, — un es izvelku no kabatas tēvoča mazo revolveri, ko pārģērbjoties biju paņēmis no sava rakstāmgalda atvilktnes. Tā gan ir tīrā rotaļlie­tiņa, bet, tā kā kopš sadursmes Rinas piekrastē esmu pieradis vienmēr nēsāt līdzi šauteni, es bez ieroča jūs­os tikpat kā pliks. Un es redzu, ka šī mazā rotaļlie­tiņa nomierina ari Tomā.

— Man domāt, — saka Meisonjē, kurš šo problēmu beidzis izsvērt secīgi visās savās smadzeņu krokās, — tā ir laba ideja. Tā kā Zozefa un Gasels no pils aizgājuši, tad larokieši nevar zināt, cik lielā mērā Fil­bērs bijis uz vienu roku ar Vilmēnu. Bet, mēģinādams panākt tavu notiesāšanu, viņš sevi atmaskos. Tālab, — Meisonjē uzsver ar ļoti nopietnu un lietpratīgu sejas izteiksmi, — galu galā šī izrāde ir vajadzīga. Tā pie­spiedīs ienaidnieku atklāt savu īsto dabu.