Tomā piezīmes

Nodaļā, kuru mēs nupat lasījām, ir tik daudz uzkrī­tošu izlaidumu, ka es atļaušos pārtraukt Emanuēla stāstījumu, lai tos aizpildītu. Iepriekš gan es pārlasīju vēl arī nākamo nodaļu, lai pārliecinātos, vai Emanuēls, kā viņš dažkārt mēdz darīt, tur nav atgriezies pie iepriekš stāstītā, lai papildām ko paskaidrotu. Taču nē. Ne ar vienu vārdu viņš par to neieminas. Varētu do­māt, ka viņam tas piemirsies.

Tomēr Vispirms — tā kā taisni par viņu būs runa — es vēlētos pasacīt kādu vārdu par Mjetu. Es negribētu, lai pēc Emanuēla liriskajiem apjūsmojumiem rastos iespaids, ka es Mjetai norauju tās dzejisko plīvuru. Patiesībā Mjeta ir tāds pats parasts lauku skuķis kā tūkstošiem citu. Nav vārdam vielas, viņa ir veselīga un zaļoksnēja, un viņai netrūkst nenieka no tiem kup­lajiem apaļumiem, par kuriem Emanuēls nevar vien no­priecāties. Bet apgalvot, ka Mjeta ir skaista, manuprāt, ir pārspīlējums. Viņa nepavisam nav skaistāka par Renuāra Peldētāju, kuras reprodukcija karājas Emanuēla gultas galvgalī pie sienas, vai fotogrāfiju uz rakstām­galda mūsu istabā, kur redzam Biržitu šaujam ar loku (taisni jābrīnās, ka Emanuēls to saglabājis vēl pēc tam, kad viņa tam atsūtīja nekrietno vēstuli ar paziņo­jumu par savām laulībām).

Tāpat attiecībā uz Mjetas «inteliģenci» es nepavi­sam neesmu vienis prātis ar Emanuēlu. Mjeta ir priekšlaicīgi dzimis bērns un kopš dzimšanas mēma, tāpēc jādomā, ka viņas smadzenēs ir kāds defekts, kas meitenei nav ļāvis apgūt runas iemaņas, bet tas, savu­kārt, novedis pie tā, ka viņas priekšstati par apkārtējo pasauli ir trūcīgāki nekā normālam cilvēkam. Ar to es negribu sacīt, ka Mjeta būtu debila vai pat idiote, jo tādā gadījumā Emanuēls nevarētu minēt tik daudz pie­mēru, kas apliecina Mjetas smalkjūtību attieksmē pret saviem līdzcilvēkiem. Bet no tā nekādā ziņā nav izse­cināms, ka Mjeta būtu «ļoti inteliģenta». (Emanuēls man to vairākkārt apgalvojis, bet patiesībā tas ir tikai vēl viens piemērs, ka seksuāla ieinteresētība noved pie pārspīlētiem vērtējumiem.) Mjeta, neraugoties uz savu smalkjūtību, patiesībā ir ļoti primitīva. Līdzīgi bērnam viņa reālo pasauli uztver visai nepilnīgi. Viss pārējais šeit ir sapņi un izdoma, kuriem ar faktiem nav nekā kopīga.

Varētu domāt, ka Mjeta man gluži vienkārši nepa­tīk. Taču tas nav tiesa, jo es viņu, tieši pretēji, vērtēju jo augstu, Viņa ir dāsna, taisni vai pats labestības iemiesojums, kurā nav ne kripatiņas egoisma. Ja es

ticētu reliģisko murgotāju māžiem, es pat sacītu, ka viņā ir kaut kas no izdaudzinātajām svētajām jauna­vām, lai gan Mjetas labestība jo bieži izpaužas tādā jomā, kas parastai svētajai jaunavai tā kā nebūtu rak­sturīga.

Nākamajā dienā pēc apspriedes, kurā Emanuēls ar savu daudzvīrības priekšlikumu palika mazākumā, Malvilas pilī patiesi valdīja zināms saspīlējums, jo visi gaidīja, kuru gan Mjeta izvēlēsies sev par «vīru» (Meisonjē terminoloģija) jeb «partneri» (Emanuēla lie­totais apzīmējums). Tas bija tik manāms, ka neviens no mums — kā to Emanuēls gluži pareizi atzīmējis — pat neiedrošinājās uz meiteni paskatīties, lai tikai pā­rējie nenodomātu, ka viņš grib tai pielišķēties. Cik krasā pretstatā tas bija mūsu nekaunīgajiem skatie­niem, ar kādiem mēs viņu aplūkojām iepriekšējā va­karā!

Nezinu, ko par mūsu pēkšņo atturību nodomāja pati Mjeta. Viņai taču esot bērna «dzidrās un bezdibenīgās» acis (es citēju Emanuēla vārdus, ko viņš teicis nākamajā nodaļā). Seit man jāpiezīmē, ka tad, kad mēs otro reizi braucām uz «Dīķiem» pēc mantām, ga­rais Peisū vaļsirdīgāk par mums visiem diezgan sku­mīgi atzinās, ka «viņa» acīm redzami dod priekšroku Emanuēlam. To viņš sacīja, klātesot Kolēnam, Mei­sonjē un man, kamēr jaunatnācēji troglodītu mītnē kra­vāja savas mantas. Arī mēs pārējie ar bēdīgu sirdi atzinām, ka, patiesi, tā jau nu ir gan.

Pienāca vakars. Pēc vakariņām Emanuēls atkal la­sīja mums Bībeli. Šoreiz viņam bija nākuši klāt trīs dedzīgi klausītāji, taču man. pamats domāt, ka vecie Emanuēla biedri bija diezgan nevērīgi. Emanuēls la­sīja, brīžiem pret vienu, brīžiem pret otru kamīna ap­mali atspiedies. Mjeta sēdēja pusapļa vidū. Viņas seju

un augumu sarkanīgi apgaismoja plandošās liesmu mē­les. Es skaidri atceros šo vakaru un savas — parei­zāk sakot, visu mūsu — nepacietīgās gaidas. Ema­nuēla balss, neraugoties uz tās labskanīgumu un silto tembru, mani kaitināja, jo viņš lasīja kaut kā pārmē­rīgi gausi. Nezinu, vai par to jāpateicas nogurumam pēc darbā pavadītās dienas, satraukumam un neziņai vai arī apkārt valdošajai pustumsai, taču agrākais sa­sprindzinājums šķita aprimies. Mūsu skatieni atkal kā piekalti uzkavējās pie vaļīgi sēdošās meitenes raže­najiem apaļumiem, kamēr viņa vērīgi ieklausījās Bī­beles vārdos. Taču, liekas, mūsu uzmanība Mjetai ne­palika apslēpta. Laiku pa laikam meitenes acis sasta­pās ar mūsu skatieniem un viņa mums uzsmaidīja. Bet smaidīt viņa smaidīja visiem vienādi. Emanuēls jau ir pieminējis Mjetas smaidu, un tas patiesi bija ļoti pievilcīgs, tikai visiem gluži vienāds.

Vakarēšanai beidzoties, Mjeta pavisam brīvi piecēlās, satvēra Peisū pie rokas un aizveda sev līdzi.

Man liekas, Peisū bija ļoti iepriecināts par to, ka kamīnā ar plēnēm segtie apdeguļi vēl tikai gailēja un tāpēc zālē bija patumšs. Un tikpat priecīgs viņš droši vien bija par iespēju pagriezt mums muguru, lai ne­viens neredzētu viņa seju. Bet mēs, aiz pārsteiguma klusēdami, palikām sēžam pie kamīna, kamēr Menū, purpinādama kaut ko aizvainojošu par ērzeļiem, kuri palikuši ar garu degunu, aizdedzināja mūsu gais­mekļus.

Taču ar to pārsteigumi vēl nebija galā. Nākamajā vakarā Mjeta izvēlējās Kolēnu. Aiznākamajā — mani. Ceturtajā dienā — Meisonjē. Piektajā — Žakē. Ses­tajā viņas izredzētais atkal bija Peisū. Un šādā manis uzskaitītā kārtībā viņa turpināja, nevienu vienīgu reizi neizvēlēdamās Emanuēlu.

Nevienam nenāca smiekli, lai gan situācija bija gluži komiska. Mēs visi bijām vienādi smieklīgā stāvoklī. Daudzvīrības aizstāvis izrādījās izslēgts no tās prak­ses, par kuru viņš bija iestājies. Bet monogāmijas stin­grie piekritēji, nemaz nekaunēdamies, apmierinājās ar šadu sadali.

Vienā jautājumā tomēr nekādu šaubu nevarēja būt — Mjeta tā rīkojās spontāni, neko nezinādama par mūsu apspriedi un nevienam arī padoma neprasīdama. Ja viņa atdevās pēc kārtas mums visiem, tad vienīgi tādēļ, ka mēs visi viņu ļoti iekārojām un viņa bija labsirdīga. Jo no paša mīlas akta viņai nebija ne silts, ne auksts. Un par to arī nav ko brīnīties, ja ņem vērā, kādos apstākļos un kādā veidā viņa bija ar to visu iepazinusies.

Kas attiecas uz secību, kādā Mjeta izvēlējās savus partnerus, tad mēs drīz vien ievērojām, ka viņa to dara, gluži vienkārši vadīdamās no tās kārtības, kādā mēs sēdējām ļ ie galda. Tomēr pāri palika lielā mīkla: kāpēc viņa nekad neizvēlējās Emanuēlu, lai gan, pēc visa spriežot, viņa to dievināja?

Ka Mjeta patiesi par Emanuēlu bija sajūsmināta, viņa bērnišķīgā vientiesībā nemaz nedomāja slēpt. Līdzko Mjeta ienāca zālē, viņas acis tūdaļ meklēja Emanuēlu. Kad Emanuēls runāja, Mjeta ne acu neno­laida no viņa lūpām. Kad Emanuēls gāja laukā, Mje­tas skatiens viņam sekoja. Nemaz nebija grūti iztēlo­ties Mjetu sēžam pie viņa kājām, aplaistām tās ar smaržīgām zālēm un pēc tam ar saviem matiem nosu­sinām. Sis salīdzinājums nedrīkstētu liecināt, ka mani būtu ietekmējis mūsu vakarēšanu reliģiskais raksturs. Es to gluži vienkārši aizņemos no mazā Kolēna.

Kad trešo reizi pienāca mana reize, es nospriedu sa­sparoties un Mjetai zem četrām acīm viņas istabā pa­jautāt, ko tas viss nozīmē. Lai gan Mjetas rīcībā bija vesels žestu un vaibstu arsenāls, tā ka saprast viņu nemaz nebija tik grūti (turklāt Mjeta prata arī rak­stīt), sarunāties ar viņu reizēm bija diezgan neērti, jo netaktiski būtu meitenei pārmest patiesības tīšu no­klusēšanu, kā to varētu darīt dialogā ar citām sievie­tēm, — pat tad, ja bija pamats domāt, ka Mjeta tā rīkojas apzināti. Līdzko es Mjetai iejautājos, kāpēc viņa šodien nav izvēlējusies Emanuēlu, meitenes seja sa­stinga un viņa tikai papurināja galvu. Atkārtoju savu jautājumu vairākos atšķirīgos veidos, taču atbilde aiz­vien bija viena un tā pati.

Tad es mainīju uzbrukuma leņķi. Vai tad viņa nemīl Emanuēlu? Mjeta vairāk reižu pēc kārtas sparīgi pamāj ar galvu, skropstas pāri maigajām acim samirkšķinās, lūpas pa pusei atveras, seja — pati vaļsirdība. Es at­kārtoju savu jautājumu: kāpēc viņa tā rīkojas? Mjetas acis aizveras, tāpat arī lūpas, un atkal viņa papurina galvu. Nē, tā mēs nekur netiksim. Es pieceļos, samek­lēju svārku kabatā piezīmju grāmatiņu, kurā mēdzu ierakstīt darbarīku izsniegšanu no noliktavas, un uz vienas lappusītes nespodrajā kvēpekļa gaismā ar lie­liem iespiedburtiem uzrakstu: «KĀPĒC TU NEIZVELIES EMANUELU?» Pasniedzu Mjetai zīmuli un pie­zīmju grāmatiņu. Viņa noliek to uz ceļgaliem, pasūkā zīmuli un ar lielām pūlēm uzraksta: «Tāpēc». Brīdi pa­domājusi, viņa aiz šā «tāpēc» pieliek vēl punktu, man liekas, tālab, lai pasvītrotu, ka viņas atbilde ir galīga.

Un tikai pēc trim dienām, turklāt pavisam neviļus, es uzzinu iemeslus, kāpēc viņa tā dara, pareizāk sa­kot, iemeslu, jo viņas rīcībai ir viens vienīgs izskaid­rojums.

Emanuēls, bažīdamies par mūsu drošību, bija notei­cis, ka visām trim medību bisēm, viņa šautenei, munī

Hjai un abiem lokiem ar bultām jāglabājas mūsu is­taba. Izejot mēs to aizvien aizslēdzām un atslēgu no­glabājām noliktavā kādā atvilktnē, par kuru zinājām tikai mēs abi un Meisonjē.

Kādu pēcpusdienu, gribēdams pārģērbties Ema­nuēls pirmo reizi tika mani apmācījis jāšanā, un es biju sviedros izmircis caurcaurēm slapjš —, steidzos paņemt no slēptuves mūsu istabas atslēgu. Vītņu kāp­nes bija stāvas, un, tā kā jutos ļoti noguris, es lēnītēm laju augšup, ar kreiso roku pieturēdamies pie mūra kolonnas, ap kuru vijās pakāpieni. Nokļuvis līdz tre­šajam stāvam, uz mirkli apstājos kāpņu laukumiņa, lai atvilktu elpu, ur|, sev par lielu pārsteigumu, plašās zāles viņējā galā, uz kurieni pavērās abu istabu dur­vis, ieraudzīju Mjetu, kura stāvēja, ausi pie mūsu ista­bas atslēgas cauruma piespiedusi, un ļoti vērīgi klau­sījās. Es labi zināju, ka istabā neviena nav, jo Ema­nuēls bija palicis pie mājdzīvnieku novietnes, turklāt pirms pusotrām stundām, kad atskrēju uzvilkt zābakus, lai uzsāktu jāšanas apmācības, es durvis biju noslē­dzis.

Piegāju Mjetai tuvāk un uzsaucu: «Mjeta, ko tu šeit dari?» Meitene nodrebēja, izslējās, nosarka un paska­tījās apkārt ar vajāta dzīvnieka acīm, it kā grasīdamās kur aizbēgt. Taču tajā pašā mirklī es biju klāt, sa­tvēru meiteni pie delnas locītavas un teicu: «Bet, Mjeta, istaba taču tukša, nav ko klausīties!» Viņa paskatījās uz mani ar tādu neuzticību, ka es izņēmu atslēgu no kabatas, atdarīju durvis un, viņu vēl aizvien pie del­nas locītavas cieši turēdams, ievilku istabā, jo Mjeta negribēja nākt. Ieraudzījusi, ka tur patiešām neviena nav, Mjeta pārsteigumā sastinga. Bet tad, neuzklau­sīdama manus jautājumus, atvēra drēbju skapi. Ema­nuēla uzvalkus Mjeta laikam pazina, jo, manas drē­bes sānus pabīdījusi, viņa sāka ar delnu tos glāstīt. Pēc tam viņa citu pēc citas atvilka visas kumodes at­vilktnes, un seja viņai kļuva aizvien gaišāka. Beigusi šo pārmeklēšanu, Mjeta palūkojās uz mani ar vaicā­jošu skatienu un, tā kā es, par negaidīto kratīšanu pārsteigts, neko neteicu, vispirms ar pirkstu norādīja uz kušeti pie loga, kur gulēju es, bet tad ar kreiso roku iebikstīja man krūtīs. Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Taču šajā pašā brīdī, izbrīnīti visapkārt vērda­mās, viņa uz Emanuēla rakstāmgalda pamanīja Biržitas fotoattēlu loka šāvējas pozā, pikti to paķēra un, nolūkodamās manī ar ieplestām acīm, sirdīgi vicināja labajā rokā, ar kreiso man uz to rādīdama. Es pat nevaru pateikt, kā īsti, taču ar visu savu pozu, ar auguma izlokiem, galvas pašķiebienu, sejas izteiksmi, ar žestiem Mjeta man vaicāja, nē, es nevaru sacīt — vaicāja, jo viņas lūpas neizdvesa nevienas skaņas, viņa šo jautājumu atdarināja ar mīmiku, varētu arī teikt — nodejoja. Taču jautājums bija tik nepārprotams, ka es gandrīz vai ticēju to sadzirdējis: «Bet kur tad ir šī vāciete?»

Viss noskaidrojās. Kā atceramies, Vārvurdu ļaudis «Dīķos» domāja, ka Biržita vēl dzīvo pie mums. Ne­viens Mjetai nebija paskaidrojis, ka tas nav tiesa. Taisni otrādi — Emanuēla atturību tajā vakarā, kad «Dīķu» iemītnieki pārcēlās uz Malvilas pili, Mjeta iz­skaidroja tādējādi, ka viņa sirds ir saistīta pie citas sievietes. Tā kā pilī Biržitu nekur nemanīja, Mjeta bija nospriedusi, ka Emanuēls viņu pievācis pie sevis, lai pasargātu no mūsu tīkojumiem. Fakts, ka Emanuēla istaba atšķirībā no citām vienmēr bija aizslēgta — Mjeta nezināja, ka arī es tur dzīvoju —, viņā šo pār­liecību nostiprināja vēl vairāk. Ka šis pieņēmums ir pretrunā ar daudziem citiem mūsu kopējās dzīves ap-

stākļiern, meitene nebija ņēmusi vērā. Līdz ar to kļuva pilnīgi skaidrs: viņa Emanuēlu ne reizi nebija izvēlē­jusies tāpēc, ka centās cienīt pašas sagudroto Ema­nuēla greizsirdīgo kaisli.

Lai nu būtu kā būdams, taču Mjeta vēl tanī pašā vakarā izlaboja savu kļūdu. Tas mums sagādāja lielu atvieglojumu, un "es vēl piedevām izjutu ļaunu prieku, redzēdams, ka Emanuēls pēc vakarēšanas aiziet no zāles ar biezo Bībeli vienā rokā, bet Mjetu — ja tā varētu izteikties — otrā.

Загрузка...