Malvilas pils

X

Pēc brokastīm, kamēr Filbērs «savā» istabā pieņem grēku nožēlniekus, es aizeju uz kūti, lai apseglotu Ma­labāru un turpinātu viņa apmācīšanu. Neraugoties uz visām manām pūlēm, vēl vajadzēs daudz laika, lai no smagā vezumnieku zirga izveidotu labu rikšotāju un auļotāju. Viņa mute nav pietiekami jutīga, iemauktiem un piešiem viņš paklausa tikai pats pēc' savas iegribas, un arī apstādināt viņu nav viegli. Tāpat mani traucē viņa pārmērīgi platā mugura, kuras dēļ kājas jāizplēš neierastā platumā, bet tas, savukārt, kavē stilbu piespiedienus, Malabārs ir tik smagnējs, ka, viņam mu­gurā uzkāpis, es jūtos kā viduslaiku bruņinieks. Trūkst tikai vēl bruņu ietērpa, taču arī tas spēcīgo zirgu ne­maz neapgrūtinātu. Nešaubos, ka Malabārs izturētu divkārt un trīskārt lielāku svaru nekā manējais. Viņam piemīt milzīgas spēka rezerves, un es baidos, ka, Malabāram laižoties auļos, mēs abi izskatāmies diezgan smieklīgi. Cita starpā, lai gan es nevaru vien nobrī­nīties par to, cik plata ir viņa mugura, tā tomēr sniedz arī zināmas ērtības. Sēdēšana uz tās ir mīksta, un, ja vajadzētu doties tālā izjādē, kur ātrums nav tik svaes Malabāru ieteiktu jājējam ar rnaigaku sēžamvietu

Žakē un Momo jau tīra steliņģus. Gatavodamies apiet Malabāru, es pamanu, ka Momo nolicis Daiļavai divi reizes vairāk salmu nekā citiem zirgiem. Tas ne­nozīmē, ka tie būtu atstāti novārtā, — vienīgi Daiļavai to ir nevajadzīgi daudz. Sakliedzu uz Momo un lieku, lai pusi no pakaišiem viņš aizvāc. Vēl es viņu pakaitinu, ka šāda mīluļu būšana nav glīta, turklāt tā no­zīmē arī izšķērdīgu rīkošanos ar salmiem. Piedraudu, ka nākamajā reizē, kad es to pamanīšu, viņš dabūs pa­matīgu kājas spērienu pa dibenu.

Šāds piedraudējums ir tīrā formalitāte. To esmu pārii, mis no sava tēvoča, lai gan es, tāpat kā viņš, to vēl n kad neesmu izpildījis. Varētu domāt, ka šāda tīri teorētiska rakstura dēļ tas zaudējis jebkuru iedarbību. Taču nē, tas aizvien vēl zināmā mērā ietekmē Momo, varbūt gan tikai kā tēvišķīgas neapmierinātības aug, stākā izpausme. Jo, lai gan Momo ir par mani dažus gadus vecāks, viņš tomēr uzskata, ka tēvoča mantinieks pārņēmis arī visas tās aizbildniecības un pārmācības iiesības, kādas tēvocim bijušas attiecībā pret viņu.

Strostēdams Momo, es, tāpat kā katru rītu, apstai­gāju visus steliņģus, lai pārbaudītu, kā darbojas auto­mātiskās dzirdināšanas ierīces. Tā ir laime, ka Malvilā ūdens piegāde dibinās uz pašteci, jo pretējā gadī­jumā mēs būtu atkarīgi no elektriskā sūkņa, kas pēc Notikuma dienas būtu apklusis uz mūžīgiem laikiem.-

Kad ieeju Amarantas steliņģī, viņa uzsāk parasto knakstīšanos — piebaksta man ar galvu pie muguras, izliek savas valgās purslas man uz skausta, sagrābj zobos manu piedurkni. Bijušas viņai rokas, valšķīgi ķēvīte mani pamēģinātu kutināt. Tajā pašā laikā viņa ar vienu aci iesāņus glūn uz vistu, kura pa vaļā pa­mestajām durtiņām ielavījusies steliņģī. Par laimi, es to laikā pamanu, un, iekāms Amaranta paguvusi vis­tai dot nāvējošu pakava spērienu, es ķēvītei pamatīgi uzbliežu ar delnu pa krustiem, bet nelaimīgo spalvoto idioti ar kāju izvadu laukā.

Pametu acis ari uz Filbēra pelēko ēzeli, patiesībā gan tikai uz ūdens spaini, kas tam nolikts priekšā, jo lopiņš ievietots vienīgajā steliņģī, kuram nav automā­tiskās dzirdināšanas ietaises.

Pabeidzis savu apgaitu, es riekšā — pareizāk sakot, manu veco cimdu saujā, jo Kra-kra lielais, smailais i knābis mani biedē — ieberu mazlietiņ miežu graudu, t un tūlīt arī mūsu krauklis, nez no kurienes uzradies un nez kādā veidā uzzinājis, ka pienākusi viņa reize, nekavējoties ir klāt un noplakšķ pie manām kājām. At­gādinādams vecu skopuli kuprīti, kurš mēdz staigāt, rokas uz muguras salicis, Kra-kra piesardzīgi apmet -ap mani apli, tad atkal paceļas spārnos, nosēstas man uz kreisā pleca un sāk knābāt graudus no augšup pa­celtās delnas, ar mazo mundro ačteli visu laiku uzma­nīgi mani vērodams. Pabeidzis mielošanos, Kra-kra ne­domā pamest manu plecu pat tad, kad es ieeju steliņģi, lai apseglotu Malabāru. Es pasvītroju — Malabāru, nevis Amarantu, jo viņas steliņģī Kra-kra nekad nerādās. Un es nevaru vien nobrīnīties — no kurienes krauklim zināms, ka pret cilvēkiem tik piemīlīgā Amaranta spār­nainus neieredz?

Kamēr es Malabāram ielieku laužņus mutē un Krakra pastaigājas tam pa muguru, kūtī ienāk Menū, lai izslauktu Melnaļu. No blakus aizgalda viņa nemaz ne­var mani saredzēt, taču tūlīt sāk sūroties, ka neviens viņai nepalīdzot. Es aizrādu, ka Falvina un Mjeta jau nevar mazgāt vakardienas traukus ēdamzālē un tajā pašā laikā slaukt govis kūtī, turklāt lopiņš ir pieradis

pie vienām un tām pašām slaucējas rokām. Uz brīdi iestājas klusums, bet tad atkal no aizgalda, kurā atro­das Menū, atskan gara kurnēšana par netaisnību. Visu saprast nav iespējams, es atšķiru tikai atsevišķus man ne visai glaimojošus izteicienus par «stingras nostā­jas trūkumu», par «smukām palaistuvēm, kas mīkst­čauļus tin ap pirkstu», par «dibengala grozīšanu». Acīmredzot viņa izgāž visu, kas sakrājies uz sirds.

Es ciešu klusu, un tad Menū, jau skaļākā balsī, uz­sāk jaunas žēlabas. Falvina tikai man izrādot, ka viņa nav nekāda negause, bet slepšus pierijot pilnu māgu. (Es nobrīnos, kā gan tas izdarāms, ja visas atslēgas ir Menū ziņā.) Aiz savas nesātības šī atstiepšot kājas, jau tagad taukos smokot vai nost. Pie reizes Menū at­gādina, ka mums drīz aptrūkšot ziepju un cukura, tā­lab, kad vedīšot uz Laroku govi, vajadzētu to visu ' sagādāt. Tad, atkal atgriezdamās pie savas iemīļotās tēmas par Falvinas drīzo galu, Menū man jo sīki ap­raksta, kā viņas nedraudzene aiz pārmēra rijības no­slāpšot pati savos miesas blāķos.

Izvedu apsegloto Malabāru no steliņģa un, lai reiz darītu galu šīm bēru runām, piebilstu, ka tepat jau nāk arī pati Falvina. Žakē blakus aizgaldā visu dzir­dējis, taču viņš savai vecmāmuļai neko nestāstīs, par to es esmu drošs. Un patiesi, nupat šurpu meimuro Falvina. Kā bumba viņa naski veļas manā virzienā, lai parādītu, cik viņa darbos čakla, un pie reizes, kamēr vēl neesmu uzkāpis zirgā, maķenīt arī papļāpātos. Pēc sasveicināšanās mēs abi nogaužamies par nešpetno laiku. Kopš N dienas debesis ir apmākušās un saltas, nav nolijuši neviena lietus lāsīte, nedz arī atspīdējis kācļs saules stariņš. Ja tā turpināšoties, Falvina saka, mums visiem gals klāt. Tomēr veltīgi viņa, tā runājot, dzesē muti, tādēļ ka simtiem reižu dienā mēs paši par to iedomājamies, jo patiesi ir pārāk neparasta parā­dība, ka ne lietus līst, ne saule spīd. Kopš sprādziena dienas mēs neesam pārstājuši par to raizēties.

Šajā brīdī iznāk Menū un skarbā balsī norīko Fal­vinu pie govīm.

— Melnaļa jau izslaukta, tagad ķeries pie Princeses. Atceries, ka tai drīkst noslaukt tikai divus trīs litrus, pārējais piens jāatstāj Princim. Es steigšos pie Filbēra.

Noskatos, kā viņa aiztek, sīka un izģindusi, atgādi­nādama ādas maisā sabērtus kaulus. Bet iet jo spa­rīgi, aši tipinādama ar paprāvajām, sīkajam augu­mam it kā pārlieku smagajām kājām. Ar skatienu pa­vadīdams Menū līdz sargtorņa platajai pakājei, es no­domāju, kādi viņai gan uz sirds varētu būt izsūdzami grēki, ja neņem vērā atsevišķus, pret Falvinu vērstus ne visai glītus izlēcienus.

Falvina pamana manu skatienu un, no steidzīgā nā­ciena vēl elsodama, ierunājas:

— Ja cilvēks tāds izskatās, ij apģist nav jaudas, kā tā Menū vēl uz kājām turas. Četrdesmit kilogramu — kas tas ir līdzās manam svaram? Tikai kauli un āda. Ja nu šai piemetas kāda kaite un dakteris (no kurie­nes mums dakteris?) aizliedz šo vai to no ēdamā, kā tad viņa izdzīvos? Nav jau arī vairs nekāda jaunā. Veselus sešus gadus vecāka par mani, bet mūsu gados tas jau ir dikti pulka. Man sirds neļauj tev teikt, Ema­nuel, bet, kamēr es esmu teitan, šī jau dikti sakritusies. Palaikam arīdzan prātiņš it kā samežģās. Ielāgo, ko es tev saku, Emanuel, viņa aizies kapā ar kādu gal­vas kaiti. Nupatās vēl šajās dienās es ar viņu runājos, runājos, bet šī ij ausu neceļ. Nenieka nav apjēguši, citādi jau būtu man ko atbildējusi.

Ar ieganstu, ka man jāpavadā Malabārs un jāļauj tam pirms jājiena ielocīt kājas, es lasos prom no kūts priekšas un Falvinas, jo zinu, ka Momo savai mātei visu izstāstīs. Tā viņam ir visiemīļotākā nodarbošanās, izpušķojis un daudz ko klāt piegudrojis, viņš ieintereajam cilvēkam visu pastāsta, ar savu mazo, melno aci klausītāja nepatiku vērodams. — Es jau gan ar galvas kaiti nemiršu, — dzirdu vēl Falvinu runājam.

Kaut ko nomurkšķu, lai viņa domātu, ka vēl klausos. Tā nav pirmā reize, kad abas mūsu vecās man pareģo viena otras nāvi. Sākumā tas mani uzjautrināja, bet tagad jau sāk kaitināt. Nodomāju, cik savāds dzīvnieks gan ir cilvēks, ja viņam tāds prieks spriedelēt par sava tuvākā nāvi.

Kad es no vārtu torņa puses aiz pavadas vedu Ma­labāru augšup pirmajā pagalmā, Falvina tusnīdama pūlas man noturēties vēl līdzās. Bet tad es ieraugu Mjetu, kas pārskrien pāri paceļamajam tiltam un stei­dzas šurp. Kādā līksmā priekā mēs pārvaram šo četr­desmit metru lielo attālumu, traukdamies viens otram pretim! Mjeta ģērbusies zilā izbalējuša, salāpītā, bet ļoti tīrā blūzītē, kuru tīkami izspīlē viņas krūtis, un zilā ļoti novalkātā bruncītī, kas nesniedzas ne līdz ceļ­galiem. Kājās viņai melni gumijas zābaki. Stilbi un rokas kaili, spēcīgi, aukstumā piesarkuši. Mjeta tomēr nav salīga, jo es esmu ģērbies vecajās jātnieku biksēs un svīterī ar uzrotīiu apkakli, un tad tikko sāku sasilt. Kuplie mati, kurus meitene mantojusi no savas vecmā­muļas — tikai tie, protams, ir spoži melni —, smagos viļņos slīgst pāri pleciem, piemīlīgās, vientiesīgās acis mīļi nolūkojas manī. Klāt piesteigusies, viņa nomutē mani uz abiem vaigiem un cieši ar visu augumu pie­kļaujas klāt — ne jau tādēļ, ka tas viņai pašai sagā­dātu baudu, bet gan tiekdamās iepriecināt mani. Par

to esmu Mjetai ļoti pateicīgs, jo mums visiem zināms, ka juteklīgums viņai ir pilnīgi svešs. Es esmu pārlie­cināts, ja kāds varētu ielūkoties meitenes naivajā sir­sniņā, tur būtu atrodams neziņas pilns izbrīns, kāpēc gan vīriešiem tā patīk knakstities ap pretējā dzimuma pārstāvēm.

Falvina tūļīgā smalkjūtībā izgaist, un tagad pienā­kusi reize Malabāram saņemt no meitenes rokām un lūpām glāstus. Ne bez greizsirdības es noskatos, ka Mjeta noskūpsta Malabāru uz lūpām, ko viņa ar vīrie­šiem nekad,,nedara. Pabeigusi mīlināšanos, Mjeta no­stājas manā priekšā, un tad sākas žestu un mīmikas spēle. Vispirms meitene paziņo, ka Filbērs (šķielējo­šas acis, kopā sakļautas delnas) un viņa pati (Mjeta ar īkšķi norāda sev uz krūtim), kā jau viņa bija do­mājusi (ar rādītāja pirkstu viņa piebaksta sev pie pie­res), nodarbojušies ar mīlēšanos (žests, kuru nav iespējams šeit aprakstīt). Viņai bijis gaužām pretīgi (seja saviebjas derdzīgā izteiksmē) to darīt ar Filbēru (delnas atkal sakļaujas), bet visriebīgākais (atkal at­tiecīgs sejas vaibsts) bijis tas, ka Filbērs (šķielējošas acis, kopā sakļautas delnas) gribējis meiteni pierunāt, lai tā ietu viņam līdzi (kājas atdarina soļošanu, delna sakļauta ap iedomātu roku) par kalponi (žesti, kas at­tēlo grīdas un veļas mazgāšanu). Kāda nekrietnība! (Abas dūre iespiestas sānos, uzacis sarauktas, lūpas pauž riebumu, kājas samīda čūsku.) Viņa atteikusies (nē, nē — drudžaina galvas purināšana) un metusies prom (Mjeta pa pusei pagriežas, pat mugura izrāda ašutumu, bet dibentiņš — dusmas). Vai viņa pareizi rīkojusies?

Filbēra nekaunības apstulbots, es klusēju, un Mjeta ar žestiem un mīmiku atkārto pēdējo jautājumu.

— Protams, Mjeta, tu rīkojies ļoti pareizi, — es saku. Ar kreiso roku es glāstu viņas kaklu zem kupla­jiem, smagajiem matiem, bet ar otru pavadā vedu sev līdzi Malabāru, kurš kļuvis nepacietīgs. Jau skrējienā Mjeta vairākas reizes nošmaukstina mani uz vaiga, viegli iekozdama, un es nodomāju, ka šoreiz viņa mani, tāpat kā Malabāru, noskūpstīs uz lūpām, taču veltīgi. Mjeta iespurdz kūtī, lai palīdzētu turienes darbos, bet Falvina izveļas no tās kā milzīga bumba un, resnajos gurnos zvalstīdamās līdzīgi kuģim sabangota jūrā, aiz­peld uz sargtorņa pusi.

Manuprāt, Filbērs pāršāvis pār strīpu un notikumi pieņem viņam pavisam nevēlamu pavērsienu. Taču es atvairu šīs domas un pūlos koncentrēties tikai uz savu pašreizējo uzdevumu. Ielecu seglos un trīs dažādās ātruma pakāpēs traucos apkārt pagalmam, pavadu pie­vilkdams tikai pagriezienos un lielāko tiesu likdams Malabāram rikšot.

Pieši man ir bez asajiem ritentiņiem, taču es ar tiem rīkojos ļoti saudzīgi, bet pātagu izvairos lietot pat tad, kad Malabārs sāk aušoties, jo zinu, ka nekādu ļau­numu tā ērzelim nenodarīs un tomēr viņš jutīsies ap­vainots. Pēc pusstundas jau esmu vienos sviedros. Sa­valdīt spēcīgo dzīvnieku nav vis nieka lieta.

Apjādams ap pagalmu pēdējo apli, es ar vienu aci redzu, ka Žakē sagumis, garo roku delnas uz āru pa­vērsis un ar tām vēzēdamies, smagā gaitā aizslāj uz sargtorņa pusi. Esmu noguris, tāds ir arī Malabārs. Nokāpju zemē un ievedu ērzeli kūtī. Tur, zobus sako­dis, iznirst Kolēns un ienāk man līdzi steliņģī. Kamēr es noņemu seglus un iemauktus un nolieku tos uz ze­mās starpsienas, Kolēns pakampj pakaišu salmu vīšķi un, tos grīstē sagriezis, sāk klusēdams sirdīgi slaucīt sviedros spīdošo ērzeļa sānu. Otru sānu apstrādāju es, taču ne ar tādu niknumu. Laiku pa laikam pāri Malabāra krēpēm pametu skatienu uz mūsu dižo loka strēl­nieku. Gaidu, kad viņš īsti eksplodēs. Tas notiek visai drīz. Viņš nule runājis ar Meisonjē un Tomā, kuri no. liktavā kārtojuši no «Dīķiem» atvestās mantas. Tie viņam pastāstījuši, kā Mjeta pavadījusi nakti. Es klau­sos. Mans galvenais uzdevums Malvilas pilī ir uz­klausīt citus. Kad Kolēns mazliet pierimies, es viņam piekodinu būt savaldīgam. Taču pats kļūstu nemierīgs. Tas viss var beigties Filbērain ļoti nelādzīgi. Sāku jau domāt, vai nevajadzētu kaut kādā veidā mīkstināt Filbēra neveiksmi, lai viņš bez lielāka trača varētu izkļūt no Malvilas pils.

— Vai Peisū tu neesi sastapis? — es beidzot pa­jautāju.

— Nē.

— Tas ir labi. Ja tu viņu redzi, tad nesaki neko. Vai dzirdēji? Tu nedrīksti viņam neko teikt.

Kolēns negribīgi man to apsola. Kad es izeju, lai uzkarinātu seglus un iemauktus, Filbēra pelēkais ēze­lis tik skaļi iezviedzas, ka ausis iedžinkstas. Mazais Kolēns paceļas uz pirkstgaliem un ielūkojas ēzeļa ste­liņģī.

— Kas vel nebūs, — viņš nicīgi ierunājās, — tu, uz­pūtīgais krupi, laikam uzskati sevi par ērzeli, ja sacel tādu jezgu? Laikam ceri, ka spēj kaut ko izdarīt mūsu ķēvēm, sasodītais ēzeļa lops? Vajadzēs tevi kopā ar tavu saimnieku izpeldināt pils grāvī. Saltajā ūdenī jūs varētu atdzesināt savus dibengalusl

Es smejos par šo ēzeļa un viņa saimnieka salīdzi­nājumu, taču sāku bažīties, ka tikai Kolēns neiedomā­tos draudus izpildīt.

— Lai nu kā, — Kolēns saka, — uz grēksūdzi pie viņa es neiešu.

Es noplakšķinu Kolēnam pa plecu un dodos uz sarg» ai, lai pārģērbtos. Pie paceļamā tilta sastopu Menū.

iņa izskatās noraizējusies. Es apstājos. Menū paceļ

ct mani savu mazo mūmijas galviņu, kurā dzalkstī . n gtās acis.

— Es tieši gribēju ar tevi parunāties, Emanuel, «

ina saka. — Pēc grēksūdzes Filbērs man ieminējās,

viņš esot norūpējies par mūsu dvēseļu garīgo api ūpi. Tā kā mēs katru svētdienu nevarēšot izstaigāt uz patālo Laroku, viņš domājot iecelt vikāru un to atsūtīt dzīvot pie mums Malvilas pilī.

Izbrīnā muti iepletis, es palieku stāvam.

— Es domāju, ka tas nebūs tev pa prātam, — Menū piebilst.

— Nebūs pa prātam! Tas par maigu teikts! Es ļoti labi saredzu, kas slēpjas aiz šīm raizēm par mūsu dvē­seļu labklājību.

Tāpat kā nupat bija darījis Kolēns, tikai cita iemesla pēc, arī es nošņarkstinu zobus un steidzos augšup pa vītņu kāpnēm. Tikko esmu nokļuvis otrā stāvā, at­veras durvis un tajās parādās Filbērs, izvadīdams Peisū. Žakē kāpņu laukumiņā gaida savu kārtu.

— Labrīt, Emanuel, — Filbērs diezgan pavēsi mani sveicina. (Viņam jau zināms, ka es nedomāju ierasties grēksūdzē.) — Vai pirms dievkalpojuma tu uz brītiņu nevarētu ienākt manā istabā?

— Labāk es sagaidīšu tevi savējā, — es atbildu, — Trešajā stāvā, pirmās durvis pa labi.

Mans paskarbais pretsitiens ne mazākā mērā nav ietekmējis viņa majestātisko stāju, un viņš ar izsmal­cinātu laipnību pamāj Žakē ienākt.

— Peisū, — es saku, — vai tu varētu man izdarīt vienu pakalpojumu?

— Labprāt, — Peisū atsaucas.

— Aizej uz istabu blakus manējai un iztīri mūsu šaujamos. Bet tā ka lai spīdētu un laistītos, garais velns! Un trīs mērkaķu ātrumā!

Sāda militāra valoda Peisū patīk, un viņš mirklī pazūd. Es nopriecājos. Šaujamiem gan nekāda tīrīšana nav vajadzīga, bet Peisū līdz dievkalpojuma beigāip būs nodarbināts. Stāvoklis jau pārlieku sarežģījies, un tā tikai vēl trūka, ka man vajadzētu noņemties ar Peisū.

Savā istabā es novelku svīteri un sporta krekliņu, palieku līdz viduklim kails un sāku uzcirsties. Esmu ļoti nervozs un noraizējies. Visu laiku domāju par gai­dāmo sarunu un pats sev iesaku nomierināties. Lai kaut cik izklaidētos, atvelku atvilktnes un sāku rak­ņāties pa virskrekliem, tā sagādādams sev zināmu prieku. Krekli — tie ir mans lepnums. Kreklu man kādi pāris duču — vilnas, kokvilnas un poplīna. Tie visi ir Menū pārziņā. Nedomājiet, ka viņa ļautu «kādam citam» ar nevīžīgu mazgāšanu tos sabojāt vai gludinot apsvilināt.

Tikko esmu paguvis sapogāties, pie durvīm pie­klauvē. Tas ir Filbērs. Tātad ar Žakē viņš ātri ticis galā. Filbērs ienāk, uzmet skatienu vaļējām atvilktnēm, un tad norisinās epizode ar «brālīgo lūgumu», par kuru jau esmu pastāstījis.

Izpildu viņa lūgumu, lai gan ne ar sevišķi lielu prieku. Katram cilvēkam ir sava vājība, manējā — tie ir virskrekli. Filbēra krekls, ja visn tiesa, ka tas viņam ir vienīgais, nudien izskatās galīgi novalkāts. Priekā mirdzēdams, viņš to nekavējoties apmaina pret vienu no manējiem. Kā jau agrāk teicu, kad ieraugu Filbēru izmetušos puskailu, aiz pārsteiguma kļūstu vai mēms. Salīdzinājumā ar kalseno seju viduklis viņam izska­tās pavisam tumīgs. Ne jau tādā nozīmē, ka Filbēram būtu vāji attīstīta muskulatūra, bet to klāj gludena lauku kārta — tāpat kā dažam labam nēģeru bokse­rim. Viss pie viņa neīsts, pat āriene.

Laipni norādu Filbēram uz krēslu pie rakstāmgalda, lāču tā ir labi apsvērta pieklājība, jo es apsēstos uz kušetes, ar muguru pret logu, un tādējādi mana seja paliek ēnā.

— Pateicos par kreklu, Emanuel, — viņš pašapzi­nīgi nosaka.

Aizpogādams kreklu un uzsiedams pelēko adīto kak­lasaiti, viņš ar nopietnām acīm nolūkojas manī. Droši vien tāpēc, lai savu skatienu atmaidzinātu, viņš drau­dzīgi pasmaida. Filbērs ir ļoti gudrs. Pat slīpēts. Droši vien saodis, ka viss neiet gluži tā, kā vajadzētu, ka viņa plāni apdraudēti un es kļūstu viņam bīstams. Tā­pēc viņa skatiens iztausta mani, tāpat kā radiolokatora antena griezdamās pārbauda apkārtni.

— Vai tu man atļautu dažus jautājumus? — Filbērs beidzot ierunājas.

— Lūdzu.

— Esmu Larokā dzirdējis, ka tu reliģijas lietās esot diezgan vienaldzīgs.

— Tas ir tiesa. Kādreiz es tāds biju.

— Un ka tava personīgā dzīve neesot diezkāda sla­vējamā.

Filbērs pasmaida, lai šo teicienu mīkstinātu, bet es uz viņa smaidu neatbildu.

— Ko Larokā ar to īsti saprot?

— Attieksmes ar sievietēm.

Es mirkli padomāju. Tā es to nevaru atstāt. Taču negribu ķildoties, ne arī pilnīgi pārraut sakarus. Es meklēju ne pārāk asu atbildi.

— Tu pats, Filbēr, zini, cik grūti tādiem zaļoksnē­jiem vīriešiem, kādi esam mēs abi, iztikt bez sievietes.

To sacīdams, es paceļu acis un nolūkojos viņā. Taču Filbēram tas bijis nebijis, Viņš paliek gluži vienaldzīgs. Pat pārāk vienaldzīgs. Pēc gaušanās par «neārstē­jamo kaiti» un par stāvēšanu «ar vienu kāju kapa» viņam būtu vajadzējis iebilst pret zaļoksnību, kādu es viņam piedēvēju. Tas liecina, ka viņš nemaz nav pārsteigts par to, ko es pasacīju.

Pēkšņi Filbērs pasmaida.

— Varbūt tev, Emanuel, nepatīkami atbildēt uz ma­niem jautājumiem? Es negribētu ar varu piedabūt tevi pie grēksūdzes.

Arī šoreiz es neatbildu viņa smaidam. Nopietni, pat mazliet pārāk vēsi es atbildu:

— Nē, kāpēc lai man tas būtu nepatīkami?

Filbērs atkal atsāk:

— Kad tu pēdējo reizi biji pie dievgalda?

— Piecpadsmit gadu vecumā.

— Stāsta, ka tevi esot stipri ietekmējis tavs tēvocis protestants?

Nu, ar pliku roku viņš mani neņems! Es noteikti no­raidu jebkādas aizdomas par manu ķecerību,

— Mans tēvocis bija protestants, bet es esmu ka­tolis.

— Tomēr reliģijas jautājumos tu esi kļuvis diezgan vienaldzīgs.

— Es tāds kādreiz biju.

— Un tagad tu vairs tāds neesi?

— Tev pašam vajadzētu to zināt.

Mana atbilde ir skarba, un skaistās šķielējošās acis mazliet samirkšķinās.

— Emanuel, -— viņš saka savā dziļajā baritonā, — ja tu runā par Vecās derības lasīšanu jūsu kopējās vakara stundās, tad, nemaz neapšaubot tavus krietnos

nodomus, man jāaizrāda, ka taviem biedriem nez vai tā nāk par labu.

— Viņi paši mani lūdza to darīt.

— Tas man zināms, — viņš īgni piebilst.

Es neko nesaku, neprasu pat paskaidrojumus. Tā kā lā viss skaidrs.

— Esmu nodomājis, — Filbērs paziņo, — Larokā sagatavot vikāru un ar tavu atļauju iecelt viņu darbā Malvilā.

Tēlodams pārsteigumu, es paskatos uz viņu.

— Kā tad tu, Filbēr, vari iecelt vikāru, ja pats ne­esi bīskaps?

Viņš pazemīgi nodur acis.

— Normālos apstākļos man, protams, nebūtu tiesības to darīt. Taču apstākļi ir ārkārtēji. Un tomēr nepie­ciešams, lai baznīca saglabātos. Kas notiktu, ja es rītdien nomirtu? Bez pēcnācējiem?

Tā jau ir tāda nekaunība, ka es nolemju momentā uz to reaģēt. Es pasmaidu.

— Protams, — es saku, vēl aizvien smaidīdams. — Protams. Es saprotu, ka pašreiz nav nekādu iespēju iestāties Kaoras augstākajā garīgajā seminārā, vien­alga, kopā ar Serirjē vai bez viņa.

Tā, šoreiz Filbērs sevi nodeva. Lai gan seja viņam palika tikpat stinga, acis uz mirkli ļauni iezalgojās. šajā brīdī viņš izskatījās bīstams, jo īsajā skatienā jaudās tikko apvaldīts niknums un naids. Atskārtu, ka viņš nav no bailīgajiem. Un ka uz atklātāku izaicinā­jumu viņš nekavējoties dotu prettriecienu.

— Vai tad tev nav zināms, — Filbērs atsāk apbrīno­jamā mierā, — ka sākotnējie kristieši bīskapus izvēlēja ticigo sapulcēs. Dibinoties uz to, man ir pilnīgas tiesī­bas par izraudzīto kandidātu likt nobalsot Larokas kristiešu kopsapulcē.

— Malvilas kristiešu kopsapulcē, — es sausā tonī piezīmēju. — Malvilas, jo viņam taču vajadzēs darbo­ties Malvilā.

Filbērs manu piezīmi atstāj bez ievērības. Viņš labāk atgriežas tur, kur zem kājām jūtams drošāks pamats.

— Uz grēksūdzi tu neieradies, — viņš atsāk nopietnā balsī. — Vai tu principā neatzīsti grēksūdzi?

Jau atkal tiek izliktas lamatas, lai mani pieķertu ķecerībā.

— Nepavisam, — es sparīgi atvairos. — Tikai man personiski grēksūdze nepalīdz.

— Grēksūdze tev nepalīdz? — viņš iesaucas apbrīno­jami labi liekuļotā izbrīnā.

— Jā, nepalīdz.

Tā kā es apklustu, viņš jau draudzīgākā balsī saka:

— Lūdzu, paskaidro, ko tu ar to gribi sacīt.

— Redzi, pat pēc tam, kad grēki man piedoti, es vēl izjūtu sirdsapziņas pārmetumus.

Starp citu, tas ir tiesa. Es patiesi piederu pie tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kurus ilgi kremt sirdsapziņa. Manā atmiņā visos sīkumos vēl tagad saglabājies ga­dījums, kurš jo skaidri parādīja, ka grēksūdze man at­vieglojuma nesniedz. Runa ir par ļoti cietsirdīgu, lai gan bērnišķīgu izdarību, kuras dēļ mani vēl tagad, pēc divdesmit apritējušiem gadiem, moka gandrīz tikpat skaudri sirdsapziņas pārmetumi kā tolaik.

Kamēr es ļaujos šādām pārdomām, Filbērs bārsta sava amata frāzes. Un nav noliedzams, ka viņš to dara ar visai kvēlu degsmi. Kad pasaulīgs cilvēks spēlē ga­rīdznieka lomu, viņš pārspēj jebkuru patiesu garīdz­nieku.

Filbērs laikam pamanījis, ka es klausos tikai ar vienu ausi, tāpēc savu sprediķošanu pēkšņi pārtrauc.

— Ar vārdu sakot, tu nedomā nākt pie grēksūdzes?

— Nē.

— Tada gadījuma es nezinu, vai varēšu tevi pielaist pie svētā vakarēdiena.

— Kāpēc ne?

— Tu taču labi zini, — viņa liegajā balsī tagad jau jaušami pātagas švīksti, — ka pie dievgalda var iet tikai pēc grēku atlaides.

— Nu, nu, — es iebilstu, — man liekas, ka šajā ziņā lu šauj pār strīpu. Jau pirms Notikuma dienas Fran­cijā bija ne mazums mācītāju, kuri nesaistīja svētā vakarēdiena pieņemšanu ar iepriekšēju grēksūdzi.

— Viņiem nebija taisnība! — Filbērs griezīgi at­cērt.

Viņa lūpas sakniebjas, acis iezalgojas. Esmu mēms aiz pārsteiguma. Izrādās, ka šis viltvārdis dīvainā kārtā ir arī fanātiķis. īstenais ortodoksālis no daiļru­nīgo pasugas.

Filbērs manu klusēšanu iztulko aplam, un tā ir viņa kļūda. x

— Neprasi, Emanuel, no manis neiespējamo. Kā lai es tev pasniedzu svēto vakarēdienu, ja tu neesi saņē­mis grēku atlaidi?

— Tad jau nekas cits neatliek, — es saku, cieši vi­ņam acīs skatīdamies, — kā būs jālūdz debesu tēvs, lai viņš mums abiem visžēlīgi tos piedod. Man pēc visierii šiem gadiem, ko esmu nodzīvojis, neiedams pie dievgalda, bet tev pēc Malvilā tikko pavadītās nak­sniņas.

Tas ir visrupjākais belziens, kādu es drīkstu viņam dot, neizraisīdams atklātu sakaru pārtraukšanu. Taču Filbēram ir bieza āda, jo viņš ne acu nepamirkšķina un nesaka arī ne pušplēsta vārda. Liekas pat, ka viņš nemaz nebūtu dzirdējis, ko es pateicu. Zināmā mērā šī klusēšana liecina pret Filbēru — ja viņš gribētu iz­likties par bēzvainīgu, tad tagad viņam būtu vajadzē jis man pajautāt, ko es īsti domāju ar šādu iztei­cienu — «pēc Malvilā tikko pavadītās naksniņas».

— Lūgsim gan, Emanuel, — viņš pēc kāda brīza ieminas savā samtainajā baritonā. — Mums allaž bfrš par ko debesu tēvam lūgt piedošanu. Un es jo sevišķi aizlūgšu vēl par to, lai tu Malvilā pieņemtu manis at­sūtīto vikāru.

— Tas nu nekādā ziņā nav atkarīgs tikai no manis vien, — es atbildu, — tas atkarīgs no mums visiem. Mēs ikvienu jautājumu izšķiram balsojot, un, ja es pa­lieku mazākumā, tad pakļaujos vairākumam.

— Zinu, zinu, — Filbērs pieceldamies nosaka. Un, palūkojies pulkstenī, piebilst; — Man laiks posties uz dievkalpojumu.

Pieceļos arī es un paziņoju, ar kādiem noteikumiem mēs esam ar mieru atdot vienu govi Larokai. Kad es pieminu šautenes, viņš uzmet skatienu Meisonjē ierī­kotajām ieroču statnēm. Redzēdams, ka tās tukšas, viņš liekas pārsteigts, taču neko nesaka. Turpretim, kad ieminos par zirgiem, viņš satrūkstas.

— Ko! Veselus divus! — Filbērs iesaucas, pastiep­damies visā garumā. — Tu taču, Emanuel, neiedomā­sies, ka zirgi mani nemaz neinteresē. Esmu jau vieno­jies ar Armānu, ka viņš mani apmācīs jāšanā.

So Armānu es labi pazīstu. Tas ir vīrs, kurš dižojas ar desmit amatiem, bet vismīļākā nodarbība viņam ir dzeramnaudu saņemšana. Turklāt viņš ir blēdīgs un rupjš. Es zinu arī to, kāds viņš īsti ir jātnieks. Laro­kas pilī bija trīs kastrēti zirgi un divas ķēves, bet Lormio ģimenes locekļi jāja tikai ar kastrētajiem (tā­pat arī Armāns, kad saimnieku nebija mājās). No ķē­vēm viņi baidījās, un es zinu, kāpēc.

— Runa ir tikai par abām ķēvēm, — es paskaidroju.

Ar tām tā kā tā neviens nejāj. Starp citu, es jau

lormio ieteicu ,Jās nepirkt. Vai Armāns tev nav to slāstījis? Bet, ja nu tu tik ļoti gribi tās paturēt, vari darīt, kā tev patīk.

— Tomēr, — Filbērs nepielaidās, — atdot tev uzreiz abas ķēve turklāt par vienu govi! Un vēl ari šaute­nes? Man liekas, tas par daudz prasīts.

Es strupi atbildu:

— Tās nav manas, bet visu Malvilas pils iemītnieku prasības. Vakar vakarā vienbalsīgi tās pieņēmām, un es neko tur nevaru grozīt. Ja tev šīs prasības šķiet pārmērīgas, tad atmetīsim maiņai ar roku.

Sis nodeldētais zirgu mijēju gājiens iedarbojas uz Filbēru, un viņš sāk svārstīties. Pēc acīm jau redzu, ka viņš piekāpsies. Filbērs negrib atgriezties Larokā ar tukšām rokām. Tomēr viņš atkal paskatās pulkstenī, atvainojas un ašiem soļiem iziet no istabas.

Palicis viens, es sāku, kā būtu teikusi mana māte, «uzskaistināties» dievkalpojumam. (Ai, šī nopūlēšanās ar manām māsām, kad tām vajadzēja uzcirtot cik vien iespējams skaistas sasukas!) Novelku jātnieku zāba­kus un bikses un uzģērbju, runājot Menū vārdiem, savu «mirstamo uzvalku». Tiesa jau bija, ka tajā laikā mūsu pusē uz piecām bērēm iznāca tikai pa vienām kāzām. Tātad jau pirms N dienas mēs sākām izmirt.

Mēģinu izlikties ar visu apmierināts, lai gan patie­sībā tāds nemaz neesmu. Tomēr gala iznākums visumā nav arī tik slikts. Esmu atvairījis Filbēra šantāžas mēģinājumu un visus viņa aplinkus gājienus, pie grēk­sūdzes netiku bijis un tomēr esmu pārliecināts, ka pie dievgalda viņš mani pielaidīs, tāpat arī jebkuru citu Malvilas pils iemītnieku. Tas nozīmē, ka Malvilā man izdevies aizkavēt mēģinājumu saistīt svētā vakarēdiena rituālu ar inkvizitorisku iepriekšēju iztincināšanu, kas, liekas, viņam bija izdevies Larokā. Tātad novērsts tas, kas nekrietna cilvēka rokās var kļūt par bīstamu ieroci, un man izdevies to panākt, nedodot Filbēram iespēju larokiešu acīs iztēlot mani par bezdievi vai ķeceri.

Par govi pieprasīto samaksu droši varu ierakstīt savu panākumu aktīvā. Vēl lielāka nozīme nekā šaute­nēm ir abiem zirgiem. Nešaubos, ka Filbērs man atdos abas ķēves. Lai cik slīpēts viņš arī būtu, Filbērs tomēr ir pilsētnieks, un viņam nav zemnieka iedzimtā instinkta. Viņš nenojauš, ka pēc abu ķēvju saņemšanas manās rokās nonāks pilnīgi visa zirgkopība, jo vienīgais vais­las ērzelis jau pieder mums. Tāpat Filbēram ne prātā nenāk, ka pēc tam, kad dabiskā nāvē nobeigsies Laro­kas trīs kastrētie zirgi, viņš nokļūs pilnīgā atkarībā no Malvilas, jo pats manās rokās nodevis zirgkopības mo­nopolu tādā laikā, kad zirgi kļuvuši par svarīgāko saimniecisko un militāro spēku. Tātad viņš sevi neglāb­jami novājinājis. Toties mēs esam pieņēmušies spēkā. Tagad, manuprāt, mums vairs nav ko bīties. Mūs ap­draudēt spēj vienīgi nodevība. Un, tā kā mēs visi esam cilvēki, šādu iespēju nevar uzskatīt par pilnīgi izslēgtu. Es atceros naida uzzibsnījumu Filbēra acīs, kad es viņam aplinkus liku saprast, ka man zināma viņa viltvārdība un arī tas, kā viņš pavadījis pagājušo nakti. Es biju spiests atklāt savas kārtis, neslēpties, uz viņa šantāžu atbildēt ar pretšantāžu. Un viņa tipa ļaudis es jau pazinu: nekad Filbērs man to nepiedos.

Kad beidzu uzsiet kaklasaiti, istabā kā vējš iebrāžas Tomā. Viņa sejā nav ne pēdu no parastā miera. Uztrau­kumā viņš piesarcis un dreb. Ne vārda neteicis, viņš aizsteidzas man garām, pieskrien pie skapja, paķer savu lietusmēteli, motociklista kasku, cimdus un ace­nes, tāpat arī Geigera skaitītāju.

— Kurp tu joņo?

— Barometrs krītas. Man liekas, sāks līt.

— Nevar būt, — es saku, paskatīdamies laukā.

Pieeju pie loga un atveru to līdz galam vaļā. Jau

no paša rīta apmākušās debesis tagad kļuvušas Vēl tumšākas, un gaisā patiesi manāms savāds gaidu pilns sastingums, kāds parasti iestājas, uznākot negaisam. Tomēr kopš bumbas sprādziena mēs diendienā esam ilgojušies pēc lietus, un es nemaz vairs neiedrošinos ticēt, ka tas varētu uznākt. Es pagriežos pret Tomā un noskatos uz viņu.

— Bet kam tad viss šis bruņojums?

— Lai pārbaudītu, vai lietus nebūs radioaktīvs.

Ilgi nolūkojos viņā, un, kad beidzot esmu atguvis

balsi, tā ir pavisam neskanīga.

— Vai tas varētu būt? Tik ilgi pēc sprādziena?

— Ļoti iespējams. Ja stratosfērā saglabājušies ra­dioaktīvie putekļi', lietus tos noskalos lejā. Un tā būtu drausmīga katastrofa, saproti jel to. Mūsu akas ūdens tiktu saindēts, tāpat arī iesētā labība, un arī mēs paši, ja nāktu saskarē ar lietus ūdeni. Iznākums būtu nāve, varbūt dažu mēnešu, bet varbūt pat vairāku gadu laikā. Gausa, ilgstoša miršana.

Skatos uz Tomā, un mute man izkaltusi sausa. Tas man nebija ienācis prātā. Kā visi Malvilas pils iemīt­nieki, es ilgojos pēc lietus, kas liktu zemei atdzimt. Bet es nebiju iedomājies, ka uznākušais lietus agrāk vai vēlāk varētu pabeigt bumbas iesākto darbu.

Kas gan var būt briesmīgāks par paredzamo lēno, garumā ievilkto miršanu! Acumirklī caurcaurēm esmu izmircis sviedros. Es neticu velnam, bet, pat ja tam ti­cētu, tad būtu jāatzīst, ka cilvēks ir īsts sātana iemie­sojums.

— Mums jāsapulcējas vienuviet, —> Tomā steidzīgi turpina. — Un visiem jo cieši jāpiekodina, lai, lietum sākoties, neviens nesper ne soli laukā.

— Visi jau sapulcējušies, — es saku, — Lielajā zālē, uz dievkalpojumu.

— Labi, — nosaka Tomā, — tad steidzamies turp,pirms vēl sācis līt.

Lai gan šajā brīdī ironija man nav prātā, tomēr kaut kur pavīd doma, ka Tomā tātad gribot negribot iznāks piedalīties dievkalpojumā. Viņš steidzas laukā, es viņam nopakaļ, bet uz otrā stāva kāpnēm pēkšņi atceros, ka esmu aizmirsis Peisū, kuram blakusistabā vajadzēja tīrīt ieročus. Es metos atpakaļ, pāris vārdos paskaidroju viņam stāvokli, un tad lieliem lēcieniem, uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, mēs skrienam lejup. Pirmajā stāvā, jožot garām noliktavai, es pasaucu Mei­sonjē, taču nekur viņa neredzu. Droši vien Tomā būs viņu brīdinājis un paķēris sev līdzi. Aši pārskrienam pāri pagalmam un nonākam pie lielās zāles. Durvis ir atvērtas. Ieejam iekšā. Peisū ar blīkšķi aizcērt durvis man aiz muguras.

Pārlaidis skatienu telpai, jau pirmajā acu uzmetienā redzu, ka visi sapulcējušies, taču esmu tik apstulbis, ka vairāk lāgus pārskaitu cilvēkus un man aizvien sanāk vienpadsmit — tātad viens par daudz! —, līdz beidzot attopos, ka šis vienpadsmitais taču ir Filbērs.

Tomā jau visus brīdinājis. Klusēdami viņi nolūkojas manī. Filbērs, kurš stāv ar muguru pret logiem, cik es varu, krēslainībā saredzēt, arī ir nobālējis. Mēs sēžam divās rindās izvietotajos krēslos šaipus garā klostera galda, iepretim viņam. Es nezinu, kuram bija prātā ienākusi doma abpus viņa pārvietojamam altārim no­likt divas milzīgās, no pagraba atnestās sveces, taču tas ir labi darīts, jo ārā satumst arvien vairāk un pa logiem ieplūst vairs tikai blāva pastarās dienas gaisma.

Pirmajā rindā blakus Mjetai vēl viena vieta bija brīva, bet tieši tai brīdī, kad dzīros iet turp, pamanīju, ka tad man līdzās kreisajā pusē būs Momo. Pat tādā satraukumā, kādā biju, iedarbojās ierastie refleksi, un iegriezos otrā rindā, kur apsēdos blakus Meisonjē. i'eisū, kurš nāca aiz manis, nosēdās tajā vietā, no ku­ras es biju izvairījies.

Liekas, nekad neviena dievkalpojuma dalībnieki nav pievērsuši tik maz uzmanības tā norisēm, neraugoties uz Filbēra skaisto balsi un Žakē izveicīgajām izdarī­bām, asistējot kā garīdznieka izpalīgam. Visu klātesošo acis bailēs un cerībās pievērstas nevis sprediķotājam, bet gan logiem viņa aizmugurē. «Bet lopiņi?» manī pēkšņi uzvilnī doma, un es jūtu, ka mirklī esmu nosvī­dis slapjš: «Jā, lopiņi? Ko tie dzers, ja akas ūdens būs saindēts? Un kas notiks ar augsni, ja lietus atnestie radioaktīvie putekļi nosēdīsies uz tās un tiks ieskaloti arī dziļumā? Pēc cik ilga laika tie pārstās saindēt ražu?» Esmu izbrīnījies, ka Tomā nekad agrāk man netika ieminējies par šādu varbūtību. Kādā mānīgā dro­šības sajūtā viņa klusēšanas dēļ mēs visi esam dzīvo­juši kopš sprādziena dienas! Es taču domāju, ka vie­nīgā dabas katastrofa, kāda mums varētu draudēt, ir ieilgstošais sausums, kurā izsīktu upes un augsne sa­irtu neauglīgos putekļos. Nekad man nebija nācis ne prātā, ka tik ilgi gaidītais lietus, pēc kura mēs dien­dienā bijām ilgojušies, varētu atnest nāvi.

Sajuzdams, ka Meisonjē pagriezies uz manu pusi, es paskatos uz viņu. Biedra acīs redzu ne tik daudz šaus­mas, kā bezgalīgu izbrīnu. Cik labi es viņu sapratu! Ja mēs, laucinieki, arī dažkārt kurnam par sliktu laiku, kurš, piemēram, lietainā jūnijā var sapūdēt sienu, mēs tomēr zinām, ka lietus ir mūsu draugs, mūsu palīgs un bez tā nebūtu ne labības ražas, ne dārza aug]u, ne ganību, ne ūdens avotu. Un tagad mums jāsaprot ne­saprotamais — ka lietus var ari iznīcināt to, kas tikai lietus dēļ spēj pastāvēt.

Meisonjē pavērš acis uz loga pusi, es daru to pašuij Laiks samācies vēl vairāk, ja vien kaut kas tāds iespē­jams. Kailā, nomelnējusī nokalne Rinas viņējā krastā ar trim sakropļotiem koku stumbeņiem zem satumsušajām debesīm stipri atgādina melnā mākoņu plīvurā tītu Golgātu. Blāva, zemu noslīdējusi gaismas josla no aizmugures ar bālganu līniju tumšajās debesīs iezīmē tās aprises. Pati nokalne ir antracīta krāsā, bet augstāk sablīvējušās mākoņu tūces līdzinās melnam tintes blā­ķim ar vietumis ieblāzmotām gaišākām svēdrām. Sl draudīgā, bailes iedvesošā ainava nemitīgi mainās. Kā hipnotizēts es veros tajā. Divaina izjūta — es ne­skaitu lūgsnas, es pat neklausos Filbērā, taču manā dvēselē it kā nostiprinās kāda saikne starp to, ko es redzu, un viņa dziedošo balsi. šajā mirklī es aizmir­stu Filbēra viltvārdlbu un viņa nekrietnības, man sva­rīga tikai viņa balss. Jāatzīst, ka šis viltus garīdznieks savu dievkalpojumu, kurā es nemaz neklausos, vada lieliski, dziļā nopietnībā un pacilātībā. Es viņā ne­klausos, taču zinu, par ko viņš runā, jo pirms divi tūkstošiem gadu cilvēku dzimums pārdzīvojis tās pa­šas šausmas, kādas mēs izjūtam tagad, ar stingām acīm logos blenzdami.

Melnās mākoņu grēdas noslīdējušas tik zemu, ka liekas, jebkuru mirkli sāksies lietus gāzme. To gaidot, minūtes šķiet vai mūžības garumā. Taču lietus nestei­dzas. Gaidīšana ir tik mokoša, ka es gandrīz vai alk­stu, lai lejup gāztos ūdens straumes un, Geigera skai­tītājam pasludinot mums nāves spriedumu, izbeigtu visas ciešanas. Es paskatos uz blakus sēdošo Meisonje un redzu, ka viņa cīpslainajā kaklā cilājas ādamābols. Viņš norij siekalas. Meisonjē krēsls mazliet izvirzīts no kopējās rindas, un es varu saredzēt arī Tomā pro­filu. Ar pūlēm viņš paver cieši sakniebtās lūpas un ap­slapina tās ar mēli. Es apzinos, ka neesmu viens, ku­ram starp lāpstiņām lāso sviedri un valgas kļuvušas delnas. Tas notiek ar mums visiem. Ja man būtu smal­kāka oža, es droši vien sajustu sviedru un baiļu dvaku, ko uzdveš visi vienpadsmit nekustībā sastingušie au­gumi.

Ausīs man vēl aizvien skan Filbēra dievkalpojums, viņa vārdi, bet ne runas jēga, jo es pat nemēģinu to uztvert. Toties es manu, ka mūsu ciemiņa skaistā sam­tainā balss it kā aizsmok un iedrebas. Tātad mums tomēr kas kopīgs, Filbēram un man. Gribētos to viņam pasacīt. Ka visam šim naidam un sasprindzinājumam nav vairs nekādas nozīmes un ka lietus mūs samieri­nās. Kādā veidā, to sapratīs ikviens.

Kad beidzot gāzme sākas, tas notiek tik pēkšņi, ka sajūtam ko līdzīgu elektriskās strāvas triecienam. Mēs visi satrūkstamies, un klusums kļūst vēl dziļāks. Fil­bēra balss zaudē savu samtainību, kļūst aprauta un ķērkstoša, taču viņš sprediķošanu turpina. Vīrišķības viņam netrūkst un laikam arī ticības ne. Vēlāk man pat uzradās doma, ka viņa viltvārdību varbūt izraisījis nepiepildīts aicinājums. Bet šobrīd manā galvā vēl tukšums, un, neko nedomādams, es klausos. Ūdens straumes tādā niknumā triecas pret logiem un tik draudīgi rībina rūtis, ka brīžiem gandrīz vai pārspēj Filbēra balsi, taču, lai arī palaikam tā tikko sadzir­dama, es tvarstu šo pavedienu kā vienīgo pieturas lī­niju apkārtējā tumsā. Debesis kļuvušas vēl melnākas, liekas, tik tumšas tās vēl nekad nav bijušas, lai gan bangainās lietus šļāces balti apvizmo logu stiklus. Vie­nīgā gaisma plašajā zālē tagad nāk no lielajām sve­cēm, kuru liesmas planda pa durvju apakšu un' logu šķirbām iebrāzmojošais vējš. Uz sienas krīt milzīgi plata Filbēra ēna. Gaismas atspulgs uz mirkli uzzibsnī pie sienas sakārto zobenu smailēs un āvu asmeņos. Sa­jūta tik baismīga, ka brīžiem man liekas — mēs visi vienpadsmit esam dzīvi aprakti dziļi pazemē, kur vel­tīgi tikām meklējuši glābiņu, un tagad, nāves spārniem visapkārt vēdot, piedalāmies paši savās bērēs.

Uz mirkli lietus tā kā pierimst, tad abos logos uz­liesmo pirmās zibens šautras, bet tām seko pērkona grāvieni kaut kur aiz nokalnes upes viņējā krastā. Es labi pazīstu šejienes negaisus, tie ir drausmīgi. Kopš bērnu dienām esmu no tiem bijies. Vīra gados gan iemācījos šīs bailes noslēpt, bet ne pārvarēt. Šodien mūžsenajām baismām pievienojas vēl tīri fizioloģisks nespēks, un es tikai ar lielām pūlēm apvaldu roku dreboņu. Zibens uzliesmojumi ik pa brīdim apgaismo trīs sakropļotos koku stumbeņus pretējā nogāzē, un tiem tūlīt seko drausmīgi grāvieni. Tajā pašā laikā saceļas negants vējš. Tas ir mūsu pusē parastais austrenis. Es to aizvien esmu pazinis pēc gaudoņas vecajā jumt." augšā, kur tīkoju iekārtot sev mītni-, pēc nešpetnā spara, ar kādu tas rausta durvis un logus, pēc svelpoņas klints plaisās. Atkal uzbrāzmo lietus,, un vējš tā gāzienus kā šķēpu smailes triec logos. Liekas, ka rūtis tūlīt saplīsīs gabalu gabalos. Filbēram logs ir aiz mu­guras, taču viņam droši vien ir tāda pati sajūta, jo es redzu, ka viņš ierauj galvu plecos un uzmet kūkumu, lai uztvertu jaunos negaisa brāzienus. Tomēr starp­laikā starp diviem spalgiem pērkona spērieniem es sa­dzirdu viņa balsi.

Sabāžu rokas kabatās un sasprindzinu skaustu. Zib­šņu uzliesmojumi neatlaidīgā sparā zalgo aizvien tu-

Tie nav vairs pērkona grāvieni, tie ir līdzīgi eksplozijām. Varētu domāt, ka Malvilas pils kļuvusi par mērķi zibens strēlēm, kuras to uztausta tāpat kā arti­lērija apšaudes objektu, lai pēc tam to viesuļugunī iznīcinātu. Melnajās debesīs vairs nav atšķiramas baigas līkloču līnijas, izlauzītās šautras, neprātīgo liesmu ,viļņu plandi, tikai logos ik pa mirklim atmirdz neiz­protami spožs ledains zaigojums, kuram seko ārkār­tīgi spēcīgs sauss blīkšķis, gluži kā artilērijas šāviņa sprādziens. Neiedomājami spalgie zvēlieni ausīm nav vairs izturami. Gribas pielēkt kājās, kaut kur skriet, bēgt, paslēpties. Mirkļos starp diviem grāvieniem, kad negaisa drausmīgais spars it kā pierimst, vēl aizvien dzirdu Filbēra balsi, kas tagad gan ir tik vāja un dre­boša, ka šķiet drebam līdzi abu sveču trīsošajām lies­miņām, taču tā man vēl aizvien ir vienīgais pieturas punkts. Sadzirdu arī dobju gaudoņu un, uz priekšu paliecies, apjēdzu, ka tur kunkst Momo, savu izpūrušo galvu piespiedis pie Menū plakanajām krūtīm, bet māte viņu apskāvusi ar savām izģindušajām rokām.

Un tad pavisam pēkšņi negaiss atkāpjas. Tikai tā­lumā vēl atskan pērkona ducināšana, kas salīdzinā­jumā ar iepriekšējiem grāvieniem šķiet gandrīz vai no­mierinoša. Tā atkāpjas kaut kur tālāk un dzirdama aizvien retāk, bet toties lietus gāzme kļuvusi vēl negantāka. Lai apvaldītu dreboņu, esmu bijis visu laiku tādā spēku sasprindzinājumā, ka tagad man sāp kakla, roku un plecu muskuļi. Mēģinu tos atslogot. Lietus vairs nelīst atsevišķām šļāc'ēm, bet gāž kā no spaiņiem. Logu sīkās rūtis pludo gluži kā automobiļa vējstikls, trau­coties lietū, vai viļņu apskaloti tvaikoņa iluminatori vētras laikā. Lāšu triecieni vairs" neatgādina naidīgu bungu rīboņu, bet gan saplūst nepārtrauktā dunā, kurā Filbēra balss un Momo vaimanāšana tikko vairs jausama. Kāds pieskaras manam elkonim. Tas ir Meisonjē. Es pagriežos pret viņu. Kā hipnotizēts nevaru novērst skatienu no viņa cīpslainā kakla, kur drudžaini kustas ādamābols, liecinot, ka viņš mēģina man ko pasacīt, lai gan es neko nevaru sadzirdēt. Paliecos viņam pre­tim, pielieku ausi gandrīz vai pie viņa mutes un tid izdzirdu: «Tomā grib ar tevi runāt.» Tā kā esmu jau piecēlies no krēsla — mēs visu laiku atdarinām pir­majā rindā sēdošos, kad tie pieceļas vai apsēstas —, es paspraucos garām Meisonjē, pieeju pie Tomā un pieskaros viņam. Tomā ar pūlēm paver apskretušās lū­pas, un es redzu, ka viņam starp tām nostiepjas sažuldzis slienu pavediens. Viņš man saka: «Tikko lietus mitēsies, iešu pārbaudīt.» Es piekrītoši pamāju ar galvu un atgriežos savā vietā. Brīnos, kāpēc viņam ienācis prātā paziņot man kaut ko tādu, kas taču pats par sevi saprotams. Es nemaz nedomāju, ka viņam vaja­dzētu iet lietū, jo tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nes sev līdzi radioaktīvos putekļus. Bažas sevī esmu jau sakāpinājis tiktāl, ka manī vairs nav ne mazākā cerību stariņa.

Abu logu rūtis tāpat vēl pārplūdina ūdens straumes, taču dīvainā kārtā tās izskatās jau mazliet gaišākas. Varētu sacīt, ka gaismu mums izstaro šis ūdens aizklājs. Viņpus tā nekas vairs nav atšķirams, ir vienīgi blāvs bālganums. Manī uzvilnī absurda iedoma, ka pārplūdināta jau visa šaurā Rinas sengultne līdz pat mūsu augstienei un ūdens, pa plaisām iespiezdamies klintī, izskalojis arī to. Izbrīnījies es pamanu, ka Tomā un Meisonjē viens pēc otra iedzer no kādas glāzes vīnu un no rokas rokā tiek pasniegts šķīvis ar maizes kumosiņiem, taču pirmajā mirklī nevaru aptvert, ko tas nozīmē. Tad apjēdzu, ka viņi abi, paši to nemaz neapzinādamies, piedalās svētajā vakarēdienā. Abi droši viru nopriecājās par iespēju ar malku vīna apslacināt l/kaltušās mutes. Bet nu laikam ir atģidušies, kas šeit isli notiek, jo maizes gabaliņus uz šķīvja neviens no viņiem neaiztiek. Reizē ar vīna glāzi viņi man pasniedz m i maizes trauku.

Es pamanu, ka turpat blakus nostājies Žakē. Redzē­dams manu apmulsumu, viņš šķīvi izņem man no ro­kam. Un, kad es glāzi kāri paceļu pie lūpām, viņš no­liecas un iečukst: «Kādu lāsi atstāj arī man.» Tas bija prātīgi darīts, jo citādi es būtu izdzēris visu. Kad pa­sniedz šķīvi ar maizi, no tā paņemu ne tikai man pie­nākošos kumosu, bet aši pievācu arī tos, kurus Tomā un Meisonjē tur atstājuši. Tas ir aizsardzības reflekss: cs negribu, lai Filbērs zinātu, ka divi mūsējie atteiku­šies no svētā vakarēdiena. Esmu izbrīnījies, ka šis reflekss vispār iedarbojies, tāpat arī par to, kāpēc man rup nākotne, ja nevienam no mums nav lemts to pie­redzēt. Žakē pamanījis manu blēdīšanos, ko Falvinas platā mugura nosedz no Filbēra skatiena. Ar tikko mā­nāmu nosodījumu vientiesīgajās acīs Žakē paveras manī, bet es jau zinu, ka viņš nevienam neko ne­stāstīs.

Viss notiekošais šķiet dūmakā tīts, it kā manas sma­dzenes būtu aizmiglojis pret logu rūtīm šķīstošais udens. Mani pēkšņi pārņem savāda sajūta: liekas, ka es to visu būtu kādreiz jau redzējis, izjutis kādā citā, sen pagājušā dzīvē — gan blāvo gaismu, gan ūdens straumēm pārplūdušās logu rūtis, gan pie sienas uz­karinātos trofeju ieročus, gan Filbēru, kura kalsenā seja ar iekritušajiem vaigiem tikko saskatāma, gan garo klostera galdu, ap kuru sasēdies klusējošu, sadugušu, nobijušos cilvēku bariņš. Tuksnesīgā pasaulē pa­zudušu cilvēku saujiņa. Žakē jau atgriezies savā vietā. Filbērs atsācis savu sprediķošanu. Momo tagad, kopš negaiss mitējies, vairs nevaimanā, tomēr, steigā nori­jis svētā vakarēdiena devu, atkal paslēpj galvu Menū mazo un sirdīgo roku drošajā patvērumā. Seit viss iz­skatās tik dīvaini pazīstams. Pazīstama arī šī plašā viduslaiku pils' zāle ar savu pustumsu, kuru tikai,,ņe« daudz izkliedē pa blāvajiem logiem ieplūstošais atspī­dums un abu lielo sveču gaisma. Tā atgādina pazemes apbedījumu vietu, kur mēs apsargājam paši savas nā« kamās kapenes. Mjetas krāšņajos melnajos matos pus­tumsā iespīguļojas gaismas stariņš, un pēkšņi ar sā­pēs sažņaugtu sirdi es atskārstu, ka meitenes ierašanās šeit bijusi veltīga, jo viņai nav lemts atjaunot dzīvi zemes virsū.

Dievkalpojums beidzies, bet lietus šaltis vēl pa brī­dim atkārtojas. Lai gan vēja brāzmas ar lielu spēku triecas logos, tie iztur, un tikai sīkas tērcītes no palo­dzēm pa sienu satecējušas uz klona nelielās lāmiņās. Prātā iešaujas doma palūgt Tomā, lai pārbauda tās ar Geigera skaitītāju, taču es to atvairu. Man ir tāda sajūta, ka spriedums būs fatāls un tas tikai paātrinās notikumu tecējumu. Tā, protams, ir tīrā māņticība, taču es apņemos nogaidīt. Cik gļēvs es klusībā esmu kļu­vis, lai gan vīrišķību allaž esmu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem tikumiem. Tā'dējādi atvirzījis tālāk brīdi, kurā mums tiks pasludināts spriedums, es mierīgā balsī lūdzu Menū iekurināt kamīnu. Es vēl pilnīgi pārvaldu balsi un ārēji saturos gods godam, sa­brucis esmu tikai iekšēji. Starp citu, uguns mums taisni nepieciešama. Skaļā balsī es ieminos: «Savādi, ka pēc tam, kad esam sākuši kustēties, šeit liekas tik briesmīgi auksts.»

Uzliesmo uguntiņa. Aiz bailēm gluži mēmi, visi saspiežamies ap to. Paiet brītiņš, un es jūtu, ka nevaru vairs izturēt biedru klusēšanu. Pielecu kājās un sāku staigāt, turp un atpakaļ pa zāli. Manas kurpes ar mīkstajām zolēm uz klona klusi švīkst. Logu rūtis pilnīgi aizsegtas ar lietus šļāeēm. Liekas, ka Malvilas pils pārplūdusi un līdzīgi šķirstam tūlīt sāks peldēt. Iek­šēji baiļu spriegums tik liels, ka meklēju patvērumu absurdos murgojumos. Galvā uznirst visvisādas iedo­mas, cita par citu nejēdzīgākas. Piemēram, iegribas paķert no sienas kādu zobenu un, lai ātrāk viss beig­tos, mesties uz tā smailes, kas caururbtu manu au­dumu, un es mirtu seno Romas imperatoru cienīgā nāvē.

Tieši šajā brīdī vējš uzbrāzmo ar jaunu spēku, bet lielus gāzme mitējas. Esmu jau tā pieradis pie ūdens straumju šļakstiem pret logu rūtīm, ka tagad sadzirdu klusumu, lai gan vējš turpina gaudot un drebināt lo­gus. Ap uguni saspiedušos cilvēku bariņš liekas saplū­dis kopējā masā, it kā tur būtu viens vienīgs ķermenis ar daudzām galvām. Piepeši no tā atdalās Tomā. Ne vārda neteicis, pat nepaskatījies uz manu pusi, viņš pieiet pie krēsla, uz kura bija sēdējis, paņem tur at­stātās mantas, lēnām, mērķtiecīgām kustībām uzvelk lietusmēteli, rūpīgi aizsprādzē jostu, tad uzliek lielās motociklista acenes, uzmauc galvā ķiveri, uzspīlē cim­dus.-Uzkarinājis kaklā Geigera skaitītāju, Tomā dodas uz durvīm. Motociklista acenes aizsedz visu sejas augš­daļu un vērš viņu līdzīgu nepielūdzamam robotam, kurš veic noteiktu tehnisku uzdevumu, nelikdamies ne zinis par cilvēkiem. Tomā lietusmētelis ir melns, tāpat melna ir viņa kaska un melni ari kājās uzautie zā­baki.

Atgriežos pie saviem biedriem, kās palikuši sēžam ap kamīnu. Es saplūstu ar viņiem, viņi man vajadzīgi, lai sagaidītu spriedumu. Uguns nespodri gail. Pie tā vainīga Menū ar savu mūžīgo skopumu. Mēs ciešāk saspiežamies ap vārgo liesmiņu un pagriežamies ar muguru pret durvīm, no kurienes drīz izdzirdēsim, kāda liktenis mūs sagaida. Menū sēž kamīna pakājē, ari Momo turpat, tikai otrā pusē ugunij, iepretim mātei. Pārmaiņus viņš paglūn uz mani, tad atkal uz māļjf« Es nezinu, kādus priekšstatus viņa dvēselē izraisa tādi izteicieni kā «radioaktīvie putekļi». Taču, lai ļautos bailēm, Momo nav nekādas vajadzības saprast, ko tas viss nozīmē, jo viņa uzticība man un mātei ir bez­galīga. Seja viņam bālgani pelēka. Melnajās, spožajas acīs savāds stingums, augums bailēs trīc. Arī mēs, saprātīgie, tāpat drebētu, ja vien nebūtu mācījušies savas jūtas apvaldīt.

Mani pārējie biedri vairs nav tikai bāli vien, bet jau pelnu krāsā. Es stāvu kājās, iespraucies starp Meisonjē un Peisū.

Ievēroju, ka mēs visi stāvam sastinguši, galvas no­kāruši, kūkumu uzmetuši, rokas dziļi kabatās sabāzuši. Aiz Peisū nostājies Filbērs. Arī viņš ir pelnu krāsā, ar nodurtām acīm, tāpēc viņa kārnajā sejā nav manā­mas nekādas dzīvības zīmes un tā vēl vairāk nekā parasti atgādina mironi. Falvinai un Žakē kust lūpas. Viņi droši vien skaita lūgsnas. Mazais Kolēns savā nomāktībā nemierīgi mīņājas, žāvājas un, ar grūtībām elpodams, nepārtraukti rij siekalas. Vienīgi Mjeta izr skatās mierīga. Un, ja viņas sejā arī uz mirkli pavīd bažās, tad tikai tādēļ, ka viņa raizējas par mums, nevis par sevi. Viņa nolūkojas uz mums un katram cenšas uzsmaidīt, pūlēdamās atdzīvināt svina pelēkumā sastin­gušās vīriešu sejas.

Tad aprimst arī vējš. Tā kā neviens nebilst ne vārda un pat uguns nesprakšķ, bet tikai sarkanīgi plēn, zālē iestājas smags klusums. Viss tālākais norisinās tik zibenīgā ātrumā, ka nepagūstu saglabāt atmiņā pāreju no viena stāvokļa citā. Bet varbūt šādi pārejas stāvokļi sastopami tikai grāmatās un dzīvē to nemaz nav. Zā­les durvis ar lielu blīkšķi atveras. Tajās bez ķiveres un brillēm, acīm kā neprātā mirdzot, parādās Tomā Un spalgā, līksmes pilnā balsī iesaucas: «Nav! Nav Itin nekā!»

Vairāk viņš neko nesaka, taču mēs visu saprotam. Sākas traka kņada. Visi reizē mēs gāžamies laukā pa durvīm, grūstīdamies, stumdīdamies, tajās iesprūzdami. Kad izbrūkam pagalmā, atkal sāk līt. Gāž kā ar spai­ņiem, taču mums viss vienalga! Atskaitot Filbēru, kas patvēries zem nojumes pie torņa mazajām durvīm, tā­pat arī Falvinu un Menū, kuras piebiedrojušās viņam, mēs visi, klaigādami un skaļi smiedamies, metamies lietū. Ūdens ir silts, vai arī mums tikai tā liekas. Straumēm tas plūst pa mūsu augumiem, likdams melni atvizmot simtgadīgajām akmens plāksnēm zem kājām.

No galerijas šaujamlūkām, kas apjož sargtorni, pa mūra akmeņiem kā mazi ūdenskritumi lejup traucas straumītes, torņa pakājē saplūzdamas paltīs. Debesis tagad ir jau gaišākā, mazliet rožaini ietonētā pelēkā krāsā. Kopš diviem mēnešiem tās nekad tik gaišas nav bijušas. Mjeta piepeši norauj blūzīti, atsegdama lietum savas tvirtās krūtis, kuras nekad nav pazinušas krūš­turi. Meitene smejas, lēkā, izlokās gurnos un, abas rokas augšup pastiepusi, purina pret debesīm savus kuplos matus. Arī mēs pārējie noteikti dejotu, ja pir-, matnējo cilvēku iemaņas mums nebūtu gājušas zu­dumā. Tā kā dejot neprotam, tad klaigājam.

— Tagad tikai saturies! — Peisū auro. — Mūsu sē­jums sadīgs, ka nebūs ko redzēt!

— Ar lietu vien nepietiks! — Meisonjē iebilst. — Ne jau sausums vien bija vainīgs, ka līdz šim neviens asniņš nav parādījies. Vajadzīga arī saule.

— Gan tu redzēsi, cik saulains laiks tagad sāk­sies! — atsaucas Peisū, kura sajūsmai nav robežu, — Pēc lietus tā noteikti parādīsies. Vai ne, Žakē? — viņš jautā, ar roku uzšaudams puisim pa muguru.

Žakē piekrīt — nudien, tagad parādīsies arī 'sau­līte —, taču neiedrošinās uz Peisū zvēlienu atbildēt ar līdzīgu belzienu.

— Būtu jau arī laiks! — piebilst mūsu dižais loka strēlnieks. — Tagad taču jūnijs, bet laiks pieturas tāds kā martā.

Lietus nerimstas. Pēc pirmajiem neprātīgā prieka mirkļiem mēs visi, izņemot Mjetu, esam patvērušies zem nojumes. Mjeta vēl arvien turpina dejot, neizdo­dama nevienas skaņas. Bet Momo, nostājies dažus so­ļus no meitenes, atgāzis galvu atpakaļ un muti pavē­ris, uztver lietus straumītes, kas viņam plūst pār seju. Ik pa brīdim Menū viņam uzsauc tūlīt nākt šurp, jo citādi viņš saķeršot kādu kaiti (pilnīgi nepamatotas bažas, jo Momo ir dzelzs veselība), bet, tā kā dēls neklausa, viņa tam atkārtoti piesola sadot ar ceļgalu pa dibenu. Momo ir vismaz divdesmit metru attālumā, paceļamais tilts nolaists, tālab jebkuru mirkli viņam iespējams ņemt kājas pār pleciem, un, būdams drošs, ka paliks nesodīts, viņš mātei pat neatsaucas. Alkatīgi viņš lok ūdeni, ar vienu aci iesāņus uz Mjetas kailajām krūtīm blenzdams.

— Liec viņu mierā! — iejaucas Peisū. — Nekas ne­notiks. Mazlietiņ ūdens viņam nāks tikai par labu. Ne­ņem ļaunā, bet tavs dēls smird pēc āža! Tu nemaz nevari iedomāties, kas man viņa dēļ bija jāizcieš diev­kalpojuma laikā!

— Tas tālab, ka es viena nespēju viņu nomazgāt, — Menū aizbildinās. — Tu pats zini, kāds viņam spēks kaulos,

— Veins ar ārā! — Peisū iesāk, bet apmulsis tūlīt apraujas un uzmet biklu skatienu Filbēram, kuru Fal­vina iztaujā par viņas brāļa, Larokas kurpnieka, un savas mazmeitas Katī labklājību. — Tikai tagad atce­ltos, ka mēs to murkšķi neesam mazgājuši kopš tās dienas, kad es dabūju …

Viņš gribējis teikt — «pa pauri», taču vēl laikā attopas. Nelaimīgā kārtā mēs visi, ari Žakē, viņu sa­protam. Uz puiša lādzīgo seju tagad taisni vai žēl paskatīties.

— Tūlītās šurp, Momo! — Menū nevarīgās dusmās kliedz.

— Kamēr Mjeta nebeigs skaloties zem debess du­sas, — Meisonjē saka, — tu viņu šurp nedabūsi. Pa­skat, kādām acīm viņš glūn uz meiteni.

Mēs visi iesmejamies, tikai Menū smiekli nenāk ne prātā. Viņā saglabājušās zemnieces svētās šausmas kai­luma priekšā. Lūpas sakniebusi, viņa nosaka:

— Skuķim gan ar nemaz nav kauna, tikpat kā paganiete izrāda savus cičus visas pasaules priekšā. -

— Kas nu tur liels, — ierunājas Ķolēns, — teitan nav neviena, kas tos jau nebūtu izčamdījis. Izņemot, protams, Momo.

Sacīdams šo pārdrošo apgalvojumu, Kolēns paskatās uz Filbēru. Bet Filbērs, nogrimis sarunā ar Falvinu, neko nav dzirdējis vai arī izliekas nedzirdam. Tā kā Peisū uzmet man neizpratnes pilnu skatienu, es atkal sāku bažīties, ka nenotiek nevēlams tracis, un apņe­mos pēc iespējas paātrināt svešā dieva kalpa šķiršanos no Malvilas. Uzsaucu Mjetai nākt šurp un norīkoju Menū, lai tā sakurina kamīnā pamatīgu uguni. «Tu dzirdi, Menū, pamatīgu!» Tagad, kad nepieciešams apžāvēties viņas dēliņam, Menū, jādomā, aizmirsīs savu skopulību. Mjeta ar blūzīti rokā, visa vēl savas nevai­

nīgās spēles varā, pienāk tuvāk. (Es ievēroju, ka Fil­bērs ne tikai kā neiedrošinās viņai izsacīt kādu aizrā­dījumu par netikumisku uzvedību, bet pat baidās pa­skatīties uz meiteni.) Momo neatstājas no Mjetas arī kamīna zālē, priecādamies, ka varēs glūnēt meitenē, kamēr viņa pie uguns žāvēs savu blūzīti. Tā arī no­tiek. Mēs visi ar kūpošām drēbēm esam sastājušies ap Mjetu, cepinādamies īstās pekles liesmās. Nomanu, ka tāpat mūsu domas, sātanam pašreiz varētu būt gluži tīkamas.

Mjeta paskatās uz mani un izklāj blūzīti uz ķebļa, jo viņai vajag atbrīvot rokas, lai parunātos ar mani. Viņa grib mani sabārt un tāpēc paaicina mani sāņus. Es Mjetai sekoju. Sākas žestu un mīmikas valoda. Viņa atstājusi sev līdzās brīvu krēslu, bet redzējusi (pirksts norāda uz acīm), ka es pēdējā brīdī aizmucis uz otro rindu (ar žestu viņa attēlo zivi, kura pēdējā mirklī šaujas sāņus).

Es meiteni nomierinu. Paskaidroju, ka ne jau viņas, bet Momo dēļ nosēdos citā rindā un ka viņai vaja­dzētu saprast, kāpēc es tā darīju. Jā, to Mjeta var iedo­māties (ar īkšķi un rādītājpirkstu viņa aizspiež sev degunu). Tikai viņa nevar saprast, kāpēc Momo tā smird. Es Mjetai pastāstu, kādas grūtības mums jāpār­var, lai Momo nomazgātu, — nepieciešams viņu pēk­šņi pārsteigt, turklāt uzbrucējiem jābūt lielā skaitliskā pārsvarā, un šim pasākumam jāpatērē daudz enerģi­jas, jo Momo pretojas ar izmanīgu viltu un lielu spēku. Mjeta uzmanīgi noklausās un iesmejas. Tad nostājas man priekšā, iespriež rokas sānos, saskurina savu matu gubu un, acīm apņēmībā uzzibsnījot, paziņo, ka tur­pmāk viņa mazgāšot Momo.

Pa to laiku Menū pienākusi pie manis, lai klusītēm pajautāju, vai «ļaudīm» nevajadzētu ko celt galdā.

(Protams, liekulīgā veča noraizējusies tikai par to, kā mibarot savu Momo, lai tam nepiemestos kāda «kaite».) rs viņai tikpat klusi atbildu, ka gribētu nogaidīt, ka­mēr aizvācas Filbērs, un piebilstu, lai viņa Larokas Iemītniekiem ar Filbēru nosūta klaipu maizes un kādu kilogramu sviesta.

Kad Filbērs, sagaidījis debesis noskaidrojamies, vīkšas ceļā, visi pils iemītnieki viņu pavada līdz vārtu tornim. Mūsu ciemiņš pazemīgi uzkāpj mugurā savam pelēkajam ēzelim. Ardievošanās ir dažāda. Meisonjē un Tomā atvadās ledus saltumā. Kolēns uzvedas gan­drīz vai nekaunīgi. Es ārēji izturos augstākā mērā pieklājīgi, bet atvairu jebkuru familiaritāti. Neviltotā sirsnībā atvadās vienīgi abas mūsu večas, kā arī Peisū un Žakē, vismaz pagaidām. Mjeta nemaz nenāk viņa tuvumā, arī Filbērs liekas meiteni aizmirsis. Viņa pār­desmit soļu attālumā nez par ko ķīvējas ar Momo. Tā kā Mjeta man uzgriezusi muguru, es viņas seju nere­dzu, bet, ka Momo izrāda lielu pretestību, es noprotu no man labi pazīstamiem skaņu atdarinājumiem, kas pauž liegšanos. Tomēr prom viņš nebēg, kā to darītu,ja būtu saruna ar viņa māti vai mani. Ar kvēlojošām acīm un sastingušu seju Momo kā iemiets stāv meite­nes priekšā, un man tā vien liekas, ka viņa pretošanās pamazām zaudē sparu un kļūst aizvien vājāka.

Ar draudzīgu smaidu es atdodu Filbēram viņa šau­tenes aizslēgu. Viņš ieliek to ieroci un uzkar šauteni piecā. Pilnīgi neskartu viņš saglabājis savu miera un cieņas pilno stāju. Vēl ēzelim mugurā neuzkāpis, viņš smagi nopūšas, it kā mūsu savtību nožēlodams, un pa­ziņo, ka pieņemot manus noteikumus par govs pārdo­šanu larokiešiem, lai gan uzskatot, ka tie ir pārāk smagi. Atbildu, ka tie nepavisam nav vienīgi manis, bet gan visu pils iemītnieku izvirzīti noteikumi. Šo atbildi viņš noklausās ar neslēptu skepticismu, par kuru gan es nemaz nebrīnos, jo viņš pats tos taču akcep­tēja, sava ganāmpulka domas nemaz neuzklausījis. Vārdu «kolektīvs» es šeit lietot neuzdrošinos — Fil­bērs taču runāja nevis par pilsoņu, bet gan par ticīgo draudzi. Katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs: Larokā visu nosaka viņš viens, un tādu pašu varu šeit' viņš piedevē arī man.

Filbērs vēl notur nelielu uzrunu, uzsvērdams uznā­kušā lietus pravietisko nozīmi — tas taču mums atne­sis glābiņu, lai gan paši mēs tikām gaidījuši postu un bojāeju. Runādams viņš vairāk reižu pastiepj rokas uz priekšu un tad strauji pamet tās pret debesīm. Tas ir pāvesta Pāvila VI iemīļotais žests, kas man vienmēr derdzies, bet tagad Filbēra atdarinājumā izskatās jau kā rupja karikatūra. Tajā pašā laikā viņš mūs visus citu pēc cita nolūko ar savām skaistajām, mazliet sā­ņus izvelbtajām acīm. Viņš labi ievērojis, kā ikviens pret viņu izturējies, un to neaizmirsīs.

Pabeidzis uzrunu un licis vēl mums noskaitīt lūg­snu, Filbērs paziņo, ka cerot atsūtīt uz Malvilu vikāru, svētīdams pastiepj pār mums rokas un pēc tam dodas ceļā. Kolēns tūlīt aiz viņa ar lielu blīkšķi nekautrīgi aizcērt ar dzelzi apkaltos vārtus. «Kuš!» es nošņācos, taču neko nesaku. Un nav arī nemaz laika to darīt, jo Menū pēkšņi lielās izbailēs iekliedzas:

— Bet Momo! Kur palicis Momo?

— Nekur jau viņš nevarēja pazust, — Peisū mierina veču. — Tepat vien kaut kur atradīsies.

— Nupat viņš vēl bija te, — es piebilstu, — redzēju viņu pie kūts runājamies ar Mjetu.

Menū žigli jož uz kūti, skaļā balsī saukd ama:

— Momo! Momo! Kur tu esi?

Tomēr kūtī neviena nav.

— A-ā, tikai tagad man nāk prātā, — saka Kolēns.

Tavs Momo ar Mjetu aizskrēja pāri tiltam, abi kā

bērni rokās saķērušies.

— Debesu tētiņ! — Menū ievaimanājas un jož turpu. Mēs, pa pusei smiedamies, pa pusei nopietni ieintere­sējušies, drāžamies viņai pakaļ. Izrādās, ka mēs visi esam iemīļojuši lielo ķēmarausi. Tagad, grupās sadalī­jušies, pārmeklējam visu pili, iegriezdamies gan pa­grabos, gan malkas šķūņos, gan dzīvojamās mājas pirmā stāva telpās. Pēkšņi man iešaujas prātā Mjetas apņemšanās un es iesaucos:

— Pagaidi, Menū! Es parādīšu, kur ir tavs dēls!

Velku vecenīti uz sargtorni. Visi steidzas mums no­pakaļ. Otrā stāvā, pārskrējis pāri plašajam kāpņu lau­kumam, es apstājos pie vannas istabas durvīm. Mēģinu tas atvērt, bet durvis ir aizbultētas. Dauzu ar dūri pa smagajiem ozola dēļiem.

— Momo! Vai tu esi tur?

— Vādziesbrom! (Vācies prom!) — atskan Momo

balss.

— Viņš ir kopā ar Mjetu! Un tik drīz laukā ne­nāks!

— Bet ko viņi tur dara?! Ko viņi tur dara?! — Menū šausmās kliedz.

— Nekā ļauna viņa jau tavam Momo nenodarīs, — Peisū mierina vecenīti.

Skaļi smiedamies, viņš no visa spēka ar delnu uz­šauj Žakē pa muguru, bet pēc tam sāk pliķēt sev pa gurniem. Un mēs visi viņam piebalsojam. Tas ir sa­vādi, bet pret Momo mums nav nekādas greizsirdības. Viņš taču arī ir viens no Malvilas pils iemītniekiem. Viņš ir mūsējais, nevis kāds pieklīdenis. Un viņam ir tiesības uz savu daļu. Lai arī ar zināmu nokavēšanos. Nē, kaut kādam citnovadniekam viņš nav pielīdzināms.

— Mjeta viņu mazgā, — es paskaidroju. — Viņa pati man teica, ka to izdarīšot.

— Un nevarēji tu man agrāk pasacit, — Menū vai­manā. — Es būtu Momo vērīgāk pieskatījusi.

Mēs visi uztraucamies. Menū nedrīkst aizliegt Mje­tai mazgāt Momo! Viņš taču smird pēc āža, tavs Momo! Mums visiem būs vieglāk, ja Mjeta nošķūrēs viņam netīrumu kārtu! Mēs būsim arī drošāk pasar­gāti no slimībām! Par utīm nemaz nerunājot.

Menū aizsvilstas:

— Lai nu kas, bet utis manam Momo nekad nav bijušas!

Te nu veča gan samelojās, un neviens viņai netic. Sakņupuši un bāla viņa tekalē gar vannas istabas durvīm gluži kā klukste, kura pazaudējusi cāli. Mums klātesot, viņa neiedrošinās lauzties durvīs vai saukt Momo laukā. Menū gluži labi zina, kāda būs dēla at­bilde.

— Kauču zilās ugunis viņi sadegtu, šie svešzem­nieki, — Menū šķendējas. — Jau no' pirmās dienas es zināju, ka laba gala tas neņems. Nedrīkst kristīgie Jauži mitināties zem viena jumta ar pagāniem!

Falvina jau bikli pierāvusies maliņā. Visa vaina tiks uzvelta viņai, par to Falvina nešaubās. Žakē ir vīrieša cilvēks, turklāt glītus puišus Menū nekad neaiztiek. Aiz Mjetas kā nesatricināms mūris stāvam mēs visi. Bet kas paglābs nabaga Falvinu?

— Kādi svešzemnieki un pagāni? — es bargi no­prasu. — No kurienes tu to esi grābusi? Falvina taču ir tev rada!

— No baltās ķēves devītā augumā! — Menū nošņāc caur sakostiem zobiem.

— Ja tu tā runā, tad paskaties pati uz sevi. Ar ko tu esi pārāka? — es vietējā dialektā baros. — Labāk ej un sameklē savam Momo tīru veļu. Arī bikses tu viņam varētu iedot, citādi skrandas vien karājas.

Kad vannas istabas durvis beidzot atvērušās, Ko­lēns atnāk man pakaļ, jo es biju aizgājis" uz savu is­tabu salikt statnēs bises. So skatu esot vērts redzēt.

Momo sēž uz pīta ķeblīša, ietinies manā ar zilām un dzeltenām puķītēm rotātajā peldmētelī, kuru es īsi pirms Notikuma dienas biju iegādājies. Viņš izskatās pilnīgi atplaucis, ar mirdzošām acīrn, muti no vienas auss līdz otrai smaidā atplētis, bet Mjeta stāv viņam aiz muguras, savu veikumu vērodama. Momo, gandrīz !:dz nepazīšanai pārvērties, sēž kā valdnieks tronī. Se­jas krāsa viņam kļuvusi daudz gaišāka, vaigi gludi noskūti, mati apgriezti un sasukāti. Un ož viņš gluži kā augstāko aprindu palaistuve, jo Mjeta uz viņa izlē­jusi veselu flakonu Sanela smaržu, ko Biržita bija aiz­mirsusi tualetes skapītī.

Drusku vēlāk savā istabā es noturu svarīgu ap­spriedi ar Peisū un Kolēnu, un pēc tam viņi abi aiziet uz Rinas ieleju. Peisū acīmredzot vientiesīgi cerējis, ka labība pa šo laiku būs jau sadīgusi. Vai ari tas ir mūžsenais zemkopja ieradums, ka pēc katra negaisa tāpat vien, bez noteikta nolūka, jāapskata sējumi. Bet es dodos uz lielo zāli. Tā kā lietus izrādījies nekaitīgs un mums no kakla nost arī daudz kaitīgākais Filbērs, esmu labā omā un svilpodams iegriežos pie Menū. Viņa ir viena, stāv noliekusies pār kādu kastroli, un man redzama" tikai viņas mugura.

— Nu, ko tad tu mums laba celsi galdā?

Uz manu pusi nepagriezusies, Menū atbild!

— Labs nāk ar gaidīšanu.

Tad viņa pagriežas, paklusi iekliedzas, un es. redzu, ka acīs viņai sariešas asaras.

— Es tevi noturēju par tēvoci!

Aizkustināts es nolūkojos uz viņu.

— Taisni tāpatās viņš allažiņ ienāca pie manis, svil­podams un apsveicinādamies: «Ko tad tu laba celsi mums galdā?» Un arīdzan balss uz mata tāda pati. Tas man ķērās pie sirds.

Pēc brīža viņa turpina:

— Tavs tēvocis, Emanuel, allažiņ bija labā omā. Gauži jau viņš mīlēja dzīvi. Tāpatās kā tu. Maķenīt pat pārlieku, — Menū piebilst, atgūdamās, ka uz ve­cumdienām viņa taču kļuvusi tikumīga un ciest vairs nevar meitiešu dzimumu.

— Nu, nu, nu! — es viņu mierinu, jo gluži labi noģiežu, kas slēpjas aiz viņas vārdiem. — Tu taču netu­rēsi ļaunu prātu uz Mjetu par to, ka viņa noskrubinā­jusi sārņus no tava dēliņa. Viņa jau nav tev Momo atņēmusi, tikai pamatīgi uzposusi.

— Nuja, — Menū novelk, — Nuja.

Pēkšņi mani apšalc kvēls prieka vilnis par to, ka Menū pieminējusi tēvoci, mani pielīdzinādama viņam. Un, tā kā par pārmērīgo piekasīšanos Falvinai es pē­dējā mēnesī Menū jo bieži esmu uzkliedzis, taga l es viņai uzsmaidu. Menū mans smaids aizkustina, un viņa uzgriež man muguru. Sai vecajai sīkstulei ir diez­gan jūtīga sirds, tikai jāprot to atrast zem skarbās ārienes biezās čaulas.

— Zini, ko es tev, Emanuel, gribētupavaicāt — kā­lab tu negribēji nākt pie grēksūdzes? Ja izsūdz grē­kus, sirds tūlītās kļūst tā kā vieglāka. Un arīdzan šķīs­tāka.

Man negribētos tagad ielaisties ar Menū teoloģiskā disputā. Rokas kabatās sabāzis, nostājos pie uguns. Sī nav nekāda parastā diena. Esmu vēl ģērbies savā «mirstamā uzvalkā». Un jūtos gandrīz tikpat cēls kā Filbērs.

— Par grēksūdzi arī man gribētos ko pajautāt.

— Sper vien vajā, — Menū paskubina, — tu taču zini, ka mūsu starpā nav nekādu noslēpumu..

Savu sarukušo, uz kārnā auguma it kā uzsprausto mūmijas galviņu augšup pacēlusi un pavārnīcu rokā turēdama, Menū vērīgi noskatās manī. Viņa patiesi ir pārlieku sīciņa. Un pavisam maziņa. Bet kas Menū par acīm! Šķelmīgas, gudras, spīdīgas!

— Vai grēksūdzē tu atzinies Filbēram, ka reizēm dari pāri Falvinai?

— Es?! Es darot pāri Falvinai?! — sašutusi viņa iesaucas. — Kas vēl nebūs jādzird? Tālāk vairs nav kur iet! Es katru mīļu dieniņu jau ar to vien izpelnos debesu valstību, ka paciešu savā tuvumā šo gaļas blāķi!

Vērīgi viņa noskatās manī un tad, it kā pēkšņu sirds­apziņas pārmetumu šaustīta, atkal atsāk:

— Kādam pāri nodarīt, jā, reizītēm tā patiesi atga­dās, taču ne Falvinai. Tikai savu dēliņu Momo es pa­laikam spīdzinu. Allažiņ bruku virsū, uzbļauju, lai gan mūžiņš viņam tāpatās grūts. Palaikam pat sadodu pa ausīm, neraugoties uz to, ka nabadziņš jau vīra gados. Tas vēlāk sirdsēdās mani kremt, šo grēku tad es arī Filbēram izsūdzēju. — Un pēc brītiņa bargi vēl pie­bilst: — Bet tādam grēkam piedošanas nevaid.

Es sāku smieties.

— Kāpēc tu ņirdz zobus? — Menū pikti noprasa.

Tieši šajā mirklī zālē ienāk garais Peisū ar mazo

Kolēnu, tāpēc nepagūstu atbildēt. Žēl gan. Tomēr pie izdevības es Menū pateikšu, ka izsūdzētais grēks viņai piedots.

Šodien pēc vakariņām, kurās visi jūtamies neparasti brīvi, jo beidzot mūsu ciemiņš aizvācies, ap kamīnu sasēdušies, noturam kopsapulci.

Vispirms mēs nolemjam nekādā ziņā neuzņemt Mal­vilā vikāru, kuru Filbērs mums grib uzspiest. Bet tad, pēc Peisū un Kolēna ierosinājuma, mani vienbalsīgi ievēl par Malvilas abatu.