Malvilas pils

IX

Filbērs mums paziņoja divas priecīgas vēstis. Mūsu Falvinas brālis, Marsels Falvins, bija dzīvs un tāpat arī Mjetas vecākā māsa Kati. Otrkārt, neskarta bija saglabājusies arī Kolēna atslēdznieku un santehnikas darbnīciņa Larokas galvenajā ielā.

Ne jau pagodinādams mūsu ciemiņu, bet gan tālab, lai viņu labāk novērotu, es Filbēru biju nosēdinājis pie galda sev pretim starp Mjetu un Peisū, par ko pē­dējais bija ļoti apbēdināts.

Filbērain bija mīksti un kupli melni mati bez jeb­kādām tonzūras pēdām. Deniņos tie izskatījās jau krietni iesirmi, bet tālāk galvas virsū klājās garās, kuplās cirtās, izveidodami kaut ko līdzīgu bruņucepurei vai cildenām krēpēm un izceldami viņa plato pieri un lieliskās acis, kurās dzirkstīja dzīvesprieks un šķel­mība.

289

Taču Filbēra veidolā tā nebija vienīgā pretruna. Pa­lūkojoties uz viņa rokām, uzkrita, ka tās ir garas un spēcīgas, ar raupjiem pirkstiem. Ar vārdu sakot, darba vīra rokas, kuras nekādi nesaderējās ar tā paša cil­vēka maigi tembrēto balsi un rūpīgi izkopto izrunu.

10-974

Tikpat dīvains viņa ārienē bija tuklo un kalsno joslu sadalījums. Maigie, jo sevišķi bērnu ģīmīšos tik pie­vilcīgie apaļumi, kurus ikdienas dzīvē dēvējam par vaigiem, lai gan mediķi tiem piešķīruši daudz nedzejiskāko Bišā tauku pauguru nosaukumu, Filbēra sejā nemaz nebija manāmi — vaigu jeb, lietojot medicīnisko terminu, Bišā tauku pauguru vietā viņam abpus de­gunam stiepās dramatiskas ieplakas, kas uzvedināja uz domām par tuberkulozes pēdējo stadiju un piešķīra viņam mānīgu grūti sirgstoša cilvēka vai askēta iz­skatu. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc es lietoju vārdus «mā­nīgs izskats». Pirms aizjāšanas no Malvilas Filbērs, kā jau cilvēks, kas paradis dzīvot uz vispārības rē­ķina, mani «brālīgi» lūdza («brālīgi» laikam tāpēc, ka mums bija kopīgs debesu tēvs) viņam piešķirt (tieši tādu vārdu viņš lietoja) vienu no maniem krekliem, jo viņējais esot pagalam novalkāts. Drusku izbrīnījies par to, ka man vienam tiek uzlikti ar šo «brālību» saistītie izdevumi, es izpildīju viņa lūgumu. Filbērs tūlīt uz karstām pēdām apmainīja sev kreklu, atseg­dams labi attīstītu, muskuļainu, mazliet pat aptauko­jušos vidukli, kas nepavisam nesaderējās ar viņa izkā­mējušo seju.

Mūsu pirmā kopīgi ieturētā azaida laikā Filbērs spē­lēja abas — askēta un grūti sirgstoša cilvēka lomas. Jau pašā sākumā viņš mums paziņoja, ka allaž izticis «ar mazumiņu», ka viņam neesot «nekādu .vajadzību», ka jau sen pieradis pie «trūcīgas dzīves». Brīdi vēlāk ciemiņš savā atklātībā gāja vēl tālāk. Viņu kremtot «neārstējama kaite», taču, paldies dievam, tā neesot lipīga (tas tika teikts, lai mūs nomierinātu). Viņš jau stāvot «ar vienu kāju kapā». Un tomēr grūtais sirdzējs un askēts ēda par četriem, nemitīgi kaut ko klāstīdams savā sulīgajā, aiz dzīves spara vibrējošā baritonā,

l aiku pa iaikam, lielus kumosus mutē bāzdams, viņš pablenza uz galda kaimiņieni pa kreisi. Kad askēts uzzināja, ka Mjeta ir mēma, viņa interese uzreiz div­kāršojās.

Es, savukārt, sāku viņam uzdot vienu otru nenozī­mīgu jautājumu. Spriežot pēc tā, ko Filbērs mums patāstīja par savu dzīvi pirms Notikuma dienas — un ķietarni mums tika izklāstīts daudz, lai gan diezgan miglainā veidā —, viņš bija apceļojis visu Francijas vidieni un tās dienvidrietumu apvidus, apmezdamies ,an pie tāda un tāda amata brāļa, gan pie tādas un tādas dāmas, gan pie tādiem un tādiem augstu stāvo­šiem dvēseļu ganiem, un aizvien pēc viņu ielūguma. Kad uznākusi N diena, viņš jau kādu nedēļu bija no­dzīvojis pie lādzīgā Larokas mācītāja, kurš viņa acu priekšā atdevis dvēseli dievam.

Tā vien likās, ka mūsu draugam Filbēra'm nebija bijis ne savas draudzes, ne savu māju. Bet no kā tad viņš īsti pārticis? Viņa nostāstos runa aizvien bija par labdarīgām dāmām, kuras apmierinājušas viņa «vaja­dzības» (lai gan viņam tādu neesot) un pašu bagātīgi apdāvinājušas, savstarpēji sacenšoties viņa sabiedrības dēļ. Par visu to mūsu neatvairāmais ciemiņš, acīm re­dzami apzinādamies savu pievilcību, runāja ar manāmu koķetēriju.

Filbēram mugurā bija tumši pelēks jau apdilis uz­valks, kas pēc attīrīšanas no putekļiem tomēr izskatī­jās vēl diezgan pieklājīgs, krekls ar stipri nonēsātu pa­saulīga griezuma apkakli un adītu tumšu kaklasaiti. Taču visvairāk uzkrita uz krūtīm melnā saitītē uzkari­nāts lielisks sudraba krusts, kuru, manuprāt, neviens par bīskapu zemāks garīdznieks nedrīkstēja nēsāt.

10

291

-— Ja tu esi no Kaoras, — es teicu (cieši apņēmies atnācēju uzrunāt tikai ar «tu», neraugoties uz viņa-

dižošanos), — tad droši vien būsi mācījies turienes augstākajā garīgajā seminārā?

— Protams, — Filbērs apstiprināja, ar smagajiem plakstiem aizsegdams savas šķielējošās acis.

— Un kurā gadā tu tajā iestājies?

— Vari gan tu uzdot savādus jautājumus! — Fil­bērs, vēl aizvien acis nodūris, iesmējās bērnišķīgu smiekliņu. — Pagājis tik daudz gadu! Es taču vairs neesmu nekāds jauneklis, — viņš koķeti piebilda.

— Papūlies tomēr atcerēties, — es teicu. — Lai nu kā, bet iestāšanās augstākajā garīgajā seminārā ir tāds notikums, kuru nevarētu aizmirst.

— Patiesi, — Filbērs atbildēja savā skanīgajā balsī, — tas ir vienreizīgs notikums.

Bet, tā kā es nogaidoši klusēju, izlocīties viņš ne­varēja.

— Pag, pag.,. Tas, liekas, bija piecdesmit sestajā gadā … Jā, jā, — brīdi padomājis, viņš apstipri­nāja, — piecdesmit sestajā gadā.

— Tā jau man likās, — es priecīgi noteicu. — Tu esi sācis mācīties Kaoras augstākajā seminārā tajā pašā gadā, kad mans draugs Serirjē.

— Jā … bet seminārā bija ļoti daudz audzēkņu, — Filbērs pavīpsnādams paskaidroja. — Visus es nepa­zinu.

— Bet jūs taču abi bijāt pirmajā kursā, — es tur­pināju. — Turklāt tāds tips kā Serirjē nevarēja palikt nepamanīts. Vienu metru deviņdesmit četri centimetri garš, ar ugunīgi sarkaniem matiem.

— A-ā, jā, jā, tagad, kad tu viņu tā apraksti, es at­ceros gan, — Filbērs sacīja.

Par šo jautājumu viņš izteicās ļoti nelabprāt un jutās acīm redzami atvieglots, kad es viņu lūdzu pa­stāstīt mums tuvāk par Laroku.

— Pēc bumbas sprādzienā, — viņš skumīgi ieminē­jas, — mums bija jāiztur lielas ciešanas.

Es tūlīt ievēroju šo vārdu — «ciešanas». To lietojam es biju dzirdējis tikai garīdzniekus un ļaudis, kuri at­darina viņu runas veidu. Viņiem tas ir gandrīz vai profesionāls termins. Un, neraugoties uz šā vārda ne­patīkamo skanējumu, viņi to izrunā ar jo lielu baudu, liiju dzirdējis apgalvojumus, ka garīdznieku jaunā pa­audze no tā lietošanas izvairoties. Ja tā būtu patie­sība, tad varētu tikai priecāties. Sis vārds man derdzas tāpēc, ka tajā jūtama tāda kā paštīksmināšanās pie­skaņa. Ap ciešanām, jo sevišķi citu ciešanām, neviens nedrīkstētu tīksmināties un izmantot tās atklātībā kā sava veida ornamentu dvēseļu izskaistināšanai.

Bet tieši Filbērs ar jo lielu patiku pakavējās pie pār­dzīvotajām «lielajām ciešanām». Tās galvenokārt sais­tījās ar to, ka pie dzīvības palikušajiem vajadzējis ap­rakt bojā gājušo nožēlojamās paliekas. Arī mēs paši bi­jām to pieredzējuši, taču nekad sarunās nepieminējām.

Tā kā Filbērs šo procedūru attēloja visos sīkumos, tad, lai no tās atrautos, es viņam pajautāju, kā tagad klājas Larokas iedzīvotājiem.

— Labi un reizē slikti, — viņš atbildēja, galvu augšup paceldams un pārlaizdams savu melanholisko skatienu visiem klātesošajiem. — No dvēseļu glābša­nas viedokļa raugoties, labi, materiālā ziņā — slikti. Kas attiecas uz dvēseļu glābšanu, — viņš turpināja, acis pa pusei pievērdams un mutē prāvus gaļas gaba­lus stūķēdams, — tad man jāsaka, ka šajā ziņā es izjūtu lielu gandarījumu. Visi tā vien rautin raujas uz dievkalpojumiem.

Pamanījis, ka mēs ar Meisonjē esam ļoti pārsteigti — jo, kā zinājām, Larokas mērija sastāvēja no sociālis­tiem un komunistiem —, viņš paskaidroja:

— Jus varbūt brīnīsieties, bet Laroka visi piedalās dievkalpojumos un iet pie dievgalda.

— Un ar ko tu to izskaidro? — Meisonjē, uzacis saraukdams, īgnā balsī iejautājās.

Tā kā Meisonjē sēdēja pa kreisi no manis, es pa­griezu galvu, lai paskatītos uz viņu. Mani pārsteidza nopietnība, kāda bija jaušama viņa smailajā profilā. Sāda ziņa viņu acīm redzami uztrauca. Lai gan Noti­kuma diena bija iznīcinājusi visas Meisonjē cerības, viņš vēl aizvien pasauli uztvēra kā mēriju kopumu, kurā par vairākumu cīnās kreiso spēku bloks. Piebikstīju viņam zem galda ar kāju. Ir taču brīži, kad vaļsirdība vietā, bet reizēm tā var arī kaitēt. Mana neuzticība pret Filbēru kļuva ar katru mirkli lielāka. Es nešaubī­jos, ka dzīvi palikušie Larokas iedzīvotāji nokļuvuši viņa ietekmē, un uzskatīju to par nevēlamu,

— Pēc bumbas sprādziena, — Filbērs atkal ierunā­jās savā skaistajā, svinīgajā un pašapmierinātajā balsī, — cilvēki ielūkojās dziļāk paši savās dvēselēs un pār­baudīja savu sirdsskaidrību. Viņu fiziskās, bet it īpaši dvēseles mokas bija tik lielas, ka cilvēki neviļus sev vaicāja, vai viss notikušais nav kāds lāsts un sodiba par viņu kļūdām, grēkiem un vienaldzību pret dievu, par savu pienākumu, jo sevišķi reliģisko pienākumu atstāšanu novārtā. Turklāt mūsu eksistence kļuva tik nedroša, ka cilvēks gluži instinktīvi pievērsās dievam tam kungam, lai izlūgtos viņa aizstāvību.

Noklausoties šo runu, es nojautu, ka Filbērs darījis visu, lai savos draudzes locekļos izraisītu vainas ap­ziņu un tādējādi saduļķotos ūdeņus novadītu uz sava dzirnavu rata. Jutu, ka nemierīgs kļūst arī no manis pa labi sēdošais Tomā. Bīdamies, ka viņš var pēkšņi eksplodēt, slepšus piebikstīju viņam, lai nezaudē saval­dīšanos. Par vienu es biju cieši pārliecināts: nedrīkst ar Filbēru ielaisties nekādos reliģiskos strīdos. Jo vairak tāpēc, ka ar savām samtainajām, kaut arī mazliet šķielējošām acīm, savu skaisto askēta galvu un lab­skanīgo balsi, kas šķita atgādinām, ka tās īpašnieks ar vienu kāju stāv kapā» (lai gan ar otru viņš visiem spēkiem atspērās bedres pretējā malā), Filbērs nepilnās divās stundās bija savaldzinājis visas trīs mūsu sievie­tes un atstājis dziļu iespaidu arī uz Žakē, Peisū un pat Kolēnu.

Pēc azaida mēs sasēdāmies aplī ap kamīnu, un Fil­bērs atkal atsāka runu par Larokas iemītnieku materiā­lajām grūtībām.

Dzīvi palikušie larokieši sākumā lūkojušies nākotnē diezgan optimistiski, jo lielo pārtikas preču un tāpat arī gaļas veikalu turpat līdzās Kolēna darbnīriņai ugunsgrēks nebija skāris, lai gan nodegusi bija visa pilsētiņas lejasdaļa. Taču drīz viņi atskārtuši, ka vienu dienu šie krājumi izbeigsies un viņi nespēs tos papil­dināt, jo pilsētiņas apkaimē visas lauku saimniecības kopā ar to dzīvo inventāru bija gājušas bojā. Pilī, kuras Parīzē dzīvojošos īpašniekus arī varēja uzskatīt par mirušiem, neskartas bija palikušas dažas cūkas, viens vērsis un piecijājarnzirgi līdz ar zināmu dau­dzumu lopbarības to uzturēšanai. Kursežaka, kas atro­das pusceļā starp Laroku un Malvilu, arī daļēji bija palikusi neskarta, un tur izglābušies seši cilvēki, bet visas govis, atskaitot vienu ar zīdāmu teļu, nobeigu­šās. Sis zaudējums jo sāpīgāks tāpēc, ka larokiešu vidū esot divi zīdaiņi un kāda slimīga divpadsmit gadu veca bārenīte, par kuras veselību jo sevišķi jārūpējoties. Līdz šim bērnu vajadzībām izlietots pārtikas preču veikalā atrastais kondensētais piens, bet pašreiz tas jau izbeidzoties.

Savas runas beigās Filbērs pats nekādus secināju­mus neizdarīja, tikai pārlaida skatienu klātesošajiem. Tā kā neviens nebilda ne vārda, es mūsu ciemiņam atkal uzdevu dažus jautājumus. No viņa atbildēm uzzi­nāju, ka larokieši visu laiku domājuši, ka Malvilas pili kadam jābūt palikušam dzīvam, jo to, tāpat kā daļu Larokas un Kursežaku, nosedz varens klints masīvs. Ka šāds pieņēmums bijis dibināts, viņi pārliecināju­šies pirms kāda mēneša, izdzirdot Malvilas pils zvanu skanam. Tāpat es noskaidroju, ka aizsardzības nolū­kiem viņu rīcībā ir savs ducis medību bisu, prāvs skaits patronu, kā ari vairākas šautenes.

Kad Filbērs atkal ieminējās par jājamzirgiem, es saausījos, taču ar nolūku viņam neko par tiem nejau­tāju. Visus šos zirgus es labi pazinu, jo pats biju tos Lormio ģimenei pārdevis. Lormio bija Parīzē dzī­vojuši rūpnieki, kuri par ļoti dārgu cenu bija nopir­kuši pussabrukušo Larokas vēsturisko pili, bet pēc tam izdevuši milzu naudu, lai to restaurētu un gadā vienu mēnesi tur pavadītu. Seit uzturēdamies, viņi bija sado­mājuši tēlot viduslaiku bruņiniekus un doties izjādēs pa_ apkaimi. Visi trīs ģimenes locekļi tikai ar pūlēm spēja noturēties seglos, taču viņiem katrā ziņā vaja­dzēja iegādāties angļu-arābu sugas zirgus. Velti es centos viņiem ieskaidrot, ka izjādēm noderētu arī lē­tāki zirgi. Bet, no otras puses, kāda velna pēc man pirms Notikuma dienas būtu vajadzējis atteikties no iespējas labi nopelnīt, ja jau šie snobi par varēm gri­bēja izšķiest naudu. Neskaitot trīs angļu-arābu sugas jājamzirgus, rūpnieku ģimene nopirka no manis vēl divas baltas ķēves, bet par tām runa būs vēlāk.

Manīju, ka mūsu citkārt tik daiļrunīgais ciemiņš uz maniem jautājumiem atbild ne visai labprāt. No tā es secināju, ka larokiešu materiālo grūtību attēlojums ir tikai ievads tālākiem ierosinājumiem, kurus viņš pagai­dām, neraugoties uzv savu pašpārliecinātību, tomēr ne­iedrošinās vēl izsacīt. Lūkodamies ugunī, apklusu aries.

Pēc kāda brīža Filbērs nokremšļojās, taču tas lie­cināja nevis par viņa apmulsumu, bet gan par to, ka ar vienu kāju jau viņā saulē stāvošajam cietējam savu līdzcilvēku labā negribot atkal jāatgriežas pie netīka­majām šīszemes lietām.

— Esmu spiests atzīties, — viņš teica, — ka abu zīdainīšu un nabaga mazās bārenītes liktenis man sa­gādā lielas raizes. Stāvoklis patiesi ir tik grūts, ka es neredzu nekādas izejas. Nevaru iedomāties, kā lai mēs bez piena paglābjam viņu dzīvībiņas.

Grūti nopūzdamies, viņš atkal apklusa. Visu skatieni vērās viņā, taču neviens neko neteica.

— Es apzinos, — Filbērs ierunājās no jauna savā samtainajā balsī, — ka tas, ko gribu lūgt, jums liksies kaut kas neiespējams, taču arī apstākļi ir ārkārtēji, dieva dāvanas sadalītas nevienlīdzīgi, un, lai dzīvotu, pareizāk sakot, kaut kā saglabātu dzīvību, mums jāie­lāgo, ka mēs visi esam brāļi un mūsu pienākums ir cits citam palīdzēt.

Es ieklausījos. Pats par seVi viss, ko viņš teica, bija taisnība. Bet viņa mutē tam bija blēdīga pieskaņa. Es nespēju atvairīt iespaidu, ka šis cilvēks, kurš ape­lēja pie citu cilvēcīgajām jūtām, pats tādas nemaz ne­pazina.

—Es izsaku lūgumu, — viņš atsāka, — Larokas ne­vainīgo bērniņu vārdā. Pamanīju, ka jums ir vairākas govis. Mēs būtu jo dziļi pateicīgi, ja jūs vienu no tām varētu izsniegt mums.

Nāves klusums.

—Izsniegt? — es pārjautāju. — Tu teici «izsniegt».

las ir veikalniecisks pieprasījums un liek domāt, ka tu mums izsniegsi ko pretim?

— Atklāti runājot, — Filbērs ar pārākumā apziņu atbildēja, — tā es nebiju vis domājis. Runa nav par darījumu komerciālā nozīmē. Es to drīzāk uzskatu par žēlsirdības izraisītu rīcību vai arī pienākumu sniegt palīdzību postā nokļuvušiem līdzcilvēkiem.

Tas jau drusku izskan pēc brīdinājuma. Ja atteiksi­mies, tad Filbēra acīs mēs būsim cilvēki bez godaprāta un morāles.

— Tādā gadījumā gan vajadzētu runāt nevis par piešķiršanu, bet par dāvināšanu.

Filbērs apstiprinoši pamāj ar galvu. Mēs visi, izņe­mot Tomā, pārsteigumā saskatāmies. Prasīt no iaucinieka, lai tas kādam uzdāvina govi! Kaut ko tādu var sagudrot tikai pilsētnieks!

— Vai nebūtu vienkāršāk, — es saku pieļāvīgā, taču ne tuvu ne tik medainā balsī, kādā runa Filbērs, — ja mēs Malvilā pieņemtu audzināšanā abus zīdainīšus un bārenīti?

Mjeta apsēdusies starp Filbēru un mani. Kad es pa­griežos pret mūsu ciemiņu, lai viņam uzdotu šo jautajumu, es redzu, ka viņas piemīlīgā sejiņa, izdzirdot par bērnu pieņemšanu pilī, priekā iemirdzas. Izmetot no galvas visas pārrunas, es viņai uzsmaidu. Meitene nolūkojas manī ar savām dzidrajām, bezdibenīgajjam bērna acīm un pēkšņi atbild man ar tik līksmu binaidu, ka tajā — es to uzdrošinos apgalvot — viena mirkļa uzdzirkstījumā šķiet atplaiksnāmies simtkāršois viņas saviļņotās dvēseles spēks.

— Ar bāreni tas būtu viegli izdarāms, — Filbērs atbild, — jo viņa mums sagādā lielas grūtības. Meiienei ir trīspadsmit gadu, bet viņa tik novājējusi un maziņa, ka drīzāk izskatās pēc desmit gadu veca bērna. Turklāt viņai uznāk astmas lēkmes un vispār raksturs nav no vieglajiem. Lai cik bēdīgi tas būtu, Larokā nez vai kāds uzņemsies rūpēties par viņu.

Filbēra skaisto askēta seju uz mirkli aizēno drūms skumju mākonis. Viņš ļaujas pārdomām,par cilvēku savtību, un es jūtu, ka tajās sava vieta ir arī mums. Tomēr mērķi viņš no acīm neizlaiž un ar nopūtu atkal atsāk:

— Bet zīdainīšus gan nebūs iespējams jums nodot. Māmiņas negrib no tiem šķirties.

Tā kā Filbērs iepriekš nezināja, ka mums ir govis, ne arī to, ka nāksim ar ierosinājumu bērneļus nodot mums uzturēšanā, viņš pirms ierašanās šeit nevarēja aprunāties ar mātēm. Tāpēc man rodas aizdomas, ka tie ir meli un Larokā ne tikai bērni vien kāro pēc piena.

Es eju vēl tālāk.

— Tādā gadījumā mēs Malvilā kopā ar zīdaiņiem uz­ņemsim arī viņu mātes.

Filbērs papurina galvu.

— Tas nav iespējams. Viņām taču ir vīrs un vēl citi bērni. Mēs nedrīkstam izjaukt ģimenes.

Ar skarbu rokas mājienu Filbērs noraida manu priekšlikumu. Bet tagad viņš klusē. Viņš iedzinis mūs nežēlīgās sprukās: vai nu mēs atdodam govi, vai ari bērni nomirs badā. Viņš gaida.

Klusums ieilgst.

— Mjeta, — es saku, — vai tu šonakt savu istabu nevarētu atdot ciemiņam?

— Nē, nē, — Filbērs diezgan neapņētnīgi iebilst. — Es nevienu negribu apgrūtināt. Man pietiks ar klē­pīti siena kaut kur kūtī.

Es laipni noraidu šo evaņģēlisko pieticību.

— Pec garā ce|a tev nepieciešams atpūsties, — es pieceldamies saku Filbēram. — Bet, kamēr tu gulēsi, mēs apspriedīsim tavu prasību. Rīt no rīta dosim tev atbildi.

Piece]as arī viņš, izslējās visā augumā un nopietni, pārbaudoši nolūkojas mūsos. Es mierīgi izturu viņa skatienu un tikai pēc brīža nesteidzīgi novēršu galvu.

— Mjeta, tu šonakt pārguiēsi pie Falvinas.

Meitene piekrītoši paloka galvu. Filbērs beidzis mani

hipnotizēt. Tagad viņš ar tēvišķīgām acīm pārlūko savu uzticīgo ganāmpulku un, garās rokas plati izplezdams, jautā:

— Cikos jūs gribētu, lai es noturu rīta dievkalpo­jumu?

Visi saskatās. Menū ieminas, ka to varētu izdarīt pulksten deviņos. Citi tam piekrīt, izņemot Tomā un Meisonjē, kuri debatēs nepiedalās.

— Tātad deviņos, — Filbērs cildenā diženumā no­saka. — Lai būtu deviņos. Bet no pulksten septiņiem līdz pusdeviņiem es būšu savā istabā (es ievēroju šo «savā»), lai uzklausītu ticīgo grēksūdzi.

Te nu bija! Mēs esam viņa rokās ar miesu un dvē­seli. Tagad viņš ies atdusā.

— Mjeta, — es saku, — aizved ciemiņu uz savu istabu. Un apmaini gultas veļu.

Filbērs savā skaistajā baritonā svinīgi novēl mums «arlabunakti», katru atsevišķi vārdā nosaukdams. Pēc tam ašiem soļiem seko Mjetai, kura iziet pa durvīm. Visvairāk par to apbēdināts ir mazais Kolēns, jo šo­vakar Mjetai vajadzēja viņu aicināt pie sevis, [5] bet tas tagad nebūs iespējams. Tālab Kolēns ar mazliet greiz­sirdīgām acīm nolūkojas uz abiem aizejošajiem. Un arī es, pēkšņi atcerēdamies skatienus, kādus Filbērs pie galda bija uzmetis Mjetai, nodomāju, vai tikai esmu pareizi rīkojies, likdams meitenei viņu pavadīt. Palūkojos pulkstenī: desmit divdesmit minūtes. Ielā­gošu to, lai varētu pārbaudīt, pēc cik ilga laika Mjeta atgriezīsies.

Kad zāles durvis aizvērās, visu sejās parādījās at­vieglojuma izteiksme. Filbērs ar savu klātieni mūs tādā mērā nomāca, ka tas gandrīz vairs nebija izturams. Tālab pēc viņa aiziešanas jutāmies kā atbrīvoti. Taču tikai pa pusei, jo Filbērs mums bija atstājis savas prasības.

Klātesošo sejās es saskatu ne tikai atvieglinājumu, bet reizē arī bažas un vēl citas pretrunīgas izjūtas. Klusībā nopriecājos, ka pie galda nebiju ļāvis Mei­sonjē un Tomā izraisīt reliģiska satura strīdu, jo tas Malvilas iemītniekus noteikti būtu sašķēlis un radījis vēl lielāku sajukumu.

Pārlaižu skatienu saviem biedriem. Menū kamīna pakājē izskatās pēc īstas Gorgonas; lūpas sakniebusi, acis nodūrusi, viņa sēž un īgni ada. Momo, kuram pēc Mjetas aiziešanas vairs nav par ko interesēties, ar kāju baksta kādu pusapdegušu pagali, līdz māte klusā, bet piktā balsī, acis augšup nepaceldama, apjautājas, vai viņš negribot dabūt ar ceļgalu pa pakaļpusi, ja tik palaidnīgā kārtā iedomājies dedzināt apavus. Fal­vina pukst un sten savu izļumējušo miesu ļērpatu gubā — vēders viņai nokarājas pāri sakrustotajiem ceļgaliem, krūtis izplūdušas uz vēdera, bet pakakles lēveri noklājušies uz krūtīm. «Kur gan tas pasaulē dzirdēts!» — tā, liekas, iztulkojama viņas tusnīšana. Mūsu gūsteknis Žakē (Kolēns jokodamies viņu iedēvē­jis par «dzimtcilvēku») nepilna mēneša laikā manī pa­modinājis gandrīz vai tēva jūtas — tik neatlaidīgi viņš seko man ik uz soja, ar savām labsirdīgajām, tumši dzeltenajām suņa acīm uzmanīdams visas manas kus­tības. Protams, Žakē arī tagad noskatās manī, un viņa domas ir pavisam vienkāršas un paļāvīgas: ja Ema­nuēls nospriedīs govi atdot, tas būs pareizi darīts, ja ne — ari tad Emanuēlam būs taisnība. Uz Peisū raupji veidoto, bet lādzīgo seju, kurā deguns liekas iedurts gluži kā nazis tupeņa bumbulī, žēl pat paskatīties — tada mulsa neziņa tajā atspoguļojas. Es redzu, ka Peisū mokoši nopūlas viņā mostošos cieņu pret Filbēru saskaņot ar atnācēja nekaunīgajām prasībām. Ko­lons ir tādā pašā neizpratnē, tikai to tik klaji neizrāda. Jau manis pieminētā iemesla dēļ viņš visu laiku ne­mierīgi blenž uz durvīm.

Turpretim Tomā acīs nav jaušamas ne mazākās šau­bas: Filbērs ir nelietis. Esmu pārliecināts, ka tieši tāds ir Tomā spriedums, lai gan viņam nav itin nekādas nojausmas par to, cik neaptverami liela mūsu, lauci­nieku, acīs ir Filbēra nekaunība pieprasīt mums pie­derošu govi. Govil Viņš iedrošinājies iekārot tādu svē­tumu, kāda ir govs! Tūlīt pēc dieva (varbūt pat pirms ta) govs lauciniekam ir vislielākais svētums. Govs vēr­tību mums nekādā ziņā nenosaka tās tirgus cena. Ja, govi pārdodot, mēs arī saņemam naudu, tad tikai tā­dēļ, lai ar zelta vai sudraba monētu palīdzību izrādītu piena devējai pienākošos gandrīz vai reliģiozo cieņu.

Meisonjē acīs Filbērs ir divkāršs nekrietnelis: vis­pirms jau tīri teorētiski, kā kulta kalpotājs un reliģi­jas pārstāvis, jo «reliģija, tā ir opijs tautai», bet, otr­kārt, ar nedzirdēto nekaunību, kādu viņš parādījis, pie­prasot, lai mēs viņam par baltu velti atdodam govi. Es noskatos uz Meisonjē. Cik maz viņš ir pārmainījies kopš skolas gadiem! Tas pats garais, naža asmenim līdzīgais ģīmis ar šauro pieri un matu kušķi virs tās, lāpāt ar pelēkajām, tuvu vienotrai stāvošajām acīm, kuru skropstas uztraukumā aši mirkšķinās. Un, tā kā kopš Notikuma dienas Meisonjē vairs nav iespējams aizstaigāt līdz Larokas frizierim, viņa mati pēc veca ieraduma turpina augt stāvus, tieši debesīs, un no tā Meisonjē ģīmis izstiepies vēl garāks.

Zāles durvis atveras. Tā ir Mjeta. Paskatos pulk­stenī — desmit divdesmit piecas minūtes. Apritējušas piecas minūtes. Tik īsā laika sprīdī nekas nebūs va­rējis notikt, lai cik augstu (vai arī zemu) mēs Filbēru vērtētu. Un, kamēr Mjeta, gurnos līgodamās — tas noiiek bez jebkādas uzspēles —, zāles pustumsā nāk mums tuvāk, no viņas šķiet šurpu strāvojam mūs visus ieskaujošs liegs siltuma vilnis. Paldies, Mjeta. No Kolēna sejas un tajā atdzīvojušās smaida redzu, ka vi­ņam no sirds novēlies slogs. Ja arī mūsu dižais loka strēlnieks šovakar nevarēs izbaudīt Mjetas maigumu, tad vismaz neviens cits viņam nebūs to laupījis.

Pirmo reizi mēs esam sapulcējušies pilnā sastāvā, ieskaitot visas trīs sievietes, Momo un mūsu «dzimtcil­vēku». Mēs demokratizējamies. Vajadzēs to pasacīt arī Tomā.

Menū noliecas, lai sarušinātu uguni, jo tūlīt pēc azaida lielo petrolejas lampu aiz taupības apsvērumiem mēs izdzēšam, un tad kamīna uguns mums ir vienīgais gaismas avots. Bez biguja un ogļu stangām, tāpat vien izmanīgi apdeguļus sabikstot, Menū panāk, ka uzplīvo spoža liesma. Liekas, visi to vien gaidījuši, lai iedeg­tos arī paši. Meisonjē aizsvilstas pirmais.

— Kolīdz es pamanīju, ka teitan atkūlies melnsvār­cis (niknumā viņam jūk literārā franču valoda ar vie­tējā dialekta izteicieniem), es tūlīt sapratu, ka viņš nav ieradies mūsu skaisto acu pēc. Taču nekas tāds gan man prātā nevarēja nākt. Nu kur tas dzirdēts! — viņš sašutumā iesaucas, un jūtams, ka tikai šis izsauciens spēj raksturot, cik ārkārtējs ir notikušais, jo Meisonjē to atkārto vairāk reižu, — Kur tas dzirdēts, kur dzir­dēts! — tajā pašā laikā ar delnu sev pa ceļgalu uz­sizdams.

Nespēdams nomierināties, Meisonjē turpina:

— Paskaties tik, šis atnāk, mierīgi nosēžas, it kā būtu ieradies pats dievs tas kungs savā personā, un pieprasa: atdod man tavu govi! It kā runa būtu par sērkociņu, ar ko aizsmēķēt pīpi. Sim ievajadzējies go­tiņas, kuru tu esi izaudzējis, cauru gadu sūri un grūti nopūlējies, to kopdams un lolodams. Un nekādas daļas šim nav, ka tu ziemas aukstumā, kad visi ūdeņi aizsaluši, esi stiepis tai dzeramo no virtuves, izgāzis lē­veni naudas, maksādams veterināram, nemaz nerunājot par zālēm, visus šos gadus plēsies, lai savam lopiņam sagādātu salmus un sienu, mūždien baiļodamies, vai tikai visa tā būs gana. Un kur nu vēl lielā raizēšanās, kad gotiņai jāatnesas. Bet tagad, redzi, — Meisonjs sparīgi nobeidz, —ierodas tāds liekēdis, nomurkšķ sa­vus pātarus un vedīs prom tavu piena devēju. Gluži tāpat kā viduslaikos. Atnāk melnsvārcis un pieprasa desmito tiesu. Kālab tad lai neievestu vēl klaušas un pie reizes arī citas kungam tīkamas nodevas?

Sī bezdievīgā runa ietekmē visus, pat ticīgos. Mūsu pusē vēl atceras feodālos dižmaņus, un pat tie, kuri iet uz baznīcu, neko lielu uz mācītājiem nepaļaujas. To­mēr es klusēju. Un nogaidu. Es nevēlos otro reizi pa­likt mazākumā.

— Lai nu kā, bet viņiem taču ir zīdaiņi, — ieminas Kolēns.

— Patiesi, — piekrīt Tomā, — bet kāpēc tos neatdod audzināšanai pie mums? Es neticu, ka mātes nebūtu nr mieru no tiem šķirties, ja runa ir par bērnu dzī­vību.

Nav slikti, Tomā! Skaidri un loģiski, tikai varbūt mazliet par abstraktu, lai mūsu ļaudis pārliecinātu.

— Bet varbūt tas viss ir taisnība, ko Filbērs mums stāstīja, — savā apbrīnojamā lētticībā piezīmē Peisū.

Meisonjē parausta plecus un nikni atcērt:

— Filbērs mums var nezko sapūst!

Manuprāt, ņemot vērā auditoriju, viņš šauj pāri strī­pai. Lai gan aplinkus, Meisonjē izsakās par Filbēru kā par nelieti, bet šeit neviens, izņemot Tomā un mani, šādam spriedumam nav nobriedis. Tāpēc atkal iestājas iigs klusuma brīdis. Taču es neko nedaru, lai to pār­trauktu.

— Nekādas vieglās dienas jau nu gan viņiem tur nevar būt, — beidzot ierunājas Menū, nolikdama adīkli klēpī un piegludinādama to ar roku, jo adījums tiecas savilkties čokurā. — Larokā divdesmit ēdāju, bei uz visiem tikai viens vērsis un pieci zirgi, tā ka zobi jā­kar vien vadzī.

— Neviens tev neliedz atdot viņiem savu govi, — Meisonjē. zobgalīgi nosaka.

Tas nu man nepatīk, un es saausos. «Mans» un «tavs» — tie man šķiet visai bīstami jēdzieni. Tāpēc atrodu par vajadzīgu iejaukties.

— Manuprāt, tā runāt nav pareizi. Seit nav ne Menū govs, ne Falvinas govs, ne Emanuēla zirgu. Ir tikai Malvilas mājdzīvnieki, un tas viss. Un Malvilas māj­dzīvnieki pieder Malvilai, tas ir, mums visiem. Ja kāds domā citādi, tas lai paņem savu īpašumu un vācas prom.

Pateicu to ļoti sparīgi, un pēc mana paziņojuma iestājās mazliet saspringts klusums.

— Ko tu ar to gribēji sacīt, Emanuel? — pēc kāda brīža iejautājas mazais Kolēns.

— Tikai to, ka jautājums par šķiršanos no vienas govs mums jāizlemj visiem kopīgi.

Es teicu — «jautājums par šķiršanos no vienas govs», nevis «jautājums par vienas govs atdošanu». Pārējie uztvēra šo niansi.

— Mums vajadzētu iedomāties sevi viņu vietā, — ierunājās Falvina, un mēs viņā nolūkojamies ar iz­brīnu, jo gandrīz jau veselu mēnesi Menū viņu bija tā tiranizējusi, ka Falvina neiedrošinās pat muti pa­plest. Pamanījusi mūsu ievērību, Falvina izdveš smagu nopūtu, it kā cenzdamās atbrīvot dvašai ceļu cauri mil­zīgajiem miesas blāķiem, un tad piebilst:

— Ja Malvilas pilī uz desmit cilvēkiem ir trīs govis, bet Larokā uz divdesmit ēdājiem nevienas vienīgas gosniņas, tad jau viņi tā kā tā kādu dienu bruks mums virsū.

— Tu pateici tikai to pašu, ko es, — Menū aizvai­nojošā balsī piebilst, lai atsēdinātu Falvinu. — Kāda jēga bija veltīgi muti dzesēt.

Taču arī man Menū terora metode vienreiz ir līdz kaklam, un es savukārt atsēdinu viņu:

— Bravo, Falvin, tu pareizi runāji!

Falvinas izblīdušie vaigi noļumst vēl vairāk, pati viņa it kā paplūst vēl platāka, paveras visapkārt un laimīgi pasmaida.

— Reiz mums jau nozaga zirgu, — Peisū saka un, redzot, ka Žakē pietvīkdams saplok savā sēdeklī, pie­bilst: — Es negribu nevienam par to izteikt pārmetu­mus. Bet kāpēc tādā gadījumā lai mums no ganībām neaizvestu ari govi?

— Tikai vienu? — es iejaucos. — Un kāpēc ne visas trīs? Larokā ir pieci zirgi un pietiekami daudz jāt­nieku. Viņi var ierasties šeit, pieveikt mūsu sardzi, un palieciet sveikas, gotiņas!

Esmu apmierināts, ka man izdevies pārrunā iepīt ari jautājumu par zirgiem, jo darīju to ar gudru ziņu,

— Mums ir ieroči, — Kolēns piebilst.

Es paskatos uz viņu.

— Larokiešiem tāpat. Un vairāk nekā mums. Mums ir tikai četras šautenes, bet viņiem desmit. Turklāt — es tev atgādinu Filbēra vārdus — liels daudzums pat­ronu. Bet par sevi mēs to nevaram apgalvot.

Klusums. Ar bažām apsveru, kāds varētu izvērsties karš starp mums un larokiešiem.

— Man netīkas tik ļauni domāt par Larokas ļau­dīm, — galvu paceldama, ieminas Menū. — Viņi taču ir šejienieši. Un kārtīgi cilvēki.

Es norādu uz bijušajiem «Dīķu» iemītniekiem.

— Kārtīgi ļaudis. Un šie, vai tad viņi tāpat nav kārtīgi ļaudis? Bet tu pati zini, kā iznāca.

Un, pāriedams jau uz vietējo dialektu, es piebilstu:

— Viens kraupains suns var aplaist visu baru.

— Tas nu gan tiesa, — iejaucas Falvina, priecāda­mās, ka var man atmaksāt ar atzinību par atzinību, tajā pašā laikā bez sevišķām briesmām vēršoties pret Menū. Taču arī Menū atzīst, ka man taisnība, tāpat Kolēns un Peisū.

— Pareizi sacīts, Emanuel, — savukārt piebilst Mei­sonjē, acis uz debesīm paceldams un ar īkšķi norādī­dams uz sargtorņa pusi. Un tāpat vietējā dialektā viņš vēlreiz atkārto: — Patiesi viens kraupains suns var aplaist visu baru.

Redzu, ka Tomā noliecas pie Meisonjē, lai tas viņam šo prātulu pārtulko literārā franču valodā, un tad pie­krītoši pamāj ar galvu. Tāds ir gadsimtiem veco ste» reotipu spēks! Manis izmestā paruna atradusi vispārēju piekrišanu. Filbēristi un antifilbēristi atraduši kopīgu valodu. Tikai jautājumā par to, kurš īsti būtu krau­painais suns, mūsu domas vēl varētu dalīties. Vieniem tas ir pilnīgi skaidrs, otri to vēl nav izlēmuši.

Pēc tik neveiksmīgas uzstāšanās es vairs neko ne­saku. Pārrunas sāk pieklust. Domu apmaiņa izsīkst, ļauju, lai tas notiek. Balsis, stāja, zināma nervozi­tāte — viss liecina, ka mēs esam noguruši. Jo labāk. Es nogaidu.

Gaidīt man nenākas ilgi, jo pēc pagara klusuma brīža Kolēns ieminas:

— Nu, bet ko tu pats par to domā?

— Es, vai? Es pakļaušos vairākuma lēmumam.

Visi nolūkojas manī. Visi ir pārsteigti par šādu lēn­prātību. Izņemot Tomā, kurš ar ironisku aci vēro mani. Taču Tomā neko nesacīs. Viņš ir progresējis. Un pieņē­mies prātā.

Es ciešu klusu. Un, kā jau biju gaidījis, pārējie sāk mani paskubināt.

— Lai nu kā, bet tev taču, Emanuel, kāds spriedums šajā lietā arī pašam būs?

— Tas jau nu gan, savs spriedums man ir. Un tas vispirms ir tāds, ka ar pasaciņām par badā mirstošiem bērniņiem mūs grib apvest ap stūri. (Sis «apvedējs», protams, ir tas pats «kraupainais suns», taču līdz ga­lam viss vēl nav noskaidrots.) Iedomājies, Menū (es atkal pāreju uz vietējo dialektu), ka Momo ir zīdairūtis un guļ tev klēpī, bet tev nav ne lāsītes piena, ar ko savu dēliņu pabarot. Vai tu atteiktos viņu nodot uzturā pie tādiem ļaudīm, kuriem piena netrūkst? Un vai tev pietiktu nekaunības pateikt: man nepietiek ar pienu, es gribu visu govi?!

Es nepasaku nekā cita kā vien to pašu, ko Tomā pirms brīža jau pateicis. Taču es pateikto ietveru kon­krētā veidā. Ziedi tie paši, tikai sakārtojums pušķī ci­tāds. Ka esmu trāpījis naglai uz galvas, to izlasu savu biedru sejās.

— Labi, — es pēc brīža turpinu, — kad ieradīsimies Larokā, tur tad arī visu noskaidrosim un parunāsimies ar māmiņām, kādas īsti ir viņu domas. Tomēr pagaidām lietas tādas, kā jau jūs teicāt: mums pieder trīs govis, bet viņiem nav nevienas. Un, izejot no tā, jūs secināt, ka viņus var uzkūdīt pret mums (kurš būtu šis «uzkūdītājs», vēl arvien nav skaidrs) un pierunāt uz nezinko. Taču, kā jūs paši to atzīsiet, nekas labs tas nevar būt, ņemot vērā, ka skaitliski viņu ir vairāk un arī apbruņojums tiem labāks.

Klusums.

— Nu ko tad lai mēs iesākam, Emanuel? — iejautā­jas apmulsušais Peisū. — Vai tu domā, ka mums va­jadzētu vienu govi viņiem atdot?

Tajā pašā mirklī es iesaucos:

— Atdot? Nekad! Nemūžam! Nekādā ziņā neatdot! Tad jau patiesi iznāktu tā, ka mēs, runājot Meisonjē vārdiem, maksātu viņiem nodevas. Un viņiem būtu tie­sības tādas no mums pieprasīt. Sensenās pilsētnieku tiesības baroties uz laucinieku rēķina. Tā tikai vēl trūktu! Pat paši larokieši mūs nicinās, ja atdosim vi­ņiem savu govi!

Kopējā sašutumā visiem iedzalkstās acis. Filbēristu un aritifiibēristu starpā piMga vienprātība. Tūkstošiem zemnieku paaudžu man piekrīt, mani atbalsta, mani iedrošina. Es jūtu zem kājām drošu pamatu un speru soli tālāk.

— Manuprāt, jāprasa, lai viņi par govi mums sa­maksā. Un dārgi samaksā! Nekur citur viņi nevar to dabūt. Un paši taču meklē.

Uz mirkli apklustu un šķelmīgi pamirkšķinu bied­riem ar aci — mans tēvocis taču bija zirgu mijējs, un arī man uz tādām lietām nags. Katru vārdu uzsvēr­dams, es noskaldu:

— Par savu govi mēs viņiem prasīsim divus zirgus, trīs šautenes un pieci simti patronu.

Es atkal apklustu, lai dotu viņiem laiku novērtēt, cik augsta ir manis pieprasītā cena. Klusē arī pārējie, neziņā cits ar citu saskatīdamies. Mani panākumi un es jau to paredzēju — nebija nekādi spožie.

— Jā-ā, — Kolēns novelk. — Šautenes, to es sa­protu. Viņiem ir veselas desmit, mēs paņemsim trīs. Larokiešiem to paliek septiņas. Un arī mums, kopā ar mūsu četrām un trim no viņiem iegūtām, būs septiņas, tātad vienāds skaits. Un par patronām arī, tā ir prā­tīga doma, jo mēs esam gandrīz vai bešā.

Citi vēl klusē. Es noskatos uz biedriem. Lai gan neviens negrib atzīties, nesaprotama visiem ir darī­juma pirmā puse. Jūtos noguris, taču saņemos un at­kal ierunājos.

— Jūs droši vien domājat, ka zirgu mums pašiem diezgan: Malabārs, Amaranta, Daiļava, neskaitot Māneklīti. Var likties — kādam velnam mums vēl zirgi, slaukt taču tos nevar. Tā jau nu būtu. Bet pavērtēsim nopietnāk, kā tad mums Malvilā ar zirgiem īsti ir. Māneklīte pagaidām nav lietojama, tāpat arī Daiļava, kamēr tā zīda kumeļu. Darbam un izjādei paliek divi — Malabārs un Amaranta. Bet ar diviem zirgiem sešiem spēcīgiem vīriešiem ir par maz. Ielāgojiet vienu lietu (es paliecos uz priekšu un skaldīt noskaldu katru vārdu) — mums visiem vajadzēs iemācīties jāt. Visiem! Es tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Pirms sprādziena to puisi un pat meiteni, kuri neprata vadīt mašīnu, uz laukiem uzskatīja par nepilnvērtīgu cilvēku. Bet ta­gad par tādu uzskatīs cilvēku, kuram nav zirga un kurš neprot jāt. Vienalga, kara vai miera laikā. Ja vajadzēs cīnīties, zirgs būs nepieciešams pēkšņam uzbru­kumam, bet sakāves gadījumā, kad nāksies bēgt, tāpat tas būs vienīgais glābiņš. Zirgs tagad aizvietos gan motociklu, gan automobili, gan traktoru, gan bruņumašīnu. Bez zirga mūsu dienās tu nebūsi nekas. Vie­nīgi kāju pamesls citiem, un tas viss.

Es nezinu, vai man izdevās pārliecināt Menū un Fal­vinu. Bet vīriešus gan. Mazāk viņus ietekmēja militāra rakstura argumenti, vairāk — prestiža saglabāšanas apsvērumi. Viņi saprata, ka bez zirga tu nebūsi piln­vērtīgs cilvēks. Tāpat kā pirms Notikuma dienas par pilnu neuzskatīja zemnieku, kuram nebija traktora. Ai, kas tas mūsu pusē bija par traktoru neprātu! Desmit hektāru apstrādei iegādājās traktoru un pat divus! Ieku­lties parādos, nopirka piecdesmit zirgspēku traktoru, bet paturēja arī agrāk iegādāto divdesmit zirgspēku, lai jauno pārāk nenodzītu. Visam vajadzēja būt kā kaimiņam. Ne sliktāk kā pie citiem ļaudīm. Bet aramzemes ti kai hektāru desmit, pārējais mežs!

Un šis kādreizējais neprāts man tagad palīdzēja pār­liecināt biedrus, ka prestiža ziņā zirgs stāsies traktora vietā.

Mēs nobalsojam. Pat sievietes ir par manu priekšlikurnu. Atvieglojuma sajūtā es izdvešu gurdu nopūtu nn pieceļos. Kājās slienas arī visi pārējie. Šajā kņadā ieeju pie Meisonjē un Tomā un klusā balsī pasaku, ka gribu ar viņiem vēl parunāt manā istabā. Viņi tam piekrīt. Palūdzis biedrus uz brīdi apklust, es paziņoju:

— Esmu nolēmis rītdien piedalīties dievkalpojumā un iet arī pie dievgalda, ja vien Filbērs to pieļaus, jo grēkus viņam izsūdzēt es negribu.

Tas visiem ir liels pārsteigums. Dažos tas izraisa sapīkumu (taču pagaidām viņi to neizrāda, tādēļ ka pēc brīža varēs divatā izgāzt dusmas), citos — sa­jūsmu. Visvairāk nopriecājas Menū, viņai ir sevišķs iemesls to darīt. Un proti, vēl pirms Notikuma dienas viņa bija sanākusi naidā ar Malžakas mācītāju, jo tas nepieņēma Momo pie dievgalda tāpēc, ka Momo iepriekš nebija izsūdzējis grēkus. Ja nu tagad Filbērs mani pie­ņemtu, tad es būtu aizlieguma mūrī izlauzis robu, kuru varēs izmantot arī Menū dēls.

Es turpinu:

— Tiem, kas ies uz grēksūdzi, vajadzētu būt sevišķi piesardzīgiem, ja attiecībā uz Malvilu viņiem uzdod nepienācīgus jautājumus (atkal netiek pieminēts, kurš to varētu darīt).

Klusums.

— Kādi tie varētu būt? — pēkšņi iejautājas Žakē, jo, apzinādamies, ka viņš ir pieļāvīgs un viegli ietek­mējams, baidās izpļāpāties.

— Nu, piemēram, ja mēģina izdibināt, kādi mums ir ieroči, cik daudz mums vīna, labības, žāvētas gaļas un desu.

— Un ko lai es atbildu, ja man uzdos šādus jau­tājumus? —turpina jautāt pārmērīgi godprātīgais Žakē.

— Atbildi tā: to es nezinu, vajadzētu pavaicāt Ema­nuēlam.

— Tagad tu zini, kā atbildēt, — saka garais Peisū, ģīmi smaidā saverkšķījis un savu lielo roku Žakam uz platā pleca uzlicis (kopš tā laika, kad Žaks bez­maz nomušīja Peisū, viņi abi ir nešķirami draugi).

Liec aiz auss — lai tev nenoietu greizi, uz visiem jautajumiem tu drīksti atbildēt tikai tā. Piemēram, Fillins tev jautā: vai tu, mans dēls, esi piekopis miesas grēku? Bet tu atbildi: nu, to gan es nezinu, vajadzētu pavaicāt Emanuēlam.

Visi smejas. Smejas kopā ar Peisū, kurš ļoti apmierināts, ka viņam izdevies noplēst tik varenu joku, sme­jas par Žakē un kopā ar viņu. Mūsu «dzimtcilvēku» pamatīgi iebukņī. Viņš ir sajūsmā. Malvilas pili tomēr n pavisam cita gaisotne nekā «Dīķos».

Pēc dažām minūtēm saruna manā istabā ar Tomā un Meisonjē ir diezgan saspringta. Viņi nīgri pārmet, Ka esmu ielaidies spēlitē ar Filbēru un — ak šaus­mas! — apņēmies pat iet pie dievgalda, nevis šo viltus priesteri izmetis pa durvīm. Es viņiem paskaidroju savu nostāju. Baidos no bruņota konflikta ar larokiešiem, un tas nosaka manu rīcību. Negribu dot Filbēram ne mazākā iegansta, vienalga, materiālas vai reliģiskas dabas, šādas sadursmes uzkurināšanai. Tāpēc es iestā­jos par govs pārdošanu, taču tādā veidā, lai tiktu vā­jināts iespējamā pretinieka bruņotais spēks. Tā paša iemesla dēļ arī reliģijas jautājumos es pieslienos vai­rākuma uzskatiem. Tas ir kompromiss. «Tev nu gan, Meisonjē, vajadzētu zināt, kas ir kompromiss. Tava partija savā laikā dažu labu reizi tajos ielaidusies.» (Meisonjē samirkšķina skropstas.) «Kas attiecas uz Filbēru, esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš nav nekāds garīdznieks. Semināristu Serirjē es sagudroju pats no sākuma līdz beigām, bet Filbērs, palūk, viņu atcero­ties! Skaidrs, Filbērs ir krāpnieks, avantūrists, cilvēks bez kripatiņas godaprāta. Un taisni tāpēc jo bīstamāks. Ja jūs abi ar Tomā būtu saprātīgāki, arī jūs piedalī­tos dievkalpojumā. Tas patiesībā nemaz nav nekāds dievkalpojums, jo Filbērs taču nav mācītājs. Un tas ari nav nekāds svētais vakarēdiens, jo viņš nav iesvē­tīts par priesteri.»

Tālāk, liekas, es vairs nemaz nevaru iet savās pūlēs abus pārliecināt. Visā pilnībā izbaudu situācijas komiskumu — es taču nopūlos viņus pierunāt piedalīties dievkalpojumā, apgalvodams, ka tas nav nekāds īsts dievkalpojums.

Sajā mirklī pie durvīm kāds paskrubinās. Neklauvē, bet tieši paskrubinās. Es sastingstu, paskatos uz abiem biedriem, tad uzmetu acis pulkstenim. Ir pirmā rīta stunda. Atkal kluss skrapstiens. Es paķeru šauteni no statņa, ko Meisonjē man ierīkojis pie sienas iepretim gultai, dodu zīmi, lai arī Meisonjē un Tomā paņem ieročus, atvelku durvju šautru un mazlietiņ paveru dur­vis. Tā ir Mjeta.

Viņa uzsmaida Tomā, jo zina, ka viņš te dzīvo, tāpat arī Meisonjē, lai gan meitene ir izbrīnījusies, viņu šeit redzot, un tūlīt sāk man ko stāstīt ar rokām, ar lūpām, ar acīm, ar uzacīm, ar visu savu augumu, ar kājām un pat matiem. Sī valoda ir gluži spontāna, un tai nav nekā kopēja ar kurlmēmo zīmju valodu, ko viņa nav mācījusies un kuru es tikpat nesaprastu. Mjeta man pavēstī pārsteidzošas ziņas. Kad viņa pēc vakari­ņām pavadījusi Filbēru uz savu istabu, tas viņu uzai­cinājis atnākt vēlāk, pēc tam kad visi būs iemiguši (ar pirkstu apvilkdama apli, Mjeta rāda «visi», pie no­liekta vaiga pieliktās delnas nozīmē «aizmiguši»). Mjeta domā, ka Filbērs grib ar viņu pamīlēties (to ap­zīmē neticami rupjšžests). Kad viņa redzējusi manā istabā iedegamies uguni (labās rokas mazo pirkstiņu pacēlusi augšup, Mjeta ar otro roku virs tā uzvelk lī­kumotu līniju, lai parādītu gaismas oreolu), viņa stei­gusies šurp, lai uzzinātu, vai es atjauju.

— Kādas man tiesības tev ko aizliegt, — es beidzot ierunajos. — Tu vari rīkoties, kā tev pašai patīk, Mjeta.

neviens tevi nespiež ko darīt, bet tāpat arī neaizliedz.

Labi, tad es iešu, viņa ar mīmikas palīdzību saka, viesmīlības un pieklājības pēc, bet bez jebkāda prieka.

— Vai tad viņš tev nepatīk, Mjeta?

Meitene pavalba acis un sakļauj rokas (tas nozīmē Filbēru), pēc tam labo delnu uzliek sev uz sirds, bet tūlīt ar tās pašas rokas rādītājpirkstu nikni novicina sev gar degunu. Tad viņa iziet laukā un aizdara aiz sevis durvis. Mēs visi paliekam stāvam pie tām.

— Tas nu gan ir riebeklis, — Tomā nosaka.

— Tev nevajadzēja atļaut, — izmet Meisonjē ar sarauktām uzacīm un niknu seju.

Es paraustu plecus.

— Ar kādām tiesībām? Tu taču zini mūsu prin­cipu — Mjetā drīkst rīkoties, kā pati vēlas.

Es noskatos uz biedriem. Viņi ir tik saniknoti un aizvainoti — gluži kā laulāti vīri, kuriem uzlikti ragi. Tās ir dīvainas un varbūt pat mazliet smieklīgas jūtas, jo cits uz citu mēs taču nemaz neesam greizsirdīgi. Varbūt tāpēc, ka viss notiek vienas grupas robežās, vi­siem redzot un zinot. Bez jebkādas mānīšanās un līdz ar to arī bez jebkādas izlaidības. Mūsu izkārtojumam piemīt pat kaut kāds formāls un visos drošības sajūtu radošs raksturs. Bet Filbērs ne tikvien nepieder pie mūsu grupas, viņš izrīkojies slepšus, kā pēdējais glūņa un divkosis. Tomā un Meisonjē man pilnīgi dibināti aizrāda, ka, nebijusi Mjeta tik godīga, mēs pat neko neuzzinātu par šo «laulības pārkāpšanu». Sādu apzī­mējumu viņi gan nelieto, jo nojauš, cik smieklīgi tas izklausītos, taču viņu izjūta tai ļoti tuva. Pietiek uz­mest abiem skatienu, lai redzētu, ka viņos verd neval­dāms niknums.

— Kads maita! — Meisonjē nosaka uti, ta fea ar franču vaiodu viņam nepietiek, piebilst vēl ko vietejā izloksnē.

Tomā ar Meisonjē ir pilnīgi vienis prātis. Šoreiz pat Tomā zaudējis savu ierasto savaldību.

— Tu redzēsi, kas notiks, — Meisonjē draudošā balsī paziņo, — kad es rīt pastāstīšu Kolēnam un Peisū, kādu naksniņu šis draņķis pie mums pavadījis.

Nobijies es viņam piekodinu:

— Nekādā ziņā tu nedrīksti to darīt!

— Un kāpēc gan ne? — Meisonjē atcērt. — Vai vi­ņiem tāpat nebūtu tiesības zināt, kas noticis?

Protams, tādas tiesības viņiem ir, jo arī viņi abi pie­vilti. Jo sevišķi Kolēns, uz kuru to varētu divkārši at­tiecināt.

— Un arī Žakē es visu izstāstīšu, — Meisonjē pie­bilst, dūres sažņaudzis. — «Dzimtcilvēkam» ir tādas pašas tiesības kā mums visiem.

Mēģinādams viņu nomierināt, es iejaucos vēlreiz:

— Labi, Kolēnam tu vari pateikt, bet nekādā ziņā ne Peisū. Nogaidi, kamēr Filbērs būs aizvācies, tad pa­stāsti arī viņam. Tu taču pazīsti Peisū, viņš iegāzīs Filbēram pa ģīmi!

— Un pareizi darīs! — zobus sakodis, piebilst Tomā.

Par Mjetu neviens nebilst ne pušplēsta vārda, un

es nešaubos, ka viņiem ne prātā nenāk domāt par mei­teni ko sliktu, taisni otrādi — viņi ir pārliecināti, ka neģēlis Filbērs nelietīgi izmantojis nabaga Mjetas pie­nākuma apziņu un viesmīlības jūtas. Tāpat nešau­bos — ja es ierosinātu uz karstām pēdām uzmodināt Kolēnu, Peisū un Žakē, lai kopīgiem spēkiem ielauztos Fiibēra istabā un viņu ar visu ēzeli izmestu pa Malvi­las pils vārtiem, tas nekavējoties tiktu izdarīts. Nevē­lēdamies šādu ainu pieredzēt īstenībā, es apmierinos, ka to skatu tikai iztēlē. Un, gara acīm redzot visus se­šus ragnešus iebrūkam viņu kopējās sievas mīļākā is­tabā, lai to pamatīgi notēstu, man uznāk smiekli,

— Nekā smieklīga te nav, — Meisonjē sirdīgi noteic.

— Labi, — es saku, — ej un liecies uz auss. Izlietu ūdeni vairs nesasrnelsi.

Jāatzīstas, ka šis nodeldētais izteiciens viņu ne ma­zākā mērā neietekmē. Patiesībā to var attiecināt uz abiem, jo Tomā, lai gan mazāk runā, ir tikpat pār­skaities.

— Visvairāk man derdzas tas, — Meisonjē šķendē­jas, — ka Filbērs grib izmantot meitenes kaiti. Droši vien nospriedis: ja jau viņa ir mēma, tad nevienam neko nespēs izstāstīt.

— Un tu vēl gribi, lai es rīt piedalītos viņa pāta­ros, — Meisonjē paceļ balsi. — Un, zinādams visu no­tikušo, mierīgi noklausītos viņa vervelēšanā par tiklu dzīvošanu! Labi, es likšos uz auss, — viņš nobeidz, redzēdams, ka es kļūstu nepacietīgs.

Kūkumu uzmetis, Meisonjē iziet pa durvīm. Izģērb­damies es saglabāju īgnu izskatu, lai tikai Tomā ne­sāktu ar mani runāties. Es notikušo neuztveru tik traģiski. Vispirms, Filbērs taču nemaz nav garīdznieks. Un, otrkārt, liela muiža, ja arī priesterim iekārotos pa­mīlēties! Kāpēc viņš to nedrīkstētu? Ja nabadziņam tas jādara slepšus, tā jau ir viņa nelaime, nevis vaina.

Es neturu uz Filbēru ļaunu prātu par to, ka viņš uz vienu nakti pievācis Mjetu. Rīt es šo starpgadījumu bez kautrēšanās izmantošu, uzstājoties pret viņu, bet es to darīšu aiz citiem apsvērumiem. Tāpēc — par to man nav nekādu šaubu —, ka viņš ir nekrietns un ne­godīgs cilvēks, kurš kāro mums nodarīt ļaunumu, es atkal atjaunošu Malvilas iemītnieku vienprātību. Vien­prātību, kura aiz reliģiskiem ieganstiem šovakar bez­maz būtu tikusi sašķelta.

Izdzēsis gaismekli, es apgulstos, taču, kā jau biju domājis, iemigt man neizdodas. Arī Tomā nevar aiz­migt. Es dzirdu viņu grozāmies no vieniem sāniem uz otriem. Tomā mēģina uzsākt ar mani sarunu, taču tas viņam neizdodas. Ja jau nav miega, lai būtu vismaz klusums.