III

Esmu kļūdījies. Nelielais brauciens automobilī ar Kolēnu līdz departamenta galvaspilsētai nav mana pē­dējā atmiņa no agrākās pasaules. Tagad, naktij iestā­joties, sirdī uzbango vēl kāda cita. Un es skaidri at­skārstu, kāpēc man nav izdevies to «aizmirst».

Otrdien es saņemu vēstuli no Biržitas. Viņa ir me­todiska meitene un raksta man katru svētdienu. Biržita savas mīlas vēstulītes raksta vienkāršā, grama­tiski ļoti pareizā franču valodā, tās jo bagātīgi -piebār­stīdama ar idiomātiskiem izteicieniem, kuri gan rei­zēm lietoti nevietā.

Tās visas veidotas pēc viena šablona. Vienā teikumā Biržita apvaicājas par to, kā dzīvoju es, bet pēc tarn veselās četrās lappusēs pastāsta par sevi. Vēstules trešā daļa veltīta erotiskai tēmai.

Taču arī šī pēdējā aizvien paliek nemainīga. Sestdie­nas vakarā pirms gulētiešanas viņa pārlasot «dzelte­nīgo papīra strēmelīti», pēc tarn kaila apgulstoties starp palagiem, domājot par visu to, ko.es sarakstī­jis uz «dzeltenīgās strēmelītes», atceroties manus glās­tus («Ai, Emanuel, tavas rokasl») un jūtoties «traki iekvēlināta». Bet pēc tam, Biržita pasvītro, viņai esot gaužām grūti iemigt.

Kāpēc sestdienas vakarā? Droši vien tāpēc, ka svēt­dienas rītā Biržitai nav jāstrādā un līdz ar to viņa var sev atļauties daļēji bezmiega nakti, neietekmējot nākamās dienas darba veikumu.

Man taču nebija nekāds noslēpums, cik apzinīgi Biržita pilda savus pienākumus. Es izlasu viņas vēstuli vienreiz, pēc tam vēlreiz, pareizāk sakot, gan tikai tās vietas, kur Biržita apraksta savu iekāri, un, lai gan man tas viss jau iepriekš zināms un es par šīm izjū­tām pat uzjautrinos, vēstule mani ietekmē. Taču pie­tiks. Arī man jākļūst drusciņ apzinīgākam (pat man!) un jāķeras pie darba. Es pieceļos un, likdams vēstuli aploksnē, pamanu, ka beigās tai vēl kāda piebilde.

Pirmdien Biržita iešot uz slimnīcu, lai viņai izope­rētu aklo zarnu. Viņa paziņojot man savu adresi un gaidot vēstules.

Sī operācija atgādina, ka ari man paša m tāda būtu vajadzīga. Ārsts taču aizvien brīdina, ka esot iiela no­laidība to neizdarīt, un es apņemos pēc Lieldienām, lai cik daudz darba būtu, uz kādu nedēļu atbrīvoties un beidzot tikt vaļā no sava piedēkļa. Aizrakstu tūlīt Biržitai un piezvanu uz departamenta galvaspilsētu kā­dam parfimērijas veikalam, lai palūgtu nosūtīt uz Minhenes slimnīcu flakoniņu ar Šanela, numur pieci, smaržām.

Veselu nedēļu no Biržitas nav nekādu ziņu. Norai­zējies un bīdamies, ka operācijā radušies kādi sarežģī­jumi, es aizrakstu atkal un pēc pāris nedēļām saņemu atbildi.

Visas Biržitas vēstules aizvien bijušas vienkāršas, bet tagad saņemtā šajā ziņā ir īsts meistardarbs. Tajā pavisam desmit rindu.

Biržita slimnīcā sastapusi kādu jaunekli, kurš viņā iemīlējies. Arī viņa šo puisi mīlot. Un precēšoties ar viņu. Protams, viņai trūkšot manu glāstu, ar tiem es viņu esot pārlieku izlutinājis. «Tāpat tev, Emanuel, nliMiiiļv; paldies par dāvanām. Cieši tevi skūpstu, Bir­zu n I'. S. Esmu ļoti laimīga.»

Siiloku viņas vēstuli, ielieku aploksnē un skaļā balsī nu',;il(ii: «Laimīgu ceļu, Biržita.» Taču bezbēdīgais to­ni . man neizdodas, un, pie galda apsēdies, es pavadu ļull nelādzīgus brīžus. Kakls man aizžņaudzas, rokas li cl), sirdi iegruzdas sāpīga zaudējuma, smagas neveik­smes un pazemojuma sajūta. Es Biržitu nemīlu, tomēr iii.nii ar viņu saista cieša saikne. Biju ļāvis sevi mal­dināt starpībai, kādu kristietība nosprauž starp mīles­tību un miesaskāri. Tā kā es Biržitā nebiju iemīlējies, netiku piešķīris kaut cik lielāku nozīmi jūtām, kas mani saistīja pie viņas.

Taču tas bija nepareizi darīts. Mana morāle izrādī­jusies aplama, mani psiholoģiskie apsvērumi —« mal­dīgi. Esmu spiests atzīt, ka izjūtu patiesas ciešanas. Lai gan to nemaz nebiju gaidījis un cerēju, ka šoreiz viss norisināsies gludi. Biju sev iestāstījis, ka (ņemot vērā Biržitas bezsirdību) mana mīla pret viņu līdzinās nullei, draudzība — gandrīz tikpat nenozīmīga, cieņa — jau pavisam mērena. Tāpēc attiecībās pret viņu aiz­vien biju ievērojis zināmu distanci un izturējies iro­niski, visu to atsvērdams ar daudzām, bet sīkām dā­vanām.

Iekāre, abats Lebā būtu teicis. Bet iekāre nemaz nav tāda, kā to iedomājas. Abats Lebā no tās nenieka ne­sajēdz. Un kā lai vecais nabaga šķīstībnieks šeit ko būtu sapratis? Iekāre ir ļoti stipra morāla saikne, jo, tai pārtrūkstot, cilvēks smagi cieš.

Beidzot pieceļos no galda, iekritu gultā un ļaujos sāpēm. Tie ir baismīgi mirkļi. Cenzdamies sakārtot do­mas, nepavisam vairs neizprotu, kāda īsti atšķirtība pastāv starp miesu un dvēseli, un pati šī atšķirtība man liekas aplama. Miesa taču ari spēj domāt, jā gan!

Tā domā un jūt neatkarīgi no kaut kādas tur dvēse­les. Es taču nepavisam negrasos pēkšņi iemīlēties Biržitā, nepavisam arī ne! Biržita ar savu nejūtību ir taisni briesmīga. Es taču viņu nicinu tikpat cieši, kā viņa mani skūpsta. Taču, kad iedomājos, ka es nekad vairs savās skavās neturēšu viņas paļāvīgo augumu, sirds man sažņaudzas. Es saku «sirds» — gluži kā ro­mānos. Taču alga viena — lietot šo vārdu vai kādu citu. Es labi zinu, ko izjūtu.

Kad es tagad atceros savu toreizējo izmisumu, tas man liekas gandrīz vai smieklīgs. Niecīgas bēdas, sa­mērotas ar sīku dzīvīti, un tik nenozīmīgas salīdzinā­jumā ar visu vēlāko. Jo tieši tad, kad es pārdzīvoju šo mazo intīmo drāmu, nogranda Notikuma diena, no­triekdama mūs visus pīšļos.

Patērētāju sabiedrībā visvairāk pieprasītā prece ir optimisms. Liekas, kopš tā laika, kad uz mūsu planē­tas bija uzkrāti pietiekami līdzekļi, lai to iznīcinātu — un vajadzības gadījumā arī vēl tuvākās planētas —, cilvēkiem vajadzēja mitēties mierīgi gulēt. Taču dī­vaina parādība — baismīgo ieroču pārmērīgais dau­dzums un aizvien pieaugošais valstu skaits, kuru rokās šie ieroči atradās, tika uzskatīts par nomierinošu fak­toru. Tā kā neviena valsts kopš 1945. gada netika šos līdzekļus lietojusi, sāka domāt, ka tās bīstas to darīt un nekas nenotiks. Apšaubāmajai drošībai, kādā mps dzīvojām, sagudroja pat speciālu, no augstākās stra­tēģijas apsvērumiem izrietošu terminu. Sādu stāvokli nosauca par «iebiedēšanas līdzsvaru».

Taču jāsaka gan arī vēl kas cits — nekas, absolūti itin nekas pēdējās nedēļās pirms N dienas neļāva to paredzēt. Tiesa, šur un tur uzliesmoja kari, valdīja bads, sākās slaktiņi. Vietumis palaikam notika necilvē­cīgi briesmu darbi. Reizēm tas viss risinājās atklāti — neattīstītajās zemēs, reizēm paslepšus — kristīgo civi­lizācijās valstīs. Tomēr kopumā nekas tāds, ko mēs trīsdesmit apritējušajos gados jau nebūtu pieredzējuši. Turklāt tas viss risinājās diezgan ērtā attālumā, kaut kur pasaules viņā malā. Protams, satraukumu izraisīja <irī tas, cilvēki bija sašutuši, tika parakstītas petīcijas, palaikam saziedoja pat kādu mazumu naudas. Bet, tā kā, galu galā, viss notika kaut kur citur un mūs tieši nekas neskāra, tad savā dziļākajā būtībā mēs palikām mierīgi. Aizvien taču mira'citi.

Mass media [1] — man saglabājušies laikraksta «Monde» pēdējie numuri, un nesen es tos pāršķir­stīju — nekādu sevišķu satraukumu neizrādīja. Vai arī tas tika attiecināts uz tālu nākotni. Piemēram, ru­nājot par vides piesārņošanu. Pareģoja, ka pēc gadiem četrdesmit mūsu planēta nokļūs bezdibeņa malā. Pēc gadiem četrdesmit! Tā šķita tāla nākamība. Vai tad mēs to maz pieredzēsim!

Ir fakts — un es to saku gluži bez jebkādas ironijas, jo tā šeit būtu nevietā —, ka neviens no masu infor­mācijas varenajiem līdzekļiem, ne prese, ne radio, ne televīzija, kuri aizvien piegādā tik bagātīgas, ja arī ne vienmēr gluži precīzas ziņas, šoreiz ne mazākā mērā un ne uz brīdi nenojauta, kas mūs sagaida. Kad katastrofa notika, bija jau par vēlu to komentēt, jo pašu masu informācijas līdzekļu vairs nebija.

Starp citu, varēja gan arī būt tā, ka katastrofa iepriekš nemaz nebija paredzama. Varbūt kāds valsts­vīrs izdarījis baismu kļūdu, noticēdams savam ģenerāl­štābam, ka viņa rokās ir absolūtais ierocis? Vai arī pēkšņs prāta aptumsums piemeklējis kādu atbildīgu amatpersonu vai pat vienkāršu ne visai augsta ranga izpildītāju, un tā tika dots rīkojums, kuru pēc tam ne­viens vairs nespēja atsaukt? Tāpat atomtriecienu ķē­des reakciju varēja izraisīt kāds tehnisks misēklis, uz kuru otra puse atbildēja ar prettriecienu, un tā tālāk līdz pilnīgai bojāejai.

Šādus minējumus var izsacīt bez sava gala. Taču patiesību neviens neuzzinās, jo tās noskaidrošanas lī­dzekļi ir iznīcināti.

šajās Lieldienās sākās tumša nakts, kad pārtrūka vēstures ritējums, jo nebija vairs tās objekta: civilizā­cijai, par kuras attīstību mums stāstīja vēsture, bija pienācis gals.

Pulksten astoņos es nokāpu ieejas tornī, kur dzīvoja Menū ar Momo, lai paņemtu pienākušo pastu. Kā jau katru rītu, es tur sastapu pastnieku Budeno, skaistu un sprogainu, bet no pārmērīgas vīna lietošanas — ar vīnu viņš tika pacienāts ikvienā mājā — jau maz­liet izblīdušu un apsārtušu puisi. Viņš sēdēja virtuvē pie galda, sūkdams manējo, un man par godu mazliet pacēla no krēsla savu dibengalu. Pateicu viņam, lai neapgrūtina sevi ar piecelšanos, pievācu no galda vēstules un grasījos iet prom, bet Menū, izņēmusi no sienas skapja glāzi, ielēja vīnu arī man. Kā jau katru rītu, arī šoreiz es atteicos, bet, «lai vīniņš neietu zu­dumā», to izdzēra pati Menū. Iestiprinājusies, viņa pie­vēršas nopietnākām lietām. «Vajadzētu, Emanuel, bei­dzot iepildīt pudelēs vīnu, gandrīz visas jau izdzer­tas.» Es nepacietīgi paraustu plecus. «Tad darīsim to tūlīt,» es saku, «desmitos ar Zermēnu man jāizbrauc uz Laroku.» Kā jau labi audzināts cilvēks, Budeno pie<eļas — viņš tad nu iešot. Tāds viņš saglabājies manā /il,miņā — melniem, sprogainiem matiem, platu smaidu, līksmām acīm. Budeno vēlreiz pasniedz man roku. Uz Lijām viņš turas stingri, tikai iekšienē viņam no vīna uzmundrinošs siltums. Cigareti lūpās iespraudis un sē­deklī ērti atzvēlies braukādams apkārt ar savu dzel­teno pasta mazauto, Budeno ir priecīgs par iespēju Ik ritu sastapt tik daudz ļaužu. Vai gan iespējams Iedomāties vēl labāku nodarbošanos jaukam puisim ar piemērotu izglītību, jo, izmaksādams naudas pārvedu­mus, viņš nekad nekļūdās. Un tā «vienos priekos» līdz pensijas gadiem! Apcirties uz papēža, Budeno aizsoļo, iii savu plato muguru aizpildīdams zemo durvju at­veri.

Viņa dzelteno mazauto mēs vēlāk atradām, kad tas bija pārvērties pārogļojušos sadriskātu skārdu gubiņā, liet no paša Budeno nevienas kaula šķembiņas.

Es aizgāju uz savu istabu, paņēmu puloveru un pie­zvanīju Žermēnam uz «Septiņiem dižskābaržiem». Brī­dināju viņu, ka iegriezīšos tikai pusvienpadsmitos, lai lad kopīgi brauktu uz Laroku. Iznākdams iekšējā pa­galmā no galvenā sargtorņa, es sastapu Menū un Ieteicu saģērbties siltāk, jo pagrabā ir vēss. «Ej nu, ej,» viņa atbildēja, «man nekad nav auksti. Momo, tas gan ir salīgs.» Kamēr Menū runāja, es uz viņu nolū­kojos no sava garā auguma augstumiem, un viņa man šķita pavisam maziņa. Atceros, ka manu vērību šajā brīdī piesaistīja gluži nenozīmīgs sīkums. Menū bija »izvilkusies melnu, līdz spīdumam nobružātu darba blūzi, kuras četrstūrainā izgriezuma malā es pamanīju veselu virteni saspraužamo adatu. Nevarēju apjēgt, kā­dam nolūkam tās tur savāktas un pie kāda apakšve­ļas gabala tās piespraustas, taču ne pie krūštura, jo ko gan tas viņai, nabadzītei, saturētu? «Tev, Menū, ari derētu uzvilkt ko siltāku,» es teicu, noskatīdamies saspraužamo adatu virtenē. «Pagrabā ir vēsi, viegli var saaukstēties.» Nē, nē, viņai nemaz neesot auksti, Menū iebilda, un es nevarēju saprast, vai viņas balsī jaušams skarbums vai arī nabaga ļaužu lepnums.

Ne visai lādzīgā omā es nostiprināju vīna uzpildes ierīci un apsēdos uz ķeblīša soļus divdesmit no Menū. Pagrabs bija milzīgs, plašāks nekā skolas iekšējais pagalms. To apgaismoja sienas nišās paslēptas spul­dzes, bet avārijas gadījumam paliktņos bija saspraus­tas lielas sveces. Šeit nebija ne pārāk sauss, ne arī pārāk mitrs gaiss, un temperatūra, kā to liecināja virs izlietnes uzkarinātais termometrs, pastāvīgi turējās uz plus trīspadsmit grādiem. «Labāks ledusskapis nemaz nav atrodams,» mēdza sacīt Menū, kura šeit uzglabāja mūsu konservus, bet pie griestu velvēm sakarināja de­sas un šķiņķi. Menū izvieto savus «rīkus» ap izlietni: pie ūdens-

kubla krāna piestiprinātu pudeļu suku, paliktni ar notekcaurumiem, automātisko aizkorķētāju. Menū rīkojas jo sparīgi, un jūtams, ka viņa atšķirībā no manis ir labā omā. Lai gan viņa iedzer visai mēreni, vīna uz-p pilde ir svinīgs rituāls, antīki svētki, rnūsu pārticības cildens apliecinājums, gaidāmo līksmju solījums. Bet man šis darbs ir tikai klaušas. Turklāt tādas, no ku­rām es nekādi nevaru atbrīvoties, šim darbam pietiktu ar diviem cilvēkiem, no tiem viens pudeles uzpildītu, bet otrs aizkorķētu, taču nevienu no šīm operācijām nevar uzticēt Momo. Ja viņu noliek pie vīna uzpildes, viņš gan pielāgo šifonu, bet par teci pārliecinās, tā galu iebāzdams sev mutē, un tikai pēc tam to ieliek pu­deles kaklā. Ja Momo uztic pudeļu aizkorķēšanu, viņš vispirms no katras iekampj krietnu malku.

Tātad es rūpējos par uzpildi, Menū pudeles aizkorķē, bet Momo tās pārvieto — pie manis atgādā tukšās, bet uzpildītās — atpakaļ pie Menū. Laiku pa laikam es dzirdu Menū noburkšķam: «Momo, vai gribi, lai velku lev ar kāju pa dibenu?» Man nav nekādas vajadzības pacelt galvu, jo es zinu, ka Momo šajā brīdī žigli no­liek atpakaļ stiepļu kurvī pudeli, kuras saturs jau ma­nāmi noplacis. Zinu to tālab, ka tūlīt, noliegdams savu acīm redzamo vainu, Momo sašutušā balsī iebrēcas: «Eznegonetaru!» (Es neko nedaru!).

Veicot uzpildes operāciju, vīns pudelē kāpj tik strauji, ka no tās nedrīkst novērst acis. Taisni apbrī­nojami, cik lielā mērā pat pavisam vienkāršs darbs aizkavē jebkuras pārdomas. Lai gan tiesa, ka arī Momo pļerkstošais tranzistors (to, mums visiem par postu, viņam nesen uzdāvinājusi Menū), kuru viņš nēsā sev līdzi kaklā uzkarinātu, ne visai veicina kon­centrēšanos.

Pašam nemanot, mans īgnais noskaņojums pamazām izgaist, taču sevišķu sajūsmu darāmais darbs neizraisa. Vīna uzpilde nav nekāds jaukais pienākums, ja vien to neveic tā, kā paradis Momo. Taču kādam tas jādara. Turklāt vīns ir mans, un vispār man patīk strādāt kopā ar Menū. Lai gan tajā pašā laikā Momo izrīcība un viņa pļerkstošā mūzika mani kaitināja. Ar vārdu sa­kot, pārdzīvojamais brīdis bija pavisam pelēcīgs, pavi­sam ikdienišķīgs, ar sīkām, neskaidri izteiktām, pret­runīgām, aši pagaistošām izjūtām, ar neinteresantām, uznirstošām un tūlīt pazūdošām, līdz galam neaptver­tām pārdomām, ar kaut kur ieslēptām, vēl pilnīgi ne­pārvarētām nenozīmīga sarūgtinājuma mielēm.

Negaidot — gluži kā Šekspīra traģēdijās — pie dur­vīm atskanēja spēcīgi klauvējieni un pa tām visai nedramatiskā kārtā ievēlās Meisonjē kopā ar mazo Kotēnu un garo šķeistu Peisū.

Es tūlīt pamanīju, ka Meisonjē ir par kaut ko ļoti uztraucies.

— Mēs izmeklējāmies tevi pa visām malu maliņarn, — viņš teica, steigdamies šurp pie manis pagraba otrā galā. Kolēns un Peisū viņam sekoja.

Es pikti viņam aizrādu, ka vajadzētu aizvērt abas durvis uz gaiteni.

— Nav vārdam vietas, atradis pamatīgu slēptuvi. Par laimi, mēs satikām Tomā, un viņš mums pateica, kur tu esi meklējams.

— Ko tu saki! — es iesaucos un pāri plecam pa­stiepju viņam kreiso roku, taču nenovēršu acis no vīna līmeņa pudelē. — Vai tad Tomā vēl nav aizgājis?

— Nē, tup saulgozī uz sargtorņa kāpnēm un pētī savas kartes.

Meisonjē to paziņo kaut kādā sevišķā tonī, jo jau­nais cilvēks, kurš tā var noņemties ar oļiem, iedveš viņam bijību.

— Pieņemiet, grāfa [2] kungs, manus cieņas apliecinā­jumus.

Kopš esmu nopircis Malvilas pili, viņam patīk šādā veidā par mani pazoboties.

— Sveicināts, — saka garais Peisū.

Es uz viņiem pat nepaskatos, jo nedrīkstu novērst acis no pudeles. Iestājas mazliet neveikls klusuma brī­dis.

— Nu, kā tad sviežas? — ierunājas Peisū, juzdams brīža neveiklību. — Vai tava vācietene vēl nav atbrau­kusi?

Tai vajadzētu būt sevišķi piemērotai tēmai. Vismaz viņam tā liekas.

— Viņa vairs nebrauks šurp, — es vienaldzīgā balsī nosaku. —Birži!a precas.

— Pirmā dzirdēšana, —< Menū nosodošā balsī ieru­nājas. — Paskat tik! Sai ienācis prātā iziet pie vīra!

Es redzu, ka Menū tā vien niez mēle nolasīt morā­les sprediķi, bet tad laikam viņa atceras, kā pašai bija izdevies nomakšķerēt laulāto draugu, un apklust, .

— Nevar būt! — garais Peisū novelk. — Biržita pre­cas?! Tā nu gan ir nelaime, tad jau man ar viņu ne­kas nesanāks.

— Bet Kants paliks bez izpalīga, — Kolēns mani pažēlo.

Es nevaru novērsties, lai paskatītos uz Meisonjē. Vīns pudelē kāpj pārāk strauji. Taču ievēroju, ka viņš nesaka neviena vārda.

— Mēneša beigās man būs trīs palīgi, — es pēc brīža pavēstu.

— Meitas vai puiši? — Peisū apjautājas,

— Viens puisis, divas meitas.

— Divas meitas! — Peisū iesaucas. Tomēr neviens neatbalsta viņa balamutēšanos, un atkal iestājas ne­cils klusuma brīdis.

— Menū, — es saku, — atnes ciemiņiem trīs glā­zes.

— Nav vērts pūlēties, — Peisū iebilst, lūpas aplai­zīdams.

— Momo, — Menū saka, — aiztec pēc glāzēm, tu taču redzi, ka esmu aizņemta.

Patiesībā viņa negribēja aiziet no pagraba tieši tādā brīdī, kad saruna kļuva tik interesanta.

— Nekripuied! (Negribu iet!) — Momo atcērt.

— Bet vai ar ceļgalu pa dibenu tu gribi? — Menū piesola, draudīgi pieceldamās.

Vienā lēcienā Momo ir drošā attālumā un, kāju pie­sperdams, sirdīgi atkārto;

— Nekripuied!

-— Uz līdzenas vietas tu man iesi! — Menū pie­draud, pasperdama soli uz viņa pusi.

— Momo nekripied! — puisis izaicinoši tiepjas, roku uz durvju tverekļa turēdams, lai jebkuru mirkli varētu ņemt kājas pār pleciem.

Menū ar acīm novērtē attālumu, kas viņu šķir no dēla, un mierīgi apsēžas.

— Ja tu atnesīsi glāzes, — Menū rāmi nosaka, darbodamās ar aizkorķētāja rokturi, — es tev vakari­ņās sacepšu kartupeļus.

Momo nevīžīgi noskūtajā sejā pavīd iekāre, viņa mazās, melnās, vientiesīgiem zvērēna redzokļiem līdzī­gās acis iedzirkstas.

— Vaibadiesi? (Vai patiesi?) — viņš aši iejautājas, ar vienu roku kašņādams savu melno matu ērkuli, bet otru iegrūzdams bikšu priekšā.

— Solīts paliek solīts, — Menū apstiprina.

'— Dūtaļ! (Tūdaļ!) — Momo iesaucas, atplaukdams smaidā. Un pazūd tik ātri, ka aizmirst pat aizvērt durvis. Uz akmens kāpnēm noklaudz viņa rupjie, ar naglām apsistie kareivja šņorzābaki.

Garais Peisū pievēršas Menū:

— Nevar teikt, ka tev būtu vieglas dienas ar dēlu,— viņš saka.

— Viņam uz pleciem sava galva, tas gan, — Menū atbild visai apmierinātā balsī.

— Jā, vajadzēs tev šovakar pasvīst pie pavarda, — Kolēns piebalso.

Menū izdēdējusī mūmijas sejiņa saverkšķas tūkstoš grumbās.

— Mums šodien tā kā tā cepto tupeņu diena, — viņa paskaidro vietējā dialektā. — Tikai manam nabaga puiškānam tas bija izbiris no prātiņa.

Kāpēc viss, ko Menū saka vietējā dialektā, skan daudz smieklīgāk nekā franču literārajā valodā, es ne­varu pateikt. Sava loma te droši vien ir intonācijas savdabībai.

— Ir gan šie meitieši viltīgi radījumi, — Kolēns nosaka un savā īpatnējā smaidā parauj uz augšu lūpu kaktiņus. — Allažiņ vadā mūs aiz deguna.

— Eh, ja vadātu tikai aiz deguna vien, — Peisū no­pūšas.

Mēs visi trīs iesmejamies un maigi nolūkojamies savā draugā. Jā, tāds viņš ir. Mūsu garais šķeista Peisū. Mūždien tāds pats. Vienmēr uz bezkaunībām.

Tad atkal iestājas klusums. Malžakā visam savs laiks. Neviens te tūdaļ neķersies vērsim aiz ragiem.

— Vai jums nebūtu iebildumu, ja es turpinātu uz­pildīt vīnu, — es ierunājos, — bet jūs pa to laiku man pastāstītu, kas jums uz sirds?

Es redzu, ka Kolēns pamet ar acīm Meisonjē, taču las nebilst ne vārda. Meisonjē garā, naža asmenim līdzīgā seja šķiet pastiepusies vēl garāka, plakstiņi vi­ņam satraukti mirkšķinās.

— Lai notiek, — Kolēns saka. — Mēs tev visu pa­stāstīsim, jo tu šeit savā Malvilas pilī esi maķenīt at­šķirts no pasaules. Ar mēram adresēto vēstuli viss iz­devās gods godam. Tā gāja no rokas rokā un ļaudīm patika. šajā ziņā viss kārtībā. Vējš sagriezies jau citā virzienā. Tikai ar Polā kungu gan ir ziepes.

— Tātad runa būs par šo ķēmu?

— Jā. Tagad, redzēdams, ka viss pavēršas pret mēru, viņš klāsta, ka esot ar vēstuli vienis prātis. Un liek pat saprast, ka to uzrakstījis viņš.

— Ir gan joki! — es nobrīnos.

— Un, ja viņš nav parakstījies, tad tikai tādēļ, ka neesot gribējis, lai viņa vārds stāvētu līdzās komu­nista parakstam,

— Toties, -— es piebilstu, — Polā kungam nebūtu nekas pretim atrasties vienā vēlēšanu sarakstā ar ko­munistu, tikai gan ar tādu noteikumu, lai komunista vārds tajā nebūtu pirmais.

— Redzi nu! — Kolēns iesaucas. — Tu esi sapra­tis.

— Pirmajam, protams, vajadzētu būt man, un es tiktu ievēlēts par mēru. Polā kungs kļūtu par manu pirmo vietnieku, bet, tā kā es esmu pārāk nevaļīgs un man nebūtu laika par pašvaldības lietām rūpēties, tad viņš visu pārņemtu savās rokās.

Es pārtraucu uzpildīt vīnu un paskatos uz saviem draugiem.

— Labi. Kāda mums daļa gar Polā kunga intrigām? Uzspļausim uz tām, un tas viss.

— Jā, bet pilsētas iedzīvotāji tam it kā piekrītot,— Kolēns iebilda.

— Kam piekrīt?

— Tam, lai tu kļūtu,par mēru.

Es sāku smieties.

— It kā piekrītot, tu saki?

— Nu, tas man tikai tāpat vien paspruka, — Ko­lēns taisnojas. — Iedzīvotāji patiesi to vēlas.

Es paskatos uz Meisonjē un atkal sāku darboties ap šifonu. Kad 1970. gadā es aizgāju no skolas direk­tora amata, lai turpinātu tēvoča darbu, Malžakā to uzskatīja par neprātīgu rīcību. Un, kad es nopirku Malvilas pili, visi bija vienis prātis — sak, Emanuēls, ne­raugoties uz savu skološanos, tomēr ir tāds pats gaisagrābslis kā viņa tēvocis. Bet tagad sešdesmit pieci lukliiri necaurejama čūkslāja pārvērsti leknās p]avās. Mnlvilas vīna dārzi iekopti no jauna un dod lielisku vi nu. Turklāt drīzumā es sākšu raust naudu, atvēr­dams pili tūristiem. Tomēr pats galvenais — es atkal csiuu cēlis godā Malžakas sensenās tradīcijas un iegā­dājies govis. Tādā kārtā es sešu gadu laikā savu līdz­pilsoņu acis biju strauji kāpis uz augšu. No gaisaIjrābšļa biju kjuvis par izdarīgu vīru. Un kāpēc gan lai tāds izmanīgs vīrs, kurš tik lieliski pratis kārtot savas darīšanas, tāpat nerīkotos vispārības labā?

Ar vārdu sakot, Malžakas iedzīvotāji kļūdījās divas reizes — pirmo reizi, uzskatīdami mani par nejēgu, bet otro — gribēdami uzticēt man mēra amatu. No manis nekad nebūtu iznācis labs mērs, jo šis darbs mani pārāk maz interesēja. Malžakas iedzīvotājiem tur­pat deguna galā bija labs mēra amata kandidāts, bet viņi savā apmātībā to neredzēja.

Atstājis abas durvis atvērtas — tiesa, viņam gan abas rokas ir pilnas —, atgriežas Momo, nesdams ne­vis trīs, bet gan sešas glāzes, kas pierāda, ka viņš nedomā sevi aizmirst. Visas sešas iemauktas cita citā, un virsējā dziļi iebāzti viņa nosmulētie pirksti. Es pie­ceļos.

— Dod šurp, — es saku un steidzos Momo drīzāk atbrīvot no viņa nastas. Bet, glāzes izdalīdams, es sāku ar viņu, pasniegdams tam virsējo, notriepto.

Paņēmis pudeli vīna no 1975. gada ražas, kura, ma­nuprāt, ir vislabākā, es pēc kārtas piepildu glāzes, lai gan visi, kā tas parasts, atrunājas. Tikko esmu beidzis, ienāk Tomā un, protams, rūpīgi aizver abas durvis. Viņš tuvojas ar ļoti nopietnu seju un vairāk nekā jeb­kad līdzinās sengrieķu statujai, lai gan mugurā viņam meins lietusmētelis un galvā motociklista aizsargķi­vere.

— Iedzer glāzi, — es piedāvāju, sniegdams viņam savējo.

— Nē, paldies, — Tomā noraida, — es nekad no rītiem nedzeru.

— Vēlreiz labrīt! — noskalda garais Peisū, laipni pasmaidīdams.

Kad Tomā palūkojas uz viņu, neatbildēdams ne smaidam, ne sveicienam, Peisū mulsi piebilst:

— Mēs laikam šorīt jau esam tikušies.

— Jā, pirms minūtēm divdesmit, — Tomā ar stin­gru seju paskaidro. Redzams, ka viņš nejūt nekādu ne­pieciešamību no jauna sasveicināties, ja tas jau reizi izdarīts.

— Es atnācu tevi brīdināt, — Tomā pievēršas man, <— ka šodien neieradīšos pusdienās.

— Apklusini taču reiz savu pļerkšķi, — es uzkliedzu Momo, — taisni vai ausis pušu plīst!

— Vai dzirdi, ko Emanuēls tev saka? — arī Menū viņu apsauc.

Momo pakāpjas dažus soļus atpakaļ, iespiezdams tranzistoru kreisajā padusē, un sašķobj niknu ģīmi, taču skaņu pieklusināt nedomā.

— Esi nu gan tu viņam Ziemsvētkos pasniegusi labu dāvanu! — es pārmetu Menū.

— Mans nabaga puisītis! — Menū sāk sūroties, pēk­šņi mainīdama nostāju. — Zirgu staļļus mēžot, viņam taču kāds prieciņš arī vajadzīgs.

Izbrīnījies es paskatos uz Menū, bet tad pasmaidu, lai gan ar sarauktām uzacīm, jo tādā veidā, kā man liekas, es gan atzīstu, ka viņai taisnība, taču nenieka nezaudēju no savas cieņas.

— Es teicu, ka neieradīšos pusdienās, — Tomā at­kārto.

Labi, — es atbildu un, tā kā Tomā mums jau li/griezis muguru, vietējā dialektā saku Meisonjē:

Par vēlēšanām neraizējies, gan jau atradīsim kādu līdzekli, kā Šim ērmam Polā noplacināt seksti.

Un tieši šajā mirklī viss manā atmiņā sastingst, gluži kā Grevēna muzejā, kur vēsturiskie personāži iemūžināti tiem ierastās pozās. Centrā grupa, kuru veido Meisonjē, Kolēns, garais Peisū un es pats, visi ar glāzēm rokā, bažu pilnām sejām, visi norūpējušies par mūsu ciematu ar tā četri simti divpadsmit iedzī­votājiem, kuri mitinās uz planētas ar četriem miljar­diem cilvēcisku būtņu.

No šīs grupas, platus soļus sperdams, attālinās Tomā, bet starp viņu un mums ar pusizdzertu glāzi rokā stāv Momo, un viņa tranzistors pilnā rīklē dragā kādu idiotisku kārtējās estrādes zvaigznes ļerinātu bļurkšķi. It kā gribēdama viņu pasargāt, dēlam blakus nostā­jusies pavisam jau sīciņā Menū ar savītušam ābolam līdzīgo sačervelējušos seju, bet acis viņai dzirkst nule izcīnītās uzvaras priekā. Un visapkārt mums un pari mūsu galvam plešas milzīgais pagrabs ar savām vare­najām šķautņainajām velvēm, kas no augšas sijā atmaidzinātu gaismu.

Pasaules bojāeja, pareizāk sakot, tās pasaules bojā­eja, kurā mēs līdz šim bijām dzīvojuši, sākās pavisam vienkārši, un tajā nebija nekā dramatiska. Vispirms nodzisa elektriskā gaisma. Tumsā atskanēja smiekli, kāda balss ieminējās, ka radies bojājums, pāris reižu noknikšķēja šķiltavas, un tad atspīdēja uguntiņa, ap­gaismodama Tomā seju. «Varbūt tu varētu iedegt sve­ces?» es teicu, pieiedams pie viņa. «Vai labāk dod man savas šķiltaviņas, es zinu, kur sveces stāv, un pats tās iedegšu.» — «Manai mutei arī tumsā glāze secen nepaies,» es izdzirdēju Peisū balsi. Un kāds cits, var­būt Kolens, iesmiedamies pusbalsī piebilda, ka tā šā­dam gadījumam pietiekami liela.

Turēdams sev priekšā šķiltavas ar mirgojošo lies­miņu, es pagāju garām Momo un ievēroju, ka viņa tranzistors apklusis, bet tā skala vēl aizvien ir apgais­mota. Iededzināju uz diviem tuvākajiem paliktņiem stāvošās sveces — skaitā četras —, un pēc melnās nakts tumsas sveču gaisma mums šķita žilbinoši spoža, lai gan pagraba lielākā daļa palika neapgais­mota. Sveču paliktņi pie mūra bija piestiprināti diez­gan zemu, lai neizjauktu spraišļu līnijas, un mūsu iz­lauzītās ēnas uz tām šķita milzīgi lielas. Es atdevu šķiltaviņas Tomā, kurš tās ielika sava lietusmēteļa ka­batā un devās uz durvju pusi.

— Nu, beidzot apklusināji gan savu pļerkšķi? — es pajautāju Momo.

— Negāneabglusināju (Nekā neapklusināju.), — at­bildēja Momo, nolūkodamies uz mani pārmetošām acīm, it kā es būtu viņa aparātu apbūris. — Dābadnetarpojas (Tāpat nedarbojas.).

— Jā, nedarbojas vis! — sašutumā iesaucās Menū. — Un bija pavisam jauns! Tikai vakar Larokā apmai­nīju baterijas!

— Tas patiešām savādi, — ierunājās Tomā, pienāk­dams mums tuvāk, un viņa seja atkal iznira no tum­sas. — Tikko vēl bija kārtībā. ,.

— Vai tu neizņēmi baterijas? — Tomā pajautāja Momo.

— Nē, nē, — Momo apgalvoja.

— Parādi man aparātu, — Tomā teica, nolikdams kartes uz galda.

Es domāju, ka Momo neparko neizlaidīs no rokām savu dārgumu, taču viņš to pastiepa Tomā, tāpat kā noraizējusies māte savu saslimušo zīdainīti uztic ārttlam. Tomā izslēdza aparātu, no jauna ieslēdza un noskaņoja uz maksimālo jaudu, likdams rādītājšautriņni staigāt pa raidstaciju skalu. Kļuva dzirdami spalgi Hprakšķi, taču citādi nebija nevienas skaņas.

— Kad elektrība nodzisa, varbūt tu nometi to zemē? Vai ari kaut kam uztriecies?

Momo noliedzoši papurināja galvu. Tomā izņērna no kabatas sarkanu nazīti un ar mazāko asmentiņu atskrūvēja aparāta vāku. To noņēmis, viņš ar tranzisloru piegāja tuvāk pie sveces paliktņa un vērīgi pār­lūkoja aparāta iekšieni.

— Nekādas vainas neredzu, — viņš teica. — Viss liekas pilnīgā kārtībā.

Tomā citu pēc citas atlika skrūvītes vietā. Es do­māju, ka viņš aparātu atdos atpakaļ Momo un ies savu ceļu, taču nenotika nekas tamlīdzīgs. Ar noraizējušos seju viņš palika stāvam un turpināja staciju meklē­jamo šautriņu pārbīdīt pa skalu.

Mēs visi septiņi, ne vārda nebilzdami, ieklausījāmies, ja tā varētu izteikties, tranzistora klusēšanā, kad pēk­šņi nogranda tāda dārdoņa, par kuru es varu sniegt aptuvenu priekšstatu, tikai meklējot salīdzinājumus, kuri tai pašā laikā man liekas gluži smieklīgi: pērkona vai pneimatisko veseru grāvieni, sirēnu spalgā kviekoņa, skaņas barjeru pārvarošas lidmašīnas rēkoņa, lokomotīves svilpju neprātīgā gaudoņa. Pār mums nobruka neizsakāmi spalga un reizē neiedomājami dobja cilvēka uztveres spējas pārsniedzoša dārdoša, dzelžaini žvankstoša un džerkstoša skaņu lavīna. Es nezinu, vai troksnis, sasniegdams bezgalīgu spēku, var cilvēku no­nāvēt. Ticu, ka tas būtu noticis, ja drausmīgie grā­vieni būtu turpinājušies. Izmisumā es ar rokām aiz­spiedu ausis, noliecos un sarāvos čokurā, pamanīdams, ka drebu no galvas līdz kājām. Esmu pārliecināts, ka šī konvulsīvā dreboņa bija organisma fizioloģiska re­akcija uz drausmīgo rēkoņu, kas pārsniedza cilvēka iz­turības robežas. šajā mirklī es taču vēl nebiju paguvis pat nobīties. Biju pārāk apdullis un nevaldāmo trīsu pārņemts, lai vispār spētu kaut ko iedomāties. Man prātā nenāca pat tas, ka grāvienu spēku mazina divu metru biezie mūri un veselu stāvu dziļā pazeme.

Ar rokām sažņaudzis deniņus, es drebēju. Likās, galva nupat pārplīsīs. Tai pašā laikā prātā jaucās muļ­ķīgas iedomas. Es sev vaicāju, kas izlējis manu glāzi, kuru es redzēju vāļājamies uz grīdas pāris metru at­tālumā. Tāpat brīnījos, kāpēc Momo kņūpus nokritis uzlclona plāksnēm, seju pie tām piespiedis un skaustu ar rokām aptvēris, un kāpēc Menū, kura purināja dēlu aiz pleciem, plati plāta muti, neizdodama nevienas skaņas.

Kad es saku «dārdoņa», «grandoņa», «rēkoņa», ar to vēl nekādā mērā nav raksturota kolosālā, visus cilvēka spēkus nomācošā grāvienu lavīna. Es pat nevaru pa­sacīt, kad tā īsti aprima. Šķiet, viss ilga vairākas se­kundes. Ka tā mitējusies, es pamanīju tikai tad, kad ievēroju, ka mans augums pārstājis drebēt, un Kolēns, kurš visu laiku bija čurnējis uz klona pa labi no ma­nis, kaut ko man iečukstēja, bet es sapratu vienīgi vār-, dus «elles jezga». Tajā pašā laikā izdzirdēju arī žēlu smilkstēšanu. Tur kunkstēja Momo.

Piesardzīgi noņēmu rokas no savām smeldzošajām ausīm, un Momo vaidi tūlīt kļuva skaļāki, tāpat es sadzirdēju, ka Menū, runādama izloksnē, par kaut ko viņu rāj. Tad Momo pārstāja ņerkstēt, arī Menū ap­klusa, un pēc briesmīgajiem grāvieniem, ko nule bi­jām pārcietuši, pagrabā iestājās klusums, kas šķita tik dziļš, nenormāls un sāpīgs, ka man gribējās balsi

f.a lidot. Radās sajūta, it kā baismīgais troksnis mani mitu saturējis, bet tagad, kad tas aprimies, esmu pali­cis karājamies tukšumā. Tāpat es nevarēju pakustēties, im mans redzes lauks bija ļoti šaurs: atskaitot Menū un manā priekšā uz klona sakņupušo Momo, es ne­viena cita neredzēju, pat Kolēnu ne, lai gan viņš, kā vēlāk pats apgalvoja, nebija izkustējies no vietas.

Nezinu, kāpēc, bet pēkšņais klusums man iedvesa šausmas. Sviedriem pārplūdis, es aizgūtnēm tvarstīju gaisu. Novilku, pareizāk sakot, norāvu puloveru ar aug­sto apkakli, kuru biju uzvilcis pirms nokāpšanas pa­grabā. Taču gandrīz nekāda atvieglinājuma nesajutu. Tāpat sviedri straumēm man plūda pār pieri, tecēja pa vaigiem un muguru un sakrājās padusēs, mocīja bries­mīgas slāpes, lūpas izkalta, un mēle lipa pie aukslē­jām. Pēc brīža atjēdzos, ka sēžu ar pavērtu muti, ātri kā suns elsodams, taču nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tūlīt nosmakšu. Tajā pašā laikā mani bija pārņē­mis drausmīgs nespēks — uz klona sadudzis un ar muguru pret kādu kublu atbalstījies, es nejaudāju ne pakustēties, ne parunāt!

Arī neviens cits nesacīja ne vārda. Pagrabā valdīja nāves klusums, un, izņemot smagus, svelpjošus elpas vilcienus, tur nedzirdēja ne mazākā troksnīša. Tagad gan es saredzēju savus draugus, bet viņu sejas izska­tījās kā miglā tītas. Likās, ka no šķebinošās nespēka sajūtas es tūlīt zaudēšu samaņu. Aizvēru acis. Skatī­šanās prasīja pārāk lielu piepūli. Galvā nebija nevie­nas domas, es ne par ko nebrīnījos un pat negribēju zināt, kāpēc man trūkst elpas. Kā nāv.īgi ievainots dzīvnieks, kaktā ierāvies un sakņupis, es aizgūtnēm el­soju un pārplūdu sviedriem, viss ļaudamies drausmīgai baiļu sajūtai. Es tūlīt miršu, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu.

Pēkšņi manā redzes laukā parādījās Tomā seja, pa­mazām pieņemdama aizvien skaidrākus apveidus. Viņš bija līdz jostas vietai kails, bāls kā nāve, sviedriem klāts. Dzirdēju viņu izdvešam: «Ģērbies nost!» Brīnī­jos, ka man pašam tas nebija ienācis prātā. Novilku kreklu, Tomā man palīdzēja. Laime, ka kājās man ne­bija stulmeņi, jo pat ar Tomā palīdzību es no tiem ne­būtu atbrīvojies. Katra visniecīgākā kustība nogurdi­nāja. Pa trim lāgiem man vajadzēja atpūsties, iekāms es novilku bikses, un vispār spēju to izdarīt tikai tā­pēc, ka man talkā nāca Tomā. Pielicis muti man pie auss, viņš tikko dzirdami nočukstēja:

— Termometrs… virs izlietnes.,, septiņdesmit grādu.

Es sapratu katru vārdu, taču tikai pēc brītiņa apjē­dzu, ko viņš saka — virs ūdens statņa piestiprinātais termometrs rādīja, ka temperatūra pagrabā no trīspa­dsmit grādiem uzkāpusi līdz septiņdesmit. Man tūlīt kļuva vieglāk. Es atskārtu, ka mirstu nevis no neiz­protamas slimības, bet gan no pārmērīgā karstuma. Taču pagaidām tas viss vēl šķita tikai murgaini rēgi. Es nespēju pat iedomāties, ka temperatūra pagrabā va­rētu vēl kāpt un kļūt nāvējoša. Nekad savā mūžā ne­biju pieredzējis tādu situāciju, ka pagrabā kāds ietu bojā no svelmes.

Man izdevās uzrausties ceļos, un četrrāpus, ar mil­zīgu piepūli es aizrāpos līdz kublam, kurā mēs skalo­jām pudeles. Pieķēros pie tā malām, sirds nevaldāmi kūleņoja, acīs sametās tumšs, krūtīm trūka elpas, taču kaut kā es uzķepurojos stāvus, pēc tam abas rokas līdz pleciem un galvu iegremdēju ūdenī. Tūlīt sajutu patīkami spirdzinošu vēsumu, kas acīmredzot liecināja, ka ūdens kublā vēl nav paguvis sasilt līdz apkārtējā gaisa temperatūrai. Es tā nostāvēju diezgan ilgi un

droši vien būtu noslīcis, ja nenoturētos virspusē, ar rokām atspiezdamies pret kubla dibenu. Tad pamanīju, ka alkatīgi riju netīro, ar vīna saskalām sajaukto ūdeni. Taču pēc t"am jau spēju noturēties kājās un skaidri saredzēt savus biedrus. Izņemot Kolēnu, kurš droši vien dzirdējis Tomā paskubinājumu, visi vēl bija apģērbušies. Peisū ar aizvērtām acīm šķita iemidzis. Alomo dīvainā kārtā paturējis mugurā savu biezo vil­nas kamzoli. Viņš gulēja nekustīgi izstiepies visā au­gumā, galvu ielicis Menū klēpī. Viņa sēdēja sakņupusi, ar muguru pret kādu mucu atbalstījusies, acis aizvērusi, un viņas izdēdējušā sejā nebija ne mazāko dzīvības pazīmju. Meisonjē vērās manī ar izmisuma un bezspēka apziņas pilnām acīm. Es noģidu, ka viņš re­dzējis mani dzeram un arī gribētu dzert, taču viņam vairs nav spēka aizklunkurot līdz kublam.

Es teicu:

— Tūlīt visi izģērbieties!

Centos to pasacīt stingrā balsī, tomēr izdvesu tikai gurdus un neskanīgus vārdus. Muļķīgā pieklājībā vēl piebildu:

— Es jūs lūdzu!

Peisū pat nepakustējās. Menū atvēra acis un mēģi­nāja novilkt dēlam kamzoli, bet nespēja noturēt viņa vidukli un, sviedriem pārplūzdama, atkal noslīga pret mucas apaļajiem sāniem. Viņa elpoja drausmīgā pie­pūlē, muti aizgūtnēm plātīdama gluži kā sausumā iz­mesta zivs. Meisonjē paskatījās uz mani, viņa' pirksti sāka atpogāt kreklu, taču tie tikko kustējās, un es sa­pratu, ka nekad viņš netiks līdz pēdējai pogai.

Pats es atkal saļimu uz klona līdzās kublam un, elpu tvarstīdams, visu laiku lūkojos Meisonjē izmisu­šajās acīs, gatavs viņam palīdzēt, kolīdz to spēšu. Izsliedamies uz elkoņa, es uzgrūdos vienam no abiem

stiepļu kurvjiem ar sešām nodalēm, kurās Momo pār­nēsāja pudeles no savas mātes pie manis. Saskaitīju tajā sešas pudeles. Galva man bija tik apmiglota, ka vajadzēja tās pārskaitīt pa divi lāgiem. Satvēru vieg­lāk aizsniedzamo pudeli. Tā likās drausmīgi smaga. Ar lielām pūlēm pacēlu pudeli pie lūpām un sāku dzert, nesaprazdams, kāpēc esmu rijis saskalas, ja turpat blakus tik daudz vīna. Tas bija silts un skāņš. Izdzēru gandrīz pusi pudeles. Es svīdu tik briesmīgi, ka pat manas ļoti kuplās uzacis nespēja atturēt no pieres plūstošos sviedrus, kas nepārtraukti tecēja acīs, pada­rīdami mani aklu. Taču jutos jau tiktāl atspirdzis, ka mēģināju nokļūt pie Meisonjē, nevis līzdams vairs četrrāpus, bet šļūkdams uz kreisajiem sāniem, pusiz­dzerto pudeli labajā rokā turēdams.

Pamanīju, ka klona plāksnes stipri sakarsušas. Ap­stājos, lai uz mirkli atvilktu elpu. Sviedri tērcītēin plūda pār seju, viss augums bija tik izmircis, it kā es nupat būtu izkāpis no vannas. Atmetis galvu atpakaļ, lai sviedri nekrātos acīs, ieraudzīju griestu šķautņainās velves. Sveču nespodrajā gaismā tās lāgā neva­rēja saredzēt, taču velves šķita izstarojam tādu tveici, it kā būtu nokaitētas līdz baltkvēlei. Un, vēl aizvien apstulbis, ar elpas trūkumu cīnīdamies un noskatīda­mies sviedru peļķēs, kas no manis sapilēja uz klona karstajām plāksnēm, es iedomājos, ka mēs esam šajā pagrabā ieslēgti tikpat kā cepeškrāsnī cāļi, no kuru pietūkušajiem sāniem čurkstēdami pil tauki. Tomēr pat šajā brīdī, kad diezgan precīzi atskārtu, kādā stāvoklī esam nokļuvuši, viss notiekošais man šķita kā attēlā vērots. Loģiskā domāšana bija tādā mērā paralizēta, ka ne uz mirkli prātā nenāca doma par to, kas laukā varētu būt atgadījies. Vēl vairāk, tā vien likās — ja būtu pietiekami spēka, lai atvērtu abējās durvis, kas veda uz gaiteni, un uzraustos pa izejas kāpnēm, tad ārā nokļūtu vēsumā, kāds tur valdīja pirms stundas.

Nokļuvis pie Meisonjē, es pastiepu viņam pudeli, lāču pamanīju, ka viņš nespēj to satvert. Tad iebāzu pudeles kaklu starp viņa izkaltušajām, kopā salipušajam lūpām. Sākumā daudz vīna iztecēja zemē, bet, tikko Meisonjē mute bija mazliet atveldzēta, lūpas cie­šāk sakļāvās ap pudeles kaklu un viņš sāka rīt ašā­kiem malkiem. Jutos ļoti atvieglots, kad redzēju pudeli iztukšojamies, jo man bija bezgala grūti to noturēt un bezmaz pietrūka spēka jau iztukšoto nolikt sāņus. Mei­sonjē pagrieza galvu pret mani un neteica ne vārda, taču viņa skatienā viedās tik dziļa un reizē bērnišķīga pateicība, ka, neraugoties uz visu vārgumu, man acīs gandrīz sariesās asaras. Tomēr apziņa, ka esmu bied­ram palīdzējis, stiprināja manus spēkus. Palīdzēju vi­ņam izģērbties. Kad to bijām paveikuši, es viņa drēbes paraušu zem mums abiem, lai kaut cik pasargātos no sakarsušajām klona plāksnēm, tad sadugu zemē, galvu atbalstīdams līdzās viņam pret kādu mucu, un laikam uz brīdi zaudēju samaņu, jo pēkšņi vairs nespēju ap­jaust, kur es esmu un ko daru. Apkārt viss likās mig­lains un neskaidrs. Iedomājos, ka varbūt acīs man sa­krājušies sviedri. Milzīgā piepūlē noraušu ar.roku pār acīm, taču dūmaka vēl kādu brīdi neizklīda — laikam biju tik pārguris, ka pilnībā nespēju atjēgties.

Kad biju mazliet atguvies un mana redze uzlaboju­sies, pamanīju, ka Kolēns un Tomā nopūlas ar Peisū, viņu izģērbdami un dzirdinādami. Ar pūlēm pagriezis galvu pa labi, ieraudzīju Momo un viņa māti, abus pil­nīgi kailus, vienu otram blakus. Menū gulēja ar aiz­vērtām acīm, sarāvusies pavisam maziņa, gluži kā sīkie ģiltenīši, kurus atrok aizvēsturisku apbedījumu vie­tās. Mirkli man prātā uzplaiksnīja izbrīns, kā gan viņai bijis pietiekami spēka ne tikai izģērbties pašai, bet arī novilkt drēbes dēlam. Taču šī doma tūlīt pagaisa, un es ar lielu piepūli sāku apsvērt plānu, kā aizrāpties līdz kublam un iegremdēties tajā. Kā tur nokļuvu, pats nevaru pasacīt, jo klona plāksnes bija karstas, bet tad es apjēdzu, ka izmisīgi pūlos ierausties prāvajā ūdens tvertnē. Ar kreiso roku neviļus pieskāros mūra sienai un tūlīt to atrāvu, it kā būtu apdedzinājies pie sarkani nokaitētas metāla plāksnes. Tomēr kaut kā es kublā ietenterējis biju, jo, atkal atguvies, jau tupēju ūdenī, ceļgalus pie zoda pievilcis un galvu uz tiem atbalstī­jis, lai nenoslīktu. Kad vēlāk visu atcerējos, nodomāju, ka tā droši vien bija viskarstākā vanna, kādā es jeb­kad savā mūžā tiku iekāpis, taču toreiz tā sniedza ne­izsakāmu atveldzi. Prātā palicis arī tas, ka vairākkārt es lieliem malkiem dzēru šķietami tik dzestro ūdeni. Un laikam biju arī iesnaudies, jo, visam augumam no­trīsot, es spēji pietrūkos, kad pēkšņi atvērās pagraba durvis un pa tām iemeimuroja kāds cilvēks.

Acu nenovērsdams, blenžu uz viņu. Paspēris pāris soļu, cilvēks sagrīļojas. Viņš ir kails. Matu un uzacu viņam nav, visa miesa sarkani uzburbusi, it kā tā būtu applaucēta verdošā ūdenī. Un visbaismīgākais — manī pēkšņi iestrāvo ledainas šausmas —, ka viņam uz krū­tīm, sāniem un kājām nokarājas asiņaini miesas lēveri. Taču neizprotamā kārtā viņš turas uz kājām, skatās uz mani, un, neraugoties uz to, ka viņa seja ir viena vienīga čūlājoša deguma brūce, pēc acīm es viņu pa­zīstu: tas taču ir Zermēns, mans palīgs no «Septiņu dižskābaržu» fermas.

Es iesaucos:

— Zermēn!

Un mirklī, it kā tikai šo uzsaucienu gaidījis, viņš sa­grīļojas, nokrīt zemē un paliek nekustīgi guļam uz muguras, ar izstieptām kājām un atplestām rokām. I.ijn pašā brīdī pa vajā palikušajām durvīm iebrāzmo llk svelmīga gaisa plūsma, ka es apņemos izkāpt no kubla un tās aizvērt. Brīnumainā kārtā tas man ari 1/,dodas: rāpus vai līšus — pats vairs nezinu, kā īsti — <. uokļūstu līdz durvīm, visus spēkus sasprindzinājis, alspiežos pret smagajiem ozola dēļiem, līdz durvis beidzot sakustas, un ar bezgalīgu atvieglinājumu es dzirdu slēdža mēlīti noklakšķam savā ligzdā.

Es aizgūtnēm elsoju, no manis straumēm plūst sviedri, klons izstaro svelmi, un ar neizsakāmām bai­lēm es sev vaicāju, vai man izdosies nokļūt atpakaļ pie kubla. Uz elkoņiem un ceļgaliem atbalstījies, ar no­kārtu galvu esmu saļimis tikai dažu metru attālumā no 2ermēna, bet man vairs nav spēka pierāpot pie viņa. Taču tam nebūtu arī nekādas nozīmes. Es jau to zinu. Viņš ir miris. Un šajā mirklī, kad vairs nejaudāju pa­celt galvu, atraut rokas un kājas no svilinošā klona un kad cīnos ar kārdinājumu padoties liktenim-un nomirt, manī, veroties Zermēna līķī, pēkšņi uzplaiksnī atskārta, ka mūs ielenc uguns okeāns, kurš iznīcinājis jebkuru dzīvu radību zemes virsū — cilvēkus, dzīvniekus un augus.

Загрузка...