Malvilas pils

VII

Es paķēru šauteni (tēvocis man to bija uzdāvinājis piecpadsmitajā dzimšanas dienā), bet Tomā — divstobru bisi. Bijām vienojušies, ka pārējie paliks Malvilas pilī ar otru skroteni. Apbruņojums bija trūcīgs, taču pilī palikušie atradās aiz bieziem mūriem, nocieti­nājumu grāvjiem un galerijām.

Nogriežoties līkumā no šosejas uz mazo Rinas ccļu, es vēlreiz palūkojos uz pili klints aizsegā. Ievēroju, ka to pašu dara arī Tomā. Mums nebija nekādas vaja­dzības klāstīt savas izjūtas. Ar katru soli mēs jutāmies aizvien neaizsargātāki un ievainojamāki, Malvilas pils bija mums drošs patvērums, mūsu nocietinātā ligzda. Līdz šim tā mūs pasargājusi no visa, pat no tām bries­mām, ko radīja pēdējo gadu visaugstākie zinātnes sa­sniegumi. Baismi bija no pils iziet, baismi bija arī tagad, vienam aiz otra virzoties, doties tālajā ceļā. De­besis svina palsas, zeme pelēka, visapkārt apdeguši koki, dziļš klusums, nāves sastingums. Un vienīgās dzīvās būtnes, kuras šajā postažā atrodamas, uzglūn, lai mūs nogalinātu.

Par to man nebija ne mazāko šaubu: zirga aizve­šana, tāpat laupītāju pēdas izdegušajā, putekļos pār­vērstajā zemē nebija noslēpjamas, bet tas nozīmēja, ka viņi mūs kādā slēpnī šajā nepārredzamajā palsajā kla­jumā sagaida. Taču citādi rīkoties nevarējām. Mēs ne­drīkstējām pieļaut, ka nesodīti var uzbrukt kādam no mūsējiem un aizvest mums piederošu zirgu. Ja negri­bējām gļēvi samierināties ar notikušo, mums uzbrucē­jiem vajadzēja atbildēt tādā pašā veidā.

Kopš tā brīža, kad es pamanīju Peisū nekustīgi gu­ļam Rinas ieloka tīrumā, un mūsu izgājiena šajā eks­pedīcijā varēja būt apritējusi nepilna pusstunda. Stī­vēdamies ar ietiepīgo Amarantu, uzbrucēji droši vien zaudējuši ne mazumu laika. Bija redzamas vietas, kur ķēvīte pretojusies iet tālāk, mīdījusies un, aplī griezda­mās, izspārdījusi zemi. Lai cik paklausīga Amaranta ari būtu, viņa bija pārāk pieķērusies savai kūtij, Malvilai, Daiļavai, kas mita turpat blakus steliņģī un ar

K tu ii pa režģoto starpsienu varēja saostīties. Turklāt IjPvitc bija vēl gluži jauna un tāpēc no visa baidījās — no udens pančkas, no laistāmās šļūtenes, no akmens, Kuru gadījās aizķert ar kāju, no vēja dzītas papīra laiickas. Cilvēka pēdas līdzās ķēvītes sliedei liecināja, Ka zaglis nav iedrošinājies kāpt mugurā neapseglotam /Ilgam. No tā savukārt varēja secināt, ka nekāds pras­mīgais jātnieks viņš nav bijis. Brīnums tikai tas, ka Amaranta, neraugoties uz izrādīto pretestību, tomēr ļāvusies sevi aizvest.

Kādus simt metrus platā Rinas ieleja stiepās starp divām ar mežu apaugušām pakalnu grēdām, kurās ielo­cījās divas no ziemeļiem uz dienvidiem plūstošas atte­kas, bet austrumu piekrastes nogāzē līdztekus upei aiz­vijās ceļa lente. Zaglis nebija gājis pa šo ceļu, kur viņš jau no tālienes būtu redzams, bet nogriezies lejup rietumu nogāzē uz šauras un līkumotas taciņas, kas sniedza labu aizsegu. Nospriedu, ka mums sevišķas briesmas nedraud, kamēr laupītājs nebūs nokļuvis līdz savam mājoklim. Grūti iedomāties, ka viņš ar saviem līdzdalībniekiem sāktu aktīvi rīkoties, iekāms Amaranta droši nebūtu novietota kaut kur kūti vai aizžogā.

Tomēr es visu laiku biju modrs un nesu šauteni ne­vis siksnā, bet rokā paņemtu un uzmanīgi ielūkojos gan zemē, gan tālākā pamalē. Mēs ar Tomā nepārmijām neviena vārda. Lai gan gaiss bija dzestrs, es aiz sasprindzinājuma nemitīgi svīdu, un delnas man bija pavisam valgas. Arī Tomā, vismaz ārēji, bija tikpat mierīgs, bet, kad viņš noņēma bisi un, to aiz stobra turēdams, pārlika pāri plecam, es pamanīju viņam uz muguras mitru svītru tajā vietā, kur bija atradusies ieroča siksna.

Pēc pusotras stundas ilga gājuma Amarantas pēdas no piekrastes spēji nogriezās rietumu virzienā starp piekalni un krauju klinti. Vides izkārtojuma ziņā šī vieta bija gandrīz gluži tāda pati kā Malvilas apkaime: ziemeļos augsta klints, bet tās piekājē upīte, kura pie mums jau bija izzudusi, bet šeit saglabājusies kā lēze« nos krastos strauji plūstoša padziļa urga. Tā kā ne­viens nebija parūpējies par gultnes paplašināšanu, upīte palu laikā plūda tālu pāri krastiem un metrus četrdesmit plato joslu starp klinti un nokalnes piekāji bija pārvērtusi pārpurvotā striegoņā. Atceros, ka šī iemesla dēļ tēvocis bija noliedzis ganīt šeit zirgus. Un arī mēs, zēni, Kopas laikā klaiņodami pa apkārtni, ne­iedrošinājāmies tur spert kāju, jo no dūksnāja laikam nebūtu izkūlies pat traktors ar visplatākā profila rie­pām.

Tomēr man bija zināms, kas mitinājās šeit klints alā aiz mūra sienas ar tajā ierīkotiem lodziņiem. Siem ļaudīm bija kaušļu slava, tie ne ar vienu nesagājās, viņus turēja aizdomās par nekrietnu dzīves veidu, un, pats ļaunākais, visi bija pārliecināti, ka tie nodarbojas ar rnalumedniecību kaimiņu īpašumos. Tā kā viņi dzī­voja alā, Lekutiljē kungs šejienes iemītniekus dēvēja par troglodītiem, un šī iesauka visos Kopas locekļos izraisīja lielu sajūsmu. Bet Malžakas iedzīvotājiem tie bija.gluži vienkārši «tālumnieki», un kaut kāda dīvaina pārpratuma dēļ tos dēvēja pat par čigāniem, lai gan alu mājoklī mitošās saimes galva bija ziemeļnieku cil­mes. Neuzticību pret viņiem izraisīja jau tas, ka alas iemītnieki nekad nerādījās Malžakā, bet iepirkās Sensevērā. Bet par vēl bīstamākiem viņus uzskatīja tāpēc, ka neviens par tiem gandrīz neko nezināja, pat ne to, cik cilvēku liela īsti bija viņu saime. Ļaudis gan melsa, ka saimes galva — par kuru tēvocis stāstīja, ka tas izskatoties pēc īsta Kromaņonas cilvēka —esot pa di­viem lāgiem sēdējis cietumā, pirmo reizi par kāda cilvi I,a piekaušanu un miesas bojājumu nodarīšanu, bet par sava paša meitas izvarošanu. Sī meitene tini nu ari bija vienīgais cilvēks no visas saimes, par liii ii es kaut ko zināju, vismaz pēc nostāstiem. Meiteni Miii i Katī, un viņa strādāja par kalponi pie Larokas, niera. Stāstīja, ka viņa esot skaists skuķis ar bezkauliii'.arn acīm un tādu uzvedību, kas dod daudz vielas j.iii/ii valodām. Lai arī Katī bija savā laikā tikusi izvainla, viņa par to uz vīriešiem ļauna prāta it kā neturot.

I roglodītu» mītnes vārds visos Kopas biedros izraii.ija lielu interesi. «Dīķi». Jo interesantāks tas šķita tā­pēc, ka tuvumā nekādu dīķu nebija, tikai staignais fmiklājs starp kraujo klinti un tāpat visai stāvo pie­kalnes nogāzi. Tur nebija ne elektrības, ne pieejas ceļu. Viena vienīga dumbraina ieplaka, bet tajā neviens lab­prāt nerādījās, pat ne pastnieks — alas iemītniekiem reizi mēnesī pienākušo vēstuli viņš mēdza atstāt Kisakā, skaistā, uz jaukas piekalnes uzceltā fermā. No pastnieka Budeno ļaudis vismaz uzzināja, ka alas iemīt­nieku uzvārds ir Vārvurdi. Pēc vienprātīga sprieduma, kristīgi ļaudis šādā ērmotā vārdā nevarēja saukties. Budeno vēl zināja stāstīt, ka ģimenes galva gan izska­toties pēc īsta «mežaiņa», bet nabags viņš neesot, laisni otrādi — viņam piederot daudz mājdzīvnieku un piekalnēs ne mazums auglīgas zemes.

Panācis Tomā, es satvēru viņu aiz rokas un pielie­cies iečukstēju ausī:

— Tas ir šeit. Tagad es iešu pirmais.

Viņš paskatījās atpakaļ, ielūkojās pulkstenī un tāpat eukstus atbildēja:

— Mans stundas ceturksnis vēl nav pagājis.

— Vienalga, laid mani. Es pazīstu apvidu.

Un vēl piebildu;

— Seko man kādu desmit metru attālumā.

Aizsteidzos Tomā gabaliņu priekšā, tad, rokas gurnu augstumā pacēlis, ar plaukstu devu viņam zīmi apstā­ties un apstājos arī pats. Izņēmu binokli no aptveres, pieliku pie acīm un ņēmos pētīt apkārtni. Pārpurvotā nora starp nokalni un klinti lēzeni sliecās augšup, bet vietumis tajā stiepās smilšakmens verdzes. Pati nokalne izskatījās tikpat kaila un nomelnējusi kā viss cits, ko iepriekš bijām redzējuši. Taču nora, ko no zie­meļu puses aizsedza augstā klints, bet no otras — uzkalnes pauguri, likās cietusi krietni mazāk. Augi tur izskatījās gan apsviluši, taču nebija pārogļojušies, tā­pat augsne — varbūt tāpēc, ka pirms sprādziena tā bija piesūkusies ar valgmi — nelikās tik pelēcīgi pu­tekļaina kā citur. Vietumis bija saredzams kaut kas līdzīgs apdzeltējušiem zāles kumšķiem, tāpat arī vai­rāki kociņi, kuri gan bija bez lapām un nomelnējuši, taču palikuši stāvus. Atliku binokli atpakaļ aptverē un piesardzīgi lavījos uz priekšu. Tagad man pārsteigumu sagādāja tas, ka augsne zem kājām ir tvirta un sausa. Viss mitrums, kas bija sakrājies zemē, sprādziena dienā dro i vien tika iztvaicēts un izmutuļoja no tās, kā pa trumuļa snīpi šņākdami izlaužas garaiņi. Un, tā kā pēc tam valgme zemei vairs nepieplūda, augsne sacie­tēja.

Mans saprāts pilnīgi skaidri uztvēra un atzīmēja visas šīs detaļas, bet ķermenis mani pievīla: abas del­nas bija vienos sviedros, sirds kūleņoja, deniņos neval­dāmi dunēja, un, novietodams atpakaļ aptverē binokli, es pamanīju, ka rokas man dreb, bet tas savukārt lika šaubīties, kāds gan es būšu šāvējs, ja lieta tik tālu nonāks. Centos elpot dziļi un vienmērīgi, vienā ritmā ar soļiem, ko es spēru, nenovērsdams acis no Amarantas iesljedētajam pedam, taču taja paša laikā vēro­dams ari noru.

Nebija manāma ne niecīgākā vēja pūsma, tāpat ne­bija dzirdams neviens «4lenīgs, kaut arī visattālākais troksnītis. Kādus desmit metrus no manis pacēlās ne­liela smilšakmeņu grēda.

Viss norisinājās zibenīgā ātrumā. Ievēroju zirgābolu čupiņu, kas man likās svaiga. Noliecos, lai pārbaudītu, vai tā vēl silta. šajā brīdī man pie pašas galvas kaut kas skaudri nosvilpa. Mirkli vēlāk līdzās iznira Tomā, tāpat pietupies, ar bultu rokā. Tās tumšā, ļoti asā smaile bija notašķīta ar zemi.

Atskanēja jauns, vēl skaudrāks svilpiens. Pieplaku uz vēdera pie zemes un pierāpos pie smilšakmeņu grē­das. Domāju, ka Tomā būs palicis agrākajā vietā, jo līdu briesmīgā steigā, taču, sev par lielu pārsteigumu, nolicis līdzās šauteni un pagriezis galvu pa kreisi, ieraudzīju viņu turpat blakus. Visā garumā izstiepies, viņš nopūlējās izveidot šaujamrobu, kraudams atpakaļ no grēdas nobirušos akmeņus. Dīvainā kārtā Tomā bija paķēris līdzi pat bultu. Tā gulēja tepat zemē, un pie bultas piestiprinātās dzeltenās un zaļās lidspalvas bija vienīgais košais krāsu lāsmojums visā šajā postažā. Es nolūkojos uz tām un neticēju savām acīm. Alu iemīt­nieki šāva uz mums ar lokiem!

Pametu ašu skatienu pāri akmeņiem. Metru piecdes­mit no mums šaurajā norā pacēlās vēl viena smilšak­meņu grēda, kuras vidū slējās liels riekstkoks, apde­dzis, taču palicis stāvam. Pretinieks atradās visai izde­vīgās pozīcijās, tomēr bija pieļāvis kļūdu: viņam būtu vajadzējis nogaidīt, kamēr mēs pārkāpjam pāri pirma­jam akmeņu krāvumam, un tad uzbrukt mums klajā laukā. Pretinieks bija izšāvis pārāk ātri' — acīmredzot to iekārdinājusi mana nekustīgā poza, kad es noliecos pārbaudīt zirgābolus.

Atkal izdzirdu svelpoņu un, pats nezinu, kāpēc, pie­rāvu kājas sev tuvāk. Tas bija laimīgs reflekss, jo bulta, kas šķita traucamies no debesīm, iedūrās dziļi zemē kādu pusmetru no manām kājām. Lai piešķirtu bultai vajadzīgo trajektoriju, tā droši vien bija izšauta augšup stāvā leņķī. Bet, kā es tūlīt atskārtu, par mērķi bija noderējis Tomā šaujamrobs. Pamājis viņam sekot man, es gar akmeņiem aizlīdu metrus desmit pa kreisi.

Nākamā bulta ieurbās tieši tajā vietā, no kurienes mēs bijām aizrāpojuši, kādu metru sāņus no iepriek­šējās. Tajā brīdī, kad bulta ieurbās zemē, es lēnām sāku skaitīt — viens, divi, trīs, četri, pieci. Pie «pieci» iesvilpās jauna bulta: tātad šāvējām vajadzēja piecas sekundes, lai paķertu bultu, uzliktu to uz loka, nomēr­ķētu un atlaistu stiegru. Divu loku tur nebija, tikai viens vienīgs. Bultas nāca cita pēc citas, nekad vairā­kas reizē.

Noņēmu no savas šautenes optisko tēmēkli. Jau sava lieluma pēc vien tas man neļāva rīkoties pietiekami ātri.

— Tomā, — es klusā balsī teicu, — aizlien garām šaujamrobam. Līdzko es būšu izšāvis divas reizes, pa­cel galvu pāri grēdai un tāpat uz labu laimi gāz vaļā no abiem stobriem. Pēc tam tūlīt parāpies sāņus.

Tomā aizlīda. Es ar acīm sekoju viņam. Tikko Tomā apstājās, es atbīdīju drošinātāju un uzrausos ceļos, galvu tomēr tikai mazliet paceldams augšup. Tad pēk­šņi uzlēcu kājās, piemetu šauteni pie pleca un, ar visu augumu pavērsies uz pretinieka pusi, divas reizes iz­šāvu tajā virzienā, kur pie riekstkoka man likās rēgo­jamies loka gals, un tūlīt atkal nokritu pie zemes. Aši parāpies sāņus, izdzirdēju divus blīkšķus no Tomā bi­ses, kas šķita krietni spalgāki nekā mana ieroča šā­vieni.

Gaidīju atbildi. Tādas nebija. Sev par milzīgu izbrīnu pamanīju, ka kādus desmit metrus tālāk gulošais Tomā pieceļas un nevērīgi paliek stāvam, ar gurniem atbal­stījies pret akmeņu sakrāvumu un bises stobru pāri rokai pārlicis. Ja klusā balsī vispār iespējams kliegt, tad es to šoreiz izdarīju:

— Gulsties!

— Viņi pacēluši balto karogu, — Tomā mierīgi no­teica, tik gausi pagriezdams galvu uz manu pusi, ka es kritu vai izmisumā.

— Gulsties! — es pikti nošņācu.

Tomā paklausīja. Pieplacis pie šaujamroba, es uz­metu skatienu pretējai grēdai. Šoreiz loks, ko vicināja neredzama roka, bija skaidri saskatāms, jo tā galā bija piesieta balta lupata. Piespiedis pie acīm binokli, es vērīgi nopētīju akmens aizžogu visā tā garumā. Ne­kas nebija redzams. Tad noliku binokli sāņus, sakļāvu delnas pie mutes kā ruporu un, runādams vietējā dia­lektā, uzsaucu:

— Ko gribi teikt ar savu balto lupatu?

Atbildes nebija. Atkārtoju jautājumu literārajā va­lodā.

— Es padodos! — atsaucās jauneklīga balss.

— Turi ar abām rokām loku aiz pakauša un nāc šurp, — es pavēlēju.

Nekādas atbildes. Atkal paņēmu binokli. Loks ar balto skrandu vairs nekustējās. Tomā pakasīja kāju un pārmainīja pozu. Pamājis viņam nekustēties, es vē­rīgi ieklausījos. Taču nekas nebija dzirdams.

Brīdi nogaidīju un tad, binokli no acīm neatņēmis, uzkliedzu:

— Nu, ko tu kavējies?

—Vai jūs uz mani nešausiet? —tā pati balss at­saucās.

— Protams, ne.

Pagāja vēl dažas sekundes, un tad es ieraudzīju virs akmeņu krāvuma parādāmies kādu vīrieti, kas bi­noklī izskatījās pēc īsta milža. Ar abām rokām viņš turēja aiz pakauša loku, kā es biju pavēlējis. Nolaidu binokli un paķēru šauteni.

— Tomā?

— Jā.

— Kad viņš bus pienācis tuvāk, pielien pie šaujamroba. Neizlaid no acīm pretējo grēdu.

— Skaidrs.

Tuvojošās cilvēka augums kļuva arvien lielāks. Viņš nāca ātriem soļiem, gandrīz vai skriešus. Biju ļoti pār­steigts, kad pamanīju, ka tas ir pavisam jauns zēns, ar izpūrušiem gaiši rūsganiem matiem. Neskuvies. Puisis apstājās otrā pusē krāvumam. Es teicu:

— 'Pārsvied savu ieroci mūsu pusē, tad rāpies pāri, bet pēc tam saliec rokas aiz galvas un nometies ceļos. Ielāgo, ka man aptverē vēl ir astoņas lodes.

Puisis paklausīja. Viņš bija liela auguma, ģērbies izbalējušos džinsos, rūtainā salāpītā kreklā un vecos, pie pleca pārplīsušos svārkos ar atrautu kabatu. Seja viņam bija bāla, acis nodurtas.

— Skaties uz mani.

Viņš pacēla acis, un mani pārsteidza to skatiens. Tajā nebija ne blēdības, ne cietsirdības. Gluži otrādi. Manī nolūkojās zēns ar zeltaini brūnām gandrīz bēr­nišķīgām acīm, kuras bija labā saskaņā ar viņa apa­ļīgo seju, mīksto degunu un paplato muti ar tuklajām lūpām. Visā stājā itin nekādas divkosības. Es viņam biju teicis skatīties uz mani, un viņš skatījās. Tā kā nokaunējies, tā kā mazliet nobijies, gluži kā bērns, kas

sagaida bārienu. Apsēdies divu metru attālumā un šau­tenes stobru uz viņa pusi pastiepis, es mierīgā balsī jautāju:

— Vai tu biji viens?

— Jā.

Atbilde likās pārāk steidzīga.

— Ieklausies labi. Es atkārtoju: vai tu biji viens?

— Jā. (Balsī tikko jaušama vilcināšanās.)

Es pēkšņi mainīju tēmu:

— Cik bultu tev vēl palika?

— Vai tur?

— Jā.

Viņš mirkli padomāja.

— Kādas divpadsmit, — puisis ne visai pārliecinoši atbildēja. — Rasi, kādu nieku mazāk.

Savāds strēlnieks, kurš nezina, cik viņam munīcijas!

— Nu, sacīsim, kādas desmit, — es piebildu.

— Desmit, jā, jā, kādas desmit.

Cieši viņā vērdamies, es piepeši skarbā balsī drau­dīgi noprasīju:

— Ja tev bij-a vēl desmit bultu, kāpēc tu padevies?

Puisis nosarka, paplēta muti, acīs viņam pavīdēja

apmulsums, balss aiztrūka. Sādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Tāpēc galīgi apjuka, nezināja, ko sacīt, un pat nespēja vairs izrunāt ne vārda. Es bargi pavēlēju:

— Pagriez man muguru un saliec rokas aiz pa­kauša.

Puisis smagnēji pagriezās.

— Notupies uz ceļiem.

Viņš paklausīja.

— Tagad ielāgo. Es tev uzdošu vienu jautājumu. Vienu vienīgu. Ja tu melosi, mana lode izšķaidīs tev smadzenes.

Šautenes stobru es pieliku viņam pie pakauša.

— Vai saprati?

— Jā, — viņš tikko dzirdami nočukstēja.

Es jutu, ka viņa pakausis drebēdams sitas pret mana ieroča stobru.

— Ieklausies vērīgi. Divas reizes es tev nejautāšu. Ja tu samelosi, tūlīt šaušu.

Mirkli klusējis, es tajā pašā ašajā un skarbajā balsī jautāju:

— Kas vēl bez tevis bija aiz akmeņu grēdas? Gluži bez balss viņš izdvesa:

— Tēvs.

— Un kas vēl?

— Vairāk neviens.

Spēcīgāk piespiedu stobru viņa skaustam.

— Kas vēl?

— Neviens.

Šoreiz viņš nemeloja, par to es biju drošs.

— Vai tavam tēvam arī ir šaujamloks?

— Nē. Viņam ir bise.

Redzēju, ka Tomā pagriezdamies noplāta muti. Pa­māju viņam turpināt novērošanu un pārsteigts atkār­toju:

— Tātad viņam ir bise?

— Jā, divstobrene.

— Tavam tēvam bija bise, bet tev loks, vai ne?

— Nē. Man nebija nekas.

— Kāpēc?

— Tēvs neatļauj man pieskarties bisei,

— Un lokam?

— Arī lokam ne.

— Kāpēc?

— Viņš man neuzticas.

Ta nu gan bijusi jauka ģimenīte! Un, kā man likās, i pamazām sāku atskārst, kādi ļaudis ir šie alu iemīt­nieki.

— Vai tēvs pavēlēja tev padoties?

— Jā.

— Un teikt, ka tu esi bijis viens?

— Jā.

Tātad, sadursmei beidzoties, mums būtu vajadzējis piecelties un mierīgi iet sameklēt Amarantu. Tādā veidā mēs ieskrietu tieši rokās tēvam, kurš ar savu divstobrcni uzglūnēja mums aiz akmeņu grēdas. Katram tiktu pa vienam šāvienam.

Lūpas sakniebis, es strupi pavēlēju:

— Noņem bikšu siksnu.

Puisis paklausīja un tūlīt pats no sevis, manu rīko­jumu negaidīdams, salika rokas aiz pakauša. Sāda pa­devība uzvilnīja manī žēlumu: par spīti savam dižena­jam augumam un platajiem pleciem, viņš tomēr bija tikai zēns. Pavēlēju puisim salikt rokas aiz muguras un tad tās cieši sasēju ar viņa paša bikšu siksnu. Kad biju to izdarījis, atcerējos, ka kabatā man ir aukla — to es izlietoju, lai sasietu puisim kājas. Mutē kā sprūdu viņam iebāzu lupatu, ko noraisīju no loka. Visu to pa­veicu ātri un noteikti, taču tajā pašā laikā jutos kā sadalījies divās daļās, no kurām otrā vēroja manu rī­cību, gluži tāpat kā aktieris vēro sevi uzņemtas fil­mas lentē. Tad nometos uz ceļiem līdzās Tomā.

— Vai tu dzirdēji?

— Jā.

Viņš pavērsa pret mani seju, kas bija viegli nobālusi. Un tad klusā balsī, kas acīmredzot viņam reizē bija arī jūtu izpaudums, sacīja:

— Pateicos tev.

— Par ko tu man pateicies?

— Par to, ka pavēlēji man gulties.

Es viņam neatbildēju. Galvā man virmoja domas. Tēvs droši vien būs uzminējis, ka viņa izliktie slazdi atklāti, taču tik viegli viņš nepiekāpsies. Bet mēs, sa­vukārt, nevarējām ne doties tālāk, ne ari palikt šeit,

—i Tomā, — es nočukstēju.

— Jā? «— viņš atsaucās.

— Uzmani atradzi, klinti un pakalni. Es pamēģi­nāšu viņu apiet no nokalnes puses.

— Viņš tevi ieraudzīs.

— Sākumā ne. Bet tu, tikko pamani kaut vai bises stobru, nekavējoties šauj. Cik vien tev patronu. Lai viņš nevar pacelt galvu.

Aizrāpos gar akmeņu grēdu uz pakalnes pusi. Jau pēc dažiem metriem roka, kurā turēju šauteni, sāka neganti svīst un sirds lēkāja. Taču biju apmierināts, ka man izdevies atklāt alu cilvēku viltīgo plānu. Tā­pēc jutos drošs un pašpārliecināts.

No pakalnes neitrālajā joslā starp abiem smilšak­meņu krāvumiem stiepās neliela atradze, kas izbeidzās pusapaļā ieplakā. Es cerēju šās atradzes aizsegā ne­manot piekļūt tuvāk alu cilvēkam, lai tad uzrāptos tās virsotnē un tādējādi atrastos augstāk par viņu. Taču es nedomāju, ka rāpšanās būs tik nogurdinoša. No­gāze bija ļoti krauja, zeme akmeņaina un drupana, un, tā kā visi augi bija izzuduši, nebija, kur pietverties ar rokām. Vajadzēja šauteni uzkārt plecā, lai varētu iz­mantot abas rokas. Pēc desmit minūtēm biju jau pil­nīgi izmircis sviedros, kājas man drebēja un krūtīm trūka gaisa, tāpēc nācās apstāties, lai mazliet atvilktu elpu. Ar abām rokām ieķēries kādā izcilnī un pirkstga­los pastiepies, es tik tikko noturējos kājās. Dažus met­rus augstāk bija redzama atradzes augšdaļa, pareizāk sakot, vieta, kur tā saplūda ar pašu nokalni. Ja man arī laimētos sasniegt šo punktu, es būtu labs mērķis alu cilvēkam, kurš paslēpies aiz akmeņu grēdas. Ar bažām es sev jautāju, vai, augšā nokļuvis, es vēl spēšu pietiekamā ātrumā noraut šauteni no pleca un notēmēt, nezaudējot līdzsvaru. Es stāvēju, acis man bija pieplūdušas ar sviedriem, no pārmērīgās piepūles visi locekļi drebēja, krūtis drudžaini cilājās. Gandrīzjau gribēju atsacīties no sava nodoma un rāpties atpakaļ, bet tad, asinīm deniņos versmaini dunot, es nez kāpēc atcerējos Zermēnu. Pareizāk sakot, es ieraudzīju viņu kreklos izmetušos «Septiņu dižskābaržu» pagalmā zāģējam malku. Viņš bija liela auguma, drukns puisis. žermēns slimoja ar plaušu emfizēmu, tādēļ lielāka fi­ziska piepūle viņam apgrūtināja elpošanu, tā kļuva nevienmērīga, saraustīta, šņācoša un svelpjoša. Kad beidzot biju mazliet atguvies un satrauktā pulsācija deniņos aprimās, es pēkšņi, sev par lielu izbrīnu, apēdzu, ka nule biju dzirdējis elsojam Zermēnu, Tā aču nebija mana elpa, kā es sākumā tiku domājis. Skaidri dzirdēju, ka viņā pusē atradzei, aiz dažus metrus biezā akmens slāņa kāds sēkdams cīnās pēc gaisa. Atskārtu, ka no otras puses augšup raušas alu cilvēks un mūsu ceļi tūlīt krustosies.

Biju pārplūdis ar sviedriem no galvas līdz kājām un domāju, ka sirds man tūdaļ apstāsies. Ja tēvainis pirmais sasniegs virsotni, viņš ieraudzīs mani un es liūšu pazudis. Katrā ziņā biju sprukās, jo kāpties at­pakaļ vairs arī nebija laika. Un es pavisam skaidri atskārtu, ka turpmākajās pāris sekundēs mana dzīve noslēgsies un vienīgais glābiņš ir doties uz priekšu un pirmajam mesties Viņam virsū.

Ar neprātīgu sparu sāku atkal rāpties, nepievērs­dams vairs vērību tam, ka manis izkustinātie akmeņi skrapšķēdami ripo lejup, jo biju pārliecināts, ka smagi elsojošais pretinieks neko nedzirdēs.

Kad jau pavisam izmisis uzrausos virsotnē, biju pār« liecināts, ka tur ieraudzīšu pret mani pavērstu bises stobru — tik tuvu man šķita pretinieka skaļās elsas, kas atgādināja kalēja plēšu šņākoņu. Pacēlu galvu. Nekas nebija redzams. Milzīgs smagums novēlās man no krūtīm. Un tad man pēkšņi uzsmaidīja pilnīgi ne­cerēta laime — nepilna metra attālumā es pamaniju paresnu koka stumbeni, pret kuru varēju atbalstīt kreiso celi; labo kāju izstiepis visā garumā un pret kādu akmeni ar to atspēries, tagad spēju noturēties jau īsti stingrā līdzsvarā. Pārvilku šautenes siksnu pāri galvai, satvēru ieroci un, drošinātāju atbīdījis, turēju to padusē, jebkuru acumirkli gatavs piesviest laidi pie pleca. Ieklausījos pretinieka sēcošajos elpas vilcienos un nenovērsu acis no tās vietas, kur kādu desmit metru attālumā teju, teju vajadzēja parādīties alu cilvēka galvai. Uz mirkli uzradās vēlēšanās pamest skatienu atpakaļ uz nelielo noru, lai palūkotos, ko dara Tomā, taču savaldījos. Koncentrētā vērībā, izvairīdamies no jebkādas sakustēšanās, ļāvu muskulatūrai atslābt un elpoju, cik vien iespējams, mierīgi.

Gaidīju tikai dažas sekundes, bet man tās šķita vai pati mūžība. Pret celmu atspiestais kreisais celis no­tirpa, visā augumā, pat sejā, jutu ielīstam sāpīgu stin­gumu, it kā es pamazām pārvērstos akmenī.

Beidzot iznira pretinieka galvas virsa, pēc tam pleci, tad krūtis. Meklēdams atbalstu kājām, tēvainis skatījās uz leju un mani neredzēja. Piemetu šauteni pie pleca, iespiezdams laidi atslēgkaula veidotajā iedobē, pie­glaudu vaigu pie ieroča un aizturēju elpu. Bet šajā mirklī notika kas pilnīgi negaidīts. Šautenes grauds bija pavērsts tieši pret pretinieka sirdi. Tik niecīgā

tlAluma netrāpīt es nevareju. Tikai — mans pirksts uzšautenes sprūda bija kā pamiris un es nespēju izšaut.

tēvainis pacēla galvu, un mūsu skatieni krustojas. zibenīgi viņš piemeta ieroci pie pleca. Norībēja vesela sērija sausu sprakšķu, es redzēju, kā lodes, saplosīda­mas kreklu, ieurbās viņam krūtīs. Asins strūkla, kas iii.iii šķita neticami spēcīga, izšļācās no brūces, pretililrka acis izvalbījās, mute pavērās, bezgalīgā piepūlē liistidama gaisu, un tad augums ļengani saguma. |)zlrdēju to veļamies lejup pa nogāzi, kritienā izkusti­not akmeņus, kuru dārdoņa vēl krietnu brīdi bija dziriluma aizas nogāzē.

Paskatījies uz noru, redzēju, ka Tomā pārrāpies pāri pirmajai grēdai un, bisi padusē iespiedis, skrien šurp, Iiiī aplūkotu mūsu kritušo pretinieku. Es pagājos atpa­kaļ un atraisīju saites sagūstītajam puisim. Mani ierau­dzījis, viņš izbrīnā un bailēs iepleta acis. Ticība tēva visvarenībai un neuzvaramībai bija laidusi dziļas sak­nes, tādēļ viņš nespēja ticēt, ka esmu palicis dzīvs. Un tāpat viņš neticēja, kad pateicu, ka viņa tēvs no­šauts. «Labi, nāc paskaties pats,» es sacīju, viņam ar šautenes stobru no muguras piebakstīdams.

Ceļā uz turieni mēs sastapām Tomā, kurš nāca jau šurp. Viņš nesa nošautā patronu jostu un bisi, kuru bija siksnā uzmetis uz kreisā pleca, bet savu divstobreni turēja rokā. «Tieši sirdī,» Tomā teica, mazliet nobālē­jis. «Vairākas lodes cieši cita pie citas.»

Kamēr viņš to saka, es izņemu patronu aptveri no savas šautenes. Tā ir tukša. Esmu izšāvis visas pie­cas patronas. Kad es saku, ka pats savām acīm tiku redzējis, kā lodes ieurbjas pretinieka krūtīs, Tomā pa­krata galvu. To ātrums, izlidojot no stobra, esot tik liels, ka cilvēks nespējot tām izsekot. Es būšot redzē­jis tikai plīstam kreklu, kad lodes cita pēc citas to sadriskājušās. «Vari būt mierīgs,» viņš saka. «Alu cil­vēks uz vietas bijis beigts.» Un tad piebilst: «Es iešu savākt bultas. Nedrīkstu aizmirst, ka esmu noliktavas pārzinis.» Un, mazliet greizi pasmaidījis, viņš aiziet.

Tomā droši vien bija pārsteigts, aplūkodams mirušā pretinieka augumu. Un pārsteigts esmu arī es. Kritušā krūtis sirds apvidū — asiņains biezenis! Bet seja balta, bez nevienas asins lāsītes. Nekad es to neaizmirsīšu. Nevaru lāgā apjēgt, vai bijis kāds kauču visniecīgā­kais sakars starp tikko manāmo pirksta spiedienu uz ieroča sprūdu un drausmīgo brūci mirušā krūtīš. Un pia sevis es nodomāju, ka līdzīgās domās varētu but tas neģēlis, kurš nospiedis pogu atomkara izraisīša­nai, ja vien pats viņš savā betonētājā patvertnē pali­cis dzīvs,

Nošautajam varēja būt gadu piecdesmit. Viņš iz­skatījās ļoti spēcīgs. Liela auguma, ar iesarkaniem gai­šiem matiem, ģērbies galīgi noziestās divkārša brūna velūra auduma biksēs un noskrandušos tādas pašas krāsas svārkos. Nolūkojos šajā spēkavīrā, kurš vēl ne­sen bija spara pilns, bet tagad gulēja bez dzīvības. Nolūkojos arī viņa dēlā. Dēla sejā nav jaušamas itin nekādas žēluma pazīmes. Viņš izskatās reizē izbrīnī­jies un It kā atvieglots. Piepeši puisis pagriežas, pave­ras manī ar biklu cieņu, tad satver manu labo roku un noliecas, lai to nomutētu. Atgrūžu viņu, jo šāda izturēšanās man derdzas. Taču, pamanījis puiša ska­tienā pazibam bailes un vilšanos, es pajautāju, kas viņam vārdā. Izrādās, ka viņu sauc par Žakē (no vārda Žaks).

— Žakē, — es saku, — palīdzi Tomā savākt bultas.

Viņš aiziet īstajā brīdī. Man liekas, ka es tūlīt zau­dēšu samaņu. Kājas saļogās, acis aizmiglojas. Es

apsdēžos nogāzes pakājē, trīs metru attālumā no mi­rušā, bet, tā kā nekas ļauns nenotiek, atgulstos uz noolaidenās zemes un aizveru acis. Man ir ļoti slikti. Tad uzre-iz iegrimstu tikpat kā sviedru vannā. Un pēkšņi mani pārņem neticams atvieglinājums un tīkams svai­gums. Esmu kā atdzimis. Jūtos gan vēl nespēcīgs, liu ii tas jau ir piedzimšanas, nevis miršanas nespēks.

Pec kāda brīža e& varu piecelties sēdus un atkal ņe­mos aplūkot nošauto. Tēvocis bija viņu salīdzinājis ar l' ioinaņonas cilvēku. Zināma līdzība patiesi saskatāma. Kritušajam tēvainim ir masīvi, uz priekšu izvirzīti vaigu kauli, tāpat šaura piere ar augstiem uzacu iz­ciļņiem. Bet citādi, ja vien viņu nomazgātu, noskūtu, viņam izdarītu manikīru, īsi apcirptu matus un spēcīgo nugumu iespīlētu jaunā formas tērpā, viņš nemaz ne­izskatītos sliktāk kā dažs labs augstāks desantkaraitpeka vienības virsnieks. Viņš nebūtu nemaz arī dumļaks. Un būtu ne mazāk izmanīgs to elementāro dzīv­niecisko paņēmienu pielietošanā, ko mēdz dēvēt par kara mākslu. Prasmē no slēpņa uzglūnēt pretiniekam, lai to pieveiktu ar pēkšņu uzbrukumu. Prasmē izlikties padodamies vai arī piesaistīt pretinieka vērību centram, lai viņu apietu no flangiem.

Pieceļos un aizeju pie Tomā un Žakē. Manu vājuma mirkli viņi nav manījuši. Droši vien nodomāja, ka es tikai uz brīdi atvelku elpu. Tomā man pasniedz loku, un es to vērīgi apskatu. Tas ir vismaz metru septiņ­desmit centimetru augsts ierocis un izskatās rūpīgāk nostrādāts nekā tas, ko es savā laikā uzdāvināju Biržitai.

Tomā jau savācis arī bultas. Ar neilona aukliņu viņš sasien tās nelielā saišķī. .

— Viņa ir tur, — acis nodūris, ierunājas Žakē, vai­rīdamies tieši pieminēt Amarantu,

Mēs atkal ejam pa šauro noru, kurā vietumis re­dzami nodzeltējušas zāles kumšķi. Lai cik neglīti tie patiesībā arī izskatās, mani šīs augu pasaules paliekas iepriecina. Es noskatos uz Žakē, viņa gaiši rūsgano galvu un labsirdīgajiem sejas vaibstiem. Puisis pave­ras manī ar savām bērnišķīgajām acīm. Kā jau tiku teicis, tās ir zeltaini brūnas, taču dīvainā kārtā re­dzokļi viņam tik plati, ka aizņem gandrīz visu aci, at­stādami pavisam maz vietas baltumiem. Reizē ar aug­šup uzrautām uzacīm tas viņam piešķir pakļāvīgu, skumju un it kā vaicājošu izteiksmi. Tādas ir nogrē­kojušās suņa acis, kad tas veras savā saimniekā, iz­lūgdamies piedošanu un gaidīdams laipnu vārdu. Viņš ir pārpilns nožēlas, padevības, apņēmības visu paveikt, kas vien tiks pieprasīts. Un tajā pašā laikā viņā mutuļo milzīgs spēks, ko viņš pats lāgā nemaz neapjauš. Tas izstrāvo no varenā vērša skausta, spēcīgajiem pleciem un garajām pērtiķa rokām, kurās milst nekad pilnīgi neatspringuši muskuļu kalni. Platās, tāpat nekad pil­nīgi neatvērtās delnas šķiet aptvērušās nevienam ne­redzamu spalu vai kātu. Zvāļodamies viņš lumpačo starp mani un Tomā, pārmijus uzmezdams skatienu vienam un otram, bet visbiežāk man, droši vien tāpēc, ka pēc gadiem es varētu būt viņam gandrīz vai tēvs.

Es Žakē parādu loku, ko nesu labajā rokā, un lite­rārajā franču valodā (zinu jau, ka vietējo dialektu viņš nesaprot) jautāju:

— Kāpēc tavs tēvs sagudroja lietot šitādu ieroci?

Žakē bija tik iepriecināts, ka es viņu uzrunāju, un tā centās man visu paskaidrot, ka satraukumā murkšķēja kaut ko gandrīz pilnīgi nesaprotamu. Viņš ru­nāja bezkrāsainā franču valodā, kurā es nejutu neko no vietējā dialekta sulīguma un vijīguina. Bet akcents viņam tāds, kāds nav raksturīgs ne šejieniešu, ne ziemeļnieku izrunai. No tēva mantotā un skolā gūtā ietekme, neraugoties uz pilnīgi pretējo ievirzi, saplū­dušas dīvainā sajaukumā. Ar vārdu sakot, viņš runā Iii, kā — lietojot šejienes ļaužu izteicienu — to dara «svešzemnieki».

— Tēvs kaut kur ziemeļos iemācījies ar loku šaut, — /nkē teica, jocīgi noapaļodams vārdus. — Kādā strēl­nieku biedrībā. Tur viņš bijis čempions.

— Asās smailes bultām tēvs pierīkoja tāpēc, lai tās derētu medībās, — viņš pēc brīža vēl piebilda.

Apstulbis es paskatījos uz viņu.

— Medībās? Vai tad viņš ar loku gāja uz medībām? Kāpēc ne ar bisi?

Bise taču taisa blīkšķi, — Žakē sacīja ar tādu kā ļi.irakuma vīpsnu. Viņam jau nu gan vajadzēja zināt, KA es neesmu mednieks un mans mežs bija pieejams visiem.

es neko neteicu. Man likās, ka sāku apjēgt, kāda bijusi alu cilvēku ikdienas dzīve: sitieni un ievaino­jumi, vardarbība pašu ģimenē, malumedības, ar vārdu sakot, visnotaļ nepārtraukta likumu pārkāpšana. Bet bultu izmantošana — tā jau bija viltības kalngals. Katra ziņā daudz izmanīgāka rīcība nekā cilpu izlik­šana. Cilpas taču paliek, tās var atrast mežu sardze. Ild ar loku un bultām — tas ir mirkļa darbs, turklāt pilnīgi bez jebkāda trokšņa, ne tas biedē meža dzīv­niekus, ne arī satrauc kaimiņus. Tādēļ, medību sezonu ntklājot, nekādas lielās trofejas mežos vairs nebija gaidāmas.

Manu klusēšanu Žakē iztulkoja kā neatzinības iz­pausmi un iztapīgā pazemībā steidzās mani atbruņot, piebilzdams, ka Malvilas pilskungs jau nu nekad nebūr,ot izbaudījis, ko nozīmē bads.

— Bez medībām mums taču nebūtu bijis gaļas ku­mosiņa, ko ik dienas likt uz kārā zoba.

Jā, bija skaidri redzams, ka Žakē gaļas kumosiņu baudījis katru dienu. Pietika uzmest viņam skatienu. Tēva medības dēlam bija gājušas labumā. Taču viena lieta man lika pabrīnīties —> kā gan ar bultu var trāpīt bēgošam trusim?

Žakē savukārt nobrīnījās par manu neizpratni.

— Tētuks. — viņš lepni paziņoja, — ar bultu trāpīja pat lidojošam fazānam!

Ja jau nu tā, tad es sapratu, kādu ceļu aizgājuši tēvoča fazāni. Tēvocis katru gadu palaida mežā divus vai trīs fazānu pārus, bet pēc tam neviens vairs ne­tika redzējis ne brīvē izlaistos, ne arī to pēcnācējus.

Aizrautībā Žakē vēl piebilda:

— Taisni brīnums, ka viņš jums netrāpīja ar pirmo bultu.

Es saraucu uzacis, bet Tomā skarbā balsī noteica;

>— Atradis, ar ko dižoties.

Atskārtu, ka laiks izbeigt šādu jau pārāk vaļīgu tēr­zēšanu. Strupā tonī es noprasīju:

— Vai tu, puis, uzbruki mūsu biedram un nozagi Amarantu?

Žakē nosarka, nolieca savu lielo sarkanmataino galvu un dziļi nelaimīgā izskatā lampačoja tālāk.

— Tētuks man lika to darīt.

Un tūlīt aši piebilda:-

— Viņš pieteica jūsu biedru nožmiegt, bet es to ne­izdarīju.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tas būtu grēks.

Sie vārdi izskanēja pavisam negaidīti, taču es šo at­bildi ielāgoju. Tikmēr Žakē nopratināšana turpinājās. Viņš apstiprināja manas aizdomas, ka «tētuks» gribē-

jis mūs mazās grupiņās izvilināt no pils mūriem, lai pēc tam pats kļūtu par Malvilas saimnieku. Kāda nejēdziba! Pēc N dienas viņš taču varēja kļūt par visas

francijas saimnieku, bet nē — viņam ievajadzējās Malvlilas. pils, lai gan pie tās varēja piekļūt, tikai noga­linot piecus cilvēkus. Kalpus, kā žakē paskaidroja, tētuks gan nebūtu aizticis, tāpat ari vācu meitieti.

— Kādu vācu meitieti?

> — Nu, to pašu, kas uz zirga drasēja pa mežu.

lis noskatījos viņā. Ar izlūkošanas dienestu viņiem mazlietiņ bija misējies, lai gan nevainojams tā darbs liQtu bijis visai svarīgs. Tātad padomā bijusi īsta žakčrija — nožmiegt pilskungu, bet kundzēni pēc tam plesmiet. Pilskungu vai pilskungus. Jo es sapratu, ka «tētukam» mēs visi bijām pār vienu kārti metami — lomā, Kolēns, Peisū, Meisonjē un es pats, citādi viņš, neviena no mums nekad vaigā neredzējis, nebūtu ru­nājis ar tādu niknumu un naidu. Pēc viņa pavēles Žakē bija mūs izspiegojis. Es apstājos un, puisim tieši acis skatīdamies, noprasīju:

— Un tev nekad neienāca prātā, ka vajadzētu mūs brīdināt, lai aizkavētu šīs izplānotās slepkavības?

Žakē stāvēja, acis nodūris, rokas uz muguras salicis, sastindzis grēku nožēlnieka pozā. Man likās, ka viņš būtu gatavs iet un pakārties, ja vien es viņam to liktu darīt.

— Kā nu ne, bet baidījos, ka tētuks to varētu uzzi­nāt un nolaist mani no kājas.

Jā, «tētuks», protams, bija ne tikai visspēcīgs, bet arī visuzinošs. Vēros puisī: gatavojamās slepkavības līdzdalībnieks, uzbrucis vienam no mūsu biedriem, no­laupījis mums zirgu.

225

— Labi, Žakē, ko mums ar tevi tagad iesākt?

8-974

Puisim iedrebējās lūpas, viņš norija siekalas, pavē­rās man acīs ar savu biklo skatienu un padevīgi atbil­dēja:

— Es nezinu. Laikam gan nomušīt.

— To tu esi ar uzviju pelnījis, — izgrūda Tomā, aiz dusmām nobālējis un lūpas cieši sakniebis. Noska­tījos viņā. Tomā laikam bija ļoti baidījies par mani, kad es rāpos atradzē. Un tagad droši vien domā, ka esmu pārāk lēnsirdīgs.

— Nē, — es sacīju. — Mēs tevi nenogalināsim. Vis­pirms tāpēc, ka tas ir grēks, kā tu jau pats teici. Bet mēs tevi vedīsim līdzi uz Malvilas pili un kādu laiku tur paturēsim ieslodzījumā.

Es izvairījos skatīties uz Tomā. Un ar vieglu uz­jautrinājumu nodomāju, cik pretīgi viņam bijis noklau­sīties tādu «klerikālu» apzīmējumu kā «grēks». Tomēr ko gan citu es varēju darīt — ar Žakē taču jārunā vi­ņam saprotamā valodā.

— Vai mani vienu? — Žakē iejautājās.

— Kā — vienu?

— Vai jūs uz Malvilu vedīsiet mani vienu?

Kad es ar sarauktām uzacīm pametu uz viņu neiz­pratnes pilnu skatienu, puisis paskaidroja:

— Ir jau mums arī memmīte …

Man radās iespaids, ka viņš gribējis vēl ko piebilst.

— Ja memmīte vēlēsies nākt mums līdzi, tad paņem­sim viņu arī.

Es noģidu, ka puisi urda kādas raizes. Tās nev'arēja būt tikai par gaidāmo brīvības zaudēšanu, jo viņa seja, kurā viss jo viegli bija izlasāms, samācās aizvien vai­rāk un šobrīd bija vēl drūmāka nekā tad, kad viņš gaidīja pasludinām viņam nāves spriedumu. Gāju tā­lāk, grasīdamies viņu vēl patincināt, kad pēkšņi dziļa klusuma pārņemtajā aizā, kur tikai retumis augšup

slējas miruša koka stumbrs vai vietumis pavīdēja dzeltenigs zāles kušķītis, tepat tuvumā atskanēja zirga

zviedziens.

Un vēl kāds zviedziens! Tā nebija Amaranta. Zviedz,ienā uzvilnīja tāda kā uzvaroša, pavēloša un reizē maiga pieskaņa, kāda dzirdama tikai tad, kad ērzelis Likstās ap ķēvi, gatavodamies to aplēkt un pūlēdamies lijā izraisīt, kā mans tēvocis savā laikā mēdza izteiktlcs, «nepieciešamo gribēšanu».

— Vai tad jums arī ir zirgs?

— Nuja, — puisis apstiprināja.

— Un jūs viņu nenobeidzāt?

— Nē. Tētuks neļāva.

Es paskatījos uz'Tomā. Man negribējās ticēt savām misīm — tāds prieka vilnis mani pāršalca. Lai dzīvo, šoreiz par visām reizēm, arī «tētuks»! Es laidos teci­ņus kā bērns. Un, tā kā loks mani kavēja, es to pa­stiepu Žakē, kurš ieroci saņēma bez jebkāda izbrīna, ar pavērtu muti man tāpat blakus skriedams. Tomā pēc dažiem soļiem ir mums jau garām un attālinās ar­vien vairāk, bet mans skrējiens palēninās, jo krūtīm atkal sāk trūkt gaisa.

8

227

Klāt jau arī aizžogs. Troglodītu mītnes priekšā (trīs ceturtdaļas no tās ir ala, vienu ceturto daļu aizņem piebūve) prāvā platībā sadzīti pusotra metra gari kastankoka stabi, kas gan apgruzdējuši, taču palikuši stā­vam, un uz tiem divās kārtās savilktas dzeloņstieples, izveidojot kādus tūkstoš kvadrātmetrus lielu aploku. Tā vidū pie koka skeleta piesieta mana Amaranta. Viņa dreb, taču neizturas noraidoši, ik pa mirklim viņas rudajai spalvai pāri aizšalc sīka ņirboņa, zeltainās krēpes koķetā nepacietībā atmestas atpakaļ. Vai es kādreiz būtu varējis iedomāties, ka, redzot šādu ne­cieņas pilnu, aizvainojošu izlaidību, kas teju, teju gūs

piepildījumu, manī uzbangos kvēla iīksme! Vienkāršs vezumnieku ērzelis tūlīt aplēks manu tīrasiņu sugas ķēvil Taču gluži par pretīgu šo līgavaini saukt neva­rēja. Ar tumši pelēku, gandrīz melnu spalvu, druknām kājām, platām krūtīm un varenu kaklu, ko es ar abām rokām nebūtu varējis apskaut. Patiesi, zirga izskatā kaut kas atgādina tā saimniekus. Dižodamies un pie­glaimodamies viņš smagnējā galantībā lakstoļ'as ap Amarantu, laiku pa laikam aizsmakušā balsī iezviedzas, un acis tam met ugunīgas dzirkstis. Domājams, ka ērzelis apzinās lielo pagodinājumu, kurš viņu sagaida, un saprot, kāda atšķirība ir starp vienkāršu vezumnieku ķēvi un graciozo Amarantu, kura nepilnu trīs gadu vecumā, tātad sava mūža ziedonī, neatvairāmā sugas turpināšanas instinkta skubināta, gatava pakļauties vi­ņam, lai gan pašas ciltsrakstos ir vesela virkne augstdzimušu senču.

Amarantas pielūdzējs aptekā viņu jo dedzīgi, taču tā izrīcībā nav nekādas varmācības, viņš Amarantai viegli iekož lūpās, piekļauj savu galvu ķēvītes kaklam, tad pēkšņi pacērtas apkārt un nolaiza viņai paasti, bet pēc tam no otriem sāniem jo cieši pieglaužas un uzliek savu milzīgo galvu uz dievināmās skaistules skausta, taču pēc mirkļa jau atkal tuvojas viņas mugurgalam, mazpamazām iesaistīdams Amarantu savā smagnējā pavedinājuma dancī, un iededzina ķēvē savu trako iekāres kvēli, liegā, bet reizē neatvairāmā veidā pakļaudams viņu savai varai, savai gribai, savām alkām.

Bet kā gan viņš spēj uzminēt īsto brīdi, kad Ama­ranta gatava viņu uzņemt, vairs nespārdoties un neiz­rādot nekāda cita veida pretestību? Viņš izsliēnas pa­kaļkājās visā savā milzīgajā augumā, kulstīdams gaisu ar priekškājām, lai noturētu līdzsvaru, viņa melnās krēpes plīvo, un šādā stāvoklī, izslējies, lempīgs un lbriesmigs, viņš tuvojas Amarantai un uzveļas viņas gurniem. Zem milzīgā muskuļu kalna svara Amaranta nopūzdamās it kā saplok. Uņ tomēr ķēvīte iztur šo smagmi, padevīgi atvirza asti sāņus, un tagad ērzelis. Amarantas sānus jau ieslēdzis savu drukno priekškāju >il. ivas un taustīdamies meklējas. To redzēdams, Žakē iili'l piesteidzas klāt, ar roku satver ērzeļa milzīgo lo­cekli un palīdz to ievadit vajadzīgajā vietā. Amaranta (iI peras uz saspringtajām, drebošajām priekškājām, liii noturētos pretim spēcīgajiem grūdieniem, ar kādiem pnrlneris viņu apveltī. šajā brīdī es notiekošo vēroju no sāniem, un man jāatzīstas, ka nekad spēka ideju nebiju redzējis izteiksmīgākā iemiesojumā -kā šajā uz priekšu pastieptajā lieliskajā galvā, plīvojošajās mel­najās krēpēs, ieplestajās nāsīs un lepnajās liesmojoša­jās acīs, kuras, neko neredzēdamas, šķita metam zibe­ņus. Ievēroju, ka viņš nekož Amarantai skaustā, lai apstiprinātu savu guvumu, un pat triumfa visaugstā­kajos momentos izturas delikāti.

Kad pārošanās beigusies, ērzelis paliek nekustīgā pozā ac viegli drebošām pakaļkājām. Galva viņam noplok, un ar lūpām viņš pieskaras Amarantas krēpēm. Sādā stāvoklī ērzelis paliek krietnu brīdi, jau acīm re­dzami paguris, ar noļengušām purslām. Uguns viņa acīs izdziest, pamazām atdodama vietu vieglu skumju izteiksmei. Beidzot viņš smagnēji nolec no Amarantas, nostājas uz visām četrām kājām un ļauj notecēt zemē mazumiņam tās sēklas pārpalikuma, no kuras nule at­brīvojies. Pēc tam ērzelis piepeši noskurinās, paceļ galvu, atkal atgūst agrāko brašumu un vieglos lēkšos laižas apkārt gar iežogojumu. Kareivīgi zviegdams, viņš pilnā sparā joņo mums virsū, it kā samīt gribē­dams. Tad tikai kāda metra attālumā pēkšņi pacērtas sāņus, nolūkojas uz mums zobgalīgi ar savu šķelmīgo aci un tikpat strauji atkal attālinās. Vēl ilgi pēc tam, kad bijām jau aizgājuši, manās ausis dunēja viņa skrē­jiena smagais, dimdošais ritms. Apkārtnes mēmajā, mi­rušajā ainavā šī dipoņa man šķita saviļņojoša kā pats dzīves atsākums.

Izrādījās, ka troglodītiem ir nevis viena, bet gan di­vas, cieši līdzās ierikotas, mītnes — viena dzīvošanai, bet otra, kā man likās, reizē zirgu stallis, siena pūnis un cūku kūts. Tās bija iekārtotas ļoti prasmīgi. Fasāde, kas izvirzījās kādu metru uz priekšu no ieejas, bija mūrēta no ķieģeļiem, bet virs tās piebūves veidā pacē­lās jumts ar dūmeni. Kūts ķieģeļu siena bija atstāta neapmesta, bet mītnes dzīvojamo daļu klāja rūpīgi vei­dots apmetums. Pirmā stāva siertā bija stiklotas durvis un logs, un arī otrā stāvā ierīkoti divi logi. Rūtis bija saglabājušās veselas, tāpat arī aizvērtņi, uz kuriem varēja saskatīt brūngana krāsojuma pēdas. Kopumā viss iekārtojums, lai gan tas neko lielu nevarēja izmak­sāt, nepavisam nebija nabadzīgs.

Pāri piebūves jumtam vēl kādus piecpadsmit metrus augstu slējās klints. Tās augšējā apaļīgā, it kā uz­pūstā daļa pārkares veidā sliecās pāri mītnēm, pasar­gāja tās no lietus un visam ansamblim piešķīra sav­dabīgu mājīgumu. Tomēr, nolūkojoties u'z šo pārkāri, kļuva mazliet baigi. Tā vien likās, ka milzīgais klints bluķis var jebkuru mirkli atšķelties, novelties lejup un sadragātšeit ierīkotās cilvēku mītnes. Lai gan tas droši vien gadu tūkstošiem bija palicis nemainīgs. Un droši vien arī Vārvurds, apmezdamies šeit uz dzīvi, bi­jis pārliecināts, ka tāds tas paliks vēl vismaz to īso laika sprīdi, kāds ir cilvēka mūžs.

Mītnes iekšējais iekārtojums «atgādināja mūsu māj­dzīvnieku «dzemdību namu» — ar to atšķirību, ka es fasādes sienu nebiju izvirzījis uz priekšu. Bet tieši šī nl'.ķirība Notikuma dienā bija paglābusi šejienes iemīt­nieku dzīvības.

Nekādu citu ēku, izņemot aizžogojumā uzceltu ne­lielu, maizes ceptuvei līdzīgu namiņu, es nekur nere­ti /eju.

Pēkšņi sajutu cilvēka klātieni un manī vērstu ska­tienu. Uz mītnes sliekšņa stāvēja briesmīgi izblīdusi, uoķepušā paltrakā ģērbusies vecene un noraudzījās manī ar māņticīgās šausmās ieplestām acīm. Nodo­māju, ka tā droši vien ir mana nogalinātā ienaidnieka māte, tāpēc piegāju viņai tuvāk un mazliet apmulsis teicu:

— Tu droši vien vari iedomāties, kas noticis. Es pa­liesi neesmu šeit ieradies sava prieka pēc.

Viņa neatbildēja, tikai nolieca galvu, bet es pama­nīju, ka veča nemaz neizskatās nobēdājusies. Viņa bija neliela auguma, ar uzburbušu seju, nokareniem, ļenga­niem vaigiem un tik izļumējušu' kaklu, ka tas' šķita zoda turpinājums, kas tālāk saplūda ar milzīgajām krūtīm, kuras pie mazākās sakustēšanās zvāļājās kā ēzeja mugurai šķērsām pāri pārlikts maiss ar auzām. šajā izplūdušajā tauku kalnā dzīvas — un pat diez­gan skaistas — bija vienīgi melnās, žirgtās acis, kā arī virs šaurās pieres augstu uzbužinājies nevaldāmi sprogainais, sausais un apbrīnojami spodrā baltumā mirdzošais matu ērkulis.

— Rasi, tā būs bijis nolikts, ja jau tu teitan stāvi, — viņa pavisam mierīgi noteica.

Viņas balsī nav ne mazākā satraukuma, un — kas mani visvairāk pārsteidz — vecene runā vietējā izlok­snē, pat teikumus veidojot tā, kā to dara šejienieši.

— Tici man, es nožēloju, ka tā iznāca. Bet man ne­bija citas izejas. Vai nu es, vai tavs dēls.

Viņas atbilde ir pilnīgi negaidīta.

— Nāc iekšā, — viņa aicina, pakāpdamās sāņus no sliekšņa, — un iekod kādu kumosiņu.

Bet tad, nopūzdamās un plecus paraustījusi, piebilst:

— Paldies dievam, viņš nebija man nekāds dēls.

Izbrīnījies es paskatos uz veču.

—Bet tu taču runā šejieniešu izloksnē?

— Nuja, es jau arī esmu šejieniete. — Un viņa tik stalti izriež krūtis, ka auzu maisi, par kuriem es jau ieminējos, nolīgojas vien, un viss viņas izskats pauž: «Es jums neesmu vis šāda vai tāda, bet kārtīgu ļaužu.»

— Esmu dzimusi Larokā, — viņa turpina. — Vai tu pazīsti turienes Falvinus?

— Kurpnieku, kurš bija pieradinājis kraukli?

— Viņš ir mans brālis, — veča lepni paziņo. — Bet nāc taču iekšā, puis, — viņa vēl piebilst, — un jūties kā mājās.

Tomēr arī Falvinu dzimtas piederīgajai, godājamā Larokas kurpnieka māsai, es pilnībā vēl neuzticos. Pa­ņemu ieroci, atbīdu drošinātāju un ielaižu stobrā pat­ronu. To izdarījis, es neeju vis pirmais, bet, par iegan­stu izmantodams labas uzvedības likumus, sev pa priekšu pabīdu viņu. Pieskaroties večas mugurai, man ir tāda sajūta, it kā es būtu roku iegremdējis tauku podā.

Iekšā nav nekā aizdomīga. Cementa grīda noklāta ar dēļiem, telpas viņējo galu un abas sānsienas veido gaiši pelēkā klints. Tā atstāta pirmatnējā veidā, nenolīdzinot un nenogludinot grubuļaino virsmu. Nekur ne mazāko mitruma pēdu. Virs galvas masīvas sijas, uz kurām balstās otrā stāva grīda. Pie ieejas izmūrējuma kaktā durtiņas, kuras laikam ved uz augšstāvu. Priek­šējā sienā stiklotās durvis un logs, turpat arī pavards. Ķieģeļu siena no iekšpuses nav apmesta, un redzamas vietas, kur ķieģeļi sastiprināti ar javu. Pavardā gail ilnzns pagales. Zem loga pierīkots dēlis, uz kura sa­likti apavi. Liels skapis Luija XV laikmeta lauku stilā. Skapi es tūlīt atveru, formas dēļ nomurminādams: «Ar l.ivti atļauju.» Labajā pusē sakrauta veļa, kreisajā — li iiuki. Istabas vidū liels galds, «laucinieku gaumē», kā teiktu parīzieši, kuri ap šādiem galdiem labāka pa­skata dēļ saliek solus, kamēr mēs ērtības labad priekš­roku dodam krēsliem. Es saskaitu pavisam septiņus nalmu krēslus, taču tikai četri no tiem izvietoti ap L'aldu. Pārējie sarindoti gar sienu. Es nezinu, vai tam kāda nozīme, taču es ielāgoju arī šo sīkumu. Apsēžos galda galā. Man lfekas, ka tā ir bijusī namatēva vieta, un es nosēžos tajā, šauteni starp kājām turēdams, ar muguru pret alas dibensienu. Tādā kārtā es pārredzu durvis. Pamāju Tomā apsēsties labajā pusē, lai viņš ar savu augumu neaizsegtu abas ieejas. Žakē pats no sevis pazemīgi apsēžas galda viņējā galā, muguru pret gaismu pagriezis.

Kad es izņēmu no kabatas mazo tīstoklīti ar šķiņķi, ko Menū man bija iedevusi līdzi ceļā, Falvina aizvai­nojumā vai iebrēcās un sāka dīkt man ausfs. .Eš taču varot ieturēt azaidu vismaz no šķīvja, bet ne no plika galda! Tūlītās viņa man uzcepšot kādu olu, ko pieēst klāt. Un lieti noderēšot arī lāsīte vīna! Es pieņēmu visus piedāvājumus, izņemot vīnu, jo bažījos, ka tas būs nebaudāma susla. Tā vietā palūdzu drusciņ piena, ar ko viņa man tūlīt pielēja lielu puķainu krūzi, visu laiku izverzdama nebeidzamu vārdu straumi. Tieši pirms Notikuma dienas viņi pārdevuši teļu, tagad pienā slīkstot vai nost, pat pēc sviesta sakulšanas paliekot vēl pāri suķim.

Taču, kad viņa uzliek galdā ne tikai sviestu, bet arī maizes klaipu, es aiz brīnumiem acis vien ieplēšu.

— Maize! Jums ir maize?

— Nuja, pašu cepta maizīte, — Falvina paskaidro. — Vārvurds allažiņ bija savādnieks, vienmēr iesēja tik daudz kviešu, ka pietika veselam gadam un vēl pāri palika. Tikai graudus gan nācās malt rokas dzirnās, jo «Dīķos» nebija elektrības, tāpatās sviestu kuļam ro­kas ķērnē. Neko viņš negribēja piepirkt no malas.

Iespīlējis klaipu galda gala atvilktnē, es griežu aprikas — tā droši vien būs darījis arī «tētuks» savas dzīves laikā — un pārdomāju nule dzirdēto. Skaidrs, ka nešpetnais Vārvurds gribējis dzīvot atšķirti no vi­sas pārējās pasaules, iztikt tikai ar pašu saimniecībā iegūto, izveidot savdabīgu autarķiju. Pat ārpuslaulības mīlas sakariem vajadzēja palikt ģimenes ietvaros.

Bet, kad es aplinkus ieminos par gadījumu ar Katī, Faivinai tas lāgā nepatīk.

— Ko tur liegties, notikt tāds grēks jau nu gan no­tika, — viņa atzīstas, — bet Katī pati tīšuprāt viņu pavedināja. Turklāt Katī nemaz nebija viņa miesīgs bērns, tāpat kā Mjeta. Viņas ir manas Raimondas mei­tas no iepriekšējā vīra.

Kad Falvina piemin Mjetas vārdu, inan liekas, ka Žakē galda viņā galā paceļ galvu un uzmet večai brī­dinošu skatienu. Taču tas bija tik īss mirklis, ka var­būt "es arī alojos.

Nokožu no maizes pavisam mazu kumosiņu, jo gaidu apsolītās olas. Lauku maizes rieciens, kas biezā kārtā apziests ar sviestu («Dīķos» viņi to sasāla daudz pa­matīgāk, nekā tajās nedaudzajās saimniecībās, kas ne­sen vēl pašu mājās kūla sviestu), ir ļoti garšīgs, taču, atgādinādams iepriekšējo dzīvi, tas izraisa skumjas at­miņas.

— Kurš jūsu mājās ir maizes cepējs? — es iejautā­jos, gribēdams izrādīt savu pateicību.

— Agrāk tas bija Luijs, — Falvina nopūšas. — Bet |>ec viņa nāves to vajadzēja darīt Žakē.

Falvina runā vienā runāšanā. Aizelsusies un nosvī­dusi, viņa bez jebkādas vajadzības tipina pa istabu un nober desmit vārdu tur, kur pilnīgi pietiktu ar vienu, l ai uzceptu trīs olas — pati sevi viņa demonstratīvi ntstāja bešā, tikai man gan bija stipras aizdomas, ka, palikusi viena, viņa to ar uzviju atgūs, pie reizes, krietni iebaudīdama arī no vīniņa —, Falvinai pagāja krietna pusstunda. Man šajā laikā vajadzēja pagavēt, jo šķiņķi es taupīju kā piekodu pie olām, toties ieguvu ne mazums vērtīgas informācijas.

Falvina vienā ziņā līdzinājās Menū — viņām abām bija nepārspējama vājība izklāstīt savu senču radurak­stus. Tikai aizklīstot līdz saviem vecvecākiem, Falvina varēja man ieskaidrot, ka viņas meitai Raimondai no iepriekšējās laulības bijušas divas meitas, Katī un Mjeta, bet pēc vīra nāves Raimonda izgājusi par sievu pie Vārvurda, kurš, savukārt, bijis atraitnis ar diviem dēliem, Luiju un Žakē.

— Ka man šitenās laulības nemaz nebija pa prā­tam, to jau tu pats vari iedomāties, jo sevišķi pēc tam, kad nomira mans nabaga Gastons un man pašai nācās pārcelties uz šejieni, kur vajadzēja dzīvot tikpatās kā pie mežoņiem, bez elektrības, bez ūdensvada, izlietnes un pat bez gāzes, jo Vārvurds ij dzirdēt negribēja par tās ievilkšanu, un tāpēc ēdiens bija jāgatavo uz malkas pavarda kā tēvu tēvu laikos. Svešos ļaudīs maizes ku­moss viegli iesprūst kaklā, — acis pret debesīm pacel­dama, viņa atkal pāriet uz vietējo izloksni. — Kauču desmit gados es pie Vārvurda tikai kādu mazumiņu vien esmu apēdusi.

Sī atzīšanās apstiprina manas aizdomas, ka Falvina, atriebdamās par znota varmācību, nodevusies slepeniem negausības priekiem. Pēc kāda laika meita Raimonda sekojusi nabaga Gastonam kapā, kur viņu novedusi vīra negantība — es jau to itin labi varot iedomā­ties —, tāpatās slikta vēdera sagremošana, bet tad jau maizes kumoss teitan kļuvis pagalam sūrs.

Es jau sen esmu notiesājis gan savu šķiņķi, gan pa­sniegto olu, gan izdzēris piena krūzi, bet Falvina vēl aizvien kā klukste bez jebkādas vajadzības un jēgas turpina rosīties un tikai vienu reizīti apsēžas pie galda, lai noskrubinātu mazītiņu kumosiņu — acīmredzot sā­tības liekuļošana viņā tā bija iesakņojusies, ka turpi­nājās arī pēc Vārvurda nāves. Un tomēr — lai cik pļāpīga Falvina ir, viņa man tomēr daudz ko noklusē. .Starp citu, mūsu pusē, un, man liekas, arī visur citur, ir divi patiesības noslēpšanas veidi — klusēšana vai arī pārmērīgs runīgums.

— Žakē, — es saku, noslaucīdams tēvoča nazi pret, pēdējā maizes kumosa mīkstumu, — paņem lāpstu un kapli un aproc tēvu. Tomā ies tev līdzi.

Aizvāzdams nazi un to ielikdams kabatā, es vēl pie­bilstu:

— Tēvam kājās bija vēl tīri brangi apavi. Tu darītu prātīgi, tos novilkdams, tie tev pašam lieti noderētu.

Žakē uzmet kūkumu, par paklausības zīmi paloka galvu un pieceļas. Pieceļos arī es. Šauteni rokā turē­dams, pieeju pie Tomā un klusā balsī pasaku, lai viņš patur sev tikai pats savu bisi, bet otro, kas pievākta no troglodīta, atstāj man. Vēl piekodinu vērīgi uz­raudzīt Žakē, palaist viņu dažus soļus pa priekšu, bet, kamēr puisis rok tēvam kapu, stāvēt nomaļus un visu laiku paturēt viņu acīs. Runājoties ar Tomā, es tomēr pamanu, ka Žakē, izmantodams izdevīgu brīdi, pieiet pie Falvinas un viņai kaut ko iečukst.

— Nu, Žakē! — pavēlošā balsī es viņam uzsaucu.

Žakē nodreb, nosarkst un, varenajos plecos sakucis, uc vārda nesacīdams, dodas uz durvīm. Viņam nopa­kaļ iziet Tomā. Kad abi izgājuši, es nopietni paskatos uz Fafvinu.

— Žakē uzbrucis vienam no mūsējiem un nozadzis mums zirgu. Nē, nē, neaizstāvi viņu, Falvin, es zinu, ka tas noticis pēc tēva pavēles. Bet, no otras puses, sods viņam tomēr jāsaņem. Mēs konfiscēsim viņa man­tas un pašu aizvedīsim uz Malvilas pili kā gūstekni.

— Bet kas tad notiks ar mani? — Falvina bailīgi iejautājas.

— Tev pašai tiesības izvēlēties. Vari nākt dzīvot pie inums Malvilā vai ari palikt šeit. Ja tu paliec «Dīķos», atstāšu tev visu nepieciešamo.

— Palikt šeit? — viņa šausmās iespiedzas. — Bet ko tad es teitan iesākšu?

Seko vesela vārdu straume, kurā es ieklausos ar lielu vērību un interesi, taču nedzirdu, ka Falvina baidītos palikt viena, lai gan tas būtu tik saprotami.

Falvinu vajadzēja biedēt «Dīķos» sagaidāmā vientu­lība. Taču viņa klāsta nezko, bet šīs bažas nepiemin. Es saausos kā medību suns, kurš ar izslietu degunu osta gaisu. Tomēr bez panākumiem. Jūtu, ka vecā divkose man ko slēpj. Es nojaušu to kopš paša sākuma. Slēpj kādu apstānli vai drīzāk cilvēku. Es gandrīz ne­maz vairs neklausos. Un, tā kā oža mani pievīlusi, es tagad izmantoju redzi. Pārlūkoju visu telpu, ievēro­dams katru sīkumu. Tieši pretim pie neapmestās ķie­ģeļu sienas apmēram četrdesmit centimetru augstumā no zemes ir plaukts, uz kura sarindoti apavi. Es pār­traucu Falvinu pusvārdā un noprasu:

— Tava meita Raimonda ir mirusi. Tāpat Luijs. Žakē pašreiz rok kapu Vārvurdam. Katī strādāja Larokā. Vai ne?

— Nuja, — apstiprina Falvina, kura vēl neko nenojauš.

Es cieši nolūkojos viņā, un mana balss noskan kā pātagas cirtiens:

— Bet kur tad Mjeta?

Falvina noplāta muti kā sausumā izmesta zivs. Taču es neļauju viņai atgūties.

— Jā, Mjeta. Kur ir Mjeta?

Acis mirkšķinādama, veča gurdā balsi atbild:

— Mjeta tāpatās strādāja Larokā. Un tikai dievi­ņam zināms…

Es viņu pārtraucu.

— Pie kā Mjeta strādāja?

— Pie mēra.

— Bet kur tad palika Katī? Mērs taču neturēja di­vas kalpones.

— Nē, pagaidi, pagaidi! Mjeta strādāja iebraucamā vietā.

Es klusēju. Paskatos lejup uz viņas stilbiem. Tie pie­tūkuši ļoti resni.

— Vai tev kājas sāp?

<— Ai dieviņ, un kā vēl! — tusnīdama viņa izdveš, taču ir acīm redzami atvieglota, ka runa sākas par ko citu. — Tas no asinsvadiem. Paskaties! — Viņa parauj augšup lindrakus, lai es labāk redzētu. — Vēnu iekai­sums, nav nekāda glābiņa no tā.

— Vai lietainā laikā botes tu valkā?

— Apžēliņ, kur nul Nevaru taču kājās uzstīvēt. Se­višķi tagad, kad sācies vēnu iekaisums .,,

Sākusi klāstīt par saviem stilbiem, viņa vairs nespēj apstāties. Šoreiz es nemaz neizliekos klausāmies. Pie­ceļos un, šauteni rokās turēdams, uzgriežu Falvinai muguru. Pieeju pie apavu plaukta. Tur ir trīs pāri liela izmēra — 44. vai 46. numura — dzelteni gumijas zahaki, bet tiem līdzās pāris mazāku, melnu, ar paaug­si u papēdi, ne lielāki par 38. numuru. Pārlieku šauteni kreisajā rokā, labajā paņemu mazos zābakus, pagriežos atpakaļ, paceļu tos pāri galvai un, vecai tuvāk nepie­iedams, atvēzienā, ne vārda neteicis, aizlingoju tos vi­ņai pie kājām.

Falvina paraujas atpakaļ un nolūkojas uz klona no­mestajos zābakos, it kā tie būtu čūska, kas grasās viņai iekost. Pacēlusi tuklās delnas, viņa aizsedz vaigus. Tie kvēlo uguns sarkanumā. Veča neiedrošinās uz mani pat paskatīties.

— Ved viņu tūlīt šurp.

Klusuma brīdis. Viņa skatās uz mani un pamazām nomierinās. Viņas sejas izteiksme pārmainās. Tumša­jās ačtelēs un visā izburbušajā sejā atplaiksnās divdo­mīga bezkaunība.

— Vai tev labāk negribētos pašam pie viņas ieiet? — veča jautā.

Un, tā kā es neatbildu, viņas treknie vaigi atļum no mutes, tā paveras neķītri divdomīgā smīnā, atseg­dama sīkus, smailus zobus. Vaicāju sev, vai pēc visa lā es vēl varēšu veču paciest. Protams, es saprotu, ka no viņas redzes viedokļa tas viss ir dabiski. Esmu uz­varējis «tētuku». Tagad pats esmu viņa vietā, esmu re­liģiozas godbijības apmirdzēts, un viss ir manā varā. Arī Mjeta. Taču es gatavojos — lai gan ne bez nožē­las un vairāk saprāta nekā tikumisku apsvērumu sku­bināts — no savām priekšrocībām atteikties.

Balsi nepaceldams, es atkārtoju:

— Teicu tev, lai tu tūlīt ved viņu šurp.

Smaids večas sejā izdziest, viņa noliec galvu un izveļas no dzīvojamās telpas, kā receklis pie visām miesām drebēdama. Dreb viņai, pleci, dreb gurni, dreb sēžamā vieta, dreb milzīgi resnie ikri, dreb viņa visa.

Es atgriežos pie galda un apsēžos iepriekšējā vietā, ar seju pret durvīm. Arī man dreb rokas, lai gan es tās noliekti .uz ozolkoka galda, kas no biežas mazgāšanas ar sārmu nomelnējis. Gandrīz vai izmisīgā apņēmībā pūlos savaldīties. Es skaidri apzinos, ka meitene, kas tūlīt parādīsies, būs reizē liela prieka, bet arī lielu briesmu cēlonis. Es saprotu, ka Mjeta, kurai būs jā­dzīvo sešu vīriešu sabiedrībā, neskaitot Momo, izraisīs grūtas problēmas un ka es nedrīkstu tagad pielaist kādu kļūdu, kas mūsu dzīvi Malvilā padarītu neiespē­jamu.

— Te nu ir Mjeta, — veča saka, iebīdīdama meiteni istabā.

Bijis man simt acu, ar to vēl būtu par maz, lai pie­nācīgi viņu aplūkotu.

Meitenei varētu būt gadu divdesmit. Viņas vārds, Mjeta [3] , ir maldinošs. No savas vecmāmuļas viņa man­tojusi melnās acis un kuplo matu kodaļu, kas Mjetai ir kraukļa spārna melnumā. Bet augumā viņa ir kā­dus desmit centimetrus garāka, ar platiem, skaisti vei­dotiem pleciem, augstām, tvirtām, kā vairogs uz priekšu izvirzītām krūtīm, apaļīgiem gurniem un spē­cīgām kājām. Protams, ja es būtu kritiskāk noskaņots, tad varētu arī sacīt, ka deguns viņai mazliet par ma­sīvu, mute pārāk plata un zods drusku par druknu. Taču nē, tas man nenāk ne prātā, es apbrīnoju viņā visu, pat robusto laucinieciskumu.

Nemaz nepaskatīdamies uz savām rokām, es jūtu, cik nevaldāmi tās dreb. Paslēpju rokas zem galda, ar krūtīm un pleciem atbalstīdamies pret tā apmali, bet vaigu piespiežu pie šautenes stobra. Es apriju Mjetu ar acīm, nespēdams ne vārda izteikt, Tagad es saprotu, ko izjutis Ādams, kad vienā jaukā rītā viņam blakus nostājās Ieva — vēl pavisam svaiga un valga, tikko no podnieka ripas nākusi, uz kuras tā veidota. Aiz ap­brīnas esmu kā pārakmeņojies, maigumā izkusis, un man liekas, ka intensīvāka šo jūtu pakāpe vispār nav Iespējama. Visu šo alas mājokli, kurā es biju ielau­zies ar ieročiem rokā, cīnīdamies par savu dzīvību, ap­mirdz Mjetas izstarotā gaisma un siltums. Viņas salā­pītajai blūzītei vietumis atirušas šuves, meitenes no­valkātais, izbalējušais, vairākās vietās caurais, kožu izēstais bruncītis uzplīvo augstu virs ceļgaliem. Viņai ir spēcīgas kājas, kā Maijola sieviešu skulptūrām, ba­sās pēdas paplatas, un ar tām viņa tik stingri stāv uz klona, ka meitenes augumā šķiet iestrāvojam zemes spēks. Viņa ir lieliska, šī cilvēku dzimtas pārstāve, visu nākamo cilvēku ciltsmāte.

Ar piespiešanos pārtraucu savus vērojumus, izslejos sēdeklī, ar rokām satveru galda malu, īkšķus uzlik­dams uz tās, bet pārējos pirkstus paturēdams apslēp­tus, un saku:

— Mjeta, apsēdies.

Mana balss pašam šķiet vārga un nespodra. Taču ar katru mirkli tā pieņemas spēkā. Neviena vārda ne­sacīdama, Mjeta apsēžas tur, kur agrāk bija sēdējis Žakē. Starp mums tagad galds visā tā garumā. Mjetas acis ir skaistas un piemīlīgas. Viņa manī nolūkojas, nemaz nekautrēdamās, tādā nopietnībā, ar kādu bērni apskata katru mājās ieradušos svešinieku.

— Mjeta (man šis vārds liekas tik patīkams! Mjeta), mēs vedīsim Žakē sev līdzi.

Meitenes valgajās acīs atplaiksnās satraukums, un es steidzos piebilst;

— Neraizējies, mēs viņam nedarīsim nekā ļauna.

Bet, ja tu un vecmāmuļā negribat vienas palikt «Dī­ķos», tad varat nākt mums līdzi uz Malvilu.

— Tas tik vēl trūka — palikt vienām teitan! — veča iesaucās. — Es tev, dēliņ, esmu tik pateicīga.,.

— Mans vārds ir Emanuēls.

—Labi, es tevi tencinu, Emanuēli

Es pievēršos Mjetai.

— Un tu, Mjeta, vai arī tu esi ar mieru?

Meitene pamāj ar galvu, taču nesaka ne vārda. Viņa nav diezcik runīga, toties viņas acis ir jo izteiksmī­gas. Tās nenovēršas no manis. Tās apsver un izvērtē jauno pavēlnieku. Nebaidies, Mjeta, Malvilas pilī tu atradīsi tikai draudzību un maigumu.

— No kurienes tev tāds vārds, Mjeta?

—Patiesībā viņu sauc Marija, — veča paskaidro. — Bet, tā kā piedzimstot viņa bija ļoti vārga un sī­ciņa, jo nāca pasaulē pirms laika, septītajā mēnesī, Raimonda viņu iedēvēja par Movjetu [4] . katī, kurai tajā laikā bija trīs gadiņi, no šā vārda iztaisīja «Mjeta», un tā tas palika.

Mjeta nesaka neko, bet, laikam tāpēc, ka esmu iein­teresējies par viņas vārdu, uzsmaida man. Viņas sejas vaibsti varbūt ir mazliet par rupjiem, vismaz pēc pil­sētnieku skaistuma kanoniem, taču smaidot tie neti­camā kārtā atmaigst un kļūst apgarotāki. Viņas smaids ir brīnišķīgs, pilns paļāvības un uzticības.

Atveras durvis un ienāk Žakē, viņam nopakaļ — Tomā. Ieraugot Mjetu, Žakē apstājas, nobāl, tad pa­griežas pret Falvinu un, liekas, tūlīt gāzīsies viņai virsū. Nikni viņš iesaucas:

— Es taču tev pieteicu …

— Nu, nu, Ienāk! — viņu apsauc Tomā, kurš, izrā­dās, savu uzrauga lomu uztver ļoti nopietni.

Tomā pasper dažus soļus uz priekšu, lai apvaldītu gūstekni, bet tad ierauga Mjetu, ko puiša augums līdz šim aizsedzis, un sastingst. Roka, kuru viņš bija gra­sījies uzlikt Žakē uz pleca, noslīgst lejup.

Balsi nepaceldams, es iejaucos:

— Žakē, tava vecmāmuļa man nav neviena vārda teikusi par Mjetu. Es pats visu uzminēju.

Žakē nolūkojās manī ar izbrīnā ieplestu muti. Ne­vienu mirkli viņš nešaubās par to, ko es saku. Viņš man tic. Vēl vairāk: viņš nožēlo, ka mēģinājis man ko noklusēt. Es esmu stājies «tētuka» vietā, tāpēc tieku uzskatīts par nekļūdīgu un visuzinošu.

— Tu iedomājies, ka esi gudrāks par Malvilas pils­kungiem! — veča izsmējīgā balsī nosaka puisim.

Tātad par mani jau runā daudzskaitlī — biju «dē­liņš», tagad jau esmu «pilskungi». Taču aizvien kaut kādā aplamā skanējumā. Noskatos večā — lai saka, ko grib, taču viņā ir kas nekrietns. Tomēr nevēlos savā spriedumā pārsteigties. Kuru gan nebūtu sagandējusi desmit gadu ilga verdzība alu cilvēka mītnē!

— Žakē, ko tu iečukstēji vecmāmuļai, pirms gāji ap­rakt tēvu?

Rokas aiz muguras salicis, galvu uz krūtīm nokāris, acis klonā nodūris, viņš kaunīgi atbild:

— Es viņai jautāju, kur ir Mjeta. Vecāmāte atbil­dēja, ka gubenī. Tad es viņai piekodināju pilskungiem to neteikt.

Turpinu vērties viņā.

— Tātad tu cerēji no Malvilas aizbēgt, atgriezties šeit, paņemt Mjetu un kopā ar viņu kaut kur paslēp­ties?

Žakē notvīcis tumši sarkans. Klusā balsī viņš at­zīstas:

— Jā.

— Bet kurp tu butu gājis? Un ar ko viņu ēdinājis?

— Nezinu.

— Un vecmāmuļa? Vai viņa būtu atstāta Malvilā?

Veča, kura, abiem vīriešiem ienākot, bija piecēlu­sies (vēl Vārvurda laikā izveidojies reflekss?), paliek stāvam pie Mjetas un, juzdamās nogurusi, ar abām rokām atbalstās uz galda.

— Par vecmāmuļu es nemaz neiedomājos, — Žakē samulsis atbild.

— Te tev nu bijal — veča iesaucas, un viņai no acs izrit liela asara.

Man liekas, ka izspiest sev asaru viņai ir nieka lieta, taču, lai nu kā, Žakē droši vien bijis viņas mīlu­lis. Tad jau gan puiša vārdi var ķerties pie sirds.

Mjeta uzliek delnu uz večas rokas, paceļ galvu un, to purinādama, veras vecmāmuļā, it kā sacītu: «Es nu gan nebūtu tevis atstājusi!» Labprāt es būtu dzirdējis Mjetas balsi, taču, no otras puses, es saprotu, ka viņa nerunā, jo ar skatienu jau ir pateikts viss. Varbūt tas nāk no Vārvurda laikiem, kad viņš meitenei nav ļāvis runāt, un tāpēc Mjeta pieradusi visu izsacīt ar sejas vaibstiem.

— Žakē, bet vai Mjetai tu pajautāji, ko viņa domā par taviem plāniem? — es atsāku tirdīšanu.

Mjeta sparīgā noliegumā papurina galvu, un Žakē satriekts nolūkojas viņā.

— Nē, — puisis izdveš.

Klusums.

— Mjeta, — es saku, — nāk mums līdzi uz Malvilas pili pati no sava prāta. Tāpat vecmāmuļa. Un kopš šā brīža, Žakē, nevienam nav tiesību teikt, ka Mjeta pie­der viņam. Ne tev. Ne man. Ne Tomā. Nedz arī kā­dam citam Malvilas pilī. Vai tu saproti, ko es saku?

2ake apstiprinoši pamāj ar galvu. Es jautāju:

— Kāpēc tu mēģināji "man noslēpt, ka Mjeta atrodas šeit «Dīķos»?

— Tu pats saproti, kāpēc, — viņš gurdi atbild.

— Tu baidījies, ka es gribēšu gulēt ar viņu?

— O, nē, ne jau tāpēcl Ja Mjeta piekrīt, tad tev tie­sības to darīt.

— Tu baidījies» ka es viņu piespiedīšu ar varu?

— Jā, — viņš klusā balsī atzīstas.

Manuprāt, šī nianse runā viņam par labu. Žakē bai­dījies nevis pats par sevi, bet gan par Mjetu. Tomēr es jūtu, ka man vajadzētu būt stingrākam. Ar savām labsirdīgajām suņa acīm Žakē mani atbruņo." Bet tā nedrīkstētu būt. Man puisis jāpieradina pie citādas iz­turēšanās, jo turpmāk viņš taču dzīvos kopā ar mums.

— Paklausies, Žakē. Viena lieta tev jāielāgo. «Dī­ķos» drīkstēja uzbrukt otram, to nogalināt, drīkstēja izvarot meiteni, aizvest kaimiņu zirgu. Malvilas pilī nekas tamlīdzīgs nedrīkst notikt.

Ar kādu seju viņš uzklausīja šo morāles sprediķi! Jutu, ka neesmu diezcik piemērots citu strostēšanai. Tas nozīmē, ka sadistiskas tieksmes man ir svešas: redzēt, otru kaunamies man nav ne mazākā prieka.

Steidzos izbeigt mūsu sarunu:

— Kā sauc tavu zirgu?

— Malabārs.

— Labi. Iejūdz Malabāru pajūgā. Šodien mēs varē­sim aizvest tikai daļu no mantām. Rīt vajadzēs atkal atbraukt ar Malabāru, Amarantu mēs iejūgsim savos ratos. Brauksim, cik reižu būs vajadzīgs, lai visu iedzīvi pārvestu uz Malvilas pili.

Žakē tūlīt aizsteidzas, priecādamies, ka viņam ir ko darīt. Tomā pagriežas, lai sekotu viņam, taču jūtams, ka tas tiek darīts bez sevišķas patikas. Es pasaucu viņu atpakaļ.

— Nav vērts, Tomā. Kur šis tagad dēsies!

Tomā atgriežas, apmierināts, ka viņam nav liegta iespēja noskatīties uz Mjetu. Un tūlīt atkal sāk blenzt uz meiteni. Man viņa aizrautīgais izskats liekas diez­gan id?otisks, taču es aizmirstu, ka tikko pats tā biju izturējies. Bet Mjeta savas skaistās acis nenovērš no manējām, pareizāk sakot, no manām lūpām — kad es ierunājos, viņa, liekas, izseko visām to kustībām.

Turpinu runāt. Man gribas, lai visos jautājumos būtu skaidrība.

— Mjeta, es tev vēl ko teikšu: Malvilas pilī neviens tevi nespiedīs darīt to, ko tu pati nevēlēsies.

Kad viņa neatbild, es pajautāju:

— Vai tu saprati?

— Skaidrs, ka viņa sapratusi, — Falvina ieminas.

— Ļauj taču runāt viņai pašai.

Falvina pagriežas pret mani.

— Mjeta nevar tev atbildēt. Viņa ir mēma.