Malvilas pils

IV

Pārlasot uzrakstīto, tagad es tajā saskatu dažu labu nepilnību, ko agrāk nebiju pamanījis. Tā, piemēram, tagad es sev vaicāju, kā gan mirstošais Zermēns, ku­ram liesmas bija ne tikai nosvilinājušas drēbes, bet arī sačulgājušas ādu, — kā gan šis nelaimīgais spēja nokļūt līdz mums. Jādomā, ka viņš «Septiņos dižskā­baržos» būs saņēmis steidzamu ziņu no kāda mūsu klienta un, zinādams, ka man piezvanīt nevar, jo es pagrabā uzpildu vīnu, būs sēdies motociklā un joņojis šurp, bet katastrofa viņu pārsteigusi, jau iebraucot Malvilā, tas ir, tādā brīdī, kad kraujas klints aizsegā viņš bijis zināmā mērā pasargāts no uguns viesuļa. Šādā gadījumā gigantiskais liesmu virpulis, kas brā­zās no ziemeļiem uz dienvidiem, viņu būs tikai iesā­ņus skāris ar savu zibens mēli. Manuprāt, tādējādi iz­skaidrojams tas, ka viņš nebija pārvērsts apdegu čupiņā, kā notika gandrīz ar visiem Malžakas iedzīvotā­jiem, no kuriem pāri palika vienīgi pelnu kārtas segtas apogļojušās kaulu paliekas.

Ja Žermēns būtu nokļuvis sargtorņa pagalmā dažas sekundes agrāk, iespējams, ka viņš būtu paglābis savu dzīvību. Pati pils patiesi bija cietusi samērā maz, jo no versmojošās uguns ziemeļu pusē to aizsedza milzī­gais klints masīvs.

Izbrīnu izraisīja arī vēl kas cits: sākot ar to brīdi, kad pagrabā nogranda joņojošā nāves vilciena dārdoņa (vēlreiz atkārtoju, ka tagad šis salīdzinājums man šķiet smieklīgs), bet pēc tam uzliesmoja drausmīgā pekles spelts, mēs visi bijām tikpat kā paralizēti, jo mums vairs lāgā neklausīja locekļi un arī runas un, pat domāšanas spējas kļuva pavisam vārgas. Mēs ru­nājām ļoti maz, kustējāmies vēl mazāk, un, kas bija vispārsteidzošākais, līdz tam mirklim, kad parādījās Zermēns, man nebija ne mazākās nojausmas par ār­pusē notiekošo. Tomēr arī vēl tad mana domāšana bija pavisam miglaina un es neizdarīju nekādus secināju­mus par kopsakaru, kas varētu būt tādiem faktiem kā elektriskās strāvas padeves pārtraukumam, radiostaciju apklušanai, necilvēcīgajai dārdoņai un drausmīgajam karstumam.

Reizē ar loģiskās domāšanas zudumu pagaisa arī laika nojauta. Pat vēl šodien es nevaru pasacīt, cik ilgs laiks pagāja kopš gaismas nodzišanas līdz tam brīdim, kad atvērās pagraba durvis un pie mums iemeiiiiuroja Zermēns. Manuprāt, tas izskaidrojams ar pārIraukumiem apkārtējās pasaules uztverē, jo tā kļuva fragmentāra un zaudēja asumu.

Tāpat zuda arī morāles normu izjūta. Tas nenotika uzreiz, jo sākumā es vēl pūlējos palīdzēt Meisonjē. Tomēr tā bija tikai, ja tā varētu teikt, morālas uztve­res pēdējā atblāzma. Pēc tam man vairs ne prātā ne­nāca, ka nebija taču biedriski sagrābt savā varā mūsu vienīgo kublu ar ūdeni un tajā tik ilgi mērcēties. Bet, no otras puses, ja es nebūtu tā rīkojies, tad nez vai man pietiktu spēka aizrāpot līdz ieejas durvīm, kuras Zermēns bija atstājis vaļā, un tās aizvērt. Vēlāk es at­skārtu, ka neviens no maniem biedriem nebija pat pa­kustējies, lai gan visi ar ciešanu pilnām acīm blenza uz durvīm.

Jau pieminēju, ka kņūpus sabrucis un ar nokārtu galvu es gulēju tikai kāda metra attālumā no Zermēna, bet man pietrūka spēka pierāpot viņam klāt. Pareizāk būtu sacīt — pietrūka drosmes, nevis spēka, jo beidzot es tomēr nokļuvu līdz ūdens kublam. Patie­sībā mani paralizēja šausmas, kas uzvilnīja, kad ierau­dzīju pēkšņi parādāmies Zermēna pietūkušo, asiņojošo augumu, no kura nokarājās miesas lēveri tikpat ka kautiņā sadriskāta krekla skrandas. Zermēns bija spē­cīga auguma vīrs, un, vai nu tādēļ, ka es biju saļimis uz klona, vai arī tāpēc, ka sveču gaisma līdz nejēdzī­bai palielināja uz griestu velvēm krītošo ēnu, viņš man izskatījās tik neizsakāmi milzīgs un briesmīgs, it kā pa durvīm būtu ienākusi pati nāve, nevis viens no tās upuriem. Turklāt Zermēns stāvēja pilnā augumā, bet mēs nespēkā vāļājāmies uz klona. Un, visbeidzot, viņš nemitīgi grīļojās uz priekšu un atpakaļ, blenzdams mani ar zilām, caururbjošām acīm, un šajā stājā viedās slēpti draudi, it kā milzīgais ienācējs grasītos ar visu savu smagmi gāzties virsū un mani iznīcināt.

Un tā es atkal aizrausos līdz kublam, taču šoreiz tajā vairs neiegremdējos, jo, iebāzis tur roku, sev par lielu pārsteigumu sajutu, ka ūdens ir pārāk karsts. Man būtu vajadzējis secināt, ka tā ir tikai šķietamība un patiesībā sācis atdzist apkārtējais gaiss, bet tas man ij prātā nenāca, un tāpat es neattapos paskatīties uz termometru pie ūdens statņa. Galvā urbās tikai viena doma — izvairīties no saskarsmes ar nokaltuša­jām klona plāksnēm. Ar grūtībām uzrausies uz divām kopā saveltām vīna mucām, nogūlos šķērsām tām pāri, iekļaudams vidukli abu apaļīgo sānu veidotajā ieplakā, bet rokas un ķermeņa augšdaļa man nokarājās lejup. Saskaršanās ar koksni sniedza tīkama vēsuma un at­vieglinājuma iespaidu, taču šī sajūta nevilkās ilgi un manas ciešanas atkal atsākās, bet šoreiz tās jau bija citādas. Es vairs tik pārmērīgi nesvīdu, mazāk mocīja arī elpas trūkums, lai gan delnas, cejgali, gurni, sē­žamvieta, ar vārdu sakot, visas miesas daļas, kuras bija saskārušās ar klonu, smeldza deguma sāpēs. Tu­vumā dzirdēju kādu klusi vaidam. Ar satraukumu atce­rējos savus biedrus, līdz nokaunējies atskārtu, ka vai­dētājs esmu es pats. Taču pilnīgi skaidri to sapratu tikai vēlāk. Nekas nav tik subjektīvas dabas kā sāpju sajūta. Skaudrā smeldze, ko tobrīd izjutu, patiesībā īsti nemaz neatbilda samērā diezgan vieglajiem apde­gumiem, ko biju guvis. Kolīdz es atkal kaut cik biju attapies un sācis rīkoties, es tos aizmirsu.

Ka apdegumi nebija nekādi nopietnie, liecināja kaut vai tas, ka es drīz vien iemigu un laikam nogulēju diezgan ilgi. Kad atkal pamodos, lielās sveces uz sie nas paliktņiem jau bija izdegušas, bet kāds no mūsē­jiem kaut kur tālāk bija iededzis citas. Tagad visā augumā, jo sevišķi mugurā es sajutu ledainu saltumu, aiz aukstuma man klabēja zobi. Palūkojies apkārt pēc drēbēm, es tās nekur nemanīju un nolēmu nokāpt no savas laktas, lai paskatītos uz termometru. Pārvieto­šanās sagādāja lielas grūtības, kāju muskuļi bija slingi, kā krampju sarauti, neciešami sūrstēja delnas. Termometrs rādīja vairāk nekā trīsdesmit grādu virs nulles. Lai kā es nopūlējos sev ieskaidrot, ka ir taču silts un nav pamata drebēt aiz aukstuma, prāta apsvē­rumiem nebija nekādas iedarbes un zobi man turpināja klabēt. Klunkurodams atpakaļ pie kubla, es ieraudzīju, ka Peisū piecēlies un velk mugurā drēbes. Dīvainā kārtā es redzēju tikai viņu vienu, lai gan arī pārējie pieci bija tepat pagrabā. Jādomā, manas nogurušās acis reizē spēja fiksēt tikai vienu objektu.

— Vai tu jau ģērbies? — es stulbi jautāju.

— Jā, — viņš atbildēja vārgā, taču citādi gluži' da­biskā balsī. — Es iešu uz mājām. Mana Iveta būs noraizējusies.

Es paskatījos uz viņu. Kad Peisū ieminējās par savu sievu, manas domas pēkšņi noskaidrojās. Tas likās ne­ticami, taču manis atskārstajai patiesībai bija sava krāsa, sava temperatūra un noteiktas aprises. Tā šķita balta kā sniegs, ledaini salta un līdzīgi nazim triecās sirdī. Skatījos, kā Peisū ģērbjas, un tikai, tagad patiesi sapratu, kas īsti ar mums bija noticis.

— Ko tu uz mani tā blenz? — Peisū sirdīgi nopra­sīja.

Es nokāru galvu. Pats nezinu, kāpēc viņa priekšā jutos tik briesmīgi vainīgs.

— Nekas,nekas, vecīt, — es ierunājos vārgā balsī.

— Bet tu blenzi uz mani, — Peisū, vēl aizvien nikns, atkārtoja, un viņa rokas tik |oti drebēja, ka viņš ne­varēja uzvilkt bikses.

Es vairs neteicu ne vārda.

— Tu blenz uz manĻ bet tagad gribi to noliegt, — piktā tonī Peisū atkaļ atsāka, uzmezdams man nīgru skatienu. Taču pats bija tik nespēcīgs, ka viņa dusmas izraisīja tikai līdzcietību.

Es klusēju. Man gribējās runāt, bet nebija, ko sacīt. It kā atbalstu meklēdams, paskatījos visapkārt. Un ta­gad es saredzēju arī savus pārējos biedrus. Pareizāk sakot, es tos ieraudzīju citu pēc cita, katru atsevišķi un ar tādu piepūli, ka man kļuva gandrīz nelabi.

Zilgani bālā Menū sēdēja, turēdama Momo galvu klēpī, un ar izdēdējušajiem pirkstiem liegi glāstīja viņa sataukojušos matus. Meisonjē un Kolēns abi bla­kus, kokaini sastinguši, iekritušiem vaigiem un nodur­tām acīm. Tomā stāvēja, pret kādu mucu atspiedies, turēja rokās Momo tranzistoru ar apgaismoto skalu un lēni lika pa to no viena gala līdz otram slīdēt staciju norādes šautrai, veltīgi meklēdams kaut kur pasaulē kādu cilvēka balsi. Viņa saspringtajai sejai tagad bija ne tikai antīkas statujas vaibsti, bet arī tās krāsa un akmens tvirtums.

Neviens neatbildēja uz manu skatienu. Atceros, ka par to es noskaitos un sajutu tādu pašu nevarīgu naidu, ar kādu Peisū nule bija nolūkojies manī. Tāpat kā tikko pasaulē nācis bērns aiz sāpēm kliedz, kad viņa plaušās pirmo reizi iekļūst gaiss, arī mēs šajās moku stundās tik ilgi bijām katrs ierāvies sevī, ka ta­gad mums bija grūti pārvarēt atsvešinātību un kon­taktēties ar citiem.

Manī pamodās ļauns kārdinājums ļaut Peisū rīko­ties, kā viņš pats vēlas. Atceros, ka nekrietnā zemiskumā pie sevis nočukstēju: «Ja jau viņš tāds, lai vācas ratā, būs vismaz viens no kakla nost.» Taču, pārsteigts par savu nelietību, es tūlīt metos pretējā galējībā un asaraini jūtelīgā balsī nošļupstēju: «Peisū, manu veco draudziņ Peisū.»

Un tūlīt nokāru galvu. Biju tik apmulsis, ka neapjē­dzu, ko daru. Uz visu es reaģēju, krizdams galējībās, kas citkārt man nemaz nebija raksturīgi.

Apjukumā un tādā kā vainas apziņā es murmināju;

— iet laukā varbūt vēl ir bīstami.

Tikko biju to pateicis, jau aptvēru, ka šie vārdi ir gandrīz vai smieklīgi — tik neatbilstoši tie bija stā­vokļa nopietnībai. Taču arī šādā veidā tie nokaitināja Peisū vēl vairāk, un viņš caur sakostiem zobiem, taču tādā pašā vārgā balsī, kādā biju runājis es, nikni no­burkšķēja:

— Bīstami? Kāpēc bīstami? No kurienes tu zini, ka tas ir bīstami?

Arī viņa balss skanēja neīsti. It kā viņš spēlētu ko­mēdiju. Es sapratu, kāpēc tā, un man gribējās raudāt. Atkal nokāru galvu, no jauna man pāršalca briesmīgs noguruma vilnis, un es gandrīz biju ar mieru ļaut visam iet savu gaitu, lai notiktu kas notikdams. No šā sastinguma mani izrāva Peisū acis, kuras es ierau­dzīju, atkal galvu pacēlis. Tajās zalgoja niknums, bet reizē ar to viedās vārdos neizteikts lūgums. Viņš it kā lūdzās pagaklām viņam neko nesacīt, atstāt viņu pēc iespējas ilgāk neziņā, it kā mani vārdi spētu apjaustā fragmentus sakausēt vienā viņu satriecošā šausmīgas nelaimes vēstī.

Vairs nebija šaubu, ka Peisū visu sapratis — tāpat kā Kolēns un Meisonjē. Abi pēdējie, ļaudamies apstul­bumam un sastingumam, centās atvairīt briesmīgā zau­dējuma apziņu, bet Peisū, gluži otrādi, traucās tai pre­tim un, par spīti prāta apsvērumiem, ar aizvērtām acīm tiecās steigties uz savām mājām, no kurām pāri varēja būt palikusi tikai pelnu gubiņa.

Es prātā sagudroju vairākas frāzes, un gandrīz jau izvēlējos šādu: «Apdomā pats, Peisū. Spriežot pēc tem­peratūras, kāda sakāpa pie mums, šeit pagrabā …» Tomēr nē, kaut ko tādu es viņam nevarēju sacīt. Jau tāpat viss bija pārāk skaidrs. Es noliecu galvu un mākslotā lietišķībā ieminējos:

— Tādā stāvpklī tu nekur nevari iet.

— Un tu būsi tas, kurš man to aizliegs?! — Peisū atcirta izaicinošā tonī. Taču balss viņam bija neva­rīga, lai gan viņš nožēlojamā kārtā veltīgi pūlējās izriezt savus platos plecus.

Es neko neatbildēju. Jau labu laiku sajutu degunā un mutē ieplūstam pliekanu, šķebinoši salkanu smaku. Kad bija nodzisušās sākumā iedegtās sveces — uz katra paliktņa to bija pa divi — un kāds no mūsējiem, droši vien Tomā, aizdedzināja sev tuvāk novietotās, tā pa­graba daļa, kur ūdens statņa tuvumā atrados es, grima pustumsā. Tāpēc pagāja krietns laika sprīdis, pirms es sapratu, ka smirdoņa nāk no Zermēna līķa, kurš izstiepies, trūcīgajā apgaismojumā tikko saredzams, gulēja netālu no durvīm.

Es viņu biju pavisam aizmirsis un tagad pamanīju kā no jauna. Peisū acis, kurās bija tā pati naidīgā un reizē lūdzošā izteiksme, visu laiku cieši vērās manī un, sekodamas manam skatienam, arī pavērsās uz durvju pusi. Ieraugot tur gulošo mironi, tās uz mirkli sastinga. Tad Peisū aši un kaunīgi pagrieza skatienu sāņus, it kā viņš būtu pilns apņēmības noliegt paša acīm nupat redzēto. Peisū vienīgais no mums bija jau apģērbies, arī ceļš uz durvīm bija brīvs, jo es jutos pārāk nespēcīgs, lai viņam to aizšķērsotu, taču viņš nekustējās ne no vietas.

— Nu redzi, Peisū, pagaidām tu jau nevari nekur iet, — es atkārtoju, bet mana balss vēl aizvien bija vārga un bezspēcīga.

Man nevajadzēja iejaukties, jo Peisū it kā to vien bija gaidījis, lai gūtu kaut niecīgu paskubinājumu. Kaut kā dīvaini, iesāņus virzīdamies, viņš lēnītēm ne­veikli klunkuroja uz durvīm.

Šajā brīdī man palīdzība nāca no tādas puses,, kur es to vismazāk biju cerējis. Menū pavēra acis un ieru­nājās vietējā izloksnē, uz mata tā, it kā viņa sēdētu savā torņa virtuvē, nevis kaila un zilgani bāla gulētu pagrabā "uz klona:

— Emanuēlam taisnība, Peisū, tukšā dūšā tu nekur nedrīksti iet. Tev vispirms kāds kumoss jāiekož.

— Nē, nē, — tāpat vietējā izloksnē runādams, Peisū tiepās. — Tencinu, Menū. Bet nav nekādas vajadzības. Vēlreiz paldies.

Tomēr Peisū apstājās, jo tagad bija iekļuvis zemnie­ciskās sadzīves slazdos ar visu sarežģīto piedāvājumu un atteikumos rituālu.

— Nemels nu blēņas, — Menū neatlaidās, soli pa solītim virzīdamās pa laipnas viesmīlības ceremoniālo taciņu. — No tā tev gabals nenokritīs, ja kaut ko iebaudīsi. Un tāpatāš mums tas lieti noderētu. Kultra kungs, — vērsdamās pie Tomā, viņa pārgāja uz franču literāro valodu, — lūgtum, jūsu ģelzīti.

— Es tev saku, ka man nekas nav vajadzīgs, — Peisū liedzās, lai gan bija jūtams, ka Menū vārdi viņu iepriecina, un viņš ar bērna pateicību nolūkojās uz Menū, pietverdamies viņai kā ierastās un drošās pa­saules dzīvam iemiesojumam.

— Rimsties jele, rimsties, — Menū turpināja tajā rāma mājīguma balsī, kurai Peisū tik labprāt pakļā-? vās. — Laid mani vaļā, — viņa teica, nobīdīdama Momo galvu no sava klēpja, — pavācies maķenīt sā­ņus, lai tieku uz kājām.

Un, kad Momo īdēdams tvarstījās mātei gar ceļga­liem, Menū maigi turpināja bārt savu lielo ķēpausi, līdz beidzot iecirta viņam skanīgu pļauku.

No kurienes vecenītei radās spēki, es vēl tagad ne­varu pasacīt. Kad Menū piecēlās, kaila, sīciņa un izģindusi, es vēlreiz biju pārsteigts par viņas trauslumu. Tomēr gluži bez jebkādas palīdzības Menū atsēja nei­lona auklu, kurā pie griestiem bija iekarināts šķiņķis, nolaida to lejā un nokabināja no āķa, lai gan bālais un pārbiedētais Momo visu laiku nenovērsa acu no mā­tes un kā ar krūti barojams bērns ņerkstēdams turpi­nāja to aicināt pie sevis. Kad vecenīte atgriezās ar ga­ļas klunci un uzlika to uz mucas turpat virs dēla gal­vas, lai atraisītu aptinumu, Momo gan mitējās gaudot, taču sāka sūkāt savu īkšķi, it kā piepeši atkal būtu kļuvis par zīdaini.

Es noskatījos, kā Menū, atbalstījusi šķiņķi pret mucu un ar savu izdēdējušo roku aiz kaula cieši turēdama, sagriež to nelielās biezās šķēlēs. Tajā pašā laikā jo vērīgi nopētīju viņas augumu. Kā jau biju domājis, pēc krūštura Menū nebija nekādas vajadzības, jo krūšu vietā viņai nokarājās ļenganas, sakrokojušās tarbiņas. Iekritušā vēdera apakšdaļā izspiedās bļodas kauli, bet zem pleciem — lāpstiņas. Dibens vecenītei bija vēl kalsnāks nekā pērtiķu mātei un tikai' krietnas dūres lielumā. Kad es parasti izrunāju vārdu «Menū», tas man saistījās ne tikai ar pieķeršanos un cieņu, bet dažkārt pat ar zināmu īgnumu, kas raksturoja mūsu attiecības. Tagad, pirmo reizi redzēdams viņu gluži luīlln, es atskārtu, ka «Menū» nav tikai vārds, bet ir tn i dievietes augums, turklāt tā varbūt ir vienīgā panniilc vēl pie dzīvības palikusī sieviete. Un, nolūko­joties viņas auguma nožēlojamās paliekās, mani pār4nIcn bezgalīgu skumju vilnis.

Menū savāca šķiņķa šķēles labajā rokā gluži kā Kuršu kavu un sāka tās izdalīt, vispirms pasniegdama iiiiiu, bet pašās beigās — dēlam. Momo sagrāba savu porciju, kā dzīvnieks klusu ieņurdējās un iegrūda visu mutē, ar pirkstiem pēc iespējas dziļāk iegumzīdams. Mirkli viņš pietvīka sarkans un droši vien būtu nodapis, ja māte ar varu viņam neatlauztu žokļus, neie­bāztu roku rīklē un neizķeksētu tur iestrēgušo gaļu. IVc tam ar Tomā iedoto nazi viņa apslienāto gabalu Magrieza sīkos kumosiņos un tos citu pēc cita bāza (lelam mutē, nemitīgi bārdamās un katru reizi, kad viņš tai iekoda pirkstos, iecirzdama savam rīmām pliķi.

Es vienaldzīgi noskatījos šajā ainā, neredzēdams lajā nekā smieklīga, bet neizjuzdams arī riebumu. Līdz­ko es delnā sajutu gaļas šķēli, mutē man saskrēja sie­kalas un, ēdamo ar abām rokām turēdams, es to sāku plosīt ar zobiem tikpat alkatīgi, kā savu guvumu ap­rija Momo. Šķiņķis bija ļoti sāļš, taču, notiesājot to, es jutos svētlaimes kalngalos. Ievēroju, ka mani biedri, arī Peisū, ēd tikpat kāri kā es, turēdamies pa gabaliņu cits no cita un nīgrus skatienus apkārt mezdami, it ka bītos, ka gaļas kumosu tiem kāds varētu atņemt.

Es savu guvumu notiesāju pirmais un sāku ar acīm meklēt vīna kasti, taču pārliecinājos, ka tā ir tukša. Tātad es nebiju vienīgais, kurš bija centies remdēt slāpes. Nopriecājos, jo mani jau bija sākusi grauzt sirdsapziņa par to, ka es viens tik ilgi okupēju ūdens kublu. Paņēmis divas tukšas pudeles, es aizklunkuroju

līdz šifonam, piepildīju tās un atkal sāku izdalīt vīna glāzes, taču šoreiz vairs nepiegriezu nekādu vērību ar Momo netīro pirkstu nospiedumiem notraipītajai. Mani biedri dzēra tāpat klusēdami, kā bija ēduši, bet viņu dziļi iekritušās acis mirkšķinādamās visu laiku blenza uz šķiņķi, kuru Menū pēc sagriešanas bija atstājusi uz mucas. Vecenīte saprata'viņu skatienus, taču neļāvās sevi aizkustināt. Iztukšojusi savu glāzi, viņa ar nepie­lūdzami noteiktām roku kustībām cinksli atkal savīs­tīja un uzkarināja augstu ,virs mūsu galvām, kur ne­viens nevarēja piekļūt. Mēs visi, izņemot Peisū, vēl bijām kaili. Stāvējām klusēdami, ar kārām acīm nolū­kodamies pie tumšās griestu velves uzkarinātajā šķiņķī. Kājas mums aiz noguruma ļodzījās, un šādā izskatā mēs maz atšķīrāmies no saviem pirmatnējiem senčiem, kuri bija dzīvojuši tepat Rinas piekrastes alā netālu no Mal viļas pils vēl tajos laikos, kad tie tikko' bija sākuši nodalīties no'cilvēkpērtiķiem.

Ceļgali un delnas man vēl sūrstēja, taču spēki un apziņa sāka atgriezties, un es jau ievēroju, ka mēs tik­pat' kā nesarunājamies un cītīgi izvairāmies pieminēt notikušo. Tajā pašā laikā es atskārtu, ka esmu kails, un sāku justies mazliet neērti. Ar Menū droši vien no­tika tas pats, jo viņa paklusā, nosodošā balsī iemi­nējās:

— Kā tad es šitentādās plikās miesās!

Šoreiz viņa runāja literārajā valodā, kas tika lietota, izsakot oficiālas pieklājības frāzes. Un tūlīt sāka ģērb­ties. Viņas paraugam sekoja pārējie. Menū atkal tur­pināja — tagad gan izloksnē, skaļā balsī un pavisam citādā tonī:

— Bet kas gan tur liels, neesmu jau nekāda skais­tule, kas dēliešu slaku varētu vest kārdināšanā.

Ģērbdamies es zagšus vēroju Kolēnu un Meisonjē,

ItlUlcm kādu mirkli uzmezdams ari Peisū, taču tā, lai Vilis lo nemanītu. Meisonjē seja bija iekritusi un izska­uj ns kā vītuma skarta, izstiepusies neticami gara, acis viņam nepārtraukti blisinājās. Kolēna sejā vēl gan vaiff'Ja nojaust, viņam raksturīgo smaidu ar augšup pā­rmītajiem lūpu kaktiņiem, bet tas izskatījās dīvaini sa­mākslots, it kā sastindzis, un nepavisam nesaskanēja iii viņa acīs viežamajam bažam. Peisū pēc paēšanas mi padzeršanas vairs nebija nekāda iegansta šeit pa­liki, taču viņš vairs nedzīrās iet prorn. Tomēr es visiem hpekiem sargājos, lai viņš nemanītu, ka tiek novērots, mi atkal nenāktu uz agrākajām domām. Viņa labsirdī­bas biezās lūpas drebēja, platie vaigi palaikam konvul­sīvi notrīsēja, rokas nevarīgi nokarājās gar sāniem, kājas ceļgalos viegli ielikušas, — ar vārdu sakot, Peisū izskatījās pēc cilvēka, kurš zaudējis visas cerī­bas un pēdējās gribasspēka paliekas. Ievēroju, ka viņš bieži nolūkojas uz Menū, it kā no viņas gaidīdams pa­domu, ko tagad iesākt.

Piegāju pie Tomā. šajā pagraba daļā valdīja pus­tumsa, un viņa seja nebija lāgā saredzama.

— Kā tev liekas, — es pusbalsī ierunājos, — vai rādīties laukā būtu bīstami?

— Ja tu esi nobažījies par temperatūru, tad ne. Tā Ir kritusies.

— Vai tad vēl par ko citu arī vajadzētu bažīties?

— Noteikti. Iespējami taču radioaktīvie nokrišņi.

Noskatījos uz viņu. Par radioaktivitāti es nebiju

iedomājies. Redzēju, ka Tomā nav ne mazāko šaubu par to, kas īsti noticis.

— Tādā gadījumā labāk nogaidīt? — es ieminējos.

Tomā paraustīja plecus. Seja viņam bija bez dzīvī­bas, balss drūma.

— Nokrišņi var parādīties arī pēc mēneša, pēc di­viem, trim..»

— Ko tad lai iesākam?

-rJa tu atļauj, es iešu paņemt no skapja tava tē­voča Geigera skaitītāju, tad prāts mums būs mierīgs. Vismaz šobrīd.

Bet tevi var ķert apstarojumsl

.Tomā seja vēl aizvien bija stinga kā akmens,

— Zini, — viņš teica tajā pašā nespodrajā, it kā mehāniski skanošajā balsī, — mūsu izredzes palikt dzīviem ir gaužām niecīgas. Ja bojā gājusi visa augu un dzīvnieku valsts, tad ilgi mēs nespirināsimies.

— Klusāk, —es nočukstēju, redzēdams, ka visi pā­rējie, gan neiedrošinoties pienākt tuvāk, ieklausās.

Vairs ne vārda neteicis, izņēmu no kabatas skapja atslēgu un pasniedzu to Tomā. Viņš gausām kustībām ievīstījās savā lietusmētelī, uzspīlēja galvā motocik­lista ķiveri, uzlika lielās, hermētiski noslēdzošās aizsargacenes un uzvilka cimdus. Mētelis un ķivere viņam bija melnā krāsā, tāpēc šādā bruņojumā Tomā izskatī­jās diezgan briesmīgs.

Vai tas tevi pasargās? — es aizsmakušā balsī apjautājos, pieskardamies viņa rokai.

Tomā acis aiz briļļu stikliem saglabāja drūmo izteik­smi, bet viņa sastingušos sejas vaibstus sašķobīja tikko manāma vīpsnā.

'— Pieņemsim, ka tā tomēr labāk nekā plikam.

Kolīdz Tomā bija izgājis, pie manis pienāca Meisorijē.

— Ko viņš nodomājis darīt? — Meisonjē klusā balsī jautāja.

— Izmērīt radioaktivitāti.

— Vai viņš domā, ka tā bija bumba?

—Jā.

— Un tu?

— Es arī.

— Tā gan.,, — Meisonjē noteica un apklusa.

Vairāk neko viņš nepiebilda. Pat pārstāja mirkšķiniilles un nodūra acis. Meisonjē garā seja bija dzelItin» kā vasks. Es pametu skatienu sāņus, lai redzētu, Ko dara Kolēns un Peisū. Viņi vēroja mūs, taču klāt nenāca. No vienas puses, alkdami uzzināt, kas noticis, lu?t, no otras, bīdamies izdzirdēt visļaunāko, viņi bija l<fl paralizēti. Tomēr viņu sejās nekas nebija izlasāms.

Tomā atgriezās pēc minūtēm desmit ar klausulēm uz ausīm, Geigera skaitītāju izstieptā rokā turēdams. Viņš strupi paziņoja:

— Pirmajā pagalmā rezultāts negatīvs. Vismaz pa­gaidām.

Tad, nometies ceļos pie Zermēna, viņš ar skaitītāju Iztaustīja mirušā augumu.

— Tāpat negatīvs.

Es pavērsos pret biedriem un autoritatīvā balsī teicu:

— Mēs ar Tomā uzkāpsim tornī, lai redzētu, kas no­ticis. Jūs nekur neejiet. Pēc dažām minūtēm mēs at­griezīsimies.

Gaidīju, ka pārējie trīs protestēs, taču nekā tamlī­dzīga. Viņi bija tādā apstulbuma, nomāktības un nezi­ņas stāvoklī, kad cilvēks izpilda jebkuru pavēli, ja ti­kai tā izsacīta pietiekami apņēmīgā balsī. Es biju drošs, ka neviens nespers ne soli ārpus pagraba.

Kad bijām izgājuši pie izejas laukumā, ko ierobe­žoja sargtornis, paceļamais tilts un renesanses stila dzīvojamā māja, Tomā man deva zīmi palikt stāvam un metodiski sāka pārbaudīt augsni ar Geigera skai­tītāju. Stāvēdams turpat pie pagraba, es vēroju viņa darbošanos un jutu, ka mute man izkalst. Uzdvcsa

karstums, kas bija manāmi lielāks nekā pagrabā. Ne­zinu, kāpēc, taču man neienāca ne prātā palūkoties termometrā, ko biju paņēmis līdzi.

Debesis bija svina pelēkas, un gaisma šķita pavisam vāja. Es paskatījos pulkstenī — tas rādīja deviņi des­mit minūtes. Apmulsu un, juzdams, ka domas man gluži trulas, pūlējos noteikt, vai pašreiz ir N dienas vakars vai nākamās rīts. Pavisam nejēdzīgs jautājums, jo pēc ilgas un mokošas piepūles es atskārtu, ka Liel­dienās pulksten deviņos vakarā ir gluži tumšs, tātad bija nākamās dienas rīts, un mēs pagrabā esam pava­dījuši veselu diennakti.

Virs mūsu galvām debesīs nebija ne zilgmes, ne arī mākoņu — tās klāja palss, vienmuļš pārvalks, kas šķita mūs nosedzam kā ar vāku. Šis vārds labi rak­sturo to mijkrēšļa, smagmes un smacīguma izjūtu, ko dvēselē viesa debess pelēcīgums. Palūkojos apkārt. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka pils nav cietusi, tikai sargtorņa augšdaļā, kas slējās pāri klints virsotnei, akmeņi bija apsvēpuši rūsgani.

Sviedri atkal aumaļām sāka plūstman pār seju. BeicTzot es atguvos paskatīties uz termometru. Tas rā­dīja plus piecdesmit grādu. Uz gadsimtiem vecā ak­mens bruģa, pa kuru ar savu skaitītāju klaiņoja Tomā, vāļājās apogļojušies baložu un žagatu ķermeņi. Tie bija parastie sargtorņa galerijas iemītnieki, un es atce­rējos, cik bieži biju dusmojies, kad mani traucēja ba­ložu dūdošana un žagatu žadzināšana. Tagad vairs ne­būs, kas mani kaitinātu. Visapkārt dziļš klusums, tikai kaut kur ļoti tālu, vērīgi ieklausoties, bija dzirdama nepārtraukta sprakšķoņa un tāda kā svelpoņa.

— Rezultāti negatīvi, — Tomā paziņoja, pienākdams pie manis ar sviedriem klātu seju.

Es sapratu viņa vārdus, taču Tomā strupā izteiksme

nez kāpēc mani kaitināja. Vairāk viņš neko neteica, tikai stavēja kā sastindzis, vērīgi ieklausīdamies tāla­jos trokšņos. Es nepacietīgi ieminējos: — Liekas, vēl turpinās.

Neko neatbildējis, Tomā pavērās debesīs, iNu labi, ejam, — es ieteicos grūti apvaldāmā aizI ultinajumā. Liekas, to izraisīja galējs pārgurums, satuiukiims un lielais karstums. Uzklausīt cilvēkus, sa­mīlaties ar viņiem, pat uz tiem paskatīties — tas viss tagad bija tik grūti. Es piebildu:

.. Man ir binoklis, aiziešu paņemt to.

Manā istabā sargtorņa trešajā stāvā karstums bija pavisam neciešams, taču citādi viss likās neskarts, iz­ņemot to, ka sīkrūtīšu logos svina spraišļi bija izkuluši un ārpusē vietumis nolāsojuši pa stiklu. Kamēr os rakņājos kumodes atvilktnēs, meklēdams binokli, Tomā nocēla tālruņa klausuli, pielika to pie auss un vairākkārt nospieda aparāta dakšiņu. Sviedru strau­mēm plūstot pār vaigiem, es uzmetu viņam niknu ska­tienu, it kā ļaunotos uz Tomā" par to, ka viņš ar savu mēģinājumu piezvanīt būtu man devis un tūlīt atkal atņēmis kādu cerību.

— Neviens neatbild, — viņš teica.

Es īgni paraustīju plecus.

— Tomēr vajadzēja pārbaudīt, — Tomā paskaidroja, un arī viņa balsī jaudās sapīkums.

— Tā, rokā ir, — drusku nokaunējies es teicu.

Un tomēr īgnā nepatika, ko es izjutu pret saviem līdzbiedriem, nebija pilnīgi apvaldāma. Uzkāris binokli kaklā, es pa vītņu kāpnēm sāku rausties augšup torņa pēdējā stāvā. Tomā man sekoja. Svelme kļuva aizvien neizturamāka. Uz nodilušajiem akmens pakāpieniem es vairāk reižu paklupu, ar labo roku pieķēros margām un apsvilināju delnu. Tā sūrstēja, binoklis kuļājās man kaklā, un siksnas spiediens uz skausta šķita neiztu­rams.

Kad bijām nokļuvuši svaigā gaisā torņa augšā, no turienes nekas nebija redzams, jo visapkārt terasei pa­cēlās ap divus metrus augsts četrstūra mūris. Sienā iemūrēti akmens pakāpieni tālāk veda uz kādu metru platu platformu bez margām. Kad man bija gadu div­padsmit, tēvocis mums noliedza kāpt uz šo platformu, no kuras pavērās plašas tāles, jo uzskatīja to par pā­rāk bīstamu.

Apstājos, lai ievilktu elpu. Debesis bija tikpat pal­sas. Tās klāja svina vāks, aizstiepdamies līdz pašai pamalei. Gaisā kūsāja īsta speltes versme, pārvarot pē­dējos pakāpienus, kājas man ļodzījās, es mokoši tvar­stīju elpu un sviedri no pieres tērcītēm plūda uz torņa akmeņiem. Nebūdams drošs, vai spēšu saglabāt līdz­svaru, es apstājos uz pēdējā pakāpiena, bet Tomā sa­vukārt — uz priekšpēdējā. Laikam es biju sagrīļojies, jo uz muguras jutu Tomā roku saturam mani pie mūra.

Pirmais, ko es ieraudzīju, — un to varēju saskatīt jo skaidri pat bez binokļa — bija «Septiņu dižskā­baržu» ferma, kas patlaban beidza degt. Bez iegruvušā jumta, apdegušajām durvju un logu ailārn un melni apkvēpušajām mūra sienām tur nekas vairāk nebija palicis pāri. Vietumis pret pelēkajām debesīm kā zemē iesprausts miets slējās kāds koka stumbenis. Ne mazā­kās vēja pūsmas. Stateniski gaisā cēlās melni, biezi dūmu mutuļi, bet šur un tur pie pašas zemes klājeniski ložņāja sarkanīgas liesmu mēles, gan paceldamās aug­šup, gan noplakdamas, it kā tās savā starpā samirk­šķinātos.

Mazliet tālāk pa labi es tikai ar pūlēm pazinu Malžaku. Baznīcas tornis pazudis. Tāpat arī pasta nams.

Parasti tas bija labi saskatāms, jo neglītā divstāvu ēka stāvēja pakalnē pie paša Larokas ceļa. Likās, kāds būtu zvēlis ar dūri pa ciematiņu, to sašķaidīdams un pie zemes pieplacinādams. Nekur neviena zaļojoša koka. Nekur neviena sarkanīga dakstiņu jumta. Viss pelnu krāsā, pelēcīgs un apsvilis, tikai laiku pa lailuun vienā vai otrā vietā uzplandīja kāda liesmu mē­līte, lai tūlīt aprimtos arī tā.

Ar trīsošām rokām es pieliku pie acīm binokli un pielāgoju to savai redzei. Meklēju Kolēna un Meisonjē mājiņas — pirmajam tā kādreiz bija pašā ciematiņa centrā, otram — mazliet nomaļus, Rinas puses no­gāzē. No pirmās nevarēju atrast nekādu pēdu, bet otro pazinu pēc zelmiņa paliekām, kuras vēl slējās aug­šup. No Peisū fermas un ap to sadēstītajām dižeglēm pari palikusi tikai melna apdeguļu gubiņa.

Ļāvu noslīgt binoklim lejup un klusā balsī noteicu:

— Viss gājis bojā.

Tomā, neko nebilzdams, nolieca galvu.

Būtu vajadzējis sacīt, ka dzīvs nav palicis neviens cilvēks, jo jau pirmajā acu uzmetienā bija pilnīgi skaidrs — visa apkaime mirusi kopā ar tās apdzīvotā­jiem. Ainavu, kas pavērās no sargtorņa, es pazinu labi un jau sen. Kad tēvocis pirmo reizi man bija uzticējis binokli, es ar saviem Kopas biedriem šeit pavadīju lie­lisku pēcpusdienu. Nogūlušies uz platformas (vēl ta­gad jūtu sasilušo akmeņu tīkamo pieskaršanos gur­niem), mēs pēc kārtas izpētījām visas kalnāju nogāzēs kā putnu ligzdas saceltās lauku mājas. Tas, protams, notika ar lieliem smiekliem, klaigām, ālēšanos un, kā jau vīriešu cilvēkiem pienākas, tikai ar viņu ausīm pie­mērotu mutes palaišanu. «Ei, tu vecā pakaļa, vai tad tā nav Favelāru māja? Tur kaimiņos, vidū starp Bri un Volpinēru būdām. Ar kuru galu tu skaties, ķēmarausi? Saderēsim uz cigarešu paciņu, ka tā tomēr ir Favelāru muiža! Ko tu saki? Kisaku?! Pūt tu manam kuilim … Es deru savu nazi pret taviem pautiem, ka Kisaku mājas tur nav. Tā ir tālāk pa kreisi, blakus Galiņā fermai, es to pazīstu pēc nojumes tabakas žā­vēšanai!»

Tagad es meklēju visas šās fermas, kuras tolaik biju tur redzējis, tāpat arī tālākās, kuru īpašniekus es ne­maz nepazinu, vienīgi zināju viņu māju nosaukumus, bet nevarēju atrast nekā cita kā vienīgi melnas krās­matas un vēl degošus mežus.

Lai nu kas, bet mežu mūsu pusē nekad nebija trū­cis. Ja vasaru no sargtorņa augšas palūkojās apkār­tējā ainavā, tad tāltālu līdz pašai pamalei aizviļņoja tumšzaļas kastaņu gāršas, ar vietumis ielāsmotām priežu vai ozolu skupsnām, bet ielejās rindām vien slē­jās staltas papeles, kuras bija sadēstītae, domājot par nākotnē gūstamajiem ienākumiem, taču pagaidām tās rotāja panorāmu ar vertikāliem akcentiem — tāpat kā Provansas cipreses, kuras vientuļi pacēlāg pie katras lauku mājas. Bet cipreses bija dārgi koki, kurus dēs­tīja vienīgi prieka un lepnāka paskata dēļ.

Tagad vairs neredzēja ne papeļu, ne ciprešu, ne ozolu, ne priežu. Bezgalīgās kastaņu audzes, kuras se­dza apkārtējo kalnaini, tikai vietumis atstādamas kādu klajāku virsotni vai nogāzi, lai tur varētu uzcelt ēkas un iekopt, pļavas, vēl bija nepārtraukta uguns jūra, kur liesmās iezīmējās atsevišķi nomelnējuši stumbri. Tie dega ar savādo sprakšķoņu un svelpoņu, ko es biju dzirdējis, iznākdams no pagraba. Bet milzīgais zemē sabirušo zaru lēvenis nogāzēs turpināja liesmot kā ne­pārtraukts uguns paklājs, radīdams iespaidu, ka pel­nos un plēnēs pārvēršas pati augsne.

Uz Rinas ceļa, kas aizlocījās mazliet lejpus nomeliit'jušām Ruzī pils krāsmatām, no kurām vēl cēlās dūmi, es pamanīju beigtu suni. Tā kā šis ceļš nebija l;ilu un mans binoklis sniedza ievērojamu palielinā­jumu, es to varēju saredzēt visos sīkumos. Varētu sa­cīt — kāda jēga runāt par beigtu suni, ja bojā gājis lik daudz cilvēku! Tas tiesa, taču liela atšķirība starp to, ko redzi pats savām acīm, un to, ko tikai apjaut, tis zināju, ka ciematos un fermās, kas bija izkaisītas Malvilas pils apkaimē, simtiem cilvēku sadeguši, lies­modami kā lāpas, taču šis suns, ja neņem vērā beigtos putnus pils pagalmā, bija pirmais dzīvas būtnes līķis, ko ieraudzīju pēc iznākšanas no pagraba, un viņa nāve iezīmējās ar dažām baismīgām detaļām, kuras mani dziļi satrieca. Nabaga dzīvnieks acīmredzot bija meties prom no sava saimnieka sētas un izskrējis uz viņam pazīstamā ceļa, taču ķepas tam bija iestigušas izkusu­šajā, versmojošā asfaltā, un tajā ielipušais suns tad ari gājis bojā, dzīvs izcepdamies.

Uz Tomā neskatīdamies, pat nemanīdams viņa klāt­būtni, it kā pēc visa notikušā nekāda saskarsme starp cilvēkiem vairs nebūtu iespējama, es čukstus atkārtoju: «Kādas šausmas, kādas šausmas, kādas šausmas!» — un ilgi nespēju šo apsēstību pārtraukt. Kakls man bija aizžņaugts, rokas drebēja, no, pieres plūstošie sviedri aizmigloja acis, prātā nebija nevienas vienīgas domas, tikai ledainās šausmas stindzināja dvēseli. Uzdvesa vēja pūsma. Es dziļi ievilku elpu un tajā pašā mirklī sajutu tik skaudru degošas miesas smārdu, ka tā likās nākam no manis paša. Man kļuva nelabi, un es bez­maz apvēmos. Sajutu sevi dzīvu, bet tajā pašā laikā šķitu esam līķis. Šķebinoša salkana puvuma smaka ieplūda manī, un likās, es no tās nekad vairs neatbrī­vošos. Pasaule pārvērtusies milzīgās brāļu kapenēs. Un es un mani biedri esam atstāti pie dzīvības tikai tādēļ, lai apglabātu miroņus un dzīvotu, ieelpodami to smirdoņu.

Laikam biju atģidies, ka sāku zaudēt prātu, jo, pa­griezies atpakaļ un Tomā ar roku pamājis, sāku kāpt lejā. Kad atradāmies atkal uz sargtorņa plāksnēm, augstais mūris aizsedza uguns jūru, un es gurdā ne­varībā pietupos. Pats nezinu, cik ilgu laiku pavadīju šādā jau nāvei līdzīgā pusnesamaņā. Tas bija psihis­kam sabrukumam līdzīgs stāvoklis, kad apziņa gan nav pilnīgi izslēgusies, taču vairs nedarbojas ne griba, ne domāšana.

Sajutu Tomā plecu pieskārāmies manējam un neda­bīgā gausumā, par kuru pats nobrīnījos, pavērsu galvu uz viņa pusi. Tomā vērīgi nolūkojās manī. Tikai ar lielu piespiešanos es varēju koncentrēt uzmanību uz viņa seju, bet, kad biju to izdarījis, pēkšņi atskārtu, ko pauž viņa skatiens, kurš jo nepārprotamāks šķita tāpēc, ka Tomā bija tikpat nevarīgs kā es un runāt šo­brīd nespēja.

Paskatījos uz viņa lūpām. Tās bija bālas, apžulgušas un tikai ar grūtībām pavērās, lai pateiktu vienu vienīgu vārdu:

— … Atrisinājums …

Man acis atkal aizmiglojās, tomēr es turpināju ska­tīties uz viņu, jo jutu, ka jebkuru brīdi varu krist iepriekšējā pusnesamaņā. Mokošā piepūlē izrunādams katru vārdu un pats brīnīdamies par to, cik klusa ir mana balss, es nočukstēju:

— Kāds… atrisinājums?

Atbildi vajadzēja gaidīt tik ilgi, ka Tomā man atkal likās zaudējis samaņu. Taču no sasprindzinājuma, ar kādu viņa plecs piespiedās manējam, es sapratu, ka viņš sakopo visus spēkus, lai man ko pateiktu. Un tad es sadzirdēju.

— No turienes… — Tomā gurdā un īsā kustībā pa­stiepa rādītājpirkstu uz platformas pusi un vēl izdvesa:

Mesties lejā … Lai visam būtu gals.

Paskatījos uz viņu un novērsu skatienu. Man atkal uzmācās iepriekšējā vienaldzība. Galvā virmoja miglai­nas nojautu skrandas. Bet tad šajā juceklī iznira viena skaidrāka doma un es pietvēros tai. Ja man, tāpat kā Kolēnam, Meisonjē un Peisū, bijusi sieva un bērni un tie šajā brīdī dzīvotu, cilvēku dzimums nebūtu lemts iznīcībai, un es zinātu, kādēļ man cīnīties. Tagad tur­pretim vajadzēja atgriezties pagrabā un paziņot bied­riem, ka viņu tuvinieki gājuši bojā, lai pēc tam kopīgi vērotu pēdējā cilvēka izzušanu zemes virsū.

— Nu? — Tomā tikko dzirdamā balsī nočukstēja.

Es papurināju galvu.

— Nē.

— Kapec? — Tomā lūpas bez skaņas sakustējas.

— Pārējie.

Tā kā tiku to pateicis diezgan skaidri, kļuva vieglāk. Tūlīt gan sāku briesmīgi klepot, taču man ienāca prātā, ka apstulbumu izraisījis ne tikai morālais trieciens, bet arī smacīgo dūmu ieelpošana. Ar pūlēm piecēlos.

— Uz pagrabu …

Tomā nepagaidījis, es klupdams un krizdams rausos, pareizāk sakot, vēlos lejup pa šaurajām vītņu kāpnēm. Par laimi, cerot uz tūristu pieplūdumu, es torņa mūrī pagriezienos biju licis ierīkot dzelzs margas un tagad, kad zaudēju pakāpienus zem kājām, laiku pa laikam varēju pieķerties pie tām, katrā pietvērienā apsvilinā­dams delnu. Mazajā pagalmā starp sargtorni un vēlāk uzcelto dzīvojamo māju Tomā mani panāca.

— Tavi zirgi, — viņš teica.

Es noliedzoši papurināju galvu, paātrinādams soli un pūlēdamies apvaldīt šņukstus. Doma, ka vajadzētu redzēt zirgus, manī izraisīja šausmas. Biju pārlieci­nāts, ka tie visi nobeigušies. Prātā urbās tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas drīzāk atkal patverties savā alā.

Pagrabs likās tik auksts, ka man tur tūlīt sāka kla­bēt zobi. Es paķēru savu puloveru un uzmetu uz ple­ciem, piedurknes sasiedams sev ap kaklu. Kolēns paš­laik pildīja pudelēs vīnu, bet Meisonjē tās nesa klāt Menū, kura pudeles aizkorķēja. Biju pārliecināts, ka visu to izkārtojusi Menū, kura droši vien nospriedusi, ka nav iemesla pamest sākto darbu pusratā. Man bija ļoti patīkami redzēt viņus tā rosāmies. Pagājies uz priekšu, es paņēmu vienu pudeli, iedzēru no t|s, pēc tam pasniedzu Tomā, bet pats atbalstījos pret kādu mucu Un ar pulovera piedurkni noslaucīju sviedrus, kuri straumēm tecēja man pār seju, lai gan tajā pašā laikā es no aukstuma drebēju. Tomēr sajutu, ka domas mazpamazām sāk noskaidroties.

Pēc brīža pamanīju, ka biedri, sastinguši kā akmens tēli un ne vārda nebilzdami, ar briesmīgām bažām un tajā pašā laikā it kā lūdzoši noskatās manī. Kas noti­cis, to viņi droši vien jau zināja, jo ne Meisonjē, ne Kolēns, ne Peisū neiedrošinājās man tieši ko jautāt. Vienīgi Menū, pēc visa spriežot, labprāt būtu dzirdē­jusi, ko es teikšu, taču arī viņa baidījās pirmā ieru­nāties un stāvēja, ar acīm savos darba biedros .urbda­mās, jo labi saprata, ko mana ieilgusi klusēšana nozī­mēja.

Nevaru pasacīt, cik garš bija šis brīdis. Beidzot es atskārtu, ka klusēšana 'kļūst nežēlīgāka nekā ziņa, ko varēju viņiem pavēstīt. Tāpēc, savos biedros nolūkoda­mies, es klusā balsī ieminējos:

— Mēs nekur tālu nebijām. Uzkāpām tepat sarg­tornī.

Un tad, kaklam pēkšņi izkalstot, piebildu: Noticis tā, kā jau jūs domājāt. Viss gājis bojā.

Tas nebija nekas negaidīts, taču likās, ka es, šos viii dus izrunādams, būtu pasludinājis viņiem nāves spriedumu. Taču ārēji uz to reaģēja vienīgi Peisū. Acis izvalbījis, grīļodamies viņš paspēra trīs soļus uz manu pusi, sagrāba mani aiz pulovera piedurknēm un spalgā Imlsī iekliedzās:

— Tas nav tiesa!

Es neteicu ne vārda. Man pietrūka drosmes runāt. es tikai satvēru Peisū rokas, kuras bija sažņaugušas manu puloveru, un mēģināju tās atdarīt. Reizē ar to atraisījās ap kaklu sasietās piedurknes, atsegdamas bi­nokli. Peisū to ieraudzīja, tūlīt pazina un ar šausmām stingi blenza tajā. Esmu pārliecināts, ka šajā mirklī arī viņam atmiņā atplaiksnījās toreizējā pēcpusdiena, kad mēs no sargtorņa platformas izlūkojām apkārtē­jas lauku mājas. Bezcerīgs izmisums pēkšņi ieviesās Peisū vaibstos, viņš palaida vaļā pulovera piedurknes un, galvu pret manu plecu atbalstījis, skaļi kā bērns šņukstēdams sāka raudāt.

Pagrabā pēkšņi visi sarosījās. Viss, kas tika darīts, notika bez jebkādas iepriekšējas norunas, taču no tā uzplūda tik patiess sirsnīgums, ka es jutos aizkusti­nāts līdz pašām dvēseles dzīlēm. Esmu pārliecināts, ka tieši šajā brīdī manī atkal atdzima patika dzīvot. Ap­skāvu Peisū (viņš par pusgalvas tiesu bija garāks par mani), tūlīt klāt bija arī Kolēns un Meisonjē, viens uzlika rokas Peisū uz pleciem, otrs — uz skausta un skarbā vīrišķībā sj.ka mierināt mūsu garo šķeistu. Biju ļoti pārsteigts, redzot, ar kādu iejūtību viņi mierina savu biedru, lai gan arī paši bija visu zaudējuši. Tajā pašā laikā es nez kāpēc atcerējos pēdējo reizi, kad div­padsmit gadu vecumā mēs kopā ar Kolēnu pūlējāmies noturēt Peisū, lai Meisonjē viņam varētu «aizbāzt rīkli». Taču šīs atmiņas manu aizkustinājumu nevis mazināja, bet taisni otrādi — vēl pastiprināja. Un ta­gad mēs visi trīs atkal noņēmāmies ar šo lempīgo lāci, uzsitām viņam pa plecu, iebukņījām, klusā balsī izla­mājām. «Beidz jele, vecais ķēmarausi, kas vēl nebūs!» Bet viņš, asaras pa vaigiem izziezdams, pateicīgi ņur­dēja: «Vācieties ratā, puņķutapas, varu iztikt bez jums!»

Peisū šņuksti pamazītēm aprima, un mēs palaidām viņu vaļā.

— Tomēr vajadzētu aiziet paskatīties, — Meisonjē ieminējās, bāls, ar iedubušām acīm.

— Jā, — ar pūlēm nomurmināja Kolēns. — To gan vajadzētu.

Taču ne viens, ne otrs nekustējās no vietas.

— Es nezinu, vai jūs tiksiet cauri, — Tomā iebilda. — Koki vēl deg. Bet. no šejienes līdz Malžakai ceļam abās pusēs mežs. Turklāt iespējama arī radiācija. Tas ir riskanti.

— Riskanti? — Peisū ierunājās, atņemdams rokas no sejas. — Kāda joda pēc man vēl dzīvot?

Iestājās klusums.

— Un kādēļ dzīvot mums? — es teicu, uzmezdams viņam skatienu.

Peisū paraustīja plecus, pavēra muti un gribēja ko sacīt, bet tad pārdomāja. Taču nepateiktais bija uz­minams no plecu kustibas un nozīmēja — kāds te var būt salīdzinājums? Bet klusēja Peisū tādēļ, ka mēs viņam tomēr ari ko nozīmējām.

Tad ierunājās Menū. Viņa to nedarīja tā, kā parasti mēdza iejaukties citu valodās — vispirms pusbalsī no­burkšķēdama kaut ko pie sevis un tikai pēc tam citiem vai arī dialektā izmezdama kādu strupu piebildi. So­dien viņa noturēja veselu runu, turklāt literārajā va­lodu, kas bija skaidrākā liecība tam, cik lielu nozīmi Viņu piešķīra saviem vārdiem, — taču nepārtraukdama nUotlcs ar pudeļu aizkorķējamo.

— Manu puisīt, — viņa teica, noskatīdamās uz visiem, — ne jau mums klājas izspriest — dzīvot vai arīdzan mirt. Bet, kamēr esam dzīvi, mums jādzīvo. Ar dzīvošanu ir tāpatās kā ar strādāšanu. Tā izturama līdz galam, nevis pametama pusratā, kad šķietas pār­lieku grūta.

To sacīdama, viņa nospieda korķējamā aparāta sviru, un aizbāznis klusu ieslīdēja pudeles kaklā. Peisū paskatījās uz viņu, pavēra muti, tad atkal apdomājās un neko neteica. Nodomāju, ka ar to Menū runa ir galā, bet viņa, palikusi zem ierīces citu pudeli, turpināja:.

— Tu, rasi, nodomāji: kas tad Menū vainas, viņai viegli runāt, jo Momo tup turpatās blakus. Tā jau tas nridzan ir. Bet, pat ja es būtu Momo zaudējusi (viņa ntlaida aparāta sviru un pārmeta krustu), es tomēr neņemtu mutē tādus vārdus kā tu. Tu, manu puisīt, dzīvo tālab, ka esi pie dzīvības. Un tālāk vairs nav ko urķēties. Lai nu kāda dzīvošana, bet nāve cilvēkam nav draugaļa.

— Tev, māt, taisnība, — Kolēns piebilda.

Pēc gadiem Menū patiesi būtu varējusi būt viņam māte, bet līdz šim nevienam no mums tas kaut kā nebija ienācis prātā.

— Nu, tad ejam, — Meisonjē noteica, pasperdams dažus soļus uz durvju pusi.

Es panācu viņu un atvedu sāņus.

— Centieties abi ar Kolēnu, — es viņam iečukstēju, — neatstāt Peisū vienu. Pats saproti, kāpēc. Vislabā­kais būtu, ja jūs visi trīs turētos kopā.

— Tā jau es biju domājis, — Meisonjē atbildēja.

Pastieptajās rokās Geigera skaitītāju turēdams, sa­vukārt uz priekšu panācās Tomā.

Visi trīs apstājās un noskatījās uz viņu.

— Tev nav nekādas vajadzības nākt, jo sevišķi, ja tas savienots ar briesmām, — Kolēns viņam sacīja, aizmirsdams, ka līdz šim viņš Tomā aizvien uzrunājis ar «jūs».

— Es jums būšu noderīgs, — Tomā atteica un norā­dīja uz skaitītāju. ns

Pēc īsa klusuma brīža Meisonjē aizsmakušā balsī ieminējās:

— Vajadzētu iznest laukā Zermēnu un nolikt pie ieejas iekšējā pagalmā, vēlāk mēs viņu apbedīsim.

Es pat lāgā nepateicos, taču jutu dziļu atzinību par to, ka šajā brīdī, kad Meisonjē pašam tik lielas raizes, viņš tomēr atcerējies arī Zermēnu. Noskatījos, kā viņi aiziet. Tomā gāja pa priekšu, uztverei gatavās klau­sules kaklā uzkāris un pašu skaitītāju uz priekšu pa­stieptā rokā turēdams. Meisonjē un Peisū viņam nopa­kaļ ar pūlēm stiepa smagnējo Zermēna augumu. Ko­lēns, kurš gāja pēdējais, izskatījās vēl mazāks un sī­kāks nekā parasti.

Pagraba durvis aizvērās, un es paliku kā sastindzis stāvam pie tām, apsvērdams, vai arī man nevajadzētu iet' līdzi.

— Vairs nav pilnu pudeļu, ko aizkorķēt, — Menū ierunājās mierīgā balsī man aiz muguras. — Varbutiņās tu man kādas uzpildītu?

Atgriezos pie sava ķebļa, apsēdos un sāku rīkoties ar šifonu. Biju ļoti izsalcis, taču nedrīkstēju aiztikt šķiņķi, jo tā būtu nedisciplinēta rīcība, turklāt es ar to it kā pasvītrotu kādas sevišķas saimnieka tiesības. Menū bija ņēmusi pārtiku savā zinā, un tas bija pa­reizi darīts. Viņa noteikti būs taisnīga.

Momo, kusties! — Menū paskubināja dēlu, redzeilniua, ka man sāk pietrūkt pudeļu.

Kad Momo piecēlās, lai piepildītu pārnēsājamo kurvi, viņš klusā, bet stingrā balsī piekodināja:

Tikai nedomā pa ceļam dzert. To, ko tu tagad izdzertu, tu atrautu citiem.-

Man likās, ka Momo šādu aizrādījumu neņems vērā, bet es maldījos. Viņš to bija ielāgojis. Vai varbūt viņš tikai rēķinājās ar toni, kādā māte to bija teikusi.

— Tu šorīt ar šķiņķi pārlieku skopojies, — es pēc brīža ieminējos. — Man nemaz nepatīk, ka viņi aiz­gāja ar tukšiem vēderiem.

Un, ar roku uz griestu velvēm pamādams, piebildu:

— Sīs mantas tur taču atliku likām.

— Mēs esam septiņi ēdēji, — ar acīm sekodama ma­nam mājienam, Menū noteica. — Un, kad tur augšā sakarināto ēdmaņu būsim notiesājuši, tad nez vai mums kādreiz vēl būs izdevība iebaudīt cūkgaļas kumosiņu. Un tāpatās vīnu. Rasi, nekad vairs jaunu ražu neie­vāksim.

Es nolūkojos uz Menū. Vecenītei bija septiņdesmit seši gadi. Viņa skaidri saprata, ka mums draud bada nāve, taču viņas apņēmība dzīvot bija nesatricināma.

Ar blīkšķi atvērās pagraba durvis, tajās pabāzās Tomā galva, un viņš iekliedzās tādā satraukumā, kāds viņam nemaz nebija raksturīgs:

— Emanuel! Vairāki lopiņi ir dzīvi!

Un tūlīt pazuda. Izbrīnā muti iepletis, es pietrūkos kājās. Nespēju apjaust, vai esmu pareizi viņu sapra­tis. Arī Menū bija piecēlusies. Manī vērdamās, viņa ierunājās dialektā, it kā bažīdamās, vai pienācīgi sa­pratusi, ko Tomā bija izbrēcis literārajā valodā.

— Vai patiešām viņš teica, ka daži lopiņi palikuši pie dzīvības?

— Dūlīdbasgadīšos! (Tūlīt paskatīšos!) — Momo iesaucās un teciņus joza uz durvīm.

— Pagaidi, jele pagaidi! Vai dzirdi, ko tev saku! — Menь kliedza, sīkiem solīšiem steidzīgi tipinādama dē­lam nopakaļ. Viņa tik aši cilāja savas kārnās kājas, ka izskatījās pēc panīkušas vecas peles. Dzirdēju kāp­nēs noklaudzam ar naglām apkaltos Momo zābaku?. Arī es metos skriet, aizsteidzos garām Menū un pa­nācu Momo, kad viņš pāri paceļamajam tiltam bija jau ārējā pagalmā. Tomā un pārējie trīs mani draugi nekur vairs nebija manāmi. Tātad Tomā ieskrējis pa­ziņot svarīgo vēsti, bet pēc tam atkal jozis pakaļ vi­ņiem pa Malžakas ceļu.

Dzīvnieku mītnē mūs sagaidīja juceklīgs, taču ko­pumā diezgan vārgs zviedzienu, māvienu un vukšķienu koris. Visas šīs skaņas nāca no alveidīgā mītnes padzi­ļinājuma, ko Biržita bija iedēvējusi par «dzemdību namu».

Es skrēju tik Jitri, cik vien man bija spēka, aizstei­dzos priekšā Momo un nonācu pie mērķa, smagi elso­dams, sviedriem noplūdis un nevaldāmi kūleņojošu sirdi. Alas viņā galā atsevišķos nodalījumos atrādu tos no saviem lopiņiem, kuri bija palikuši dzīvi, — četrpadsmit gadus veco Momo dievināto ķēvi Daiļavu, kurai drīz vajadzēja atnesties, vienu no Menū kopta­jām holandiešu sugas govīm Princesi, kura tāpat -bija grūsna, kā ari manu Amarantu — vēl pārāk jaunu un tāpēc neaplecinātu ķēvīti, kuru es šeit biju ievietojis tās aušību pēc. Un visbeidzot milzīgo cūku māti, no kuras jebkuru mirkli varēja sagaidīt sivēnu metienu un kuru Menū gan bez manas atļaujas, taču negrozāmi bija iedēvējusi par Adelaidu.

Dzīvnieki tomēr bija smagi cietuši. Nevarīgi uz sā­niem gulēdami, viņi smagi elpoja, taču bija dzīvi, jo dziļās alas dzestrums tos paglābis. Pie Daiļavas es nevareju piekļūt, jo Momo, nokritis tieši zirga mēslos, bija apkampis ķēves kaklu un sveica savu mīluli maigiem zviedzieniem. Kad es iegāju pie Amarantas, tās galva gulēja sāniski uz salmiem atmesta, taču ķēvīte tulit to pacēla un ar savām mīkstajām purslām apošilaja manus pirkstus. Arī Menū jau bija atsteigusies r.lirp, taču ij nedomāja strostēt dēlu par mēslos novārlitajām drēbēm. Viņa no visām pusēm aptaustīja un Izčamdīja savu Princesi, maigā balsī to žēlodama. («Ai, tu mana nabadzīte, ai, tu mana vecenīte.») Pēc tam Menū iegāja pie sivēnmātes, taču Adelaidas ne­gantā rakstura dēļ pārāk tuvu tai pieiet neiedrošinājās.

Es pārbaudīju automātiskās dzirdināšanas ierīces. Odens bija sasilis, taču vispār tās darbojās.

— Dūlīdjātapūmieši! (Tūlīt jādabū mieži!) — Momo iesaucās, jau rausdamies pa redeļkāpnēm uz jumtaugšu, kur mums glabājās lopbarība.

— Nē, nē! — Menū iesaucās. — Miežus dot nedrīkst. Tikai klijas ar ūdeni, piejaucot maķenīt vīna. Vācies lejā, lielais ķēmarausi! Tev ūzas vienos zirgu sūdos, un tu smirdi vēl trakāk par Adelaidu!

Izgājis no Amarantas steliņģa, es sasparojos ieiet arī citos lopu mītnes nodalījumos, lai redzētu, kas tur noticis. Taču nelabā smaka jau iepriekš to darīja zi­nāmu, un man vajadzēja ar mutautiņu aizspiest de­gunu, lai nenosmaktu. Visi pārējie dzīvnieki bija nobei­gušies. Sadeguši viņi nebija, tātad svelmē tikai noslā­puši. Klints aizsegā ierīkotie aizgaldi nevarēja aiz­degties, taču pārjumes lielās akmens plāksnes vēl iz­dvesa kvēli un tos saturošās vecās ozola sijas, kuras bija cietas kā dzelzs, izskatījās apgruzdējušas.

Drīz atgriezās Menū ar divām pudelēm vīna, pielēja tās ūdenim, iejauca tajā klijas un visu samaisīja bie­zenī, ko salika dzīvniekiem silēs. Iegāju steliņģī pie Amarantas, kura vēl arvien gulēja uz sāniem, paņēmu riekšā sauju sagatavotā biezeņa un pieliku ķēvītei pie purna. Viņa to apostīja, nosprauslojās un, purslas atiezusi, negribīgi ar gariem zobiem mazliet paknibināja. Kad Amaranta pasniegto bija apēdusi, es paņēmu vēl vienu riekšu un atkal pastiepu viņai. Ķēvīte ēda lērfi un bez jebkādas patikas. Es to uztvēru tikpat kā iz smieklu, jo biju tik ļoti izsalcis, ka gandrīz vai pats ar prieku būtu notiesājis ķēvītes noniecināto kliju bie­zeni. Pa ausu galam dzirdēju, ka Momo blakus ste­liņģī mēģina pabarot savu mīluli, pierunādams to gan ar mīļiem vārdiņiem, gan brīžiem pavisam rupji bār­damies. Kaut kur attālāk bija dzirdami Princesei do­mātie Menū nerimtīgie paskubinājumi. Sivēnmātei viņa gluži vienkārši pabīdīja spaini zem šņukura, un, sprie­žot pēc ašās šmakstināšanas, Adelaida bija vienīgā no mūsu dzīvniekiem, kura prata novērtēt viņai pasniegto cienastu.

— Kā tev labi veicas, Menū? — es apjautājos pēc iespējas skaļākā balsī.

— Ar dievu uz pusēm. Un tev?

— Arī ne visai. Un kā tev, Momo?

— Bredīkaslamba! (Pretīga slampa!) — Momo nikni atsaucās.

— Neko jau lopiņiem neiestāstīsi, — Menū turpi­nāja. — Runā un skaidro, cik gribi, tāds kustoņa pat ausu neceļ. Kauču vai šitā pati Princese. Galīgi pie bada, un tik vārga, ka ij to vairs neapjēdz.

Tupēju ļoti neērtā pozā, un kājas man bija galīgi notirpušas, gaidot, līdz Amaranta izknibinās otro riekšu. Pats sev par pārsteigumu, pamanīju, ka ķēvīti rāju visai maigā balsī. Es skaidri apzinājos, ka bez šiem mājdzīvniekiem mēs esam lemti bojāejai. Pat bez rlrgiom, jo tagad, kad vairs nav ne benzīna, ne dīzeļ­degvielas, zemi varēs apstrādāt tikai ar zirgu palī­dzību.

Taču Amaranta izturējās arvien noraidošāk. Pavi­sam gurdi tā bija izstiepusi kaklu uz zemes, un izskats ķēvītei bija tik vienaldzīgs, ka tas nesolīja nekā laba. Saņēmis aiz krēpju cekula starp ausīm, pavilku Amarantas purnu uz augšu un no plaukstas ķeksēju biezeni viņai tieši mutē. Taču ķēvīte negribēja ēst, tikai nolū­kojās manī ar savu lielo, skumjo aci, it kā gribēdama sacīt: «Liecies taču reiz mierā un beidz mani mocīt.»

Menū, kas nespēja ilgi uz vietas norimties, ar saviem sīkajiem, ašajiem solīšiem tipināja no viena aizgalda pie otra, pavēroja sivēnmāti, tad atkal atgriezās pie savas Princeses, visu laiku man ko klāstīdama vai arī tāpat sev zem deguna purpinādama.

— Ir gan negantniece šī slampa Adelaida! Visu jau aprijusi un gaida, ka es vēl ko došu. Gatavais negals ar šiem lopiņiem. Kad es atceros, cik man mūžā nav bijis gosniņu, kas nobeigušās gan tāpatās vien vai ari taisījušās aiziet, atskrienot teliņiem. Un tādā pašā vīzē arīdzan tev, Emanuel, ar taviem zirdziņiem. Pār­ēdīsies leknu lucernu vai sarīsies īves lapas, un da­rīts. Zirdziņi, tie jau vārīgi pret vēdera likstām, gosni­ņām savukārt posts ar pakaļgalu. Bet pamēģini no­beigt šitento cūku mātīti! Jau no cičiem vien viežams, kāda tai duka iekšā. īstenais gaļas kalns. Atskrien du­cis sivēntiņu, bet tas šai tīrais nieks. Vienreiz bija pat veseli sešpadsmit, iedomājies tik — sešpadsmit!

Es biju ļoti noraizējies par Amarantu. Tas, ka Menū tērgāja tik ierastā balsī, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies, un visa viņas gluži ikdienišķā rosīšanās atstāja nomierinošu iespaidu. Arī Momo ar Daiļavu veicās labāk — tas bija manāms no secības, kādā mi jās viņa niknā šķendēšanās ar pieglaimīgiem mīlas vārdiņiem un iezviedzieniem. Menū pabāza galvu Amarantas steliņģi.

— Kā tev, Emanuel?

— Pavisam nelādzīgi.

Menū pavēroja Amarantu.

— Es viņai tūlīt sataisīšu ūdentiņu ar vīnu un cu­kuru. Tikai pieskati Princesi.

Pārgāju Princeses aizgaldā. Un, lai gan tēvocis man kaut kādā mērā bija iepotējis aizspriedumus pret go­vīm, lielā labsirdīgā Princese ar savu četrstūraino purnu mani aizkustināja. Tā pacietīgā un mātišķā la­bestībā gulēja uz sāniem, izzvēlusi milzīgo vēderu un tesmeni, kuram tagad vajadzēja mūs barot. Un, to uz­skatot vien, man briesmīgi iekārojās piena — tik ne­varīgs, ar drebelīgām kājām, tukšu un izsalkuma kremstu vēderu es tur stāvēju. Taču, zinādams, ka Princese aizlaista ciet un vēl nav atnesusies, es savu kāri ap­valdīju. Lai gan, izsalkuma urdīts un ar apmiglotu apziņu, gara acīm redzēdams, kā Remu un Romulu zīda vilku māte, es jo skaidri iztēlojos, ka pats guļu līdzās Princesei un ar lūpām ņurcu viņas piebriedušo cici, no kura jebkuru mirkli manā alkatīgajā mutē sāks šļākties silta piena strūkliņa.

Biju vēl pilnīgi sava sapņojuma varā, kad atgrie­zās Menū, nesdama kilogramu rafinētā cukura, ko es tūlīt pazinu pēc rūsganā iesaiņojuma. Jā, pret lopi­ņiem viņa bija visai devīga. Piecēlos un kā apburts gāju viņai līdzi. Ar siekalu pilnu muti, kārām acīm es noskatījos uz mirdzoši baltajiem cukura graudiņiem, ko Menū paņēma ar savu izdēdējušo, melnīgsnējo roku, lai tos iemestu ūdens spainī. Viņa pamanīja manu ska­tienu.

— Manu nabaga Emanuel, tu taču esi izsalcis!

— Mazdrusciņ esmu gan.

— Bet es tev neko nevaru dot, iekāms pārējie nav

atgriezušies.

— Nekā es tev taču neesmu lūdzis, — atcirtu neīstā lepnumā, kuru Menū tomēr neņēma par pilnu, jo bei­dzot pasniedza .man trīs graudiņus, kurus es nespēju noraidīt. Tikpat daudz cukura Menū iedeva arī savain dēlam, kurš tūlīt tos iebēra savā platajā mutē. Bet es savējos katru rūpīgi pārskaldīju dīvās daļās, lai bauda būtu jo ilgāka. Ievēroju, ka Menū sev nepaņēma na graudiņa.

— Bet kā tad tu pati?

— O, par mani neraizējies, — viņa teica. — Es taču esmu sīciņa, un man nav vajadzīgs tik daudz pārtikas kā jums.

Siltais cukurūdens Amarantai iepatikās, viņa to kāri izdzēra un tagad vairs neatsacījās ari no klijām. Sa­jutu neizsakāmu prieku, redzēdams, ka ķēvīte izēd citu pēc citas visas kliju riekšas, ko es tai pasniedzu. Atce­ros, ka tajā brīdī es iedomājos, ka pie mums pat uz laukiem, kur visumā mājdzīvniekus mīl, tos pietiekami nenovērtē. Šķiet pats par sevi saprotams, ka mēs ar to palīdzību pārvietojamies, tie mums kalpo, mēs no tiem pārtiekam. Un, ieskatīdamies zilganā acu baltuma ieskautajā Amarantas zalgojošā redzoklī, kas mazliet bažīgi vērās manī, es vēlreiz nodomāju, ka patiesi mēs neizrādām mājdzīvniekiem pienācīgu atzinību un ne­esam tiem pietiekami pateicīgi.

Piecēlos un paraudzījos pulkstenī. Jau trīs stundas mēs bijām pavadījuši mājdzīvnieku novietnē. Ar ļodzīgām kājām es izgāju no steliņģa, atcerējos, ka biju solījies apbedīt Zermēnu pirms pārējo biedru atgrieša­nās. Pie manis pienāca Menū un Momo.

— Rasi, šī bēda ies mums secen, — Menū ieru­nājās.

Neparko pasaulē viņa nebūtu teikusi, ka lopiņi ir glābti. Viņa baidījās kārdināt dievu to kungu vai arī sātanu, jo nevarēja taču zināt, kādi debess vai elles speķi tagad ieklausās jebkurā izrunātā vārdā, lai so­dītu mūs par lieki lolotām cerībām.