Tumsas rats

10

"britānijas" kruiza direktoram Rodžeram Meilzam viens no pirmajiem un vissvarīgākajiem lēmumiem šajā ceļojuma bija iz­vēlē, pie kura galda vakariņot pirmajā vakara. Tas bija delikāts jā, ļoti delikāts, ko vēl vairāk apgrūtināja fakts, ka šis bija pasaulē lielākā okeāna lainera pirmā brauciena pirmais vakars.

Tiešam grūts jautājums.

Kā kruiza direktoram viņam bija pienākums ne tikai zināt visu pasažieru vārdus un vēlmes, bet arī uzturēt ar tiem vislabākās attiecības. Vienmēr. Ja viņš vakariņu laika pazustu, tas liktu pasa­žieriem domāt, ka viņš tos neciena, ka tas viņam ir tikai darbs.

Tas nebija tikai darbs.

Bet ko lai dara, ja pasažieru sarakstā ir gandrīz trīs tūkstoši vārdu un vakariņošana notiks astoņas ēdamzālēs trijos piegājie­nos?

Meilzs lauzīja galvu gan ša, gan ta. Vispirms viņš izvēlējās res­torānu tas būs "Oskars" kino tematikai veltītais restorāns. Tā bija skaista dekoratīvā stila telpa, kur vienu sienu pilnība veido venēcijas stikla aizkars, aiz kura atrodas izgaismots ūdenskri­tums. Ūdens čalošana bija iecerēta ka fona skaņa, kas parsteidzoša karta pazemina apkārtēja trokšņa līmeni. Divas no pārejām sie­nam bija klātas ar īstam zelta plāksnītēm, bet pēdējā bija no stik­la ar skatu uz tumšo okeānu. Šis nebija pats lielakais restorāns uz kuģa tas gods pienācās "karaļa kronim" trijos lepnos stā­vos -, taču tam bija visstilīgākais interjers.

Jā, tas būs "Oskars". Protams, otraja piegājiena. No pirmās mai­ņas edajiem jaizvairas par katru cenu tie parasti bija kaut kādi kretīni, kuri, lai cik bagāti kļuvuši, nespēja atmest barbarisko parādumu vakariņot pirms septiņiem.

Nākamais jautājums galds. Protams, tas būs viens no tā sau­camajiem "formālajiem" galdiem tie ir lieli galdi, kur viesi pēc vēlēšanās var ievērot vecmodīgo tradīciju sēdēt norādītas vietas, lai iepazītos ar svešiniekiem ka okeāna laineru slavas laikos. Pro­tams, formalais ģērbšanas stils. Vairākumam ļaužu tas nozīmēja melnus smokingus. Bet Meilzs etiķetei pievērsa īpašu uzmanību un vienmēr uzposās balta smokinga.

Pēc tam bija jaizraugas sava galda viesi. Rodžers Meilzs bija izvēlīgs, un viņam bija pietiekami daudz kaprīžu un aizspriedu­mu, kas bija jāņem vērā. Nepieņemamo viesu saraksts bija garš, tā sākumā atradās uzņēmumu vadītāji, visi, kas saistīti ar vērts­papīru tirgiem, teksasieši, resni cilvēki, zobārsti un ķirurgi. Tīkamako viesu vidū bija aktrises, dižciltīgie ar tituliem, mantinieces, televīzijas sarunu šovu vadītāji, aviolīniju stjuarti, mafijas darbo­ņi un tie, kurus viņš sauca par "noslēpumainajiem" cilvēki, ku­rus nevarēja iedalīt kāda kategorija -, ja vien tie bija intriģējoši, ļoti bagāti un stilīgi.

Stundām ilgi būries ap viesu sarakstu, viņš beidzot izraudzī­jās, viņaprat, izcilu pirmā vakara galda biedru kompāniju. Vaka­riņu sabiedrību savam galdam viņš, protams, izvēlēsies katru die­nu līdz brauciena beigām, bet šis vakars bija īpašs. Tas būs neaizmirstams mielasts. Neapšaubami tā būs lieliska izklaide. Un izklaides Meilzam jūras braucienos vienmēr bija vajadzīgas, jo galvenais no viņa daudzajiem noslēpumiem bija tas, ka viņš tā arī nebija iemācījies peldot un šausmīgi baidijas no atklāta oke­ānā.

Tā nu viņš ar lielām cerībām un arī trīsam sirdi ieradās pie zelta rotātās "Oskara" ieejas, terpies tūkstoš dolāru vērta hickey freetmn smokinga, ko bija iegādājies tieši šim ceļojumam. 1 xirvis viņš uz brīdi apstājās, ļaujot visiem aplūkot viņa eleganti tērpto stāvu. Sirsnīgi uzsmaidījis visiem klātesošajiem, viņš devās pie sava lepna galda.

Viesiem ierodoties, viņš sveica tos ar rokasspiedieniem, laip­niem vārdiem, žestiem un smaidiem. Pedējie ieradas abi "noslē­pumainie" kungs vārda Aloizijs Pendergasts ar savu "aizbilsta­mo" šis vārds Meilza iztēlē uzbura dažādas burvīgi neķītras iedomas. Pendergasts viņu ieinteresēja tāpēc, ka par viņu tik uzkrītoši trūka jebkādu ziņu, turklāt viņam bija izdevies pēdēja brīdi apmesties viena no lepnajam kajītēm kuģa pakaļgala tjudom apartamentos par piecdesmit tūkstošiem mārciņu -, lai gan visas biļetes bija izpardotas jau pirms vairākiem mēnešiem. Un turklāt šis vīrs bija gandrīz par pusstundu aizkavējis došanos jūrā. Ka viņš to dabūja gatavu?

Ļoti intriģējoši.

Kad viesis nāca tuvāk, Meilzs vēlreiz un uzmanīgāk nopētīja to. Svešinieka izskats viņam patika. Šis vīrs bija smalks, aristo­krātisks un pārsteidzoši izskatīgs. Viņš bija tērpies lepna fraka ar orhidejas ziedu pie atloka. Viņa seja bija biedējoši bāla, it kā viņš atveseļotos no nāvējošas slimības, tomēr viņa slaidais augums un pelēkas acis izstaroja enerģiju un dzīvessparu, kam nebija nekā kopīga ar fizisku vājumu. Viņa sejas vaibsti bija stingri ka praksitela12 marmorā cirsti. Viņš virzījās caur ļaužu burzmu graciozi ka kaķis uz uzklātā pusdienu galda.

Taču vēl pārsteidzošākā bija Pendergasta tā saucama aizbil­stama. Viņa bija īsta skaistule, taču no jau kāda banali musdieniga izpratne nē, viņai piemita viduslaiku daiļums gluži ka persefonei slavenaja roseti glezna, tikai ar taisniem, moderni apgriez­tiem matiem. Viņa bija tērpusies 7.ac posčn vakarkleita, ko Meilzs jau bija pamanījis un apjūsmojis viena no veikaliem sv. Džeimsa arkadē uz 6. Klāja tā bija visdārgākā no visam. Interesanti gan, ka viņa bija nopirkusi kleitu pirmajām vakaram turpat uz kuģa, nevis izvēlējusies kādu no savas garderobes.

Viņš ātri nokartojā, lai Pendergasts nokļūtu viņam blakus, bet Konstansa pretī. Otra puse Pendergastam sēdēja palbergas kun­dze. Meilzs bija uzaicinajis viņu tāpēc, ka viņa bija šķīrusies no diviem angļu vīriem, bet pēc tam apprecejusi amerikani gaļas fabrikantu, kurš dažus mēnešus pēc kazam nomira, atstājot sie­vai simts tūkstošus dolāru.,tas lika Meilza iztēlei drudžaini sa­rosīties. Taču, aplūkojot šo sievieti, viņš jutās vilies, jo viņa ne­maz neatgādinaja cerēto vulgāro bagātību mednieci.

Viņš izvietoja arī pārējos jaunu, smalku angļu baronetu ar sievu francūzieti; impresionisma mākslas darbu tirgotāju; grupas suburbun ljīwttmowers solisti ar draugu; rakstnieku un dzīves bauditaju viktoru delakrua un vēl dažus, kuri, ka Meilzs cerējā, vei­dos burvīgi jautni sabiedrību. Viņš gribēja uzaicinat arī kinozvaig­zni Bredoku vailiju, kura jaunākajai filmai okeāna vidu tiks rīkota pirmizrāde, taču viņa aktiera slava bija sākusi balēt, un Meilzs nolēma atlikt viņu uz otro vakaru.

Sedinadams viesus, Meilzs veikli iepazistinaja tos citu ar citu, lai paglābtos no vulgārām iepazīšanās runām pēc apsēšanās. Drīz visi bija iekārtojušies, un tika pasniegts pirmais ēdiens pankūkas romanova gaume. Kādu brīdi viesi bezrūpīgi tērzējā, kamēr viesmīļi lika uz galda šķīvjus un leja pirmās šīvakara vīna glazēs.

Meilzs spēra pirmo soli. Pendergasta kungs, vai es saklausu ņūorleānas akcentu? Viņš lepojas ar savu talantu iesaistīt sa­runas arī vislielākos klusētājus.

cik gudrs novērojums, atbildēja Pendergasts. Bet vai es aiz jūsu britu akcenta saklausu tādu ka kvmsas rokevejas no­males pieskaņu?

Meilzs juta, ka smaids viņa seja sastingst. Ka šis svešinieks varēja nojaust kaut ko tādu?

nebaidieties, Meilza kungs, es esmu īpaši pētījis akcentus, tāpat kā dažus citus jautājumus. Mana profesija tas labi noder.

skaidrs. Meilzs iemalkoja vernāceiu, lai noslēptu pārsteigu­mu, un tūdaļ mainīja sarunas temu. Vai jūs esat valodnieks?

Pendergasta pelēkajās acis pazibēja smieklu dzirksts. Nē, ne­pavisam. Es esmu detektīvs.

Meilzam tas bija jau otrais pārsteigums viena vakara. Cik in­teresanti! Jūs gribai teikt kā Šerloks holmss?

apmēram.

Meilza galva iešāvās nepatīkama doma. Un vai jūs… pašlaik kaut ko izmeklējat?

bravo, Meilza kungs!

Daži viesi jau ieklausijas viņu saruna, un Meilzs īsti nezināja, ko teikt. Viņš sāka nervozēt. Nu ko, viņš bezrūpīgi secinaja. Es zinu, kurš ir vainīgais mastarda kungs pieliekamajā kam­barī. Ar svečturi.

Kamēr klausītāji pieklājīgi iesmejās, viņš atkal mēģināja novir­zīt sarunu no bīstamām tēmām. Grīnas jaunkundze, vai jūs esat redzējusi roseti gleznu "persefone"?

Sieviete pievērsa viņam skatienu, un viņu pārņēma nelāga priekšnojautā. Šajās acīs bija kaut kas pavisam dīvains. Esmu.

manuprat, jūs esat līdzīga glezna attēlotajai sievietei.

Viņa joprojām raudzijās uz Meilzu. Vai man jājūtas glaimo­tai par salīdzinājumu ar pazemes valstības valdnieka mīļāko?

Šī ērmīgā atbilde, izteikta tik nopietni, un viņas veclaicīgi ska­nīga balss samulsinaja Meilzu. Taču viņš meistarīgi prata izkļūt no bīstamam situācijām sarunās, tāpēc uzreiz atrada atbildi.

Plutons iemīlēja persefoni, jo viņa bija tik skaista un dzīvibas pārpilnā tāpat kā jūs.

un tāpēc plutons nolaupīja viņu un ievilka pazemē, lai pa­darītu par savu mīļāko.

jā, dažiem vienmēr veicas! Meilzs pārlaida skatienu vie­siem, kas uzņēma viņa nelielo asprātību ar atzinīgiem smiekliem. Viņš ar atvieglojumu pamanīja, ka pat Grīnas jaunkundze pa­smaidīja.

Ierunājās mākslas darbu tirgotājs Laionels broks: jā, jā, es zinu šo gleznu gluži labi. Tā, šķiet, atrodas teila galerija.

Meilzs pateicīgi pievērsās brokam. Jā.

diezgan vulgārs darbs, ka jau visiem prerafaelītiem. Modele bija džeina morisa, roseti labāka drauga sieva. Gleznošana bija tikai iegansts, lai viņu pavestu.

pavešana, ierunājās Grīnas jaunkundze. Viņa pievērsa savādo acu skatienu Meilzam. Vai jūs, Meilza kungs, esat kādu pavedis? Jums kā grezna okeāna lainera kruīza direktoram droši vien ir bagātīgas iespējas.

man ir savi mazi noslēpumi, viņš atbildēja, atkal iesmiedamies. Šis jautājums bija daudz tiešāks nekā viņš bija pieradis. Viņš nolēma nekad vairs neaicinat Grīnas jaunkundzi pie sava galda.

tālu esmu es no sevis paša, savādas domās klīstu un ieklausos, gaidot zīmi, deklamēja irīna.

Visi pārsteigti klusēja.

cik burvīgi, pirmoreiz ierunājās gaļas rūpnieka atraitne Emīlija Dalbergas kundze. Viņa bija pārsteidzoši aristokrātiskā sieviete, ģērbusies ar seniem dārgakmeņiem rotātā kleitā, slaida un labi saglabājusies savos gados, turklāt nodomāja Meilzs viņa izskatījas un runāja tieši tāpat kā baronese fon šredere filma "mūzikas skaņas". Kas to sarakstījis, darga?

roseti, atbildēja Grīna. Šo dzejoli viņš veltīja persefonei.

Broks pievērsa Konstansai pelēko acu skatienu. Vai jūs esat mākslas vesturniece?

nē, viņa atbildēja. Es esmu pedante un obskurante.

Broks iesmējās. Man pedanti un obskuranti šķiet burvīgi, viņš smaidīdams paziņoja un pieliecās tuvāk Konstansai.

vai jūs arī esat pedants, doktor brok?

ko lai saka… viņš iesmējās. Droši vien daži varētu saukt mani par tādu. Man ir līdzi daži eksemplāri no manas jaunākās monogrāfijās par karavadžo. Aizsūtīšu vienu uz jūsu kajīti, tad varēsiet spriest pati.

Viesi pieklusa, kad pie galda pienāca uniformā tērpies stalts vīrs ar sudrabainiem matiem. Viņš bija slaids un atlētisks, un zi­lās acis zem formas cepures moži staroja. Laipni lūdzu uz klājā, viņš teica.

Visi sveica viņu.

kā sokas, Rodžer?

viss ir labākajā kārtībā, Gordon. Tieši pēc kursa.

atļaujiet stādīties priekšā. Staltais vīrs apveltīja visus sēdētājus ar sirsnīgu smaidu. Mans vārds ir Gordons Lesērs, un es esmu "Britānijas" kapteiņa palīgs. Viņam bija apburošs liverpuliešu akcents.

Atskanēja atzinīga murdoņa.

-ja jums ir kādi jautājumi par kuģi, esmu jūsu rīcībā. Viņš atkal pasmaidīja. Kā garšo vakariņas?

Visi dedzīgi apgalvoja, ka lieliski.

jauki. Mēs par jums rūpēsimies labi, to es apsolu.

man ir tāds jautājums, ierunājās Dalbergas kundze. Es dzirdēju, ka "Britānija" esot vislielākais kruiza kuģis pasaulē. Cik daudz lielāks tas ir par "karalieni mēriju-2"?

mūsējais ir piecpadsmit tukstošus tonnu smagāks, trīsdes­mit pēdas garāks, par desmit procentiem ātrāks un divreiz skaistāks. Turklāt, Dalbergas kundze, atļaušos izlabot šis nav kruiza kuģis. Šis ir okeāna laineris.

es nezināju, ka ir kāda atšķirība.

milzīga atšķirība! Kruiza kuģa mērķis ir pats kruizs. Bet oke­ānā lainera uzdevums ir parvadāt cilvēkus saskaņā ar grafiku, "Britānijai" ir dziļāka iegrime un smailāks priekšgals nekā krui­za kuģim, un tas spēj attīstīt iespaidīgu ātrumu pāri trīsdesmit mezgliem jeb vairāk nekā trīsdesmit piecas jūdzes stundā. Priekš­galam jābūt daudz izturīgākām nekā kruiza kuģim un labi jaturas pretī viļņiem, lai varētu šķērsot okeānu visos laika apstākļos. Kruiza kuģis bēg no vētras. Mēs nemainam kursu tikai lauža­mies tai cauri.

-tiešam? Brīnījās Dalbergas kundze. Vai mēs varētu pieredzēt vētru?

ja laika ziņas ir pareizas, mēs pieredzēsim vētru kaut kur pie ņufaundlendas piekrastes. Viņš uzmundrinoši pasmaidīja. Nav ko baidīties. Tas būs jautri.

Kapteiņa palīgs atsveicinājās no viesiem un devās atkārtot šo priekšnesumu pie blakus galda, pie kura bija sasēduši trokšņaini interneta biznesa miljardieri. Meilzs atviegloti uzelpoja, kad šie zviedzošie ēzeļi uz brīdi pieklusa, lai noklausītos kapteiņa palī­ga runu.

vislabākais kapteiņa palīgs visā flotē, paziņoja Meilzs. Mums ir ļoti paveicies. Tā viņš teica vienmēr. Un, patiesību sa­kot, Lesērs bija lāga vīrs. Atšķirība no citiem kapteiņu palīgiem, kuri parasti bija lepni, augstprātīgi un skaudīgi par to, ka nav kapteiņi.

viņš izskatās pēc pola makartnija, tikai sirmāks, ieminējās paionels broks. Vai gadījumā nav viņa radinieks?

tas ir tikai akcenta deļ, paskaidroja Meilzs. Un jūs ne­esat pirmais, kas to pamanījis. Viņš piemiedza aci. Nesakiet to viņa klātbūtnē. Diemžel jāteic, ka mūsu kapteiņa palīgs nav the beatles cienītājs.

Tika pasniegts galvenais ēdiens kopā ar citu vīnu, un viesi sāka runāt vēl skaļāk un visi reizē. Meilza radars modri darbojas.

Viņš bija izkopis spēju vienlaikus runāt pats un vēl arī ieklausiīties vairākās citās sarunās. Tā bija noderīga prasme.

Dalbergas kundze pievērsās Pendergastam. Jūsu aizbilsta­ma ir neparasta jauna sieviete.

jā, tas tiesa.

kur viņa ir studējusi?

pašmacības ceļā.

Pie blakus galda kāds skaļi iesmējās. Tas bija skots Blekberns, interneta biznesa brīnumdaris, ar diviem pieglaimīgiem drauģe­ļiem un citiem pudeles brāļiem, visi terpušies havajiešu kreklos, platās biksēs un sandalēs, klaji pārkāpjot kuģa noteikumus un pirmā vakara ģērbšanās etiķeti. Meilzs nepatikā nodrebinājās. Kat­ra brauciena noteikti bija vismaz viena šādā skaļu, bagātu biz­nesmeņu grupa. Ļoti prasīgi. Anketas liecināja, ka Blekberns ar draugiem bija devies vīnu tūrē uz bordo apgabalu un iztērējis tur miljoniem dolāru, iegādājoties veselus vīna pagrabus. Un, kā jau miljardieriem pieņemts, viņu prasības bija pārspīlētās un ekscen­triskas Blekberns bija pieprasījis, lai viņa lepno numuru šim sep­tiņu dienu braucienam iekārto ar viņa līdzpaņemtiem mākslas priekšmetiem, senlietām un mēbelēm.

Dalbergas kundze joprojām runāja ar Pendergastu. Un kā vi­ņa kļuva par jūsu aizbilstamo?

Grīnas jaunkundze iejaucās sarunā. Mans pirmais aizbild­nis doktors lengs atrada mani pamestu bāreni klīstam pa Ņujorkas ielām.

ak, kungs! Nevarēju iedomāties, ka mūsdienas vēl notiek kaut kas tāds.

kad doktors lengs tika noslepkavots, mani pieņēma viņa ra­dinieks Aloizijs.

Izdzirdot pieminam slepkavību, visi pieklusa.

cik traģiski, noteica Meilzs. Man ļoti žēl.

jā, tas ir traģisks stāsts, vai ne, Aloizij?

Meilzs saklausīja viņas balsī izaicinošu pieskaņu. Viņai kaut kas bija aiz ādas. Cilvēki ir līdzīgi aisbergiem liela to būtības daļa, sevišķi neglītākā, ir paslēpta zem ūdens.

Dalbergas kundze silti uzsmaidīja Pendergastam. Vai es pir­mīt dzirdēju, ka jūs esat privātdetektīvs?

Ak, nē, nodomāja Meilzs. Tikai ne to.

pašlaik, jā.

un kā jūs teicāt, ko jūs izmeklējat?

to gan es neteicu.

izmeklējat? Izbijies iejautājās mākslas tirgonis broks. Viņš laikam nebija dzirdējis sarunas sākumu.

cik burvīgi noslēpumi! Dalberga pasmaidīja un uzlika plaukstu uz Pendergasta rokas. Man patīk noslēpumi. Pendergasta kungs, vai jūs lasāt romānus par slepkavībām?

es nelasu romānus. Man tie šķiet bezjēdzīgi.

Dalberga iesmējās. Es tos dievinu. Un man ienāca prata, ka "Britānija" varētu būt lieliska vieta slepkavībai. Viņa pievērsās Meilzam. Ka jūs domājāt, Meilza kungs?

man nav iebildumu pret slepkavību, ja vien nevienam nav jācieš. Šī asprātība izpelnījās atzinīgus smieklus, un Meilzs at­kal varēja uzslavēt sevi par prasmi ievirzīt sarunu vieglā, izklai­dējoša gultnē, ka to prasa saviesīga etiķete.

Pendergasts paliecās uz priekšu. Nevaru apsolīt slepkavību ceļojuma laikā, viņš paziņoja medaini saldā balsī. Taču vienu varu teikt droši uz šī kuģa ir slepkava.