Tumsas rats

40

Kempers iznāca no centrālā datoru un datu apstrades kom­pleksa uz b klāja un devās uz. Tuvākajiem liftiem. Viltus trauksmes sagatavošana bija prasījusi gandrīz visu nakti. Ellīgi grūti bija pārslēgt kuģa drošības sistēmu, neatstājot pēdas, un īpaši sarež­ģīti atslēgt smidzinātājus. Vēl ne tik sen, viņš drūmi nodomājā, vienīgās okeāna lainera elektroniskas sistēmas bija radars un ko munikacijas. Tagad izskatījās, it kā viss sasodītais kuģis būtu sa­slēgts lielā datortīkla sistēma. Cluži ka milzīgs peldošs dators.

Lifts pienāca, Kempers iekāpa un nospieda devītā klāja pogu. Kāds neprāts izziņot ugunsgrēka trauksmi Atlantijas okeāna vidu, vētra, uz nervu spriedzes pārņemtā kuģa, kur komandieris labākaja gadījuma stūrgalvīgi noliedz acīmredzamo, bet sliktākaja ir zaudējis pratu. Ja kāds par to uzzinās, viņš ne tikai zaudēs darbu, bet droši vien arī sapūs cietuma. Viņš pats nesaprata, ka gan Pendergastam izdevās viņu pierunāt.

Tad viņš iedomājās par korporāciju un atcerējās, kāpēc piekri­tis.

Lifta durvis atvērās uz devītā klāja. Kempers izkāpa un ieskatījās pulksteni bez desmit minūtēm desmit. Salicis rokas aiz muguras, ar možu smaidu seja viņš aizsojoja pa laba borta gaite­ni, sasveicinadamies ar pasažieriem, kuri atgriežas no brokastīm. Devītais klājš bija viens no greznākajiem kuģa klājiem, un viņš no sirds cerejā, ka smidzinātāji pēkšņi nesāks darboties, spītējot viņa milzīgajam pūlēm. Tā būtu katastrofa, kas "Polārzvaigznei" izmaksātu pārāk dārgi, sevišķi ņemot vērā to, ka dažas kajītes un apartamentus iekārtojuši paši pasažieri ar vertigiem mākslas dar­biem, gleznam un skulpturam.

Viens no lepnākajiem piemeriem bija tieši Blekberna trīsstāvu luksusnumurs.

Viņš bezrūpīgi atkal ieskatījās pulksteni. Deviņi un piecdes­mit astoņas minūtes. Hentofs ar apsargu būs devītā klāja gaiteņa tālākajā galā, gatavi rīkoties.

Auuuu! Trauksmes sirēna elegantajā gaiteni ieķērcās ka aizsma­kusi vārna, tai sekoja ierakstīts paziņojums sulīga balsi ar angļu akcentu:

Uzmanību! Šī ir ugunsgrēka trauksme. Visiem pasažieriem nekavējoties atstāt klāju. Kuģa personālam doties uz pulcēšanas punktiem. Lūdzu, ievērojiet norādījumus, kas atrodas kajīšu dur­vju iekš mise, vai kuģa virsnieku rīkojumus. (izmanību! Šī ir uguns­grēka trauksme. Visiem pasažieriem…

Abas gaiteņa puses steidzīgi atvērās kajīšu durvis. Cilvēki druzmēdamies skrēja ārā, vieni apģērbušies, citi naktstērpos vai t kreklos. Savādi gan, nodomāja Kempers, cik ātri viņi reaģeja it kā būtu kaut ko gaidījuši.

— kas notiek? Kāds iejautājās. Kas ir?

— ugunsgrēks? Bez elpas, gandrīz panika izdvesa cita balss. Kur?

— ļaudis! Iesaucas Kempers, steigdamies pa gaiteni. Uz­traukumam nav pamata! Lūdzu, atstājiet kajītes un dodieties uz priekšu. Pulcējieties priekšgala salona! Nevajag baidīties, neva­jag krist panika. I,ūdzu, visi virzieties uz priekšu…

— Uzmanību! Šī ir ugunsgrēka trauksme…

No kādas kajītes ka lode izlidoja dūšīga sieviete plandoša naktskrekla un sagrāba Kemperu ar gāļigam rokam. Uguns­grēks? Ak, mans dievs! Kur?

— kundze, neuztraucieties! Lūdzu, dodieties uz priekšgala sa­lonu. Viss būs labi.

Viņam apkārt sastājas vēl vairāki cilvēki. Kur mums jāiet? Kur deg?

— dodieties uz priekšgala pusi un pulcējieties salona! Kempers izspraucas cauri drūzmai. No Blekberna trīsstāvu numura vēl neviens nebija iznācis. Viņš redzeja, ka Hentofs un apsargs steidzas šurp, garām pasažieriem.

— pepijs! Mans pepijs! Kāda sieviete metas preli ļaužu strau­mei, uzgrudas Kemperam, tad pazuda sava kajīte. Apsargs gribē­ja viņu apturēt, bet Kempers papurinaja galvu. Pēc mirkļa sievie­te atkal izmetas gaiteni ar sunīti rokas.

— pepij! Paldies dievam!

Kempers paraudzijās uz kazino menedžeri. Penshersta apar­tamenti, viņš nomurmināja. Mums jāgādā, lai tur neviens Nepāliek.

Hentofs nostājās lidzas durvīm, bet apsargs ar duri piebungoja pie spīdīgas koka virsmas. Ugunsgrēka evakuacija! Visi ārā!

Klusums. Hentofs uzmeta skatienu Kemperam, tas pamāja ar galvu. Apsargs izvilka visu durvju atvēršanas kārti un novilka par slēdzeni. Durvis pavērās, un abi viri iegāja iekša.

Kempers gaidīja pie durvīm. Pēc brīža viņš dzirdēja iekša ska­ļas balsis. No kajītes izskrēja sieviete istabenes formastērpā un aizsteidzas pa gaiteni. Tad pie durvīm parādijās Blekberns ap­sargā pavadība.

— novāc rokas, tu, cūka! Viņš iebļāvās.

— atvainojiet, ser, tadi ir noteikumi, atbildēja apsargs.

— nav nekāda sūda ugunsgrēka! Es pat nesaožu dūmus!

— tādi ir noteikumi, ser, piebalsoja Kempers.

— vismaz aizslēdziet durvis, dieva deļ!

— ugunsdrošības noteikumi paredz, ka ugunsgrēka gadījuma visam durvīm jāpaliek vaļā. Tagad, lūdzu, dodieties uz priekšga­la salonu, kur sapulcējušies pārējie pasažieri!

— es neatstašu savu kajīti neaizslegtu! Blekberns izrāvās no sargā tveriena un mēģināja iespraukties atpakaļ kajīte.

— ser! Paziņoja Hentofs, satverdams viņu aiz žaketes. Ja nonāksiet līdzi, mēs būsim spiesti jūs aizturēt.

— aizturēt, ko tu neteiksi! Blekberns atvēzējās pret i ientofu, bet tas izvainjas. Blekberns metas uz durvīm, Hentofs automātis­ki stājas viņam ceļa, un abi uzvalkotie kungi saķērušies nogāzās uz grīdas. Atskanēja plīstošu drēbju švirkstoņa.

Piesteidzās Kempers. Rokudzelžus!

Apsargs aši izņēma plastmasas rokudzelžu pāri un, kamēr Blekberns, piespiedis Hentofu pie grīdas, mēģināja piecelties, prasmīgi apturēja viņu, satvēra viņa rokas un saslēdza tas aiz muguras.

Blekberns, dusmās trīcēdams, izrāvās. — Vai jūs zināt, kas es esmu? Jūs par to samaksasiet! Viņš pulējās pieslieties sodus.

Kempers uzruna ja viņu. Blekberna kungs, mēs ļoti labi zi­nām, kas jūs esat. Tagad, lūdzu, klausieties uzmanīgi. Ja jūs mie­rīgi nedosieties uz priekšgala salonu, es jūs taisna ceļa aizsutišu uz aresta telpu, kur jūs paliksiet līdz izkapšanai krasta, kad tik­siet nodots vietējam varasiestādēm un apsūdzēts par uzbrukumu.

Blekberns nikni raudzijās viņa, smagi elpodams, dusmas ieplestam nasim.

— vai arī ja jūs nomierināsieties un paklausīsiet rīkojumiem, es tūlīt noņemšu rokudzelžus, un mēs aizmirsīsim jūsu nepama­toto uzbrukumu kuģa personālām. Ja šī izrādīsies viltus trauk­sme, jūs jau pēc trīsdesmit minūtēm varesiet atgriezties sava kajī­te. Ka tad būs?

Vel pāris reizes smagi ievilcis elpu, Blekberns nolieca galvu.

Kempers pamāja apsargam, un tas noņēma rokudzelžus.

— aizvediet viņu uz. Salonu. Pusstundu neļaujiet nevienam iet projām.

— jā, ser.

— pēc tam, ja atskan atsaukšanas signāls, visi var atgriezties savās kajītēs.

— klausos, ser.

Apsargs aizveda Blekbērnu pa tagad jau tukšo gaiteni, atstājot Kemperu un Hentofu vienus. Paldies dievam, smidzinātāji ne­bija sākuši darboties. Grūtais sagatavošanās darbs nebija veltīgs. Ieradas ugunsdzēsēji, vilka šļūtenes, apstaigaja kajītes, meklēda­mi uguni, un aizejot aizslēdza katru pārbaudīto telpu. Pai gan arvien vairāk izskatījās, ka tā bijusi viltus trauksme, viņiem viss bija jādara pēc noteikumiem.

Kempers paskatijas uz Hentofu un klusi ieminējās: tagad mums arī vajadzētu iet projām. Mēs nedrīkstam šeit atrasties, kad Pendergasts…

— nemaz nesakiet! Un Hentofs aizsteidzās pa gaiteni, it kā bēgdams no briesmām.