45

Lesērs partvera komandas kapteini Meisoni, ienākot pa ko­mandtiltiņa ārējo drošības ieeju. Ieraugot kapteiņa palīga sejas iz­teiksmi, viņa apstājās.

— kapteini Meisone… viņš iesāka un aprāvās.

Meisone paraudzijās viņā, nezaudējot savaldību. Viņa jopro­jām šķita mierīga un nopietna, mati rūpīgi paslēpti zem formas cepures, neviena šķipsna nebija izslīdējusi. Tikai viņas skatiens pauda bezgalīgu nogurumu.

Meisone pa iekšējam durvīm ielūkojas vadības telpā, ar ātru, profesionālu skatienu novērtējot situāciju, tad atkal pievērsās Lesēram. Vai velaties kaut ko man teikt, Lesēra kungs? Viņas balss tonis bija uzsvērti neitrāls.

— vai dzirdējāt par šīsdienas slepkavību?

— jā.

— komodors Katers atsakās mainīt kursu uz Sentdžonu. Mēs joprojām dodamies uz Ņujorku. Tas prasīs vairāk nekā sešdesmit piecas stundas.

Meisone neatbildēja. Lesērs pagriezās, lai ietu projām, bet tad sajuta uz pleca viņas plaukstu. Viņš bija pārsteigts kapteine vēl nekad nebija viņam pieskārusies.

— virsniek Lesēr, viņa teica. Nāciet man līdzi runāt ar ko­modoru.

— ser, mani izraidīja no komandtiltiņa.

— varat uzskatīt, ka esat atjaunots amatā. Un, lūdzu, uzaiciniet uz komandtiltiņu otro un trešo kapteiņa palīgu un arī Helsija kun­gu, galveno mašīnistu. Man viņi būs vajadzīgi kā liecinieki.

Lesērs juta, kā sirds iepukstas straujāk. — Klausos, ser.

Bija vajadzīgas tikai piecas minūtes, lai neuzkrītoši sameklētu abus jaunākos kapteiņa palīgus un Helsiju un atgrieztos uz ko­mandtiltiņa. Meisone sagaidīja viņus pie drošības ieejas. Viņai pār plecu Lesers redzējā, ka komodors joprojām soļo šurpu un turpu gar logiem. Viņa gaita bija kļuvusi vēl lēnāka, viņš spēra soļus īpaši apdomīgi, nodūris galvu, neievērojot itin neko sev apkārt. Sadzirdējis kādu ienākam, viņš beidzot apstājās un pacēla ska­tienu. Lesērs zināja, ka Katers uzreiz ir pamanījis, ka visi komand­tiltiņa virsnieki sastājušies rindā viņam aiz muguras.

Katera duļķaino acu skatiens pievērsās Meisonei, Lesēram un atkal Meisonei. — Kapteini, ko šeit mekle kapteiņa palīgs? Es viņu izraidīju.

— es lūdzu viņu atgriezties uz komandtiltiņa, ser.

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

— un šie pārējie virsnieki?

— es uzaicināju arī viņus.

Katers joprojām raudzijās Meisonei acis. — Kapteini, jūs neie­vērojat subordināciju.

Mirkli nogaidījusi, Meisone atbildēja: — komodor Kater, ar vi­su cieņu lūdzu jūs pamatot savu lēmumu saglabāt kursu uz Ņujorku, nevis nogriezties uz Sentdžonu.

Katera skatiens kļuva bargāks. To mēs jau izrunājām. Šādā kursa maiņa ir nevajadzīga un nepamatota.

— atvainojiet, ser, bet vairākums virsnieku un jāpiebilst, ka arī cienījamu pasažieru delegācija domā citādi.

— es atkārtoju: jūs neievērojat subordināciju. Tāpēc es jūs atce­ļu no amata. Katers pievērsās diviem apsardzes virsniekiem, kas dežureja pie komandtiltiņa ieejas. Pavadiet kapteini Meisoni projām no komandtiltiņa.

Abi virsnieki pienāca pie Meisones. — Lūdzu, ser, nāciet mums līdzi, teica viens no viņiem.

Meisone izlikās viņus nemanot. — Komodor Kater, jūs neesat redzējis to, ko redzēju es. Ko redzejam mēs. Uz šī kuģa klāja ir četri tūkstoši trīs simti pārbiedētu cilvēku; pasažieri un koman­das locekļi. Drošības dienesta darbinieku ir pārāk maz, lai tiktu gala ar šādā mēroga ārkārtas situāciju, to Kempera kungs godīgi atzīst. Turklāt situācija strauji pasliktinās. Es uzstāju, lai mēs mainam kursu uz tuvāko pieejamo ostu Sentdžonu. Jebkāds cits kurss apdraudēs kuģi un būs uzskatams par pienākumu nepil­dīšanu saskaņa ar jūras kodeksa piekto punktu.

Lesērs tikko spēja paelpot. Viņš gaidīja dusmu izvirdumu vai vēsu, nicīgu atraidījumu kapteiņa Blaija17 garā. Taču Katera rīcī­ba bija pavisam negaidīta. Viņa saspringtais ķermenis it kā atslāba, viņš pienāca un atbalstijās pret konsoli, sakrustojot rokas. Vi­sa viņa izturēšanas pēkšņi pārvērtās.

— kapteini Meisone, mēs visi esam izsisti no līdzsvara. Viņš paraudzijās uz Lesēru. Varbūt es pārāk asi atbildēju jums, Lesēra kungs. Ne jau velti kuģim ir komandieris, kura pavēles ne­drīkst apšaubīt. Mums nav laika atļauties tādu greznību ka sav­starpējus cīniņus, skaidrošanos, balsošanu kā komitejā. Taču šajos apstākļos es paskaidrošu savu lēmumu. Paskaidrošu vienreiz un tikai vienreiz. Ceru, ka jūs… viņš paraudzijās uz virsniekiem un galveno mašīnistu, un viņa balsi atgriežas skarbums, …klausī­sieties uzmanīgi. Jums visiem jāpieņem sena un laika gaitā pārbaudīta kārtība, ka lēmumus uz šī kuģa pieņem komandieris, pat tādus lēmumus, kuri ir dzīvības un nāves jautājums, kā tas ir šo­reiz. Ja būšu kļūdījies, tas tiks izlemts, kad nokļūsim ostā.

Viņš izslējās taisni. Līdz Sentdžonai ir divdesmit divu stun­du brauciens, bet tikai tad, ja mēs saglabāsim šādu ātrumu. Mainot kursu, mēs dosimies tieši vētras centrā. Viļņi vairs nebūs aiz mu­guras, bet gan no sāniem, bet vēlāk, kad šķērsosim Lielo Sēkli, pretī. Labākajā gadījumā mums izdosies noturēt divdesmit mez­glu ātrumu. Pēc šādiem aprēķiniem, līdz Sentdžonai jau ir jabrauc trīsdesmit divas, nevis divdesmit divas stundas un arī tikai tad, ja vētra nepieņemsies spēka. Es drīzāk teiktu, ka mēs nonāktu Sentdžona tikai pēc četrdesmit stundām.

— tas tomēr ir veselu dienu ātrāk…

Kapteinis pacēla roku, un viņa seja satumsa. — Atvainojiet. Ta­ču, dodoties taisnā virzienā uz Sentdžonu, mēs nokļūtu bīstami tuvu austrumu sēklim un Maitasputnu klintīm. Tāpēc būs janosaka kurss apkārt šiem šķeršļiem, zaudējot vēl vismaz pāris stun­das. Tātad četrdesmit divas stundas. Lielais sēklis ir pilns ar zve­jas kuģiem, un daži lielākie pārstrādes kuģi pārlaidis vētru piekrastē, izmetuši enkurus, nekustīgi, tāpēc mums vienmēr būs jāmanevrē, apbraucot tos. Samazinot ātrumu par diviem mezgliem un ņemot vērā manevriem vajadzīgo laiku, mēs zaudējam vēl da­žas stundas. Lai gan jau ir jūlijs, aisbergu sezona vēl nav galā, un no Labradora straumes perifērijas ziemeļos no austrumu sēk­ļa pienāk ziņas par maziem, bīstamiem aisbergiem. Vēl viena stunda zaudēta. Tātad līdz Sentdžonai nav divdesmit divas stun­das, bet gan četrdesmit piecas.

Viņš ietureja dramatisku pauzi.

"Britānija" tagad ir kļuvusi par nozieguma vietu. Visi pasa­žieri un komandas locekļi ir aizdomās turāmie. Tur, kur mēs pie­stāsim krasta, kuģi aiztures likumsargāšanas iestādes un neatbrī­vos, kamēr netiks paveikta kuģa apskate un nopratināti visi pasažieri un komanda. Sentdžona ir maza, provinciāla pilsētiņa uz salas Atlantijas okeāna ar niecīgu policijas iecirkni un mazu jātnieku policijas nodaļu. Viņiem ne tuvu nav nepieciešamo re­sursu efektīvai un profesionālai pierādījumu vākšanai. "Britānija" aizkavēsies Sentdžonā nedējam ilgi, varbūt pat mēnesi vai il­gāk, ar visu komandu un pasažieriem, sagādājot korporācijai sim­tiem miljonu dolāru lielus zaudējumus. Cilvēku pūļi no kuģa pārpludinās mazo pilsētiņu.

Viņš pārlaida skatienu klusējošajiem klausītajiem un aplaizī­ja lūpas.

turpretī Ņujorka ir visi līdzekļi pienācīgās kriminālās un eks­pertu izmeklēšanas veikšanai. Pasažieriem sagādātas neērtības būs minimālās, un kuģis, visticamāk, tiks atbrīvots jau pēc dažām die­nam. Vissvarīgakais; izmeklēšana tiks veikta visaugstākaja līmeni. Slepkava tiks atrasts un sodīts. Katers lēni aizvēra un atkal atvēra acis. Redzot šo gauso, savādo grimasi, Lesēram pārskrēja drebuļi. Kapteini Meisone, ceru, ka esmu izteicies pietiekami skaidri?

— jā, Meisone atbildēja ledaini saltā balsī. Taču atļaujiet, ser, norādīt uz to, ko jūs nepieminējāt, slepkava četru dienu lai­kā nogalināja četrus cilvēkus. Vienreiz dienā kā pēc pulksteņa. Jūsu piedāvātās liekas divdesmit četras stundas līdz Ņujorkai no­zīme vēl viena cilvēka nāvi. Nevajadzīgu nāvi. Nāvi, kas būs uz jūsu sirdsapziņas.

Iestājās draudošs klusums.

— un kāda nozīme pasažieru neertībām? Turpināja Meisone. Vai kuģa dīkstāvei osta? Vai miljonu dolāru zaudējumiem? Kāda nozīme tam visam, ja uz spēles ir cilvēka dzīvība?

— pareizi! Lesērs piekrita skaļāk nekā pats bija vēlējies. Viņš pat bija pārsteigts, dzirdot savu balsi. Taču viņam sirds bija pil­na; slepkavības, kuģa birokrātijā, nebeidzamās runas par kor­porācijas peļņu tas viss vairs neļāva klusēt. Uzreiz skaidrs, par ko ir runa, par naudu. Tā ir galvenais. Cik lieli būtu korpo­rācijās zaudējumi, ja kuģis uz dažām nedēļām iestrēgtu Sentdžonā. Vai mēs tagad taupīsim korporācijas naudu vai glābsim cil­vēku dzīvības?

Lesēra kungs, iebilda Katers. — Jūs iejaucaties…

Bet Lesērs viņu partrauca. — Klausieties! Šīsdienas upuris bija sešpadsmitgadīga meitene! Dieva dēļ bērns, kas ceļoja kopā ar vecvecākiem. Nolaupīta un noslepkavota! Un ja nu tā būtu jūsu meita? Viņš pievērsās pārejiem. Vai mēs pieļausim, lai tas no­tiek atkal? Ja dosimies pa komodora Katera noteikto kursu, mes, visticamak, nolemsim vēl vienu cilvēku drausmīgai nāvei.

Lesērs redzēja, ka pārejie virsnieki piekrītoši maj ar galvu. Kor­porācijai neviens nejuta līdzi, Meisone bija trāpījusi mērķi. Gal­vena mašīnista Helsija sejas izteiksme palika neizdibināma.

— komodor, ser, jūs man neatstājat citu iespēju, Meisone turpināja klusi un savaldīgi, taču ar nesātricināmu pārliecību. Jums jamaina kurss, vai arī es būšu spiesta izsludināt ārkārtas rīcību saskaņa ar piekto punktu.

Katers raudzijās viņā. Tas būtu ļoti neieteicami.

— es pati vismazāk vēlos to darīt. Taču, ja jūs turpināsiet no­liegt sapratīgu risinājumu, jūs man neatstāsiet citu iespēju.

— nemuldi! Šis vārds, tik neiederīgs no komodora puses, vi­siem uz komandtiltiņa bija ka sitiens sejā.

— komodor? Jautāja Meisone.

Taču Katers neatbildeja. Viņš raudzijās pa vadības telpas lo­giem kaut kur bezgalīgās tāles, bez skaņas kustinadams lūpas.

— komodor? Atkārtoja Meisone.

Atbildes nebija.

— labi. Meisone pievērsās virsnieku grupai. Kā "Britānijas" otra augstāka vadošā persona es izsludinu piekto punktu pret komodoru Kateru par pienākumu nepildīšanu. — Kas man pie­vienosies?

Lesēra sirds dauzijās ta, it kā gribētu izlauzties no kruškurvja. Viņš paraudzījās apkārt, sastopot pārējo izbiedētos un nogaido­šos skatienus. Tad viņš spēra soli uz priekšu.

— es, viņš paziņoja.

Загрузка...