Tumsas rats

Epilogs

Polunas ieleja beidzot bija atnākusi vasara. Čangpo upe mu­tuļoja akmeņainajā gultnē, bagātigi saņemot udeņus no kustoša­jiem augsto kalnu sniegiem. Ielejas plaisas un iedobēs bija saplau­kuši ziedi. Vīrs klinšu grēdam lidinājās melni ērgļi, un to spalgie kliedzieni atbalsojās pret milzīgo granīta sienu ielejas augšgala, sasaucoties ar ūdenskrituma dārdoņu pret klintīm. Tālāk slējās trīs varenie milzeņi Daulagiri, anapurna un manaslu, ietinu­šies mūžīgajos ledājos un sniegos ka trīs salti un nepielūdzami karaļi.

Pendergasts un Konstansa jāja viens otram līdzās pa šauro ta­ku, vedot pavada poniju, kuram uz muguras bija piesieta brezen­ta ietīta garena kaste.

— cerams, ka nokļūsim tur pirms saulrieta, ieminējās Pendergasts, raudzīdamies uz tikko samanāmo taku, kas vijās aug­šup pa granīta sienu.

Viņi atkal kādu brīdi jāja klusēdami.

— man tas šķiet tik savādi, atkal ierunājās Pendergasts, ka rietumos, kur tik daudzas jomas panākts liels progress, jautāju­mos par cilvēka prāta dziļākajiem procesiem vēl joprojām valda viduslaiku tumsonība. Agozjens ir lielisks piemers tam, cik daudz lielāki ir austrumu sasniegumi šajā joma.

— vai tev ir vēl kādi pieņēmumi par to, ka tas iedarbojās?

— patiesību sakot, es nejauši atradu rakstu laikraksta times, kas varētu ieviest zināmu skaidrību. Tas bija par kādu nesen atklātu matemātisku objektu, kas pazīstams ar nosaukumu e8.

— e8?

— to atklāja Masačusetsas tehnoloģiju institūta zinātnieku grupa. Superdators darbojas četrus gadus, atrisinaja divsimt mil­jardus vienādojumu, lai uzzīmētu tā attēlu turklāt vēl it kā visai nepilnīgu. Avīzē bija tā aptuvena reprodukcijā, un mani pārstei­dza tā līdzība Agozjena Mandalai.

— ka tas izskatās?

— visai neaprakstami neticami sarežģīts attēls, ko veido sav­starpēji savienotas līnijas, punkti un virsmas, sfēras sfēru iekšie­nē, kas aizņem gandrīz divsimt piecdesmit matematiskas dimen­sijas. Zinatnieki apgalvo, ka e8 esot vissimetriskākais iespējamais objekts. Vēl vairāk fiziķi doma, ka e8 varētu būt visuma dziļas iekšējās strukturas attēlojums, laiktelpas patiesa ģeometrija. Grū­ti noticēt, ka pirms tūkstoš gadiem mūki Indija kaut ka atklāja šo apbrīnojamo attēlu un atveidoja to glezna.

— Es tomēr nesaprotu. Ka cilvēka prāts var mainīties tikai no skatīšanas uz šādu attēlu?

— nevaru droši teikt. Tā ģeometrija kaut ka aktivizē smadzeņu nervu tiklus. Ja velies rada rezonansi. Varbūt mūsu smadzeņu dzīlēs arī ir atspoguļota visuma pamatu ģeometrija. Agozjens ir pārsteidzošs neiroloģijas, matematikas un misticisma apvieno­jums.

— tiešam apbrīnojami!

— austrumu filosofija un misticisma daudz kas trulajiem rie­tumnieku prātiem vēl nav aptverams. Bet mēs sākam parvarēt šo atpalicību. Piemēram, harvārda universitātes zinātnieki tikko sā­kuši pētīt Tibetiešu meditatīvas prakses ietekmi uz pratu un ar lielu pārsteigumu atklājuši, ka tā izraisa paliekošas izmaiņas smadzenes un organisma.

Viņi bija nonākuši pie čangpo upes. Šķērsošanas vieta tā bija sekla un plata, ūdens līksmi čalojā, plūzdams akmeņainaja gult­ne. Zirgi piesardzīgi spēra soli straume ūn apdomīgi šķērsoja upi. Iznākuši otrā krasta, viņi devās tālāk.

— un dūmu rēgs? Vai tam arī ir kāds zinātnisks izskaidrojums?

Konstansa, visam ir zinātnisks izskaidrojums. Pasaulē nav ne brīnumu, ne maģijas ir tikai zinātne, kas vēl nav atklāta. Du­mu regs, protams, bija tulpa jeb "domu forma" būtnē, kas radī­ta no īpaši sasprindzinātās, koncentrētas iztēles.

— mūki man iemacija dažas tulpu radīšanas metodes, taču brī­dināja, ka tas ir bīstami.

— tas ir ārkārtīgi bīstami. No rietumniekiem pirmā šo parādibu aprakstīja franču pētniecē aleksandra davida-nila. Viņa ap­guva tulpu radīšanas noslēpumus netālu no šejienes, pie manosavaras ezera. Viņa joka pēc gribēja to izmēģināt un iztēlojas mazu, resnu, priecīgu mūku, vārda brālis taks. Sākumā tas pastāvēja tikai viņas prata, bet vēlāk sāka iegūt pats savu apveidu un laiku pa laikam parādījās nometnē, biedēdams pārējos ceļa­biedrus. Lād sākas nelaimes zinātniece vairs nespēja valdīt par mūku, un tas sāka pārveidoties par citu būtni, lielāku, slaidaku un daudz ļaunāku. Tas sāka dzīvot pats savu dzīvi, tāpat kā du­mu regs. Zinātniece mēģināja to iznicināt, atkal ievelkot sava pra­ta, bet tulpa nikni pretojas, un izcēlās īsta psihiska kaujā, kas gan­drīz nogalināja dāvidu-nilu. Tulpu uz. "Britānijas" klāja bija radījis mūsu draugs Blekberns, un tas nogalināja savu rādītāju.

— tad jau viņš bija šis mācības adepts.

— jā. Viņš jaunība ceļoja un studēja sikima. Viņš uzreiz sapra­ta, kas ir Agozjens un ka to var izmantot par lielu nelaimi Džordanam Ambrosam. Agozjena nonākšana pie Blekberna nebija ne­jaušība. Tā pārvietošanas pasaule nekad nav pakļauta nejaušībai. Varētu pat teikt, ka Agozjens meklēja Blekbernu, izmantodams Ambrosu ka starpnieku, Blekberns ar saviem miljardiem un veik­smīgo interneta biznesu bija vispiemerotakais cilvēks Agozjena attēla izplatīšanai visa pasaule.

Kādu brīdi viņi turpināja ceļu klusēdami. Vai zini, ierunā­jās Konstansa, tu man tā arī nepaskaidroji, ka uzsūtīji tulpu kapteinei Meisonei.

Pendergasts uzreiz neatbildeja. Sīs atmiņas vēl bija pārāk sā­pīgas. Beidzot viņš sāka stāstīt: kad es atbrīvojos no tā gūsta, es izveidoju prāta tikai vienu tēlu agoz.jenu. Varētu teikt, ka es iedvesu šo tēlu tulpam. Devu tam jaunu vēlmi.

— tu mainīji tā upuri.

— pareizi. Kad tulpa atstāja mūs, tas devās meklēt citas dzīvas būtnes, kas arī ir skatījušas uz Agozjenu. Un Meisones gadījuma viņa vismaz netieši bija nolēmusi to iznicināt. Tāpēc tulpa nogalināja tos abus.

— un pēc tam?

— man nav ne jausmas, kur tas palika. Tika apiets pilns aplis, tāpēc varbūt tas atgriezās tur, no kurienes tas lika izsaukts. Vai arī vienkārši izgaisa nebūtībā līdz ar sava radītāja nāvi. Būtu in­teresanti uzzināt, ko mūki domā par to.

— tad jau galu gala tas izdarīja labu darbu.

— tā varētu teikt taču es šaubos, vai šis radījums vispār sa­prot, ko nozīme labs darbs, un vai piešķir tam kādu nozīmi.

— tomēr tu ar tā palīdzību izglābi "Britāniju".

— tas tiesa. Un tāpēc man ir mazliet vieglāk ap sirdi par savu kļūdīšanos.

— kļūdīšanos? Kādu?

— pieņemot, ka visas slepkavības ir viena cilvēka pasažiera roku darbs, patiesiba Blekberns nogalināja tikai vienu upuri, tur­klāt uz sauszemes.

— tik briesmīgi un dīvaini. Šķiet, ka Agozjens atver kādas dur­vis, atbrīvojot cilvēka dziļi slēptos primitīvākos un nežēlīgākos instinktus.

— jā. Un tas arī man sajauca prātu līdzīgais rokraksts. Es pie­ņēmu, ka visas slepkavības pastrādāja viens un tas pats cilvēks, lai gan vajadzēja saprast, ka ir divi dažādi slepkavas, kuri dar­bojas viena un tā paša ļaunā spēka Agozjena ietekme.

Viņi bija nonākuši stāvas klinšu takas pakajē. Pendergasts nokāpa no zirga un lūgšanā uzlika roku uz milzīgā mani akmens. Konstansa sekoja viņa piemēram, tad viņi devās augšup pa taku, vedot zirgus pavada. Beidzot viņi nonāca virsotnē, izgāja caur pa­mesto ciematu, līdz, apgajuši ap kalna kori, ieraudzīja (isalrigčongas klostera smailos jumtus, torņus un slīpos mūrus. Viņi pagāja garām sīkiem akmeņiem apbirušajai nogāzei, kur saule bāloja kauli, bet maitasputnu tuvuma nebijā, un nonāca pie klostera vār­tiem.

Ārējā mūra vārti atvērās, vēl pirms viņi bija pie tiem pienāku­ši. Viņus sagaidīja divi mūki viens aizveda zirgus, kamēr Pendergasts noņēma ponija nastu. Viņš pasita kasti paduse un kopā ar Konstansu sekoja mūkam pa dzelžiem apkaltajam durvīm tumšajas klostera telpas, kur smaržoja pēc dūmiem un sandalkoka. Pienāca vēl viens mūks ar misiņa svečturi un veda viņus dziļāk klosterī.

Viņi iegāja telpa, kura atradās padmasambhavas tantriska Budas zelta statuja. Mūki jau bija sapulcējušies uz akmens so­liem, kur goda viela sēdēja vecais klostera priekšnieks.

Pendergasts nolika kasti uz grīdas un apsēdas uz sola. Konstansa apsēdas viņam blakus.

Čerings piecēlās. — Draugs Pendergast un draugs Grīna, viņš uzrunāja viesus. Sveicam jūs, atgriežoties Gsalrigčongas klosterī. Lūdzu, iedzeriet tēju kopā ar mums.

Tika atnestas un klusējot ar baudu iztukšotas saldas, ar svies­tu aizdarītas tējas tases. Tad Čerings ierunājās atkal.

— ko jūs mums atnesat?

— Agozjenu.

— tā nav tā kaste.

— vecā kaste izjuka.

— bet Agozjens?

— iekšā tāds pats kā bijis.

Klusums. Tad ierunājās vecais klostera priekšnieks, un Čerings pārtulkoja. Priekšnieks vēlas zināt, vai kāds uz to skatījās?

— ja.

— cik cilvēku?

— pieci.

— un kur viņi ir tagad?

— četri ir miruši.

— un piektais?

— piektais biju es.

Kad šie vārdi bija pārtulkoti, klostera priekšnieks steidzīgi piecēlās kājas un izbrīnā iepleta acis. Tad piegāja pie Pendergasta, sagrāba viņu ar kaulainajam rokam un ar neticamu spēku piecēla kājās. Viņš cieši ieskatījās aģentam acīs. Krietnu brīdi valdīja klusums, tad sirmgalvis beidzot atkal ierunājās.

— klostera priekšnieks saka, tas esot īsts brīnums, tulkoja Čerings. Tu nodedzināji dēmonu. Tomēr tu esi smagi cietis, jo esi piedzīvojis ļaunuma brīvības baudu un nekad vairs nespēsi aiz­mirst šo prieku. Mēs tev palīdzēsim, tomēr tu nekad vairs nebūsi tāds ka iepriekš.

— to es zinu.

Klostera priekšnieks paklanijās. Viņš pieliecas, paņēma kasti un iedeva kādam mūkam, kurš to aiznesa projām.

— mēs tev būsim mūžīgi pateicīgi, draugs Pendergast, teica Čerings. Tu paveici cēlu darbu un samaksaji dārgu cenu.

Pendergasts palika stāvot. Diemžēl viss vēl nav beidzies, viņš paziņoja. Jūsu vidū ir zaglis. Šķiet, ka viens no jūsu mū­kiem nosprieda, ka pasaule ir gatava šķīstīšanai, un sarīkoja Agozjena zādzību. Mums jaatrod šis mūks un jāgādā, lai viņš vairs tā nedarītu, citādi Agozjens nekad nebūs drošība.

Kad šie vārdi bija pārtulkoti, klostera priekšnieks pagriezās un paraudzījas uz aģentu, izbrīnā pacēlis uzacis. Viņš brīdi vilcinā­jās. Tad sirmgalvis atkal ierunājās, un Čerings tulkoja. Klostera priekšnieks saka, tev ir taisnība, vēl nekas nav beidzies. Šis ir sa­kums, nevis beigas. Viņš lūdz mani pastastīt tev kaut ko svarīgu. Lūdzu, apsēdies.

Pendergasts apsēdas, tāpat arī klostera priekšnieks.

— pēc tavas aizbraukšanas mēs uzzinājām, kas un kāpēc izlai­da Agozjenu pasaule.

— kas?

— tas bija svētais lama, kas dzīvo siena. Vecais vīrs.

— iemūrētais eremīts?

— ja. Džordans Ambross apbrīnoja šo vīru un sāka runāt ar viņu. Lama ielaida Ambrosu iekšēja klosterī, pierunāja nozagt Agozjenu. Taču ne tādēļ, lai šķīstītu pasauli. Lamam bija cits iemesls.

— un kāds tas bija?

— grūti izskaidrot. Pirms jūsu ierašanās pavasari nomira viņa svētība Ralangs Rinpoče. Viņš bija šī klostera dibinātāja Rinpočes astoņpadsmita inkarnācija. Bez mūsu skolotāja inkarnācijas mēs kā klosteris nevaram turpināt pastāvēt. Un tāpēc, kad mirst kāds Rinpoče, mums jāiet pasaule meklēt viņa reinkarnāciju. Kad atrodam to, atvēdam uz klosterī un audzinam ka nākamo Rinpoči. Tāda vienmēr ir bijusi mūsu kārtība. Kad 1919. Gada mira septiņpadsmitais Rinpoče, Tibeta bija brīva valsts un mēs vēl varē­jam doties meklēt reinkarnāciju. Bet tagad ir miris astoņpadsmi­tais Rinpoče, un Tibeta ir okupēta. Tibetas mūkiem brīvi ceļot ir ļoti grūti un bīstami. Ķīnieši apcietina Tibetiešu mūkus, kas devu­šies šādos uzdevumos, sit tos, reizēm nogalinā. Svētais vīrs sienā zina daudzus dziļus noslēpumus. Viņš zina kādu pareģojumu, kas vēsta kad mēs nevaram doties pasaulē meklēt jaunu Rinpoči, šis jaunais Rinpoče pats atnāks uz Gsalrigčongu. Mēs pazī­sim šo Rinpoči, jo tas piepildīs pareģojumu, kas rakstīts klostera dibinašanas svētajā tekstā. Tas ir šāds:

Kad Agozjens ceļos pa rietumu jūru

Un tumsas rats nesīs tumsu,

Ūdeņi uzbangos vētrā

Un uzbruks peldošai pilij,

Rinpoči tu pazīsi pēc tā aizbildņa,

Kas atgriezīsies ar zaļo paru

Par rietumu jūras lielajiem viļņiem

No sagrautas peldošas pils.

— lai parbaudītu šo pareģojumu, svētais vīrs izlaida Agozjenu pasaulē, lai redzētu, kas to atnesīs atpakaļ. Jo vīrs, kas atnesis atpakaļ Agozjenu, ir deviņpadsmitā Rinpočes aizbildnis.

Pendergastu pārņēma pavisam neierasta izjūta bezgalīgs izbrīns.

— jā, draugs, Pendergast, tu esi atvedis pie mums deviņpadsmi­to Rinpoči. Čerings raudzījās viņā ar vieglu smaidu sejā. Tad viņš pievērsa zīmīgu skatienu Konstansai.

Viņa piecēlās. Aizbildnis… kam? Atvainojiet, bet jūs gribat teikt, ka es esmu Rinpočes reinkarnācija? Tas nav iespējams es piedzimu sen pirms viņa nāves.

Mūka smaids pletās platāks. Es nerunāju par tevi. Es runāju par bērnu, kuru tu gaidi.

Pendergasts apstulba vēl vairāk. Viņš pievērsās Konstansai, kas ar mīklainu sejas izteiksmi raudzījās uz mūku.

— bērns? Jautāja Pendergasts. Bet tu taču devies uz fiveršemas klīniku. Es domāju… nospriedu, ka…

— Jā, atbildēja Konstansa. Es aizgaju uz klīniku. Bet, nokļu­vusi tur, sapratu, ka nespēju to izdarīt. Pat zinot, kas bija tevs.

Klusumu partrauca Čerings. Ir kāda sena lūgšana. Tajā teikts: ieved mani visās nelaimēs, tikai pa šo ceļu ejot, es varu pārveidot ļau­numu par labumu.

Konstansa pamāja ar galvu, un viņas plauksta neviļus pārslīdēja mazliet piebriedušajam viduklim. Un tad viņa pasmaidīja reizē kautrīgi un noslēpumaini.