8

Kroidona, drūma rūpniecības rajona Londonas dienvidu no­male, salijušo ielu asfalts blāvi spīdēja. Pulkstenis bija divi nakti, unAloizijs Pendergasts stāvēja uz jaunas kairas ielas un tamvortas stūra. Pa šoseju a23 joņoja mašīnas, pa Londonas-Sauthemptonas dzelzceļa sliedem aizrībēja vilciens. Kvartala stūrī slējās neglīta viesnīcas ēka septiņdesmito gadu stila ar sodrējos un mitruma nomelnējušu cementa fasadi. Pendergasts sakartoja ce­puri, savilka ciešāk ap kaklu burberry lietusmēteļa apkakli, pasi­ta paduse chaptnan ādas somu un tuvojās viesnīcas stikla dur­vīm. Tas bija aizslēgtas, un viņš nospieda zvana pogu. Pēc brīža slēdzene iedūcās, un durvis atvērās.

Viņš iegāja spoži apgaismota vestibila, kur oda pēc sīpoliem un cigarešu dūmiem. Grīdu klāja notraipīts poliestera paklājs zili zel­tainas krāsās, bet sienas zeltainas tapetes ar ūdensdrošu pārklā­jumu. Skaļruņos skanēja dziesmas struwberry fims forever instru­mentālā versija. Telpas gala pie reģistratūras letes gaidīja saīdzis klerks ar gariem, vienā galvas pusē mazliet paspurušiem matiem.

Numuru, lūdzu. Pendergasts nenolaida meteļa apkakli un stāvēja ta, lai seja būtu ena. Viņš runāja rupja balsi ar Midlendas akcentu.

— jūsu vārds?

— Krouters.

— Klerks pastūma Pendergastam anketu, un tas ierakstīja izdo­mātu vārdu un adresi.

— apmaksas veids?

Pendergasts izņēma no kabatas mārciņu banknošu žūksni un samaksaja skaidra naudā.

Klerks aši uzmeta viņam skatienu. — Bagaža?

— sasodītā aviolīnija to pazaudēja.

Klerks pasniedza viņam atslēgas karti un pazuda dibentelpa droši vien, lai atkal liktos gulēt. Pendergasts paņēma karti un devās uz liftiem.

Viņš aizbrauca līdz ceturtajam stāvam, kur atradās viņa nu­murs, taču neizkāpa no lifta. Kad durvis atkal aizvērās, viņš pa­lika stāvam nekustigajā kabīnē. Viņš izņēma no somas mazu mag­nētisko karšu nolasīšanas ierīci, novilka par to savu karti un iegaumēja ciparus, kas parādījās mazajā LcD ekrānā. Pēc brīža viņš ievadīja dažus citus ciparus, vēlreiz lēni novilka karti, tad ielika ierīci atpakaļ somā. Pēc tam nospieda septītā stāva pogu un sāka braukt augšup.

Durvis atvērās ar dienasgaismas lampām spoži apgaismota gaitenī. Tas bija tukšs, uz grīdas visa garuma stiepās tas pats zili zeltainais paklājs, gar abam sienam rindojas numuru durvis. Iz­nācis no lifta, Pendergasts ātri aizsoļoja līdz septiņsimt četrpa­dsmita numura durvīm un apstājās, lai ieklausītos. Iekša bija klu­sums, gaisma izslēgta.

Viņš ielika durvis savu atslēgas karti, iedegās zaļa gaismiņa, atskanēja kluss pīkstiens, un durvis pavērās. Viņš uzmanīgi at­vēra tas un iegājā, aši aizverot durvis aiz sevis.

Ja paveiktos, viņš varētu vienkārši sameklēt kasti un aizlavīties projām, nepamodinot iemītnieku. Taču viņš nejutās īsti droši. Viņš bija ievācis ziņas par Džordanu Ambrosu. Šis vīrs bija nācis no augstākas vidusšķiras ģimenes Bolderā, Kolorado štata. Viņš bija meistarīgs snovbordists, alpīnists un kalnu velosipēdists, kas savulaik pameta koledžu, lai uzkāptu septiņas virsotnes. Ar šā­du sasniegumu iēkarot visu septiņu kontinentu augstākas vir­sotnes varēja palepoties tikai pāris simti cilvēku visa pasaulē. Ambrosam tas prasīja četrus gadus, pēc tam viņš kļuva par labi apmaksatu profesionālu alpīnistu un vadīja ekspedīcijas uz eve­restu, k2 un trim masam. Ziema viņš pelnīja naudu, filmējoties videoklipos ar ekstremiem sniega dēļa trikiem, un saņēma arī pro­centus no ieguldījumiem. Daulagiri ekspedīcija bija labi organi­zēts un pienācīgi finansēts mēģinājums apgūt līdz šim neuzvarē­to šī kalna rietumu sienu vienu no nedaudzajām pasaulē palikušajam neiēkarotājam trasēm sātriecošu divpadsmit tūk­stoš pēdas augstu stāvu klinti, ko klāj nedroši akmeņi un ledus, kur bieži plosās lavīnas, spēcīgi vēji un dienas un nakts tempera­tūras starpība ir piecdesmit līdz sešdesmit grādi. Trīsdesmit divi alpīnisti jau bija gājuši bojā, mēģinot to iēkarot, un Ambrosa gru­pa šim skaitām pievienoja vēl piecus. Viņi netika pat līdz pusce­ļam uz virsotni.

Ambrosa izglābšanās bija reta veiksme. Tas, ka viņš tika līdz klosterim, bija ne vairāk, ne mazāk ka īsts brīnums.

Taču viss klosterī notikušais bija viņam pavisam neraksturīgs vispirms jau zadziba. Naudas Ambrosam netrūka, un līdz šim viņam tā bija visai vienaldzīga. Viņš nebija kolekcionārs. Neinte­resējās par Budismu vai kādiem citiem garīgiem meklējumiem. Viņš bija godīgs cilvēks ar izcilu pratu. Viņa galvenais mērķis dzī­ve, varētu pat teikt apsēstība bija kapšana kalnos.

Kāpēc viņš nozaga Agozjenu? Kāpēc vadāja to līdzi pa visu Eiropu, nemēģinādams pārdot, bet gan uzsākt kaut kādu sadar­bību. Kāds bija šis "sadarbības" mērķis? Kāpēc viņš atteicās radīt Agozjenu? Un kāpēc nebija sazinajies ar piecu bojāgājušo alpīnistu savu tuvu draugu ģimenēm? Sada nciba ir smags alpīnisma ētikas pārkāpums.

Visa Džordana Ambrosa rīcība pēc nokļūšanas klosterī bija pilnīgi neraksturīga viņam. Un tas ivndergastam lika nopietni raizēties.

Izgājis cauri priekštelpai, viņš pagriezās un iegāja tumšaja islaba. Nāsis uzreiz iecirtas asiņu metāliskā smaka, un caur aiz­kariem ieplūstošajā asaja ielas laternu gaisma varēja saskatīt uz grīdas gulošu ķermeni.

Pendergastu pārņēma vilšanas un sarūgtinājums. Ceretais vieglais atrisinājums nebija lemts.

Cieši ietinies lietusmētelī un atslajis cepuri galva, viņš pasnie­dzas un ar cimdotu roku ieslēdza gaismu.

Tas bija Džordans Ambross.

Pendergasta sarūgtinājums pieņēmās spēkā, ieraugot līķa stā­vokli. Tas gulēja uz muguras, plati iepletis rokas, mute bija vaļa, un zilas acis nedzīvi blenza griestos. Mazs lodes caurumiņš pie­re ar pulvera pēdām un apdegumu liecināja, ka viņam iešauts no tuva attālumā ar divdesmit otra kalibra ieroci. Izejas brūces nebi­ja, tātad divdesmit otra kalibra lode bija palikusi galvaskausa, no­galinot vīrieti acumirkli. Taču izskatījas, ka slepkavam ar to vien nepietika viņš bija uzklupis upurim ar nazi, tikai sava prieka pēc graizot, durot un plosot to. Tas nemaz nebija raksturīgi vese­lam sapratam un arī parastam slepkavam ne.

Ātri pārmeklējis istabu, Pendergasts pārliecinājās, ka Agozjens ir pazudis.

Viņš atgriežas pie līķa. Brutalaja pēcnāves eksekūcija ar nazi upura drēbes bija pamatīgi sagraizītas, bet vairākas pa pusei uz āru izvilktas kabatas liecinājā, ka slepkava pirms uzbrukuma ar nazi pārmeklējis nogalināto. Uzmanīgi cenzdamies pēc iespējas mazāk kustināt līķi, Pendergasts no aizmugures kabatas izvilka nogalinātā maku. Tas bija pilns ar naudu to slepkava nebija paņēmis. Pendergasts secināja, ka drīzāk ļaundaris gribējis pārliecināties, vai nav pa­likusi kāda rakstiska piezīme par šo liktenīgo tikšanos.

Aģents ielika maku soma. Tad atkāpās un vēlreiz nopētīja ista­bu, ievērodams visu. Viņš redzēja asins pēdas uz paklāja, uz gul­tas, asins šļakatas uz ceļasomas.

Ambross bija labi ģērbies uzvalka ar kaklasaiti, it kā gaidī­dams svarīgu viesi. Istaba bija kartiga, gulta rūpīgi saklāta, vannasistabā salikti tualetes piederumi. Uz galda stāvēja jauna vis­kija pudele un divas gandrīz pilnas glāzes. Pendergasts nopētīja aprasojumu uz glaz.es sāniem, iemērca pirkstu un nogaršoja dzē­rienu, lai noteiktu, cik daudz tagad jau izkusušā ledus laja bija. Spriežot pēc viskija atšķaidījuma pakāpes un glāžu temperatū­ras, viņš pieņema, ka dzeriens ticis ieliets pirms četrām vai pie­cām stundām. Abas glazēs bija noslaucītas, pirkstu nospiedumu uz tam nebija.

Atkal viņu parsteidza slepkavas dīvaini pretrunīgā rīcība.

Nolicis somu uz gultas, viņš izņēma no tās dažas meģenes un pinceti, notupas uz grīdas un paņēma asiņu, šķiedru un matu paraugus. To pašu viņš atkārtoja arī vannasistaba, cerēdams, ka varbūt slepkava to izmantojis. Taču šis ļaundaris bija visai piesar­dzīgs, turklāt lētās viesnīcas pavirši uzkopts numurs ir pavisam neizdevīga vieta lietisko pierādījumu vākšanai. Tomēr viņš cen­tīgi meklēja pirkstu nospiedumus uz durvju rokturiem un citam virsmām, pat zem galda ar ugunsizturīgās plastmasas pārklāju­mu, taču pārliecinājās, ka visas virsmas ir rūpīgi noslaucītas. Mitrs plankums uz grīdas stūri pie durvīm liecināja, ka tur kāds bija nolicis pilošu lietussargu un pēc tam to atkal paņēmis.

Lietus bija sācis līt deviņos un norimis ap vienpadsmitiem.

Pendergasts atkal notupas uz grīdas pie līķa, iebāza roku aiz uzvalka, lai noteiktu ķermeņa temperaturu. Spriežot pēc līķa tem­peratūras, dzērieniem un lietus līšanas laika, nāve bija iestājusies ap desmitiem.

Pendergasts uzmanīgi parvela nedzīvo ķermeni uz sāniem. Paklājs zem tā bija sagraizīts, jo nazis, izduroties cauri ķermenim, bija iedūries grīda. Izņēmis savu nazi, viņš izgrieza paklāja ga­balu, pacēla to uz augšu un nopētīja iegriezumus finiera grīda, izmērot tos ar sava naža asmeni. Tie bija "pārsteidzoši dziļi.

Atkāpies pie durvīm, Pendergasts pēdējoreiz pārlaida skatie­nu istabai. Tur vairs nekā nebija, ko redzēt. Vispārīgos vilcienos notikušais bija skaidrs slepkava ap desmitiem bija ieradies uz norunātu tikšanos; nolicis slapjo lietussargu stūri, bet slapjo lietusmēteli uz krēsla; Ambross bija ielejis divas glazēs viskija no īpaši šim gadījumam pirktas pudeles; atnācējs bija izņēmis div­desmit otra kalibra magnum, pielicis to Ambrosam pie pieres un ielaidis tam lodi smadzenēs. Tad viņš parmeklējis līķi un istabu. Tad mežonīgi un neprātīgi sagraizījis un sadūris upuri ar nazi. Bet pēc tam, joprojām it kā sāglabajot mieru, noslaucījis visus pirk­stu nospiedumus, paņēmis Agozjenu un devies projām.

Grūti iedomāties, kāpēc lai slepkava tā rīkotos.

Viesnīcas darbinieki atradis līķi tikai ap izrakstīšanas laiku vai vēlāk. Pendergaslam bija pietiekami daudz laika pazust.

Viņš izslēdza gaismu, izgāja no numura un nobrauca ar liftu uz vestibilu. Piegāja pie reģistratūras letes un pāris reizes skaļi piezvanīja. Pēc krietna brīža atslaja samiegojies klerks ar vēl vairāk sagulētiem matiem.

— kas noticis? Viņš jautāja.

— mans draugs Džordans Ambross ir apmeties septiņsimt četrpadsmitaja numura.

Klerks caur kreklu pakasīja kaulainos sānus. Un?

— viņam šovakar ap desmitiem bija apmeklētajs. Vai jūs viņu atceraties?

— kaut ko tādu nevar tik viegli aizmirst, atbildēja klerks. Ap desmitiem atnāca vīrietis un teica, ka viņam ir tikšanas ar kun­gu septiņsimt četrpadsmitaja numura.

— kā viņš izskatījās?

— viņam bija asiņains apsējs uz vienas acs un arī citi pārsēji. Galva cepure, mugura lietusmetelis, jo ārā līņāja. Es viņu tuvāk nenopētīju, nebija nekādās patikas.

— augums?

— apmēram… vidējs.

— balss?

Klerks paraustīja plecus. Laikam amerikaņu akcents. Diez­gan augsta balss. Runāja klusi. Neteica neko daudz.

— kad viņš aizgāja?

— neredzeju viņu aizejot. Sēdēju birojā, rakstīju papīrus.

— viņš jūs nelūdza izsaukt taksometru?

— nē.

pastastiet, kā viņš bija ģērbies.

— lietusmēteli tāpat ka jus. Kas bija kājas, neredzēju.

— vai viņš atbrauca ar mašīnu vai ar taksometru?

Klerks paraustīja plecus un atkal pakasijas.

— paldies, pateicas Pendergasts. Es tagad uz pāris stun­dām iziešu. Lūdzu, izsauciet man taksometru no jūsu parastas centrāles.

Klerks paklausīja. Kad atgriezīsieties, piezvaniet pie durvīm, -viņš par plecu noteica, atgriezdamies pie "papīru rakstīšanas".

Pendergasts nostājās ārpusē. Pēc kādam piecām minūtēm pie­brauca taksometrs. Viņš iekāpa.

— uz kurieni? Jautā ja šoferis.

Pendergasts izņēma simt mārciņu banknoti. Pagaidam vēl nekur. Vai varu uzdot jums dažus jautā jumus?

— jūs esat policists?

— nē. Privātdetektīvs.

— īsts Šerloks, ko? Šofera sarkana seja atplauka priecīga sa­traukuma. Viņš paņēma banknoti. Paldies.

— kāds vīrietis aizbrauca no viesnīcas šovakar piecpadsmit pā­ri desmitiem vai ap pusvienpadsmitiem, droši vien ar kādu no jūsu taksometriem. Man jaatrod vadītājs.

— skaidrs. Šoferis paņēma rācijas mikrofonu un kaut ko pa­teica. Saruna ilga dažas minūtes, tad viņš nospieda kādu pogu un pasniedza mikrofonu Pendergastam. Sadabūju jūsu šoferi.

Pendergasts paņēma mikrofonu. Jūs esat vadītājs, kurš šo­vakar apmēram divdesmit pāri desmitiem uzņēma pasažieri pie bekingemšlras darza viesnīcas?

— jā, es, atbildēja piesmakusi balss ar koknejiešu akcentu.

— kur jūs esat? Vai es varu jūs satikt?

— braucu atpakaļ uz Sauthemptonu pa m3.

— skaidrs. Vai varat aprakstīt šo pasažieri?

— patiesību sakot, kungs, šim vīram viena acs izskatījās pabriesmīgi. Uz tas bija apsējs, no kura sūcas asinis, es nemaz ne­gribēju pārāk tuvu skatīties uz tādu postažu, ja saprotat, ko es domāju.

— vai viņš kaut ko nesa?

— lielu, garu kartona kasti.

— akcents?

— amerikāņu, dienvidnieku vai tamlīdzīgs.

— vai tā varētu būt parģerbusies sieviete?

Atskanēja čerkstoši smiekli. Tagad ir tik daudz visādu ērmu, ka droši vien varētu būt arī tā.

— vai viņš nosauca savu vārdu vai samaksaja ar kredītkarti?

samaksaja skaidra nauda un neteica ne pušplēsta vārda visu ceļu protams, kad bija pateicis, uz kurieni jabrauc.

— uz kurieni jūs viņu aizvedat?

— uz Sauthemptonu. Uz piestātni.

— uz piestātni?

-— jā, kungs. Uz "Britāniju".

— uz "Polārzvaigznes" jauno okeāna laineri?

— tieši tā.

— viņš bija tā pasažieris?

— tā šķiet gan. Lika man izlaist viņu pie muitas ēkas, un roka viņam bija tādā ka biļete.

— vai viņš nevarēja būt no kuģa komandas?

Atkal čerkstošie smiekli. Diez vai. Šis takša brauciens viņam izmaksaja divsimt mārciņās.

— citas bagažas, izņemot kasti, viņam nebija?

-— nē, ser.

— vai vēl ko neparastu viņa neievērojat?

Šoferis brīdi padomāja. — Viņš savādi oda.

— oda?

— ta, it kā strādātu tabakas veikalā.

Pendergasts brīdi klusēja un pardomāja. Vai jūs gadījuma nezināt, kad "Britānija" dodas jūra?

— Es tā dzirdēju, ka pusdienlaikā, līdz ar paisumu.

Pendergasts atdeva mikrofonu šoferim un iegrima domas. Tieši tāja brīdi iezvanījās viņa mobilais tālrunis.

— Viņš atvēra vāciņu. Jā?

— te Konstansa.

Pendergasts pārsteigts izslējās sēdekli. — Kur tu esi?

— Briseles lidosta. Tikko izkāpu no beznosēšanās reisa no Honkongas. Aloizij, mums jāsatiekas. Man ir ļoti svarīgas ziņas.

— Konstansa, tu piezvanīji tieši laikā. Klausies uzmanīgi. Ja tu vari tikt līdz Hītrovai četrās stundās vai ātrāk, es tevi sagaidīšu lidosta. Vai varēsi četras stundas, ne minūti ilgāk? Ja nē, tad man būs jadodas ceļā bez tevis.

— centīšos. Bet uz kurieni tu gribi braukt? Kas notiek?

— mēs dosimies jūrā.

Загрузка...