28

Anha Minha pamanīja lielo spēlmani uzreiz pēc tā ierašanās pie "Meifeiras" kazino Hluckjack galdiem. Pendergasta kungs tā viņu nosauca Hentofa kungs. Melnajā smokingā viņš izskatījās pēc apbedīšanas biroja vadītāja, un Anha pat viegli nodrebēja, kad viņš apstājās kazino durvis un pārlaida bālo acu skatienu pustumšajai, eleganti iekārtotajai telpai, l.aikam viņš tiešam ir īpašs spēlmanis, ja jau Hentofa kungs norīkojis Anhu viņam par personisko kokteiļu viesmīli, un interesanti, kas tie par neparastājiem uzdevumiem, kuni izpilde arī būs viņas pienākums.

— vai vēlaties kaut ko iedzert, ser? Viņa pienākdama apjautājas.

— džinu ar toniku, lūdzu.

Atgriezusies ar dzēriena glāzi tikai toniku, ka pavēlēts -, vi­ņa ieraudzīja, ka savādais viesis pie augsto likmju galda sarunājas ar ļoti glīti koptu jaunu, gaišmatainu kungu. Viņa piegāja un pacietīgi gaidīja ar paplāti rokā.

— …un tā, stāstīja lielais spēlmanis, tagad jau ar pavisam citādu akcentu, es iedevu tam tipam divdesmit divus tūksto­šus, sešsimt desmit dolārus skaidrā naudā, skaitot to simtnie­kos pa vienai banknotei viens, divi, trīs, četri, bet pie piektās parādījās divdesmitnieks, un es sapratu, ka esmu piešmaukts. Simtnieku paciņas vidu bija sabāzti divdesmitnieki! Pie velna, cik es biju nikns! Divdesmitnieki, desmitnieki un pat daži pieci­nieki un vieninieki.

— atvainojiet, jaunais džentlmenis, pēkšņi sadusmojies, at­bildēja. Mani nemaz neinteresē jūsu stāsti par simtniekiem, div­desmitniekiem un sazin ko vēl. Viņš ātri devās projām, drūmi saviebies, kustinadams lūpas, it kā kaut ko saspringti domājot.

Pendergasts smaidīdams pievērsās Anhai. — Paldies. Viņš paņēma glāzi, nometa uz paplātes piecdesmitnieku un vēlreiz pārlaida skatienu telpai.

— vai vēl kaut ko vēlaties, ser?

— jā. Viņš viegli norādīja ar skatienu. Vai redzat to sievieti? To dūšīgo platajā kleitā, kas staigā ap augsto likmju galdiem? Es vēlētos veikt nelielu eksperimentu. Izmainiet šo piecdesmitnieku, aiznesiet viņai uz paplātes veselu kaudzi dažādu banknošu un monētu un sakiet, ka tā ir izdodama nauda par viņas pasūtīto dzērienu. Viņa iebildīs, ka nekādu dzerienu nav pasūtījusi, bet jūs izliecieties, ka nesaprotat, un sāciet skaitīt naudu. Skaitiet tā, lai skaļi nosauktu pēc iespējas vairāk skaitļu. Ja viņa ir tā, ko es do­māju, tad viņa sadusmosies tāpat ka jaunais vīrietis, ar kuru es tikko runāju. Bet jūs saglabājiet mieru.

— jā, ser.

— paldies.

Anha piegāja pie kasiera un izmainīja piecdesmit mārciņas dažādās naudas zīmes un monētas. Salikusi tās uz paplātes, vi­ņa piegāja pie sievietes plataja kleitā.

— kundze, jūsu nauda.

— kas? Sieviete iztraucēta pievērsa viņai niknu skatienu.

— izdodama nauda. Desmit mārciņas, piecas mārciņas, divas vienas mārciņas…

— es nepasūtīju dzerienu. Sieviete steidzīgi mēģināja iet projām.

Anha sekoja viņai. — Jūsu izdodama nauda. Desmit mārciņas

— Un trīs vienmārciņas kopā ir trīspadsmit, divdesmit pieci pensi…

Sieviete nikni nošņācās. — Vai nedzirdējāt? Es nepasūtīju nekā­dus dzērienus!

Anha turpināja viņu vajāt.— Dzēriens maksaja sešas mārci­ņas un septiņdesmit piecus pensus, jāizdod trīspadsmit mārci­ņas un divdesmit pieci pensi…

— tu, stulba nejēga! Sieviete dusmās uzsprāga, tumši piesar­kusi, pagriezdāmas pret viesmīli, noplivinot košo tērpu.

— lūdzu, atvainojiet. Anha Minha atkāpās ar naudas paplā­ti, sievietes nikno skatienu pavadīta. Atgriezusies pie bara, viņa ieleja glāzē uz ledus toniku un pielika citrona šķēlīti. Viņa pama­nīja Pendergastu, staigajot ļaužu pūlī un izklaidīgi raugoties apkārt.

— jūsu dzēriens, ser!

Viņš paraudzījas pretī, un Anhai šķita, ka viņa acis pazibēja smieklu dzirkstītes. Viņš ierunājās klusi un steidzīgi: jūs ātri mācāties. Tagad redzat vīrieti pie galda pa labi, blakus dīlerim? Uzlejiet viņam šo dzērienu. Man vajadzīga viņa vieta. Veikli!

Saņēmusi drosmi, Anha devās pie norādīta galda. — Jūsu dzē­riens, ser!

— paldies, bet es ne…

Viņa sašūpoja paplāti, un glāze apgāzās, iekrītot tieši vīrietim klēpi.

Viņš pielēca kājās. — Dieva dēļ…!

— lūdzu, piedodiet, ser!

— mans jaunais smokings!

— piedodiet! Lūdzu, piedodiet!

Paķēris no kabatas mutautiņu, vīrietis slaucīja no drēbēm šķid­rumu un ledus gabaliņus. Pendergasts pieslīdēja, gatavībā ieņemt viņa vietu.

— lūdzu, piedodiet! Atkārtoja Anha.

— lai nu paliek! Viņš pievērsās galdam. Saskaitiet man, es aizeju.

Savācis žetonus, viņš pikti metās projām, un Pendergasts tūdaļ ieslīdēja viņa krēslā. Dīlere sajauca kārtis, nolika komplektu uz galda un pasniedza Pendergastam pārcelšanas karti. Viņš ielika to komplektā, dīlere pārcela kārtis un piepildīja "kurpi", ievieto­jot spēles beigu kārti neparasti dziļi.

Anha Minha turējās tuvuma, domādama, kādas vēl neprātibas Pendergasts liks viņai darīt.

Aloizijs Pendergasts, plati smaidīdams, pārlaida skatienu gal­dam. — Kā mums visiem šovakar klājas? Vai labi veicas? Ķīnie­tis, kas sēdēja tālāk, viņa mērķis, neko neatbildēja. Divas pusmūža sievietes, līdzīgas kā māsas, kas sēdēja starp viņu un ķīnieti, piesardzīgi pamāja ar galvu.

— vai dalat mums šovakar labas kārtis? Viņš apjautājas dīlerei.

— cenšos, maza auguma sieviete mierīgi atbildēja.

Pendergasts pārlaida skatienu zālei un pamanīja, ka dāma platajā kleitā, kas tikko izlikās pļāpājām pa mobilo, tagad vēroja viņu galdu. Lieliski.

— es jūtu, ka man šoreiz veiksies. Pendergasts ielika likmju aplī desmit tūkstošu mārciņu žetonu, tad nometa priekšā vēl vie­nu ka dāvanu dīlerei.

Abas sievietes brīdi noraudzījās uz viņa žetoniem, tad pievie­noja savas pieticīgākās likmes katra pa tūkstotim. Ķīnietis iestū­ma likmju aplī savu žetonu, arī tūkstoti.

Dīlere sadalīja kārtis.

Pendergasts nogaidīja ar diviem astoņniekiem. Abas sievietes spēlēja, un ķīnietis izvilka divpadsmit un zaudēja ar bilžaino kār­ti. Dīlere trijos piegājienos izvilka divdesmit un savāca visu viņu naudu.

Pienāca viesmīle ar kokteiļa glāzi, un Pendergasts iedzēra kriet­nu malku. — Nepaveicās, viņš norūca, nolika glāzi uz paliktņa un izdarīja nākamo likmi.

Tika izspēlēti vēl vairāki gājieni, bet tad Pendergasts neizdarī­ja likmi.

— jūsu likme, ser?

— es šo partiju izlaidīšu, atbildēja Pendergasts. Viņš pagriezās un uzrunāja Anhu Minhu. Atnesiet vēl vienu džinu ar to­niku, viņš nošļupstēja. Tādu sausāku.

Viesmīle aizsteidzas.

Ķīnietis atkal izdarīja likmi, šoreiz piecus tūkstošus. Viņa no­gurušās, pavecās sejas izteiksme nemaz nemainījās. Šoreiz viņš palika pie piecpadsmit, dīlere radīja seši, un dīlere zaudēja.

Spēle virzījās dziļāk "kurpē". Ar acs kaktiņu Pendergasts redzeja, ka pie blakus galda laimēja vēl viens no aizdomas turama­jiem spēletājiem, kuram palīdzēja blondais jauneklis vērotājs. Tāpēc japanāk, lai šī galda spēlētājs zaudētu vairāk un to kompensētu. Kāršu virknē, ko viņš bija izsekojis jaukšanas laikā, vairs nebija tālu, un tas solīja dažus pārsteigumus.

Vērotāja platajā kleitā laikam arī bija sekojusi kāršu jaukšanai. Tagad, kad spēle tuvojās izsekotas virknes sākumām, skaits Pendergasta prāta jau bija krietni plus vienpadsmit. Mērķa spēlētājs ieslidinaja likmju aplī žetonu kaudzīti piecdesmit tūkstošus.

Atskanēja satraukta murdoņa.

— pie velna, ja jau viņš tā, tad es arī! Paziņoja Pendergasts un nolika piecdesmit tūkstošus. Piemiedzis ar aci ķīnietim, viņš pacēla glāzi. Par mums, draugs!

Dāmas lika katra pa tūkstotim, un kārtis tika sadalītas.

Pendergasts palika pie astoņpadsmit.

Ķīnietis izvilka, prasīja vēl vienu kārti pie divpadsmit, kad dī­lere radīja pieci pamata stratēģijas pārkāpums! -, un tad izvil­ka astoņnieku.

Skatitāji noelsas.

Sievietes izvilka vairākas zemas vērtības kārtis, un viena zau­dēja. Tad dīlere atklāja savas kārtis trīs, pieci, seši, pieci de­viņpadsmit, ķīnietis laimēja.

Tika izspēlētas vēl dažas partijas, un lielākā daļa kāršu nāca no "kurpes" zemākās daļas. Pendergasta skaits kāpa arvien aug­stāk. Vairāki desmitnieki un arī lielākā daļa dūžu vēl nebija izda­līti. Turklāt tikai tagad sākas kāršu virknē, ko viņš jaukšanas lai­ka bija tik rūpīgi izsekojis, liekot lieta labas novērošanas spējas un izcilo atmiņu. Tas, kā arī slepena ieskatīšanās kārtīs jaukša­nas laikā, ļāva viņam precīzi zināt septiņu kāršu atrašanas vietu šajā virkne un tīri labi uzminēt par daudzām citām. Dūžu skaitī­šanas rezultāts bija trīs, tātad komplekta vēl bija trīspadsmit, un diviem no tiem viņš zināja vietu. Tā arī būs viņa liela izdevība, ja viņš pratis to izmantot. Viss bija atkarīgs no spējas kontrolēt no spēles izejošo kāršu plūsmu.

Šī partija viņam būs jāzaudē, un ar četrām kārtīm.

Viņš lika tūkstoti.

Ķīnietis lika simt tūkstošus.

Skatitaji atkal noelsas.

Pendergastam tika iedalīti četrpadsmit.

Ķīnietim tika iedalīti piecpadsmit, dīlerei desmit.

Pendergasts paņēma kārti. Pieci; tātad kopā deviņpadsmit. Dīle­re gatavojas turpināt, bet Pendergasts teica: dodiet man vēl vienu.

Zaudējums.

Skatitāji klusi ieķiķinājās, sačukstējās, kāds nicīgi iesmējās. Pendergasts iedzēra malku no glāzes. Paraudzījās uz ķīnieti un uztvēra tā skatienā pēkšņi pazibējušu nicinājumu.

Ķīnietis paņēma kārti, un viņam iedalīja astoņnieku - zaudē­jums. Dīlere savāca viņa simt tukstošus.

Veicot ātru aprēķinu, Pendergasts secināja, ka skaits tagad ir divdesmit, bet patiesība vēl augstāks. Kaut kas nedzirdēts. Dīlere bija izlietojusi septiņdesmit piecus procentus no "kurpes", un vēl joprojām bija izspēlēti tikai trīs dūži, bet pārējie bija uzkrājušies atlikušajās kārtīs. Šadai kombinācijai nespēj pretoties neviens kāršu skaitītājs. Ja ķīnietis ievēros Kellija kritērijus bet tā viņš da­rīs, ja vien viņam ir kaut cik prāta -, viņš liks lielu likmi. Ļoti lie­lu. Pendergasts zināja, ka spēles ietekmēšanas noslēpums tagad būs prasme apturēt labas kārtis, bet sliktas sūtīt projām. Traucēk­lis bija tikai abas sievietes un ķīnietis viņu saņemtās kārtis, vi­ņu spēle un visi ar to saistītie iespējamie sarežģījumi.

— dāmas un kungi? Dīlere aicināja izdarīt likmes.

Pendergasts lika simt tūkstošus. Ķīnietis pastūma žetonu kau­dzīti -divsimt piecdesmit tūkstoši. Abas dāmas lika katra pa tūkstotim, saskatijas un iesmējās.

Pendergasts pacēla roku. Vēl nedaliet. Man vajag vēl vienu dzērienu, es citādi nevaru.

Dīlere uztraucas. — Jūs gribat apturēt spēli?

— man vajag iedzert. Ja nu es zaudēšu?

Ķīnietis šķita neapmierināts.

Dīlere uzmeta jautājošu skatienu zāles pārzinim, kas grozījās turpat netālu. Tas apstiprinoši pamāja ar galvu.

— labi. Taisam mazu pārtraukumu.

oficiante! Pendergasts uzsita gaisā knipi.

Minha pakalpīgi piesteidzās. — Jā, ser?

— dzērienu! Viņš iesaucas, sniedza piecdesmitnieku, bet tad ļāva tam nokrist uz grīdas. Kad Minha pieliecas, lai paceltu nau­du, Pendergasts pieleca kājas. Nē, nē, es pats!

Kad viņu galvas bija tuvu kopa, Pendergasts čukstēja: — dabūjiet prom no galda tās abas dāmas. Tūlīt!

— jā, ser.

Pendergasts izslējās ar naudaszīmi roka. — Te tā ir! Varat pa­turēt atlikumu, tikai neuzdrošinieties rādīties bez dzēriena!

— jā, ser, Anha aizsteidzas.

Pagāja viena minūte, divas. Uzzinājuši par augstājam likmēm, apkārt bija sapulcējušies ziņkārīgie. Skatītāju un vēl jo vairāk ķīnieša nepacietība pieauga. Visi skatieni bija pievērsti ļodzigajiem žetonu tornišiem uz zaļā filca.

Atskanēja izsauciens: — dodiet ceļu! Drūzmai cauri izsprau­cas kazino menedžeris Hentofs. Viņš apstājās pie abam sievietēm pie Pendergasta galda, saulaini uzsmaidīja tām un iepleta rokas.

— Džozija un Helena Robertsas? Šodien ir jūsu laimīga diena!

Viņas saskatijas. — Tiešam?

Viņš aplika rokas sievietēm ap pleciem un piecēla viņas kājas.

Vienreiz dienā mēs rīkojam nelielu loteriju automātiski tiek ievadīti visi kajīšu numuri. — Jūs laimējat!

— ko mēs laimējam?

— deviņdesmit minūtes masažas pie Raula un Horhes, taba­kas SPA procedūras, kosmētikas dāvanu grozu un kasti veuve clicijuot! Viņš ieskatījās pulksteni. Ak, vai! Ja nepasteigsimies, nokavēsim Raulu un Horhi! Mēs jūs visur meklējām!

— Bet mēs tikko…

— jāpasteidzas! Balva jaizmanto tajā pašā dienā. Šeit jūs vienmēr varat atgriezties. Viņš pamāja dīlerei. Saskaitiet viņam.

— ar likmēm uz galda, ser?

— es teicu, saskaitiet viņām!

Dīlere apmainīja žetonus, un Hentofs, apkampis abas māsas, veda viņas cauri drūzmai. Pēc mirkļa ieradas Anha Mihna ar dzē­rienu.

Pendergasts iztukšoja glāzi un ar troksni nolika to uz galda. Tad smaidīdams pārlaida skatienu galdam. — Labi, esmu iestipri­nājies.

Dīlere pamāja ar roku, aicinādama izdarīt pēdējas likmes, tad izdalīja kārtis. Pendergasts saņēma divus dūžus un sadalīja divas kombinācijās. Ķīnietis saņēma divus septiņniekus un arī sadalī­ja. Dīleres virsēja kārts bija dāma.

Ķīnietis lika jaunu žetonu kaudzi pret sadalīto kombināciju. Tagad galda bija likti piecsimt tūkstoši. Pendergasts pievienoja sa­vu otru likmi, palielinot kopīgo summu līdz divsimt tūkstošiem.

Dīlere iedalīja Pendergastam divas kārtis karali un kalpu. Divi blackjack.

Skatitaji sāka aplaudēt, bet tulīt apklusa, kad dīlere pievērsās ķīnietim un iedalīja pa vienai kārtij uz katru septiņnieku.

Vēl divi septiņnieki, kā jau Pendergasts bija gaidījis. Žēl, ka mēs nespēlējam pokeru! Viņš iezviedzas.

Ķīnietis atkal sadalīja septiņniekus citas izvēles viņam nebi­ja un negribīgi lika vēl divas žetonu kaudzītes. Tagad viņa priekšā uz galda bija miljons mārciņu.

Dīlere izdalīja četras kārtis kalpu, desmitnieku, dāmu, dūzi.

Skatitaji gaidīja, bija iestājies pilnīgs klusums.

Dīlere atklāja savu slēpto kārti tas bija desmitnieks.

Skatitaji visi vienā balsi nopūtas, apjaušot, ka tikko pieredzē­juši, ka spēlmanis zaudē miljonu mārciņu. Šoreiz neviens neaplaudēja, atskanēja tikai satraukta murdoņa, un ļauna prieka no­skaņa bija gluži vai taustama.

Pendergasts piecēlās no galda, paņēma savu laimestu un at­kal piemiedza ar aci ķīnietim, kurš ka sastindzis raudzījās, ka vi­ņa miljonu vērtie žetoni tiek aizvākti, saskaitīti un kārtīgi sakrau­ti. Vieni vinnē, otri zaudē, aģents teica, līksmi nograbinot savus žetonus.

Загрузка...