Tumsas rats

59

Lesērs nolēma, ka viņam jāiet vienam.

Tagad viņš apstājās pie komodora Katera kajītes vienkāršajām metāla durvīm, pulēdamies nomierināties un elpot vienmērīgi. Kad jutās saņemies, cik nu tas bija iespējams, viņš divreiz klusi un ātri pieklauvēja pie durvīm.

Tās atvērās tik ātri, ka Lesērs gandrīz salēcās. Vēl vairāk viņš bija pārsteigts, redzot komodoru civilā apģērbā pelēka uzvalka ar kaklasaiti. Bijušais kuģa komandieris stāvēja viņa priekšā stin­gri ka klints, vēsi raudzīdamies nevis Lesēram acis, bet drīzāk pie­re vīrs uzacīm.

— komodor Kater, iesāka Lesērs, esmu atnācis ka kuģa kap­teiņa pienākumu izpildītājs… lūgt jūsu palīdzību.

Katers joprojām klusējā, ieurbies ar skatienu Lesēra pierē.

— vai drīkstu ienākt?

— ja vēlaties. Katers pakāpas sāņus. Lesērs pirms tam nebija redzejis komodora kajīti, un tā izrādījās tieši tik askētiska ka va­rēja sagaidīt, kārtiga, praktiska un bezpersoniska. Tur nebija ne ģimenes fotogrāfiju, ne jūrniecības suvenīru, ne vīrišķīgas dižošanas atribūtu, kas parasti iederas kapteiņa kajītē, cigāru kaste, bārs vai sarkani ādas klubkrēsli.

Katers neaicināja Lesēru apsēsties un arī pats palika stāvam.

— komodor, Lesērs apdomīgi iesāka, cik daudz jūs zināt par pašreizējo situāciju uz kuģa?

— tikai to, ko dzirdēju skaļruņos, atbildēja Katers. Neviens pie manis nav nācis. Neviens nav papūlējies kaut ko man pazi­ņot.

— tad jūs nezināt, ka kapteine Meisone sagrābusi komandtilti­ņu, palielinājusi ātrumu un tagad virza kuģi tieši uz Maitasputnu klintīm?

Pēc mirkļa komodors klusi izdvesa atbildi: — nē.

— mēs nevaram izgudrot, ka viņu apturēt. Viņa ir noslēgusi ko­mandtiltiņu, iedarbinot treša līmeņa trauksmi. Apmēram pēc stundas mēs ietrieksimies klintis.

To dzirdot, Katers pakāpas soli atpakaļ, mazliet sagrīļojas, tad atkal nostājās stingri. Viņa seja mazliet nobālēja. Viņš klusēja.

Lesērs ātri pastāstīja par notiekošo. Katers klausijās, nepār­traukdams viņu, ar nemainīgu sejas izteiksmi. — Komodor, teica Lesērs, — tikai jums un komandas kapteinei ir zinama šifra kom­binācijā treša līmeņa trauksmes atcelšanai. Pat ja mēs iekļūtu uz komandtiltiņa un apcietinatu Meisoni, mums būtu jaatceļ trauk­sme, lai varētu rīkoties ar kuģa autopilotu, jūs zināt šos kodus. Tikai jūs un neviens cits.

Klusums. Tad Katers atbildēja: — kompānija zina kodus.

Lesērs saviebās. Viņi apgalvo, ka meklējot tos. Patiesību sa­kot, korporācijā šajā ziņa valda īsts haoss. Neviens it kā īsti nezi­na, kur tie ir, un visi rada ar pirkstu cits uz citu.

Kapteiņa seja atgriežas sārtums. Lesērs prātoja, ko tas varētu nozīmēt. Bailes par kuģi? Dusmas uz Meisoni?

— ser, nav runa tikai par kodu. Jūs pārzināt kuģi tik labi ka neviens cits. Mums ir krīzes situācijā, un uz spēles liktas četrtukstoš cilvēku dzīvības. Līdz sadursmei ar Maitasputnu klintīm atlikušas tikai septiņdesmit minūtes. Jūs mums esat vajadzīgs.

— Lesēra kungs, vai jūs aicinat mani atkal pārņemt kuģa vadī­bu? Atskanēja kluss jautājums.

— ja tas ir nepieciešams, tad jā.

— pasakiet to.

— komodor Kater, es jūs aicinu atkal pārņemt "Britānijas" va­dību.

Kapteiņa tumšās acis iespidējās. Atkal ierunājoties, viņa klu­sa balss bija sašutuma pilna. — Lesēra kungs, jūs un pārejie virs­nieki esat dumpinieki. Jūs esat viszemiskākie radījumi, kas vien spēruši kaju uz kuģa klāja. Daži ļaunie darbi ir tik briesmīgi, ka tos nevar padarīt par nebijušiem. Jūs sadumpojāties un nodevāt kuģa vadību psihopātes rokās. Jūs ar saviem nodevīgajiem, gļēvajiem, viltīgajiem, vārgajiem, lišķīgajiem pakalpiņiem perinājāt šo sazvērestību pret mani jau kopš iziešanas jūrā. Un tagad sā­kusies vētras pļauja. Nē, ser, es jums nepalīdzēšu. Ne ar kodiem, ne ar kuģi, un pat nenoslaucišu jūsu puņķaino degunu. Man at­licis tikai viens pienākums ja kuģis grims, es nogrimšu kopā ar to. Visu labu, Lesēra kungs!

Katera seja bija piesarkusi vēl tumšāk, un Lesērs pēkšņi sapra­ta, ka tas nav dusmu, naida vai baiļu sārtums. Ne tas bija uzva­ras prieks, neprātīgs, atriebīgs uzvaras prieks.