Tumsas rats

76

Lesērs raudzījās pa rezerves komandtiltiņa logiem. Kuģa priekšgals lielā ātrumā šķēla spēcīgos viļņus, tie sitas pret kuģa korpusu, zaļais ūdens ik pa brīdim apšļāca priekšējo kubriku. Migla sāka izklīst, lietus bija gandrīz norimis, un redzamība jau sasniedza gandrīz jūdzi.

Visi klusēja. Lesērs lauzīja galvu, gudrodams kādu glābiņu. Tādā nebija. Viņi varēja tikai verot elektronisko ierīču radījumus, bet nekādi nespēja tos ietekmet. Karšu ploteris radījā, ka Maitasputnu klintis ir divu jūras jūdžu attālumā tieši priekšā. Lesērs ju­ta, ka pa seju plūst sviedri un asinis, kožot acis.

— Līdz sadursmei ar Maitasputnu klintīm četras minutes, pa­ziņoja trešais kapteiņa palīgs.

Sardzes virsnieks stāvēja pie loga un saspringti raudzijās ārā, cieši sažņaudzis roka binokli. Lesērs iedomājās kāpēc gan vi­ņam šķiet tik svarīgi saskatīt klintis. Tik un tā neko vairs nevarēja darīt. Itin neko.

Kempers uzlika roku viņam uz pleca. — Ser, manuprat, jums jādod rīkojums komandtiltiņa personālām ieņemt aizsardzības pozīciju… lai sagatavotos sadursmei.

Lesērs pamāja ar galvu, juzdams, ka sirds pamirsi. Viņš pagriezās un pacēla roku.

— virsnieki un komandtiltiņa personāls, viņš ierunājās. Vi­si apgulieties uz grīdas embrija poza, ar pēdām uz priekšu, pa­slēpjot galvu rokas. Sadursme nebūs īslaicīga. Necelieties, kamēr kuģis nav pilnība apstājies.

Sardzes virsnieks jautāja: — ser, vai es ari?

— jūs arī.

Jūrnieki negribīgi un neveikli sagulās uz grīdas aizsardzības pozīcija.

— ser, Kempers uzrunāja Lesēru. Mēs nevaram pieļaut, ka tik kritiska brīdi tiek ievainots kapteinis.

— tūlīt.

Lesērs pēdējoreiz ieskatījās videoekrānā, kas radīja galveno ko­mandtiltiņu. Meisone joprojām mierīgi stāvēja pie stūres ka visparastākaja ikdienas brauciena, vienu roku viegli uzlikusi uz stū­res rata, bet ar otru glāstija no cepures izslīdējušu matu cirtu.

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kaut ko aiz komandtiltiņa loga un pievērsa skatienu tam.

Tieši pretī, apmēram jūdzes attālumā no miglas iznira gaišs plankums, kas ātri partapa par robainu baltu joslu zem izplūdu­šas apvāršņa līnijas. Viņš uzreiz saprata, ka tie ir milzīgie viļņi, kas sitas pret Maitasputnu klinšu ārējo malu. Ar šausmam un ap­brīnu viņš vērojā, ka varenie viļņi ceļas un sašķist pret ārējiem rifiem, saceļot šļakatas nelielu debesskrāpju augstuma. Bet aiz mu­tuļojošo balto udeņu mūra slējās klinšu blāķi ka drūma viņsau­les cietokšņa melni, sabrukuši torņi.

Šis bija visbriesmīgākais, ko viņš jebkad bija redzējis ilgajos jūra pavadītajos gados.

— Gulieties, ser! Kempers sauca, gulēdams uz grīdas.

Taču Lesērs vilcinājās. Viņš nespēja atraut skatienu no neno­vēršamas bojāejas vēstnešiem. Elli savam acīm redzējis tikai retais, un viņam šis mutuļojošo viļņu raganu katls un robainas klintis bija elle, viņa elle, daudz briesmīgākā par visam uguns liesmām un sēra smaku. Auksta, melna, bezdibeniga elle.

Ko viņi grib piemānīt? Neviens. Nepaliks dzīvs neviens.

Lūdzu, dievs, kaut tas notiktu ātri!

Tad viņš videoekrāna pamanīja kustību. Arī Meisone bija ieraudzījusi klintis. Viņa bija paliekusies uz priekšu, it kā cenzdamās ar gribasspēku vēl vairāk pasteidzināt kuģi pretī bojaejai. Bet tad notika kaut kas dīvains viņa salēcās un pagriezās, izbī­lī raugoties uz kaut ko ārpus kameras redzesloka. Tad viņa ar ne­izsakāmu šausmu izteiksmi seja atkāpās no stūres. Viņa pazuda no ekrāna, un kādu brīdi nekas nenotika. Tad ekrāna parādījās savādi attēla traucējumi, gandrīz līdzīgi dūmu mākonim, kas aiz­slīdēja tajā paša virziena, kur bija pazudusi kapteine. Lesērs uz­sita pa ekrānu, nospriedis, ka tā ir kāda tehniska kļūme, bet tad uz komandtiltiņa frekvenci noregulētajās austiņās atskanēja sir­di plosošs kliedziens - Meisones balss. Viņa atkal parādījās, steberēdama uz priekšu. Mākonis tas tiešam izskatījās pēc dūmiem vijās viņai apkārt, viņa smagi elpoja, ar rokām plosīdama sa­vas drēbes un kaklu. Kapteines cepure nokrita, un brīvība izslī­dējušie mati sāka mežonīgi plīvot. Viņas rokas un kājas savādi drudžaini raustījās it kā viņa cīnītos pati ar savu augumu. Lesēram tas biedējoši atgādinaja marioneti, kas pretojas rokai, kura to vada. Joprojām locīdāmas un ļodzīdāmās krampjos, Meisone piegāja pie vadības paneļa. Dūmu makoņa apņemtais augums vēl pēdējoreiz pulējās izrauties brīvībā. Tad Lesērs redzējā, ka viņa pastiepj roku un it kā negribīgi nospiež kādu pogu. Šķita, ka mā­konis pārņem viņu vēl dziļāk, ielaužas viņas rīklē, kamēr viņa bezpalīdzīgi cīnījās it kā pret tukšu gaisu, bet rokas un kājas jau raustījās agonijā. Viņa nokrita ceļos, pacēlusi rokas ka lūgšanas karikatūra. Pēc tam kliegdama nogāzās uz grīdas, pazūdot no ka­meras redzesloka.

Kādu brīdi Lesērs nekustīgi stāvēja, pārsteiguma pārņemts, ne­ticīgi raugoties ekrānā. Tad viņš paķēra rāciju un ieslēdza frek­venci saziņai ar apsargiem, kas dežurēja pie komandtiltiņa dur­vīm. Lesērs izsauc komandtiltiņa apsardzi. Kas tur, elle, notiek?

— nezinu, ser, atbildēja sargs. Bet treša līmeņa trauksme ir atcelta. Komandtiltiņa durvis tikko atkal atslēgtas.

— ko tad tu, pie velna, gaidi? Iebļāvās Lesērs. — Skrien iekšā un griez, stūri līdz galam pa kreisi, līdz galam pa kreisi, kusties, suņabērns, ātri, ĀTRI!