Tumsas rats

74

Lesērs raudzījās uz "Grenfella" sarkani krāsoto, nostiprināto priekšgalu, kamēr kanadiešu kuģis izmisīgi grieza dzenskrūves atpakaļ, pūloties izvairīties no sadursmes ar "Britāniju", kas pil­na ātruma devās tam tieši pretī.

Rezerves komandtiltiņa klājs nodrebējā, kad ārejo motoru sis­tēmas veica smago un bīstamo manevru. Pat neskatoties instru­mentos, Lesērs zināja, ka viss ir beidzies abu kuģu kustības tra­jektorijas varēja noteikt, paraugoties pa logu. Viņš zināja, ka pašreizējais kurss ved uz visbriesmīgāko iespējamo sadursmi. Lai gan "Grenfells" bija samazinajis ātrumu par trim vai četriem mez­gliem, pūloties manevret, "Britānija" joprojām traucas pilnā gai­tā ar divām fiksētajam dzenskrūvēm, kamēr aizmugures arejie mo­tori, rotējot deviņdesmit grādu leņķi, virzīja kuģi uz sāniem, atvēzējot tā pakaļgalu kā beisbola nūju pretī "Grenfellam".

— Ak, mans dievs, ak dievs, ak dievs… Lesērs dzirdējā, ka galve­nais mašīnists, raudzīdamies pa logu, klusi atkārto šos vārdus ka bezgalīgu lūgšanu.

Rezerves komandtiltiņš atkal nodrebēja un sagāzās vēl neprā­tīgākā leņķi. Iedegās brīdinājumā gaismas signāli, vēstot, ka zemakajos klājos iesmēlies ūdens. Lesērs izdzirdēja jaunas biedējo­šas skaņas čerkstot un kaucot tika atrautas tērauda plāksnes, kniedes izlēca no vietām, tarkšķot ka automata kartas, kuģa mil­zīgais tērauda karkass dobji vaidēja.

— ak dievs, atkal izdvesa galvenais mašīnists.

Leja atskanēja dobjš dārdiens, kam sekoja vibrējoša atbalss, it kā kuģa korpuss būtu ieskandināts ka masīvs zvans. Trieciens nogāza Lesēru no kājām, bet, kad viņš pieslējās uz ceļiem, rezerves komandtiltiņu satricinaja otrs dārdiens, atsviežot viņu pret navigācijas galda stūri un pāršķeļot pieri. No sienas nokrita ierameta fotogrāfijā, kur bija redzams, ka ar karalienes elizabetes svētību "Britānija" tiek nolaista ūdeni. Fotogrāfija aizripoja pa grīdu, šķaidot visapkārt stikla lauskas, līdz apstājās tieši Lesēra acu priekšā. Ka ļauna sapni viņš ieraudzīja karalienes smaidošo se­ju, sveiciena pacelto roku balta cimda, un uz mirkli viņu pārņēma izmisums izmisums par savu neveiksmi. Viņš bija pievīlis karalieni, savu valsti un visu, kas viņam bija svēts. Viņš bija ļāvis briesmonei pārņemt kuģa vadību. Viņš bija pie visa vainīgs.

Pieķēries pie galda malas, viņš pieslējās kājas, juzdams, ka aci ieplūst silta asiņu straumīte. Viņš to notrauca ar niknu rokas vezienu un pūlējās atgūt sajēgu.

Viņš uzreiz apjautā, ka ar kuģi tikko noticis kaut kas svarīgs. Klājš sāka arvien ātrāk iztaisnoties, un "Britānija" turpināja ceļu ne vairs pagriezienā, bet taisni uz priekšu. Atkal atskanēja trauk­smes signāli.

— kas, pie velna…? Brīnījās Lesers. Helsij, kas notiek?

Helsijs bija uzrausies kājas un šausmas pārvērstu seju raudzī­jās uz motoru vadības paneli.

Taču Lesēram vairs nebija vajadzīgi Helsija paskaidrojumi. Viņš pēkšņi saprata, kas noticis "Britānija" bija zaudējusi abus pakaļgala rotējošos ārējos motorus tātad palikusi bez stūres. "Grenfells" jau bija gandrīz tieši priekšā, un līdz sadursmei bija tikai nedaudzas sekundes, "Britānija" bija pārstājusi griezties un tagad virzījās mazākājām kuģim tieši pretī.

Lesērs paķēra rāciju. "Grenfell"! Viņš iekliedzas. Beidziet griezties atpakaļ un iztaisnojiet kursu! Mums zudusi stūres vadī­ba!

Šis brīdinājums bija lieks Lesērs jau redzeja lielus ūdens mu­tuļus pie "Grenfella" pakaļgala, jo tā kapteinis pats bija sapratis, kas jādara. Kad abi kuģi tuvojās viens otram, "Grenfells" pagriezās paralēli "Britānijas" kursam.

"Grenfells" ar troksni pabrauca garām "Britānijai", abi kuģi bija tik tuvu, ka Lesērs dzirdēja nikni nošalcam viļņus, kas tika saspiesti ka tuneli starp abu kuģu korpusiem. Atskanēja skaļi blīkšķi un metāla čerkstoņa, kad "Grenfella" kreisa borta spārns aizķēra "Britānijas" apakšējo klāju, saceļot milzīgu dzirksteļu vir­puli un tad pēkšņi viss bija gala. Abi kuģi bija pabraukuši viens otram garām.

Trauksmes signālus uz rezerves komandtiltiņa pārskanēja ne­droši uzvaras saucieni, un Lesērs rācija varēja saklausīt līdzīgas gaviles "Grenfella" pusē.

Galvenais mašīnists ar sviedriem nopludušu seju pievērsās kapteiņa palīgam. — Lesēra kungs, mēs zaudējām abus pakaļgala ārējos motorus, tie tika norauti nost…

— es zinu, atbildēja Lesērs. — Un korpusā ir sūce. Viņu sāka pārņemt uzvaras prieks. Helsija kungs, ļaujiet applūst pa­kaļgala tilpnēm un nodalījumiem numur seši un pieci. Noslēdziet tilpnes kuģa vidu.

Taču Helsijs nekustējas.

— rīkojieties! Uzbļāva Lesērs.

— nevaru.

— kāda velna pēc ne?

Helsijs iepleta rokas. — Tas nav iespējams. Tilpnes tiek noslēg­tas automātiski. Viņš norādīja uz avarijas paneli.

— nu tad atveriet tās! Aizsūtiet leja matrožus, lai viņi atver tilp­nes manuali!

— nevaru, Helsijs bezpalīdzīgi atbildēja. Ja tas ir applūdu­šas, tad nav iespējams. Automātisko noslēgšanu nevar atcelt.

— nolādētu automatizācija! Kāds ir abu pārējo ārējo motoru statuss?

— darba kārtība. Katrs piegādā pilnu jaudu dzenskrūvēm. Bet mūsu ātrums ir krities līdz divdesmit mezgliem.

— un, tā ka abu aizmugures ārējo motoru vairs nav, stūrēšana noliks ar motora jaudu. Lesērs paraudzījās uz sardzes virsnie­ku. Cik laika hdz Maitasputnu klintīm?

— šādā ātrumā un virzienā trīsdesmit piecas minūtes, ser.

Lesērs raudzijās pa komandtiltiņa logiem uz "Britānijas" priekšgalu, kas joprojām neatlaidīgi šķēla viļņus. Arī divdesmit mezglu ātruma viņiem nebija izredžu. Ko vēl varēja darīt? Viņam nekas vairs nenāca prata.

— es došu rīkojumu atstāt kuģi, viņš teica.

Uz komandtiltiņa iestājās klusums.

— atvainojiet, ser, bet kā? Jautāja galvenais mašīnists.

— ar glabšanas laivam, protams.

— tas nav iespējams! Iesaucas kāda sveša balss. Sievietes balss.

Lesērs pagriezās un ieraudzīja ienakam sievieti no Gevina Bra­sa komandas Emīliju Dalbergu. Viņas drēbes bija saplēstas un samirkušas. Viņš izbrīnā raudzijās uz sievieti.

— glabšanas laivas nolaist nav iespējams, viņa paziņoja. Gevins un Nailzs Velčs veica izmēģinājumu, un viņu laiva tika sadragata.

— sadragata? Atkārtoja Lesers. Kur ir Liu un Kroulijs? Kāpēc neziņoja man?

— uz glābšanas laivu klāja bija saskrejis pasažieru pūlis, smagi elpodama, paskaidroja Dalberga. Liu un Kroulijam uz­bruka. Varbūt viņi ir nogalināti. Pasažieri nolaida vēl vienu lai­vu. Arī tā tika sadragāta, iekrītot viļņos.

To dzirdot, iestājās nāves klusums.

Lesērs pievērsās galvenajām radistam. Aktivizējiet automā­tisko kuģa atstašanas ziņojumu!

— ser, jūs dzirdējāt viņu! Ierunājās Kempers. Šis laivas kļūs par peldošiem zārkiem. Turklāt iekāpšanai glabšanas laivas un to palaišanai pat ideālos apstākļos vajadzīgas četrdesmit piecas minūtes. Mums ir tikai trīsdesmit. Mēs uzskriesim uz klintīm, kad pasažieri būs sadruzmejušies uz starpklājiem bet tie ir atklāti, ar tērauda konstrukcijām, būs īsts slaktiņš. Puse parkritis par bor­tu, pārejie tiks sadauzīti lupatas.

— salaidīsim laivas, cik daudz varēsim, atstāsim tajās līdz trie­cienam un nolaidīsim pēc tam.

— trieciena spēks var izsist laivas no sliedēm. Tas iesprūdīs slarpklājos, un nolaist vairs nebūs iespējams. Laivas nogrims kopā ar kuģi.

Lesērs pievērsās Helsijam. — Tas tiesa?

Galvenais mašīnists bija nobālējis. — Jā, domāju gan, ser.

— kādas vēl ir iespējas?

— likt pasažieriem slēpties kajītēs un turēties, gaidot triecienu.

— un pēc tam? Kuģis nogrims piecās minūtēs!

— tad visi kāps laivas un laidīsies ūdenī.

— bet es tikko dzirdēju, ka trieciens var izsist laivas no slie­dem! Lesērs juta, ka no uztraukuma sāk zust elpa. Viņš piespie­da sevi nomierināties.

— divdesmit mezglu ātruma kaitējumi būs mazāki, trieciens vieglāks. Vismaz dažas glabšanas laivas paliks uz sliedem un ga­tavas palaišanai. Un, tā ka trieciens būs vieglāks, varbūt būs vairāk laika līdz… nogrimšanai.

— varbūt? Ar to nepietiek.

— tas ir viss, kas mums ir, atbildēja Helsijs.

Lesērs atkal izslaucīja asinis no acs un nopurināja tas no pirk­stiem. Viņš atkal pievērsās galvenajām radistam. — Parraidiet skaļ­ruņos paziņojumu. Visiem pasažieriem nekavējoties jaatgriežas savās kajītēs. Bez izņēmumiem! Jāuzvelk glabšanas vestes, kas at­rodāmas zem gultam. Pēc tam jaapgujas gultas, embrija poza ar pēdam uz priekšu, un jāapsedzas ar segām un spilveniem. Tiem, kuri nevar nokļūt savās kajītēs, jaatrod tuvākais krēsls un jaapsēžas aizsardzības poza ar galvu starp ceļiem un plaukstam sa­vienotam vīrs galvas.

— klausos, ser.

— tūlīt pēc trieciena visiem jaierodas glabšanas laivu palaiša­nas vietas, tāpat kā apmācības. Līdzi nedrīkst ņemt pilnīgi neko, tikai glabšanas vestes. Sapratat?

— jā, ser. Radists atkal pagriezās pret pulti. Pēc mirkļa iēkau­cas sirēna, un skaļruņos atskanēja viņa balss, dodot rīkojumus pasažieriem.

Lesērs pievērsās Emilijai Dālbergai. Tas laikam attiecās arī uz jums. Labāk ejiet uz savu kajīti.

Dālberga skatijas viņam acis. Pēc mirkļa viņa pamāja ar galvu.

— un vēl kas, Dalbergas kundze! Paldies jums.

Viņa atstāja komandtiltiņu.

Lesērs noraudzījās, ka aiz viņas aizvērās durvis. Pēc tam pie­vērsa drūmu skatienu videoekrānam, kurā bija redzams miglains stūres posteņa attēls. Meisone joprojām stāvēja turpat, ar vienu roku turēdama stūri, bet otru novietojusi uz abam priekšējo ārējo motoru droselēm, regulējot kursu ar nelielam dzenskruvju ātruma izmaiņam.

Lesērs nospieda komandtiltiņu iekšējo radiosakaru raidīšanas pogu. — Meisone? Es zinu, ka jūs mani dzirdat.

Atbildes nebija.

— vai jūs tiešam to darīsiet?

Atbildes vieta sievietes bāla roka pārceļoja no droseles pie neliela slēgta paneļa. Viņa atvēra vāku, pavilka divas svīras, lad atkal atgriezās pie droselēm un pastūma abas līdz galam uz priekšu.

Motori atsaucas ar aizsmakušu rēkoņu.

— Jēzus, izdvesa Helsijs, raudzīdamies uz motoru paneli. Viņa iedarbinājusi gāzes turbīnas ar maksimalo jaudu.

Kuģis strauji ravas uz priekšu. Sirdij pamirstot, Lesērs vēroja, ka ātruma radītājs virzās augšup. Divdesmit divi mezgli. Divdes­mit četri. Divdesmit seši.

— kā tas iespējams? Viņš apstulbis jautāja. Mēs taču zau­dējam pusi no ārējiem motoriem!

— viņa darbina turbīnas pāri to pieļaujamajām robežām, pa­skaidroja Helsijs.

— kāds ir to maksimums?

— īsti nezinu. Pašlaik ir pāri pieciem tūkstošiem apgriezienu minūtē… viņš paliecās uz priekšu un, it kā neticēdams, pieskārās skalas stiklam. Un tagad viņa ar maksimalo jaudu darbina visus četrus vurlsilu dīzeļus, novirzot lieko jaudu abiem atliku­šajiem ārējiem motoriem.

— vai tie izdegs?

— pie velna, jā. Tikai ne tik drīz.

— cik ilga laika?

— viņa varētu turpināt kādas… trīsdesmit, četrdesmit minūtes.

Lesērs paraudzijās uz karšu ploterī. "Britānijas" ātrums atkal bija gandrīz trīsdesmit mezgli, un līdz Maitasputnu klintīm bija divpadsmit jūras jūdzes. Viņai pietiek, viņš klusi teica, ar divdesmit četrām.