Tumsas rats

57

Kapteine Kerola Meisone stāvēja pie komandtiltiņa darbstaci­jas, mierīgi raudzīdāmas Northstur 941x DGPS karšu plotera ar programmu infonav 2.2. Trīsdesmit divas collas lielajā ekrānā. Tas gan ir īsts elektronikas brīnums, viņa nodomājā, kas aizstājis vi­sas prasmes, matematiku, pierēdzi un dziļo intuīciju, kas kādreiz bija nepieciešama kuģa vadīšanai un nāvigācijai. Ar šo ierīci "Britāniju" varētu vadīt pat apķērīgs divpadsmitgadīgs bērns iz­mantojot lielo, krāsaino karti, kura attēlots mazs kuģītis, uz priek­šu novilkta līnijā, kas rāda kuģa kursu, ar ērtam atzīmēm par tā paredzēto atrašanas vietu ar desmit minušu intervāliem, ka arī punktiem katrai kursa maiņai.

Viņa paraudzījās uz autopilotu. Vēl viens brīnums tas pastāvīgi uzraudzīja kuģa ātrumu ūdenī, tā ātrumu attiecība pret zemi, mo­tora apgriezienus, jaudu, stūres un arēja motora lāpstiņu leņķus un veica neskaitāmas izmaiņas tik smalkas, ko nespetu pamanīt pat vispierēdzejušakie virsnieki. Autopilots spēja noturēt kuģa kursu un pastavigu ātrumu labāk nekā visprasmigakais kapteinis, turklāt ietaupot degvielu. Tāpēc noteikumi prasījā, lai autopilots tiktu izmantots visur, izņemot iekšējos vai piekrastes udeņus.

Pirms desmit gadiem uz šādā kuģa komandtiltiņa obligāti būtu jaatrodas vismaz trim labi apmācītiem virsniekiem, bet tagad pietika ar vienu… turklāt pat viņai gandrīz nekā nebija ko darīt.

Viņa paraudzijās uz Lesēra navigācijas galdu ar papīra kar­tēm, paralēlajiem lineāliem, kompasiem, zīmuļiem un marķieriem, un sekstanta futrāli. Miruši instrumenti, mirušas prasmes.

Apgājusi apkārt komandtiltiņa darbstacijai, viņa atgriežas pie stūres un uzlika roku uz eleganta mahagonija stūres rata. Tam bija tikai dekoratīva nozīme. Pa labi atradās stūrmaņa konsole, kur tika veikta īsta stūrēšana, sešas nelielas, ar pirkstiem kusti­nāmās svīras, kuras reguleja divus nekustīgus un divus rotējo­šus arējos motorus un motoru droseles. Ar trīssimt sešdesmit grā­du leņķi rotējošajiem pakaļgala arejiem motoriem kuģis bija tik labi manevrējams, ka spēja piestāt osta bez velkoņa palīdzības.

Viņa parvilka plaukstu par stūres gludo, lakoto koka virsmu un pacēla skatienu uz pelēko mākoņu sienu aiz loga. Vējš bija pieņēmies spēka, lietus bija pierimis, un tagad viņa redzēja kuģa priekšgalu šķeļot milzīgus, četrdesmit pēdas augstus viļņus, lie­las šļakatas un putas šļacoties pār klājiem ka paleninatu ballu eksploziju mākoņus.

Viņa juta tādu mieru, tik pilnīgu tukšumu, kas nebija salīdzi­nāms ne ar ko līdz šim piedzīvotu. I.ielakt) daļu savas dzīves vi­ņa bija pavadījusi, mocīdāmas pašpārmetumos, mazvērtības kom­pleksos, šaubas, dusmas un izmisīga godkāre. Tagad tas viss bija zudis viņa bija laimīgi atbrīvojusies. Pieņemt lēmumu bija tik viegli ka vēl nekād, un arī pēc tam nesekoja mokošas šaubas un nožēla, kas allaž pavadīja visus viņas lēmumus. Viņa bija pieņē­musi lēmumu iznicināt kuģi, izlēmusi to pavisam mierīgi un bez emocijām, un tagad atlika tikai to īstenot.

Kāpēc? Jautāja Lesērs. Ja viņš pats nevarēja uzminēt, kāpēc, tad viņa pat nedomāja to atklāt. Viņai iemesls bija acīmredzams. Vēl nekad neviena sieviete nebija bijusi liela okeāna lainera kapteine. Cik muļķīgi bija ceret, ka viņa būs pirmā, kas lauzis šo iesīk­stējušo tradīciju! Viņa zinaja un tā nebija tikai tukša lielība ka ir daudz spējīgāka nekā vairākums kolēģu. Viņa bija ar izcilī­bu beigusi ņukaslas jūras akadēmiju, un viņas atzīmes bija vie­nas no augstākājām akadēmijas vēsturē. Viņas reputācija bija ide­ālā bez mazākas šaubu ēnas. Viņa pat nebija apprecejusies, par spīti vairākam lieliskām iespējam, jo nevēlējās, lai rastos lieki jautājumi par grūtniecības alvaļinajumu. Rūpīgi viņa bija dibinājusi vajadzīgās pazīšanas kompānijā, meklējusi īstos padomdevējus, tomēr visu laiku cenšoties neizrādīt karjeristes tieksmes. Viņa bija visos sīkumos apguvusi labāko kapteiņu lietišķo, profesionālo, bet vienlaikus arī cilvēcisko izturēšanos un vienmēr patiesi priecā­jusies par kolēģu panākumiem.

Viņa bija bez pūlēm virzījusies augšup pa karjeras kāpnēm, kļūstot par otro, tad pirmo kapteiņa palīgu, pēc tam par koman­das kapteini. Jā, ļaunas meles kaut ko melsa, izteica netīkamas piezīmes, bija arī nevelama seksuālā uzmācībā no augstāku virs­nieku puses, taču viņa ar to visu tika gala pārliecinoši, neceļot paniku, nesūdzoties, izturoties pret dažiem nekrietniem un nekaunīgiem virsniekiem maksimali korekti un ar cieņu, izlikdāmas ne­dzirdam viņu aizvainojošas un vulgārās piezīmes un neķītros pie­dāvājumus. Viņa uzņēma šo rupekļu izlecienus ar izcilu humora izjutu, it kā tas būtu spožas asprātības.

Kad pirms četriem gadiem ūdeni tika nolaista "Okeānijā", uz tās komandiera godu pretendēja trīs komandas kapteiņi viņa, Katers un treils. Izraudzīts tika treils vismazāk spējīgais no tri­jotnes, turklāt ar noslieci uz iedzeršanu. Katers, kurš bija labāks kapteinis, nedabūja šo amatu asa un noslēgtā rakstura dēļ. Bet viņa nenoliedzami daudz spējīgākā par abiem pārējiem tika apieta. Kāpēc?

Viņa bija sieviete.

Un tas vēl nebija visjaunākais. Visi viņas kolēģi toreiz juta lī­dzi Kateram, lai gan daudzi šo viru necieta. Visi viņam čukstēja ausi, ka viņš netaisnīgi noniecināts, ka šis amats pienācās viņam, ka kompānijā kjudijusies, un visi solījā, ka nakamreiz gan viņš tiks par komandieri.

Viņai neviens neko tādu neteica. Neviens viņai nejuta līdzi. Visi pieņemu, ka, būdama sieviete, viņa nemaz negaidīja šo paaugstinajumu, turklāt nemaz netiktu ar to gala. Lielākā daļa šo jurnieku bija kopā dienējuši karaliskaja kara flote, kas viņai ka sievietei bija liegts. Neviens pat nenojautā, kādu sāpīgu pazemojumu vi­ņa parcieta, zinadama, ka ir vislabākā no trim kandidatiem ar augstāko dienesta pakāpi un labāko reitingu.

Viņai vajadzēja saprast jau toreiz.

Un lad parādījās "Britānija". Vislielākais, visgreznākais jeb­kad radītais okeāna laineris. Kompānijai tas izmaksaja gandrīz miljardu mārciņu. Un tagad viņa bija pirmā kandidate. Komodo­ra amats pienācās viņai gandrīz automatiski..

Taču tas tika piešķirts Kateram. Turklāt, it kā lai vēl vairāk bēr­tu sali viņas brūces, viņai ka kauls sunim lika pasviests koman­das kapteines amats.

Katers nebija muļķis. Viņš lieliski saprata, ka komodora gods pienācās viņai. Katers zināja arī, ka viņa ir labāka kapteine. Un par to viņš Meisoni ienīda. Viņš jutās apdraudēts. Vēl pirms uz­kāpšanas uz klāja viņš izmantoja katru izdevību, lai Meisoni pa­zemotu, piesietos par katru sīkumu. Un tad viņš skaidri lika sa­prast, ka, atšķirība no daudziem citiem laineru kapteiņiem, viņš nedoma pavadīt laiku, pļāpājot ar pasažieriem un vakariņojot ar tiem pie kapteiņa galda. Viņš bija nolēmis iekārtoties uz komand­tiltiņa, izspiežot Meisoni no vietas, kas likumīgi pienācās viņai.

Un viņa pati tūlīt ielika Kateram rokas ieročus viņas pazemo­šanai. Pirmais disciplīnas pārkāpums visa viņas dzīve un tas notika, vēl pirms "britānija" bija atstājusi ostu. Laikam viņa zem­apziņa jau toreiz nojautā, ka nekad nebūs liela kuģa kapteine.

Cik savādi, ka Blekberns bija nolēmis doties "Britānijas" pir­majā braucienā. Šis vīrietis savulaik bija viņu bildinājis, bet viņa bija to atraidījusi savu godkārīgo karjeras plānu dēļ. Ironiski bija arī tas, ka desmit gados, kas bija pagājuši pēc viņu attiecību pār­traukšanas, viņš bija kļuvis par miljardieri.

Viņi pavadīja kopā trīs brīnumainas stundas, un katrs mirklis bija ka iededzināts viņas atmiņa. Viņa kajīte bija pasakaina. Viņš bija piepildījis salonu ar saviem iemīļotākajiem mākslas darbiem miljoniem dolam vērtam gleznam, skulptūrām, retam senlietām. Viņš pats visvairāk jūsmoja par kādu Tibetas gleznu, kuru tikko bija iegādājies laikam tajā paša dienā -, un, prieka un lepnuma pārņemts, viņš izņēma jaunieguvumu no kastes un izklāja uz sa­lona grīdas, lai parādītu viņai. Viņa ka apstulbusi, ka valodu zau­dējusi raudzījās uz to, nometas četrrāpus, lai ieskatītos tuvāk, lai ar acīm un pirkstiem izpētītu visas sikakas, smalkākās detaļas. Sī glezna ievilka viņu sevi un uzspridzināja viņas apziņu. Un ka­mēr viņa ka apžilbuši, gandrīz samaņu zaudējot, lūkojās glezna, Blekberns pacēla viņas svārkus, norava biksītes un ietriecas viņa kā satrakojies erzelis. Šādu seksu viņa vēl nekad nebija izjutusi un nekad neaizmirsīs visas sajūtas, katru sīkāko sviedru lasīti, aizžņaugto vaidu, katru tvērienu un miesas pieskārienu. Tikai iedomājoties to, viņu atkal pārņēma iekāres trīsas.

— Žēl gan, ka tas nekad vairs neatkārtosies.

Jo pēc tam Blekberns sarullēja brīnumaino gleznu un ielika at­pakaļ kastē. Vēl joprojām mīlas prieku saldkaisles pārņemtā, vi­ņa lūdza neslēpt to, lūdza ļaut viņai vēlreiz uz to palūkoties. Viņš pagriezās un, protams, ieraudzīja viņas karo skatienu. Viņa acis uzreiz pārvērtās par maziem, ļauniem, alkatīgiem punktiem. Viņš ņirdzīgi nosmejas, paziņoja, ka vienreiz viņa to ir redzējusi un ar to pietiek. Un tad tikpat strauji ka uzbudinājums Meisoni pārņēma nevaidāmas, mežonīgas dusmas. Viņi kliedza viens uz otru ar tādu niknumu, kādu viņa līdz šim nebija pat iztēlojusies. Āt­rums, kāda jutās bija apmetušas kūleni,"bija biedējošs, bet arī pa­cilājošs. Un tad Blekberns dzina viņu projām. Ne viņa nekad vairs ar viņu nerunas un nekad neredzēs gleznu.

Un tad liktenis izspēlēja visļaunāko joku. Sadzirdējis viņu klie­dzienus, blakus kajītes pasažieris sūdzējās. Kāds redzēja Meisoni izejot no Blekberna apartamentiem. Kāds ziņoja par viņu. Šā­du izdevību Katers, protams, nelaida garām. Viņš pazemoja Meisoni uz komandtiltiņa visu pārējo virsnieku priekšā. Viņa ne­maz nešaubījās, ka pārkāpums jau ir ierakstīts viņas lieta un par to tiks ziņots kompanijai.

Daudziem virsniekiem un komandas locekļiem, arī precētiem, bija mīlas dēkas uz kuģiem. Tas taču bija tik vienkārši kā mak­šķerēt akvarija. Bet par viņiem, šķiet, nekad neziņoja jo viņi bija vīrieši. Vīriešiem šādā nciba bija pašsaprotama, tikai diskrēti un bnvaja laika, tāpat kā viņai šoreiz. Bet sievietei ir citādi… vai vis­maz tads laikam ir kompānijās uzskats.

Viņas karjera bija pagalam, l.abakaja gadījuma viņa varēja ceret uz kapteines vietu uz kāda neliela, noplukuša kruīzu kuģīša, kas bezmerķīgi klīst pa vidusjuru vai kanbu juru, piebāzts ar res­niem, baltadainiem vidusšķiras pensionāriem, kas devušies iz­braukuma pieēsties un iepirkties. Viņa nekad vairs neredzēs zi­lus ūdens plašumus un begs no katras vētras.

Katers. Kāda gan labāka atriebība varētu būt, ja ne atņemt vi­ņam kuģi, sadragāt to un nogremdēt Atlantijas okeāna dzīlēs?