Tumsas rats

1

Plašajā Lolunas ielejā vienīgās dzīvības zīmes bija divi melni punkti, ne lielāki par ielejā izmētātajiem, salā saplaisājušajiem klinšu bluķiem. Ceļinieki lēni virzījās pa šauru taciņu. Tuksnesī­gajā ielejā neauga koki, vējš šalca un svilpa klintīs, no virsotnēm atbalsojās melno ērgļu saucieni. Abi jātnieki tuvojās milzīgai, div­tūkstoš pēdas augstai granīta sienai, no kuras plūda neliela ūdens straumīte svētās čangpo upes izteka. Taka pazuda aizā, kas pāršķēla klints sienu, pēc tam atkal parādījās lielākā augstumā, stiep­joties gar stāvo krauju, līdz beidzot nonāca virsotnē uz garas kal­na kores, lai drīz atkal pazustu robainajās kalnu galotnēs un plaisās. Šo ainu kā pārsteidzoši majestātiski sargi ieskāva trīs mil­zīgie Himalaju kalni Daulagiri, Anapurna un Manaslu kā ledu kalti cietokšņi sniega apmetņos. Aiz tiem debesīs savilkās vētras mākoņu jūra tērauda krāsā.

Abi jātnieki virzījās uz priekšu pa ieleju, noliekuši galvas pret salto vēju. Šis bija pēdējais ceļojuma posms, un, lai gan draudoši tuvojās vētra, viņi jāja lēni, jo zirgi bija pārguruši. Tuvojoties aizas mutei, viņi šķērsoja strautu vienreiz, tad vēlreiz. Pēc tam lēni iegāja aizā un pazuda no skata.

Aizā viņi turpināja virzīties pa tikko saskatāmo taciņu, kas vijās virs šalcošās straumes. Ēnas, kur klinšu siena saskāras ar ak­meņaino aizas gultni, vīdēja zilgani ledus krāvumi. Debesīs jo­ņoja tumši mākoņi, tos dzina arvien pieaugošais vējš, kas gaudoja klintīs virs aizas.

Lielas klints sienas pakajē taka pēkšņi mainīja virzienu un tiecās augšup gar biedējošās kraujas sānu. Uz kraujas izvirzījuma slējās sena sardzes cietokšņa drupas četras pussagruvušās sie­nas, kur jumta vietā pulcējās strazdu bars. Kraujas pakājē bija liels mani akmens ar iegravētām Tibetiešu lūgšanām. To bija no­gludinājušas un nospodrinājušas neskaitāmas rokas, izlūdzoties svētību bīstamājam ceļam uz virsotni.

Abi ceļinieki pie cietokšņa nokāpa no zirgiem. Tālāk bija jāiet kājām, vedot zirgus pavadā pa šauro taku, jo pārkarenā klints ne­bija pietiekami plata jātniekam. Vietām akmeņu lavīnas bija atse­gušas klints sienu, izpostot taku. Šajos posmos ceļu aizstāja ne­apstrādāti dēļi un klintīs iestiprināti balsti, kas veidoja šaurus, čīkstošus tiltiņus bez margam. Citur taka bija tik stāva, ka ceļi­niekiem un zirgiem bija jārāpjas pa akmens pakāpieniem, ko no­deldējušas neskaitāmu svētceļnieku un dzīvnieku kājas.

Vēja virziens bija mainījies, un tagad tas auroja aizā, nesdams līdzi retas sniegpārslās. Smagi mākoņi sabiezeja virs aizas, pa­darot to tumšu kā naktī. Taču abi ceļotāji devās tālāk bīstamajā gājienā pa ledainajiem pakāpieniem un akmeņu šķēršļiem. Kāp­jot arvien augstāk, viņi dzirdēja ūdenskrituma šalkoņas rēgaino atbalsi klinšu sienās, kas kopā ar vēja gaudošanu šķita kā noslē­pumainu balsu saucieni nesaprotamā valodā.

Kad ceļinieki beidzot bija nokļuvuši uz kalna kores, vējš vi­ņus gandrīz apturējā, plosīdams drēbes un svilinadams atsegtās sejas. Pieliekušies un mudinadami pagurušos zirgus, viņi devās uz priekšu pa kalna muguru, līdz sasniedza sena ciemata dru­pas. Tā bija drūma vieta. Mājas bija sagrautas kādā senā dabas katastrofā, baļķi izmētāti un salauzti, dubļu ķieģeļi pamazam iz­šķīda, atgriežoties zemē, no kā tie bija izgatavoti.

Ciemata vidū slējās lūgšanu akmeņu grēda, ko rotāja kārts ar desmitiem vēja plīvojošu, nodriskātu lūgšanu karodziņiem. Vie­na puse pletās sena kapsēta, kuras aizsargmūris bija sabrucis un, nobrūkot zemei, kapi bija atverušies, un kauli un galvaskausi iz­mētāti uz garas, akmeņiem klātas nogāzes. Kad ceļinieki tuvojās, no kaulu kaudzes, nikni ķērcot, pacēlās kraukļu bars, un to bal­sis biedejoši atskanēja zem tumšajiem mākoņiem.

Pie akmeņu krāvumā viens no jātniekiem apstājās un nokāpa no zirga, liekot otram palikt seglos. Viņš pieliecās, pacēla no ze­mes kādu senu akmeni un pievienoja to kaudzei. Tad brīdi stāvēja klusā meditācijā, ļaujot vējam plosīt apmetni, pēc tam atkal sa­tvēra zirga pavadu. Viņi turpināja ceļu.

Aiz pamesta ciemata taka strauji sašaurinajas, virzoties pa kal­na kori kā pa naža asmeni. Turēdamies pretī nežēlīgajam vējam, abi ceļinieki soli pa solim devās uz priekšu, gar kalna krauju, līdz beidzot pamanīja milzīga cietokšņa mūrus un tornīšus neskaidri slejamies pret tumšajām debesīm.

Tas bija klosteris, kura nosaukumu Gsalrigčonga varētu tul­kot kā "tukšuma apzināšanas dārgakmens". Kad taka vijās tālāk gar kalna sānu, klosteris kļuva labāk saskatāms. Uz kailas granīta klints uzceltas masīvas sarkani apmestas sienas un kontrforsi, kas balstīja tornīšiem rotātus jumtus, uz kuriem vietām spī­dēja zelta lokšņu klājumi.

Gsalrigčongas klosteris bija viens no nedaudzajiem Tibetā, kas bija paglābušies no postījumiem ķīniešu iebrukumā, kad kareivji padzina dalailamu, nogalināja tūkstošiem mūku un iznīcināja neskaitāmus klosterus un reliģiskas celtnes. Gsalrigčongu pasargāja gan tā nomaļā atrašanās vieta, kas bija tuvu strīdīgajai robe­žai ar nepālu, gan pavisam vienkāršā birokrātiskā neuzmanība varas iestādes nebija pamanījušas šāda klostera esamību. Vēl tagad tas nebija iezīmēts tā saucama Tibetas autonomā reģiona kartēs, un mūki ļoti centās saglabāt šo slepenību.

Taka stiepās gar stāvu, nobirušiem akmeņiem klātu nogāzi, kur maitasputnu bars apstrādāja izmētātus kaulus.

— laikam šeit nesen kāds miris, nomurmināja vīrietis, ar gal­vas mājienu norādot uz resnajiem, paēdušajiem putniem, kas, ne­maz nebaidoties, grozījās apkārt.

— kā tā? Jautāja viņa ceļabiedre.

— kad mūks nomirst, viņa līķis tiek sacirsts gabalos un izmests zvēriem. Tas tiek uzskatīts par lielu godu ar savam mirstīgajām atliekām pabarot citas dzīvas radības.

— ir nu gan dīvaina tradīcija.

— gluži pretēji, neapšaubami loģiska. Dīvainas ir mūsu tradī­cijas.

Taka beidzās pie nelieliem vārtiem masīvajā klostera mūrī. Vārti bija atvērti, un tajos stāvēja Budistu mūks, ietinies sarkani oranžā tērpā, ar degošu lāpu rokā, it kā būtu viņus gaidījis.

Abi salīkušie ceļinieki iegāja pa vārtiem, joprojām vezdami lī­dzi zirgus. Parādijās cits mūks un klusēdams paņēma pavadas, lai aizvestu lopiņus uz stalli mūru iekšienē.

Ceļotāji apstājās pirmā mūka priekšā strauji sabiezējošajā tum­sā. Mūks gaidījā, neteikdams ne vārda.

Pirmais ceļinieks noņēma kapuci, atsedzot gareno, bālo seju, gaišos matus, stingros sejas vaibstus un sudrabainās acis tas bi­ja federālā izmeklēšanas biroja īpašais aģents Aloizijs Pendergasts.

Mūks pievērsās otram ceļiniekam. Tas uzmanīgi noņēma ka­puci, atbrīvojot kuplus, brūnus matus, ko uzreiz uztvēra vējš ar virpuļojošajām sniegpārslām. Viņa stāvējā, mazliet pieliekusi gal­vu jauna sieviete, nedaudz pāri divdesmit, ar smalkiem sejas vaibstiem, maigām lūpām un augstiem vaigu kauliem Konstansa Grīna, Pendergasta aizbilstamā. Vērīgas vijolīšu krāsās acis paraudzijās apkārt, aši ievērojot visu, tad viņa nodūra skatienu.

Mūks paraudzijās viņā tikai īsu mirkli. Neko neteicis, viņš pa­griezās, ar rokas mājienu likdams viesiem sekot viņam pa akme­ņiem izliktu ceļu uz galvenajām klostera ēkām.

Pendergasts un Konstansa klusēdami sekoja mūkam pa nāka­majiem vārtiem, aiz kuriem pavērās klostera noslēpumainās tumšās dzīles, kur gaisu pildīja spēcīga sandalkoka un vaska smar­ža. Smagas, ar dzelzi apkaltas durvis nodunēja un aizvērās aiz viņiem, apslāpējot vēja gaudas līdz klusam čukstam. Viņi devās tālāk pa garu gaiteni, kura viena siena bija klāta ar misiņa lūgšanu dzirnavām, kas čīkstēdāmas nemitīgi griezās, kāda neredza­ma mehānisma darbinātas. Gaitenis sazarojās, pēc tam atkal pa­griezās, vedot tālāk klostera dzīlēs. Viņu priekšā parādījās vēl viens mūks, nesdams misiņa svečturi ar garām svecēm, kas no­slēpumaini apgaismoja senus sienu gleznojumus abās gaiteņa pusēs.

Beidzot pēc daudziem labirinta līkločiem viņi bija nokļuvuši lielā zālē. Vienā tās galā slējās simtiem sveču apgaismota padmasambhavas tantriskā Budas zelta statuja. Atšķirībā no dau­dziem citiem Budas atveidojumiem ar domīgu sejas izteiksmi un pusaizvērtām acīm, tantriskā Budas acis bija plaši atvērtas, to ska­tiens vērīgs un dzīvības pilns, simbolizējot augstāko apziņas pakāpi, ko panāk, studējot slepenās dzogčena mācības un vēl ezotēriskāko cungžaņ.

Gsalrigčongas klosteris bija viena no divām svētvietām pasau­lē, kur bija saglabāta čungžaņ noslēpumainā mācība, kuru tas nedaudzie pazinēji dēvēja par "prāta nepastavības dārgakmeni".

Uz šis svētnīcas sliekšņa abi ceļotāji apstājās. Zāles tālākajā galā uz pakāpienveida akmens soliem klusēdami sēdēja mūki, it kā kādu gaidīdami.

Uz augstāka sola sēdēja klostera priekšnieks. Viņš bija nepa­rasta izskata vīrs ar priecīga, pat līksma smaida savilktu vecīgo, krunkaino seju. Mūka tērps karājās uz viņa kaulaina auguma vaļīgi kā maiss. Viņam līdzās sēdēja mazliet jaunāks mūks, kurš arī bija pazīstams Pendergastam. Tas bija Čerings, viens no ne­daudzajiem angļu valodas pratējiem, kas nodarbojās ar klostera ikdienas dzīves vadīšanu. Viņš bija pārsteidzoši jauneklīgs vīrs ap sešdesmit. Zemāk vienā rindā sēdēja divdesmit mūki visdažādākajā vecuma no pusaudžiem līdz sirmgalvjiem.

Čerings piecēlās un ierunājās angļu valodā ar savādi melodis­ku Tibetiešu akcentu.

— draugs Pendergast, sveicam tevi atgriežamies Gsalrigčongas klosterī un sveicam arī tavu viesi. Lūdzu, sēdieties un iedzeriet tēju kopā ar mums.

Viņš norādīja uz. Akmens solu ar diviem ar zīdu izšūtiem spil­veniem, vienīgajiem šajā telpā. Abi ceļinieki apsēdas, un pēc brī­ža ienāca vairāki mūki, nesdami misiņa paplātes ar kūpošas, ar sviestu aizdarītas tējas tasēm un t$ampa. Viņi klusēdami malkoja saldo dzērienu, un tikai tad, kad tases bija iztukšotas, Čerings ie­runājās atkal.

— draugs Pendergast, kas šoreiz atveda uz Gsalrigčongu? Viņš jautāja.

Pendergasts piecēlās.

— paldies, Čering, par laipno uzņemšanu, viņš klusi atbildē­ja. Es priecājos atkal būt šeit. Ierados, lai turpinātu savu medi­tācijās un apgaismības ceļu. Ļaujiet iepazīstināt jūs ar Konstansu Grīnas jaunkundzi, kas arī cer kļūt par mācekli. Viņš satvēra Konstansas roku, un viņa piecēlās.

Iestājās ilgs klusums. Beidzot Čerings piecēlās. Viņš piegāja pie Konstansas, nostājās viņas priekšā, rāmi lūkodamies viņas acīs, tad pastiepa roku un pieskārās viņas matiem, viegli pārlaižot tiem pirk­stus. Pēc tam lēni un maigi pieskārās viņas krūtīm, vispirms vie­nai, tad otrai. Konstansa stāvēja mierīgi, aci nepamirkšķinot.

— vai tu esi sieviete? Viņš jautāja.

— gan jau jūs esat redzējis sievietes, Konstansa vēsi atteica.

— nē, atbildēja mūks. Neesmu redzejis nevienu sievieti, kopš ierados šeit divu gadu vecumā.

Konstansa nosarka. Lūdzu, piedodiet. Jā, es esmu sieviete.

Čerings pievērsās Pendergastam. — šī ir pirmā sieviete, kas jeb­kad ieradusies Gsalrigčongas klosterī. Mēs nepieņemam sievie­tes par māceklēm. Man ļoti žēl, bet tas nav atļauts. Sevišķi tagad, kad norit godājamā Ralanga Rinpočes bēru ceremonijas.

— Rinpoče ir miris? Jautāja Pendergasts.

Čerings nolieca galvu.

— cik skumji dzirdēt par visaugstāka lamas nāvi.

Čerings tikai pasmaidīja. — tas nav nekāds zaudējums. Mēs atradīsim viņa reinkarnāciju deviņpadsmito Rinpoči -, un viņš atkal būs kopā ar mums. Taču es patiesi nožēloju, ka nespējam izpildīt tavu lūgumu.

— viņai ir vajadzīga jūsu palīdzība. Man arī ir vajadzīga jūsu palīdzība. Mēs abi esam… noguruši no pasaules. Mēs mērojām tā­lu ceļu, lai atrastu mieru. Mieru un dziedināšanu.

— es zinu, cik grūts bija jūsu ceļojums. Zinu, cik lielas ir jūsu cerības. Taču Gsalrigčongas klosterī tūkstoš gadus nav bijusi ne­viena sieviete, un tur neko nevar mainīt. Viņai jadodas projām.

Atkal iestājās ilgs klusums. Tad Pendergasts pacēla skatienu uz sirmgalvi, kas nekustīgi sēdēja uz augstāka sola. — vai tas ir arī klostera priekšnieka lēmums?

Kādu brīdi sirmgalvis neizrādīja nekādās dzīvības zīmes. Sve­šinieks varētu pat noturēt viņu par vecu plānprātiņu, kas vada savas dienas, tukši blenzdams ar muļķīgu smaidu sejā. Taču tad viņš tikko manāmi pakustinaja izkaltušu pirkstu, un viens no jaunākajiem mūkiem pakāpas augšā un pieliecās pie sirmgalvjā, pie­likdams ausi pie viņa bezzobainās mutes. Pēc brīža viņš izslējās un kaut ko teica Čeringam Tibetiešu valodā.

Čerings pārtulkoja: — klostera priekšnieks lūdz, lai sieviete atkārto savu vārdu.

— Konstansa Grīna, atskanēja klusa, bet apņēmīga balss.

Čerings pārtulkoja to Tibetiešu valodā, ar grūtībām izrunājot vārdu.

Atkal iestājās klusums, vēl ilgāks nekā iepriekš.

Tad atkal mājiens ar pirkstu, atkal sirmgalvis kaut ko iečuk­stēja ausī jaunajam mūkam, un tas atkārtoja skaļāk.

Čerings jautāja: — klostera priekšnieks vēlas zināt, vai tas ir īstais vārds.

Konstansa pamāja ar galvu. — jā, tas ir mans īstais vārds.

Vecais lama lēni pacēla kaulaino roku un ar pirkstu, ko rotāja vismaz collu garš nags, norādīja uz ēnā slīgstošu sienu. Visi ska­tieni pievērsās tempļa gleznojumam, kas bija paslēpts aiz aizka­ra, viena no daudzajiem pie zāles sienam.

Čerings piegājā, pacēla aizkaru un apgaismoja sienu ar sveci. Parādījās pārsteidzoši spilgts un sarežģīts gleznojums: koši za­ļa dievietes figūra ar astoņam rokam sēž uz balta mēness diska, bet viņai apkārt kā vētras nesti riņķo dievi, dēmoni, mākoņi, kal­ni un zelta ornamenti.

Vecais lama atkal kaut ko iečukstēja ausī jaunajam mūkam, čāpstinādams bezzobaino muti. Tad viņš smaidīdams atlaidās pret sienu, kamēr Čerings pārtulkoja viņa vārdus.

— viņa svētība lūdz pievērst uzmanību Zaļās Taras Tankas2 glez­nojumam.

Atskanēja balsu murdoņa un šļūcoši soļi, kad mūki piecēlās no soliem un bijīgi nostājās pusaplī pie gleznas, kā skolnieki gai­dīdami skolotāja lekciju.

Vecais lama pamāja ar kaulaino roku, likdams Konstansai Grīnai pievienoties šim pulciņam, un viņa steidzīgi paklausīja; mūki pakāpas sāņus, atbrīvodami viņai vietu.

— šajā gleznā ir attēlota zaļā tara, Čerings turpināja tulkot starpnieka atkārtotos vecā mūka vārdus. Viņa ir visu Budu māte. Viņai piemīt pastavība. Arī gudrība, prāta asums, atra domašana, dāsnums un bezbailība. Viņa svētība aicina sievieti pieiet tuvāk un aplūkot zaļas taras Mandalu.

Konstansa piesardzīgi paspēra soli uz priekšu.

— viņa svētība jautā, kāpēc šai māceklei ir dots zaļās taras vārds.

Konstansa paraudzijās apkārt. Nesaprotu, ko jūs ar to do­mājāt.

— tavs vārds ir Konstansa Grīna1 . Šis vārds izsaka divas svarīgākās Zaļās Taras īpašības. Viņa svētība jautā, kā tu ieguvi šo vārdu.

— Grīna ir mans uzvārds. Anglijā tas ir visai izplatīts, bet par tā izcelsmi man nav ne jausmas. Vārdu Konstansa man deva māte. Tas bija iecienīts toreiz.., tajā laika, kad es piedzimu. Tas, ka manam vārdam ir kāda līdzība ar Zaļo Tāru, droši vien ir tikai sagadīšanas.

To dzirdot, sirmgalvis sāka gardi smieties un ar divu mūku palīdzību pūlējas piecelties kājās. Kādu brīdi viņš stāvēja grīļo­damies, it kā no niecīgākā pieskāriena varētu saļimt un sabrukt. Joprojām smiedamies, viņš atkal ierunājās čerkstošā balsī, atseg­dams sārtas bezzobainas smaganas un vecajiem kauliem līksmī­bā čīkstot.

— sagadīšanas? Tādas nav. Mācekle asprātīgi pajokoja, pārtulkoja Čerings. Klostera priekšniekam patīk labi joki.

Konstansa paraudzijās uz Čeringu, tad uz klostera priekšnie­ku un atkal uz Čeringu. — vai tas nozīme, ka man atļaus te mācī­ties?

— tas nozīme, ka tavas mācības jau ir sākušās, Čerings smai­dīdams atbildēja.