29

Iziedams no kazino, viņš pamanījā, ka Hentofs raugās viņa, izbrīna iepletis muti.

Īsi pirms pusnakts ienākdams komandtiltiņā, kapteiņa palīgs Lesērs uzreiz sajuta tur valdošo spriedzi. Komodors Katers bija atgriezies, stāvējā, sakrustojis resnas rokas uz platajam krūtīm, ar neizdibināmu izteiksmi gaļīgajā, sārtaja sejā. Pārējie dežurējo­šie virsnieki, klusēdami un saspringti, stāvēja savos posteņos.

Taču spriedzes cēlonis nebija tikai Katera ierašanās. Lesērs mo­koši skaidri zinājā, ka otra līmeņa meklēšanā neizdevās atrast lveredas kundzi. Viņas vīrs bija kļuvis pavisam nevaidams, skrai­dīja šurpu un turpu, rīkodams scēnas un apgalvodams, ka viņa sieva nekad nebūtu lēkusi par bortu, ka viņa ir noslepkavota vai tiek turēta ka ķīlniece. Viņa izturēšanas satrauca citus pasažie­rus, un sāka izplatīties baumas. Turklāt drausmīga un neizskaid­rojama istabenes pašnāviba bija nopietni izbiedējusi apkalpi. Lesērs bija neuzkrītoši pārbaudījis Blekberna alibi un pārliecinājies, ka miljardieris tiešam bija vakariņas, bet viņa personiska istabe­ne medpunktā.

Kamēr Lesērs apdomāja šos jautājumus, vadības telpa ienāca nākamās maiņas sardzes virsnieks nomainīt iepriekšējo. Kamēr abi apspriedas, Lesērs piegāja pie vadības darbstacijas, kur komandas kapteine Meisone parbaudīja elektroniskas ierīces. Vi­ņa pagriezas, pamāja ar galvu un atkal turpinaja darbu.

— kurss, ātrums un apstākļi? Katers jautāja jaunajam sardzes virsniekām. Tas bija tīri formāls jautājums Lesērs bija pārlieci­nāts, ka komodors zina atbildes, un, pat ja nezinātu, viss vaja­dzīgais bija redzams ECD1S kāršu ploteros un laika ziņu paneļos.

— pozīcija četri deviņi grādi, piecdesmit komats trīsdesmit sešas minūtes ziemeļu platuma un nulle viens divi grādi četrdesmit trīs komats nulle astoņas minūtes rietumu garuma, virzāmies pa kur­su divi četri viens, ar ātrumu divdesmit deviņi mezgli, atbildēja sardzes virsnieks. Jūras stāvoklis četri, vējš divdesmit līdz trīs­desmit mezgli no laba borta un aizmugures, viļņu augstums asto­ņas līdz divpadsmit pēdas. Atmosfēras spiediens 29,96 un krītas.

— iedodiet mūsu pozīcijas izdruku.

— jā, ser. Sardzes virsnieks nospieda dažus taustiņus, un no miniatūra printera konsoles malā sāka slīdēt ārā plana papīra la­pa. Katers noplēsa to, uzmeta tai skatienu un ielika nevainojami sagludinatas uniformas kabata. Lesērs zināja, ko Katers darīs savā kajītē salidzinas to ar attiecīgo "Olimpijas" pozīciju pagājušajā gada, kad tika sasniegts šķērošanas ātruma rekords.

Aiz lielajiem logiem komandtiltiņa priekšpusē vētras fronte tuvojās un viļņi bija kļuvuši draudīgi augsti. Vētra apņēma plašu apgabalu un pārvietojās lēni, tāpēc pavadīs viņus gandrīz visu brauciena laiku, "Britānijas" asais priekšgals ka nazis šķēla viļ­ņus, metot gaisa milzīgas, putainas šļakatas, kas paceļas piecdes­mit pēdu augstuma, lai pēc tam krītot apšļaktu pakaļgala atklātos klājus. Kuģis lielajos viļņos smagi šūpojās.

Lesērs pārlaida skatienu kuģa sistēmu paneļiem. Viņš ievērojā, ka stabilizatori tiek darbinati tikai daļēji, upurējot pasažieru komfortu lielāka ātruma deļ, un saprata, ka tads droši vien bijis Katera rīkojums.

— kapteine Meisone, atskanēja Katera balss.

— viņš tūlīt būs klāt, ser.

Katers neatbildēja.

— šajos apstākļos iesaku nopietni apsvērt…

— es vispirms uzklausīšu viņa ziņojumu, Katers viņu partrauca.

Meisone atkal apklusa. Lesērs saprata, ka ienākot kļuvis par liecinieku strīdam.

Atkal atvērās vadības telpas durvis un ienāca drošības dienes­ta priekšnieks Kempers.

— beidzot esat klat, Kempera kungs, noteica Katers, neskatī­damies uz viņu. Ziņojiet, lūdzu.

— pirms apmēram četrdesmit minūtēm mums piezvanīja, iesāka Kempers. Pavecā dāma no tūkstoš trīsdesmit devītās kajītes ziņoja, ka pazudusi viņas pavadone.

— un kas ir šī pavadone?

— jauna zviedriete vārda Inge Larsena. Viņa ap deviņiem noli­ka gulēt veco kundzi un pēc tam it kā pati arī devās pie miera, bet tad, kad daži iereibuši pasažieri pārskatīšanas pēc pieklau­vēja pie vecas dāmas kajītes durvīm, viņa pamodas un atklāja, ka Larsenas jaunkundzes nav. Mēs uzreiz sakam viņu meklēt, bet pagaidam neesam atraduši.

Komodors Katers lēni pagriezās pret drošības dienesta priekš­nieku. Un tas ir viss, Kempera kungs? Kapteine Meisone apgal­voja, ka tas esot kaut kas nopietns.

— ser, tā ka šī ir jau otra pazušana, mēs domājām…

— vai es skaidri neesmu licis saprast, ka pasažieru izdarības man nerūp?

— ser, es nebūtu jūs traucējis, taču, ka jau teicu, mēs paziņojam viņas vārdu skaļruņos, rūpīgi pārmeklējām visas publiskas tel­pas. Nekā.

— viņa droši vien ir kopā ar kādu vīrieti. Katers atkal smag­nēji pagriezās uz logu pusi.

— kā teica Kempera kungs, šī ir jau otra pazušana, teica Meisone. Manuprāt, tas bija pietiekami svarīgi, lai pievērstu tam jūsu uzmanību, ser.

Katers neatbildēja.

— un, kā Kempera kungs ziņoja iepriekšējā reize, kad mēs iz­meklējam pirmo pazušanu, mēs pie borta apdares zem kreisa borta atklātā klāja atradam matu un ādas paraugus, kas atbilda…

— tas neko nepierāda, tie varēja uzrasties arī no citurienes. Katers nepacietīgi un nicīgi atmeta ar roku. Un, pat ja viņa izlē­ca kas par to? Jūs tikpat labi kā es zināt, ka kuģis okeāna vidu ir īsts pašnāvnieku perēklis.

Lai gan Lesērs zināja, ka pasažieru pazušana jūrā nav nekāds retums un kuģošanas firmas dara visu, lai to noklusētu, Katera nežēlīga atbilde parsteidza pat Meisoni. Komandas kapteine vis­maz pusminūti klusēja, tad noklepojas un ierunājās atkal.

— ser, viņa dziļi ievilka elpu, mums jāņem vērā iespējamī­ba, ka abas pazušanas liecina, ka uz kuģa klāja ir maniaks.

— un kas man, jūsuprāt, būtu jādara?

— es ar visu cieņu ieteiktu mainīt kursu un doties uz tuvāko ostu.

Katers pirmoreiz paraudzijās uz Meisoni, un viņa acis kvēloja ka ogles sārtajā, asinsvadu tikliem klātajā sejā. Viņš ierunājās lēni, ledaini saltā balsī. Es uzskatu šo ieteikumu par neapdomātu un pilnīgi nepieņemamu, kapteini Meisone. Šī ir "Britānija".

Kuģa nosaukums tika pasludināts ar tādu uzsvaru, it kā tas visu izskaidrotu.

Atbildot Meisones balss skanēja klusi un savaldīgi. — Jā, ser. Neteikdama vairs ne vārda, viņa pagāja garām Kateram un izgāja no komandtiltiņa.

— apnicīgās sievietes, Katers pusbalsī nomurmināja. Tad iz­ņēma no kabatas izdruku un vēlreiz to apskatījā, kļūdams vēl drūmāks. Pat nesalīdzinot pašreizējo pozīciju ar "Olimpiju", viņš ar to nebija apmierinats. Ignorējot sardzes virsnieku, viņš uzrunāja stūrmani: palieliniet ātrumu līdz pilnai gaitai.

— Klausos, ser, pilnu gaitu.

Lesērs pat neatvēra muti, lai iebilstu. Viņš zināja, ka no tā nebūtu nekāda labuma, itin nekāda.

Загрузка...