Tumsas rats

19

Drošības dienesta priekšnieka kabinets atradās centrālaja dro­šības kompleksa uz a klājā, telpu labirinta ar zemiem griestiem. Jautājot ceļu, Pendergasts vispirms pagāja garām sargā postenim, pēc tam rindai aizturēšanas kameni, ģērbtuvei un dušām, līdz nonāca liela, apaļa telpa, kur vairākos desmitos ekrānu tika rādīti attēli, ko parraidija simtiem, varbūt pat tūkstošiem novērošanas videokameru, kas bija izkaisītas pa visu kuģi. Trīs garlaicības māk­ti apsardzes virsnieki izklaidīgi raudzijās plakana paneļa ekrā­nos. Telpas dziļumos bija aizvērtas durvis ar koka imitācijās ap­dari un uzrakstu "Kempers". Pendergasts ievērojā, ka izslavētie pulētas cēlkoksnes apšuvumi apakšējos klājos nav atrodami.

Viņš pieklauvēja.

— Ienāciet! Atsaucās balss no iekšpuses.

Pendergasts iegāja un aizvēra aiz sevis durvis. Patriks Kempers sēdēja aiz rakstamgalda ar telefona klausuli pie auss. Viņš bija drukns maza auguma vīrs ar lielu, smagnēju galvu, gaļīgam au­sīm, brūniem matiem un tādu ka nepelnīta aizvainojuma izteiksmi sejā. Kabinets bija neparasti tukšs ja neskaita ierāmetu "Britānijas" fotogrāfiju un dažus "Polārzvaigznes" reklāmās plakatus, tajā nebija gandrīz nekādu mēbeļu vai rotājumu. Pulkstenis uz sienas aiz Kempera muguras radīja tieši divpadsmit dienā.

Kempers nolika klausuli. — Piesēdiet.

— paldies. Pendergasts apsēdas viena no cietajiem krēsliem pretī rakstamgaldam. Jūs vēlējāties mani redzēt?

Aizvainojuma izteiksme Kempera seja padziļinājās. Ne glu­ži. To pieprasīja Hentofs.

Pendergasts sarāvās, dzirdot viņa akcentu. Tātad kazino me­nedžeris ir piekritis izpildīt manu nelielo lūgumu? Jauki. Es ar lielāko prieku izpalīdzēšu arī viņam vakarā, kad kāršu blēži ķer­sies pie darba.

— to varesiet saskaņot ar Hentofu.

— cik laipni!

Kempers nopūtas. Man tāpat jau rūpju pāri galvai. Tāpēc ce­ru, ka varēsim to nokārtot ātri. Ko tieši jums vajag?

— piekļuvi kuģa centrālajam seifam.

Drošības dienesta priekšnieka pagurums acumirkli izgaisa.

— nemaz neceriet!

— ak tā bet es domāju, ka mēs esam vienojušies.

Kempera seja parādījās neticība. Pasažieri nedrīkst pat ieiet seifā, kur nu vēl okšķerēt tajā.

Pendergasts atbildēja rāmā garā: nav grūti iedomāties, kas notiktu ar drošības dienesta šefu, kurš pieļāvis, ka kazino cieš mil­jons dolāru zaudējumu nieka septiņu dienu brauciena laikā. Lai gan par kazino atbildīgais ir Hentofs, tomēr, ja runa ir par drošī­bu, tad ripos jūsu galva.

Abi vīrieši krietnu brīdi raudzijās viens otrā. Tad Kempers ap­laizīja lūpas. Centralajam seifam var piekļūt tikai kapteiņa pa­līgs, komandas kapteinis un komodors, viņš klusi paziņoja.

tad iesaku piezvanīt kādam no viņiem pēc jūsu izvēlēs.

Kempers vēl minūti raudzijās Pendergastam acis, pēc tam, nenovēršot skatienu, pacēla klausuli un piezvanīja. Saruna bija īsa un klusa. Noliekot klausuli, Kempera sejas izteiksme nebija kļuvusi priecīgākā. Kapteiņa palīgs mūs gaidīs tur.

Līdz centrālajam seifam bija jāiet piecas minūtes, tas atradās vienu stāvu zemāk, uz B klāja, īpaši nodrošinātā kuģa daļā, kur bija izvietotas arī galvenās vadības sistēmas un serveru kom­plekss, kas darbinaja kuģa iekšejo datortīklu. Šeit, zem ūdens lī­nijas, bija vairāk jūtama dīzeļa motoru vibrācija. Kapteiņa palīgs jau gaidīja pie apsardzes posteņa īsts kuģa komandiera paraugs ar sudraboti sirmiem matiem un spodrā uniformā.

— šis ir Pendergasta kungs, bez lielas sajūsmas paziņoja Kempers.

Lesērs pamāja ar galvu. Mēs vakar tikāmies. Pie Rodžera Meilza galda.

Pendergasts ironiski pasmaidīja. Slava iet man pa priekšu, pateicoties krietnā Meilza kunga pūlēm. Kungi, situācija ir šāda: klients ir nolīdzis mani atrast viņam nozagtu priekšmetu. Par šo priekšmetu es zinu tikai trīs lietas: tas ir unikāls Tibetas artefakts, tas atrodas kaut kur uz šī kuģa, un tā pašreizējais īpašnieks, kurš arī, starp citu, atrodas uz šī kuģa, ir noslepkavojis cilvēku, lai to iegūtu.

Viņš viegli uzsita pa žaketes krūšu kabatu. Mana aizdomās turamo sarakstā ir triju pasažieru vārdi, kuri, pēc Meilza kunga ziņām, nodevuši kaut ko glabāšana kuģa seifā. Es vēlētos ātri pārlaist skatienu šīm lietām, ja atļausiet.

— kāpēc? Noprasīja Kempers. Katrā kajītē ir ierīkots savs seifs. Ja jūsu teiktais atbilst patiesībai, zaglis turēs laupījumu tur.

— šis priekšmets ir vairāk nekā četras pēdas garš. Tāpēc tas ir pārāk liels kajīšu seifiem, izņemot tikai vislielāko luksusnumuru seifus.

Lesērs sarauca pieri. Tad īsuma lai būtu tā. Pendergasta kungs, jūs drīkstat skatīties, bet nedrīkstat nekam pieskarties.

— Kempera kungs, lūdzu, paaiciniet kādu no saviem vīriem. Es vē­lētos, lai būtu trīs liecinieki.

Pagājuši garām sargā postenim, viņi devās prom pa īsu gaite­ni, kura gala bija durvis bez uzraksta. Kapteiņa palīgs pasniedzās kabatā, izvilka atslēgu tērauda ķēdē un atslēdza durvis. Kempers atvēra durvis, un viņi iegāja.

Nelielaja telpa visu aizmugures sienu aizņēma masīvas, apa­ļas pulēta tērauda seifa durvis. Lesērs gaidījā, kamēr telpa ienāk viens no apsardzes vīriem. Tad, izņēmis no kabatas vēl vienu at­slēgu, viņš ievietoja to seifa durvju slēdzenē. Pēc tam ielika caur­laides karti nolasīšanas ierīcē durvju sānos. Tad Lesērs piespie­da plaukstu pie skenera līdzās karšu nolasīšanas ierīcei. Slēdzene metāliski nodunējā, un virs durvīm iedegās sarkana gaisma.

Lesērs piegāja pie liela, apaļa šifra slēdža seifa durvju talākaja mala. Aizsedzis slēdzi no pārējo klātesošo skatieniem, viņš vairākas reizes pagrieza to pa kreisi un pa labi. Sarkano gaismu virs durvīm nomainīja zaļa. Kapteiņa palīgs pagrieza durvju vidū ierī­kotu riteni, pavilka to uz savu pusi, un masivās durvis atvērās.

Seifa iekšieni apspīdēja ūdeņaini zaļgana gaisma. Telpa bija apmēram divpadsmit kvadrātpēdas liela. Telpas dziļumā aiz tērauda aizkara bija bīdāmos plauktos plecu augstuma sakrau­tas metāla kastes. Abas sānu sienas klāja seifu durvis dažas no tam bija diezgan lielas, to priekšējie paneļi bālaja gaisma blāvi spīdēja. Katram durvīm vidu bija atslēgas caurums, un tieši virs tā tērauda iegravēts numurs.

— seifs pilns ar seifiem, teica Pendergasts. Ļoti iespaidīgi.

— tieši tā, piekrita Lesērs. Ko mēs meklējam?

Pendergasts izvilka no kabatas sarakstu. Pirmais ir pievārds

Roberts Smekers, lords Klaivbergs. Viņš uz mirkli apklusa, tad lasīja tālāk. Šķiet, ka, iztērējis mantotas bagātības, viņš ķeras pie radošiem paņemieniem iztikas pelnīšana. Draudzējas ar bagāt­niekiem, ceļo kopā ar tiem uz Monako, Santropēzu, Kapri un Sma­ragdu Krastu. Tur, kur viņš apgrozās, mēdz pazust dārglietas. Ne­viena no rotaslietam, ko viņš it kā ir nozadzis, nav atrasta, un viņam vienmēr ir izdevies izvairīties no soda. Visi doma, ka viņš dārgakmeņus sagriež un dārgmetālus pārkausē stieņos.

Kapteiņa palīgs piegāja pie datora, kas atradās pie tuvākās sie­nas, un nospieda dažus taustiņus. Tas būs divsimt trīsdesmit sestais numurs. Viņš piegāja pie neliela seifa. Tas nav pietiekami liels jūsu pieminētajam priekšmetam.

— varbūt tas ir samazinats, sagriežot vai salokot. Vai jūs varē­tu atvērt?

Tikko manāmi sakniebis lūpas, Lesērs ievietoja atslēgu slēdze­nē un pagrieza to. Durvis atvērās, atklājot skatienam lielu alumī­nija koferi ar šifra slēdzi.

— interesanti, noteica Pendergasts. Viņš brīdi pagrozījās at­vērto durvju priekšā, gandrīz, atgādinot kaķi. Tad pasniedzās un ar garu, tievu pirkstu sāka ļoti piesardzīgi grozīt slēdzi.

— acumirkli! Iesaucās Kempers. Es teicu neaiztieciet neko…

— ak! Pendergasts pacēla kofera vāku. Iekšā bija daudz alu­mīnija folija un celofānā ietītu ķieģelīšu, katrs pārklāts ar biezu vaska kārtu.

— ak, mans dievs! Noelsās Kempers. Es ceru, kas tas nav tas, pēc kā izskatās. Izņēmis no kabatas nazi, viņš izdūra to caur vaska un folijas slāņiem un pavilka, atsedzot graudainu baltu pul­veri. Pastiepis roku, viņš pamērcēja pulveri pirksta galu un no­garšoja to.

— kokains, viņš paziņoja.

— izrādās, nomurmināja Pendergasts, ka labais lords Klaivbergs pārgājis uz jaunu un vēl ienesīgāku darbības veidu.

— ko mēs darīsim? Jautāja Lesērs, raudzīdamies uz balto pul­veri.

— pagaidam neko, atbildēja Kempers, aizvērdams koferi un pagriezdams slēdzi. Varat man ticēt, šī krava nekur tālu netiks.

Mēs pa radio paziņosim ASV muitai. Kad ienāksim ostā, Klaivbergs izņems savu bagažu un tiks aizturēts ostā ārpus kuģa.

— ļoti labi, piekrita Lesērs. Bet ka mēs paskaidrosim, kāpēc atvērām…

— nekas nebūs japaskaidro, drūmi atteica Kempers. Atstā­jiet detaļas manā ziņā.

— kāda veiksme! Moži ierunājās Pendergasts. Izskatās, ka jums ļoti paveicas, ka es nācu jums līdzi.

Neviens šim viedoklim nepievienojās.

— nākamais manā sarakstā ir kinoaktieris Klods Dalass.

Lesērs pamanīja, ka Kempers sāk svīst. Ja kāds to uzzinās… viņš pievērsās datoram, neturpinot šo domu. Astoņsimt divdes­mit otrais numurs.

Viņi piegāja pie lielākā seifa. Daudzsološi, nomurmināja Pendergasts.

Lesērs ar savu atslēgu atslēdza seifu. Tajā atradās vairāki ve­ci, lieli koferi ar uzlīmēm Riodežaneiro, Puketa un Goa. To aiz­bīdņu bultas sargāja dūres lieluma piekaramas slēdzenes.

— hmm, norūca Pendergasts. Viņš noliecās pie koferiem, do­mīgi berzēdams zodu.

Pendergasta kungs, brīdinaja drošības šefs.

Pendergasts pastiepa abas kalsnās rokas, vienā turēdams ma­zu, spožu rīku. Viņš aptaustīja slēdzeni, pagrozīja to pirkstos. Slēdzene noklikšķēja un atvērās.

Dalasa kungam vajadzētu nomainīt šo slēdzeni, viņš secinaja. Un, pirms Kempers un Lesērs paguva iebilst, viņš noņēma slēdzeni, atbīdīja bultu un atvēra kofera vāku.

Paša virspuse rēgojas gumijas tērps un vairākas zirga astru pātagas, ķēdes, rokudzelži, virves un dažādas nenosakāma pie­lietojuma metāla un ādas ierīces.

— interesanti gan, noteica Pendergasts un pasniedzās koferi, šoreiz Lesērs neteica neko, un Pendergasts izvilka likras supermena apmetni un tērpu ar kājstarpē izgrieztu caurumu. Viņš to rūpīgi nopētīja, noņēma kaut ko no pleca, ielika to mēģenē, kas it kā uzradās nezin no kurienes un tapai āri pazuda, tad atlika tēr­pu atpakaļ. Diez vai ir vērts parbaudīt Dalasa kunga pārejās lādes.

— tas noteikti nav nepieciešams, vēsi noteica Lesērs.

— un pēdējais, paziņoja Pendergasts, ir Fēlikss Streidžs, Metropolitēna muzeja grieķu un romiešu nodaļas vadītājs. Viņš atgriežas no diezgan nepatīkama brauciena uz. Itāliju, kur varasiestades viņu iztaujaja par dažiem muzeja izdarītiem iepirkumiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kas bija nelikumīgi iegūtas senlietas.

Lesērs ilgi un stingri ielūkojas Pendergastam acīs. Tad atkal pievērsās tastatūrai. Piecsimt deviņdesmit septītais numurs, viņš teica. Pirms atvērt seifu, vienosimies šādi. Nelieciet klāt ro­kas. Lai rīkojas Veidla kungs. Viņš norādīja uz apsargu. Ja jūs atversiet kādu šajā seifa esošo bagažas vienību, jūsu meklešanas operācijā uzreiz liks izbeigta. Vai sapratat?

— pilnīgi, aģents miermīlīgi atbildēja.

Lesērs piegāja pie seifa labas puses sienas apakšēja rinda, kas bija viens no lielakajiem visa glabātava. Brīdi pameklējis īsto atslē­gu, viņš nometās ceļos, atslēdza un atvēra tērauda durvis. Iekša atradās trīs zemas, masīvas koka kastes. Seifs bija diezgan dziļš, un blāvajā apgaismojuma grūti bija skaidri saskatīt tā saturu.

Pendergasts brīdi nekustīgi stāvēja, lūkodamies uz kastēm. Tad pagriezās un izvilka no kabatas skrūvgriezi. Veidla kungs?

Apsargs jautājoši paraudzijās uz Kemperu. Tas īsi pamāja ar galvu.

Veidls paņēma skrūvgriezi, atskrūvēja kastes sānu malu pa­visam astoņas skrūves, tad noņēma to. Iekša bija burbuļplēves un putuplasta iesaiņojums. Pavelkot nost iesaiņojuma materiālus, parādījās grieķu vāzes sāns.

Pendergasts izņēma no kabatas mazu lukturīti un iespīdinaja atvērtajā kastē. Hmm. Izskatās, ka tā ir grieķu vāze. Šķiet, īsta. Laikam doktors Streidžs ķeries pie vecajiem trikiem un kontraban­das ceļa ieved muzejam senlietas. Viņš izslējās, ielika lukturīti atpakaļ kabatā. Atkāpās no seifu durvīm. Kungi, pateicos jums par man veltīto laiku un pacietību.

Lesērs pamāja ar galvu. Kempers neteica neko. Un tagad atvainojiet mani, ja atstāšu jūs steigā. To teicis, viņš paklanijās, pagriezās un izgāja no seifa.

Braukdams liftā uz divpadsmito klāju, Pendergasts izņēma no kabatas sarakstu. Nosvītroja Klaivbergu un Dalasu. Streidžu gan nenosvītroja.