17

Īpašais aģents Pendergasts klusi slīdēja pa "Britānijas" grez­najam publiskājām telpām, ar sudrabainajam acīm ievērojot vi­sus sīkumus, iegaumējot kuģa plānojumu. Viņš jau trīs stundas staigāja pa saloniem, spa centriem, restorāniem, krogiem un ka­zino, arkadem un plašam, augstam kinozālēm. Ģērbies eleganti pašūta melna uzvalka, viņš labi iederējās smokingos tērpto viesu vidū, izceļoties tikai ar gaišajiem matiem un bālo sejas krasu.

Viņš zināja, ka arī meklētais cilvēks ir nomoda un izklaidē­jas. Četros no rīta viņš beidzot to atrada, bezmerķīgi klīstam pa septīto klāju, augstāko no kopīgajiem klājiem, caur salonu un galeriju labirintu uz kuģa vidusdaļas pusi. Tieši viņiem vīrs galvas bija gandrīz tūkstoš simt pasažieru kajītes, l ai atpelnītu tik liela un grezna kuģa būvēšanas milzīgos izdevumus, "Polārzvaigzne" bija samazinajusi vienvietīgo un divvietīgo kajīšu skaitu, ierīkojot visas kajītes ar skalu uz juru ka plašus un dārgus apartamentus ar balkoniem. Taču balkonu deļ šie aparta­menti bija jānovieto pēc iespējas augstāk kuģa virsbūvē, tālāk no ūdens virsmas un šļakatam. Tāpēc visas kopējas telpas atradās uz zemakajiem klājiem.

Cilvēku uz klājiem jau bija mazāk. Kuģis smagnēji šūpojas lēnos, dziļos viļņos, ikreiz vairāku minušu ilguma. Viļņi nāca no velras centra tālu uz austrumiem. Iespējams, ka daudzi pasažieri jau sāka nožēlot vakariņas notiesātas bagātigas porcijas. Šķiet, ka arī viņa izsekojamais bija viens no tiem.

Pendergasts apstājās un ieskatījās salokamāja kuģa plana, ku­ru bija izraibinājis ar rūpīgam piezimem. Paraudzījies apkārt, viņš atrada meklēto izeju uz promenades klāju. Lai gan arī uz citiem "Britānijas" klājiem bija ārējie laukumi, kopīgie balkoni un atklātie peldbaseini, tikai septītajam klājam bija promenade, kas stiepās visapkārt kuģim. Un tieši uz turieni devās viņa izsekoja­mais atvēra durvis un izgāja svaiga gaisa.

Pie durvīm Pendergasts no sudraba blašķes iedzēra malku burbona, pirms norīšanas brīdi paskalinaja to mutē, tad atvēra dur­vis un izgāja ārā. Tur viņš uzreiz sajūtas ka nokļuvis vētras na­gos. Vējš brazas sejā, izrava kaklasaiti no žaketes un aizlidinaja par plecu. Lai gan klājš atradās astoņus stāvus vīrs jūras līmeņa, gaiss bija pilns ar sīkam ūdens lasitem. Pagāja kāds brīdis, līdz viņš saprata, ka tas nav tikai tuvojošās vētras deļ kuģis brauca ar ātrumu vismaz trīsdesmit mezgli stunda, kas pat bezveja laikā saceltu šļakatas uz vaļēja klāja. Ka teica kapteiņa palīgs Lesērs kruiza kuģis bēg 110 vētras. Mēs nemainām kursu tikai laužamies tai cauri.

Viņš ieraudzīja izsekojamo stāvam pie margam kādu piecdes­mit jardu attālumā, aizvēja. Pendergasts sāka soļot pie viņa, pa­cēlis roku līksma sveiciena.

— Džeisons? Džeisons Lembs?

— Vīrietis pagriezās. Kas ir? Viņa seja šķita zaļgana.

Pendergasts pieskreja klat un satvēra viņa roku. Ak dievs, tas esi tu! Man jau šķita, ka pazinu tevi pie vakariņu galda! Ka sviežas, vecais? Viņš purinaja lemba labo roku, liela sajūsma pieķeroties arī pie kreisas un pievelkot viņu tuvāk.

— labi, labi. Džeisona lemba izskats gan par to nemaz ne­liecināja. Atvainojiet, bet vai es jūs pazīstu?

— Pendergasts! Aloizijs Pendergasts! Astoņdesmit ceturtais gads, riverdeila! Pendergasts apmeta roku lembam ap pleciem, sirsnīgi apkampa viņu, iepūšot seja pamatīgu burbona dvaku. Lembs it kā sastinga, sāka grozīties, pūloties atbrīvoties no uz­mācīgā, smakojoša apkampiena.

— neatceros nevienu Pendergastu, viņš neticīgi iebilda.

— beidz! Džeison, atceries vecos labos laikus! Dziedāšanas klu­bu, studentu basketbolu! Nākamais apskaviens, vēl spēcīgāks.

Lembs to vairs nevarēja paciest. Ar milzu piepūli viņš mēģināja izrauties no aģenta dzelžainā tvēriena.

— vecumdienas atmiņa sāk zust? Pendergasts draudzīgi sa­spieda Lemba augšdelmu.

Lembs beidzot atbrīvojās, papurinaja roku un pakāpas soli atpakaļ. Paklau, Pendergast, varbūt labāk ej atpakaļ uz savu kajīti un izguli dzērumu. Man nav ne mazākas nojausmas, kas tu tads esi.

— vai tā kāds izturas pret senu draugu? Pendergasts žēli iečīkstējas.

— varu pateikt vēl skaidrak. Kraties projām, vecīt! Pagājis viņam garām, Lembs pazuda durvis, joprojām jūras slimības mocīts.

Pendergasts atspiedas pret margam, klusu, bet nevaidamu smieklu lēkmes pārņemts. Pēc brīža izslējās, noklepojas, sakārtoja uzvalku un kaklasaiti, ar zīda mutautiņu noslaucīja rokas un, nicīgi saviebies, ar manikiretajiem pirkstiem nopurinaja no žake­tes neredzamus putekļus. Kuģa šūpošanās bija jūtama arvien vairāk, kamēr viņš cīnījās pret vēju, ar vienu roku turēdamies pie margam.

Viņš paraudzijās augšup uz tukšo balkonu rindām. Tas šķita visai ironiski tik daudzi "Britānijas" pasažieri maksaja krietni augstāku cenu par kajīti ar balkonu, bet kuģa parmerigais ātrums neļāva to izmantot.

Gājiens visa kuģa garuma prasīja gandrīz desmit minūtes. Beidzot viņš apstājās pakaļgala, kur bija salīdzinoši mierīgāk. Piegājis pie margam, viņš raudzijās uz kuģa saceltajiem viļņiem. Četras baltu putu joslas niknu, tumšu bangu vidu. Vēja un viļņu saceltas smalkas šļakatas sāka sabiezet viegla dūmaka, ietinot kuģi rēgaina mīkla miglas plīvura.

Kuģa taure žēlabaini iēkaucas, un Pendergasts pagriezās, do­mīgi atspiedies pret margam. Uz klājiem viņam vīrs galvas grez­nos apartamentos atpūtas divtūkstoš septiņsimt pasažieri. Bet dzi­ļi viņam zem kājām, zem ūdens līmeņa mitinājās tūkstoš sešsimt vīrieši un sievietes, kuru uzdevums bija aprūpēt šos pasažierus un izpildīt katru to kaprīzi.

Vairāk nekā četrtūkstoš cilvēku un viņu vidu bija dīvainais slepkava ar noslēpumaino senlietu, kuras deļ viņš nogalināja cil­vēku.

Patveries aizvējā, Pendergasts izņēma no kabatas sarakstu, sa­meklēja tintes pildspalvu un lēni parsvitroja džeisona pemba vār­du. Izliekoties par piedzerušu jaunības draugu, pārbaudījis šī vīra fizisko formu, viņš pārliecinājās, ka Lembs ar savam karnajam rokam un vārgo ķermeni nebūtu spējis pievāret Ambrosu, kur nu vēl tik nežēlīgi apstrādāt hķi ar nazi.

Vel atlikuši seši.

Taure iēkaucas atkal. Pendergasts uz mirkli sastinga. Pēc tam izslējās un uzmanīgi ieklausijas. Viņam šķita, ka atskanēja klie­dziens, ko apslapēja skaļais taures pūtiens. Viņš vairākas minū­tes stāvēja klausīdamies. Taču vienīga skaņa bija vēja brāzmās. Ciešāk ietinies žakete, Pendergasts devās uz durvju pusi, lai pa­tvertos kuģa tikamāja siltuma. Bija laiks doties pie miera.

Загрузка...