36

Pols Bitermens izkāpa no lifta, sagrīļojas un pieķeras pie no­spodrinātajam hromētajam margam. "Britānija" šūpojas viļņos, bet tā bija tikai puse nelaimes bitermenu mocīja pārāk bagātigas vakariņas apvienojuma ar deviņām glazem augstāka labuma šampanieša.

Joprojām turēdamies pie margām, viņš nopētīja eleganto devī­tā klāja gaiteni, pulēdamies apjēgt, kur atrodas. Pacēlis roku pie mutes, viņš atraugājās, sajūtot mute pretīgu! Kaviara, trifeļu, brilē krēma un sausa šampanieša garšu maisījumu. Viņš izklai­dīgi pakasijās. Kaut kas te neizskatījās lāgā.

Pēc kāda brīža viņš apjēdza savu kļūdu. Viņš nebija ka parasti iekāpis kreisa borta liftā, bet gan šampanieša reiboni iemaldījies laba borta lifta un nokļuvis kuģa pretēja pusē. Nekās, tur var viegli līdzēt. Kaut ko greizi dungodams, viņš sameklēja kabata deviņsimt sešdesmit pirmās kajītes durvju karti. Atlaidis margas, viņš, maz­liet nedroši grīļodamies, devās, viņaprat, pareizaja virziena, taču pamanījā, ka kajīšu numuri mainas uz nepareizo pusi.

Viņš apstājās, pagriezās, atkal atraugajas, šoreiz pat nepūlo­ties aizsegt muti ar roku, tad sāka soļot pretēja virziena. Viņa gal­va tiešam bija miglas pilna, un, lai to noskaidrotu, viņš mēģināja atsaukt atmiņa notikumus, kas pirmoreiz visu piecdesmit trīs ga­du laika noveda viņu līdz tadam reibuma stāvoklim.

Viss sākas agra pēcpusdiena. Kopš pamošanas viņš mocījās ar jūras slimību, nespēja ieest ne kumosu, un nevienas no kuģa aptiēka nopērkamājam bezrecepšu zālēm itin nemaz Nepalīdzē­ja. Tad beidzot viņš devās uz kuģa medpunktu, kur ārsts parak­stīja skopolamma plāksteri. Pielīmējis to aiz vienas auss, ka ārsts bija ieteicis, viņš atgriezās kajīte un likās nosnausties.

Vai nu tāpēc, ka iepriekšējo nakti viņš bija slikti gulējis, vai arī plāksterim bija miega zaļu iedarbība, bet pols bitermens pamodas piecpadsmit pāri deviņiem vakara, atpestīts no jūras slimī­bas, ar izžuvušu muti un necilvecigi izsalcis. Viņš bija nogulējis savu ierasto vakariņu laiku astoņos, bet, ātri piezvanot adminis­tratoram, rezerveja vietu pēdēja tā vakara ēdienreizē pusvien­padsmitos "kensingtongārdenā".

Izrādījās, ka "Kensingtongārdenā" Bitermenam ir pat ļoti pa prātam. Šis restorāns bija modernāks, jaunekligaks un stilīgāks nekā diezgan garlaicīgais iestādījums, kur viņš bija ieturejies līdz šim. Tur bija dažas patiesi burvīgas sievietes, ko paverot, un ēdiens bija lielisks. Pārsteidzošā karta restorāns nebija pārpildīts, drīzāk pus­tukšs. Izbadējies viņš pasūtīja dubultporciju liellopu filejas un to notiesaja. Slapju remdēšanai nepietika ar veselu pudeli šampanie­ša, tāpēc pakalpīgais vīnu viesmīlis laipni pasniedza vēl vienu.

Pie blakus galdiņa viņš dzirdēja savādas runas. Kāds pāris ar raižpilnām sejām kaut ko stāstīja par līķi, kas esot kaut kur uzra­dies. Paikam viņš bija nogulējis tiešam svarīgu nolikumu. Lēni un piesardzīgi lavierēdams pa devītā klāja gaiteni, viņš nolēma rīt noteikti uzzināt visu par to.

Taču tagad bija radušies jauni sarežģījumi. Kajīšu numuri mainījās pareizajā virziena deviņsimt piecdesmit ceturtais, deviņ­simt piecdesmit sestais -, bet tie visi bija para numuri.

Viņš apstājās, atkal pieķēries pie gaiteņa sienas margam, un mēģināja sakopot domas. Tā viņš nekad neatradis deviņsimt seš­desmit pirmo kajīti. Tad viņš skaļi iesmējās. Pol, veco zen, tu ne­maz nedomā ar galvu! Viņš bija izkāpis no lifta laba borta pusē, bet kajītes ar nepara numuriem ka viņējā visas atrodas pie kreisa bor­ta. Kā viņš varēja to aizmirst? Jaatrod šķērsojošais gaitenis. Viņš atkal devās ceļa, mazliet šūpodamies, miglaino pratu atsvēra pa­tīkama sajuta, soļojot ka pa mākoņiem. Viņš nolēma tas nekās, ka viņš ir diakons, šampanieti vajag dzert biežāk. Protams, vietē­jo šo ceļojumu viņš bija laimējis ymca loterija un par savu sko­lotājā algu nevarēja atļauties augstāka labuma franču dzerienu.

Priekšā pa kreisi viņš pamanīja partraukumu durvju rinda ieeju viena no kuģa centrālajiem vestibiliem. No turienes viņš nokļūs kreisā borta gaiteni un sava kajīte. Viņš ietenterēja pa dur­vīm.

Vestibila bija divi lifti un tiem pretī ērts atpūtas stūrītis ar ozol­koka grāmatplauktiem un atzveltnes kresliem. Šajā vēlajā stunda vestibils bija tukšs. Bitermens apstājās un paostīja gaisu. Te oda kaut ka savādi it kā pēc dūmiem. Uz mirkli dzēruma svētlaime pagaisa viņš bija piedalījies pietiekami daudzas drošības apmācības, lai zinātu, ka ugunsgrēks uz kuģa ir vislielākās bries­mas. Taču šī smaka bija citādākā. Tā bija drīzāk pēc vīraka, pēc aromatiskājām nūjiņām, ko viņš reiz bija pasmaržojis Nepāliešu restorānā sanfrancisko ķīniešu kvartalā.

Tagad jau lēnak viņš izgāja cauri vestibilam uz kreisa borta gaiteni. Visapkārt valdīja klusums, un viņš varēja sadzirdēt un sajust kuģa dīzeļmotoru smago dunu dziļi lejā. Šeit aromats bija stiprāks daudz stiprāks. Savādajai muskusa smaržai piejaucās citas, smagakas, daudz netikamakas smakas it kā sapelējušas sēnes un vēl kaut kas, ko viņš neprata noteikt. Viņš apstājās, saraucis pieri. Tad, atskatījies uz vestibilu, izgāja kreisa borta gai­teni.

Un apstājās ka sastindzis, acumirkli atžirdzis no reiboņa.

Tālāk priekšā bija smakas avots tumšu jumu mākonis, kas aizšķērsoja gaiteni. Taču dūmi bija pavisam citādi nekā tie, ko viņš jebkad bija redzējis. Tie bija savādi necaurspīdīgi, blīva, tumši peleciga krāsā, ar ribām līdzīgam ārējām maļam, kas viņam nezin kāpēc ar lielu nepatiku atgādinaja gultas veļu.

Pols Bitermens skaļi ievilka elpu. Kaut kas te nebija lagā ne­pavisam nebija lāga.

Dūmi taču parasti plūst gaisa, vijoties un mainoties, gar ma­lām izšķīstot plānās strēlēs, bet šis mākonis tikai karājās gaisā, cilvēka auguma, savādi nekustīgs un naidīgs, it kā apdraudot vi­ņu. Tā forma bija tik līdzena un vienmērīga, it kā to veidotu cieta, organiska viela. Smaka bija tik spēcīga, ka viņš tikko spēja pael­pot. Tas bija kaut kas neiedomājami svešāds.

Viņš juta, ka sirds pēkšņi sāk bailes sisties straujak. Vai viņš to iztēlojas, vai arī biezajam mākonim tagad bija arī cilvēka forma? Tam bija taustekļi, kas izskatījās pēc rokam; mucai līdzīga galva ar seju, ērmīgas kājas, kas kustējās, it kā dejojot… ak dievs, tas līdzinājās nevis cilvēkām, bet dēmonam…

Un tad biedēklis lēni pastiepa ķeburainas rokas un, atbaidoši viļņodamies, sāka lēni virzīties viņam pretī.

— Nē! Viņš iekliedzas. Nē! Ej prom! Ej prom!

Tam sekojošie izmisīgie kliedzieni lika uzreiz atverties visam kajīšu durvīm devītā klāja kreisa borta pusē. Iestājās īss, saspring­ta klusuma mirklis. Un tad šausmu izsaucieni, spiedzieni, paģibuša cilvēka ķermeņa bukšķis uz paklājā, steidzīga durvju aiz­ciršana. Bitermens neko no tā visa nedzirdēja. Visa viņa uzmanība, visa viņa būtība bija pievērsta briesmonim, kas slīdēja tuvāk, arvien tuvāk…

Un tad tas jau bija garām.

Загрузка...