Viesnīcas "Holivuda" rēgi

MARĶĪZS PIEPRASA KOMPENSĀCIJU

— Un man arī jāatstāj! — Lellīte histēriski smējās. — Es neesmu nekāda lēdija!

— Tu esi piedzērusies! — Ramiross atvēzējās pļaukai.

— Liekas, tiešām esmu mazliet šāvusi pār strīpu, — Lellīte sāka raudāt. Trīcot pie visām miesām, viņa pie­spiedās Ramirosam: — Aizved mani! Negribu šos rie­bīgos purnus vairs redzēt!

Ramiross izveda viņu ārā. Iekāms aiz abiem aizcirtās durvis, Mūns paguva ievērot skatienus, ko pārmainīja Ra­miross un Rozita. Rozita tūlīt aizgriezās. Viņa centās iz­skatīties vienaldzīga, tomēr viņas sejā īsu mirkli bija lasāma savāda izteiksme. Tā mēdz izskatīties cilvēks, kas zina kādu noslēpumu, bet pagaidām nevēlas to izpaust.

— Lūdzu! — pēc piecām minūtēm Melbričs ar plašu žestu aicināja viesus atpakaļ istabā.

— Major, jūs esat man apnicis ar savu konspirāciju! — ģenerālis apsēdās krēslā un, ielējis sev degvīnu, lēni iz­dzēra. -— Jūs atgādināt cilvēku anekdotē, kurš, baidīda­mies no spiegiem, ietērpa savas domas nevis vārdos, bet šifros. Misters Mūns var vēl nodomāt nezin ko. Nelielas nepatikšanas .. .

— Labi, ģenerāli, ja jau tā, tad runāsim atklāti! — ma­jors ielēja arī sev, bet pretēji ģenerālim izdzēra glāzi vienā rāvienā. — Lielas nepatikšanas. Miglā netālu no Malāgas ietriekusies kalnā lidmašīna «Globemaster». Tajā atradās sarežģītas konstrukcijas detektori…

— … ķīmiski saindēto šķembu uziešanai, — ģenerālis ātri iestarpināja. — Misteram Mūnam arī bez jums viss zināms. Labāk pagatavojiet kokteili!

— Ģenerāli! Atļausiet iet? — Rozita uzlika galvā formas cepuri, kas apsedza sudrabainos matus. Seja tagad iz­skatījās pavisam citāda. Tikai šai brīdī Mūns pa īstam saprata, cik skaista bija Rozita. Viņa, acīm redzot, bija meksikāniete ar senu acteku asiņu piejaukumu. Tādas mazliet iešķības, mīklaini skumjas melnas acis viņš bija redzējis tikai Djego Rivēras freskās.

— Lūdzu, — ģenerālis pamāja. — Rīt būsiet mistera Mūna rīcībā, bet šovakar negribu jūs aizkavēt. Redzēt trīs piedzērušos vīriešus laikam nav diez cik patīkami. Citām nodarbībām mēs vairs nederam.

— Jūs šokējat mis Bairdu, — Mūns nomurmināja.

— It nemaz! — Rozita, kā parasti, atturīgi pasmaidīja.

— Esmu pietiekami gudra, lai atšķirtu humoru no dažu vīriešu nekaunībām.

— Par ko jūs runājat? — majors paskarbi noprasīja.

— Par mis Rodžeras nākamo vīru. Kamēr stāvējām pie loga, viņš iečukstēja man ausī kaut ko tādu, ka pat at­kārtot vairs negribas. — Rozita palūkojās uz Mūnu un piebilda: — Cikos man jābūt pie jums, mister Mūn?

— Ap desmitiem… Nē, labāk gan vēlāk, — un, ska­tīdamies Rozitai tieši acīs, Mūns tīšām sameloja: — Šai laikā pie manis atnāks Ramiross, un jums viņa sabiedrība droši vien derdzas …

— It nemaz, — Rozita vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Protu turēt tādus vīriešus pienācīgā attālumā. Tātad desmitos?

— Jā, — Mūns pamāja. — Un uzvelciet, lūdzu, kleitu! Formas tērps parasti rada nevēlamu reakciju.

— Atvainojiet, bet man nekā nav līdzi, — Rozita, acīm redzot, jutās neērti. Varbūt tādēļ viņa pajokoja: — Ceru, ka baltajā formas tērpā mani noturēs par stjuarti. Uz redzēšanos!

Dzerdams majora sagatavoto kokteili, Mūns vēl labu laiku kavējās domās pie Rozitas. Savādi, ka tik skaista sieviete nav paņēmusi uz Panotarosu nevienu tērpu…

Bungu rīboņai līdzīgi klauvējieni pie durvīm iztraucēja viņu.

— Lellīte! — ģenerālis nostenēja. — Major, paslēpiet ātrāk pudeli! Varbūt tad viņa atkal aizies. — Taču, dur­vīm atveroties, Mūns ieraudzīja Lellītes vietā marķīzu Kastelmari. Viņš to pazina tikai ar pūlēm. Marķīza tērps sastāvēja vienīgi no zemnieku koka tupelēm un īsa rudens mētelīša.

— Kas tas? — ģenerālis apstulba.

— Es esmu marķīzs Kastelmare! Kur jums te vanna?

Apjucis ģenerālis tīri automātiski norādīja uz vannas istabu un tikai pēc tam atģidās. — Kāpēc jūs viņu ielai­dāt? — viņš nikni uzsauca majoram. — Vai tad neredzat, ka viņš ir prātā jucis?

— Tas ir bēdīgs pārpratums, — marķīzs lepni izslējās.

— Es neesmu ārprātīgais, bet marķīzs! Senjors Mūns var to apliecināt. Iztraucēt jūs tik vēlā laikā mani piespieda tas, ka manā pilī nav karsta ūdens. Lūdzu tūkstoškārt pie­došanu! Ceru, jums atradīsies ziepju gabals … Tikko būšu saņēmis kompensāciju, samaksāšu par to.

— Kas par kompensāciju? Goda vārds, viņš ir traks! — ģenerālis atvirzījās nostāk.

— Neuztraucieties, ģenerāli, es neesmu bīstams.

Ģenerālis atkāpās vēl divus soļus. Majors vīrišķīgi no­stājās starp viņu un marķīzu.

— Parunāšu ar marķīzu, — viņš čukstēja. — Bet jūs tikmēr izsauciet patruļu!

— Nav nekādas vajadzības, — marķīzs viltīgi pamirk­šķināja. — Esmu jau spēris visus piesardzības soļus. Tieši pēc instrukcijas. Visas drēbes — gan savas, gan mana dārznieka un viņa sievas sadedzināju. Visus dārzājus aplēju ar petroleju un arī sadedzināju. Atliek tikai no­mazgāties dušā un saņemt kompensāciju.

— Jūs esat atradis šķembas? — majors sarauca uzacis. Viņa sejā bija lasāma neticība, bet to ātri vien nomainīja gandarījums.

— Tieši tā! — marķīzs lepni pamāja, it kā būtu atradis leģendārās Kastelmares dzimtas bagātības. Tad apķēries skumji nopūtās. —Jāsaka, ka pat mauru iebrukums nav sagādājis mūsu īpašumam tik milzīgus zaudējumus …

— Saņemsiet kompensāciju! — majors strupi pārtrauca.

— Parādiet, kurā vietā atradās šķembas, — viņš atrāva portjeru, aiz kuras atradās Panotarosas plāns.

— Te! — marķīza pirksts apstājās pie bultiņas ar pa­skaidrojumu «Ieeja Melnajā alā». — Pat tad, ja saliek kopā visus zaudējumus, ko mums nodarījusi Lielā inkvi­zīcija karaļa Ferdinanda laikā un īpašuma konfiskācija ģenerāļa Franko laikā … — marķīzs, acīm redzot, baidī­jās, ka bez šīs vēsturiskās ekskursijas amerikāņi pietie­kami nenovērtēs katastrofas lielumu.

— Varat nepūlēties, marķīz, — ģenerālis viņu pārtrauca,

— Kompensāciju saņemsiet bez jebkādām vēsturiskām izziņām. Mūsu valsts ir bagāta. Pat ja no jūsu pils būtu palicis nosaukums vien, arī tad mēs jums atlīdzinātu visu līdz pēdējam centam.

— Es arī nešaubījos par to, — marķīzs ceremoniāli pa­klanījās. — Amerikāņi ir džentlmeņi. Ja jūs, ģenerāli, būtu sadedzinājis manu vecvectēvu, mantiniekiem pie­nāktos pieklājīga kompensācija! — Marķīzs lēni tuvojās galdam un ar veiklu kustību iebāza mutē lielu siera ga­balu. Tad viņš turpināja: — Rezultātā viņi nevis nolā­dētu jūs, bet nākamajā dienā atstieptu arī vecvecmāti. — Marķīzs apsēdās un piebīdīja sev šķīvi tuvāk. — Diemžēl inkvizitori nebija tik gudri politiķi kā jūs …

— Pie lietas! — ģenerālis izņēma čeku grāmatiņu. — Kādu summu pieprasāt?

— Jāpadomā. — Marķīzs sakošļāja šķiņķa gabalu, no­skaloja to ar kokteili un tad teica: — Dārzeņi ir sīkums, kaut gan, ņemot vērā, ka Panotarosā visi dārzeņi iznīci­nāti, tirgus cenas uz tiem stipri cēlušās. Ar drēbēm stā­voklis daudz nopietnāks… Savus uzvalkus šūdināju pie labākā Madrides skrodera no visdārgākās drānas… — Apsēdies ērtāk, marķīzs atpogāja mēteli.

— Tas nu gan par traku! — ģenerālis nošņāca.

— Tas, ka, nesagaidījis uzaicinājumu, apsēdos pie galda? — Marķīzs nesatricināmā mierā jautāja. — Aiz­mirsu pateikt, ka katram gadījumam iznīcināju visus pār­tikas krājumus, kas atradās manā pilī.

— Spriežot pēc jūsu apetītes, tie nebija pārāk lieli, — ģenerālis pasmaidīja.

Marķīzs aizvainots atstūma šķīvi.

— Nē, nē! Ēdiet vien! — ģenerālis turpināja. — Kas attiecas uz kompensāciju, tad mēs laikam vienosimies bez pūlēm.

— Rīt saņemsiet divi tūkstoši pesetu! Bet pagai­dām … — ģenerālis izņēma no sienas skapja neilona peldbikses un pasniedza tās marķīzam.

Marķīzs paskatījās vispirms uz biksītēm, tad uz sevi un, ātri aizsitis mēteli, nomurmināja:

— Pavisam aizmirsu, ka sadedzināju arī savas vienīgās apakšbikses. Dārznieks man to pateica, bet bija jau par vēlu! … Kā jūs teicāt? Divi tūkstoši pesetu? — marķīzs neapmierināts saviebās.

— Par maz? Labi — trīs tūkstoši!

— Spāņu aristokrāts nekad nekaulējas! — marķīzs sa­šuta. — Desmittūkstoš pesetu un — līkop!

— Desmit? Vai neesmu pārklausījies? — ģenerālis smaidīdams paskatījās uz marķīza mēteli, kas atkal atgāja vaļā.

— Viss ir pareizi, — marķīzs izaicinoši noteica. — Pieci par psihisko traumu. Jūs taču pats atzināt, ka esmu sa­jucis prātā. Bet pieci par morālo krišanu … Jūsu idiotis­kās instrukcijas dēļ man, marķīzam Kastelmarem-i-Enusančem-i-Kazalakunam … savus pārējos titulus izlaidīšu… bija jārādās tādā izskatā uz ielas. Negods!

Ģenerālis izrakstīja čeku un piegāja pie kartes. Tāpat kā uz fotogrāfijas policijas priekšnieka kabinetā, viss aus­trumu rajons bija ieslēgts sarkanā aplī. Taču uz kartes apli papildināja punktēta līnija, kas iekļāva arī Svētlai­mīgās vientulības salu.

— Vai tagad esat pārliecinājies, ģenerāli? — majors Melbričs jautāja.

— Jums taisnība. Varat nodzēst punktieri. Tur mums nav ko meklēt.

Majors izņēma no krūšu kabatas dzēšamo gumiju un ar trim precīziem vilcieniem nodzēsa līniju. Mūns pama­nīja, ka viņa seja manāmi atdzīvojās.

— Kārtībā! — majors pasvieda gumiju gaisā un atkal noķēra to. Viņa tumšajās, parasti neizdibināmajās acīs iegailējās prieks.