Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PILS AR SPOKIEM

Ugunskura atblāzma izrāva no tumsas pils pelēkās, sū­nām apaugušās sienas un cilvēku stāvus. Spriežot pēc tā, ka liesma arvien vēl netaisījās apdzist, marķīzs bija ieme­tis ugunskurā ne tikai drēbes, bet efekta pēc ielējis tajā labu tiesu petrolejas.

Trīsdesmit soļu tālāk bija redzami divi sargkareivji, kas apsargāja aizbarikadēto ieeju Melnajā alā. Aiz tās sākās dziļu plaisu izrobotas, cita uz citas haotiski sames­tas, neizbrienamiem krūmiem apaugušas klintis. Tāds pats krūmājs auga tajā vietā, kur marķīzs bija atradis šķem­bas.

— Stāti — majors Melbričs apstādināja sapierus, kurus komandēja kapteinis. Viņš iededzināja spilgtu kabatas lukturīti. Dzelkšņainie zari bija cieši savijusies, veido­dami džungļus miniatūrā. Izcirst krūmāju, acīm redzot, nebija viegli. Tikai tāpēc šī pirmatnējā saliņa bija pali­kusi kultivētajā zemē, kas to apņēma no visām pusēm. Tagad dobju vietā rēgojās pelnu kaudzītes. Gaisā bija jūtama kodīga deguma smaka. Viegls vējš iznēsāja sod­rējus.

Marķīza dārznieks un viņa sieva klusuciešot stāvēja malā. Tie bija veci ļaudis. Mugurā viņiem bija gan ap­valkātas, tomēr vēl diezgan pieklājīgas drēbes. Droši vien marķīzs bija stipri pārspīlējis sadedzināto uzvalku skaitu.

Majors Melbričs piesardzīgi tuvojās krūmiem.

— Neejiet klāt! — marķīzs iesaucās brīdinošā balsī, īsajā mētelītī viņš tagad atgādināja lauvas ādā tērpušos zvēru dīdītāju.

— Par mani varat neuztraukties, — majors norūca. — Cerams, ka jūs neesat tuvojies?

— Neesmu taču galīgi traks! — marķīzs enerģiski pa­purināja galvu un ātri piebilda. — Protams, tikai pārnestā nozīmē. Psihiskas traumas rezultātā esmu tiešām mazliet jucis, — marķīzs iesita sev pa pieri. — Bet ne tik tālu, lai riskētu ar dzīvību.

— Kā tad jūs atradāt šķembas? — Mūns neticīgi vai­cāja.

Majors uzmeta viņam niknu skatienu. Mūna nevēlēša­nās palikt viesnīcā kaitināja viņu.

— Tiešām, kāpēc pamanījāt tās tikai šodien? — ģene­rālis atbalstīja Mūnu. — Kā jūs vispār zināt, ka tās ir bumbas šķembas, nevis stikla drumslas?

— Ģenerāli, tur nevar būt nekādu šaubu! — majors uzlaida krūmiem staru kūli. Zem lapām kaut kas iezib- snījās. Mūns pamanīja, ka vienlaikus iegaismojās celulo­īda krūšu nozīme ar uzrakstu «Majors Ralfs Melbričs». Acīm redzot, vainīga bija dziestošā ugunskura atblāzma. Majors ātri atlēca nost, nozīme atkal satumsa. Varbūt tā­dēļ, ka tieši tai brīdī sārts galīgi nodzisa.

īsu mirkli valdīja pilnīga tumsa. Uz melnā debess fona reljefi iezīmējās vēl melnākās pils siluets ar dažiem ap­gaismotiem logiem. Tad iedegās sapieru lukturi. Viņi ar virvi iežogoja laukumu, kas bija vismaz desmit reižu lielāks par pašu krūmāju. Ģenerālis un majors atvadījās un devās pie mašīnas. Pēc atsevišķām frāzēm, kas sasnie­dza Mūnu, viņš noprata, ka runa ir par Melno alu un meklējumu atjaunošanu.

— Laipni lūdzu pilī! — marķīzs ar majestātisku žestu aicināja Mūnu. — Pat negribas ticēt, ka tik slavens viesis pārkāps mana pieticīgā mājokļa slieksni. Diemžēl jūs sa­gaida rūgta vilšanās… Jūs taču esat nācis, lai apskatītu mana apakšīrnieka mantas?

— Jūs esat tās iznīcinājis?

— Uzminējāt! — marķīzs turpināja čukstus. — Baidī­jos, ka majoram iešausies prātā parakņāties ugunskurā… Atcerieties, romānā «Slepkava dzer gaišo alu» pēc viena apdeguša diega nosaka uzvalka lielumu, krāsu, piegrie­zumu un pat, kurā veikalā tas pirkts … Vārdu sakot, lai noticētu maniem zaudējumiem, nācās iemest ugunī sen­jora Brauna uzvalku, tas vismaz ir no tīras vilnas.

— Tā vien šķiet, ka visu šo jezgu ar šķembām esat izdomājis tāpēc, lai iznīcinātu Brauna mantas.

Pili kādreiz bija apjozis grāvis. Tagad tas aizbērts un pārvērsts par sakņu dobi. Paceļamais tilts ar sarūsējušām ķēdēm un apsūbējušu ģerboni.

— Uzmanīgi! Neizmežģījiet kāju, — marķīzs brīdināja. — Šodien tam būtu katastrofālas sekas.

— Kāpēc tieši šodien? — Mūns ar pūlēm izvilka kāju no liela cauruma un atviegloti uzelpoja.

— Dakteris Enkarno aizbraucis un, manuprāt, tik ātri neatgriezīsies. Bet amerikāņu ārsti ir speciālisti pavisam citā nozarē. No ķirurģijas viņiem droši vien nav nekādas jēgas… Svētā dievmāte! — marķīzs spalgi iekliedzās.

— Iekritāt kādā caurumā? — Mūns ar acīm urbās ne­caurredzamajā tumsā. — Vajadzīga palīdzība?

— Muļķības! Man ir laba redze … Es tikai atcerējos kaut ko … Iekāms sadedzināju senjora Brauna uzvalku, rūpīgi apskatīju to ar lupu. Nekā aizdomīga. Tad tikpat rūpīgi apošņāju to. Iedomājieties! — Marķīzs iestarpināja zīmīgu pauzi. — Tas oda pēc «Melnā kaķa»!

— Kā jūs to uzzinājāt? Pēc drānai pielipušas melnas spalvas?

— Jūs neesat mani pareizi sapratis. Gvendolīnas smarža saucas «Chat noir», tulkojumā tas būtu «Melnais kaķis».

Kad smagās ozolkoka durvis, sarūsējušām virām čīkstot, atvērās, Mūns ieraudzīja vāji apgaismotu telpu, kuru pilnīgs mēbeļu trūkums darīja līdzīgu kapenēm.

— Cik veca ir jūsu pils? — Mūns vaicāja.

— Šī grabaža? — Marķīzs pasmīnēja. — Kādus astoņus gadsimtus.

Kad viņi soļoja pa laika zoba apgrauztajām akmens flī­zēm, Mūnam radās sajūta, it kā viņš soļotu pa ērģeļu stabulēm. Varena akustika pārvērta soļu dimu dobjās fū- gās. Atbalss atsitās pret spraišļotajām velvēm un skanēja kā akmens nopūtas. Kaut kur virs galvas Mūns sadzirdēja soļus — vingrus un reizē piesardzīgus. Viņš neviļus pa­cēla galvu. Tā vien šķita, ka viņu kāds novēro pa slepenu caurumu griestos.

— Iesim ātrāk! — marķīzs norūpējies piebilda. — Ka tikai nenotiek kas ļauns!

— Slepkavība? — Mūns drūmi pajokoja. Marķīzs krita viņam uz nerviem. Nekad nevarēja zināt, vai viņš ņir­gājas vai runā nopietni.

— Nē! — marķīzs paātrināja soļus. — Šai ziņā senjors Brauns ir ārpus aizdomām.

— Brauns? — Mūns apstājās.

— Ne jau tas, par ko jūs domājat. Pavisam cits. Es jūs iepazīstināšu, lai jūs pats pārliecinātos, ka nemeloju, — marķīzs atkal ieklausījās. — Pēc soļiem spriežot, viņš do­das uz bibliotēku. Ja viņš neaizvērs durvis, tur iekļūs žurkas.

Tukšajā pilī, līdzīgi lielgabala dārdam, aizcirtās durvis.

— Paldies dievam! Viss kārtībā, — marķīzs atviegloti nopūtās un turpināja gluži kā gids, kas iepazīstina tūris­tus ar vēsturiskām vietām. — Te dzīvo dārznieks ar sievu, — viņš norādīja uz durvīm, pa kuru spraugu izlau­zās gaismas strēle. — Jūs laikam pārsteidz, kāpēc turu kalpotājus? Man tas nav nekāds luksuss, bet eksistences līdzeklis. Dārzeņi, kurus viņi pārdod tirgū, neļauj man nomirt badā … Kādu laiku mani vēl baroja senči…

Viņi izgāja cauri zālei, kurā atradās liels ozolkoka galds. Kādreiz te bija dzīrojuši neskaitāmi viesi, tagad par agrāko greznību liecināja tikai divi krēsli ar nolauztām atzveltnēm un gaišie četrstūri vietās, kur bija karājušās marķīza senču ģīmetnes.

— Šie te! — marķīzs parādīja uz kailajām sienām, kur tumšākajā kaktā bija palikusi viena vienīga glezna. — Šajā zālē savā laikā bija pārstāvēti visi glezniecības meistari, sākot ar Dello, beidzot ar Hozē de Modrazo.

Diemžēl jau mans tēvs mantoja tikai tuvākos radus. Man palika pāri vienīgi viens vectēvs un divi onkuļi. Tēvs lab­prāt pats būtu tos pārdevis, bet viņi varēja apvainoties.

— Pārnestā nozīmē?

— Tiešā. Viņi toreiz vēl bija dzīvi.

— Un tā tur? — Mūns norādīja uz vienīgo pāri pali­kušo gleznu.

— Mana vecmāmiņa, hercogiene Viljaermosa-i-Ova- lada-i-…

— Kāpēc tad to nepārdevāt? Gaidāt, kamēr nomirs?

— Man nav tāds raksturs, — marķīzs sašuta. — Es būtu viņu nekavējoties laidis ūtrupē! Bet diemžēl tas ir autoportrets un tādēļ ne graša nav vērts. Nelaiķe bija briesmīga egoiste, nemaz nerūpējās par mazdēlu.

— Toties mazdēls māk parūpēties pats par sevi! — Mūns piebilda.

— Es to gan neteiktu, citādi jau būtu nodedzinājis šo arhitektūras pārpratumu, kur pat žurkām ir bada režīms. Upurēju sevi meitas nākotnei.

— Vai tad jūs dzīvojat te kopā ar meitu?

— Vai jums prāts! Viņa dzīvo Madridē, pieklājīgā mē­belētā istabā. Kad aizbraucu ciemos, man galva reibst. Iedomājieties — pusducis krēslu, spoguļskapis, rakstām­galds un nezin kas vēl… Bet nabadzītei jāizliekas, ka viņa nicinātu šo lielisko iekārtu. Viņas līgavainis ir infor­mācijas ministra sekretārs …

— Tātad pils vajadzīga, lai pūstu viņam miglu acīs?

— Protams, vienīgi reprezentācijai. Ja jūs zinātu, kā­das šausmas mani moka pa naktīm … Lai dievs pasargā, ja viņam pēkšņi ienāktu prātā atbraukt. Vai viņš noticēs, ka viņam iekodusi nevis žurka, bet mana inkvizīcijas sadedzinātā vecvectēva spoks?

Viņi kāpa pa platām akmens kāpnēm. Kādreiz tās bija rotājušas skulptūras, tagad pāri bija palikuši vienīgi pos­tamenti. Soļi te atbalsojās vēl dobjāk. Kāpņu telpu ap­gaismoja viena vienīga bāla spuldze milzu svečturī. Mūna un marķīza garās ēnas slīdēja pa sienu un nozuda augsto velvju tumsā.

— Un te, rau, dzīvoju es! — Marķīzs atgrūda durvis un iededzināja elektrību. Istabā nebija nekā, atskaitot ar segu apklātu matraci, ķebli, kas aizvietoja galdu, un sen­laicīgu skapi, kura inkrustācijas jau bija krietni apdru- pūšas. Pie vienas sienas Mūns ieraudzīja fotogrāfiju. Pie­nācis tuvāk, viņš pazina sevi.

Marķīzs klusuciešot baudīja efektu. Pēc tam ar smaidu teica:

— Visu ievērojamāko esat jau redzējis. Atliek vēl ap­skatīt bibliotēku.

— Jūs parādījāt man tikai trešdaļu no pils.

— Labāko trešdaļu. Pārējās istabās jūs neredzēsiet nekā interesanta, atskaitot putekļus. Pirms dažiem gadiem at­radu tur slēpni. Kopš tā laika neviens nav bijis tajās istabās, atskaitot spoku, kuru dārznieks reizēm dzirdējis staigājam.

— Varbūt šo spoku sauc «misters Brauns»? — Mūns pasmīnēja. — Starp citu, jūs taču gribējāt mūs iepazīs­tināt?

— Kā tad, bet neesmu pārliecināts, ka viņš to vēlēsies. Ejam tālāk.

It kā dodamies uz durvīm, Mūns ātri piegāja pie savas fotogrāfijas un izrāva to no rāmja. Zem tās bija cita foto­grāfija ar Barselonas fotoateljē zīmi un autogrāfu: «Mar­ķīzam Kastelmarem piemiņai no Rodrigo Gaetano.» Bur­tus bija zīmējusi neveikla roka, arī divas ortogrāfiskas kļūdas liecināja, ka rakstītājs ir pusanalfabēts. Mūns at­cerējās, ka Rods Gaetano reiz lielīgi paziņojis žurnālis­tiem: «Kaut neesmu izgājis nevienu skolu, tomēr viltotu čeku vienmēr atšķiršu no īsta.»

— Ļoti asprātīgi! —Mūns pagriezās pret marķīzu. — Iz­lietojiet mani, lai slēptu savus sakarus?

— Tas ir tikai joks, — marķīzs apjuka. — Gribēju vienkārši palielīties. Uzņēmumu sadabūju pie Barselonas fotogrāfa, bet autogrāfu viltoju.

— Ieskaitot ortogrāfiskās kļūdas?

— Protams. Ja jau ķēros pie kaut kā, tad allaž gādāju, lai tas atstātu vēlamo iespaidu … Varat man ticēt!