Viesnīcas "Holivuda" rēgi

ĒNAS UZ BALKONA

— Beidzot! — Lellīte priecājās. — Biju pārliecināta, ka piekritīsiet.

— Jūs vēl neesat uzklausījusi manus noteikumus.

— Jau iepriekš pieņemu jebkurus.

— Noteikums ir tikai viens, toties kategorisks. Es iz­sekoju Ramirosu, jūs savukārt — Hjū Braunu.

— Jums ir aizdomas, ka viņš vainojams Šrīveru nāvē? Man tas jāzina.

— Ar laiku pastāstīšu.

— Kad?

— Kad ar jūsu palīdzību būšu savācis pierādījumus, — Mūns miglaini apsolīja. — Jums jāiepazīstas ar Braunu, jāuzaicina pie sevis, pēc iespējas biežāk jāuzturas viņa sabiedrībā .. . Bez tam man vajadzīga Ramirosa istabas slēdzene. Tikai uz dažām stundām, lai…

— Zinu, lai izgatavotu dublikātu, — Lellīte nervozi pārtrauca. — Neesmu tik naiva, kā jums šķiet. Tikai ne­redzu nekādas vajadzības. Rakņāties viņa mīlas vēstulēs

neietilpst jūsu uzdevumā. Starp citu, Ramiross vispār nemēdz vēstules rakstīt.

— Kāds tad īsti ir mans uzdevums?

— Sekot viņam kā ēnai, līdz uzzināsiet, ar ko viņš sa­tiekas.

— Jūs tomēr esat naivai — Mūns sacīja, tīši izaici­nādams. — It kā Ramiross nezinātu, kas es esmu! Vai arī jūs uzskatāt mani par neredzamu? Mazajā Panotarosā pilnīgi neiespējami kādu nemanīti izsekot! Ramirosa is­tabā es ceru atrast dažus sīkumus, ko jūs varbūt ne­ievērosiet — matus, lūpu krāsas pēdas, matadatas…

Mūns neskopojās ar argumentiem — slēdzene bija ār­kārtīgi vajadzīga.

— Man vēl jāpadomā, — Lellīte joprojām svārstījās.

— Neieteicu. Šodien pieņemu jūsu priekšlikumu, rīt — varu atteikt.

— Labi! — viņa devās uz izeju. — Tūlīt atgriezīšos.

Mūns nedzirdēja nedz apgriežamies slēdzeni, nedz aiz­veramies durvis. Likās, istabu atstājis spoks. Taču spē­cīga parfīma smarža liecināja pretējo. Mūns izskrēja uz balkona un kāri ievilka plaušās jūras gaisu.

Gandrīz vienlaikus atskanēja kluss troksnis Lellītes istabā — kāds bija ienācis. Tai pašā brīdī iedegās gaisma, un Mūns pa auduma spraugu ieraudzīja uz kaimiņu bal­kona ēnu. Tā nebija Lellīte. Bija pagājis pārāk niecīgs laika sprīdis, lai varētu nokļūt no sliekšņa līdz balkonam. Gaismai iedegoties, Mūns sadzirdēja dobju iekliedzienu — pirmajai ēnai tūdaļ pievienojās otra.

— Mister Mūn? — klusa balss sauca. Tā bija Lellīte, un viņas balss atskanēja nevis no kaimiņu balkona, bet no durvju puses.

Mūns strauji apsviedās. Kinoaktrise stāvēja uz sliekšņa, naktslampiņas zilganā mirdzuma apstarota. Viņa ienāca tikpat nedzirdami, kā bija aizgājusi. Bet ne jau prasme izvairīties no trokšņa tā apstulbināja Mūnu. Ja Lellīte patlaban stāv viņa priekšā, tad pirms ceturtdaļsekundes viņa nekādā ziņā nav varējusi atrasties savā istabā.

— Jūs? — Mūns vēl joprojām nespēja uzveikt izbrīnu.

— Kas tad cits? Te būs slēdzene!

— Vai tad jūs bijāt pie Ramirosa, nevis savā istabā?

— Tad jau man rokā nebūtu slēdzene! — Lellīte pa­vīpsnāja.

— Bet kurš tādā gadījumā… — Mūns iesāka, bet laikā norija turpinājumu. Iespējams, kaut ari ne visai ticams, ka abas ēnas — bija grūti tās nosaukt par cilvē­kiem — atradās blakus istabā ar Lellītes ziņu. Laimīgā kārtā viņa pārāk steidzās, lai pievērstu uzmanību nepa­beigtajai frāzei.

— Man jāatgriežas pie Ramirosa! — aktrise paziņoja. — Viņam nedrīkst rasties aizdomas, ka esmu jūs apcie­mojusi. Paldies dievam, ka viņš nepamanīja, kas man mugurā. Biju tik aizmāršīga, ka steigā piemirsu novilkt jūsu rītasvārkus… Še, ņemiet! — viņa nometa rītasvār- kus uz krēsla.

— Vai Ramiross bija savā istabā? — Mūns apzinājās sava jautājuma dīvainību, bet doma, ka viena ēna pie­derējusi meksikānim, nelika miera.

— Protams! — Lellīte paraustīja plecus. — Kur tad citur!

— Viņš gulēja?

— Nē. Teica, ka patlaban grasījies nākt pie manis.

— Jūs ticat viņam?

— Šoreiz — jā. Es pārbaudīju — blakus istabas durvju bulta bija atbīdīta… Nesaprotu, kādēļ tik dīvaini jautā­jumi? Galvenais, ka slēdzeni izdevās paņemt nemanot.

— Bet ja nu viņš pamanīs?

— Gan jau izgudrošu kādu pasaciņu … Ar labu nakti! Ieteicu jums izgulēties, kā nākas, jums noteikti nervi nav kārtībā. Kad pasaucu, jūs tā paskatījāties manī, it kā es būtu spoks, nevis dzīva sieviete.

Lellīte bija tuvu patiesībai. Vēl dažas minūtes pēc viņas aiziešanas Mūns nespēja atkratīties no iedomas, ka ne tikai Lellītes istabu, bet visu viesnīcu apdzīvo nevis cil­vēki ar miesu un asinīm, bet dīvaini rēgi.

Taču eksistēja arī realitāte — Šrīveru nāve. Gvendo- līnas nozušana, desmitiem sīku noslēpumu, tai skaitā ēnas uz balkona. Mūns stāvēja istabas vidū un savādā sastin­gumā ieklausījās klusumā. Aizritēja dārgais laiks, bet viņš joprojām nekustējās ne no vietas. Instinkts lika tur­pināt izvēlēto izmeklēšanas metodi. Nekādu kautiņu tumsā, nekādu šāvienu, nekādas tiešas iejaukšanās. Ja viņa pretinieki patiešām ir gangsteri no Roda Gaetano sindikāta, tad šai kaujas laukā viņiem ir visas priekšrocī­bas. Protams, nav nekā vienkāršāka par lēcienu uz kai­miņu balkona, no kurienes var iekļūt Lellītes istabā. Bet kur garantija, ka viņš tur atradīs mīklas atrisinājumu, nevis nāvējošu lodi?

Mūns aizslēdza balkona durvis — šai naktij pietiek ar vienu nelūgtu ciemiņu.

Viņš norija miegazāļu tableti un, nodzēsis naktslam- piņu, izstiepās gultā. Istaba ieslīga bālganā puskrēslā. Jūra viegli mirdzēja un vienmērīgi šūpojās. Kaut kāda bezveida masa šķita brīžam ielīstam cauri stiklotajām balkona durvīm, brīžam atkal izplūstam laukā.

Bet smadzenes uzbāzīgi urdīja dažādas hipotēzes, kuras tūdaļ izgaisa, dodamas vietu citām. Pēc sarunas ar Lellīti agrākajām bija nākušas klāt divas jaunas. Gan kinoaktri­sei, gan garīdzniekam bija pilnīgs pamats ienīst Gvendo­līnu. Taču ienīst vēl nenozīmē likvidēt. Domas pajuka. Iespējams, tur bija vainīgs nogurums, iespējams, — ve­sela aromātu buķete, kas piepildīja telpu. Oda pēc grima, lūpu krāsas, pūdera, matu lakas, kādas kodīgas smaržas, pat olīvu eļļas, bet visa šī sarežģītā gamma nespēja ap­slāpēt vienu vienīgo — mandeļu vājo smaržu.

Tā apgāza visus loģiskos apsvērumus, prokurora balsī pieprasīja uzskatīt Gvendolīnu nevis par upuri, bet par noziedznieci. Neuzklausīt to bija pāri spēkiem, tomēr Mūns spītīgi atgaiņāja šo domu. Lai atbrīvotos no tās, viņš mēģināja iztēloties, par ko patlaban tērzē Evelīna Rodžera ar savu Ramirosu. No tā nekas neiznāca, domas ietiepīgi atgriezās izejas punktā, bet tad sāka riņķot ap Ramirosu. Kādēļ viņam vajadzīgs ierocis? Vai Ramiross patiešām tā baidās no Lellītes vīra?

Mūns izlēca no gultas. Viņš bija gluži aizmirsis par savu nodomu savest kopā meksikānieti ar Rozitu Bairdu un paskatīties, kā abi viņa klātbūtnē izturēsies. Viņš iede­dzināja gaismu un uz papīra ar viesnīcas «Holivuda» at­tēlu uzrakstīja: «Gaidu tieši desmitos. Mūns.»

Tad uzvilka rītasvārkus, noglabāja revolveri kabatā un izgāja gaitenī. Lellītes istabā bija tumšs, tur nedzirdēja ne skaņas. Domājams, tie, kas tur atradās, aizgājuši, ka­mēr viņš sarunājās ar kinoaktrisi. Pa blakus istabas dur­vju spraugu spiedās laukā gaismas strēlīte, tur atskanēja klusi čuksti, varbūt nopūtas. Lellīte nebija melojusi — viņa patiešām atradās pie Ramirosa.

Mūns pabāza zīmīti zem durvīm un atgriezās savā istabā. Viņš mēģināja piespiest sevi iemigt, bet tas neiz­devās. Kā zirnītis zem princeses pēļiem Andersena pa­sakā, revolvera cietais metāls bija skaidri sajūtams caur mīksto spilvenu. Vajadzētu nodzēst naktslampiņu, bet viņš nez kādēļ neuzdrošinājās to darīt. Zilganā, mierīgā gaisma nedaudz nomierināja, taču skatiens aizvien no jauna pievērsās dīvānam, kur vēl pirms dažām dienām bija gulējis Rols Šrīvers.

Mūns iztēlojās, kā viņi te dzīvojuši — misis Šrīvera ar dēlu vienā istabā, Gvendolīna — otrā. Durvis starp ista­bām atdalīja divas dažādas pasaules. Spriežot pēc Džošua Šrīvera un vietējo iedzīvotāju nostāstiem, misis Šrīvera bija pilnīgs pretstats meitai. Ja viņa nav devusi Gvendo- līnai daudz naudas, tad to varēja izskaidrot nevis ar sko­pumu, bet ar vēlēšanos iepotēt meitai savus dzīves uzska­tus. Ja viņa aprobežojās ar dubultapartamentu, kaut va­rēja noīrēt veselu stāvu, tad darīja to ne tikai tāpēc, lai nepiesaistītu Roda Gaetano aģentu uzmanību. Arī ap­slēptā bagātība Melnajā alā neiemiesoja viņas uztverē materiālu vērtību. Gluži otrādi — klejojumi pa pazemes labirintiem deva iespēju aizbēgt no čeku grāmatiņas un neskaitāmajiem kalpotājiem, kas bija pārvērtuši Šrīvera plašo savrupmāju komfortablā cietumā. Savādi gan, bet tieši šī bēgšana no īstenības pierādīja, ka misis Šrīveras un Gvendolīnas dzīves uztverē nav būtisku pretrunu. Viena atrada romantiku seno laiku apslēptajās mantās, otra — modernajos gangsteros.

Mūns norija vēl vienu tableti. Cenzdamies ne par ko nedomāt, viņš ieklausījās čaukstoņā, kas piepildīja vies­nīcu, kamēr galu galā tomēr iesnaudās. Viņu uzmodināja klauvējieni. Sākumā klusi, tad aizvien uzstājīgāki. Mūns uzreiz neapjēdza, ka klauvē pie durvīm, nevis kaut kur virs galvas. Gatavs jebkuram pārsteigumam, viņš satvēra revolveri un atslēdza durvis. Apgaismotajā gaitenī stā­vēja pasta priekšnieks.

— Piedodiet, ka uzmodināju, — tas teica.

— Nāciet iekšā! Kas noticis?

— Telegrammas. Domāju, ka steidzamas.

— Vai tās pienākušas tikai tagad?

— Nē, — pasta priekšnieks sastomījās. — Bet es .. .

— Apsēdieties un paklusējiet, — Mūns viņu pārtrauca, atplēsdams pirmo telegrammu. Tā skanēja: «Ar atklātu tekstu vai komerciālu kodu Kings» Komerciālais kods, neraugoties uz mīklaino nosaukumu, ir vienkāršs starp­tautisku īsinājumu sakopojums tirdzniecības un finansu operācijās. Taču Donalds Kings izmantoja šo nevainīgo šifru sava personīgā, tikai pastāvīgiem klientiem zināmā šifra maskēšanai. Savos sakaros ar Kinga aģentūru Mūns ne vienu reizi vien bija šo šifru izmantojis. Taču šoreiz viņš deva priekšroku atklātai spēlei.

— Atļausiet cigāru? — pasta priekšnieks palūdza.

— Ņemiet! — Mūns noburkšķēja, uzmezdams atbildes tekstu: «Ar atklātu. Atsūtiet Rodrigo Gaetano paraksta faksimilu. Uzziniet, kas Spānijā uzņemtajā filmā tēlo Fal- stafu. Atsūtiet uzņemšanas grupas dalībnieku pilnu sa­rakstu.»

Mūns pārlasīja tekstu un atdeva to pasta priekšniekam, kas pa to laiku bija iekārtojies dziļajā klubkrēslā. Uz krēsla muguras nomestos rītasvārkus viņš bija rūpīgi uz­kāris pie sienas.

— Sagatavojiet simts pesetu! — pasta priekšnieks zī­mīgi teica.

— Atradāt numuru? — Mūns nopriecājās.

Pasta priekšnieks nepaguva atbildēt. Saklausījis gai­tenī tikko dzirdamus soļus, Mūns deva zīmi klusēt. Tad pačukstēja:

— Runājiet! Kas ienāk prātā!

Pasta priekšnieks, izrādījis apbrīnojamu reakcijas āt­rumu, sāka stāstīt kādu kataloniešu anekdoti, kamēr Mūns pielavījās pie durvīm un negaidot tās atgrūda. Viņa priekšā stāvēja šveicars.

— Kas jums te meklējams? — Mūns uzkliedza.

— Klusāk, jūs uzmodināsiet visu viesnīcu, — dons Be­nitess vainīgi nomurmināja. — Jums ir ciemiņš, tāpēc nodomāju — varbūt vēlaties pacienāt viņu ar vīnu.

— Tātad jūsu galvenā nodarbošanās nav vis slepena noklausīšanās, bet riteņkrodzniecība? — Mūns pasmī­nēja.

— Ko jus! — šveicars apvainojās. — Pie mums leja ir automātu zāle. Tur ir itin viss — konjaks, vīni, viskijs. Dodiet naudu, zibens ātrumā atnesīšu … Bet ja nevēla­ties … — šveicars pagriezās, lai dotos projām.

— Pagaidiet! Vai, noklausīdamies mūsu sarunu, nere­dzējāt, kas iznāca no Lellītes istabas?

— Nevienu neesmu manījis, — dons Benitess ātri at­bildēja. Tad apķēries nobubināja: — Kā jums vispār ienā­cis prātā, ka es …

— Netēlojiet! — Mūns miermīlīgi teica. — Kur misis Šrīvera glabāja naudu?

— Pedro Himenesa bankas vietējā nodaļā. Pie mums citas iespējas nav.

— Un nu pēdējais jautājums. Kas atveda dzimšanas dienai domāto mandeļu torti?

— No Malāgas? Nezinu, — dons Benitess paraustīja plecus. — Mēs esam sīki ļautiņi, mums neviens nekā ne­saka … — viņš apklusa, tad atdzīvojās: — Atcerējos! Tā bija Gvendolīna! Viņa vēl pateica mātei, ka Malāgā sati­kusi kādu paziņu no Ņujorkas un norunājusi paciemo­ties pie viņa …

— Zināt, kas jūs esat? — Mūns izgrūda caur zobiem.

— Briesmīgs cilvēks. Briesmīgs, jo nav nekā, ko jūs ne­zinātu. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka zinājāt, kas nogalinā­jis Šrīverus …

— Jūs laikam jokojat, — šveicars apvainojās.

— Protams! — Mūns nīgri pasmīnēja un pastiepa des­mit pesetu.

Ar to pašu aizvainoto izteiksmi šveicars apmainīja naudas zīmi pret atklātni. Mūns atkal dabūja svēto Hu- liānu — dona Benitesa atklātņu sortiments laikam nebija pārāk bagātīgs. Gurdi vilkdams kājas, šveicars devās uz kāpņu pusi, neviļus palēninādams soli pie katrām dur­vīm.

Turēdams rokā atklātni, Mūns atgriezās istabā. Viņam šķita, it kā pasta priekšnieks uzmestu tai izbrīnās pilnu skatienu. Taču ciemiņš tūlīt vienaldzīgi novērsās, turpi­nādams sūkt cigāru.

— Tātad jūs esat atradis numuru, uz kuru zvanīja Šmits, — Mūns atgādināja.

— Visu nakti ne acu neaizdarīju. Pārskatīju abonentu grāmatu no pirmās līdz pēdējai lappusei… Jūs pareizi uzminējāt — telegrammas pienāca pirms divpadsmitiem. Biju cieši nolēmis nenākt pie jums ar tukšām rokām, — pasta priekšnieks centās izcelt savus nopelnus.

— Lieliski! Pastāstīsiet par to rīt! — Mūns pārtrauca.

— Bet tagad īsi un skaidri — kam pieder telefons?

— Nevienam! — atbilde patiešām bija maksimāli īsa.

— Vai jūs āzējat mani? — Mūns sašuta.

— It nemaz. Sarakstā nav tāda numura.

— Un par šo informāciju jūs pieprasāt simts pesetu? Jūs esat vai nu jokupēteris, vai…

— Lūdzu, neturpiniet! — pasta priekšnieks piecēlās. — Mēs, spānieši, nemīlam, ka mūs aizvaino… Mana in­formācija ir šis naudas vērta. Tas, ka numura nav, pie­rāda ko svarīgu — telefons tiek turēts slepenībā.

— Patiešām! — Mūns nomurmināja. — Piedodiet man!

— Šoreiz piedodu! — pasta priekšnieks svinīgi pazi­ņoja un jau citā, ikdienišķā balsī turpināja: — Pie mums visiem abonentiem obligāti jāuzrāda numurs. Izņēmums ir vienīgi valdības locekļi, vispopulārākie matadori un kinozvaigznes … Un bez tam, paši saprotat, par noteiktu summu pie mums var nopirkt visu …

— Pat ģenerāli Franko? — Mūns pasmaidīja.

— Ņemiet vērā, ka to teicāt jūs, nevis es! — pasta priekšnieks izlikās nobijies.

Mūns iegrima domās — Šmita loma kļuva aizvien mīk­laināka. Pasta priekšnieks pacietīgi gaidīja. Saņēmis ho­norāru, viņš iebāza banknoti krūšu kabatā, uz sliekšņa vēl atgādinādams:

— Neaizmirstiet iepazīties ar otru telegrammu. Manu­prāt, tajā ir visai svarīga ziņa.

Tā arī bija. Telegramma ar Šrīvera sekretāra parakstu skanēja:

«Misters Šrīvers atrodas šoka stāvoklī ārsti aizlieguši viņu informēt par jūsu pieprasījumu man personīgi par viņa kremācijas pavēli nekas nav zināms»